Melnā tulpe

skolotājs un skolniece

Kā redzējām, tad vecais Grifijs nebūt tik labi nedomāja par de - Vitta radinieku, kā viņa meita.

Levenšteinā atradās tikai pieci cietumnieki un uzraudzība pār tiem bija viegla, kādēļ Grifijs pārcelšanu atzina kā atalgojumu par ilgu gadu uzcītīgu dienestu.

Kornēlijs van - Berls vecā cietumsarga iedomā izauga par visbīstamāko noziedznieku. Sarunās ar van — Berlu Grifijs bija ass un neiecietīgs, viņš to bieži kontrolēja un uzmanīja, tā sakot katru jaunekļa kustību.

Grifijs ieradās Kornēlija kamerā trīs reizes dienā, cerībā to pārsteigt nozieguma vielā. Bet Kornēlijs, no tā laika, kopš Roze ieradās cietoksnī, galīgi atteicās no rakstīšanas, jo nebija', kam rakstīt. Likās pat, ja Kornēlijam piedāvātu pilnīgu brīvību, viņš labāk paliktu cietumā '— ar Rozi un tulpju sīpoliņiem — nekā dzīvotu citā vietā — bez Rozes un sīpoliņiem.

Roze apsolījās ik vakarus deviņos ierasties un, kā redzējām, šo solījumu izpildīja jau pirmajā vakarā.

Arī otrā vakarā viņa ieradās tādā pašā noslēpumainā, ar tikpat lielu uzmanību, kā dienu iepriekš. Viņa tikai deva sev solījumu nelikt seju pārāk tuvu pie lodziņa. Un lai sāktu sarunu, kura varētu interesēt van - Berlu, viņa pasniedza tam caur lodziņu tajā pašā papīrītī ietītus sīpoliņus.

Bet, Rozei par lielu pārsteigumu, jaunais cilvēks ar savas rokas pirkstu galiem piedāvājumu atvairīja.

Viņš jau bija visu pārdomājis.

— Uzklausa! mani, — viņš teica. — Man liekas, mēs pārāk daudz riskējam, turēdami visu savu bagātību vienā maisā. Jūs saprotat, mīļā Roze, ka mēs rīkojamies izpildīt uzdevumu, kas līdz Šim vēl nevienam nav izdevies. Mums vajaga izaudzēt melnu tulpi. Ievērosim vislielāko uzmanību un apdomību, lai mums nebūtu vēlāk jānožēlo. Un tā es ceru nodrošināties pret visām varbūtībām un tuvoties mērķim.

Roze visiem spēkiem centās saprast, ko viņai saka. Ne tādēļ, ka viņa ticētu panākumiem, bet tādēļ, ka tam ticēja nabaga puķkopis.

— Redzat, kā es domāju ievirzīt mūsu kopdarbību šajā lietā…

— Es klausos, — teica Roze.

— Jums droši vien šajā cietoksnī būs kāds darbiņš? Ja nē, tad taču ir kāds pagalms vai uzbērums?

— Mums še ir skaists dārzs, — teica Roze. — Viņš stiepjas gar upi un tajā aug brīnišķīgi veci koki.

— Vai jūs, mīļā Roze, nevarētu atnest no šī dārza mazliet zemes, lai es redzētu, kas te darāms?

— Rītu pat.

— Paņemat mazliet zemes ēnā un mazliet saulē, lai varētu noteikt tās sausumu un mitrumu.

— Esat bez bēdām.

— Kad es izmeklēšu zemi, mēs sadalīsim sīpoliņus trijās dalās. Vienu sīpoliņu jūs iestādīsiet manis izmeklētā zemē, noteiktā dienā un stundā, un droši vien tas izaugs un uzziedēs, ja jūs to rūpīgi kopsal.

— Es to nepametīšu ne mirkli.

— Otru sīpoliņu jūs atstāsat man un es mēģināšu izaudzēt to še, savā kamerā, kas kliedēs manu garlaicību ilgajās stundās, kad es palieku viens. Tiesa, man nav gandrīz nekādas cerības, ka šis stāds uzziedēs, bet pamēģināt tomēr gribu. Saule arī še dažreiz iespīd. Es centīšos mākslīgi pavairot arī siltumu un izmantošu auglības labā arī savas pīpes pelnus. Trešo sīpoliņu mēs, pareizāk sakot jūs, palurēsat krājumā, lai mēs nepaliktu tukšā, ja mēģinājumi neizdotos. Tā tuvojoties mērķim, nav domājams, dārgā Roze, ka mēs neiegūsim simts tūkstošu florinu lielo prēmiju.

— Es saprotu, — teica Roze. — Rītvakar es atnesīšu zemi izmēģinājumiem. Kas attiecas uz jūsu nodomu izaudzēt kamerā tulpi, tad man būs jāizlieto vairāki vakari, jo lielāku daudzumu zemes reizē atnest nevarēšu.

— Mums nav sevišķi jāsteidzas, mīļā Roze. Mēs savas tulpes varēsim dēstīt ne agrāk, kā pēc mēneša. Tātad laika mums vēl daudz. Tikai jums, savu tulpi dēstot, būs jāizpilda visi mani norādījumi, vai nē?

— Es apsolos paklausīt.

— Un kad tā būs iedēstīta, jums man vajadzēs ziņot visus sīkumus par mūsu audzēkni. Naktīs jums būs jāuzmana, vai mūsu puķu dobi neapmeklē kaķi. Divi riebīgi kaķi Dordrechtā man izpostīja divas puķu dobes.

— Labi, es uzmanīšu.

— Mēnesnīcas naktīV… Vai dārzs ir redzams no jūsu istabas?

— Manas guļamistabas logi iziet dārzā.

— Lieliski. Mēnesnīcas naktīs jūs uzmanīsat, vai dārzā neložņā žurkas. Žurkas ir bīstami grauzēji, no kuriem ir ļoti jāsargās. Esmu saticis dārzkopjus, kuri bija ļoti dusmīgi uz Noasu, ka savā šķirstā tas paņēmis līdzi arī žurku pāri.

— Labi, es uzmanīšu arī žurkas.

— Lieliski. Visu vajaga paredzēt. Bet ir vēl kāds radījums, bīstamāks par kaķi un žurku…

— Kas tas par dzīvnieku?

— Tas ir cilvēks. Jūs zināt: cilvēks zog vienu florinu, riskēdams iekļūt cietumā. Bet te ir tulpes stāds, kura vērtība sniedzas simts tūkstošu florinos.

— Neviens, izņemot mani, dārzā neiekļūs.

— Vai to jūs man apsolal?

— Es jums to zvēru.

— Labi. Pateicos, mīļā Roze. Tagad jūs mani vienmēr icpriecināsat.

Un kad Kornēlijs atkal spieda savu seju pie lodziņa restēm, Roze kautrīgi atmeta galvu un izstiepa roku.

Meitenes skaistajā rokā bija tulpes sīpoliņš.

Kornēlijs dedzīgi noskūpstīja meitenes pirkstu galus. Vai gan tādēļ, ka šī roka turēja slavenās melnās tulpes sīpolu? Vai arī tādēļ, ka tā bija Rozes roka? To mēs atļaujam izšķirt kompetentākiem ļaudīm, nekā mēs.

Un tā Roze aizgāja ar diviem pārējiem sīpoliņiem, cieši piespiedusi tos pie krūtīm.

Vai viņa tos spieda pie krūtīm tādēļ, ka tos bija viņai devis Kornēlijs van - Berls?

Mums liekas, ka šo uzdevumu vieglāk atrisināt, nekā iepriekšējo.

Lai būtu, kā būdams, bet no šī brīža cietumnieka dzīve bija gaišāka un bagātāka.

Roze, kā mēs redzējām, iedeva viņam vienu sīpoliņu.

Ik vakaru viņa atnesa riekšavu zemes no tās dārza daļas, kuru viņš bija atzinis par labāku un kura paliesi bija lieliska.

Platā ūdens krūze Kornēlijam ļoti labi derēja par puķo podu. Viņš piepildīja to līdz pusei ar zemi, sajauca ar upes dūņām, ko arī atnesa Roze, un viņam iznāca auglīga melnzeme.

Aprīļa sākumā viņš iedēstīja pirmo sīpoliņu.

Mums grūti attēlot tās pūles, kādas pielika Kornēlijs, lai no acīgā Grifija noslēptu sajūsmu, kādu tas izjuta savā darbā.

Roze ik vakaru nāca parunāties.

Visvairāk viņi runāja par tulpēm, kuru audzēšanas un kopšanas kursu Roze pa šo laiku bija pamatīgi iemācījusies. Bet lai šis temats bija, cik interesants būdams, vienmēr nevarēja runāt par tulpēm. Tādēļ tulpju cienītājs lauzīja galvu, kā palašināt sarunu tematu.

Roze vēl arvien turēja savu galvu sešas collas no lodziņa, jo baidījās, ka cietumnieka kaislā elpa var samulsināt tai prātus.

Viens apstāklis šajā laikā uztrauca Kornēliju tikpat stipri, kā viņa tulpes.

Viņu darīja nemierīgu Rozes atkarība no viņas tēva.

Tā van - Berla (ievērojamā zinātnieka, filozofa un kultūras cilvēka) dzīve bija atkarīga no otra cilvēka kaprīzēm. Un turklāt šis cilvēks bija ļoti zemas kultūras pārstāvis. Šis cilvēks bija cietuma kalps, maz attīstīts, ass un aizdomīgs. Tas bija kas vidējs starp cilvēku un zvēru.

No šī cilvēka bija atkarīga Kornēlija labklājība. Šis cilvēks varēja kādu dienu saniķoties un aizīt, ka Levenšteinā ir slikts gaiss un nelabs degvīns, paņemt Rozi un aizbraukt.

Un tad Kornēlijs ar Rozi atkal būtu Šķirti.

— Ko tad līdzētu pasta baloži, ja jūs, mīļā Roze, nevarētu izlasīt manas vēstules un atbildēt man uz tām?

— To vajadzētu likt vērā — tādos brīžos teica Roze, kura dvēseles dziļumos izjuta tās pašas bailes. — Mūsu rīcībā katru vakaru ir viena stunda; vajadzētu to lietderīgi izmantot.

— Man liekas, — teica Kornēlijs, — mēs arī tagad to lietderīgi izmantojam.

— Izmantosim to vēl lietderīgāk, — teica Roze. — Iemācat mani lasīt un rakstīt. Tas man dos lielu labumu un — ja mēs kādreiz būsim šķirti, tad tikai uz pašu vēlēšanos.

— Ak! — iesaucās Kornēlijs, — tad mūs gaida pati mūžība!

Roze smaidīja, viegli plecus paraustot.

— Vai tad jūs mūžam paliksat cietumā? — viņa atbildēja. — Vai tad viņa gaišība, jums dzīvību dāvādams, nedāvās arī brīvību? Pēc tam taču jūs atgriezlsaties pie sava īpašuma un atkal būsat bagāts. Bet kā daždien bagāts un slavens vīrs, jūs brauksat karietē vai sēdēsat zirgam mugurā, un vai tad jūs vairs aplairnosat nabaga mazo cietumsarga meiteni ar kādu skatienu?

Korenelijs mēģināja protestēt no visas savas mīlas pārpilnās sirds, bet Roze viņu pārtrauca.

— Kā klājas jūsu tulpei? — viņa jautāja smaidīdama.

Viņa zināja, ka, runājot par tulpēm, Kornēlijs aizmirsa visu citu, pat pašu Rozi.

— Ļoti labi, — viņš atbildēja. — Miziņa jau metas tumšāka. Dīgšanas process jau sācies. Tulpes Šķiedras briest un meklē izeju. Pēc nedēļas vai pat ātrāk varēs novērot pirmo asniņu. Bet ko dara jūsu tulpe?

— Es viņu ļoti rūpīgi kopju un uzmanu.

— Ko jūs esat darījusi? —viņš kaisli jautāja un viņa acīs iezagās tāds pats spīdums, kā tajā vakarā, kad Rozi apmulsināja viņa karstā elpa.

— Es savai tulpei izmeklēju vietu klajā dārzā, tālu no kokiem un no sētas. Zeme tur ir mitrāka, nav tik sausa, un nav arī neviena zvirgzda. Es tur ierīkoju tasni tādu dobi, kādu jūs vēlējāties.

— Labi, Roze, ļoti labi.

— Zeme ir sagatavota un gaida jūsu tālākos rīkojumus. Kad jūs teiksat, ka diena izdevīga, es iedēstīšu savu tulpi. Tā taču būs jāstāda mazliet vēlāk, nekā jūsu tulpe, jo tai būs vairāk gaisa, gaismas un zemes mitruma.

— Pareizi, pilnīgi pareizi, — iesaucās Kornēlijs, priekā rokas sasizdams. — Jus esat lieliska skolniece, Roze, un jūs katrā ziņā iegūsat tos simts tūkstošus florinu.

— Tikai nepiemirstat, — smiedamies teica Roze, — ka jūs skolniecei vajadzētu arī vēl ko citu mācīties.

— Jā, es to pašu domāju. Jums jāiemācās lasīt.

— Kad mēs sāksim?

— Tūlīt.

— Nē, rītu.

— Kādēj ne šodien ?

— Tādēļ, ka mūsu stunda jau beigusies un es esmu spiesta jūs atstāt.

— Jau!? Bet ko mēs lasīsim?

— Man ir kāda grāmata, kura droši vien man nesīs laimi.

— Tā tad — līdz rītam.

— Līdz rītam.

Nākošās dienas vakarā Roze atnāca ar Kornēlija de - Vitta bībcli.