Melnā tulpe

kas notika šajās astoņās dienās

Patiesi, nākošās dienas vakarā, parastā stundā Kornēlija lodziņā atskanēja viegli klauvējieni.

Kornēlijs stāvēja pie durvīm un gaidīja. Lodziņš atvērās un tajā parādījās Rozes sejiņa. Rokā viņa turēja lampu. Redzot, cik bāls un sagrauzts izskatās cietumnieks, viņai sāpīgi sažņaudzās sirds.

— Vai esat slims, Kornēlija kungs?

— Jā, jaunkundze, es ciešu fiziski un morāli.

— Es redzēju, ka jūs ēdienu atsūtījāt neaiztiktu; tēvs teica, ka jūs esot slims un neceļoties augšā. Tad es uzrakstīju zīmīti, lai apmierinātu uztraukumu par tulpes likteni.

— Un es jums atbildēju, — teica Kornēlijs. — Bet redzot, ka jūs atkal esat atnākusi pie manis, dārgā Roze, es domāju, ka jūs manu vēstuli būsat saņēmusi?

—Jā, es to saņēmu.

— Tad taču jūs nevarēsat teikt, ka nezināt viņas saturu, jo šajās dienās, kā redzu, jūs esat sasniegusi lielas sekmes savās mācībās…

— Es izlasīju jūsu vēstuli. Tādēļ arī atnācu jūs dziedināt.

— Mani dziedināt! — iesaucās Kornēlijs. — Tatad jūms kādas labas ziņas priekš manis?

Runājot šos vārdus, jaunais cilvēks vērsa ilgu pilnu skatienu uz meiteni.

Vai nu tādēļ^ ka Roze šo skatienu nesaprata, vai arī tādēļ, ka viņa negribēja to saprast, bet meitenes balss bija cieta un asa, kad viņa sacīja:

—- Es tikai gribēju jums pastāstīt ko tuvāk par tulpi, kura jūs interesē vairāk par visu pasaulē.

— Ak, mans Dievs, atkal… atkal… Vai tad es jums, Roze, neteicu, ka tikai pēc jums es ilgojos, ka jūs ar savu neatnākšanu laupījāt man sauli, gaismu un prieku.

Roze skumji smaidīja.

— Jūs nevarat iedomāties, — viņa teica, — kādās briesmās ir jūsu tulpe!

Kornēlijs instinktīvi nodrebēja un negribot būtu nokļuvis cilpā, ja tāda būtu izmesta.

— Lielas briesmās? — viņš sauca drebēdams. — Mans Dievs, kas tad noticis?

Roze uzlūkoja jauno cilvēku dziļā līdzcietībā. Viņa saprata, ka tas, ko tā prasa no viņa, iet pāri viņa spēkiem. Viņu vajadzēja ņemt tādu, kāds tas bija — ar visām vājībām.

— Jūs pareizi uzminējāt, — turpināja Roze, — Kavalieris Jakobs nebija nācis manis dēl…

— Kādēļ tad? •

— Tulpes dēļ.

— Ak… — izdvesa Kornēlijs, nobālēdams šoreiz vēl vairāk, kā ,pirms divām nedēļām, kad Roze teica, ka Jakobs ieradies viņas dēļ…

Roze ievēroja Kornēlija šausmas un Kornēlijs savukārt viņas skatienā izlasīja tās domas, pār kurām mēs jau runājām.

— Piedodat manu uztraukumu, Roze… Es jūs pazīstu un pazīstu arī jūsu labsirdību un līdzcietību. Daba apbalvojusi jūs ar saprātu, gudrību, spēku un veiklību, lai jūs varētu aizsargāties. Bet mana nabaga tulpe, kurai draud briesmas, ir nevarīga.

Roze nekā neatbildēja uz šo atvainošanos, bet turpināja:

— Ja šis cilvēks, kurš sekoja man un iegāja dārzā, uztraucis jūs, tad mani viņš uztrauca vēl vairāk. Es rīkojos tā, kā jūs gribējāt. Tās dienas rītā, kad mēs redzējāmies pēdējo reizi un kad jūs man teicāt…

Kornēlijs viņu pārtrauca:

— Vēlreiz jūs lūdzu, Roze, piedodat. Man nevajadzēja teikt to, ko es teicu. Par šiem liktenīgajiem vārdiem es jau izlūdzos piedošanu. Un izlūdzos vēlreiz. Vai tad jūs patiesi nekad man nepiedosat?

— Otrā rītā, — turpināja Roze, — es atcerējos, kā jūs mani mācījāt izturēties, lai Jakobu notvertu un noskaidrotu, kam viņš īsti seko: man vai tulpei — gāju dārzā… Šis zemsirdīgais cilvēks…

— Jā, patiesi zemsirdīgais…

— Kā es to ienīstu, jo viņa dēļ es cietu astoņas dienas, — teica Roze.

— Jūs sakāt, jūs arī cietāt? Paldies par šiem mīļajiem vārdiem, — teica Kornēlijs.

— Tā tad otrā dienā pēc mūsu nelaimīgās sarunas es devos dārzā un gāju tieši pie dobes, kurā gribēju stādīt sīpoliņu. Es noliecos, lai uzmanīgi paskatītos, vai mani kāds nenovēro.

— Nu, un?

— Un redzēju, ka tā pati ēna, kas vienmēr, arī tagad paslīdēja gar vārtiņiem un paslēpās vītnēs.

— Bet jūs izlikātics, ka nekā neesat redzējusi? — nepacietīgi jautāja Kornēlijs, visos sīkumos atcerēdamies savus padomus.

— Jā, es noliecos pār dobi un metu zemi ar lāpstu, it kā es tur būtu iestādījusi sīpoliņu.

— Bet ko viņš darīja?

— Es redzēju caur zaļuma vītnēm, ka viņam acis spīdēja kā tīģerim.

— Redzat, nu redzat! — teica Kornēlijs.

— Tad, it kā pabeigusi stādīšanu, es devos prom.

— Bet jūs taču aiz vārtiņiem apstājāties, lai pa šķirbiņu paglūnētu, ko viņš darīs?

— Nogaidījis kādu brītiņu, lai pārliecinātos, ka es patiesi aizgājusi, viņš uzmanīgi iegāja dārzā, apmeta līkumu, it kā pastaigājoties, tad apstājās pie izraktās puķu dobes. Ar uzmanīgu skatienu viņš aplūkoja visus dārza kaktus, novēroja apkārtējo namu logus, paskatījās kokos un uz žogu un metās uz irdeno zemi tajā vietā, kuru es tikko biju aprušinājusi. Grāba ar roku zemes un ļāva tām slīdēt cauri pirkstiem, lai atrastu stādu. Tā viņš atkārtoja trīs reizes. Tad it kā saprata, ka kritis par upuri māņiem, paķēra lāpstu, nolīdzināja dobi kā bijis un vienaldzīga cilvēka izskatā, it kā no pastaigāšanās nākdams, atstāja dārzu.

— Ak, nelietis, — murmināja Kornēlijs, slaucīdams aukstu sviedru lāses no pieres. — Bet ko jūs, Roze, darījāt ar sīpoliņu? Diemžēl tagad jau mazliet par vēlu tos stādīt.

— Sīpoliņš jau sešas dienas ir zemē.

— Kur? Kādā zemē? Mans Dievs, kāda neuzmanība! Vai mēs neriskējam, ka viņu mums nozags šis briesmīgais Jakobs?

— Mēs neriskējam, ja tikai Jakobam neienāks prātā uzlaust manas istabas durvis.

— Viņš aug jūsu istabā? Jā, bet kādā zemē, kāds tai saturs? Es ceru, ka jūs to neturat ūdenī, Kā Harlemas un Dordrechtas māmiņas, kuras domā, ka zemes vietu var aizpildīt ūdens, it kā ūdens, kurš satur trīsdesmit trīs daļas skābekļa un sešdesmit sešas daļas ūdeņraža, varētu aizvietot… Bet ko es jums sāku lasīt lekciju!…

— Tiesa, Kornēlija kungs, tik gudras lietas es nesaprotu. Teikšu tikai jums par apmierinājumu, ka sīpoliņš nav ūdenī.

— Ak, man atkal ir vieglāk elpot!

— Sīpoliņš ir labā māla podā, kura lielums būs tāds pats, kā tas,j kurā jūs iedēstījāt savu sīpoliņu. Zeme ir jaukta: divas trešdaļasJ vislabākās dārza zemes un viena trešdaļa Šosejas zemes. Es taču tiki bieži esmu dzirdējusi no jums, tāpat no riebīgā Jakoba, kā jāstādaJ tulpes, un šajā jautājumā varu droši mēroties ar labākiem! Harlemas dārzniekiem.

— Tagad atliek vēl konstatēt, kādā stāvoklī sīpoliņš atrodas?

— Tagad pods visu dienu stāv saulē. Bet kad saule būs gaišāka : un dedzinošāka es rīkošos tāpat, Kornēlija kungs, kā rīkojāties jūsl ar savu tulpi. Es to turēšu uz loga, kurš iziet uz rītiem, noS pulkstens astoņiem rītā līdz. vienpadsmitiem.

— Pareizi, pareizi! — iesaucās Kornēlijs: — jūs esat lieliskai dārzniece, mana skaistā Roze! Es tikai baidos, vai rūpes par tulpi jums nelaupa visu laiku.

— Jums taisnība, — teica Roze, — bet lielāku rūpju man tagad! nav. Es jūsu tulpei ziedoju tikpat daudz laika, cik ziedotu savam? bērnam. Tikai — kautrīgi piebilda Roze: — tapusi par viņas māti, ' es nevaru vairs būt tās sāncense.

— Mīļā, labā Roze, — klusi dvesa Kornēlijs un uzlūkoja meiteni tik dziļas mīlas skatienā, ka viņa apmierinājās.

Pēc īsa klusuma, kurā Kornēlijs mēģināja caur lodziņa restēm satvert Rozes roku, viņš turpināja:

— Tā tad sīpoliņš jau sešas dienas zemē?

— Jā, Kornēlija kungs, jau sešas dienas.

— Un vēl nav izdīdzis?

— Vēl nav. Bet es domāju, ka rītu jau būs asniņš.

— Rītvakar jūs man pastāstīsiet par viņu un par sevi, ja?

— Rītvakar… Es tikai baidos, vai varēšu atnākt.

— Mans Dievs, kādēļ tad nē?

— Man simtiem darīšanu, Kornēlija kungs.

— Bet man, tikai viena, — čukstēja Kornēlijs.

— Jā, mīlēt savu tulpi.

— Mīlēt jūs, Roze!

Meitene papurināja galvu.

Atkal iestājās klusums.

— Nekā nevar darīt, — pēc klušuma teica Kornēlijs: — dabā viss mainās; pavasara puķu vietā nāk citas puķes, un mēs redzam, ka bites, kuras maigi glāstīja maijpuķītes un vijolītes, tikpat maigi laižās uz rozēm, jasmīniem un krizantēmām.

— Ko tas nozīmē? — jautāja Roze.

— Tas nozīmē, ka senāk jums patika klausīties manu prieku un bēdu stāstus; jūs glāstījāt mūsu kopējās jaunības puķes. Bet mana puķe novīta ēnā. Cietumnieka cerību un prieka dārzs zied tikai vienu sezonu. Un viņš nelīdzinās tiem krāšņajiem dārziem, kurus apspīd saule un silda gaiss. Ja maija ziedonis pagājis, medus ievākts, bites, līdzīgas jums Roze, bites ar slaidiem vidučiem, zelta ūsiņām un dzidriem spārniņiem, izspraucas caur restēm un aizlaižas prom no aukstuma, ēnas un vientulības, meklēt smaržas un siltumu citā vietā. Lai meklētu, beidzot, laimi.

Roze uzlūkoja Kornēliju smaidīdama, bet viņš neredzēja šo smaidu, jo bija pavēris skatienu uz debesīm.

Skumjā balsī viņš turpināja:

—Jūs mani atstājāt, lai ļautos visiem četriem vējiem. Un to jūs labi darijāt. Es nesūdzos. Jo man vispār nav tiesības no jums prasīt uzticību.

— Uzticību? — iesaucās Roze, asarām acīs, kuras viņa šoreiz neslēpa no Kornēlija.

— Jā, — teica Kornēlijs: — vai tad tā ir uzticība, ja jūs mani atstājat šajā aukstumā un vientulībā?

— Vai tad es nedaru visu, kas jūs iepriecina, izaudzēdama jūsu tulpi?

— Kādēļ jūs man pārmetat vienīgo prieku šajā pasaulē, kas man atļicis?

— Es jums nekā nepārmetu.

— Bet vai jums, mīļā Roze, nepatīk, ka es mīlu puķes?

— Man patīk, Kornēlija kungs, ka jūs mīlat puķes. Man tikai sāpīgi, ka jūs viņas mīlat vairāk, nekā mani.

— Ak, mīļā, — iesaucās Kornēlijs: — paskataties, kā dreb manas rokas, paraugaties, cik bāls mains vaigs, paklausaties, kā pūkst mana sirds! Tas nenotiek tādēļ, ka mana tulpe man uzsmaida un mani sauc, bet ka jūs man uzsmaidāt, tādēļ, ka man šķiet, kaut es skaidri to nezinu, ka jūsu rokas, kuras slēpjas zem priekšauta, tomēr tiecas pēc manām rokām un aiz aukstajām restēm kaist jūsu sārtie vaigi. Atņemat man visas krāšņās puķes, neatņemat tikai savu dzidro balsi, savus straujos soļus, savu drēbju šalkoņu un pārliecību, ka jūs mani mīlat, jo es mīlu tikai jūs, Roze.

— Pēc melnās tulpes, — teica Roze, kuras siltie pirksti beidzot pieskārās caur lodziņa restēm Kornēlija lūpām.

— Pirmā esat jūs, Roze…

— Vai lai es ticu jums?

— Tāpat, kā jūs ticat Dievam.

— Mīlestība uz mani jums neuzliek daudz pienākumu…

— Pienākumu?

— Jā. Vispirms, jūs nedrīkstat precēties…

Viņa pasmaidīja.

— Redzat, kāds jūs egoists… Visas jūsu domas un jūtas ir pie viņas, jūs to dievināt un atdodat tai savu pēdējo elpas vilcienu, bet no manis, nabaga meitenes, prasat, lai es jums ziedoju savus sapņus un savu lepnumu.

— Es nesaprotu, Roze, par ko jūs runājat, —* teica Kornēlijs, cenzdamies savā atmiņā iedomāties kādu sievieti, kuru tas būtu dievinājis.

— Atceraties, Kornēlija kungs, skaisto tumšmati ar biklo augumu, daiļām kājiņām un lepno galvu. Es runāju par jūsu melno tulpi.

Kornēlijs pasmaidīja.

— Mana daiļā fantaste," — vai tad tā neesat jūs, ko ielenc no visām pusēm pielūdzēji? Atceraties, ka jūs man stāstījāt par studentiem, virsniekiem un tirgotājiem, kuri Hāgā meklēja jūsu mīlestību. Un vai tad LcvenŠteinā nav ne studentu, ne virsnieku, ne tirgotāju?

— Protams, ka ir, pat ļoti daudz.

— Kuri raksta?

— Kuri raksta…

— Un tagad, kad jūs mākat lasīt…

Kornēlijs nopūtās, iedomādamies, ka, pateicoties viņam, nabaga cietumniekam, Roze tagad var izlasīt mīlestības vēstulītes.

— Kas par to, — teica Roze. — Man liekas, ka izlasot vēstulītes un izpētot savus pielūdzējus, es tikai izpildu jūsu vēlēšanos.

— Kādu manu vēlēšanos?

— Jūs, laikam, esat piemirsis, kādu novēlējumu jūs esat ierakstījis man Kornēlija de - Vitta bībelē. Es to ncesu aizmirsusi, jo tagad, kad protu lasīt, lasu to ik dienas, dažreiz pat vairākkārt. Nu, un šajā novēlējumā jūs man liekat izvēlēties sev vīru, divdesmit sešus vai astoņus gadus vecu. Es meklēju šo jauno cilvēku, bet tā kā visa diena man paiet rūpēs par jūsu tulpi, tad būtu ļoti labi, ja jūs man meklēšanai atļautu izlietot vakarus.

— Bet testaments bija domāts manas nāves gadījumā. Tomēr liktenis man bijis labprātīgs un esmu dzīvs.

— Nu, labi, tad es beigšu meklēt šo jauno cilvēku un nākšu vakaros pie jums.

— Nākat, nākat, Roze.

— Labi. Tikai viens noteikums.

— Es to pieņemu jau iepriekš.

— Pirmās trijās dienās nerunāt par melno tulpi.

— Ja jūs tā vēlaties, mēs par viņu nerunāsim vairs nekad.

— Ak, nē, nevajaga uzņemties neiespējamo.

Un, it kā nejauši, Roze pickļāva savu samta vaidziņu tik tuvu pie lodziņa, ka Kornēlijs to varēja aizsniegt savām lūpām.

Mīlas uzliesmojumā Roze klusu iekliedzās un nozuda.