Melnā tulpe

UZBRUKUMS

Viegli iedomāties, ka viss notikušais bija Izāka Bokstela velnišķīgo roku darbs.

Mēs atceramies, ka viņš ar sava tālskata palīdzību nepalaida nevienu sīkumu no van - Berla un Kornēlija dc — Vitta tikšanās. Mēs atceramies, ka viņš nekā nedzirdēja, bet visu redzēja.

Mēs atceramies arī, ka van - Berls rūpīgi saņēma Kornēlija pasniegto aploksni un noglabāja to atvilknē, kurā bija novietoti visdārgākie tulpju sīpoli.

No sacītā redzams, ka Bokstels, kurš politikai veltīja daudz lielāku vērību, nekā viņa kaimiņš van - Berls, pirmais dzirdēja par Kornēlija dc - Vitta kā valsts noziedznieka arestu, un saprata, ka vajag pateikt tikai vārdu, un apcietināts būs arī viņa ienaidnieks — van - Berls.

Bet, lai Bokstela sirds bija, cik ļauna būdama, pirmā brīdī viņam tomēr šķita briesmīgi ķerties pie denunciācijas, kura varētu novest van - Berlu pie karātavām.

Ļaunu domu briesmīgākā īpašība ir tā, ka tas neatvairāmi padodas ļaunu spēku iespaidam.

Bokstels nomierināja savu sirdsapziņu ar šādu sofismu:

Kornēlijs de - Vitts apcietināts kā valsts noziedznieks, tā tad viņš nav godīgs pilsonis. Es, turpretim, esmu godīgs pilsonis, jo mani neviens nekādā noziegumā neapvaino, esmu brīvs kā vējš. Ja nu Kornēlijs de — Vitts ir kaitīgs pilsonis, ko pierāda tas, ka viņš apvainots valsts nodevībā un apcietināts, tad taču skaidrs, ka viņa līdzzinātājs, van - Berls, ir tik pat bīstams kā de - Vitts. Tā kā katra apzinīga valsts pilsoņa pienākums ir valsts varai iet palīgā noziedzību atklāšanā, tad viņa, Izāka Bokstela pienākums šajā gadījumā ir — paziņot, ko viņš zina par van - Berla noslēpumaino aploksni.

Ļoti var būt, ka atriebības dēmons vien nebūtu sakūdījis Bokstela prātu uz nodevīgo soli, bet atriebības dēmonam šajā gadījumā pievienojās otrs, vēl varenāks dēmons: mantkārības dziņa.

Bokstels zināja, kādas sekmes sasniedzis van - Berls melnās tulpes meklēšanā.

Liti doktors Kornēlijs van - Berls bija, cik kautrīgs būdams, viņš saviem tuviniekiem vairākkārt izteicās, ka 1673. gadā viņš izaudzēs melnu tulpi un saņems Harlemas pilsētas puķkopju biedrības izsolīto prēmiju: simts tūkstoši florinu.

Un šī van - Berla pārliecība bija faktors, kas izšķīra Izāka Bokstela rīcību.

Van - Berla arests, bez šaubām, radīs lielu apjukumu viņa namā. Naktī, kad tas notiks, neviens viņa kalps nedomās par tulpju sargāšanu.

Šajā naktī Bokstels pārrāpsies pār žogu un paņems melno tulpju stādus, jo viņš zināja, kur tie atrodas. Un melnā tulpe neuzziedēs vis van — Berla, bet Bokstela dārzā. Viņš to nosauks "Tulipa nigra Bo.\tellensis" un saņems simts tūkstošu florinu lielo prēmiju.

Tāds iznākums apmierināja nevien viņa atriebības kāri, bet arī mantkārību.

Melnā tulpe tagad ieņēma viņa <^omās dominējošo vietu un viņš ne par ko citu vairs nevarēja domāt.

Beidzot 19. augustā pulksten 2 dienā viņa doma bija liktālu nobriedusi, ka viņš tai nevarēja vairs pretoties. Viņš uzrakstīja anonīmu ziņojumu par nodevīgo aploksni.

Galvenais tiesnesis saņēma ziņojumu tajā pašā vakarā un citu rītu saaicināja savus kolēģus uz apspriedi. Apspriedē nolēma izdarīt kratīšanu un apcietināt van - Berlu. Mēs zinām, ka arests notika tajā pašā laikā, kad Hāgas oranžisti cepināja uz ugunskura pēdējās nalaimīgo Jana un Kornēlija de — Vittu ķermeņu atliekas.

Vai nu aiz kauna vai vājā gribas spēka, bet šajā dienā Izāks Bokstels savu tālskatu nevērsa uz kaimiņa dārzu un māju.

Kaut arī bez novērošanas, viņš ļoti labi zināja, kas tur notiek. Viņš pat nepiecēlās un kad istabā ienāca viņa vienīgais kalps, kurš tāpat kā Bokstels apskauda bagāto kaimiņu un viņa kalpus, Izaks teica:

— Es šodien necelšos; esmu slims.

Ap pulksten deviņiem viņš izdzirda uz ielas troksni un nodrebēja. Šajā mirklī viņš bija bālāks par īstu slimnieku un nodrebēja stiprāk, kā karsonī.

Ienāca kalps. Bokstels paslēpa galvu segā.

Gribēdams pārsteigt savu saimnieku, kalps teica:

— Jūs, kungs, nezināt, kas tagad notiek?

— Kā man to zināt? — atbildēja Bokstels tikko sadzirdamā balsī.

— Kungs, patlaban apcietina jūsu kaimiņu Kornēliju van — Berlu, kuru apvaino valsts nodevībā.

— Nu… —vēl klusāk teica Bokstels: — tas nevar būt.

— Tā vismaz runā… Un es pats redzēju, ka tur iegāja tiesnesis van - Spennens ar kareivjiem.

— Nu, ja tu pats esi redzējis, tad tā ir cita lieta, — atbildēja Bokstels.

— Skaidrības labā es tomēr vēl aiziešu izpētīt un ziņošu jums visus sīkumus.

Bokstels tikai piekrītoši pamāja galvu.

Kalps aizgāja un pēc stundas ceturkšņa bija atpakaļ.

— Zināt, kungs, viss, ko es jums teicu, ir patiesība.

— Nu, kas tad īsti?

— Van - Berla kungs ir apcietināts, viņš iesēdināts karietē un aizvests uz Hāgu.

— Uz Hāgu?

— Jā. Un ja varētu ticēt baumām, tad viņam tur klāsies ļauni.

— Ko tad runā?

— Stāsta, ka pilsoņi patlaban nosituši Janu un Kornēliju de - Viltus.

— Ak… — ievaidējās Bokstels un aizvēra acis, lai neredzētu briesmas, kādas tam tēlojās iedomā.

— Velns lai parauj, — savā nodabā teica kalps: — Izakam Bokstclam katrā ziņā ir nelabi, ja viņš, Šo ziņu dzirdot, nelēca augšā no gultas un nepriecājās.

Un Izaks Bokstels bija ļoti slims, cik slims ir cilvēks, kurš nositis otru cilvēku.

Bet viņš bija nositis Šo cilvēku divējādu mērķu dēļ. Viens no tiem nu bija sasniegts; otru vēl vajadzēja piepildīt.

Tuvojās nakts.

Bokstels gaidīja nakti.

Kad tā atnāca, viņš atstāja gultu.

Tad viņš izdarīja savus novērojumus.

Iepriekšējais aprēķins bija pareizs; neviena sarga dārzā neredzēja. Bet namā viss likās ačgārni apgriezts.

Viņš dzirdēja, ka pulkstens nosit desmit, vienpadsmit, divpadsmit.

Pusnaktī viņš pieslēja pie mūra garas kāpnes, ar pukstošu sirdi uzrāpās pa tām un sāka klausīties.

Kaimiņa dārzā bija dziļš klusums.

Arī nams bija kluss; tikai istabas logā trīsēja vāja uguns.

Tumsa un klusums deva Bokstelam deva drosmi.

Viņš pārlika kāju pār mūra sienu, brīdi vēl kavējās, tad pārcēla kāpnes kaimiņa pusē un iekāpa dārzā.

Noteikti zinādams, kur iestādīti melnās tulpes sīpoli, viņš devās šajā virzienā, mezdams dažus līkumus pa aleju, lai sajauktu pēdas. Nokļuvis zināmā vietā, viņš mežonīgā priekā iegremdēja rokas mīkstajā smiltī.

Bet nekā neatrada. Tādēļ domāja, ka būs pārskatījies. Taču juta, ka aukstas sviedru lāses birst no pieres.

Sāka rakņāties tālāk. Atkal velti.

Meklēja uz priekšu un atpakaļ, bet velti.

Šķita, ka sirds apstāsies un zudīs prāts. Izrādījās, ka zeme izrakņāta jau no rīta. Tas bija noticis tajā brīdī, kad Bokstels gulēja gultā.

Bokstels tomēr negribēja ticēt, ka sīpoli novākti. Viņš cītīgi rakņājās tālāk.

Beidzot viņš tomēr nāca pie slēdziena, ka meklēšana velta. Lielās dusmās viņš pārkāpa atpakaļ savā dārzā un apsvēra, kas tālāk darāms.

Tad viņam ienāca prālā svarīgas domas.

Tulpju sīpoli būs laboratorijā!

Nu tikai atlika iekļūt siltumīcā, tāpat kā viņš bija iekļuvis dārzā.

Tur viņš tos atradīs.

Patiesībā tas nebija grūtāks darbs, kā iekļūt dārzā.

Stikli tur bija paceļami un nolaižami.

Kornēlijs van - Berls pats viņus šorīt atvēra un nevienam neienāca prātā tos aizvērt.

Vajadzēja tikai dabūt krietni garas kāpnes.

Bokstels atcerējās, ka ielā, kurā tas dzīvoja, patlaban lika izdarīti kādas mājas remonta darbi.

Pie šī nama atradās garās kāpnes.

Ja šīs kāpnes nebūtu aizvestas, tās būtu ļoti derīgas, v Viņš steidzās uz minēto māju. Kāpnes bija savā vietā.

Bokstels tās atnesa pie sava dārza. Piesliešana pie van — Berla nama izrādījās diezgan grūta. Taču arī to viņš paveica. Tad noglabāja kabatā laternīti un ierāpās laboratorijā.

Tur viņš apstājās un atbalstījās pret galdu. Kājas trīcēja un sirds pukstēja baigi.

Te šķita drausmīgāk, nekā dārzā.

Bokstels saprata, ka dārzā viņš bija tikai marodieris, bet še, istabā, viņš bija zaglis.

Bet — viņš taču nebija nācis, lai ielu atpakaļ tukšām rokām. Viņš saņēmās un sāka meklēt tulpju sīpoliņus. Viņš atvēra vienu atvilkni pēc otras, atrada sīpoliņus no Žaunas, de — Vitta, pelēkās un kafijas brūnās tulpes, katru šķirni atsevišķi iesaiņotu, ar attiecīgu uzrakstu, bet melnās tulpes sīpoliņu nevarēja atrast.

Taču sēklu sarakstu grāmatā, kuru van - Berls veda rūpīgāk par katru Amsterdamas grāmatvedi, Bokstels izlasīja sekojošu piezīmi:

"Šodien, 20. augustā 1672. gadā, es izraku slavenās melnās tulpei sakni un sadalīju to trijos lieliskos sīpoliņos."

— Sīpoliņi! Sīpoliņi! — šņāca Bokstels, izvandīdams visu istabu, — kur viņš tos būtu licis?

Tad viņš iesita sev pa pieri. — Vai tad es neesmu muļķis!? Kurš tad tādu dārgumu atstās likteņa varā? Katrā zinā van - Berls; sīpoliņus paņēmis līdz un aizvedis uz Hāgu. Tāds nelietis.

Sī atziņa bija gaismas stars, kas apgaismoja Bokstela neveiksmīgo noziegumu.

Viņš kā triekas ķerts, nevarīgi atkrita tajā pašā krēslā un pie tā paša galda, kur pirms dažām stundām sēdēja nelaimīgais van — Berls un jūsmoja par savu atradumu.

— Nu, kas par 10, — beidzot teica Bokstels, paceldams savu bālo seju: — sīpoliņus viņš var glabāt pie sevis tik ilgi, kamēr ir dzīvs…

Bokstela seja savilkās riebīgā smīnā.

— Sīpoliņi ir Hāgā, —1 - viņš teica: — man nav nozīmes palikt Dordrechtā.

Un, nekā neaizskāris no milzu bagātības, kas še atradās, Bokstels klusi atstāja telpu, aizvāca kāpnes, aiznesa tās uz agrāko vietu un iegāja savā mājā. Tur viņš svaidījās kā karsonī un kauca kā ievainots suns.