Melnā tulpe

tresais tulpes sipolins

Virsniekam sekoja Bokstels divu cilvēku pavadībā, kuri nesa brīnumpuķi un novietoja to van - Sistensa viesistabā.

Princis brīdi atstāja savu slēptuvi, izgāja aplūkot melno tulpi un atkal iesēdās savā agrākā vietā.

Roze, bāla, dreboša un augstākā mērā uztraukta, gaidīja, ka arī viņu aicinās tulpi aplūkot.

Viņa dzirdēja Boksteļa balsi.

— Tas ir viņš! —viņa iesaucās.

Princis deva zīmi, lai viņa palūkojas caur pievērtajām durvīm priekšistabā.

— Tā ir mana tulpe! — viņa kliedza, — es to pazīstu! Ak, mans nabaga Kornēlijs!

Tad viņa vairs nevarēja savaldīties un sāka rūgti raudāt.

Princis piegāja pie durvīm un brīdi apstājās tur. Roze viņu redzēja gaismā un nešaubījās, ka to kur agrāk redzējusi.

— Boksteļa kungs, — teica princis, — nākat, lūdzu, šurp!

Bokstels steidzīgi iedrāzās kabinetā un atradās vaigu vaigā ar Oranijas princi.

— Jūsu gaišība! — viņš iesaucās, atkāpdamies.

— Jūsu gaišība! —atkārtoja pārsteigtā Roze.

Dzirdot šo saucienu, Bokstels pavērsa skatienu uz Rozes pusi un nodrebēja.

— Ā,— klusi teica princis, — viņš uztraucās.

Bet Bokstels ar savu kolosālo gribas spēku drīz pārvarēja uztraukumu.

— Boksteļa kungs, — viņu uzrunāja princis, — jūs laikam esat atradis melnās tulpes noslēpumu?

— Jā, augstais princi, — mazliet uztrauktā balsī atbildēja Bokstels.

Šis uztraukums varēja celties arī no pēkšņās tikšanās ar Oranijas Vilhelmu.

— Bet šī jaunā meitene apgalvo, ka arī viņa gaismā cēlusi Šo noslēpumu.

Bokstels nicinoši pasmīnēja un paraustīja plecus.

Vilhelms ar dzīvu interesi sekoja visām viņa kustībām.

— Vai jūs nepazīstat šo meiteni? — jautāja princis.

— Nē, augstais princi.

— Bet jūs, jaunā meitene, vai jūs pazīstat Boksteļa kungu?

— Nē, Boksteļa kungu es nepazīstu, bet es pazīstu Jakoba k aigu.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Es gribu teikt, ka tas, kas dēvējas par Boksteli, LevenŠteinā saucās par Jakobu.

— Ko jūs, Boksteja kungs, varat iebilst?

— Es varu teikt, ka šī meitene melo.

— Vai jūs^ioliedzat, ka esat bijis LevenŠteinā?

Bokstels šaubījās: prinča asais skatiens tam neļāva atbildēt klaju

nepatiesību.

— Es nevaru noliegt, ka būtu bijis LevenŠteinā. bet es noliedzu, ka būtu zadzis tulpi.

— Kā, vai jūs liedzaties, ka nozagāt to no manas istabas? —sašutumā jautāja Roze.

— Es lo noliedzu.

— Paklausāties, vai jūs noliedzat, ka sekojāt dārzā, kad es jaucu zemi tulpei? Vai tas nebijāt jūs, kas metāties uz puķu dobi, kad cerējāt tur atrast manis iedēstīto sīpoliņu? Vai jūs to noliedzat?

Bokstels atzina par labāku neatbildēt uz Šiem daudzajiem jautājumiem.

Tādēļ pievērsās princim:

— Es Dordrechtā jau divdesmit gadus kultivēju tulpes un esmu guvis zināmu popularitāti. Viņa no manām tulpēm ieviesta katalogā. Es to esmu dāvājis Portugāles karalim. Tādēļ uzklausāties patiesību: šī meitene zināja, ka es esmu izaudzējis melno tulpi un tādēļ, kopā ar savu mīļāko, kurš atrodas Levenšteinas cietumā, izstrādāja plānu, kā mani izputināt, piesavinoties simts tūkstošu florinu lielo prēmiju, kuru es ceru saņemt, pateicoties jūsu gaišības taisnīgam spriedumam.

— Ak! -—sašutumā iesaucās Roze.

— Klusāk! — teica princis.

Tad viņš jautāja Bokstelam:

— Kas ir tas cietumnieks, kuru jūs dēvējāt par meitenes mīļāko?

Roze tikko nepakrita nemaņā, jo princis šo cietumnieku reiz bija

nosaucis par bīstamu noziedznieku.

Bokstelim šis jautājums bija visai patīkams.

— Kas ir šis ieslodzītais, jūs jautājat?

— Jā.

— Tas ir cilvēks, ķura vārds vien jums pārāk gaiši teiks, cik lielu nozīmi var piešķīri šīs meitenes apgalvojumiem. Ieslodzītais ir bīstams valsts noziedznieks.

— Un viņa vārds?

—. Viņa vārds ir Kornēlijs van - Berls. Viņš ir lielā valsts nodevēja Kornēlija de - Vitta krustdēls.

Princis nodrebēja. Viņa mierīgā skatienā pazibēja ļauna uguns. Bet drīz viņš to apslāpēja un sejā atkal bija redzams mierīgums.

Viņš piegāja pie Rozes un lika tai atņemt rokas no sejas. Roze paklausīja.

— Tā tad Leidenā jūs mani lūdzāt pārcelt jūsu tēvu uz Levenštcinu, lai sekotu šim noziedzniekam?

Roze dziļi nolieca galvu un nevarīgi čukstēja:

— Jā, augstais kungs.

— Stāstāt tālāk, — teica princis Bokstelim.

— Man nav ko vairāk stāstīt, — tas atbildēja. — Jūsu gaišībai viss zināms. Vēl es varētu piebilst dažus vārdus* kurus negribēju teikt, lai neliktu šai meitenei sarkt par viņas nepateicību. Es ierados Levenšteinā savās darīšanās. Tur es iepazinos ar veco Griliju, iemīlējos viņa meitā, bildināju to un tā kā neesmu bagāts, tad teicu tai savu noslēpumu par melno tulpi un izredzēm saņem simts tūkstošu llorinu lielo prēmiju. Un lai apstiprinātu savus vārdus, es tai parādīju melno tulpi. Bet tā kā viņas mīļākais, lai novērstu uzmanību no viņa noziedzīgās darbības, Dordreciitā nodarbojās ar tulpju audzēšanu, tad viņi abi kopā vienojās mani izputināt. Dienu pirms tam, kad tulpei vajadzēja izplaukt, šī meitene man to nozaga un ienesa savā istabā. Bet man laimējās to dabū! atpakaļ —tajā laikā, kad viņa meklēja kurjeru, lai sūtītu ziņu biedrības priekšsēdētājam, ka izaudzējusi tulpi. Iespējams, ka nedaudzās stundās, kamēr tulpe bija viņas istabā, viņa būs kādam to parādījusi, lai rastu sev liecinieku. Labi, ka man izdevās jūsu augstības priekšā Šo intrigu apgaismot.

— Ak, Dievs! Ak, Dievs, kāds nelietis! — ievaidējās Roze un nokrita pie prinča kājām. Tas, kaut atzina viņu par vainīgu, tomēr iežēlojās par viņas dziļām bēdām.

— Jūs neesat labi rīkojusies, meitiņ, — teica princis. — Jūsu mīļākais saņems pelnīto sodu par jūsu tikumības samaitāšanu. Jūs vēl esat tik jauna un jums tik nevainīgs izskats, ka man gribās domāt, ka viss ļaunums nāk no viņa, ne no jums.

— Kungs, uzklausat mani. Kornēlijs ir nevainīgs.

Princis nepacietīgi sakustējās.

— Nevainīgs, ka ievīlis jūs šajā netīrā lietā?

— Es gribu teikt, jūsu gaišība, ka Kornēlijs otrā viņam pierakstītā noziegumā ir tikpat nevainīgs, kā pirmā. - .

— Pirmā? Vai jūs arī zināt, kas tas par noziegumu, kurā viņu pieķēra? Viņš, kā Kornēlija de - Vitla līdzdalībnieks, pie sevis glabāja noziedzīgu korespondenci ar maršalu Luvuā.

— Viņš nezināja, gaišība, ko viņš glabā. Kornēlijs de - Vitts viņam to neteica. Man viņš katrā ziņā būtu pateicis! Man viņš neko neslēpa. Jūs varat dusmoties uz mani, bet es saku, ka Kornēlijs ir nevainīgs kā pirmā, tā otrā noziegumā. Jūs nepazīstat manu Kornēliju!

— Tas ir viens no Vittiem! — iesaucās Bokstels, — Augstība viņu pārāk labi pazīst, jo dāvāja tam dzīvību.

— Klusu! — teica princis. — Tās ir valsts lietas, par kurām še neklājas runāt.

Tad, uzacis saraucis, viņš piebilda:

— Kas attiecas uz melno tulpi, tad jūs, Bokstela kungs, varat būt mierīgs; mēs lietu izšķirsim pēc tasnības.

Bokstels palocījās ar priekā gavilējošu sirdi un biedrības priekšsēdētājs steidzās tam laimes novēlēt.

— Bet jūs, jaunā meitene, — teica princis, — jūs tikko neizdarījāt noziegumu; es jūs nesodīšu par to, bet īstais vainīgais cietīs par jums abiem. Cilvēks ar viņa vārdu var sazvērnieks, pat nodevējs būt… bet viņš nedrīkst zagt. .

— Zagt! — iesaucās Roze, — Zagt! Viņš, Kornēlijs! Esat uzmanīgs, augstais kungs! Viņš nomirtu, ja dzirdētu šos vārdus! Šie vārdi to nogalinātu drošāk, nekā bendes cirvis Beitenhofas laukumā. Ja runa ir par zādzību, tad jaujat man apzvērēt, ka to ir izdarījis tikai šis cilvēks.

— Pierādāt, — auksti teica Bokstels.

— Labi, es to pierādīšu, — dzedrā balsī teica frislandiete.

Tad viņa jautāja Bokstelim:

— Vai tulpe pieder jums?

— Jā.

— Cik viņai bija sīpoliņu?

Bokstels brīdi šaubījās, tad apsvērāt ja būtu tikai divi, meitene šādu jautājumu neuzstādītu.

— Trīs, — viņš atbildēja.

— Kas notika ar Šiem sīpoliņiem?

— Kas notika ar tiem? Viens neizdevās, no otra izauga melnā 'tulpe…

— Bet trešais?

— Trešais?

— Kur trešais?

— Trešais ir pie manis, — nervozi teica Bokstels.

— Kur pie jums? Kur? LevenŠteinā vai Dordrechtā?

— Dordrechtā, — teica Bokstels.

— Jūs melojat! — kliedza Roze. — Es jums, augstība, varu pastāstīt par šo sīpoliņu patieso stāstu. Pirmo iznīcināja mans tēvs cietumnieka kamerā; šis cilvēks to ļoti labi zina, jo cerēja sīpoliņu iegūt, bet kad cerības izgaisa, tad tikko nesaķildojās ar manu tēvu.

No otrā sīpoliņa izauga melnā tulpe, bet trešais ir še (meitene to izņēma no sava apģērba); tas ietīts tajā pašā papīrā, kurā Kornēlijs man visus trīs sīpoliņus iedeva, iedams uz ešafotu. Te tas ir!

Roze iztina sīpoliņu no papīra un pasniedza princim. .

— Bet, gaišība, vai tad viņa to nevarēja man nozagt, tāpat kā melno tulpi, — murmināja Bokstels, — redzēdams, ar kādu interesi princis apskata sīpoliņu, bet, vēl vairāk sabaidījies no tā, ar kādu uztraukumu Roze lasīja nedaudzās rindas, kas bija rakstītas uz tikko atvīstītā papīra.

Pēkšņi Rozes acīs iedegās prieka un uzvaras uguns.

Viņa sniedza papīru princim un teica:

— Izlasat, gaišība, es jūs loti lūdzu — izlasat!

Vilhelms nodeva trešo sīpoliņu priekšsēdētājam un paņēma papīrīti.

Zīmītei uzmetis ātru skatienu, princis sagrīļojās, viņa rokas sāka drebēt un šķita, ka tas izmetīs zīmīti uz grīdas; viņa acīs atmirdzēja žēlums un līdzcietība.

Zīmīte, kuru tam pasniedza Roze, bija tā pati bībeles lapiņa, kuru Kornēlijs de - Vilts ar Krakē sūtīja uz Dordrechtu, ar lūgumu iznīcināt sarakstīšanos ar Luvuā.

Šis lūgums, kā mēs atceramies, skanēja šādi:

"Dārgais krustdēls, sadedzini aploksni, kuru es tev nodevu, sadedzini to, neattaisījis, lai tās saturs tev nekļūtu zināms. Tādi noslēpumi nes nāvi viņu turētājam. Sadedzini tos un tu glābsi Janu un Kornēliju. Paliec sveiks un mīli mani. Kornēlijs de - Vilts. 20. martā 1672. g."

Šī lapiņa vienā un tajā pašā laikā pierādīja Kornēlija nevainību sazvērestībā un to, ka sīpoliņi pieder viņam.

Roze un princis saskatījās.

Prinča skatiens teica: klusi un gaidi.

Princis noslaucīja aukstu sviedru lāsi, kura tam izspiedās, uz pieres. Tad viņš lēni salocīja papīrīti. Viņa domas tobrīd aizlidoja tālā pagātnē, kur atklājās dziļš nožēlošanas un kauna dzelmenis.

Ar pūlēm viņš pacēla galvu un teica:

— Sveiki, Boksteļa kungs, es jums apsolu, ka liela būs izšķirta tasinīgi. Es jums to apsolu.

— Bet jūs, dārgais van - Sistensa kungs, paturat pie sevis šo meiteni un sīpoliņu. Sveiki!

Visi palocījās un princis, salīcis it kā zem sloga, atstāja telpu, pūļa gaviļu pavadīts.

Boksiels ieradās atpakaļ "Baltā Gulbja" viesnīcā, ļoti uztrauktā gara stāvokli. Viņu uztrauca papīri tis, ko princis paņēma no Rozes rokām un tik uzmanīgi iebāza kabatā.