Melnā tulpe

lodziņš

Grifijam sekoja viņa suns.

Viņš to izvadāja pa visu cietumu, lai vajadzības gadījumā tas pazītu cietumniekus.

— Redzat, tēvs, — teica Roze, — no šīs kameras savā laikā izbēga Gracijs, jūs zināt Grāciju?

— Zinu, zinu, blēdis Gracijs bija draugs tam karātavu putnam Barneveldam, kura sodīšanu es redzēju, mazs bērns būdams. Gracijs! Tad no šīs kameras viņš izbēga? Nu, tagad es galvoju, ka neviens vairs no tās neizbēgs.

Durvis atvēris, viņš pustumsā uzrunāja cietumnieku.

Suns tikmēr apostīja Rietumnieka lietas, ii kā jautādams, uz kāda pamala tas, uz nāvi notiesāts, atrodas starp dzīvajiem.

65

Roze pasauca suni un tas aizskrēja pie viņas.

— Mans kungs, — teica Grifijs, paceldams lukturi, lai apgaismotu cietumnieku, — jūs savā priekšā redzat jauno cietuma uzraugu. Es esmu slēdzēju priekšnieks un kameras ir manā pārziņā. Es neesmu ļauns cilvēks, bet es nelokāmi izpildu visu, ko prasa disciplīna.

— Es jūs ļoti labi pazīstu, Grifija kungs, — teica ieslodzītais, pieiedams tuvāk gaismai.

— Ak, tas esat jūs, van - Berla kungs, — teica Grifijs, — kāda tikšanās!

— Jā. Un es ar prieku redzu, dārgais Grifij, ka jūsu roka atkal ir teicamā stāvoklī, jo jūs viņā jau turat lukturi.

Grifijs sarauca uzaci.

— Klausaties, ko jums teikšu, — viņš teica. — Politiķi vienmēr nodara kļūdas. Viņa gaišība jums dāvināja dzīvību, es to nekad nebūtu darījis.

— Kādēļ tā? — jautāja Kornēlijs.

— Tādēļ, ka jūs arī turpmāk rīkosat sazvērestības. Jūs, mācītitie, vienmēr ejat kopā ar pašu nelabo.

— Ak, Grifij, jūs laikam uz manis tik ļauns, ka slikti jums roku izārstēju.

— Gluži otrādi, velns lai parauj, gluži otrādi, — rūca uzraugs."— Jūs pārāk labi man to izārstējāt. Nepagāja ne sešas nedēļas, kad es jau jutos labi, it kā nekas nebūtu bijis. Tīri, kā ar burvības palīdzību. Cietuma āfots man lika priekšā to par jaunu salauzt, lai pareizi izārstētu, sacīdams, ka tas gan ilgšot trīs mēnešus.

— Un jūs tam piekrītat?

— Nē, es teicu: kamēr es varu ar šo roku pārmest krustu, — Grifijs bija katolis, — tikmēr es spļauju uz velnu un visām burvībām.

— Bet ja jūs spļaujat uz velnu, tad taču jums nebūtu jābaidās arī no izglītotiem?

— Ak, Šie zinātnieki! — iesaucās Grifijs, — tas pavisam kas cits. Es labāk apsargāju desmit karavīrus, nekā vienu zinātnieku. Karavīri smēķē, dzer un piedzeras. Tad tie ir rāmi kā jēriņi. Zinātnieki to nedara, viņi tura savas galviņas skaidras, lai izdomātu sazvērestības. Bet es jūs brīdinu: jums nebūs viegli sarīkot sazvērestības. Ne grāmatu, ne zīmuļa, ne papīra jūs nedabūsiet! Gracijam izdevās izbēgt tikai grāmatu dēļ.

— Es jums varu apliecināt, — mierīgi teica van — Berls, — ka es par bēgšanu nedomāju; reiz bija brīdis, kad es par to domāju, bet tagad vairs nē.

— Labi, labi, — teica Grifijs. — Vērojat sevi, ari es jūs vērošu. Taču, man liekas, ka viņa gaišība nodarīja lielu klūdu.

— Nenocirzdams man galvu, vai nē? Pateicos, Grifij.

— Saprotams. Jūs redzat, cik mierīgi ir tagad de — Vittu kungi.

— Cik šausmīgas lietas jūs runājat, Grifij, — novērsdamies teica Kornēlijs. — Jūs aizmirstat, ka viens no de - Viltiem bija mans labākais draugs, bei otrs — mans otrais tēvs…

— Bet jūs tikai aizmirstai, ka abi viņi bija sazvērnieki. Un — es tā runāju vairāk aiz. līdzcietības.

— Ak, tā. Nu, tad paskaidrojat tuvāk. Es jūs labi nesaprotu.

— Redzat, ja jūs savu galvu būtu nolicis zem bendes Garbroka šķēpa…

— Kas tad būtu?

— Jums nebūtu vairs jācieš. Tagad, turpretim, — es to neslēpšu — man jūsu dzīve būs visādi jāsarūgtina.

— Paldies par solījumu, Grifij.

Un kad cietumnieks ironiski uzsmaidīja cietumsargam, Roze stāvēja pie durvīm un atbildēja viņam ar mierinājuma pilnu smaidu.

Grifijs piegāja pie loga.

Bija vēl pietiekoši gaišs, lai saskatītu plašumu un tāli, kas izgaisa vakara miglā.

— Kāds Še skats uz pasauli? — jautāja cietumsargs.

— Lielisks, atbildēja Kornēlijs, uzlūkodams Rozi.

— Jā, jā, pārāk daudz plašuma.

Baloži, iztrūkušies no nepazīstamās balss, spurkšķēdami izlaidās no savas ligzdas.

— Kas tad tas? — brīnījās Grifijs.

— Mani baloži, — paskaidroja Kornēlijs.

— Mani baloži, mani baloži! Vai tad cietumniekam drīkst kas savs būt?!

— Nu, tad iedomāsimies, ka tie ir baloži, kurus man atsūtījis dieviņš.

— Tas jau ir viens noteikumu pārkāpums. Es jūs brīdinu, jaunais cilvēk, ka vēlākais rītu šie baloži jau čurkstēs uz pannas.

— Jums tie vispirms būs jānoķer, — teica Kornēlijs. — Jūs negribai, lai šie baloži būtu mani, bet jums uz tiem vēl mazākas tiesības. Es zvēru, ka mani viņi nav.

— Nekrīt svarā, — norūca cietumsargs. — Ne vēlāk par rītdienu es viņiem kaklus noraušu.

Un kad Grifijs pārliecās pār logu, aplūkot ligzdu konstrukciju, Kornēlijs piesteidzās pie Rozes un paspieda tai roku.

— Šovakar deviņos, — viņa klusi čukstēja.

Grifijs, kurš bija nogrimis baložu ligzdu pētīšanā, lai tos rītu sagūstītu, nekā neredzēja un nedzirdēja. Aizvēris logu, viņš izgāja no kameras un aizslēdza to, turpinādams savas gaitas, iepazīdamies ar eitiem cietumniekiem.

Kornēlijs pie durvīm noklausījās viņa soļu izdziestošajā troksnī. Tad viņš piegāja pie loga un galīgi iznicināja baložu ligzdas.

Viņš nolēma šķirties no saviem labdariem, lai tie nekristu Grifija rokās.

Nekas vairs nevarēja aizkavēt *viņa saldos sapņus, kuriem ierosinājumu deva Rozes tuvums un solījums. Visi sarga draudi par bargo režīmu un neuzticību bija nieks pret to, ko juta vientulībā noilgojusies sirds.

Ar nepacietību viņš gaidīja, kad Levenšteinas tornī nositīs deviņi.

Roze teica: — Gaidat mani deviņos vakarā.

Bronzas pulksteņa pēdējā skaņa vēl dimdēja gaisā, kad Kornēlijs uz kāpnēm izdzirda vieglus soļus un drēbju čaukstēšanu. Drīz atvērās durvju restotais lodziņš.

— Te nu es esmu! — priecīgā balsī sauca Roze, ātri elpodama, jļ

— Ak, mīļā Roze!

— Vai jūs esat apmierināts, mani redzot?

— Kā jūs vēl jautājat?! Bet stāstāt, kā jūs tikāt šurp?

— Loti vienkārši. Mans tēvs Šajā laikā atpūšas un iemieg. Lai miegs būtu ilgāks, es viņam dodu mazliet degvīna. Tā es ik vakaru varēšu vienu stundu ar jums parunāties.

— Cik es jums pateicīgs, dārgā Roze!

To teicis Kornēlijs tik tuvu pielieca galvu pie lodziņa, ka Roze atrāvās.

— Es jums atnesu jūsu tulpju sīpoliņus.

Kornēlija sirds vai pamira; viņš nebija iedrošinājies prasīt, kas ar sīpoliņiem noticis.

— Jūs paglabājāt tos?

— Vai jūs man nenodevāt tos kā dārgu mantu?

— Jums taisnība, bet tagad tie pieder jums.

— Viņi man būtu piederējuši tad, ja jūs nepaliktu dzīvs. Bet jūs, par laimi, palikāt dzīvs. Un es esmu bezgala pateicīga viņa gaišībai un novēlēju viņam visādus labumus par to, ka viņš jums dāvāja dzīvību. Es jau toreiz nolēmu sīpoliņus atdot jums atpakaļ. Tikai nezināju, kā to darīt. Kad jūsu aukle nodeva man zīmīti, es nolēmu lūgt princi, lai pārceļ tēvu par uzraugu šajā cietoksnī. Visu citu jūs jau zināt.

— Tā tad jau pirms manas vēstules jūs domājāt par mani?

— Protams, — atbildēja Roze, kautrīgi nosarkdama, — visas manas domas bija pie jums.

Un, izrunājot šos vārdus, Roze likās tik daiļa, ka Kornēlijs atkal piespieda savu seju pie lodziņa, lai pateiktos tai. Bet Roze atkal atvairījās.

— Es bieži esmu bijusi nemierā ar to, ka neprotu lasīt,»— koķeti turpināja meitene, — bet nekad es šo trūkumu nebiju tik asi jutusi, kā toreiz, kad jūsu aukle atnesa man jūsu vēstuli. Es ilgi turēju rokā zīmīti, kura bija saprotama citiem, bet man, muļķītei, tā bija mēma.

— Jūs bieži nožēlojat, ka neprotat lasīt? Kādēļ?

— Ak, — smaidīdama teica meitene, — tādēļ, ka es gribu lasīt visas vēstules, kuras man atsūta.

— Jūs saņemat vēstules?

— Simtiem.

— Kas tad jums raksta?

— Kas man raksta? Vispirms visi studenti, kas staigā gar Beitenhofu, virsnieki, kuri apmāca kareivjus uz laukuma, komiji un beidzot arī tirgotāji, kas mani redz pie loga.

— Un ko jūs darijāt ar šīm vēstulēm?

— Agrāk es lūdzu savas draudzenes lasīt man priekšā. Tas bija ļoti jocīgi. Bet pēdējā laikā man vairs nepatika klausīties šajās muļķībās un es tās vienkārši sadedzināju.

— Pēdējā laikā! — priekā un sajūsmā iesaucās Kornēlijs. Roze nodūra acis un pietvīka.

Viņa nejuta, ka tuvu, tuvu, pie pašām lodziņa restēm pieliecās Kornēlija lūpas.

Tad viņa sakaunējās un tik steidzīgi aizgāja, ka pat tulpju sīpoliņus aizmirsa atdot.