Melnā tulpe

Jana de - Vitta māceklis

Kad saniknotā pūļa kliedzieni pie Beitcnhofas Janu de — Viltu pamudināja steidzināt Kornēliju aizbraukšanai, pilsoņu

depulācija, kā jau aizrādīts, devās uz pilsētas rātsnamu, pieprasīt Tilli kavalēristu nodaļas atsaukšanu.

No Beitenhofas līdz Hogstretai nebija liels gabals. Pūlī varēja novērot kādu jaunekli, kurš jau no sākuma ar lielu interesi vēroja visu, kas notika. Viņš sekoja delegācijai uz pilsētas namu, lai drīzāk dabūtu zināt, kas tur noliks.

Tas bija kādu divdesmit divu gadu jauneklis, kura izskats neliecināja par lielu spēku. Viņš slēpa savu seju, nemitīgi slaucīdams pieri un piekaitušās lūpas plānā audekla lakatiņā. Acīmredzot, viņam bija iemesls tā darīt. Tas bija cilvēks ar ērgļa skatienu, garu, līku degunu un platām, taisnām lūpām.

"Kāda starpība starp iekarotāju un jūras laupītāju?" jautāja senos Iajkos. Un atbildēja: "Tāda pati, kā starp vanagu un ērgli."

Šī nāves bālā seja, Šis trauslais, slimīgais stāvs, šīs nemierīgās kustības, kuras izrādīja trokšņojošam pūlim no Beitenhofas līdzejošais cilvēks, atgādināja neuzticīga saimnieka vai iztraucēta zagļa kustības. Policists, protams, būtu pieņēmis pēdējo versiju, jo cilvēks, par kuru še runa, visu laiku centās slēpt savu seju.

Un viņš bija ļoti nabadzīgi ģērbies un bez ieroča. Pie rātslaukuma viņš apstājās un uzmanīgi vēroja nama balkonu.

Pūļa neatlaidīgie kliedzieni lika atvērt kādu logu un parādījās cilvēks, kurš sāka sarunas ar pūli.

— Kas tas ir? — jautāja jaunais cilvēks aiz viņa stāvošajam virsniekam.

— Tas ir deputāts Bovelts, — atbildēja virsnieks.

— Kas tas par deputātu Boveltu? — atkal jautāja jauneklis.

— Man Šķiet, tas ir lielisks cilvēks, — teica virsnieks.

Pie šiem virsnieka vārdiem jaunekļa sejā iezagās tāds nemiers un skumjas, ka pat virsnieks to ievēroja un steidzās piebilst:

— Tā vismaz par viņu runā. Kas attiecas personīgi uz mani, tad es nevaru spriest, jo Boveltu nepazīstu.

— Lielisks cilvēks, — atkārtoja jauneklis, — bet ko tas nozīmē: vai šis cilvēks ir godīgs vai drošsirdīgs?

— Es atvainojos, jūsu gaišība, — atbildēja virsnieks, — es tiešām nevaru viņu tuvāk raksturot, jo, kā jau teicu, to nepazīstu.

— Nekas, — piebilda jauneklis. — Pagaidīsim, gan jau redzēsim paši.

Virsnieks piekrītoši pamāja galvu un apklusa.

— Ja šis Bovelts būs lielisks cilvēks, — turpināja princis, — tad viņš šo apsēsto ļaužu prasību labprāt neuzklausīs.

Un viņa vājās, aristokrātiskās rokas impulsīvā raustīšanās, kad viņš to bija atbalstījis uz virsnieka pleca, liecināja, ka jauneklis ārkārtīgi cenšas savaldīties un sevi nenodot.

Dzirdama bija pilsoņu delegācijas vadoņa balss, kurš prasīja pēc citiem deputātiem.

— Kungi, — atkārtoja Bovelts, — es jums jau teicu, ka esam šeit divatā ar d'Aspercnu, kādēļ nevaru nekādus rīkojumus dot.

— Pavēli! Pavēli! — kā ārprātīgs kliedza pūlis.

Bovelts mēģināja vēl ko teikt, bet viņa balss pazuda pūļa rēcienos. Viņš uztraukti žestikulēja rokām, tad pagriezās un sauca deputātu d'Asperenu.

Arī tas mēģināja pūli atrunāt, bet kliedzieni kļuva vēl skaļāki un draudošāki. Tad pūlis izlauzās cauri valdības sargu rindai un devās rātsnamā.

— Iesim arī mēs iekšā, — mierīgi teica jaunelklis. — Acīmredzot, sarunas turpināsies iekšā. Iesim paskatīties.

— Jums vajadzētu uzmanīties, — teica virsnieks.

— Kādēļ?

— Daudzi no deputātiem ir jūs redzējuši… Un vajaga tikai vienam jūs pazīt, lai…

— Lai mani atzītu par visas šīs lietas uzmusinātāju, — teica jauneklis. — Tev taisnība, — viņš piebilda, un vaigi kļuva sārti aiz kauna, ka tik neapdomīgi izteicis savas vēlēšanās. — Mēs no šīs pašas vietas varēsim novērot, vai delegāti iznāks apmierināti vai neapmierināti. Tad arī varēsim spriest, vai deputāts Bovelts ir vai nav godīgs un drošsirdīgs. Tas mani ļoti interesē.

— Bet, — piebilda virsnieks, vērīgi uzlūkodams to, kuru zināja par gaišību, — es nevienu mirkli nešaubos, ka deputāti nedos pavēli Tilli kavalērisliem atkāpties.

— Kādēļ? — auksti jautāja jauneklis.

— Tādēļ, ka Šī pavēle būtu līdzīga nāves sprieduma izpildīšanai pie Kornēlija un Jana de — Vitta.

—- To mēs tūdaļ dabūsim zināt, — mierīgi teica jaunais cilvēks. — Nevienam nav zināms, kas notiek cilvēku sirdīs.

Virsnieks zagšus pavērās uz sava sarunu biedra sastingušo seju un nobālēja.

Šis virsnieks bija godīgs un arī drošs cilvēks.

Laužu pūlis patlaban bija iespiedies sēžu zālē, kur, cik varēja vērot, notika karstas debates. Troksnis lāgiem bija tik spēcīgs, ka šķita sagrūstam vecā rātsnama sienas. Tad viss it kā norima un pūlis lauzās laukā. Visiem pa priekšu skrēja cilvēks ar riebīgā prieka smīnā pārvērstu seju un gaisā vēdināja kādu papīru.

Tas bija ķirurgs Tikalars.

— Te viņa ir, te viņa ir! — kliedza Tikalars un aizelsies drāzās uz priekšu.

— Viņi ir dabūjuši pavēli, — izmisis nomurmināja virsnieks.

— Nu redzat, — mierīgi teica viņa biedrs, — tagad es pārliecinājos. — Un tālāk piezīmēja: — Jūs, mīļais kapteini, nezinājāt, vai Bovelts ir godīgs, vai drošs cilvēks. Viņš nav ne viens, ne otrs.

Tad, mierīgi novērodams garām traucošos ļaužu masu, jauneklis aicināja virsnieku:

— Tagad dosimies uz Beitenhofu; man liekas, turmēs redzēsim pārsteidzošu ainu.

Virsnieks klusēdams palocījās un sekoja savam pavēlniekam.

Cietuma laukums vēl vienmēr bija nemierīga ļaužu pūļa pilns, bet Tilli kavalērija joprojām to atturēja no tuvošanās cietumam.

Drīz vien grāfs Tilli izdzirda skaļas gaviles un kliedzienus, kuri atlidoja no tuvojošās pūļa. Tajā pašā mirklī viņš redzēja, ka starp musketu zibošiem galiem plivinās kāds papīrs.

— Paskatāties, — viņš teica savam palīgam, seglos stāvus pieceldamies; — man liekas, ka šie nelieši būs dabūjuši pavēli.

— Noziedzīgie nelgas! — teica otrais virsnieks.

Patiesi, tā bija pavēle, kuru pilsoņu milicija bija izkaulējusi no valsts varas.

Milicija tūdaļ atšķīrās no pārējā pūļa un ar nolaistām šautenēm tuvojās kavalēristu nodaļai.

Bet grāfs Tilli nebija tas vīrs, kurš varētu pieļaut tuvoties vairāk, nekā bija vajadzīgs.

— Apstāties! — viņš sauca. — Prom no zirgiem, ja nē, es komandēšu: "Uz priekšu!"

— Lūk, pavēle, — vienā laidā kliedza simtām izaicinošas balsis.

Grāfs izbrīnā paņēma pavēli, ātri pārlasīja un skaļā balsī teica:

— Cilvēki, kuri parakstīja šo pavēli, ir īstie Kornēlija de — Vitta bendes. Kas attiecas uz mani, tad es negribētu būt nevienas šī vajadzīgā raksta rindas autors.

Un, ar zobena rokturi no sevis atbīdījis cilvēku, kurš papīru gribēļa paņemt atpakaļ, viņš teica:

— Sis papīrs ir ļoti vērtīgs, tādēļ atļaujos to pievākt.

Viņš rūpīgi salocīja liktenīgo dokumentu un noglabāja kabatā.

Tad, pagriezies pret eskadronu, komandēja:

— Kavalēristi, pa labi, marš!

Un pusbalsī, bet tā, lai apkārtējie ļaudis dzirdētu, viņš teica:

— Tagad jūs, slepkavas, varat darīt savu darbu.

Kavalērija lēni atkāpās no laukuma. Viņus uz pēdām pavadīja trakojošais pūlis, rēkdams uzvaras priekā un aklā naidā.

Kā redzat, Jans de - Vitts nebūt nepārspīlēja stāvokļa nopietnību,. kad brālim palīdzēja piecelties un mudināja to drīzāk atstāt cietumu.

Un Kornēlijs, atbalstīdamies uz brāļa roku, lēni kāpa pa cietuma trepēm lejā.

Trepju galā tos gaidīja augstākā mērā uztrauktā skaistule Roze.

— Jana kungs, jūs nevarat iedomāties, kādas šausmas!

— Kas tad noticis, mans bērns! —jautāja de — Vitts.

— Stāsta, ka viņi bijuši rātsnamā un prasījuši pavēli, lai aizsauc Ravalēristus.

— Tiešām? Ja kavalēristus aizsauc, tad mūsu stāvoklis ir riskants.

— Ja jūs atļautu dot jums padomu… — teica meitene lielā uztraukumā.

— Runā, mīļais bērns.

— Redzat, Jana kungs, es jūsu vietā neietu pa galvenajiem vārtiem.

— Kādēļ nē, ja Tilli kavalēristi vēl stāv savā vietā?

— Bet vai jums ir papīrs, ka Tilli kavalēristi jūs var pavadīt līdz robežai?

— Nav.

— Nu, redzat: tiklīdz jūs i/kļūstat cauri kavalēristu rindām un paliksiet neaizsargāti, pūlis jūs ielenks.

— Nu, bet pilsoņu milicija?

— Ak! Tā visvairāk pret jums noskaņota.

— Ko tad lai dara?

— Es jūsu vietā izietu caur pazemes eju, kura beidzās klusā ieliņā. Tur jūs neviens neredzēs, jo visi drūzmējās pie galvenajiem vārtiem; no turienes jūs nepamanīts nokļūtu līdz robežai.

— Brālis nevar tik tālu aiziet, — teica Jans.

— Nekas, es centīšos, — noteikti atbildēja Kornēlijs.

— Un jums, — turpināja meitene, — jums taču ir pajūgs.

— Jā. Bet tas mūs gaida pie galveniem vārtiem.

— Nē, — atbildēja meitene. — Ticēdama, ka jūsu kučieris ir jums uzticams cilvēks, es tam liku gaidīt mazajā blakus ieliņā.

Brāļi dziļā pateicībā uzlūkoja meiteni.

— Atliek vēl viens jautājums, — teica Jans: — vai Grifijs gribēs pazemes eju atslēgt?

— To viņš nekad negribēs, — apstiprināja Roze.

— Ko tad lai daram?

— Es to biju paredzējusi, — turpināja Roze, — tādēļ izlietoju gādījumu, kad Grifijs sarunājās ar kādu cietumnieku un izvilku viņam atslēgu no kabatas.

— Tātad atslēga ir tev?

— Šeit viņa ir, Jana kungs!

— Dārgais bērns, — aizkustināts teica Kornēlijs, — tu man izdari ārkārtīgu pakalpojumu, bet es nevaru tev pateikties. Neatsakies pieņemt bībeli, kura atrodas manā kamerā, viņa tev nesīs laimi.

— Pateicos, es no viņas nekad nešķiršos, — teica meitene un sevī nodomāja: — cik žēl, ka es neprotu lasīt.

— Kliedzieni skan aizvien skaļāki, es domāju, mums laiks iet, — nopietni teica Jans.

— Nu, tad iesim, — piekrita meiterte un abus brāļus veda atpakaļ cietuma koridorā, pretējā virzienā.

Rozes pavadībā viņi nokāpa pa trepēm dziļā pazemes ejā, izkļuva cauri iežogotam laukumam un beidzot atradās nomaļā ieliņā, kur tos gaidīja pajūgs, ar nolaistu jumtu.

— Ātrāk! Ātrāk! — sauca pārbījies kučieris, — jūs dzirdat, kā viņi trako.

Iesēdinājis Kornēliju karietē, Jans pagriezās pret meiteni un atvadījās: — Nav vārdu, kā lai tev pateicos, skaistais bērns.

Roze godbijīgi noskūpstīja viņa roku.

— Braucat, nu braucat. Šķiet, ka viņi jau uzlauž cietuma vārtus.

Jans ātri ielēca karietē, nosēdās blakus brālim, aizvēra durvis un

uzsauca kučierim:

— UzTol —Heku!

Caur šo robežpunktu ceļš veda uz Ševeningas ostu, kur brāļus Vittus gaidīja neliels tvaikonis.

Divi spēcīgi flāmu zirgi straujos rikšos devās uz priekšu un aizveda abus bēgļus.

Roze sekoja viņiem, līdz tie nogriezās aiz ielas stūra.

Tad viņa iegāja atpakaļ ejā, noslēdza durvis un iemeta atslēgu akā.

Tikmēr ļaužu pūlis jau bija ieņēmis visu cietuma laukumu un drūzmējās pie vārtiem.

Kaut godprātīgais vārtu sargs Grifijs stūrgalvīgi liedzās vārtus atslēgt, tomēr bija redzams, ka ilgi tie neizturēs pūļa spiedienu.

Grifijs izmisumā domāja, vai labāk vārtus neatslēgt, nekā ļaut tos uzlauzt, te pēkšņi sajuta vieglu pieskārienu savai rokai.

Atskatījies, viņš ieraudzīja Rozes rūpju pilno sejiņu.

— Vai dzirdi šos ārprātīgos? — teica viņš.

— Es viņus pārāk labi dzirdu un domāju, vui nebūtu labāk..

— Ja es vārtus atslēgtu?

— Nē, lai viņi tos uzlauztu.

— Bet tad viņi mani nositīs.

— Protams, ja tevi te satiks.

— Kā gan lai viņi mani te nesatiek?

— Paslēpies!

— Kur?

— Slepenā kamerā.

— Un tu, mans bērns?

— Es iešu ar tevi. Mēs aizslēgsim durvis un nogaidīsim, kamēr viņi iztrakosies.

— Velns lai parauj! Tā ir prātīga doma. Es necerēju, ka tev tik labs padoms ienāks galvā.

— Bet kā tad būs ar mūsu cietumniekiem?

— Tos lai sargā liktenis. Es sargāšu jūs, — teica meitene.

Grifijs sekoja savai meitai un slepenais lūks aizvērās pār viņu

galvām tajā brīdī, kad pūlis atlauza vārtus un iebruka cietumā.

Kamera, kurā Roze ieveda tēvu, saucās par slepeno un deva šiem diviem cilvēkiem, kurus mēs pagaidām atstāsim, drošu patvērumu. Slepeno kameru zināja tikai augstākā priekšniecība, kura dažreiz še lika ievietot bīstamus noziedzniekus, par kuriem baidījās, ka tie neizbēg vai tos nenolaupa.

Pūlis ielauzās cietumā un nemitīgi kliedza:

— Nāvi nodevējiem! Uz karātavām Kornēliju de — Vittu! Nāvi! Nāvi!