Melnā tulpe

TULPJU MĪLĒTĀJA ienaidnieks

No šī brīža Bokstela sirdī nemiera vietā ieviesās bailes un viņš ne par ko citu vairs nedomāja, kā par ļaunumu, ko tam* sagādās kaimiņš.

Van - Berls, kā jau varēja sagaidīt, pielietoja tulpju audzēšanā un šķirņu krustošanā visas savas plašās zināšanas un guva spožus panākumus. Viņš pārspēja tulpju krāšņumā un bagātības ziņā nevien tuvāko kaimiņu, bet arī attālāku pilsētu: Harlemas un Leidenas tulpju audzētavas.

Viņš piederēja pie tiem, sava laikmeta vientiesīgajiem dabas mīļotājiem, kuru devīze bija:

"Kas nemīlē puķes, tas zaimo Dievu."

"Jo skaistākas puķes, jo vairāk zaimo Dievu tas, kas viņas neciena."

"Tulpe ir skaistākā puķe, tādēļ tas, kas viņu neciena, ļoti smagi zaimo Dievu."

Pamatojoties uz šādu atziņu, četri vai pieci tūkstoši Holandes, Francijas un Portugāles puķu audzētāji, nemaz nerunājot par tādiem Ceilonā, Indijā un Ķīnā, varēja izsludināt par atkritējiem un Dieva zaimotājiem simtus miljonu ļaužu, kuri bija vienaldzīgi pret tulpēm.

Un tā van - Berls kļuva par Holandes ievērojamāko puķkopi, kura tulpes apbrīnoja un par kurām runāja, pavisam aizmirstot un dzēšot no ievērojamo puķkopju saraksta nelaimīgo Boksteli. Tas nolika tāpat, kā no maza asniņa izaug krāšņs stāds un nabadzīgās būdiņās piedzimst valdnieki.

Bet van - Berls, savā darbā un pētījumos iegrimis, nezināja un nenojauta, ka viņam blakus dzīvo nelaimīgs dārznieks, kurš zaudējis puķu karaļa troni uz visiem laikiem. Van - Berla puķes ar savu krāsu un spilglumu, ar savu smaržu maigumu un ziedu krāšņumu dominēja visās Eiropas dārzniecības un viņam varēja līdzināties tikai Šekspīra un Rubensa fantāzijas ziedi.

Lai gūtu pareizu jēdzienu par Dantes cietēju, vajadzēja šajā laikā paskatīties uz nabaga Boksteli. Kad van — Berls, ceļos nometies starp ziedošam tulpēm, pētīja viņu Šķirnes un kombinēja jaunus, vēl pilnīgākus un krāšņākus krustojumus, nabaga Bokstels, paslēpies aiz sava dārza koku lapām, bāls, saniknots, slimīgu spīdumu acīs, vēroja katru sava kaimiņa kustību. Un kad viņš kaimiņa sejā redzēja apmierinātības un laimes maidu, tas sūtīja tam tikdaudz naida un lāsta vārdu, ka jābrīnās, ka zaļās vītnes no tiem nenovīta.

Drīz Bokstels neapmierinājās ar to vien, ka uzmanīja savu kaimiņu un raidīja tam lāstus, bet apgādāja tālskatu un sekoja brīnišķīgo stādu attīstībai, līdz tie kļuva par puķēm, kas skaistuma, kupluma, smaržas ziņā pārspēja visu līdz šim redzēto. Kā puķkopis, Bokstels nevarēja apslāpēt savu sajūsmu un prieku par pilnību, kāda še izpaudās, bet jūtu izliesmojumam pārejot, viņa sirdi satvēra tāda skaudība un izmisums, ka likās: tur simtiem mazas čūskas plēstos un cita citu aprītu.

Šādos brīžos Boksteli bieži pārņēma briesmīga iedoma: pārlēkt pār sētu un iekļūt kaimiņa dārzā, lai aplaupītu, izmīdītu un izgrauztu ar zobiem skaistos puķu kokus un nogalinātu arī pašu saimnieku, ja tas iedrošinātos tulpes aizsargāt.

Bet tulpi nogalināt īsta dārznieka sajēgā bija ļoti liels noziegums!

Cilvēku nogalināt nebija tik liels grēks.

Van - Berla sistemātiskie pasākumi Boksteli tik ļoti saniknoja, ka viņš nopietni domāja par atriebību — par van - Berla puķu dārza iznīcināšanu ar koku un akmeņu palīdzību.

Bet tāds nodoms drīz bija jāatmet. Bokstels saprata, ka mūsu laikos koki un akmeņi no gaisa nekrīt. Van — Berla dārzs no lielceļa atradās tālu. Skaidrs, ka aizdomas kritīs uz viņu, viņu sodīs un viņš visu Eiropas dārznieku acīs būs pazemots.

Tad Bokstels sāka pārdomāt tādu atriebības veidu, kas viņu nekompromitētu.

Beidzot viņš to izdomāja. Kādu nakti viņš saķēra divus kaķus, sasēja tiem pakaļkājas ar desmit pēdu garu auklu un iemeta tos kaimiņa puķu dobēs, pašā vidū, kur auga "Kornēlijs de - Vitts" un citas slavenas šķirnes.

Sviediena iztrūcināti, kaķi pirmā mirklī skrēja katrs uz savu pusi. Bet, nojauzdami, ka aukla tos saista, kaķi, mežonīgi rēkdami, traucās uz visām pusēm, lauzdami un samīdami krāšņos ziedus, kas tiem gadījās ceļā. Beidzot aukla pārtrūka un kaķi pazuda puķu biezoknī.

Bokstels, aiz zaļuma vītnēm paslēpies, uzmanīgi vērās nakts tumsā, bet nekā nevarēja saskatīt. Taču no kaķu mežonīgās ņaudēšanas un mētāšanās viņš centās iedomāties, kāds posts būs nodarīts. Naida un dusmu vietā viņa sirds pildījās ar ļaunu prieka sajūtu.

Bokstels tik karsti ilgojās skatīt nodarīto postu, ka visu nakti nostāvēja pie žoga. Viņš nejuta ne nakts vēsumu, ne rīta miglas mitrumu. Viņu sildīja atriebības kāre. Kaimiņa bēdām vajadzēja būt tik lielām un atsvērt Bokstela ilgās ciešanas.

Līdz ar pirmiem saules stariem atvērās baltā nama durvis, kurās parādījās van — Berls. Kā daždien cilvēks, kurš nakti pavadījis savā gultā un redzējis jaukus sapņus, viņš smaidīdams gāja caur puķu dobēm.

Pēkšņi viņa smaids aptumšojās. Viņš redz, ka puķu dobes izkārpītās, tulpes aplauzītas un ziedi samīdīti.

Bāls kā audekls, viņš pasteidzina soļus un dodas gar dobēm. Boksteli drebina liela prieka trīsas. Piecpadsmit vai divdesmit tulpes nopostītas. Dažas pavisam nolauztas, citas aizlauztas un jau novītušas. No viņu rētām tek sula: dārgās asinis, kuru dēļ van — Berls, droši vien, nebūtu žēlojis ne savas asinis.

Bet tad notiek brīnums. Van — Berla sejā atkal atstaro smaids: neviena no četrām slavenām tulpēm nav nolauzta! Bokstela prieks izrādījās pāragrs. Taisni to, ko viņš viskarstāk vēlējās iznīcināt, nejaušība bija pasargājusi. Šīs tulpes lepni pacēla glvas pret debesīm un it kā smējās par Bokstela nevarīgajām dusmām. Jo apmierinātāka kļuva van — Berla sejas izteiksme, jo riebīgākā grimasē savilkās puķu slepkavas seja. Viņš izmisumā plēsa pats savus matus un muldēja visneķītrākos lāstu vārdus.

Van — Berls, apraudādams negaidīto likteņa piemeklējumu, nevarēja izprast, kā tas noticis. Viņam stāstīja, ka naktī dzirdēta nejauka kaķu ņaudēšana. Sīki izpētot postāžu, arī van — Berls pats puķu dobēs novēroja kaķu pēdas un spalvas, kas lika domāt, ka še notikui kaķu kauja. Lai turpmāk nelaime vairs neatkārtotos, van — Berls deva vārtu sargam rīkojumu naktī palikt dārzā.

Bokstels dzirdēja šo rīkojumu un tajā pašā dienā redzēja, ka sargam ceļ dārzā būdu. Apmierināts, ka uz viņa aizdomas nekrīt, Bokstels sāka domāt par jaunu atriebību.

Šie notikumi norisinājās tajā laikā, kad Harlemas pilsētas tulpju cienītāji izsludināja prēmiju tam, kuram laimēsies izaudzēt melnu tulpi, bez plankumiem, kāda šķirne nekur vēl nebija atrasta. Toreiz vēl nebija pazīstamas par tumši brūnas tulpju šķirnes.

Šis apstāklis deva iemeslu runāt, ka konkursa rīkotāji simts tūkstošu florinu vietā būtu varējuši izsolīt divi miljoni florinu — arī tad nevienam neizdotos izaudzēt neiespējamo.

Neskatoties uz to, daži puķkopji tomēr ļāva vaļu savai fantāzijai un nodevās mēģinājumiem. Pēdējais vārds tulpju audzēšanā taču vēl nebija teikts. Ja leģenda stāstīja par Horaca melno gulbi un franču balto strazdu, kādēļ Še nevarēja brīnums notikt?

Arī van - Berls bija viens no šādiem fantastiem. Un arī Bokstels par to sapņoja.

Ar mierīgu pārliecību van - Berls stājās pie tulpju krustojumtem, lai sārtos ziedus pārvērstu par mmšsārtiem un tumšsārtus par melniem. Nākošā gadā van - Berla pūlēm jau bija zināmi panākumi. Viņam izdevās izaudzēt tumšbrūnas tulpes. Turpretim Bokstela mēģinājumiem bija vāji rezultāti. Viņa tulpes ziedēja gaišsārtā krāsā.

Varbūt, lietderīgi būtu lasītājiem paskaidrot, kā izdarāmi puķu šķirņu krustojumi. Varbūt, derētu sīkāk atzīmēt, ka puķkopja lielākie palīgi ir neatlaidība, pacietība, saules staru svētība, ūdens siltums, zemes mitrums un gaisa temperatūra. Bet mēs negribam rakstīt traktātu par tulpēm vispār. Mēs vēlamies aprakstīt tikai vienas tulpes piedzīvojumus un ar to arī apmierināsimies, kaut kāre uz plašākiem aprakstiem nav maza.

Bokstels, atkal pārliecinājies par sava kaimiņa sasniegumiem tin pārākumu, krita galīgā apātijā. Viņam negribējās vairs ar puķēm nodarboties. Viņš tikai novēroja.

Viņa paša puķes izkalta un novīta. Stādi nonīka kastēs, bez saules un valgmes. Augas dienas viņš pavadīja savā slēptuvē, ar tālskatu rokā, vērodams katru sīkumu kaimiņa dārzā un mājā.

Dienas un naktis Bokstels vēroja, kā ģeniālais kaimiņš strādā dārzā un ko viņš dara stikla ieslēgtā laboratorijā; kā viņš sēj zemē sēklas, kā laista tās un rada pārvērtības. Dažas sēklas van - Berls sildīja un dīdzēja, tad rūpīgi saaudzēja kopā ar citām sēklām. Tad slēpa tumšā telpā tās, kuras gribēja redzēt tumšā krāsā, bet saulē lika tās, kuras gribēja gaišas.

Visu to vēroja un iegaumēja Bokstels, tupēdams savā slēptuvē. Bieži viņam šķita, ka priekšmets, kuru tas vērš pret van - Berlu, nav tālskats, bet muskete, un viņš instinktīvi meklēja atsperi, lai nospiestu gaili un nogalinātu ienaidnieku.

Šajā laikā Kornēlijs dc - Vitts atbrauca savā dzimtā pilsētā.