Melnā tulpe

cietumsarga meita

Tajā pašā vakarā, kad Grifijs atnesa cietumniekam ēdienu, viņam paslīdēja kāja un viņš pakrita. Pūlēdamies uzturēt līdzsvaru, viņš neveikli pagrūda zem sevis roku un pārlauza.

Van - Berls steidzās cietumsargam palīgā, bet pēdējais, pirmā brīdī vēl nejuzdams lielu sāpju, noraidīja cietumnieka palīdzību:

— Nav nekas nopietns. Nenākat.

Kad viņš gribēja piecelties, atspiežoties uz ievainotās rokas, kauls Saliecās un Grifijs sajuta negantas sāpes.

Viņš iekliedzās un saprata, ka roka lauzta. Un tad šis cilvēks, kurš bija nežēlīgs pret citiem, nevarīgi nokrita uz klona un sastinga kā miris.

Kameras durvis palika vaļā un van - Berls varēja aiziet.

Bet viņš par to nedomāja. No tā, ka roka saliecās un lūza kauls, viņš zināja, ka sargs cieš lielas sāpes. Viņš domāja tikai par to, kā palīdzēt cietušajam, aizmirsdams, cik naidīgi tas bija izturējies pirms dažām stundām.

Laikam kritienu un vaidus izdzirdusi, durvīs drīz parādījās jauna meitene.

Redzēdama, ka cietumnieks noliecies pār zemē gulošo tēvu, meitene nodomāja, ka tēvs būs rupji apvainojis to un kritis par upuri savai rupjībai.

Van - Berls instinktīvi uztvēra meitenes aizdomas.

Bet, aplūkojot tuvāk tēva stāvokli, viņa visu saprata un nokaunējās par savām aizdomām. Skaistās acis vērsdama pret jauno cilvēku, viņa teica:

— Piedodiet, kungs,'manas aizdomas. Es jums pateicos, ka'esat viņam palīdzējis.

Van - Berls nosarka.

— Palīdzība tuvākajam ir katra līdzcilvēka pienākums.

— Jā… Palīdzība vakarā tam, kas jūs 110 rīta apvainojis, ir tiešām liela augstsirdība un dziļa cilvēcība.

Van - Berls pārsteigts uzlūkoja skaisto, bet vienkāršo meiteni, jo tam bija patīkami dzirdēt Šos līdzjūtīgos vārdus.

Viņš nepaspēja atbildēt uz tiem, kad Grifijs atvēra acis un sāka sūroties:

— Lūk, ko nozīmē steigties ar ēdienu pie cietumnieka: steigdamies tu kriti, salauzi roku un neviens tev nepalīdz.

— Klausat, tēv, — pārtrauca Roze, — jūs esat nepatiess pret jauno cilvēku. Es pati redzēju, ka viņš jums palīdzēja.

— Viņš? — neticīgi jautāja Grifijs.

— Jā, tas ir tiesa, — piebilda cietumnieks. — Un es gribētu jūs. iirī turpmāk dziedināt.

— Vai tad jūs esat ārsts?

— Jā, tā ir mana īstā profesija.

— Un jūs domājat, ka manu roku var izārstēt?

— Katrā ziņā.

— Un kas jums tur vajadzīgs?

— Divi koka dēlīši un divas pārsienamās saites.

— Tu dzirdi, Roze, — teica Grifijs. — Cietumnieks izārstēs manu roku un mums nebūs jākrīt liekos izdevumos. Bet tagad nu palīdzi man piecelties, jo esmu kā svina pieliets.

Roze pieliecās un tēvs tai aplika veselo roku ap kaklu. Tad viņš smagi piecēlās un nosēdās krēslā, ko tam piebīdīja cietumnieks.

— Tagad steidzies un atnesi, kas vajadzīgs, —- viņš teica Rozei.

Meitene noskrēja pa kāpnēm un drīz atgriezās ar diviem dēlīšiem un garu saiti.

Van - Berls tikmēr novilka cietumsargam svārkus un atlocīja krekla piedurkni.

— Vai tie jums derēs? — jautāja meitene.

— Jā, jaunkundze, tasni tādu man vajag. Tagad es paturēšu jūsu tēva roku, bet jūs piebīdāt galdu klāt. %

Van - Berls nolika roku uz galda, lai tā gulētu vienādi, un ar veiklu tvērienu savienoja kaula lūzumU. Pēc tam viņš ielika roku starp dēlīšiem un sasēja.

Operācijas beigās ievainotais atkal krita nemaņā.

— Steidzaties un atnesat etiķi, — teica van — Berls: — ieberzēsim viņam deniņus, tad viņš atgūs samaņu.

Meitene nesteidzās pēc etiķa, bet piegāja van — Berlam klāt un teica:

— Kungs, pakalpojumu pret pakalpojumu.

— Ko tas nozīmē, mīļais bērns?

— Tas nozīmē to, ka tienesis, kurš jūs vakar apcietināja, šodien bija ieradies apjautāties, kādā kamerā jūs esat ievietots. Kad viņam pateica, ka Kornēlija de — Vitta kamerā, viņa seju pārlidoja ļauns smīns. Es baidos, ka viņiem padomā kas ļauns pret jums.

— Ko tad viņi man darīs?

— Vai jūs redzat no šejienes tās karātavas?

— Bet es taēu esmu nevainīgs, — teica van —r Berls.

— Vai jūs domājat, ka tie divi, kas tur pakārti, apgānīti un sakropļoti, — bija vainīgi?

— Jā, jums taisnība — viņi nebija vainīgi.

— Un turklāt, — turpināja Roze, — sabiedriskā doma grib, lai jūs būtu vainīgs. Jūsu tiesāšana sāksies rītu; parīt jūs jau būs notiesāts. Mūsu laikos šīs lietas dara ātri.

— Un kādus slēdzienus jūs no tā izdarat? — jautāja van - Berls

— Es esmu viena un vārga, tēvs guļ gibonī, suns piesiets — neka jūs neattura un netraucē aizbēgt. Glābjaties un bēgat, — tādi mani slēdzieni.

— Ko jūs runājat?

— Tā es runāju tādēļ, ka man, diemžēl, neizdevās glābt Kornēliju, ne Janu de - Vittus, bet es ļoti vēlētos glābt kaut jūs. Bet tad steidzaties uz pēdām. Es jūtu, ka tēvam atgriežas samaņa.^ Pēc mirkļa viņš atvērs acis un tad jau būs par vēlu. Jūs šaubaties? |

Patiesi van - Berls stāvēja kā sastindzis un uzlūkoja Rozi. Likās,' ka viņš pat nedzird, ko saka.

— Vai jūs vēl nesaprotat? — nepacietīgi jautāja meitene. |

— Es saprotu… Bet…

— Kas par: bet?

— Es atsakos, jo vainu uzvels jums.

— Vai tas nav vienalga? — nosarkusi teica Roze.

— Paldies, mans bērns, bet es palikšu.

— Jūs paliksat? Ak, mans Dievs! Vai tad jūs nesaprotat, ka jūsf notiesās… uz nāvi pakarot. Pat ļoti var būt, ka jūs nositīs un sakropļos, tāpat kā Kornēliju un Janu de - Vittu. Pie visa, kas man svēts, es jūs lūdzu — steidzaties, citādi šī kamera jums nesīs tādu pašu nelaimi, kā de - Vitlicm.

— Ak — ievaidējās atžilbstošais cietumsargs. — Kas tur piemin šo neliešu un noziedznieku de - Vittu vārdus?

— Neuztraucaties, mīļais cilvēks, — teica van - Berls. — Pie! lūzumiem uztrukumi ir visbīstamākie.

To teicis, viņš pievērsās Rozei:

— Mīļais bērns, es esmu nevainīgs un mierīgi gaidīšu savu likteni.

— Klusāk! — Roze to apsauca.

— Kādēļ?

— Tādēļ, ka tad es nevarēšu pie jums vairs nākt.

Van - Berls klusēdams pieņēma šo atzīšanos; viņam šķita, ka pāri viņa nelaimes mākonim atspīdējis gaišs saules stars.

— Nu, ko jūs tur abi čukstaties? — pieceldamies jautāja Grifijs, savu labo roku pieturēdams ar kreiso.

— Neko, — atbildēja Roze. — Kungs tikai izskaidro, kā jums turpmāk rīkoties, lai kļūtu vesels.

— Kā man jārīkojas! Bet arī tev nebūtu par ļaunu zināt, kā tev jārīkojas!

- Kādā ziņā, tēv?

Nu, ka tev nav jānāk cietumnieku kamerās un jāpaliek tur pārāk ilgi. Bet tagad — taisies ātrāk prom!

Van - Berls un Roze saskatījās.

Viņas skatiens teica:

.. Vai nu jūs redzat?

Van - Berla skatiens atbildēja:

—- Lai notiek tā, kā liktenis lēmis.