Melnā tulpe

kāds sods piespriests Kornēlijam?

Kariete brauca visu dienu. Tā atstāja Dordrechtu pa kreisi, aizbrauca garām Roterdamai un sasniedza Dellu. Desmitos vakarā bija nobraukts vismaz divdesmit tje,

Kornēlijs teica vairākus uzmanīgus jautājumus virsniekam, kurš tam bija sargs un ceļa biedrs reizē, bet atbildi velti gaidīja.

Kornēlijs nožēloja, ka viņu nepavada tas sargkareivis, kurš viņu tik labprāt par visu informēja, pat bez jautāšanas. Nakti Kornēlijs pavadīja karietē.

Otras dienas rītā viņi jau atradās aiz Leidenas un pa kreisi, no tiem bija Ziemeļjūra. Pēc trim stundām viņi iebrauca Harlcmā.

Kornēlijs nekā nezināja, kas šajā laikā Harlemā nolicis un mēs viņu arī atstāsim šajā neziņā, iekams paši apstākli tam visu nenoskaidros.

Bet mēs nedrīkstam atstāt neziņā lasītāju, kuram jābūt skaidrībā par visu jau pirms tam, kad to zina romāna varonis.

Mēs redzējām, ka Roze un tulpe, kā brālis un māsa, vai kā divi bāreņi, palika van - Sistensa kabinetā, kad to atstāja Oranijas princis.

Līdz pašam vakaram Rozei nebija no pavaldoņa nekādu ziņu.

Vakarā ieradās kāds virsnieks un aicināja Rozi uz pilsētas valdes namu.

Tur viņu ieveda apspriežu istabā, kur bija princis un ko rakstīja.

Princis bija viens; pie viņa kājām gulēja liels frīslandiešu suns. Uzticamais lopiņš tik uzmanīgi skatījās savam pavēlniekam acīs, it kā gribētu izdarīt to, ko nevar cilvēki, nolasīt no acīm domas un vēlēšanās.

Vilhelms vēl brīdi rakstīja, tad pacēla galvu ūn ieraudzīja Rozi, kura stāvēja durvīs.

— Nākat iekšā, — viņš teica, turpinādams rakstīt.

Roze pagāja dažus soļus zālē.

— Augstība, — viņa godbijīgi teica.

— Labi, — atbildēja princis, — sēstat ies.

Roze paklausīja, jo princis to uzlūkoja.

Bet tiklīdz viņš sāka rakstīt, Roze atkal kaunīgi piecēlās kājās. Tajā brīdī suns piegāja pie viņas un sāka to draudzīgi apošņāt.

Princis beidza savu vēstuli.

— Ak, — teica princis uz suni, — tūdaļ var redzēt, ka tu pazīsti savas puses cilvēku.

Tad viņš pievērsās Rozei, pārbaudoši un domīgi to uzlūkodams.

— Klausies, mana meita, — viņš teica.

Princim bija divdesmit trīs gadi. Rozei astoņpadsmit, tā kā viņš labāk varēja to uzrunāt: — mana māsa.

— Mana meita, — viņš turpināja cietā balsī, kura sastindzināja visus, ko viņš uzrunāja. — Mēs esam vieni, parunāsim.

Rozi kratīja drebuļi, kaut prinča izskats nebija ļauns.

— Augstais kungs… —viņa murmināja.

— Levenšteinā ir jūsu tēvs?

— Jā, augstais kungs.

— Jūs viņu nemīlat?

— Es viņu nemīlu; vismaz ne tā, kā meitai vajadzētu mīlēt savu tēvu.

— Nav labi, mana meita, nemīlēt savu tēvu. Bet nekas, sakat tikai patiesību savam princim.

Roze nodūra acis.

— Kādēļ jūs nemīlat savu tēvu?

— Mans tēvs ir ļoti ļauns cilvēks.

— Kur slēpts viņa ļaunums?

— Viņš ir negants pret cietumniekiem.

— Visiem?

— Visiem.

— Bet vai jūs varat teikt, ka viņš būtu sevišķi ļauns pret kādu cietumnieku?

— Viņš ir sevišķi ļauns pret van - Berla kungu, kurš…

— Kurš ir jūsu mīļākais?

Roze atvirzījās vienu soli.

— Es viņu mīlu, augstais kungs, — viņā lepni teica.

— Vai sen jau? — jautāja princis.

— No tās dienas, kad to ieraudzīju.

— Un kad jūs viņu ieraudzījāt?

— Otrā dienā pēc tam, kad drausmīgā nāve mira Jans un Kornēlijs de - Vitti. Princis saknieba lūpas un nokāra galvu, lai nebūtu redzamas viņa acis. Brīdi klusējis, viņš turpināja:

— Kāda nozīme jums mīlēt cilvēku, kurš notiesāts uz mūžu cietoksnī?

— Tāda nozīme, ka es gribēju palīdzēt viņam visu mūžu ciest un arī mirt.

— Vai jūs esat mierā būt cietumneka sieva?

— Es būtu laimīgākā sieviete pasaulē, ja varētu būt van - Berla sieva. Bet…

— Bet?

— Es neiedrošinos to teikt, jūsu augstība.

— Jūsu balsī izskan cerība. Sakat vien.

Roze pacēla savas gaišās, uzticības pilnās acis pret princi un uzlūkoja viņu ar lādu skatienu, kas būtu varējis kveldēt visniknāko cietsirdību.

— Es saprotu.

Roze pasmaidīja un lūdzoši salika rokas.

— Jūs cerat uz mani? —jautāja princis.

— Jā, augstība.

— Ak, tā!

Princis ielika aploksnē vēstuli, kuru tikko bija uzrakstījis un uzspieda savu zīmogu. Tad pasauca kādu virsnieku.

— Van - Dekena kungs, aizvedat šo vēstuli uz Levenšteinu. Pie komandanta jūs iepazīsaties ar maniem rīkojumiem un darīsat tā, kā noteikts.

Virsnieks palocījās un izgāja. Drīz atskanēja aiz loga zirgu pakavi.

: — Mana meita, — teica princis. — Svētdien būs tulpes svētki.

Bet svētdiena ir paritu. Te jums būs pieeisimti florinu — uzpošat ies šajā dienā, jo es gribu, lai tā būtu arī jūsu svētku diena.

— Bet kādā tērpā jūsu augstība grib mani redzēt?

— Tērpjaties lrīslandiešu līgavas tērpā, — tas jums labi piederēsies, — teica princis.