Melnā tulpe

Sodīšana

Lai aizietu no cietuna līdz ešafotam, Kornēlijam nebija jāsper vairāk , kā trīssimt soļu.

Apakšā, kāpņu galā, mierīgi gulēja suns un palaida cietumnieku garām. Kornēlijam pat likās, ka suņa acis raugās uz viņu līdzjūtīgi.

Varbūt šis cietuma suns jau bija tik saprātīgs, ka koda tikai tiem, kas devās no cietuma brīvībā.

Pats par sevi saprotams, jo īsāks ceļš no cietuma līdz ešafotam, jo vairāk tas ziņkārīgo ļaužu aizsprostots.

Tas bija tas pats pūlis, kurš pirms trim dienām ar tādu kāri dzēra divu nomocīto upuru asinis un tagad gaidīja jaunu asiņu izliešanu.

Un tiklīdz Kornēlijs parādījās aiz cietuma sienas, pūlis to sagaidīja drausmīgiem kliedzieniem, kuri atbalsojās visā pilsētā.

Ešafota laukums bija ļaužu ielenkts no visām pusēm un izskatījās pēc salas, ap kuru tek piecas upes.

Lai nedzirdētu pūļa aurošanu un lāstus, Kornēlijs centās domāt kādu dziļu domu.

Par ko domāja šis moceklis, iedams uz nāves vietu?

Viņš nedomāja ne par saviem ienaidniekiem, ne par tiesnešiem, ne bendēm.

Viņš domāja par skaistām tulpēm, uz kurām tas noskatīsies no citas pasaules.

— Viens šķēpa trieciens, — klusībā teica filozofs, — un mana doma piepildīsies.

Gribējās vēl tikai zināt, vai būs beigas ar vienu triecienu, vai arī viņu nobendēs lēni.

Neraugoties uz šo neziņu, van - Berls tomēr noteiktiem soļiem tuvojās ešafotam.

Ar lepni paceltu galvu viņš kāpa pa trepītēm uz soda vietu, jo viņš taču bija ievērojamā Jana de - Vitta draugs un Kornēlija de - Vitta krustdēls!

Viņš nometās ceļos, noskaitīja lūgšanu un ar lielu prieku konstatēja, ka, noliekot galvu uz ešafota, viņš līdz pēdējam mirklim vēl varēs skatīties uz mazo lodziņu Beitenhofas cietumā.

Bet kad van - Berls atspieda kaklu pret auksto bluķi, viņa acis instinktīvi aizvērās, lai saņemtu triecienu, kas tam dzēsīs dzīvību.

Uz ešafota grīdas pazibēja spožums; bende pacēla savu briesmīgo ieroci.

Van - Berls atvadījās no savas melnās tulpes un centās koncentrēties uz nosvērtu un apzinātu ieiešanu citā pasaulē, kur cita gaisma un citas krāsas.

Trīs reizes viņš uz sava drebošā kakla sajuta šķēpa auksto vēsmu.

Bet kāds dīvains pārsteigums!

Viņš nejuta ne trieciena, ne sāpju.

Un neredzēja krāsu pārmaiņu.

Tad van - Berls sajuta, ka maigas rokas viņu paceļ un viņš nostājās uz kājām, mazliet grīļodamies.

Viņš atvēra acis.

Viņam blakus stāvēja cilvēks un lasīja ko pergamentā, uz kura rēgojās liels, sarkans zīmogs.

Tā pati bālā Holandes saule, tas pats restotais Beitenhofas cietuma logs un tas pats trulais pūlis, tikai šoreiz kluss un izbrīnējies.

Atvēris acis un apskatījies visapkārt, van - Berls izprata sekojošo:

Oranijas princis, laikam sabaidījies, ka septiņpadsmit mārciņas asiņu, kas tecēja van - Berla dzīslās, varētu pārpildīt netaisnības mēru, bija iežēlojies par viņa nevainību.

Šī iemesla dēļ viņa gaišība dāvāja van - Berlam dzīvību. Lūk, kādēļ šķēps, kas trīs reiztes ar troksni pacēlās un nolaidās pār viņa galvu, nepieskārās kaklam un neizdzēsa viņa dzīvību. • Tādēļ arī nebija trieciena un sāpju. Tādēļ arī saule turpināja smaidīt — gan ne sevišķi spoži, tomēr diezgan silti un dzidri.

Kornēlijs, kurš bija sataisījies skatīt Dievu un viņas pasaules tulpes, jutās'mazliet vīlies. Tomēr apmierinājās, kad juta, ka var galvu grozīt uz visām pusēm.

Kornēlijs cerēja, ka apžēlošana būs pilnīga un viņu netraucēs atgriezties Dordrechtā pie puķu dobēm.

Bet viņš bija maldījies.

Jaunais Holandes valdnieks, Oranijas princis, bija lēmis sodīt ar mūža ieslodzīšanu cietumā. Van - Berls nebija tik vainīgs, lai to sodītu ar nāvi, bet pārāk vainīgs, lai to palaistu brīvībā.

Kornēlijs pacietīgi uzklausīja lēmumu un apmierinājās.

— Nu, nekas, — viņš domāja: — arī mūža apcietinājumā ir savi skaistumi. Mūža apcietinājumā būs Roze un būs trīs tulpju sīpoliņi.

Bet Kornēlijs nebija iedomājies, ka septiņu provinču valstī ir vairāki cietumi un ka noziedznieku uzturēšana citur ir lētāka nekā Hāgā, kura skaitās par galvaspilsētu.

Viņa gaišība Vilhelms, kuram, acīmredzot, nebija līdzekļu van - Berla uzturēšanai Hāgā, sūtīja viņu mūža apcietinājumā uz Levenšteinas cietoksni. Tiesa, tas gan atradās tuvāk Dordrechtai, tomēr par tālu, lai justos tās tuvumā.

Pēc ģeogrāfu apgalvojumiem Levenšteina atrodas starp Maasas ietekām, salas tālākā galā.

Van - Berls bija pietiekoši pazīstams ar savas zemes vēsturi, lai zinātu, ka slavenais Gracijs (pazīstams Holandes jurists un diplomāts (1583. līdz i645.), kā arī starptautisko tiesību zinātnes nodibinātājs) pēc lielā pavaldoņa Jāņa Bamevelda nogalināšanas 1619. gadā tika ieslodzīts šajā cietumā un pateicībā par viņa zinātniskiem un vēsturiskiem nopelniem, valdība viņam piešķīra divdesmit četrus holandiešu sū dienā uzturam.

— Man, turpretim, kā daudz neievērojamākai personai, labi, ja asignēs divdesmit sū dienā. Man, protams, klāsies pagrūti, bet dzīvot tomēr varēs.

Tad viņu pārņēma nepatīkama sajūta.

— Bet tas gan nav labi, ka tur. ir ļoti zema un mitra vieta. Un neizdevīga zeme tulpēm! Un Rozes — arī Rozes tur nebūs, — viņš klusi čukstēja, zemu noliekdams galvu uz krūtīm.