Melnā tulpe

tulpe uzziedējusi

Kornēlijs pavadīja loti patīkamu, bet arī ļoti satrauktu nakti. Ik brīdi viņam šķita, ka to sauc Rozes maigā balss. Viņš bieži trūkās no gultas, steidzās pie durvīm un, ausi pie lodziņa piespiedis, klausījās. Bet tur nekā nebija un koridorā valdīja klusums.

Arī Roze šo nakti pavadīja nomodā, bet viņa bija laimīgāka. Viņas acu priekšā, viņas tuvumā izplauka brīnumpuķe, kāda vēl nekur nebija redzēta un kuru atzina par neiespējamu.

Ko gan teiks visa pasaule, kad zinās, ka viņa zied un to uzaudzējis cietumnieks van - Berls?

Var iedomāties, ar kādu naidu Kornēlijs aiztriektu cilvēku, kas tulpes vietā tam piedāvātu brīvību!

Nākošā dienā vēl tomēr nebija neķādas skaidrības. Pagāja vēl viena nemiera pilna nakts. Tad Roze, beidzot atnesa prieka vēsti.

— Nu, kā liekas? — nepacietīgi jautāja Kornēlijs.

— Nekas. Viss iet, kā vajadzīgs. Šonakt katrā ziņā jūsu tulpe uzziedēs.

— Un būs melnā krāsā?

— Melna, kā darva.

— Bez nevienas citas krāsas plankumiņa?

— Neviena.

— Kāds prieks, Roze! Es pavadīju nakti, sākumā domādams par jums…

Roze neticīgi kratīja galvu.

— Tad domāju par to, kā mums jārīkojas.

— Kā tad?

— Lūk, ko es nolēmu. Tiklīdz tulpe uzziedēs un jūs varēsiet konstatēt, ka tā ir melna, jūs tūdaļ uzmeklēsat kļirjēru.

— Ja tikvien, tad varu paziņot, ka mans kurjērs jau gaida.

— Vai tam var uzticēties?

— Par to es esmu pārliecināta. Tas būs viens no maniem kavalieriem.

— Es ceru, ka tas nebūs Jakobs?

— Ak, nē. Tas ir laivinieks no Levenšteinas. Brašs puisis.

— Velns lai parauj!

— Neuztraucaties, viņš vēl nav sasniedzis jūsu noteikto gadu skaitujdivdesmit seši vai astoņi.

— Tad jūs domājat, ka šim jauneklim var uzticēties?

— Kā pati uz sevi. Ja es viņam teikšu vārdu, viņš darīs visu, ko viņam liks.

— Nu, labi. Pēc desmit stundām šis puisis var Harlemā būt. Dodat man papīru un zīmuli, vai labāk tinti, ēs uzrakstīšu vēstuli. Nē, labāk rakstat jūs pali, citādi vēl sāks mani apvainot sazvērestībā, kā toreiz. Rakstat puķkopju biedrības priekšniekam un es nešaubos, ka viņš steigsies šurp.

— Bet ja nu viņš kavējas?

— Peņemsim, ka viņš nokavēs vienu vai divas dienas. Bet es neticu. īsts puķu cienītājs nekavēsies ne stundu, ne mirkli, bet steigsies ar vējā spārniem, lai redzētu astoto pasaules brīnumu. Un ja arī viņš dažas dienas nokavētos, tas nekā nenozīmē. Tulpe vēl ziedēs pilnīgā krāšņumā. Kad atbrauks priekšsēdētājs, apskatīs puķi un sastādīs protokolu, tad viss būs galā. Protokola norakstu jūs paturat pie sevis, bet lulpi viņš paņems sev līdz. Tikmēr nerādāt to nevienam. Jo tā ir melnā tulpe, kuru ikviens būtu gatavs nozagt!

— Ak, Dievs!

— Vai tad jūs pati man nestāstījāt, ka baidaties no sava kavaliera Jakoba. Cilvēki zog vienu florinu, kādēļ lai nezagtu simts tūkstošu tlorinus?

— Es tulpi apsargāšu, esat bez bēdām.

— Bet ja no viņa uzziedējusi, kamēr es esmu še?

— No niķīgas puķes to var sagaidīt, — teica Roze.

— Ja nu jūs atgriežaties savā istabā un atrodat to uzziedējušu?

— Jā, ko tad?

— Tad negaidat ne mirkli, bet tūdaļ ziņojat bierības priekšniekam.

— Un arī jums, es saprotu.

Roze nopūtās. Bet viņa nebija skumja. Viņa jau sāka pierast pie Kornēlija vājības.

— Es eju pie tulpes, Kornēlija kungs. Tiklīdz tā uzziedēs, es jūs brīdināšu un tūdaļ sūtīšu kurjeru.

— Ak, Roze, es patiesi nezinu,ar kādu zemes vai debesu dāvanu jūs salīdzināt!

— Salīdzinat mani ar melno tulpi, vanļBcrla kungs, es jutīšos ļoti pagodināta. Nu, tad sveiki, Kornēlija kungs.

— Nē, sakal: uz redzēšanos, mans draugs.

— Uz redzēšanos, mans draugs, — teica Roze, mazliet apmierinājusies.

Sakat: mans mīļais draugs.

— Mans…

— Mīļais, Roze, mīļais, es jūs lūdzu!

— Mīļais,j izdvesa Roze, laime un priekā līgodama.

— Un sakat vēl: laimīgais, jo es esmu tik laimīgs, cik zemes virsū laimīgs cilvēks vien var būt, kuram trūkst tikai…

— Kā tad?

— Jūsu daiļā, sārtā vaiga, kas tiektos pats uz mani, Roze!

Cietumnieks beidza šo lūgumu ar dziļu nopūtu. Vaiga vietā viņš

lodziņā sastapa meitenes lūpas.

Roze aizsteidzās.

Kornēlijam laimē aizrāvās elpa. Viņš atvēra logu un klusā sajūsmā ilgi lūkojās uz spožajām zvaigznēm un mēnesnīcā mirdzošo upīti. Viņš dziļi ieelpoja spirgto gaisu un jutās dziedināts un dzīves prieka pilns.

Pusi nakts Kornēlijs pavadīju uztrauktās gaidās, ieklausīdamies vismazākā troksnītī. Vēroja debesis un klausījās zemi.

Lāgiem viņš skatienu vērsa uz koridora pusi un runāja savā nodabā:

— Tur mīt Roze, kura, tāpat kā es, ir nomodā un gaida. Viņas priekšā ir noslēpumainā puķe, kura lēni atver savu krāšņo brīnumziedu. Varbūt, meitene noliecās pie zieda un pieskārās tam ar savām lūpām. Roze, uzmanīgāk! Tavas lūpas kvēlo.

Šajā mirklī debcsmalā atmirdzēja sārts meteors un plašā svītra apgaismoja Levenšteinas cietoksni.

Kornēlijs nodrebēja.

— Debesis sūta manai puķei dvēseli, — viņš svinīgi teica.

Un it kā pilnīgā saskaņā ar šo parādibu, Kornēlija dzirdīgā auss koridorā uztvēra vieglus, steidzīgus soļus, drēbju čaukstoņu un Rozes uztraukto balsi:

— Kornēlij, mans mīļais, mans laimīgais draugs, steidzies šurp ātrāk!

Vienā lēcienā Kornēlijs bija pie lodziņa, kur to sagaidīja Rozes kvēlās lūpas. Skūpstīdama to, viņa čustēja:

— Viņš ir uzziedējis! Viņš ir melns! Viņš ir še!

-- Kā še?! — iesaucās Kornēlijs.

- Lielā priekā var mazliet riskēt. Paskataties uz to!

Viņa ar vienu roku pacēla drēbēs apslēptu lukturi, bet otrā turēja krāšņu, melnu tulpi.

Kornēlijs iekliedzās. Viņam Šķita, ka tas zaudē prātu.

— Ak, mans Dievs, mans Dievs, — viņš sajūsmā izdvesa,ļšie divi ziedi, kas uzziedējuši pie manas kameras loga, ir lielākā balva par manu nevainību.

— Noskūpstāt viņu, — teica Roze,)es arī to noskūpstīju.

Kornēlijs noliecās un ziedu skāra ar savām lūpām.

Nekad neviens skūpsts viņam nebija tik dziļi atbalsojies dvēselē, kā šis.

Tulpe bija daiļa, brīnišķīga un lieliska. Viņas stiebrs bija astoņpadsmit collas garš un pats zieds lepni izcēlās starp zaļajām lapām, melns un spīdīgs, kā dzintars.

— Roze, — teica Kornēlijs, — nevajaga kavēt ne mirkli, rakstat vēstuli.

— Ir jau uzrakstīta, mīļais.

— Patiesi? >

— Kamēr tulpe vēra vaļā savu ziedu, es rakstīju, lai nekavētu laiku. Pārlasat vēstuli un sakal, vai tā pareizi uzrakstīta.

Kornēlijs paņēma vēstuli, kura bija rakstīta skaidrā un glītā roks rakstā:

" Priekšsēdētāja kungs, melnā tulpe uzziedēs pēc desmit minūtēm. Tiklīdz viņa būs uzziedējusi, es sūtīšu pie jums ziņnesi, lai lūgtu jūs ierasties tulpi saņemt — Levenšteinas cietoksnī. Esjcietuma uzrauga Grifija meita, gandrīz tāda pati cietumniece, kā mana tēva cietumnieki. Tādēļ pati jums aizvest Šo dabas brīnumu nevaru un iedrošinos jūs lūgt ierasties pēc puķes personīgi.

Mana vēlēšanās būtu, lai tulpi nosauktu Rosa Barloensis.

Viņa ir uzziedējusi. Viņa ir pilrtlgi melna… Braucat, priekšsēdētāja kungs, braucat…

Palieku jūsu padevīgā kalpone Roze Grifijs."

— Tā ir lieliska vēstule. Es to nebūtu uzrakstījis tik skaidri un vienkārši. Kad atbrauks puķkopji, jūs viņus iepazīstināt ar visu audzēšanas gaitu. Tad būs redzams, cik pūliņu, cik uztraukumu, cik negulētu nakšu tas prasījis. Bet tagad kurjeru, ātrāk kurjeru!

— Kā sauc priekšsēdētāju?

— Dodat, es uzrakstīšu adresi. Tas ir ļoti pazīstams vārds. Harlemas birģermeistars van — Sistensa kungs.

Kornēlijs ar drebošu roku rakstīja:

" Peteram van - Sistena kungam, Harlemas birģermeistaram un puķkopju biedrības priekšsēdētājam."

— Bet nu, Roze, steidzaties. Ļausimies liktenim, kurš mums bija tik labvēlīgs.