Melnā tulpe

otrais tulpes sīpoliņš

Nakts bija skaista, bet nākošā diena vēl skaistāka.

Iepriekšējās dienās cietums šķita drūms, auksts un smagi gūlās ar saviem mūriem uz cietumnieka garastāvokli. Viņa sienas bija melnas un lodziņā iespīdēja vāja gaisma.

Bet šajā rītā, kad Kornēlijs atvēra acis, pie dzelzs sijām rotājās gaiši saules stari, gar logu lidoja baloži un dudināja kaislas mīlas apliecinājumus.

Kornēlijs piegāja pie loga, atvēra to un priekā iegavilējās; viņam šķita, ka pretim smaida nevien saule un plašums, bet pati brīvība.

Kad kamerā ienāca Grifijs, viņš bija pārsteigts, ka vakarējais drūmais un klusais cietumnieks jautri smaida un dzied āriju.

— Nu, kā jums klājas? — jautāja Kornēlijs.

Grifijs pavērās greizām acīm.

— Ko labu dara suns un daiļā Roze?

Grifijs atrūca:

— Še būs jūsu azaids.

— Pateicos, draugs Cerber, tas nāk īstā laikā: man briesmīgi gribas ēst.

— Gribas ēst? —jautāja Grifijs.

— Kādēļ tad lai negribētos? —jautāja van - Berls.

— Šķiet, sazvērestība turpinās, — piebilda Grifijs.

— Kāda sazvērestība?

— Ir jau labi. Mēs zinām. Tikai neaizmirstat, ka mēs sekosim un visus plānus izjauksim.

— Sekojat, mīļais draugs, sekojat vien. — Mana sazvērestība, tāpat kā mana persona, ir jūsu rīcībā.

— Nekas, pusdienā mēs to noskaidrosim.

Viņš aizgāja.

— Pusdienā? — sevī jautāja van - Berls, — ko viņš ar to gribēja teikt? Nu, nekas. Pagaidīsim. Līdz pusdienai nav tālu.

Kad pulkstens nosita divpadsmit, Kornēlijs koridorā izdzirda Grifija un vēl triju, četru nācēju soļus.

Grifijs atslēdza durvis un ielaida kamerā dažus cilvēkus un aizslēdza tās no iekšpuses.

— Tagad izkratat, —viņš uzsauca.

Kratītāji izmeklēja Grifija kabatas, izčamdīja oderi, izskatījās zem vestes, zem krekla, padusēs un visur, kur vien ko varētu paslēpt.

Meklēja gultas drēbēs, kamerā, bet nekā neatrada.

Kornēlijs bija ļoti apmierināts, ka nebija savā laikā paturējis pie sevis trešo sīpoliņu. Grifijs tagad «to kairā ziņā atrastu un iznīeinātu.

Kornēlijs bija pilnīgi mierīgs.

Grifijs aizgāja ar zīmuli un dažām loksnēm papīra, ko bija atnesusi Roze. Tās bija viņa vienīgās trofejas.

Pulksten sešos Grifijs izdarīja kontroli. Kornēlijs mēģināja uzsākt ar viņu sarunas, bet uzraugs neielaidās.

Kornēlijs sāka skaļi smieties.

— Smejaties vien, — kliedza Grifijs aiz durvīm, — redzēsim, kurš smiesies pēdējais.

Kornēlijs zināja, ka pēdējais šovakar smiesies viņš, jo vakarā atnāks Roze.

Deviņos atnāca Roze. Tikai šoreiz bez luktura. Viņai likturs vairs nebija vajadzīgs, jo lasīt viņa jau prata.

Un lukturs varēja būt nodevīgs, jo Jakobs Rozi tagad spiegoja vairāk, kā jebkad.

Tāpat lukluram bija tā ļaunā īpašība, ka-viņš apgaismoja Rozes seju, kad tai bija jāsarkst.

Par ko šovakar runāja jaunie ļaudis? Par to, ko Francijā runā uz sliekšņa, Spānijā — no diviem blakus balkoniem, bet austrumos —- uz namu jumtiem. ,

Viņi runāja par lietām, kuras steidzina laiku un aptura lidojumu.

Viņi runāja par visu, tikai ne par melno lulpi.

Pēc tam, pulksten desmitos, viņi. Šķīrās, kā daždien.

Kornēlijs jutās laimīgs, cika laimīgs var būt puķkopis, kuram nekā nesaka par viņa melno tulpi.

Viņš atzina, ka Roze ir skaista, mīļa un apburoša.

Bet kādēļ Roze tam aizliedza runāt par melno tulpi?

Tā bija viņas vājība.

Nopūzdamies Kornēlijs atzina, ka pilnības sievietē, laikam, nav.

Pusi no nakts viņš domāja par šo nepilnību.

Kad aizmiga, sapņoja par Rozi.

Un sapņu Roze bija daudz tuvāka pilnībai, nekā tā, par kuru viņš domāja nomodā. Viņa nevien runāja par tulpi, bet atnesa Kornēlijam skaistu, uzplāukušu melnu tulpi ķīniešu vāzē.

Kornēlijs priekā atmodās un čukstēja:

— Ak, Roze, kā es tevi mīlu.

Un tā kā bija jau rīts, viņš vairs neaizmiga. Visu dienu viņš nešķīrās no Šīm sajūtām.

Ak, kaut Roze tikai ierunātos par tulpi, Kornēlijs uzskatītu to pilnīgu par Semiramidu, Kleopatru, karalieni Annu, karalieni Elizabeti, pārāku pas visskaistākajām valdniecēm.

Taču Roze aizliedza runāt par melno tulpi trīs dienas; aizliedza to, piedraudot turpmāk vairs nenākt pie viņa!

Ar to viņa septiņdesmit divas stundas ziedoja mīļākajam, bet septiņdesmit divas stundas atņēma puķkopim.

Tiesa, no šīm septiņdesmit divām stundām — trīsdesmit sešas jau pagājušas.

Pārējās trīsdesmit sešas stundas paies tikpat ātri —astoņpadsmit gaidīšanā un astoņpadsmit atmiņās.

Roze atnāca noteiktajā laikā. Kornēlijs arī šoreiz vīrišķīgi izpildīja doto solījumu.

Bet Roze saprata, ak, uzstādot zināmas prasības, jāprot arī piekāpties. Tādēļ viņa atļāva Kornēlija pirkstiem pieskārties pie saviem pirkstiņiem, un viņa lūpām noskūpstīt viņas matus.

Nabaga bērns! Cik daudzkārt šie glāsti viņai bija bīstamāki, nekā sarunas par melno tulpi!

Viņa to saprata, kad ar satrauktu sirdi iegāja savā istabā, kaitušiem vaigiem un sausām lūpām.

Tādēļ otrā dienā, pēc pirmajiem sveicieniem un laipnībām, viņa uzlūkoja Kornēliju ar tik izteiksmīgu skatienu, ka viņš to sajuta pat vakara krēslā, neielūkojies Rozes sejas vaibstos.

— Vai zināt ko, — meitene noslēpumaini teica: — viņš ir paaudzies!

— Paaudzies? Kas tad? — jautāja Kornēlijs, neiedrošinādamies ticēt, ka Roze labprātīgi samazinājusi pārbaudīšanas laiku.

— Tulpe, — teica Roze.

— Tā tad jūs atļaujat?

— Jā, es atļauju, — piebilda Roze, mīlošas mātes balsī, kad tā atļauj savam bērnam draiskulīgu rotaļu.

— Ak, Roze! — iesaucās Kornēlijs, cieši piespiezdams seju pie restotā lodziņa, lai lūpām aizsniegtu meitenes vaigu, roku vai pieri.

Un viņš pieskārās puspievērtajām lūpām.

Roze klusi iekliedzās.

Kornēlijs saprata, ka jāsteidzās sarunu turpināt, jo šis nejaušais skūpsts varēja Rozi uztraukt.

— Kā viņa augusi? Vai tasni?

— Taisni…

— Vai ir jau liela?

— Ne mazāka, kā divas collas…

— Kopjat to ļoti cītīgi un jūs rcdzēsat, cik ātri tā izaugs.

— Vai tad vēl rūpīgāk to var kopt? Visas manas domas sastās tikai ap viņu.

— Tikai ap viņu?! Sargaties, Roze, es ļbūšu greizsirdīgs.

— Jūs jau labi zināt, ka domāt par viņu, ir domāt par jums. Viņa labi redzama no manas gultas. Tā ir pirmā liela, ko es skatu, rītā atmodusies. Un arī pēdējā, ko redz manas acis, vakaros aizvērdamās. Dienā es sēdu tai blakus un strādāju. No tā brīža, kopš viņa manā istabā, es to neatstāju.

— Jūs pareizi darat, Roze, tas taču ir jūsu pūrs.

— Protams. Un ar šo pūru es -varēšu iet pie jaunā cilvēka, divdesmit sešus vai astoņus gadus veca, kuru es mīlēšu.

— Jūs, ļaunā, ciešat jel klusu!

Kornēlijam izdevās satvert meitenes pirkstus un saruna pārtrūka.

Tajā vakarā Kornēlijs bija vislaimīgākais cilvēks pasaulē. Roze atļāva savu roku turēt viņa rokā, cik ilgi vien viņš gribēja un runāt par tulpi.

No šīs dienas katra turpmākā diena nesa vienmēr ko jaunu, nepiedzīvotu, kā sarunās par tulpi, tā mīlas uzliesmojumā. Dažreiz tās bija lapiņas, kuras sāka veidoties, citreiz pats zieds, kurš lēni plauka.

Visas šī ziņas ļoti ielīksmoja Kornēliju un viņa jautājumi bira kā krusa.

— Zieds sācis veidoties! Veidoties! — sauca Kornēlijs.

— Jā, tas sācis jau veidoties.

Kornēlijam priekā reiba galva un viņam bija jāpieturas pie lodziņa restēm.

— Ak, Dievs! —viņš iesaucās. Tad jautāja Rozei:

— Vai formas pareizas? Vai zaļums košs?

— Viss notiek, kā vajadzīgs.

Tajā naktī Kornēlijs maz gulēja. Pienāca izšķirošais brīdis, kad vajadzēja atvērties ziedlapiņām.

Pēc divām dienām Roze ziņoja, ka ziedlapiņas jau atvērušās.

— Atvērušās?! Tā tad jau var atšķirt…

Cietumniekam reiba gafva un aizrāvās elpa.

— Jā, — klusi teica Roze, — var jau atšķirt.

— Kādā krāsā? — trīcēdams jautāja Kornēlijs.

— Loti tumšā, — atbildēja Roze.

— Brūnā?

— Nē, daudz tumšākā.

— Daudz tumšākā, dārgā Roze, daudz tumšākā?! Pateicos! Tumša kā melnkoks, kā…

— Tik tumša kā tinte, ar kuru jums rakstīju.

Kornēlijam no krūtīm izlauzās prieka sauciens.

— Roze, — viņš teica, — nav engeļa, kas būlu līdzīgs jums.

— Patiesi? — jautāja Roze, smaidīdama par šo sajūsmu.

— Jā, Roze, ja jūs esat pārāk daudz darījusi priekš manis. Tulpe uzziedējusi, tā būs melna… Nē, jūs paliesi esat brīnišķīgs dabas radījums!

— Pēc tulpes, protams?

— Ak, ciešat jel klusu, jūs, ļaunā, ciešat klusu kaut aiz līdzcietības! Nesarūgtināt manu sajūsmu!

— Bet ja tulpe ir tādā stāvoklī, tad viņa uzziedēs pēc dienas vai pēc divām dienām?

— Jā, rītu vai parītu.

— Žēl, ka es šo dabas brīnumu neredzēšu un nevarēšu noskūpstīt, kā es skūpstu jūsu pirkstus, jūsu matus un jūsu vaigus, kad tie nejauši noliecas tuvāk pie lodziņa.

Roze piespieda vaigu pie lodziņa un jaunais cilvēks pieplaka tam ar savām lūpām.

— Ja vēlaties, cs varu ziedu nogriezt un atnest jums, — teica Roze.

— To gan nē. Bet kad tulpe uzziedēs, tad sūtiet tajā pašā brīdī ziņu uz Harlemu, puķkopju biedrības priekšniekam. Es zinu, Harlema ir tālu, bet par naudu jūs kurjeru atradīsat. Vai jums ir nauda? '

Roze smaidīja.

— Domāju, ka pietiks.

— Cik jums ir?

— Trīssimts llorini.

— Ja jums ir trīssimts florini, tad varat pati braukt uz Harlemu.

— Bet tikmēr puķe…

— Puķi jūs ņemsat līdz; jūs saprotat, ka atstāt to nedrīkst, ne mirkli!

— Bet tad man vajadzēs atstāt jūs…

— Ak, jā, pareizi! Ko es esmu noziedzies, ka man laupīta brīvība? Nē, Roze, bez jums cs nevaru dzīvot. Tad labāk pameklējat uzticamu cilvēku, kas lai aizved ziņu. Notikums ir diezgan ievērojams, lai puķkopju biedrības priekšnieks pats brauktu uz Levenšteinu.

Tad viņš pēkšņi apklusa un uztrauktā balsī teica:

— Bet' ja nu tulpe nav melna?

— Par to jūs pārliecināsieties rītu vai parītu.

— Man nebūs pacietības tik ilgi palikt neziņā. Vai mēs nevarētu vienoties par kādu zīmi?

— To var vēl labāk. Ja tulpe uzziedēs naktī, es atnākšu pati pie jums, jadienu, tad cs starp pirmo vai otro kontroli atnesīšu zīmīti un iebāzīšu vai nu pa lodziņu, vai pa durvju apakšu.

— Labi. Loti labi. Es gaidīšu ar lielu ilgošanos.

— Redzat, pulkstens jau desmit. Man laiks jūs atstāt, — teica Roze.

— Jā, — piekrita Kornēlijs,: — laiks ir iet.

Roze aizgāja gandrīz skumja.

Jo Kornēlijs viņu it kā aizdzina.

Tiesa, viņš to darīja tulpes dēļ.