Melnā tulpe

NOSLĒGUMS

Van - Berls četru sargu pavadībā, spiedās cauri ļaužu pūlim un viņa skatiens nenovērsās no melnās tulpes,kurai tas nāca arvien tuvāk.

Viņš skaidri redzēja to brīnišķīgo ziedu, kas pasaulē bija nācis ar daudzām sarežģītām kombinācijām, gaisa, gaismas, siltuma un aukstuma maiņām, lai pazustu tam uz visiem laikiem.

Viņš apstājās sešus soļus no tulpes un dziļā svētlaimībā apbrīnoja savu roku darba krāšņumu un pilnību. Viņš redzēja jaunu meiteņu rindas, kuras stāvēja ap tulpi goda sardzē.

Bet jo ilgāk viņš vērās šajā brīnumā, jo vairāk asiņoja sirds. Viņš acīm meklēja kādu saprotošu skatienu; bet visapkārt stāvēja sveši ļaudis, kuru acis vērsās uz tronī sēdošo valdnieku.

Vilhelms, ap kuru saistījās visa uzmanība, piecēlās. Viņš ielūkojās apkārtnē un ilgāk uzlūkoja trīs dažādus cilvēkus, kuru intereses un pārdzīvojamās drāmas bija it kā trijstūris pret viņu.

Vienā stūrī stāvēja Bokstels, drudžaini un nepacietīgi vērodams prinča kustības, melno tulpi .un spožo sabiedrību. | Otrā — Kornēlijs, kluss, elpu gūdams, visu savu uzmanību veltīdams savam brīnumam.

Beidzot, trešā stūrī,, uz sola, starp Harlemas meitenēm, stāvēja skaistā frīslandiete, smalkā, sarkanā vilnas tērpā, ar zeltu izrotātā cepurītē.

Tā bija Roze. Viņas skatiens maldījās nenoteiktā virzienā un tai vajadzēja atbalstīties pret prinča Vilhelma virsnieka elkoni, lai nekristu nesamaņā.

Redzēdams visus savus klausītājus- norādītās vietās, princis lēni atvēra pergamentu un, dziļam klusumam iestājoties, sāka runāt lēnā, skaidrā balsī.

— Jūs zināt, kādēļ jūs še sanākuši? — Tam, kas izaudzēs melno tulpi, apsolīta simtstūkstošu florinu liela prēmija. Melnā tulpe! Šis Holandes brīnums ir jūsu acu priekšā. Melnā tulpe izaudzēta, saskaņā ar Harlemas dārzkopju biedrības noteikumiem. Tā vārds, kas tulpi izaudzējis, nu viņas vēsturē būs ierakstīta Harlema zelta grāmatā. Aicināt šurp to personu, kurai pieder melnā tulpe.

Šos vārdus teicis, princis ar gaišu skatienu aplūkoja viņam priekšā stāvošo trijstūri, lai redzētu, kādu iespaidu tie uz katra atstāj.

Viņš redzēja, ka Bokstels steidzīgi atstāja savu solu. ? Viņš redzēja, ka Kornēlijs instinktīvi sakustējās.

Viņš redzēja, ka virsnieks,kuram vajadzēja Rozi pavadīt, bīdīja to uz priekšu ar varu.

Pēkšņi princinj abās pusēs atskanēja kliedzieni:

Pārsteigtais Bokstels un Kornēlijs abi reizē iesaucās:

— Roze! Roze!

:>: — Šī tulpe pieder jums, jaunā meitenīte, vai nē? — jautāja princis.

— Jā, augstība, — klusi teica Roze un viņai visapkārt atskanēja ļaužu čuksti un sajūsma par viņas skaistumu.

— Kas to būtu domājis! '— savā nodabā klusi čukstēja Kornēlijs: — tā tad viņa meloja, stāstīdama, ka tulpe tai nozagta. Tad tādēļ viņa atstāja Levcnštcinu. Cik grūti, kad jāredz, ka esi pievilts un atstāts no tās, kuru šķiti savu labāko draugu!

— Ak, ievaidējās Bokstels: — es esmu pazudis!

— Šī tulpe, — turpināja princis, — būs nosaukta tās personas vārdā, kura to izaudzējusi. Puķu katalogā tā būs ierakstīta ar nosaukumu "Tulipa nigra Barloensis" par godu van - Berla vārdam, kuru šī jaunā meitene turpmāk arī nesīs.

Šos vārdus teicis, princis ielika Rozes roku Kornēlija rokā. Bāls, uztraukts un prieka pārņemts, viņš stāvēja troņa priekšā un apsveica drīz princi, drīz savu līgavu.

Tajā mirklī pie van - Sistensa kunga kājām nokrita vīrietis, kura nemaņai par iemeslu bija pilnīgi pretējas jūtas.

Bokstels, redzēdams, ka viņa cerības sabrūk, krita dziļā nesamaņā.

Viņu pacēla, aplūkoja pulsu, paklausījās sirdi un konstatēja,ka Bokstels miris.

Šis incidents svētku gaitu netraucēja, jo ne princis, ne priekšsēdētājs notikumu sevišķi nenožēloja.

Tikai Kornēlijs šausmās novērsās: šo zagli un viltus Jakobu viņš pazina: tas bija viņa kaimiņš lzaks Bokstels, kuru viņš nekad nebija turējis aizdomās tik neģēlīgā rīcībā.

Patiesībā Bokstelam tā bija laime, ka sirdstrieka viņu pasargāja no tālākiem, mocošiem notikumiem.

Pēc tam procesija, mūzikas skaņu pavadīta, turpinājās bez traucējumiem, ja par tādiem neatzīst Boksteļa nāvi un to, ka Kornēlijs un Roze, rokās saķērušies, soļoja plecu pie pleca.

Kad personas, kas svinības vadīja, iegāja pilsētas valdes namā, princis, norādīdams uz naudas maisiņu, uzrunāja Kornēliju ar šādiem vārdiem:

— Mēs nevarm noteikti izšķirt, kas šo naudu pelnījis. Kaut jūs esat gaismā cēlis melnās tulpes noslēpumu, tomēr man jāatzīst, ka Roze to stādījusi, audzējusi un panākusi krāšņā zieda uzplaukšanu. Tādēļ būtu netaisni, ja mēs Šo naudu nedotu viņai līdzi pūrā.

Kornēlijs gaidīja, ko princis tālāk teiks.

Tas turpināja:

— Es dodu šo naudu Rozei; viņa to ir godīgi pelnījusi un var dalīties ar jums. Tā ir balva par viņas mīlestību, drosmi un godīgumu.

— Kas attiecas uz jums, — turpināja princis, — tad atkal pateicoties Rozei, kura man deva pierādījumu par jūsu nevainību, — to teicis, princis pasniedza Kornēlijam zīmīli, kurā bija rakstīta Kornēlijs de - Vitta vēstule un kurā bija ievīstīts trešais tulpes sīpoliņš, — kas attiecas uz jums, tad mēs pārliecinājāmies, ka jūs esat ieslodzīts par noziegumu, ko neesat darījis.

— Tas nozīmē, — princis runāja tālāk, — ka esat nevien brīvs, bet arī jūsu, kā nevainīga cilvēka, manta nav aizskarama. Tā tad jūsu manta jums atdota atpakaļ. Van - Berla kungs! Jūs esat Kornēlija de - Vitta krustdēls un viņa brāļa Jana draugs. Paliekat tā vārda cienīgs, kuru jums kristībās devis jūs slavenais krusttēvs. Paglabājat atmiņā abu viņu nopelnus, jo brāļi de - 'Vilti ir netasini notiesāti un netaisni sodīti tautas maldu brīdī. Ar šo abu slaveno pilsoņu vārdiem Holande tagad var lepoties.

Pēc šiem vārdiem,kurus princis izteica ar sevišķu uzsvaru, abi laimīgie cilvēki nometās viņa priekšā ceļos un noskūpstīja tam rokas.

Tad viņš nopūtās un teica:

— Jūs abi esat ļoti laimīgi, jo, cenzdamies pēc Holandes slavas un labklājības, meklējat tai jaunu tulpju kultūru.

Un pavēries uz Francijas pusi, — it kā jūtot no turienes tuvojamies jaunus draudošus mākoņus, viņš ātri iesēdās savā karietē un aizbrauca.

Kornēlijs tajā pašā dienā kopā ar Rozi aizbrauca uz Dordrechtu Par visu notikušo Roze ziņoja tēvam, nosūtot pie viņa kā sūtni Kornēlija veco aukli.

Lasītāji, kuriem pazīstams vecā Ģrifija raksturs no mūsu apraksta, sapratīs, ka viņam grūti bija samierināties ar jauno meitas vīru. Viņš nevarēja aizmirst sitienus, kuri vēl ilgi bija redzami kā zilumi viņa miesā. Viņu skaits, kā Grifijs stāstīja, sniedzās līdz četrdesmit. Galu galā Grifijs tomēr samierinājās, lai pierādītu, ka viņš ir tikpat augstsirdīgs, kā pavaldonis. Kļuvis par tulpju sargu, viņš bija tikpat nepielūdzams un bargs, kā savos cietumsarga laikos. Vajadzēja redzēl, ar kādu nesaudzību viņš iznīcināja kāfnirus, kurmjus un pārāk uzmācīgas medus sūcējas.

Kad viņam bija zināmi Bokslela nedarbi, viņš bija bezgala dusmīgs uz šo viltus Jakobu. Tādēļ viņš pats ar savu roku izjauca Bokstela ierīkoto novērotavu starp sētas kokiem. Un tā kā Bokstela dārzu pirkšanas ceļā pievienoja van - Berla īpašumam, tad žogu noārdīja pavisam un puķu dobes sniedzās pāri abu dārzu kopplatībai.

Roze vērtās ik dienas skaistāka un gudrāka. Divu gadu laikā viņa iemācījās tik labi rakstīt un lasīt, ka pati varēja uzņemties divu brašu bērniņu mācīšanu, kuri kā tulpju ziedi, nāca pasaulē maija mēnesī 1674. un 1675. gadā. Tikai Šie divi ziedi sagādāja viņai daudz mazāk rūpju, neka tā ievēfojamā melnā tulpe, kurai viņa varēja pateikties par sava likteņa gaitām.

Pats par sevi saprotams, ka viens bērns bija zēns un saucās Kornēlijs, otrs bija meitene — vārdā Roze.

Van - Berls palika uzticīgs Rozei, tāpat kā tulpēm. Visu savu dzīvi viņš upurēja Rozes labklājībai un tulpju kultūrai.

Van - Berla kabinetu pušķoja divas vēsturiskas, zelta rāmjos ierāmētas lapas no Kornēlija dc - Vitta bībeles. Vienā, kā mēs atceramies, bija rakstīts, iai van - Berls iznīcina sarakstīšanos ar Luvua, otrā paša van - Berla testaments, kurā viņš novēlēja Rozei melnās tulpes noslēpumu, ar noteikumu, ka tai par vīru jāizraugās skaists cilvēks, divdesmit sešu vai astoņu gadu vecs, kas to patiesi mjlē un kuru viņa mīiē.

Šo noteikumu Roze apzinīgi izpildīja, kaut Kornēlijs palika dzīvs. Patiesību sakot taisni tādēļ, ka viņš palika dzīvs.

Apcerēdams brīnišķīgo likteņa rotaļu, Kornēlijs van - Berls uzrakstīja uz savām durvīm teikumu, kuru izbēgšanas dienā Gracijs bija uzrakstījis uz kameras sienas:

"Dažkārt cilvēkam tik daudz ciešanu jāpārdzīvo, ka viņš ar pilnu tiesību var teikt: es esmu pārāk laimīgs."

Beigas.