Melnā tulpe

Kornēlija Van - Berla testaments

Roze nebija maldījusies. Oirā rītā Beitenhofas cietumā ieradās tiesneši un nopratināja van - Berlu. Nopratināšana nevilkās ilgi. Izmeklēšanā bija konstatēts, ka aploksnē atradusies Kornēlija de - Vitta sarakstīšanās ar Franciju.

Van - Berls izstāstīja, kādos apstākļos aploksne nodota viņam glabāšanai. Viņš neslēpa arī, ka viņa simpātijas pilnīgi pieder filozofijai, mākslai un dabas skaistumam, bet no politikas viņš turējies tālu. Tālāk viņš stāstīja, ka no tā laika, kad Kornēlijs de - Vitts bijis Dordrechtā un nodevis viņa glabāšanā aploksni, viņš, van — Berls, nav tai pieskāries un nav pat domājis par to.

Viņam atbildēja, ka tā nav taisnība, jo aploksne atradusies tajā atvilknē, kurā tas katru dienu rakņājies.

Van - Berls teica, ka tas pareizi, bet viņa interese nekad nav tālāk sniegusies par tulpju sīpoliņu šķirošanu un pētīšanu.

Tālāk viņam iebilda, ka viņa vienaldzība pret svarīgo aploksni, ko tam nodevis glabāt krusttēvs, liekas neīsta.

Viņš paskaidroja, ka viņa krusttēvs Kornēlijs bijis joti uzmanīgs cilvēks un viņš ļoti mīlējis savu krustdēlu, tādēļ dabīgi, ka nav teicis to, kas krustdēla dzīvē būtu varējis ieviest nemieru vai bailes.

Viņam iebilda, ka tādā gadījumā Kornēlijs de — Vits būtu pielicis dokumentiem kādu zīmīti, apliecinot, ka glābatājam to saturs nav zināms. Bet tas nav noticis.

Bet van - Berls atbildēja, ka, acīmredzot, de — Vitts aploksni iedomājies par drošā vielā noglabātu. Bet varbūt viņš domājis, ka tādai zīmītei nekādas nozīmes nebūtu. Tālāk van - Berls atcerējās, ka aresta dienā pie viņa ieradies Kornēlija kalps un runājis par kādu zīmīti, ,bel kur tā palikusi, viņš neatminās. Varbūt, rūpīgi meklējot, to vēl atrastu.

Bet izrādījās, ka Krakē bija nozudis bez vēsts, kādēļ arī zīmīti nebija cerības atrast.

Arī pats van - Berls sevišķi neuzstājās par zīmītes meklēšanu, jo ļoti iespējams, ka tajā par aploksni nekas nav minēts.

Liekās, ka paši tiesneši gribēja, lai van — Berls aizstāvās. Viņi izrādīja tam tēvišķu laipnību, apziņā, ka pilnīga uzvara ir viņu pusē un laupījums nekur nevar izbēgt.

Kornēlijs van - Berls nepieņēma šo laipnību un savā beigu vārdā teiea:

— Jūs, kungi, man jautājat par lietām, par kurām es nevaru nekā cita pateikt, kā tikai patiesību. Un šī patiesība ir tā, ka aploksne nokļuva manās rokās tieši tā, kā jau es teicu. Es jums zvēru, ka nezināju un vēl tagad nezinu, kas aploksnē glabājas. Tikai apcietināšanas dienā es dzirdēju, ka lur bijusi Kornēlija de - Vitta sarakstīšanās ar marķīzu Luvuā. Es tiešām nezinu, kā noskaidrojies, ka aploksne glabājas pie manis un nesaprotu, kā pret mani var celt apvainojumu par to, ka esmu to pieņēmis no sava ievērojamā un nelaimīgā krusttēva glabāšanā.

Tāds saturs bija Kornēlija van - Berla aizstāvēšanās runai.

Tiesneši aizgāja apspriesties.

Viņi nolēma:

Katrs pilsoņu nemieru iemesls likvidējams, lai valstī iestātos nomierināšanās.

Viens no tiesnešiem, kurš lielījās ar savām novērošanas spējām, izteicās, ka šis jaunais cilvēks savas flegmātiskās ārienes maskā slēpj ļoti bīstamu temperamentu un domā par savu radinieku atriebšanu.

Otrs piezīmēja, ka mīlestība uz tulpēm ļoti labi saskan ar mīlestību uz politiku. Vēsturiski pierādīts, ka daudzi ļoti slaveni politiķi ir bijuši arī lieli puķu cienītāji un audzētāji. Tāds tips ir arī van - Berls. Vai nu viņš ļoti mīlē tulpes, vai politiku. Kā vienā, tā otrā gadījumā viņš runā nepatiesību, jo atrastie dokumenti liecina, ka viņš nodarbojies ar politiku, bet atrastie sīpoliņi rāda, ka viņš nodarbojies ar puķu audzēšanu. Un beidzot tas, ka van - Berls nodarbojies ar politiku un arī puķkopību, pierāda, ka viņam šīs lietas bijušas vienādi tuvas, kādēļ viņš sevišķi bīstams valsts mieram un kārtībai.

Beidzot vēl bija uzsvērts, ka Holandes princis būs pateicīgs Hāgas tiesai, ja viņa atvieglos tam valsts varas pārņemšanu, nobīdot pie malas vina pretiniekus.

Šis konstatējums bija izšķirošais. Lai izravētu ļaunumu dīgli ar saknēm, tiesa vienbalsīgi nolēma: valsts nodevībā pienākto van - Berlu sodīt ar nāvi.

Tālāk spriedumā bija minēts, ka Kornēliju van — Berlu izvedīs no Beitenhofas cietuma un nogādās pie laukumā uzcelta ešafota, kur bende tam nocirtīs galvu.

Tā bija nopietna apspriede un ilga pusstundu, pa kuru laiku cietumnieku aizveda atpakaļ uz kameru.

Spriedumu nolasīt tur ieradās tiesas sekretārs. '

Grifijam rokas lūzuma dēļ bija paaugstināta temperatūra un vajadzēja pabūt gultā, kādēļ slēdzēja pienākumus izpildīja jaunākais cietumsargs. Sekretāram un slēdzējam sekoja Roze, kura palika aiz durvīm un turēja kabatas lakatiņu pie sejas, lai noslaucītu asaras un aizturētu nopūtas.

Kornēlijs van - Berls noklausījās spriedumā vairāk izbrīnējies, nekā noskumis.

Nolasījis spriedumu, sekretārs jautāja, vai Kornēlijam būtu kādi iebildumi.

— Nē, — atbildēja Kornēlijs. — No visiem soda veidiem es vismazāk biju gaidījis šo.

Pēc tādas atbildes sekretārs palocījās pret van — Berlu ar tādu laipnību, ko ierēdņi izrāda liela stila noziedzniekiem.

Kad viņš dzīrās aiziet; Kornēlijs to vēl aizturēja:

— Sakat, sekretāra kungs, uz kuru dienu nolikta mana sodīšana?

— Uz šodienu, — atbildēja sekretārs, mazliet apmulsis no notiesātā vienaldzības.

Aiz durvīm atskanēja nomāktas raudas.

Kornēlijs pieliecās, lai redzētu, kas tur raud, bet Roze uzminējusi šo kustību, atrāvās.

— Bet kurā stundā nolikta sodīšana?

— Pudienas laikā, kungs.

— Velns lai parauj, — piezīmēja Kornēlijs, — man šķiet, ka pirmīt pulkstens jau nosita desmit. Es nevaru kavēties nevienu mirkli.

— Lai pieņemtu svēto vakarēdienu? — teica sekretārs, zemu palocīdamies: — jūs varat prasīt, kādu priesteri vēlaties. Tad sekretārs steidzīgi izgāja un aiz viņa — slēdzējs. Tajā mirklī starp abiem parādījās balta, maiga roka, pazibēja cepurīte un, pieliekusies, meitene iečukstēja slēdzējam ko ausī. Tas ielika meitenes rokā atslēgas un pats, pakāpies dažus pakāpienus zemē pa trepēm, nostājās sarga vietā. Tā trepes no apakšas sargāja suns, bet augšā slēdzējs.

Nākošajā mirklī Kornēlijs ieraudzīja meitenes sāpīgo sejiņu ar asaru piemirkušo mutautiņu rokā.

Roze piegāja pie Kornēlija un spieda rokas pie savām krūtīm.

— Ak, mans kungs, mans kungs…

— Mīļais bērns, ko jūs gribat no manis? — jautāja uztrauktais Kornēlijs, — nu mana likteņa stunda jau situsi.

— Kungs, es izlūdzos no jums tikai vienu laipnību, — teica Roze, izstiepjot rokas pret Kornēliju.

— Neraudat jel, Roze, — lūdzas cietumnieks — jūsu asaras mani uztrauc vairāk, nekā šis nāves spriedums. Jūs jau zināt: jo kāds nevainīgāks, jo viņš mierīgāk sagaida nāves spriedumu — viņš mirst kā moceklis un tas dod apmierinājumu. Beidzat raudāt un sakiet savu vēlēšanos.

Meitene nokrita ceļos.

— Piedodat manam tēvam, — teica viņa.

— Jūsu tēvam? — brīnījās Kornēlijs.

— Jā, viņš bija tik cietsirdīgs pret jums. Bet tāda ir viņa daba Tāds viņš bijis pret visiem.

— Viņš, Roze, jau ir sodīts ar rokas pārlaušanu, es viņam piedodu.

— Pateicos. Bet tagad sakāt, vai es nevarētu ko darīt taisni jūsu labā?

— Jūs varētu izžāvēt savas skaistās acis, — ar lepnu smaidu teica Kornēlijs.

— Bet jūsu… jūsu labā?

— Tas, kuram atlicis dzīvot vēl tikai vienu stundu, būtu pārāk liels egoists, ja vēl ko gribētu no dzīves…

— Nu, bet garīdznieks, kuru jums atļāva?

— Visu mūžu man, Roze, bijusi tikai viena nopietna vēlēšanās Ja tur jūs varētu man palīdzēt…

— Ak, Kornēlija kungs, sakal tikai, sakat, — teica meitene caur asarām.

— Dodat, mīļais bērns, savu daiļo roku' un apliecina! ka nesmiesaties par mani…

— Smieties? — iesaucās meitene, — smieties tādā brīdī! Liekas, jūs Kornēlija kungs, nemaz neesat uz mani paskatījies!

— Nē, Roze, es esmu uz jums skatījies un izjutis jūs ar visu sirdi un dvēseli. Es apliecinu, ka neesmu vēl redzējis skaistāku un godprātīgāku sievieti par jums. Un ja šajā brīdī es neskatos uz jums, tad tikai tādēļ, ka negribu dzīvē atstāt nekā, kā man būtu žēl.

Roze nodrebēja. Kamēr cietumnieks teica šo nedaudzos vārdus, Beitenhofas pulkstens nosita vienpadsmit.

Kornēlijs saprata.

— Jums taisnība, Roze, jāsteidzās.

No paduses viņš izņēma papīrīti, kurā bija ievīstīti trīs stādi.

— Mans mīļais draugs, — viņš teica meitenei, — es ļoti mīlēju puķes. Tas bija tad, kad vēl nezināju, ka var mīlēt arī ko citu. Bet nesarkstat un nenovērāties, Roze, kaut arī man vajadzētu atzīties

mīlestībā. Tam tik un tā mūsu apstākļos nebūtu nekādu seku. Tur, Beitenhofas laukumā, guļ tērauda ierocis, kas pēc sešdesmit minūtēm nosodīs manu pārgalvību… Un tā — es mīlēju puķes un man liekas, ka esmu gaismā cēlis slavenās melnās tulpes noslēpumu, par kuru, kā jums varbūt zināms, Harlemas puķkopju biedrība izsolījusi simts tūkstoši florinu lielu prēmiju. Man nav žēl šo simts tūkstošu florinu, — bet noslēpums, ir noglabāts šajā papīrītī. Tie ir trīs stādi un tos es dāvinu jums, mīļā Roze.

— Kornēlija kungs!…

— Ņemat ivien tos. Tādēļ neviens nekā nezaudēs. Es esmu vienīgais vis^ pasaulē. Mani vecāku sen miruši. Man nav ne brāļu, ne māsu. Un! es nekad neesmu nevienu sievieti mīlējis. Šajā nāves stundā jūs es^it vienīgā pie manis, kam manis žēl.

— Bet simtļstūkstoSi florinu…

— Būsim nopietni, mīļā Roze. Šie simts tūkstoši būs jūsu skaistumam piedienīgs pūrs. Jūs tos saņemsat, jo esmu pārliecināts, ķa no sīpoliņiem izaugs krāšņas melnas tulpes. Es vēlētos tikai, lai jūs apprecētu godīgu jaunekli, kuru jūs mīlētu tikpat karsti, kā es mīlēju savas puķes.

Meitene sākiļ histēriski raudāt.

Kornēlijs saņēma viņas rokas un turpināja:

— Lai būtu sekmes, jums jārīkojas šādi: zeme būs jāpaņem Dordrechtā, no mana dārza. Palūdzat manam dārzniekam zemi no dobes Nr. (ļ. Ieberat zemi dziļā kastē un iedēstāt tur šos trīs sīpoliņus. T e uzziedēs nākošajā maijā, pēc septiņiem mēnešiem. Tiklīdz parāļdīsies ziediņš uz stiebra, cenšaties to pasargāt no vēja un dienās no saules. Tulpe būs melnā krāsā, par to' esmu pārliecināts Tad sūtiet ziņu Hārlemas pilsētas puķkopju biedrības priekšniekam. Viņš izsūtīs komisiju apskatīties un tad jums noskaitīs simts tūkstošus florinu.

Roze grūti nopūtās.

1 es ne par ko negribu domāt. Vēl tikai vēlētos, lai tulpi r "Rosa Barloensis", lai viņa atgādina manu un jūsu vārdu reizē. Bet tā kā jūs latīniski, ja nemaldos, neprotat, tad iedodat nicļn papīru un zīmuli, lai va.ru nosaukumu uzrakstīt. Roze pasniedza viņam bībeli ādas sējumā, ar iniciāļiem K. V. nozīmē? — jautāja Kornēlijs.

cli kamerā atstāja jūs krusttēvs un es to pēc viņa nāves, dārgu relikviju. Ierakstāt viņā savus novēlējumus, Kornēlija Iļungs! Un kaut es neprotu lasīt, taču visu, kas tur būs teikts, es iz lildīšu.

Taga nosauc p;

Ko ta< — Šo bīl paņēmu k;

— Bet arļķo lai rakstu? — jautāja Kornēlijs.

— Bībelē ir zīmulis; es to tur atstāju.

Tas bija tas pats zīmulis, kuru Jāns de - Vitts iedeva savanļ

brālim, kad tas izplēsa bībelē pirmo lapu un uzrakstīja vēstuli van - Berlam.

Kornēlijs paņēma to un otrā lapas pusē ar noteiktu roku ierakstīja:

"23. augustā 167.2. gadā pirms nāves uz ešafota, kaut gan esmu gluži nevainīgs, — es novēlu Rozei Grifij trīs sēklas sīpoliņus, no kuriem (par to esmu dziji pārliecināts) maijā izaugs slavenā melnā tulpe, par kuru Harlemas puķkopju biedrība izsolījusi simts tukstošu florinu lielu prēmiju. Es vēlos, lai viņai šo prēmiju saņemtu manā vietā, kā vienīgā mana mantiniece un lai viņa izietu 1 pie vīra manos gados, kurš mīlētu viņu un kura viņu melnā tulpe būtu nosaukta "Rosa Barloensis", t. i vārdā.

Kornēlijs van - Berls," Viņš pasniedza bībeli Rozei.

— Izlasat, — viņš teica.

— Bet es neprotu lasīt.

Tad viņš izlasīja pats. ,

Roze sāka raudēt vēl skaļāk.

— Vai jūs pieņemat, manus novēlējumus? van - Berls, noskūpstīdams meitenes drebošos

— Ak, kungs, es to nevaru!

— Jūs to nevarat? Kādēļ ne?

— Tādēļ, ka tur ir noteikums, kuru es nevaru pildīt.

— TOC \o "1-3" \h \z Kāds? Man šķita, ka es noteikumus saskaņo norunu… '

— Jūs man dodat šos simts tūkstošus florinu kā pūra

— Jā.

— Un lai es izietu par sievu pie mīlama cilvēka?

— Saprotams. ,

— Nu, redzat. Taisni tādēļ es naudu nevaru pieņemt! Nekad es nevienu nemīlēšu un nekad neprecēšu.

Pēc šiem vārdiem Roze it kā sagura, nobālēja unļ bija tuvu ģībonim. •

Kornēlijs gribēja viņu atbalstīt, kad apakšā, uz kāpnēn atskanēja smagi soļi un cilvēku balsis.

— Nāk jali pēc jums? — iesaucās Roze, rokas lauzīd; ma. — Ak, mans Dievs, mans Dicvsi Vai jums vēl ko nevajaga?

Viņa nokrita zemē un ar rokām apņēma Kornēlija ceļos.

— Es gribu vēl jums pateikt, lai jūs rūpīgi paslēpjat dārgos stādus un parūpējaties par manu novēlējumu izpildīšanu — aiz mīlestības pret mani. Ardievu, Roze!

— Es visu izpildīšu, — viņa klusi teica, — izņemot noteikumu par precēšanos; to es nevaru.

Un Kornēlija dāvanu viņa noglabāja uz krūtīm.

Troksnis, kuru viņi dzirdēja, cēlās no valsts sekretāra soļiem, viņam sekojošā bendes, kareivjiem un ļaužu pūļa, kas nāca pildīt savu pienākumu.

Kornēlijs saņēma viņus gandrīz draudzīgi, bez bailēm, bet arī bez liekas dižošanās ar savu drošsirdību.

Viņš pameta acis sāņus, lai vēlreiz paraudzītos Rozes mīļājā sejiņā, bet tā nebija redzama. Caur kareivju rindām viņš saskatīja, ka meitene guļ nemaņā pie zemes un tura roku uz krūtīm, lai sargātu dārgo dāvanu.

Tad viņš pameta ātru skatienu lodziņā un redzēja, ka netālu no de - Vitta karātavām, kur vēl rēgojās divi sakropļoti ķermeņi, uzcelts ešafots, kas gaida viņu.

Izejot no kameras, Kornēlijs ievēroja, ka paģībusi Roze pirkstos tura dzeltenu papīra lapu, kas nebija nekas cits, kā Kornēlija de - Vitta vēstule krustdēlam. Ja van — Berls to būtu izlasījis, šis papīrs būtu glābis viņu un arī tulpes.