Melnā tulpe

kas tobrīd notika kāda skatītāja sirdī

Tajā brīdī, kamēr Kornēlijs bija iegrimis savos prātojumos, pie ešafota piebrauca kariete.

Tā bija domāta cietumnieka aizvešanai. Viņu uzaicināja iekāpt tajā. Viņš paklausīja.

Sēstoties karietē, van - Berls ātri pavērās uz Beitenhofu, cerēdams ieraudzīt pie loga Rozes apmierināto sejiņu. Bet viņš to nepaguva ievērot, jo durvis ātri aizcirtās un straujie zirgi vilka to laukā 110 ļaužu pūļa. Kornēlijs tikai novēroja, ka daži ļaudis izrāda trokšņainu sajūsmu par Oranijas Vilhelma augstsirdību, turpretim ,citi lādējās, ka de - Vittu radinieks paliek nesodīts.

Pūlī bija dzirdami šādi spriedumi:.

— Labi, ka 'pasteidzāmies izrēķināties ar nodevējiem de - Viltiem. Citādi augstsirdīgais princis būtu viņus lāpāt apžēlojis, kā šo.

Bet par visiem vairāk neapmierināts ar apžēlošanu bija kāds labi ģērbies pilsonis. Viņš jau agrā rīlā bija atnācis noskatīties soda izpildīšanu, un laida darbā gan dūres, gan elkoņus, kamēr piekļuva vistuvāk soda vietai, no kuras to šķīra tikai kareivju rinda.

Daudzi gribēja redzēt, kā plūdīs nodevīgā Kornēlija asinis, bet tik sātaniska atriebības kāre, kā šim, nebija šurpu dzinusi nevienu.

Asinskārīgie ieradās pie Beitenhofas jau mazā gaismiņā, lai ieņemtu labākās vietas, bet šis bija gulējis pie cietuma vārtiem visu nakti un izlietojis gan viltu, gan varu, lai kļūtu visiem priekšā.

Un kads bende veda cietumnieku pie ešafota, šis pilsonis uzrāpās stabā, lai visu redzētu un arī pats būtu redzams. Viņš pamāja bendem ar galvu, sacīdams:

— Tas taču ir jau nolemts, vai nē?

Bende savukārt pamāja tam pretim, apstiprinādams:

— Nešaubaties!

Kas tad bija šis pilsonis, kurš bija tik tuvās attiecībās ar bendi, un

mēmi sarunājās ar to?

Ļoti vienkārši: šis pilsonis bija Izaks Bokstels. Viņš iū,daļ pēc Kornēlija aresta «ieradās Hāgā, lai tiktu pie melnās tulpes sīpoliņiem.

Sākumā viņš mēģināja savu nodomu piepildīt ar Grifija palīdzību, bet tas uzticīgs savam dienestam, nekādās sarunās neielaidās. Grifijs nodomāja, ka šis vīrs, interesēdamies par nieka lietām, grib sagatavot Kornēlija bēgšanu.

LIn tādēļ, kad Bokstels lūdza, lai Grifijs dabū sīpoliņus, kuriem vajadzēja būt noglabātiem vai nu pie paša arestētā, vai kādā tumšā kameras kaktā, sargs uzrīdīja Bokstelim suni.

Kaut suņa zobos arī palika Bokstela bikšu gabals, tas šo uzņēmīgo vīru neatbaidīja no tālākiem mēģinājumiem.

Kad ar Grifiju notika nelaime un viņš palika gultā, Bokstels uzmeklēja Rozi un piedāvāja tai par niecīgo sīpoliņu uzmeklēšanu visskaistāko zīda lakatu. Rozei gan likās, ka samaksa ir zolīda, bet viņa instinktīvi nojauta, ka priekšlikums nav godīgs un tādēļ noraidīja Boksteli pie bendes, kurš esot vienīgais nosodītā klātesošā mantas īpašnieks.

Šis padoms Bokstelim deva jaunu ideju.

Spriedums sekoja ļoti ātri un vienīgā iespēja tikt pie mērķa bija bendes uzpirkšana. Bokstels arī gāja pa šo ceļu. Viņš nešaubījās, ka Kornēlijs, liekot galvu uz ešafota, spiedīs roku pie sirds, kur glabājās melnās tulpes sīpoliņi.

Bokstels tomēr nevarēji uzminēt divus apstākļus:

Rozi, t.i. mīlestību, un Vilhelmu, t.i. žēlsirdību.

Bez Rozes un Vilhelma skauģa plāni būtu izdevušies.

Jā nebūtu Vilhelma apžēlošanas, Kornēlijs būtu nomiris.

Ja nebūtu Rozes, Kornēlijs būtu spiedis tulpes sīpoliņus pie sirds.

Ieradies pie bendes, Bokstels iedeva tam zelta un sudraba lietas simtu florinu vērtībā, un, uzdodamies par notiesātā tuvu radinieku, lūdza nodot tam pēc soda izpildīšanas visas nelaimīgā drēbes.

Jo, ko tad nozīmēja simts florinu cilvēkam, kurš bija vairāk nekā pārliecināts, ka par tiem saņems Harlēmas pilsētas puķkopju biedrības prēmiju.

Tas bijā tās pats, kā par izdoto naudu saņemt tūkstots procentu.

Arī bende varēja mierā būt. Viņš nopelnīja simts florinus bez pūlēm, ar to vien, ka Bokstelim un viņa kalpam atļāva pievākt sodītā noziedznieka līķi.

Bende domāja, ka sodāmais ir fanātiķis, kura līķi grib savākt tikpat fanātisks viņa draugs. Tur, protams, viņam nekādu iebildumu nebija.

Tādēļ bende Bokstela piedāvājumu labprāt pieņēma, tikai pieprasīja, lai tas samaksā iepriekš.

Bokstels samaksāja un sāka gaidīt.

No tā var iedomāties, ar kādu uzmanību un uztraukumu viņš sekoja visam notikumam, kā viņš uzmanīja valsts sekretāra gaitas, bendes darbu un katru van - Berla kustību, kā tas uzkāps ešafotā, kā noliks uz bluķa galvu un kā nokritīs nedzīvais ķermenis; vai tikai krītot nesasitīsies sīpoliņi un vai van — Berls tos būs noglabājis zelta lādītē?

Mēs neiedrošināmies aprakstīt to iespaidu, kādu uz Boksteli atstāja soda aizkavēšana. Kāda velna pēc bende ceļ nāves ieroci uz augšu un, laiž uz zemi, neaizskarot notiesāta kaklu? Bet kad Bokstels redzēja, ka sekretārs no kabatas izvelk pergamentu, notiesātam sniedz roku un pasludina apžēlošanu, viņu satvēra • ārprātīgas dusmas. Viņa acīs uzliesmoja tīģera asinskāre, hiēnas izsalkums un čūskas naids. Ja viņš bfliu pie pašas soda vietas, viņš bruktu van - Berlam virsū un nožņaugtu to.

Tā tad Kornēlijs paliks dzīvs, viņš aiznesīs līdz uz Levešteinas cietoksni melnās tulpes sīpoliņus un, varbūt, atradīs tur dārzu, kurā izaudzēs melno tulpi!

Ir tādi notikumi, kurus rakstnieka spalva nevar pienācīgi attēlot un tie jāatstāj pašu lasītāju fantāzijai.

Nesamaņā Bokstels nokrita no staba, kurā bija uzrāpies, un krītot izdvesa izmisuma pilnu kliedzienu. Oranžisti nodomāja, ka šis vīrs kliedz aiz prieka par noziedzniekam dāvāto dzīvību un tādēļ pacienāja viņu ar krietnu porciju sitienu.

Bet kāda nozīme bija dažiem dūru belzieniem, salīdzinot ar tām ciešanām, kādas pārdzīvoja Bokstels?

Aklās dusmās un izmisumā viņš metās pakaļ karietei, bet paklupa uz akmeņa un viss pūlis tam drāzās pāri.

Viņš piecēlās saplosītām drēbēm; sadauzītu muguru, ievainotām rokām.

Viņš izplēsa sev tik daudz matu no galvas, cik varēja un ziedoja tās nežēlīgai atriebības dievietei, kura bija to pievīlusi.

Dievei šis upurs, droši vien, nebija nepatīkams, jo teika pauž, ka viņai matu vietā uz galvas aug čūskas.