Melnā tulpe

GRAUTIŅŠ

Jaunais cilvēks, aizvien vēl slēpdams savu seju zem platmales, atbalstīdamies uz virsnieka pleca un slaucīdams pieri un lūpas mutautā, nekustīgi stāvēja Beitenhofas laukuma stūrī un vēroja satrakoto ļaužu masu.

— Jums taisnība, van Deken, — viņš uzrunāja virsnieku: — pavēle, kuru parakstīja deputāti par kavalērijas aizvākšanu, faktiski ir nāves spriedums Kornēlijam. Vai dzirdat šo pūli? Tas ir ļoti dusmīgs uz de - Vittu kungiem.

— Jā, — teica virsnieks, — es tādus kliedzienus nekad vēl neesmu dzirdējis.

— Liekas, ka viņi nokļuvuši līdz mūsu cietumnieka kamerai. Paskataties uz to logu. Vai tas nav Kornēlija kameras logs?

Tajā brīdī kāds vīrietis atlauza Kornēlija kameras logu restes.

— Aizbēdzis! Aizbēdzis! — kliedza vīrietis, —• viņa šeit vairs nav!

— Kā nav? — kliedza pretim no ielas.

— Viņa nav! — dusmās atkārtoja vīrietis. — Viņš ir paslēpies!

— Ko las vīrietis saka? —jautāja jaunais cilvēks, nobālēdams.

— Ak, jūsu gaišība, ja tā būtu taisnība, ko viņš saka, tā būtu liela laime. Bet diemžēl, tas nevar būt, — piebilda virsnieks.

Logā parādījās arī citas dusmās pārvērstas sejas.

— Viņš aizbēdzis! Viņam palīdzējuši paslēpties!

— Aizbēdzis? — atkārtoja pūlis. — Nu, tad dzīsim viņam pēdas! Sekosim tiem!

— Gaišība, — teica virsnieks, — liekas, Kornēlijs de - Vilts tiešām izbēdzis.

— No cietuma gan, bet no pilsētas nē, — atbildēja jaunais cilvēks. — Jūs rcdzēsat, ka nelaimīgais, cerēdams, ka izbrauktuve vajā, atradīs to aizslēgtu.

— Vai tad ir dots rīkojums visas izbrauktuves aizslēgt?

— Nē, es tā nedomāju. Kas gan būtu varējis tādu rīkojumu dot?

— Kādēļ jums tā šķiei?

— Ir liktenīgas nejaušības, — atbildēja jauneklis, — un šādām nejaušībām par upuri krīt visievērojamākie cilvēki.

Klausoties šajos vārdos, virsnieku pārņēma auksti drebuļi un viņam likās, ka bēgli sagaida nenovēršams gals.

Kornēlijs un Jans izbrauca uz ielas, kura veda uz Tol - Heku. Kučieram viņi lika braukt lēnāk, lai nerastos aizdomas.

Bet kad pajūgs jau sasniedza pusceļu, kučieram šķita, ka brīvība jau iegūla un tas palaida zirgus pilnos aulekšos.

Tad pēkšņi viņš apturēja.

— Kas noticis? — jautāja Jans, izbāzis galvu pa karietes lodziņu.

— Cienīts kungs… Man liekas, ka pārbrauktuve noslēgta!…

— Vai tas varētu būt? Parasti dienā to nenoslēdz.

— Palūkojat pāls.

— Jans de - Vitts izkārās no karietes un redzēja, ka restotie vārti tiešām aizslēgti.

— Brauc! — viņš teica kučieram. — Man kabatā ir izraidīšanas pavēle, gan sargs atslēgs.

Kariete atkal sakustējās, bet bija jūtams, ka kučieram vairs nav agrākās pārliecības.

Kad Jans de - Vilts izliecās no karietes, viņu ieraudzīja un pazina kāds traktiernieks. Tas izbrīnā iekliedzās un aizsteidzās pa ceļu uz ' Beitenhofas pusi, panākt divus savus biedrus. Simts soļus paskrējis, viņš tos panāca un aizelsies stāstīja, kas sēdot karietē. Vīrieši

apstājās un vēroja braucējus. Viņi vēl nebija pilnīgi pārliecināti, vai braucēji ir de - Vitti.

Tajā mirklī kariete pieripoja pie pārbrauktuves.

— Atverat, — teica kučieris.

— Ar ko tad lai atver, — atteica slēdzējs.

— Ar atslēgu, protams.

— Ar atslēgu gan, bet tad viņai jābūt.

— Vai tad tev atslēgas nav?

— Nav.

— Kur tu to liki?

— Man to paņēma.

— Kas?

— Acīmredzot tas, kam bija no svara, lai neviens no pilsētas neizbrauc.

— Mans draugs, — teica Jans de - Vitts, izbāzdams galvu pa karietes durvīm, — vārti tev jāatslēdz man un manam brālim Kornēlijam de - Vittam, kuru es pavadu trimdā.

— Ak, de - Vitta kungs, es esmu izmisumā, — iesaucās slēdzējs, — es ar sirdi un dvēseli gribētu atslēgt, bet atslēgu man paņēma.

— Kad?

— Šorīt.

— Kas?

— Jauns cilvēks, divdesmit divi gadi vecs, bāls un vājš.

— Kādēļ tu viņam iedevi?

— Tādēļ, ka viņam bija pavēle, ar parakstiem un zīmogu.

— No kā?

— No rātskungiem.

— Jā, — teica Kornēlijs: — nav vairs šaubu, ka mūs gaida nenovēršams gals.

— Kā tu domā, vai visi vārti būs aizslēgti?

— Es nezinu.

— Tomēr brauksim pie citiem vārtiem, — ātri teica Jans.

— Mums citas izejas nav.

— Es tev pateicos, —.viņš vēlreiz uzrunāja slēdzēju. — Tu mūs gribēji izlaist, bet nevarēji. Labs nodoms ir līdzīgs labam darbam.

— Ak, Dievs, — nopūtās slēdzējs, redzat, kas tur notiek!

Ļaužu grupā, kura braucējiem aizsprostoja ceļu, bija trīs vīrieši,

par kuriem jau minējām, un šajā laikā tiem vēl bija pievienojušies kādi astoņi citi.

Nebija šaubu, ka visiem šiem cilvēkiem bija ļauni nolūki pret braucējiem.

Tiklīdz viņi redzēja, ka zirgus dzen aulekšos, viņi nostājās ciešā rindā šķērsu pāri ielai, vicināja rungas un kliedza: — Apstājies! Apstājies!

Kučieris dzina zirgus viņiem virsū un laida pātagas cirtienus uz visām pusēm.

Brāļiem de - Vittiem karietē nekas nebija redzams. Bet viņi juta, ka zirgi saslienas pakaļkājās un kariete stipri sasveras uz sāniem. Tad zirgi ar jaunu sparu rāvās uz priekšu, kariete pārripoja pār mīkstu, apaļu priekšmetu, kas varēja būt cilvēka ķermenis, un lāstu pavadīta, devās tālāk.

— Es baidos, vai mēs neesam ko nodarījuši, teica Kornēlijs.

— Dzeni ātrāk! Dzeni!—Jans kliedza kučieram.

Bet, pretēji šai pavēlei, kariete pēkšņi apstājās.

— Kas noticis? — jautāja Jans.

— Paraugaties, — teica kučieris.

Jans paskatījās.

Ielas viņā galā, kur vajadzēja aizkļūt karietei, parādījās viss milzīgais ļaužu pūlis, kurš tikko bija atstājis Beitenhofas cietumu, un, līdzīgi negaisam, šņākdams un aurodans tuvojās braucējiem.

— Pamet zirgus un glābies! — Jans sauca kučieram. — Tālāk braukt nav nozīmes. Mēs esam pazuduši.

— Lūk, tur jau viņi ir! — vienā laidā kliedza piecsimts balsis.

— Tur viņi ir, šie nodevēji un slepkavas!

— Bendes maisi! — sauca otrs pūlis, kurš sekoja karietei un nesa uz rokām savu mirušo biedru, kas, gribēdams apturēt zirgus, bija pakļuvis tiem zem kājām un samīts.

Kučiers apturēja zirgu, bet projām nebēga.

Vienā mirklī kariete atradās vidū starp tiem, kas tai tuvojās no priekšas un tiem, kas skrēja no muguras.

Sākumā šķita, ka viņa pacēlās gaisā un lido pār viļņojošo ļaužu jūru. Tad pūlis acumirklī it kā sastinga. Spēcīgs kalējs ar rungu belza vienam zirgam pa galvu un tas nokrita bez dzīvības.

Tajā brīdī pavērās kādas mājas slēgis un logā parādījās jauna, bāla cilvēka nedabiski spīdošas acis, kuras drūmi vēroja notikumu.

Aiz jaunā cilvēka bija redzama bāla virsnieka seja.

— Ak, Dievs! Ak, Dievs! — čukstēja virsnieks, — kas gan tagad notiks?

— Droši vien kas briesmīgs, — atbildēja jauneklis.

— Palūkojat, jūsu gaišība, viņi izrāvuši no karietes lielo pavaldoni, viņi to sit, viņi to plēš!

— Patiesi, šie ļaudis ārkārtīgi saniknoti, — teica jaunais cilvēks vienaldzīgā balsī, kurā nebija dzirdama ne mazākā līdzcietība.

— Bet palūkojat, tagad viņi izrauj no karietes arī Kornēliju, Kornēliju, kurš jau sakropļots un sadauzīts. Palūkojat, palūkojat!

— Jā, tas ir Kornēlijs.

Virsnieks vāji iekliedzās un novērsa acis.

Kornēlijs vēl nebija paguvis nokāpt no karietes kāpšļa, kad dabūja smagu triecienu pa galvu ar dzelzs stieni. Viņš nokrita uz mutes, mēģināja vēl piecelties, tad pēkšņi sabruka.

Tad viņu saķēra aiz kājām un vilka tālāk ļaužu pūlī. Sadragātais galvaskauss atstāja plašu asiņainu svītru. Pūlis šo ceremoniju apsveica skaļiem prieka saucieniem.

Jaunais cilvēks, kura seja, likās vēl bālāka, uz mirkli aizvēra acis.

Virsnieks ievēroja šo momentu un gribēja izmantot sava cietsirdīgā kunga acumirklīgo līdzjūtības uzliesmojumu.

— Iesim, jūsu gaišība, iesim, viņi tūdaļ nogalinās arī Janu de - Vittu.

Bet jaunais cilvēks jau atvēra acis un viņa sejā bija lasāma agrākā cietsirdība.

— Jā, —viņš teica, — šī tauta nav pielūdzama; grūti klājas tam, kas viņu nodod.

— Gaišība, — teica virsnieks, — varbūt vēl varētu glābt šo nelaimīgo, kurš jūs audzinājis un lolojis; sakat man vārdu un es riskēšu ar savu dzīvību…

Oranijas Vilhelms, šis jaunais cilvēks bija viņš — nervozi sakustējās un viņa acīs pazibēja naids un nežēlība:

— Kapteini van Deken, es jūs lūdzu doties pie manas karavīru nodaļas un pavēlēt tai gatavai būt katram gadījumam.

— Bet kā lai atstāju jūsu gaišību šo slepkavu vidū?

— Atļaujat man pašam par sevi rūpēties, — īgni teica princis: — ejat!

Virsnieks aizsteidzās. Viņa steigā tik daudz neizpaudās centība dotā rīkojuma izpildīšanā, cik prieks par to, ka nav jābūt aculieciniekam otra brāļa noslepkavošanā.

Uz Jana de - Vitta galvu un ķermeni no visām pusēm krita smagi sitieni. Zem to smaguma viņš krita zemē, bet ar pēdējiem spēkiem mēģināja atkal piecelties.

— Mans brālis… Kur mans nabaga brālis? — viņš dvesa.

Kāds no pūļa sita Janam de - Vittam ar dūri pa galvu un notrieca cepuri.

Otrs viņam pie sejas grūda asiņainas rokas, ar kurām tas nupat bija plēsis miesas jau beigtajam Kornēlijam, kura līķi vilka pie karātavām.

Jans izdvesa smagu vaidu un aizvēra acis.

— Ak, tu aizvēri acis, kliedza viens no pilsoņu miličiem, — tad es tev izduršu tās!

Un viens grūda moceklim sejā asu pīķi, no kura dūriena sārtu asiņu šalts skrēja uz visām pusēm.

— Mans brālis! — dvesa Jans, slaucīdams asinis no sejas un acīm, lai saskatītu brāli: — Kas noticis ar manu brāli Kornēliju?

— Seko arī tu viņam, — teica otrs milicis, pielikdams musketes stobru pie galvas un nospiezdams gaili.

Bet Šāviens neatsprāga.

Tad slepkava saķēra musketes stobru un ar smagu belzienu pa galvu notrieca savu upuri zemē.

Izlietodams pēdējos spēkus, Jans de - Vilts vēlreiz piecēlās. — Mans brālis! — Šajā saucienā bija tik daudz žēluma un traģisma, ka jaunais cilvēks, kas notikumu vēroja, stāvēdams pie loga, novērsās un aizsita slēģi.

Un nebija jau arī vairs daudz ko redzēt, jo Janam de — Vittam pieskrēja klāt trešais slepkava un ar vairākiem šāvieniem izārdija galvaskausu un izspārdīja smadzenes uz visām pusēm.

Jans nokrita zemē un vairs nekustējās.

Tas iedrošināja arī citus. Kā zvēru bars viņi metās virsū bijušā vadoņa līķim. Ikviens centās iešaut lodi mirušā ķermenī, katrs cenlās iespert tam ar kāju, iesist ar rungu vai noplēst gabalu no drēbēm.

Kad abu brāļu līķi līdz apnikumam bija sisti, spārdīti un gluži kaili noplēsti, ļaužu pūlis tos aizvilka pie karātavām un pakāra ar galvām uz leju.

Bai arī ar to vēl nepietika. Līķu apgānīšana turpinājās arī pie karātavām. Beigās radās tipi, kas līķus sagrieza gabalos un gāja pa pilsētu, pārdodami Jana un Kornēlija de - Vittu miesas gabalus par desmit sū.

Mēs nezinām, vai jaunais cilvēks noskatījās arī drāmas pēdējo cēlienu, bet tajā brīdī, kad abus līķus vilka pie karātavām, viņš iznāca no savas paslēptuves un steidzās cauri pūlim uz pārbrauktuvi.

— Cienīts kungs, — sauca vārtu sargs, — vai jūs man amesāt atslēgu?

— Jā, draudziņ, te lā būs, — atbildēja jaunais cilvēks.

— Ak, Dievs, cik briesmīga nelaime. Būtu jūs to atnesis kaul pusstundu agrāk… — dziļi nopūzdamies, teica vārtu sargs.

— Kas tad būtu? —jautāja jauneklis.

— Tad es būtu varējis atslēgt vārtus de — Vittiem, bet tagad,

atrodot vārtus cieti, viņiem bija jāgriežas atpakaļ un jākrīt savu vajātāju rokās.

— Atverat vārtus! — kāds sauca viņiem aiz muguras. Princis pagrieza galvu un ieraudzīja van - Dekenu.

— Tas esat jūs, van - Deken? Var redzēt, cik cītīgi jūs izpildāt manas pavēles! Es cerēju, ka jūs jau sen būsat prom.

— Neesmu vainīgs, gaišība, šie jau trešie vārti, pie kuriem klauvēju: tie visi noslēgti.

— Nekas. Tagad šis lieliskais puisis jums tos atslēgs. Atslēdz, draudziņ! — princis uzrunāja vārtsargu, kurš stāvēja lielā izbrīnā. Viņš bija dzirdējis, ka virsnieks jaunekli uzrunā par "gaišību".

Lai izlabotu stāvokli, slēdzējs steidzīgi metās pie vārtiem, atslēdza tos un atvēra līdz galam.

— Vai jūsu gaišība nevēlētos ņemt manu zirgu? — jautāja virsnieks.

— Pateicos, mans zirgs arī stāv tepat tuvumā.

No kabatas izņēmis mazu zelta svilpīti, ar kuru tajos laikos sauca kalpotājus, princis gari un asi iesvilpās. Drīz atsteidzās zirgu puisis ar prinča zirgu pavadā.

Princis ar vienu lēcienu, kāju neieliekot seglu kāpslī, bija zirgam mugurā un, piespiedis piešus, aizauļoja Leidenas virzienā.

Ticis uz lielceļa, viņš pagriezās atpakaļ un lika piejāt virsniekam, kurš tam sekoja.

— Zināt ko, — viņš teica, apturējis zirgu, — tie nelieši nosita arī Janu de - Vittu kopā ar brāli.

— Es domāju,jūsu gaišība, — skumji piezīmēja pulkvedis, — ka pirms būtu labāk, ja šie divi šķēršļi vēl būtu jums ceļā uz Holandes valdnieka krēslu.

— Protams, ka labāk, — teica jauneklis, — ja nebūtu noticis tas, kas notika. Bet — kas darīts, tas padarīts. Nav mūsu vaina. Jāsim

' ātrāk: es ceru, ka drīzumā valdība pie manis sūtīs savus sūtņus.

Virsnieks palocījās un, palaidis prinča zirgu garām, pats sekoja tam pienācīgā attālumā.

— Man ļoti gribētos redzēt, — savā nodabā čukstēja jauneklis, uzacis sarāvis, — kādu seju rādīs Saules Ludviģs, kad dabūs zināt, ka viņa uzticamie draugi, brāļi de - Vitti, gājuši bojā? Ak, Saule! Saule! Sargies no saviem mākoņiem!

Un ātri steidzās pa ceļu šis jaunais princis, spītīgs karaļa pretinieks, kurš vēl pirms dažām Stundām tik maz ticēja savas varas panākumiem, bet tagad to jau bija nostiprinājis ar Hāgas pilsoņu palīdzību, pāri Jana un Kornēlija līķiem.