Melnā tulpe

puķu dziesma

»

Nelaimīgais van - Berls šajā laikā cieta dažādas pārestības no Grifija, kurš izdomāja tādas mokas, kādas var izdomāt cietuma uzraugs, kas nodomājis kļūt par bendi.

Nesaņēmis nekādas ziņas ne no Rozes, ne no Jakoba, Grifijs nodomāja, ka šis piemeklējums viņam uzsūtīts no paša nelabā un ka nelabā sūtnis ir van - Berls.

Trešā dienā pēc Rozes nozušanas viņš kāpa pa trepēm augšā, sevišķi niknā gara stāvoklī.

Kornēlijs, atspiedis galvu rokās, stāvēja pie loga un vēroja miglaino tāli, cenzdamies ieelpot svaigu gaisu un apslāpēt asaras un sāpes, lai nezaudētu filozofisku miera sajūtu.

Baloži vēl mājoja aiz loga, bet cerību uz gaišu nākotni vairs nebija nekādu.

Roze, droši vien, tagad ir ciešā uzraudzībā un vairs nevar atnākt. Diezin, vai viņa var pat rakstīt. Bet ja varf kā lai atsūta viņam savas vēstules?

Nē. Vakar un aizvakar viņš Grifija skatienā vēroja pārāk daudz naida. Viņa uzmanība nekad vairs neatslābs un Rozei atliks tikai ciešanas un izmisums, tāpat kā viņam. Vai šis zvērs, alkohola reibonī, nesāks meitenei atriebties. Vai viņš nelaidīs darbā to pašu roku, kuru Kornēlijs tik veikli sadziedināja.

Doma, ka Rozi, varbūt, sit. plosīja viņu līdz izmisumam.

Viņš sāpīgi sajuta savu nevarību, savu nederību un niecību. Viņš jautāja sev: kādēļ liktenis diviem nevainīgiem radījumiem sūta tik smagus piemeklējumus?

Van - Berls cieši apņēmās nosūtīt Rozei vēstuli. Bet kur Roze tagad atradās?

Viņam ienāca prātā rakstīt uz Hāgu, lai jau laikus izkliedētu smago iespaidu, kādu varētu radīt Grifija ziņojums.

Bet ar ko lai raksta? Grifijs tam atņēma papīru un zīmuli. Un ja arī tie viņam būtu, Grifijs taēu neuzņemtos vēstules nosūtīšanu.

Tūkstošreiz Kornēlijs savā atmiņā pārcilāja viltības, kādas ieslodzītie izmantoja.

Viņš domja arī par bēgšanu, par ko viņš nekad agrāk nebija domājis, kad varēja ik dienas satikties ar Rozi. Bet jo vairāk viņš par bēgšanu domāja, jo neiospējamāk tas likās. Viņš piederēja pie tiem ļaudīm, kuri palaiž garām daudzus izdevīgus brīžus un nesasniedz mērķi tikai tādēļ, ka neiei pa vispāratzītiem,* platiem ceļiem.

— Kā lai es izbēgu no Levenšteinas, — prātoja Kornēlijs, — ja no šejienes savā laikā jau izbēdzis Gracijs? Pēc Šīs bēgšanas taču būs sperti visi aizsardzības soļi! Vai tad neapsargā logus, durvis un vārtus? Vai nav uzmanīgi bālie sargi?

— Bet bez logiem, dubultdurvīm un modriem sargiem, — Kornēlijs domāja tālāk, — mani neatlaidīgi apsargā mans Arguss: Grifijs, kura vērību pie manis saista nevien amata pienākums, bet arī personisks naids. Un ir vēl kāds svarīgs apstāklis, kas mani saista. Tā ir Rozes prombūtne. Pieņemsim, ka es ziedošu desmit gadus no savas dzīves, lai izkaltu zāģi, ar ko pārzāģēt dzelzs restes, lai savītu virvi, ar ko nolaisties no vaļņa, vai lai izgudrotu spārnus, kā Dedals… Bet tās visas ir nelaimīgas domas. Man jau iepriekš šķiet, ka zāģis salūzīs, virve pārtrūks un spārni saulē izkusīs… Es nositīšos. Vai mani ievietos Hāgas muzejā, blakus Vilhelma Klusā asiņainajiem svārkiem. Nē! Labāk tad iet citu ceļu. Nav šaubu, ka agrāk vai vēlāk Grifijs centīsies mani pazemot. Viņš savu naidu pret mani ilgi sevī neapslāpēs. Viņš apvainos manu patmīlību, manu mīlestību uz Rozi vai manu personību. Bet es jau no pirmās ieslodzīšanas dienas krūtīs jūtu apslēptu spēku, tieksmi ārdīties un kauties. Es metīšos uz veco nelieti un nožņaugšu to.

Tā domājot, Kornēlija seja nejauki saviebās un brīdi viņš aizturēja elpu. Acīmredzot, viņš pārdomāja kādu jaunu varbūtību.

— Patiesi, ja Grifijs būs beigts, kādēļ man nepaņemt atslēgas? Kādēļ nenokāpt pa trepēm lejā, ieiet Rozes istabā un bēgt kopā ar viņu?

— Ar Rozi? Bet Grifijs ir viņas tēvs! Mans Dievs, te nav kas pareizi. Lai Roze mani mīlētu, cik dziļi mīlēdama, viņa tomēr nevarētu piedot sava tēva slepkavam. Un galu galā, kāda man garantija, ka man laimēsies izbēgt? Drīzāk gan otrādi. Mēģinājums beigsies Beitenhofas laukumā, kur šoreiz spožais šķēps vairs neapstāsies, manu kaklu neskāris. Nē, tas nav labs ceļš. Bet ko tad darīt, kā uzmeklēt Rozi?

Tādās pārdomās bija nogrimis Kornēlijs trešā dienā pēc asās sadursmes ar Grifiju un šķiršanās no Rozes.

Un tādā brīdī kamerā ienāca Grifijs.

Viņš rokā turēja lielu rungu, viņa acīs zibēja ļauna kvēle, viņa seju rotāja naidīgs smīns un visa būte kaisa atriebības kārē.

Kornēlijs dzirdēja, ka kameras durvis atslēdzas, ka ienāk kāds, bet viņam nebija gribas atgriezties un paskatīties. Viņš jau no soļiem un trokšņiem zināja, kas bija ienācējs.

Nav nekā nepatīkamāka, ja cilvēkam uz viņa naidu atbild ar pilnīgu vienaldzību.

Cilvēks ir sataisījies uzbrukt, iededzies visā savu dusmu dedzībā un negrib, lai viss tas izgaistu.

Katrs cilvēks, kad viņu plosa īgnums, grib kādam sagādāt nepatikšanas.

Tādēļ Grifijs, redzēdams, ka Kornēlijs nekustās no vietas, sāka dusmīgi klepot.

— Hm, hm!

Kornēlijs sāka klusu dziedāt burvīgu puķu dziesmu:

"Mēs apslēptā uguns bērni,

Kas zemes dzijumā deg —

Mēs dzimušās rasā un ausmā,

Mēs tālajām debesīm rada."

Šī dziesma, kuras mierīgais motīvs Kornēlija vienaldzību vērta vēl lielāku, galīgi zudināja sadusmotā Grifija līdzsvaru.

— Ei, dziedātāja kungs! — viņš kliedza, — vai jūs nedzirdat, ka es esmu ienācis?

Kornēlijs pagrieza galvu.

— Sveiki, — viņš teica un dziedāja tālāk: ''Mēs ciešam no cilvēka zemuma,

Bet ļaujamies tam, kad to mīlam:

Mūsu dzīvība — sīkā saknīte zemē,

Mūsu rokas — pret debesīm izstieptās lapas."

— Nolādētais burvis, es redzu, tu smejies par mani! — kliedza Grifijs.

Kornēlijs turpināja: —

"Šīs debesis — mūsu dzimtene,

No kurienes nāk mūsu dvēsele.

Un liegas smaržas, ko izdvešam,

Un debesīs atpakaļ aizsūtam."

Grifijs piegāja cietumniekam tuvu klāt.

— Vai tu neredzi, ka man ir līdzeklis, kas tevi padarīs pazemīgu un liks atzīties tavos noziegumos?

—Vai jūs, dārgais Grifij, neesat prātu zaudējuši? — jautāja Kornēlijs.

Bet kad viņš redzēja Grifija pārvērsto seju, naidā zibošās acis un putas uz lūpām, viņš teica:

— Velns lai parauj, tu jau izskaties trakāks par traku, lu esi kā paša nelabā apsēsts!

Grifijs sāka vicināt rungu ap galvu. Bet van - Berls neuztraucās:

— Jūs, laikam, man draudat, Grifij ?

— Jā, es tev draudu! — kliedza Grifijs.

— Ar ko?

— Paskaties, kas man rokā.

— Man šķiet, tā ir runga. Un turklāt ļoti liela runga. Es tomēr nedomāju, ka jūs man būtu draudējis ar to.

— Ak, tā tu domā? Kādēļ tad?

— Tādēļ, ka katrs cietumsargs, kas ieslodzītam sit,pelna divus sodus, no kuriem pirmais paredzēts Levenšteinas cietokšņa IX paragrāfā un skan šādi:

"Katrs cietumsargs, inspektors vai palīgs, kurš paceļ roku pret valsts noziedznieku, atlaižams."

— Roku, — apspiestās dusmās atkliedza Grifijs: — tur ir runa par roku, bet nekas nav teikts par rungu.

— Otrais sods, — teica Kornēlijs, — kurš nav rakstīts noteikumos, bet atrodams evangelijā, nosaka:

"Kas paceļ ieroci pret savu tuvāko, tam pašam no ieroča jākrīt; kas paceļ rungu, tam jākrīt no rungas."

Grifiju šis mierīgais tonis galīgi uztrauca. Rūkdams kā lācis, viņš pacēla rungu pār Kornēlija galvu. Bet tajā brīdī, kad Grifijs gribēja ļaut rungai krist, Kornēlijs to saķēra aiz gala un izrāva Grifijam no rokām.

— Labāk neriskējat ar savu vietu, — viņš mierīgi teica.

— Nolādētais burvis, Šņāca Grifijs, — pagaidi tikai, gan es tevi citādi nobeigšu.

— Labu ceļa vēju!

— Tu redzi, ka mana rpka tukša?

— Jā, es to redzu ar labpatiku.

— Bet tu arī zini, ka parsti tā nav tukša, kad es rītos kāpju pa trepēm.

— Jums taisnība. Parasti jūs man nesat nožēlojamu putriņu un vissliktāko maizi. Bet man tas nav no svara. Jo sliktāka lev liekas maize, jo man tā labāk garšo.

— Labāk garšo?

— Jā.

— Kādēļ?

— Ļoti vienkārši.

— Nu, tad pasaki, kādēļ?

— Tādēļ, ka dodams man sliktu maizi, to gribi sagādāt man ciešanas.

— Protams, ka es tev, nelieti, nedodu to tādēļ, lai tu še labi justos.

— Nu, bet es esmu burvis, kas tev zināms, tādēļ slikto maizi es varu pārvērst par labāko, kas man dod vairāk baudas, nekā katrs cits gardums. Tad man ir divkāršs prieks: es ēdu maizi pēc savas garšas un atriebjos tev.

— Tā tad tu pats atzīsties, ka esi burvis?

— Velns lai parauj! Protams, ka esmu burvis. Es par to nerunāju tikai citu klātbūtnē, jo tas mani var novest pie karātavām. Bet kad mēs esam divi vien, kādēļ lai es tev neatzīstos?

— Loti labi. Bet saki, ja burvis pārvērš melnu maizi baltā, vai šis burvis nevar nomirt badā, kad tam nedod nekādu maizi? '

— Oi, oi.

— Tad zini, ka no šīs dienas es tev maizi vairs nenesīšu. Tu vari pārvērst savas cietuma mēbeles par maizi un ēst. Bet es nopelnīšu tos astoņpadsmit sū, kurus valsts dod tavam uzturam.

— Bet tā jau būs slepkavība! — iesaucās Kornēlijs, aptverdams šausmu pilno bada nāvi, kas to gaida, ja Grifijs savus draudus izpilda.

— Nekas, — pašapmierināti turpināja Grifijs: — tu esi burvis un badā tomēr nenomirsi.

Kornēlijs atzina, ka labāk būs citu toni sākt.

— Vai tu atceries, kā es liku šurp atlidot Dordrechtas baložiem?

— Nu un kas par to?

— Tas, ka no baložiem iznāk lielisks cepetis. Vai tev neliekas, ka cilvēks, kas dienā apēdīs balodi, badā nenomirs?

— Kur tad tu tos cepsi?

— Kur cepšu? Tu jau zini, ka esmu stājies sakaros ar pašu nelabo. Nedomāju, ka viņš mani atstās bez uguns.

— Es šaubos, — teica Grifijs. — Ar baložiem vien cilvēks nevar iztikt.

— Nu, kad apniks ēst baložus, es sākšu ēst zivis no Vaalas un Maases upēm.

Grifijs ieplēta acis.

— Es ļoti mīlu zivis, — turpināja Kornēlijs. — Bet tās man še nedod. Tagad, kad tu gribi mani badā mērdēt, es pats tās pagādāšu.

Grifijs trīcēja dusmās un izbailēs.

Bet viņš savaldījās un iebāza roku kabatā.

— Ja tu spēlēsies ar manu pacietību, tad sargies!

Un, no kabatas izvilcis nazi, viņš atvāza to un dzirās uzbrukt.

— Ak, tu ar nazi! — iesaucās Kornēlijs un satvēra rungu ciešāk.