Melnā tulpe

viens no puķkopju biedrības biedriem

Roze ārkārtīgā uztraukumā, priekā, ka melnā tulpe atradusies un bailēs, ka to neizdosies atdabūt, savā brašā pavadoņa — laivinieka sabiedrībā devās uz "Baltā Gulbja" viesnīcu.

Ceļā viņa laivinieku iepazīstināja ar lietas apstākļiem un tas izteica gatavību aizstāvēt Rozi un viņas tiesības līdz pēdējam. Un viņam bija jāapsolās izturēties saudzīgi pret tulpi.

Bet, nonākot pie viesnīcas, Roze apstājās un iegrima pārdomās.

— Mans Dievs, — viņa domāja, — vai tikai es nedaru lielu muļķību, kura var ļaunu iespaidu atstāt uz Kornēliju un melno tulpi? Es esmu sacēlusi traci un modinājusi aizdomas! Es esmu tikai vāja sieviete un šie ļaudis var apvienoties cīņā pret mani. Ja bojā ietu es viena pati, tā būtu tikai pusnclaime. Bet Kornēlijs, melnā tulpe…

Viņa domāja tālāk.

— Kas notiks, ja es, viesnīcā iegājusi, Boksteli nemaz neatradīšu un cilvēks, kuru sauc par Jakobu, nemaz nebūļ Bokstels? Ja izrādīsies, ka tā ir pavisam cita persona, kura patiesi izaudzējusi melno tulpi? Ja manu tulpi nav nolaupījis tas, kuru es turu aizdomās, un ja tulpe jau pārgājusi citās rokās? Ar ko es pierādīšu, ka tā ir mana tulpe?

— Un ja nu es uzzīmēšu Boksteļa personā Jakobu, ko tad lai daru? Tulpe var novīst, kamēr mēs ķildosimies. Ko lai iesāku, kā lai rīkojos? Runa ir par manu un Kornēlija dzīvību, kurš Šajā brīdī, varbūt, jau stingst nāves gaidās.

No Lielās Tirgus ielas viņa gala tobrīd cēlās liels troksnis. Visas durvis ar troksni atvērās un ļaudis skrēja, cits citu grūstīdami. Tikai Roze palika vienaldzīga, domās nogrimusi.

— Jāiet atpakaļ pie priekšsēdētāja, — viņa klusi teica.

— Iesim, — piekrita laivinieks.

Viņi pa mazu ieliņu atnāca atpakaļ pie van - Sistensa kunga nama.

Dārzā un visu ccļu viņi dzirdēja runājam par melno tulpi un par simts lūstošu florinu lielo naudas prēmiju.

Notikums jau bija izpaudies visā pilsētā.

Rozei nebija viegli nokļūt pie van - Sistensa kunga, kurš aizvien vēl rakstīja ziņojumu un ļoti uztraucās, kad pieminēja "melnās tulpes" vārdu.

Roze viņam likās plānprātīga un tādēļ viņš ļoti sadusmojās par viņas vēlreizējo atnākšanu. Viņa karstākā vēlēšanās bija 10 aizdzīt? prom.

Bet Roze sakrustoja rokas un dziļā pārliecībā runāja:

— Kungs, es jūs ļoti lūdzu neatraidīt mani. Uzklausiet, ko es jums teikšu un ja arī es nevarētu jums noskaidrot patiesību, tad jūs \ arī nenožēlosat, ka esat šajā lietā iejaucies.

Van - Sistensa kungs nepacietībā drebēja; Roze viņu jau otro reizi tra.ucēja ziņojuma rakstīšanā, bet šis ziņojums bija ārkārtīgi] svarīgs.

— Mans ziņojums par melno tulpi vēl nav nobeigts! Jūs'; traucējat mani.

— Kungs, — Roze turpināja pārliecinošā balsī, — ja jūs mani neuzklausīsat, tad jūsu ziņojums balstīsies uz nepareiziem vai noziedzīgiem datiem. Izsaucat pie sevis to personu, kura dēvējas par tulpes īpašnieku un es jums apsolos, ja viņš nebūs tas, kas tulpi nozadzis un saucies par Jakobu, es atteikšos no pretenzijām uz melno tulpi.

— Velns lai parauj, tas nav tik aplams priekšlikums! — iesaucās van - Sistens.

— Ko jūs ar to gribat teikt? -

— Ar to es gribētu jautāt, ja jūs arī šo personu pazītu, kāda tam būtu nozīme?

— Man liekas, — izmisumā teica Roze, — ka jūs, priekšsēdētāja kungs, esat godīgs cilvēks. Vai tad jūs varētu piešķirt prēmiju tam, kas tulpi nevien nav audzējis, bet gluži vienkārši to ir nozadzis?

Rozes izmisums laikam atstāja iespaidu uz van - Sistensa kungu un viņš gribēja atbildēt maigākā tonī. Bet tajā mirklī no ielas atskanēja liels troksnis un kņada. Tas bija tas pats troksnis, ko Roze ar pavadoni jau reiz dzirdēja. Tagad tas bija skaļāks un atsevišķas balsis, izsaukdamas apsveikuma vārdus , bija dzirdamas ; jau nama kāpnēs.

Birģermeistars kļuva uzmanīgs. Viņš ieklausījās apsveikuma saucienos un steidzās uz izeju.

— Vai tas var būt? Vai es pareizi dzirdu? — viņš runāja aizsteigdamies.

Roze palika van - Sistensa kabinetā.

Priekšnamā i/gājis, birģermeistars sastinga.

Visa kāpņu telpa bija {aužu pilna.

Pa kāpnēm lēniem, cienīgiem un lepniem soļiem augšā kāpa jauns cilvēks, zilā, zeltā šūtā uzvalkā. Aiz viņa pieklājīgā attālumā nāca divi virsnieki. Viens flotes, otrs kavalērista formā.

Van - Sistens dziļi palocījās jaunā cilvēka priekšā un mulsumā teica:

— Mans Dievs! Jūsu gaišība manā vienkāršā namā! Es jūtos bezgala pagodināts!

— Dārgais van - Sistensa kungs, — mierīgā balsī teica princis Vilhelms: — es esmu īsts holandietis un mīlu ūdeni, alu un puķes, lāgiem arī sieru, kas tik brīnišķīgi smaržo un apbur frančus. No puķēm es, protams, visvairāk mīlu tulpes. Leidenā man stāstīja, ka Harlcma, beidzot, ieguvusi melno tulpi. Tā kā to apstiprināja arī no citas puses, tad steidzos pie jums šo brīnumu skatīt.

— Mūsu biedrība jūtas dziļi pagodināta par šo uzmanību.

— Vai puķe ir še? — jautāja princis.

— Diemžēl, gaišība, puķes pie manis nav.

— Kur tad tā ir?

— Pie īpašnieka.

— Kas tas tāds ir?

— Godīgs puķkopis no Dordrechtas.

— No Dordrechtas?

— Jā.

— Kā viņu sauc?

— Bokstels.

— Kur viņš apmeties?

— "Baltā Gulbja" viesnīcā. Es tūdaļ likšu viņu atsaukt. Ja jūsu augstībai labpatiktos mirkli pakavēties manā zālē, puķe tūdaļ būtu atnesta.

— Labi, sūtat pēc viņa.

— Acumirkli, jūsu augstība… tikai…

— Kas?

— Nav nekā svarīga…

— Šajā pasaulē viss ir svarīgs.

— Redzat, gaišība, te radies kāds pārpratums…

— Kāds?

— Šai tulpei radušies jauni pretendenti… Tiesa, viņas vērtība ir simts tūkstoši florinu.

— Vai tiešām?

— Jā, gaišība. Bet šie pretendenti ir viltnieki.

— Bet tā taču ir noziedzība, van - Sistensa kungs.

— Es domāju, jūsu gaišība.

— Vai jums ir pierādījumi par šo noziedzību?

— Nē, bet vainīgā…

— Kas ir ar vainīgo ?

— Es gribēju teikt, ka persona, kura pretendē uz tulpi, ir blakus telpā…

— Tur? Bet ko jūs domājat par šo personu, van - Sistensa kungs?

— Es domāju, ka viņu būs iekārdinājuši simts tūkstoši florinu.

— Un viņš uztur savas pretenzijas uz tulpi?

— Jā, augstais kungs.

— Ar ko viņš grib pierādīt savas tiesības?

— Es nupat gribēju to nopratināt, kad ienāca jūsu gaišība.

— Tad noklaušināsim to tūdaļ, es novērošu atbildes un taisīšu slēdzienu.

— Nu ir radies arī ķēniņš Salamans, — domāja van - Sistensa kungs, princi aicinādams blakus istabā.

Princis pagāja dažus soļus uz priekšu, tad atgriezās un teica:

— Ejat jūs pa priekšu un saucat mani par kungu.

Viņi iegāja kabinetā.

Roze stāvēja agrākā vietā pie loga un skatījās dārzā.

— Ak, frislandiete, — iesaucās princis, aplūkodams meitenes zeltoto galvas segu un sarkano jaku.

Roze atskatījās, bet princi, kurš nosēdās vistumšākā kabineta stūrī, viņa gandrīz neievēroja.

Un tas jau viegli saprotams. Visa viņas uzmanība bija veltīta tai svarīgai personai, kuru sauca par van - Sistensa kungu. Cilvēkam, kurš ienāca aiz sava saimnieka un klusi nosēdās kabineta tumšākā kaktā, nekādas svarīgas nozīmes nevarēja būt.

Šjs kautrīgais cilvēks no plaukta paņēma grāmatu un van - Sistcnsam māja zīmi, lai sāk pratināšanu.

Van - Sistens atsēdās un uzrunāja Rozi:

— Mans bērns, jums jāapsolas, ka tciksat man visu patiesību par šo tulpi.

— Es apsolos.

— Labi, tad stāstāt visu šī kunga klātbūtnē, Tas ir mūsu biedrības loceklis.

— Kungs, ko lai es saku jums, kad esmu visu jau izteikusi.

— Nu, ko jūs īsti vēlaties?

— Es griežos pie jums ar to pašu lūgumu.

— Ar kādu?

— Ataicināt Bokstela kungu ar viņa tulpi; ja cs tulpi neatzīšu par savu, es godīgi no savām tiesībām atteikšos. Bet ja es to pazīšu, es prasīšu, lai man to atdod. Es to prasīšu, kaut man būtu jāiet pie paša prinča, ar pierādījumiem rokā.

— Tā tad jums ir kādi pierādījumi, skaistais bērns?

— Liktenis, kurš zina manas tiesības, man tos dos.

Van - Sistenss saskatījās ar princi, kurš jau ar pirmajiem vārdiem atcerējās, ka šo patīkamo balsi kur dzirdējis.

Viens no virsniekiem aizgāja pie Boksteļa.

Van - Sistenss turpināja pratināšanu.

— Uz ko tad jūs dibināt prasību, ka melnā tulpe pieder jums?

— Vienkārši uz to, ka es pati to iestādīju un izaudzēju savā istabā.

— Jūsu istabā? Bet kur tad ir jūsu istaba?

— Levenšteinā.

— Jūs esat no Levenšteinas?

— Es esmu cietokšņa uzrauga meita.

Princis sakustējās, it kā sacīdams: — Ak, jā, nu es atceros.

Un, izlikdamies vēl dziļāk nogrimis grāmatas lasīšanā, viņš ar jo lielāku uzmanību sekoja Rozes vārdiem.

— Jūs mīlat puķes? — turpināja van - Sistensa kungs.

— Mīlu.

— Tā tad jūs esat mācīta puķkope?

Roze mirkli cīnījās pati ar sevi. Tad aizkustinošā tonī jautāja:

— Vai es, kungs, varu paļauties, ka es runāju ar labiem cilvēkiem?

Viņas vārdi šķita tik paliesi, ka van - Sistenss un princis abi reizē apstiprinoši pamāja galvas.

— Nu, tad es jums teikšu. Nē, es neesmu mācīta puķkope; es esmu tikai nabaga frisjandiete, kura vēl pirms trijiem mēnešiem neprata ne rakstīt, ne lasīt. Nē, tulpe nav manis izaudzēta.

— Kas tad to izaudzēja?

— Kāds nelaimīgs cietumnieks, kas ieslodzīts Levenšteinas cietoksnī.

— Levenšteinas cietumnieks? — jautāja princis un Roze, dzirdot šīs balss skaņas, nodrebēja.

— Tā tad ieslodzītais ir valsts noziedznieks, jo Levenšteinā ir ieslodzīti tikai valsts noziedznieki? — turpināja princis.

Un viņš atkal nogrima grāmatas lasīšanā, vismaz izlikās to darām.

— Jā,'— klusi teica Roze, drebošā balsī: —valsts noziedznieks.

Van - Sistenss, dzirdot šādu atzīšanos augstā liecinieka klātbūtnē,

nobālēja un roka sāka tam drebēt.

— Turpināt, — auksti teica princis puķkopju biedrības priekšsēdētājam.

— Ak, godātais kungs, -r— teica Roze, — nian jāatzīstas ļoti smagā noziegumā.

— Jā gan, — piekrita van - Sistens. — Valsts noziedzniekiem Levenšteinas cietoksnī jābūt turētiem pilnīgā slepenībā.

— Es zinu, kungs.

— Bet no jūsu vārdiem var domāt, ka jūs esat izmantojusi savu stāvokli, kā cietokšņa uzrauga meita, un stājusies ar tiem sakaros, lai kopīgi izaudzētu tulpi.

— Jā, kungs, — turpināja Roze, izbailēs vēl vairāk nobālēdama, — es satikos ar viņu ik dienas.

— Nelamīgā! — izsaucās van - Sistenss.

Princis pacēla galvu, lai novērotu Rozes bālumu un priekšsēdētāja uztraukumu.

— Gar to puķkopju biedrībām nav daļas, — teica princis savā skaidrā un cietā balsī. — Mums jālemj par melno tulpi, ne par valsts noziedzniekiem. Puķkopju biedrība ar politiku nenodarbojas.

Roze, šādas izturēšanās iedrošināta, stāstīja visu, kas noticis pēdējos trijos mēnešos. Visu, ko viņa darījusi un izcietusi. Viņa stāstīja arī par Grifija cietsirdību, ka tas iznīcinājis pirmo tulpi, par cietumnieka izmisumu, par uzmanību, ar kādu viņa audzējusi otro tulpi; par cietumnieka pacietību un bēdām, kad viņi neredzējušies; par to, ka viņš gribējis nomērdēties badā; par prieku, kāds viņus abus pārņēmis, kad tie atkal samierinājušies un beidzot par to, ka tulpe viņiem nozagta stundu pēc tam, kad tā uzplaukusi.

— Bet jūs tikai nesen pazistaties ar šo ieslodzīto?

Roze uzlūkoja svešinieku, kurš ievilkās vēl dziļāk kaktā, it kā vairīdamies no viņas skatiena.

— Kādēļ jūs, kungs, tā domājat?

— Tādēļ, ka cietuma uzraugs ar savu meitu tikai pirms trijiem mēnešiem pārvietojās uz Levenšteinu.

— Jums taisnība, kungs.

— Acīmredzot, jūs lūdzāt tēvu pārcelt uz Levenšteinu, lai sekotu kādam cietumniekam, kuru pārveda no Hāgas uz Levenšteinu?

— Kungs, — nosarkdama teica Roze.

— Beigsim, — tcica Vilhelms.

— Es atzīstos, ka ieslodzīto jau pazinu Hāgā.

— Laimīgais cietumnieks, — smaidīdams iesaucās Vlhelms.

Ieradās virsnieks un ziņoja, ka Bokstels jau steidzas ar savu tulpi.