Spāre dzintarā-1

6 nodaļa Viļņošanas

Maizi, es vārgi izdvesu, bet plakstus turēju, cieši aizžmiegusi. Milzīgais, siltais kalns, kas gulēja man blakus gultā, nekādi nereaģēja, tikai turpināja klusi šņākuļot.

- Maizi! es mazliet pacēlu balsi. Pēkšņi segas strauji uzlidoja gaisā un es iekrampējos matrača malā, sasprindzinājusi visus mus­kuļus, cerot novērst savu iekšējo orgānu svārstlšanos un novirzī­šanos no kursa.

Gultas otrā pusē varēja dzirdēt taustīšanos, tad noblīkšķēja at­bīdīta atvilktne, atskanēja slāpēts izsauciens gēlu valodā, mīksti uz grīdas dēļiem noplakšķēja plikas pēdas, pēc tam zem smaga auguma svara ieliecās matracis.

- Še, Ārmaliet, teica bažīga balss, un es pie apakšējās lūpas sajutu pieskaramies sausu garozu. Joprojām aizvērtām acīm, akli sataustīju maizes ņuku un sāku negribīgi košļāt, ar varu riju lejā katru kumosu, kas sprūda izkaltušajā rīklē. Es zināju, ka ūdeni labāk neprasīt.

Sakaltušās maizes drupaču kunkuļi pamazām slīdēja lejup pa barības vadu, nonāca kuņģī un nogūla tur kā nelielas balasta kau­dzītes. Iekšējo viļņu šķebinošā kustība pamazām norima, un bei­dzot manas iekšas likās noenkurojušās. Atvēru acis un dažas collas virs manis ieraudzīju Džeimija Freizera rūpju pilno seju.

- Ak! es satrūkusies iesaucos.

- Nu, vai ir labāk? viņš jautāja. Kad es palocīju galvu un sāku vārgi celties sēdus, viņš saņēma mani ap pleciem, lai palīdzētu. Sē­žot man blakus uz pavirši taisītās gultas, kā jau iebraucamajā vietā, viņš maigi pievilka mani sev klāt un glāstīja manus izspū­rušos matus.

- Nabadzīte, Džeimijs sacīja. Varbūt kādu malciņu vīna? Man seglu somā ir blašķe.

- Nē. Nē, pateicos. Doma par vīnu uzdzina drebuļus šķiet, es saodu tumšos, bagātīgos izgarojumus tikai no pieminēšanas vien un izslējos.

- Tūlīt viss būs kārtībā, uzspēlēti moži solīju. Neraizējies, grūtām sievietēm no rītiem mēdz būt slikta dūša.

Uzmetis man šaubu pilnu skatienu, Džeimijs piecēlās un gāja pēc savām drēbēm, kas atradās uz sola pie loga. Francijā februārī ir mežonīgi auksts, un loga burbuļaino rūti klāja bieza ledus kārta.

Viņš bija kails, tāpēc uz pleciem uzmetās zosāda, un sarkanzeltainie matiņi uz rokām un kājām saslējās. Taču Džeimijs pie aukstuma bija pieradis, tāpēc nedz drebinājās, nedz arī steidzās uzvilkt zeķes un kreklu. Uz brīdi pārtraucis ģērbšanos, viņš atgrie­zās pie gultas un mani strauji apskāva.

- Liecies gulēt, viņš mudināja. Teikšu istabenei, lai iekurina kamīnu. Varbūt tagad, kad esi kaut ko uzēdusi, varēsi kādu nieku atpūsties. Tev taču vairs nebūs jāvemj? Droša gan par to nejutos, tomēr nomierinoši pamāju ar galvu.

- Domāju, ka nebūs. Pametu skatienu atpakaļ uz gultu; segas, kā jau gultas veļa, ko izsniedz iebraucamajās vietās, īsti tīras ne­bija. Tomēr sudrabs no Džeimija maka bija mums nodrošinājis labāko istabu šajā pajumtē, un šaurās gultas matracis bija piebāzts ar zosu dūnām, nevis sēnalām vai aitas vilnu.

- Mm, varbūt tomēr atgulšos uz brīdi, es nomurmināju, at­raujot pēdas no saldējošās grīdas un pabāžot zem segām, cerot atrast pēdējās siltuma atliekas. Kuņģis likās tiktāl nomierinājies, ka varēju riskēt iedzert kādu malku, un es no ieplīsušās krūzes ielēju tasītē ūdeni.

- Ko tu tur pirmīt samini? es iejautājos, piesardzīgi dzerdama pa malciņam. Te taču nav zirnekļu, vai ne?

Pogādams kiltus, Džeimijs noraidoši papurināja galvu.

- 0 nē, viņš atsaucās. Tad ar galvu, jo rokas bija aizņemtas, pamāja uz galda pusi. Tikai žurka. Laikam jau nāca pēc maizes.

Pavērsusi skatienu uz leju, es uz grīdas pamanīju pelēku, ļen­ganu ķermeni, kuram pie purna vizēja asiņu pērlīte. Tik tikko pa­guvu izlēkt no gultas.

- Viss ir labi, brīdi vēlāk es vārgi izdvesu. Man vairs nav, ko vemt.

- Izskalo muti, Armaliet, bet, Dieva dēļ, nerij nost. Džeimijs pasniedza krūzīti, noslaucīja ar kabatlakatu man muti, it kā es būtu mazs, šmulīgs bērnelis, tad pacēla un saudzīgi ielika gultā. Viņš stāvēja un norūpējies raudzījās manī.

- Varbūt man labāk palikt pie tevis, viņš skaļi prātoja. Varu aizsūtīt ziņu, ka nebūšu.

- Nē, nē, ar mani viss būs labi, es iebildu. Un tas bija tiesa. Lai kā es centos no rītiem novērst vemšanu, ilgi kuņģī paturēt neko nevarēju. Bet tad, kad lēkme bija pārgājusi, jutos itin spirgta. Ja neskaita skāņu garšu mutē un vieglas vēdera muskuļu sāpes, es jutos labi. Lai to pierādītu, es atmetu segas un piecēlos.

- Redzi? Man nekas nekaiš. Un tev jāiet; galu galā nav labi likt tavam brālēnam gaidīt.

Mana pašsajūta atkal sāka uzlaboties, kaut arī pa durvju apakšu pūta auksts vējš un līda man zem naktskrekla. Džeimijs vēl brīdi šaubījās, negribēdams atstāt mani vienu, un es viņu cieši apskāvu, gan lai nomierinātu, gan arī tāpēc, ka viņš bija patīkami silts.

- Brrr, es nodrebinājos. Kā, pie joda, tu vari būt silts kā tikko cepts pīrādziņš vienos kiltos?

- Krekls arī man ir, viņš smaidīdams aizrādīja.

Kādu laiciņu mēs stāvējām apskāvušies, izbaudīdami viens otra auguma siltumu agrajā rīta stundā, kas Francijā bija tik klusa un auksta. Varēja dzirdēt, kā pa gaiteni tuvojas istabenes soļi un pa­laikam nošķind ogļu spainis.

Džeimijs, man cieši piekļāvies, sakustējās. Ziemas apstākļos pār­vietošanās pa ceļiem sagādāja grūtības, tādēļ pagāja gandrīz ne­dēļa, kopš bijām pametuši Svētās Annas klosteri, līdz nonācām Havrā. Izmirkuši, netīri, noguruma un aukstuma nomocīti, mēs vēlā vakara stundā ieradāmies drūmās iebraucamās vietās, modāmies nemiera pilni, jo mani no rītiem arvien biežāk bija slikta dūša, tāpēc mēs nebijām viens otram pieskārušies kopš pēdējās abatijā pavadītās nakts.

- Nāksi ar mani gultā? es klusā balsī iejautājos.

Džeimijs svārstījās. Kaut arī viņa alkas bija stipras to nepār­protami varēja just cauri kiltu audumam un rokas, kas turēja ma­nus nosalušos pirkstus, bija siltas, viņš nepakustējās, lai mani apskautu.

- Nu… viņš tikai neizlēmīgi novilka.

- Tu taču gribi, vai ne? es sacīju un, lai saņemtu apstiprinā­jumu, paslidināju vēso plaukstu zem kiltiem.

- O! Ē… kā tad. Kā tad, ka gribu. Pierādījums, ko turēju rokā, skaidri apliecināja viņa vārdus. Kad es satvēru saujā visu mantību, atskanēja kluss vaids. Ak kungs. Tā nedari, Armaliet, es nevarēšu novaldīt savas rokas.

Un tad viņš mani apskāva, apvija garās rokas ap manu augumu un iespieda manu seju sava sniegbaltā krekla krokās, kas viegli smaržoja pēc stērķeles, kādu abatijā izmantoja brālis Alfonss.

- Kāpēc tev to vajadzētu darīt? Manus vārdus slāpēja audums.

- Tev taču noteikti ir vēl brītiņš laika? Līdz dokiem ir viens pū­tiens.

- Ne jau tas. Viņš glaudīja manus dumpīgos matus.

- O, vai esmu par resnu? Patiesībā mans vēders vēl bija pla­kans un rīta nelabumu dēļ biju vājāka nekā agrāk. Vai tas…?

- Nē. Viņš smaidīja. Tu pārlieku daudz runā. Viņš pielie­cās, noskūpstīja mani, tad apsēdās uz gultas malas un iesēdināja mani sev klēpī. Es atlaidos gultā un apņēmīgi uzvilku Džeimiju sev virsū.

- Nē, Klēra! viņš pretojās, kad es sāku taisīt vaļā kiltu jostu.

Es skatījos uz viņu.

- Kāpēc?

- Nu… Mazliet pietvīcis, viņš sāka neveikli skaidrot: Bērns… tas ir, negribu viņam kaitēt.

Es iesmējos.

- Džeimij, tu viņam nekaitēsi. Pagaidām viņš nav lielāks par pirksta galu. Uzskatāmības labad es pacēlu pirkstu uz augšu, tad novilku ar to pa pilnīgo, izliekto apakšlūpu. Viņš satvēra manu roku un strauji pieliecās mani skūpstīt, it kā gribētu izdzēst mana pieskāriena kutinošo sajūtu.

- Droši zini? viņš noprasīja. Nu… es visu laiku domāju, ka viņam tāda mētāšana nepatiktu…

- Viņš pat nepamanīs, es iedrošināju, kamēr manas rokas atkal taisīja vaļā kiltu sprādzi.

- Nu… ja tu pavisam droši zini.

Ar nevainojamu gallisku precizitāti pie durvīm atskanēja val­donīgs klauvējiens, istabā atmuguriski iestūmās apteksne un pa­griezusies ar malkas pagali nevērīgi aizsita durvis. Spriežot pēc sa­skrambātās stenderes, tā viņa parasti rīkojās.

- Bonjour, Monsieur, Madame, viņa nomurmināja, čāpojot uz kamīna pusi, un strupi pamāja ar galvu gultas virzienā. Dažiem gan ir labi, kalpones izturēšanās pauda skaļāk par vārdiem. Biju jau pie­radusi pie tā, cik lietišķi kalpotāji izturas pret viesu izskata piedienīgumu, tāpēc par atbildi noburkšķēju: “Bonjour, Mademoiselle,” un viss. Es arī liku mierā Džeimija kiltus, paslīdēju zem segas un savilku to līdz zodam, lai noslēptu koši pietvīkušos vaigus.

Džeimijs, kurš spēja būt aukstasinīgāks, paņēma vienu no dī­vāna spilveniem, iemeta stratēģiski nozīmīgā vietā sev klēpī, nolika uz tā elkoņus, atspieda plaukstās zodu un sāka draudzīgi tērzēt ar istabeni, slavējot viesnīcas virtuvi.

- Un kur jūs pasūtāt vīnu, jaunkundz? viņš pieklājīgi apvai­cājās.

- Šepat, šepat. Viņa paraustīja plecus, ar ievingrinātu roku liekot uz iekura skalus. Kur lētāk. Sievietes apaļīgā seja savilkās sīkās krunciņās, kad viņa uzmeta Džeimijam iesāņus skatienu.

- Tik daudz es nopratu. Viņš uzsmaidīja, un sieviete uzjaut­rināta iespurcās.

- Deram, ka es varu dot par to pašu cenu, tikai divreiz vairāk, viņš piedāvāja. Pasakiet savai saimniecei.

Viena uzacs skeptiski savilkās uz augšu.

- Un kāda tad ir jūsu takse, kungs?

Viņš pamāja ar roku īsteni gallisku žestu, kas pauda sevis no­niecināšanu.

- Nekāda, jaunkundz. Es došos viesos pie radagabala, kurš tirgo vīnu. Varbūt es varu viņam sagādāt jaunu kundi, lai nodrošinātu sev labāku uzņemšanu, ko?

Sieviete pamāja ar galvu, saskatīdama šādā rīcībā zināmu jēgu, un, ceļoties kājās, ievaidējās.

- Nu labi, kungs. Es parunāšu ar patronneK

Durvis, meistarīgi pagrūstas ar gumu, noblīkšķēja istabenei aiz muguras. Džeimijs nolika spilvenu malā un sāka sprādzēt ciet kiltus.

- Ko tu dari? es iesaucos.

Viņš pameta uz mani skatienu, un plato muti izlieca negribīgs smaids.

- Ak! Nu… vai tu droši zini, ka to gribi, Armaliet?

- Jā, ja tu gribi, es nespēju pretoties.

Viņš bargi mani noskatīja.

- Man tūlīt jāiet, viņš sacīja. Tomēr esmu dzirdējis, ka topo­šajām mātēm jāizdabā. Viņš ļāva kiltiem noslīdēt uz grīdas un apsēdās man blakus vienā kreklā; gulta zem viņa svara nočīkstēja.

Džeimijam no mutes vieglā mutulī pacēlās elpa, kad viņš atlo­cīja segu un pavēra manu naktskreklu, atsedzot krūtis. Noliecis galvu, viņš noskūpstīja vispirms vienu, tad otru krūti, ar mēli pie­skaroties galiņam, un tas kā uz burvja mājienu saslējās, piebriestot tumši sārts uz manas baltās ādas fona.

- Ak Dievs, cik tās ir skaistas, viņš murmināja un visu to pašu izdarīja ar otru galiņu. Tad, saņēmis abas krūtis rokās, tās apbrīnoja.

1 Saimnieks. (Franču vai.)

- Tās kļuvušas smagākas, viņš secināja, mazu drusciņu. Un galiņi tumšāki. Rādītājpirksts vilka pa spirālveida izliekumu matam, kurš vientulīgs auga uz tumšā aplīša malas un rīta saltajā gaismā izskatījās sudrabains.

Pacēlis segu, Džeimijs ievēlās man blakus, un es pagriezos viņa apskāvienā, pārlaidu rokas viņa stingrajai mugurai un satvēru dibena tvirtos apaļumus. Aukstais gaiss bija nosaldējis kailo miesu, bet, kad tai pieskārās manas siltās plaukstas, zosāda izzuda.

Mēģināju vīru uzreiz pievilkt sev klāt, bet viņš maigi pretojās, iegrūda mani spilvenā un ar lūpām knibināja man kaklu un ausi. Viena plauksta slīdēja augšup pa cisku, ceļā sakrunkojot nakts­krekla plāno audumu.

Džeimija galva pavirzījās uz leju un rokas veikli papleta manas kājas. Kad aukstais gaiss pieskārās kailajām kājām, man pārskrēja drebuļi, tad pilnīgi atdevos Džeimija siltajām un uzstājīgajām lūpām.

Viņa mati, vēl nesaņemti astē, kā dienā pienākas, brīvi slīga savā vaļā, un mīksta, sarkana šķipsna kutinoši skāra manu gurnu. Džeimija smagais augums ērti iekārtojās man starp kājām, platās plaukstas apņēma manus apaļos gurnus.

- Mmmm? no lejas atskanēja jautājoša skaņa.

Par atbildi mazliet izliecu gurnus, un klusi smiekli apdvesa manu ādu ar siltumu.

Rokas paslīdēja man zem dibena, pacēla nedaudz uz augšu, un es atslābu tiktāl, ka likās es izjūku, kamēr nez kur uzradās sīkas trīsas un izplatījās pa visu augumu, ar katru sekundi virzoties uz piepildījumu, kas beigās atstāja mani šļauganu un elsojošu ar Džei­mija galvu uz gurniem. Glāstīdams manu cisku, viņš brīdi pagai­dīja, līdz es atgūstos, tad atgriezās pie uzdevuma, kuru pats bija sev izvirzījis.

Es atglaudu viņa izjukušos matus un glāstīju ausis, kas likās tik smieklīgi mazas un pareizi veidotas tādam lielam, skarbam vīram. Ausu apakšējā daļa bija iesārta un caurspīdīga, un es ar īkšķi no­braucu pa gliemežnīcas izliekumu.

- Augšā ausis ir spicas, es ierunājos. Nedaudz. Kā faunam.

- Ko tu saki? Viņš uz bridi pārtrauca savus pūliņus. Tu gri­bēji teikt, kā briedēnam vai tiem radījumiem ar āža kājām, kas klasiska sižeta gleznās trenkā plikus sievišķus?

Es pacēlu galvu un pāri sajauktajām gultas drēbēm, naktskrek­lam un kailajai miesai centos ielūkoties tumši zilajās kaķa acīs, kas mirdzēja virs mitrajām rūsgano matu cirtām.

- Nevelc garumā, es mudināju, rīkojies! Un ļāvu galvai nokrist uz spilvena, kad slāpēti smiekli ievibrēja manu pārlieku ju­tīgo miesu.

- 0, es pūlējos piecelties. Ak šausmas! Džeimij, nāc šurp!

- Vēl ne, viņš atteica, darīdams ar mēles galiņu kaut ko tādu, ka es sāku locīties kā traka.

- Tūlīt.

Viņš neapgrūtināja sevi ar atbildi, bet man runāšanai trūka elpas.

- 0, es pēc brīža noelsos. Tas ir…

-Mmmm?

- Labi, es murmināju. Nāc šurp.

- Nē, es pats, seja aiz rūsganajām un kanēļa krāsas pinkām nebija redzama. Vai tev patiktu, ja es….

- Džeimij! es nerimos. Es tevi gribu. Nāc šurp!

Izdvesis padevīgu nopūtu, viņš notupās uz ceļiem un ļāva pa­vilkt sevi uz augšu, līdz beidzot, auguma svaru atbalstījis uz elko­ņiem, ērti un stabili iekārtojās virs manis vēders pret vēderu, lūpas pret lūpām. Džeimijs vēra muti, lai turpinātu protestēt, bet es nekavējoties viņu noskūpstīju, un viņš, nepaguvis ne attapties, ieslīdēja manī. Mums savienojoties, viņš nevilšus labpatikā ievaidē­jās, un muskuļi saspringa, kad viņš satvēra manus plecus.

Džeimijs mīlējās maigi un nesteidzīgi, laiku pa laikam apstā­jās, lai mani noskūpstītu, un tikai pēc mana klusa pamudinājuma atsāka kustības. Viegli pārbraucu ar rokām pār viņa muguru, uz­manoties, lai par stingru nepiespiestu nesen aizdzijušo rētu uzkal­niņus. Jutu, ka man pie kājas īsu bridi nodreb viņa cisku garie

muskuļi, bet viņš apvaldījās, nevēlēdamies kustēties tik ātri, cik gribēja.

Cieši piekļāvu viņam gurnus, lai loceklis ieslīdētu dziļāk.

Džeimijs aizvēra acis, un piere koncentrējoties savilkās sīkās krunciņās. Pa atvērto muti smagi plūda elpa.

- Es nevaru… viņš izdvesa. Ak Dievs, es neko nevaru pada­rīt. Pēkšņi viņa dibens saspringa, kļūstot ciets manās rokās.

Dziļā apmierinājumā es nopūtos un spēji piekļāvu viņu sev klāt.

- Vai ar tevi viss kartībā? pēc maza brīža viņš jautāja.

- Gan jau nesaplīsīšu. Es smaidīdama ieskatījos Džeimijam acīs.

Viņš piesmacis iesmējās.

- Tu varbūt ne, Armaliet, bet es gan. Viņš pievilka mani sev klāt un piespieda vaigu man pie matiem. Es savilku uz augšu segu un apsedzu viņa plecus, paslēpjot mūs siltā ligzdiņā. Siltums no kamīna vēl nebija sasniedzis gultu, bet ledus uz rūts jau atlaidās, sarmas garoziņai izkūstot zaigojošos dimantos.

Kādu bridi mēs gulējām nekustīgi, klausījāmies pavardā degošo ābeļu pagaļu retajos sprakšķos un klusajos trokšņos, kad iebrauca­mās vietas iemītnieki sāka dienas gaitas. No balkoniem pāri pagal­mam sasaucās cilvēki, uz bruģakmeņiem, kurus klāja slapjš sniegs, kaut kas nošvīkstēja, noklabēja pakavi, laiku pa laikam lejā iekvie­cās sivēni, kurus saimniece turēja virtuvē aiz krāsns.

- Trиs franзais, n’est-ce pas?1 Es nosmaidīju par strīdu, kas cauri grīdas dēļiem sasniedza mūsu ausis tur notika draudzīga rēķinu kārtošana starp viesnīcnieka sievu un vietējo vīna tirgotāju.

- Pumpainās maukas kleinais dēls, rājās sievietes balss. Viņ­nedēļ konjaks garšoja pēc zirga mīzaliem.

Es bez redzēšanas zināju, ka vīna tirgotājs atbildot parausta vienu plecu.

- Kā jūs, kundzīt, varat to zināt? Pēc sestā mēriņa viss smēķē vienādīgi, vai nav tiesa?

Gulta viegli kratījās, kad mēs ar Džeimiju smējāmies. Viņš pa­cēla galvu no spilvena un atzinīgi paošņāja cepta šķiņķa smaržu, kas spiedās istabā pa grīdas dēļu šķirbām.

- Kā tad, te ir Francija, viņš piekrita. Ēdiens, dzēriens… un mīlestība. Tad papliķēja manu kailo gumu un pārvilka tam pāri saburzīto naktskreklu.

- Džeimij, es klusi ierunājos, vai tu esi laimīgs? Par bērnu? Skotijā izsludināts ārpus likuma, padzīts pats no savām mājām, bet Francija solīja visai nedrošas nākotnes izredzes, tāpēc būtu pil­nīgi piedodams, ja viņš nebūtu pārlieku priecīgs uzkraut sev papildu nastu.

Brīdi viņš klusēja, tikai piekļāva mani vēl ciešāk klāt, tad īsi nopūtās un atbildēja:

- Nu kā tad, Armaliet. Plauksta lēnām slīdēja glāstā man pār vēderu. Esmu laimīgs. Un lepns kā ērzelis. Bet arī drausmīgi bai­dos.

- Par dzemdībām? Viss būs labi. Nevarēju viņam pārmest šīs bažas; Džeimija māte bija mirusi, laižot pasaulē bērnu. Tajos laikos dzemdības un ar tām saistītās komplikācijas bija galvenais sieviešu nāves cēlonis. Taču es pati šajā jomā šo to sapratu, un man nebija ne mazākā nolūka pakļaut sevi tam, ko tolaik uzskatīja par medi­cīnisko palīdzību.

- Kā tad, radības… un viss pārējais, viņš klusi atzina. Gribu tevi pasargāt, Armaliet… pārklāties tev pāri kā mētelis un sargāt tevi un bērnu ar savu miesu. Balss skanēja klusi un piesmakusi no viegla aizkustinājuma. Tevis dēļ es darītu visu… un tomēr… es neko nevaru darīt. Nav nozīmes ne manam spēkam, nedz arī tam, cik ļoti es to vēlos; nevaru doties līdzi tur, kur tev jāiet… un nevaru tev arī palīdzēt. Un, ja padomā, kas var notikt, bet es nekādi nevaru to novērst… jā, es baidos, Armaliet.

Un tomēr… viņš pagrieza mani pret sevi, roka viegli uzgūla manai krūtij, …un tomēr, kad iedomājos tevi ar manu bērnu pie krūts… tad jūtos tukšs kā ziepju burbulis un varbūt pārsprāgšu no prieka.

Viņš cieši piekļāva mani sev pie krūtīm, un es viņu no visa spēka apskāvu.

- Ak, Klēra, man salūzis sirds, cik stipri es tevi mīlu.

Kādu laiku es biju nogulējusi un modos lēnām, klausoties, kā laukumā netālu no viesnīcas skan baznīcas zvani. Nesen pametusi Svētās Annas klosteri, kur visas dienas gaitas tika pakļautas zvanu ritmam, es automātiski pametu skatienu uz logu, lai pēc gaismas minētu, cik ir pulkstenis. Ārā bija spoža, skaidra diena, un ledus no rūts bija nokusis. Zvani aicināja uz Angelus, bija pusdienlaiks.

Es izstaipījos, izbaudīdama svētlaimi, ko sniedza apziņa, ka ne­vajag uzreiz celties augšā. Grūtniecības pirmās nedēļas mani no­gurdināja, un ceļojuma laikā piedzīvotais sasprindzinājums pašsa­jūtu vēl pasliktināja, tāpēc ieilgusī atpūta bija divtik gaidīta.

Šurpceļā, ziemas vētrām plosot Francijas piekrasti, bez rimas bija lijis un snidzis. Tomēr varēja būt vēl ļaunāk. Sākumā mēs plā­nojām doties uz Romu, nevis uz Havru. Tas šādos laikapstākļos nozīmētu ceļā pavadīt trīs vai četras nedēļas.

Tā kā bija parādījušās izredzes iztiku nopelnīt ārzemēs, Džei­mijs nodrošinājās ar vēstuli, kurā viņš tika ieteikts par tulku Džeimsam Frānsisam Edvardam Stjuartam trimdā izraidītajam Skotijas karalim vai kavalierim Sentdžordžam vienam no troņa preten­dentiem tas bija atkarīgs no tā, kurā pusē jūs stāvējāt. Un mēs nolēmām pievienoties pretendenta galmam, kas atradās netālu no Romas.

Tobrīd daudz netrūka, lai tā ari būtu noticis; mēs jau posāmies uz Itāliju, kad Džeimija tēvocis Aleksandrs, Svētās Annas klostera abats, aicināja mūs uz savu kabinetu.

- Esmu saņēmis ziņas no Viņa Majestātes, viņš bez jebkāda ievada paziņoja.

- No kuras? Džeimijs apprasījās. Nelielo radniecisko līdzību pa­stiprināja vīriešu poza abi sēdēja, taisni izslējušies, plecus

iztaisnojuši. Abats tā sēdēja dabiska askētisma dēļ, Džeimijs -, lai neļautu tikko sadzijušajām brūcēm saskarties ar koka krēsla atzveltni.

- No Viņa Majestātes karaļa Džeimsa, tēvocis atbildēja un, viegli saraucis pieri, paskatījās uz mani. Es parūpējos, lai mana seja nepaustu nekādas jūtas; tas, ka atrados abata Aleksandra kabi­netā, bija uzticēšanās apliecinājums, un es nevēlējos darīt neko tādu, kas liktu viņam to nožēlot. Viņš mani pazina nepilnas sešas nedēļas, kopš Otrajiem Ziemassvētkiem, kad biju parādījusies pie viņa klostera vārtiem kopā ar Džeimiju, kurš pēc spīdzināšanas un ieslodzījuma bija tuvu nāvei. Tuvāk iepazīstoties, abats laikam bija nospriedis, ka zināmā mērā var man uzticēties. Lai gan… es tomēr biju angliete. Un angļu karaļa vārds bija Džordžs, nevis Džeimss.

- Ak tā? Viņam tātad tulks nav vajadzīgs? Džeimijs kopā ar klostera brāļiem bija strādājis abatijas staļļos un laukos, tāpēc vaigi pamazām bija atguvuši ierasto veselīgo sārtumu.

- Viņam vajag uzticamu kalpotāju… un draugu. Abats Alek­sandrs paklaudzināja ar pirkstiem pa salocīto vēstuli, kas gulēja uz rakstāmgalda; zīmogs ar kroni bija salauzts. Viņš savilka lūpas un palūkojās uz mani, uz savu brāļadēlu un atkal pievērsa skatienu man.

- To, ko es tev tagad sacīšu, nevienam nedrīkst teikt, viņš nopietni ierunājās. Drīz to zinās visi, bet pagaidām… Es cen­tos izskatīties uzticama un tāda, kas lieki nepļāpā. Džeimijs tikai pamāja ar galvu, mazliet nepacietīgi.

- Viņa Augstība princis Čārlzs Edvards pametis Romu un ne­dēļas laikā ieradīsies Francijā, abats turpināja, paliecoties uz priekšu, lai uzsvērtu teiktā svarīgumu.

Un tas bija svarīgi. 1715. gadā Džeimss Stjuarts bija organizē­jis neveiksmīgu mēģinājumu atgūt troni nepārdomātu militāru operāciju, kura atbalsta trūkuma dēļ gandrīz tūlīt izgāzās. Kopš tā laika tā teica Aleksandrs trimdā dzīvojošais Skotijas Džeimss bija nenogurstoši strādājis, bez mitas rakstīdams vēstules citiem tobrīd pie varas esošiem monarhiem, jo īpaši savam brālēnam Francijas Luijam, visu laiku atgādinādams, ka viņam ir likumīgās

tiesības uz Skotijas un Anglijas troni un ka viņa dēls princis Čārlzs ir troņmantnieks.

- Viņa karaliskais brālēns Luijs ir bijis satraucoši kurls pret pil­nīgi pamatotajām prasībām, abats sacīja, sarauktu pieri veroties uz vēstuli, it kā tā būtu Luijs. Ja viņš tikai tagad ir aptvēris savu atbildības pakāpi šajā jautājumā, tas ir iemesls priecāties tiem cil­vēkiem, kuri tur godā karaļa svētās tiesības.

Tātad Džeimsa atbalstītājiem jakobītiem. Un viens no tiem bija Svētās Annas de Buprē klostera abats Aleksandrs dzimis Aleksandrs Freizers no Skotijas. Džeimijs bija man stāstījis, ka Alek­sandrs ar trimdā izraidīto karali uzturēja dzīvu saraksti un pār­zināja visu, kas skāra Stjuartu lietu.

- Tāpēc viņš ir labā vietā, Džeimijs bija man paskaidrojis, kad mēs apspriedām pasākumu, kurā grasījāmies iesaistīties. Pāvesta sūtņu sistēma šķērso Itāliju, Franciju un Spāniju ātrāk nekā citas. Un valdības muita nedrīkst pārmeklēt pāvesta sūtņu pastu, tāpēc ir mazāk izredžu pārtvert viņu vestās vēstules.

Uz Romu trimdā izraidīto Skotijas Džeimsu nopietni atbalstīja pāvests, kura interesēs bija Anglijā un Skotijā atjaunot katolisko monarhiju. Tāpēc Džeimsa privātās vēstules lielākoties nesa pā­vesta sūtņi un no rokas rokā nodeva lojāli atbalstītāji Baznīcas hie­rarhijas ietvaros, piemēram, Svētās Annas de Buprē klostera abats Aleksandrs. Varēja paļauties, ka viņš sazināsies ar karaļa piekri­tējiem Skotijā, tas nebija tik riskanti kā sūtīt vēstules atklāti no Romas uz Edinburgu un Hailendu.

Ar interesi vēroju, kā Aleksandrs klāsta, cik svarīga ir prinča Čārlza vizīte Francijā. Drukns vīrs, apmēram manā augumā, tumsnējs, ievērojami mazāks par brāļadēlu, bet ar tādām pašām ieslī­pām acīm, asu prātu un talantu saskatīt slēptus nolūkus, šķiet, tā bija visu Freizeru, kurus man nācies satikt, raksturīgākā īpašība.

- Tā, viņš, braucīdams tumši brūno pilnbārdu, nobeidza savu runu, es nevaru pateikt, vai ierasties Francijā Viņa Augstību uzai­cināja Luijs vai arī viņš neaicināts ieradās sava tēva dēļ.

- Tā ir neliela atšķirība, Džeimijs aizrādīja, skeptiski savilcis uz augšu vienu uzaci.

Tēvocis pamāja ar galvu, un biezajā bārdā uz mirkli pazibēja šķībs smaidiņš.

- Tiesa, puis, ļaudams tikko jaušamam dzimtās skotu izru­nas akcentam izlauzties cauri literārajai angļu valodai. Pilnīga taisnība. Un tieši šajā lietā tu un tava sieva varat palīdzēt, ja jūs to vēlaties.

Priekšlikums bija vienkāršs Viņa Majestāte karalis Džeimss sedz ceļa izdevumus un maksā nelielu algu, ja viņa visuzticamākā un augstāk vērtētā drauga Aleksandra brāļadēls piekrīt doties uz Parīzi un palīdzēt viņa dēlam, Viņa Augstībai princim Čārlzam Edvardam, visos jautājumos, kādi pēdējam varētu rasties.

Jutos kā dabūjusi belzienu pa pieri. Mēs bijām domājuši doties uz Romu tādēļ, ka tā šķita vislabākā vieta, no kuras sākt mūsu misiju: novērst otro, 1745. gada, jakobītu sacelšanos. No vēstures stundām es zināju, ka sacelšanās, kuras finanšu avoti atradās Fran­cijā un kuru īstenoja Čārlzs Edvards Stjuarts, būs nozīmīgāka par viņa tēva mēģinājumu 1715. gadā, bet ne pietiekami nozīmīga. Ja notikumi risināsies tā, kā es atminējos, tad “skaistā prinča” Čārlija vadītā armija piedzīvos katastrofālu zaudējumu cīņā pie Kalodenas 1746. gadā un Hailendas iedzīvotāji vēl divus gadsimtus cietīs no šīs sakāves atbalsīm.

Tagad, 1744. gadā, acīmredzot Čārlzs pats sāk meklēt atbalstu Francijā. Vai ir labāka iespēja mēģināt novērst dumpi, nekā atrodo­ties blakus tā vadonim?

Pametu skatienu uz Džeimiju, kurš pāri tēvoča plecam raudzī­jās uz nelielu, sienā iebūvētu svētnīcu. Viņa acis kavējās pie Svētās Annas apzeltītās figūriņas un mazā siltumnīcas ziedu pušķīša viņai pie kājām, bet neitrālā sejas izteiksme neliecināja, ka galvā viņam rosīgi darbotos domas. Beidzot viņš vienreiz samirkšķināja plaks­tus un uzsmaidīja tēvocim.

- Palīdzēt Viņa Augstībai princim Čārlzam Edvardam visos jau­tājumos, kādi varētu rasties? Nu kā tad, viņš klusi noteica. Do­māju, ka varētu gan. Tātad uz Parīzi.

Un tā arī notika. Tomēr no Svētās Annas klostera mēs nedevā­mies tieši uz Parīzi, bet gan nogriezāmies gar piekrasti un ieradāmies Havrā, lai vispirms satiktos ar Džeimija brālēnu Džeredu Freizeru.

Džereds bija skotu emigrants, kurš, tirgodamies ar vīnu un ci­tiem spirtotajiem dzērieniem, bija iedzīvojies bagātībā, Parīzē vi­ņam piederēja neliela preču noliktava un liela dzīvojamā māja, bet Havrā ļoti liela noliktava, un uz turieni viņš bija uzaicinājis Džei­miju, kad mans vīrs bija aizrakstījis, ka mēs dodamies uz Parīzi.

Tā kā jutos pietiekami atpūtusies, man sāka gribēties ēst. Galds bija klāts. Džeimijs noteikti bija pieteicis istabenei atnest ko ēdamu, kamēr es gulēju.

Rītasvārku man nebija, bet biezais samta ceļojumu apmetnis bija gana ērts. Es piecēlos gultā sēdus, uzvilku uz pleciem smago silto apģērba gabalu, tad atvieglojos, piemetu pavardā vēl kādu pagali un ķēros pie vēlīnajām brokastīm.

Apmierināta ēdu cietas maizītes, ceptu šķiņķi un uzdzēru no krūzes pienu. Cerēju, ka arī Džeimijs ir kārtīgi pabarots. Viņš apgal­voja, ka Džereds ir tuvs draugs, bet jutu zināmas šaubas par daža laba Džeimija radinieka viesmīlību, biju jau paguvusi iepazīties ar diezgan daudziem. Tiesa, abats Aleksandrs bija uzņēmis mūs sir­snīgi cik nu silti cilvēks, kas ieņem abata posteni, var uzņemt ārpus likuma pasludinātu brāļadēlu ar aizdomīgu sievu, kuri uz­krīt viņam kā sniegs uz galvas. Bet, dzīvojot pie Džeimija mātes radiem, Leohas Makenzijiem, nonāca tik tālu, ka es tikai par mata tiesu paglābos no nāves pērnā gada rudenī, kad mani apcietināja un tiesāja kā raganu.

“Saprotams,” es biju sacījusi Džeimijam, “Džereds ir Freizers, un uz tiem, šķiet, var paļauties maķenīt vairāk nekā uz Makenzi­jiem. Bet vai tu esi ar viņu jau agrāk ticies?”

“Kad man bija astoņpadsmit, mēs ar viņu kādu laiku dzīvojām kopā,” Džeimijs pastāstīja, pilinot sveču vasku uz atbildes vēstules un iespiežot tēva laulības gredzenu zaļi pelēkajā peļķītē. Neliels noapaļots rubīns, kurā bija iegravēts Freizeru klana devīze: Je suis prest! “Esmu gatavs!”

“Džereds pieņēma mani pie sevis, kad ierados Parīzē pabeigt skološanos un apgūt vienu otru dzīves gudrību. Viņš bija ļoti laipns pret mani; Džereds ir mana tēva labs draugs. Turklāt vai kāds Parī­zes sabiedrību var pazīt labāk par vīru, kurš pārdod tai dzeramo,” viņš vēl piebilda, atlaužot gredzenu no sacietējušā vaska. “Gribu aprunāties ar Džeredu, pirms blakus Čārlzam Stjuartam iesoļoju Luija galmā; man patiktu apzināties, ka man ir kādas izredzes no tā iznākt arī laukā,” viņš, greizi smīnēdams, pabeidza savu stāstu.

“Kāpēc? Vai tu domā, ka var rasties nepatikšanas?” es jautāju. “Likās, ka palīdzība Viņa Augstībai princim Čārlzam Edvardam visos jautājumos, kādi varētu rasties, nodrošina diezgan lielu brīvību.” Džeimijs pasmaidīja par manām raizēm.

“Nē, es nekādas grūtības neparedzu. Bet kas ir rakstīts Bībelē, Armaliet? “Nepaļaujieties uz lieliem kungiem"?” Viņš piecēlās, aši noskūpstīja mani uz pieres un iemeta gredzenu atpakaļ sporanā. “Kas es tāds esmu, ka varu nelikties ne zinis gar Dieva vārdu, ko?”

Pēcpusdienu es aizvadīju, lasot grāmatu par augiem, ko mans draugs brālis Ambrozijs bija piespiedis mani pieņemt kā atvadu dāvanu, tad ar diegu un adatu ķēros pie nepieciešamajiem laboša­nas darbiem. Ne man, ne Džeimijam nebija daudz drēbju, un, kaut arī ceļošanai bez liekas bagāžas ir savas priekšrocības, tas nozī­mēja, ka izplīsušas zeķes un atirušas vīles vajadzēja uzreiz savest kārtībā. Šūšanas piederumu kārbiņa man bija gandrīz tikpat dārga kā lāde, kurā glabāju zālītes un ārstniecības līdzekļus.

Adata, uzmirdzot no loga plūstošajā gaismā, te pazuda audumā, te atkal parādījās virspusē. Prātoju, kā noris Džeimija tikšanās ar Džeredu. Bet vēl vairāk man gribējās zināt, kāds būs princis Čārlzs. Viņš būs pirmais vēsturē zināmais cilvēks, ar kuru satikšos per­soniski, un, lai gan es zināju, ka nevar ticēt visām leģendām, kas bija (nevis bija, bet būs, es sev atgādināju) apvijušas viņa personu, prinča patiesā būtība bija tīta noslēpumā. 1745. gada sacelšanās tās panākumi vai izgāšanās gandrīz pilnībā būs atkarīga tikai no

šī jaunā vīrieša personības. Vai sacelšanās vispār notiks, varētu būt atkarīgs no cita jauna vīrieša Džeimija Freizera. Un arī no manis.

Es vēl biju nogrimusi savā darbā un domās, kad smagi soļi gai­tenī man atgādināja, ka ir jau vēls; ūdens lāses no pažobelēm pilēja lēnāk, jo gaisa temperatūra bija nokritusies, un rietošās saules liesmu atspulgi zaigoja ledus šķēpos, kas karājās no jumta. Atvērās durvis, un ienāca Džeimijs.

Viņš vārgi man uzsmaidīja un kā zemē iemiets apstājās pie galda, sejā tāda koncentrēšanās, it kā viņš censtos kaut ko atcerē­ties. Tad noņēma no pleciem apmetni, salocīja, rūpīgi pārlika pāri gultas galam, izslējās, aizsoļoja līdz solam, kārtīgi nomērķējis uz sēdekli, apsēdās un aizvēra acis.

Klēpī ielikto šuvekli aizmirsusi, es nekustīgi un ar lielu inte­resi vēroju šo izrādi. Pēc brīža Džeimijs atvēra acis, uzsmaidīja man, bet neko neteica. Paliecies uz priekšu, viņš ārkārtīgi uzma­nīgi pētīja mani, it kā nebūtu redzējis vairākas nedēļas. Pēdīgi viņa sejai pārslīdēja dziļas atklāsmes izteiksme un sasprindzinājums atslāba, viņš atspieda elkoņus uz ceļiem, un pleci saguma.

- Viskijs, viņš milzīgā apmierinājumā sacīja.

- Skaidrs, piesardzīgi noteicu. Vai daudz?

Džeimijs lēnām grozīja galvu no vienas puses uz otru, it kā tā būtu briesmīgi smaga. Gandrīz varēju dzirdēt, kā skalojas izdzer­tais šķidrums.

- Ne jau es, viņš ļoti precīzi izrunāja katru vārdu. Tu.

- Es? aizkaitināta iesaucos.

- Tavas acis. Viņš svētlaimīgi smaidīja. Viņa paša acis bija maigas un sapņainas, miglainas kā foreļu strauts lietus laikā.

- Manas acis? Kāds manām acīm sakars ar…

- Tās ir tieši tādā krāsā kā viens makten labs viskijs; kad saule spīd tev aiz muguras. Šorīt domāju, ka tās izskatās pēc heresa, bet aizšāvu garām. Ne pēc heresa. Ne pēc konjaka. Viskijs. Tā, lūk! To sakot, viņš izskatījās tik apmierināts, ka es nespēju valdīt smieklus.

- Džeimij, tu es pamatīgi piedzēries. Ko tu darīji?

Seja savilkās vieglā neapmierinātibā.

- Es neesmu piedzēries.

- Ak tā? Es noliku malā lāpāmo, piegāju viņam klāt un pataus­tīju pieri. Tā bija auksta un mikla, kaut arī seja bija pietvīkusi. Viņš tūlīt apskāva manu vidukli un pievilka cieši sev klāt, piespiežot degunu man pie krūtīm. No viņa kā migla cēlās sajaukušos alkoho­lisko dzērienu smaka, tik bieza, ka gandrīz šķita taustāma.

- Nāc pie manis, Armaliet, viņš purpināja. Meitene ar vis­kija krāsas acīm, mana mīļotā. Vedīšu tevi uz gultu.

Nodomāju, ka vēl nevar zināt, kurš kuru vedīs uz gultu, bet es nestrīdējos. Galu galā nebija svarīgi, ar kādu nolūku viņš ies uz gultu, ja tikai tur nonāk. Es pieliecos, iebāzu plecu viņam padusē, lai palīdzētu piecelties, bet viņš atliecās tālāk un pats saviem spē­kiem, lēnām un majestātiski, uzslējās kājās.

- Man palīga nevajag, Džeimijs pukojās, saņēmis auklu, kas pie kakla saturēja kreklu. Es tak tev teicu: neesmu piedzēries.

- Tev taisnība, es nestrīdējos. Vārds “piedzēries” pilnībā ne­izsaka to, kādā stāvoklī tu atrodies. Džeimij, tu esi galīgi pilns.

Viņa skatiens slīdēja lejup pa savu kiltu priekšu, tad pa grīdu un pa manu kleitu uz augšu.

- Nē, neesmu vis, viņš milzīgā pašapziņā paziņoja. Es visu iztecināju ārā. Viņš paspēra soli uz manu pusi, kvēlodams kaislē.

- Nāc pie manis, Armaliet! Esmu gatavs.

Uzskatīju, ka “gatavs” vienā ziņā bija neliels pārspīlējums: vi­ņam bija izdevies atpogāties līdz pusei un krekls uz pleciem bija nošķiebies, bet diez vai bez palīdzības viņš tiktu tālāk.

Taču citādi… platās krūtis bija kailas, pašā vidū varēja redzēt mazu iedobīti, kur es mēdzu atbalstīt zodu, un ap krūšu galiņiem priecīgi sprogojās mazi spalvu kušķīši. Pamanījis, ka es uz viņu skatos, Džeimijs saņēma manu roku un piespieda sev pie krūtīm. Nobrīnījos, ka augums ir tik silts, un instinktīvi pagāju tuvāk. Tūlīt man ap vidu apvijās otra roka un viņš pieliecās, lai mani noskūp­stītu. Un darīja to tik pamatīgi, ka no viņa elpas vien man viegli noreiba galva.

- Labi, es smējos. Ja tu esi gatavs, tad es arī esmu. Bet ļauj man vispirms tevi izģērbt šodien jau pietiekami esmu lāpījusi.

Džeimijs stāvēja mierīgi, gandrīz nepakustoties, kamēr es vilku viņam nost drēbes. Viņš nekustējās arī tad, kad tiku galā ar savām drēbēm un biju saklājusi gultu.

Es ierāpos gultā un pagriezusies paskatījos uz Džeimiju, kura krāšņie sarkanīgie mati kvēloja rietošās saules blāzmā. Vaibsti bija nevainojami kā grieķu statujai, ar garo degunu un augstajiem vaigukauliem viņš atgādināja romieša profilu uz monētas. Šī platā, maigā mute bija savilkta sapņainā smaidā, un ieslīpās acis vērās tālumā. Viņš bija kā sastindzis.

Vēroju viņu ar zināmām bažām.

- Džeimij! es uzsaucu. Kā tu nosaki, vai esi piedzēries?

Manas balss izbiedēts, viņš bīstami sasvērās uz vienu pusi, bet

paguva pieķerties pie kamīna malas. Skatiens klīda pa telpu, tad apstājās pie manas sejas. Vienu brīdi acis mirdzēja skaidras un dzidras, kas liecināja par saprātu.

- O, tas ir viegli, Armaliet. Ja vari nostāvēt, tad neesi pillā. Viņš atlaida kamīna malu, paspēra soli uz manu pusi un lēnām saļima uz klona, acis raudzījās tukšas, bet sapņainajā sejā atplauka plats, mīlīgs smaids.

- Ak tā, es noteicu.

Nākamajā rītā ap saullēktu mani atmodināja gaiļu jodelēšana ārā un katlu grabināšana pirmajā stāvā. Man blakus guļošais augums, spēji pamodies, sarāvās, tad sastinga, jo straujā kustība bija satricinājusi galvu.

Es paslējos uz elkoņa nopētīt paģirainās atliekas. Varēja būt sliktāk, kritiski nodomāju. Džeimija acis bija cieši samiegtas, lai tajās neiekļūtu kāds nejaušs saules stars, un mati spurojās uz vi­sām pusēm kā eža adatas, bet āda bija balta un tīra un rokas, iekrampējušās segās, nedrebēja.

Pavilku cietējam uz augšu vienu plakstiņu, ielūkojos acī un ro­taļīgā balsī apvaicājos:

- Vai kāds ir mājās?

Tās acs dvīņumāsa, kurā es lūkojos, lēnām atvērās un pievie­noja drūmi niknu skatienu tam, ko raidīja pirmā. Es atvilku roku un mīļi uzsmaidīju vīram.

- Labs rīts.

- Kā kuram, Armaliet, viņš sacīja un atkal aizvēra abas acis.

- Vai tev ir kāda nojausma, cik tu sver? es nevērīgi apjautājos.

-Nē.

Strupā atbilde liecināja, ka viņš to ne tikai nezina, bet viņam tas ir arī vienalga, taču es neatlaidos.

- Es teiktu, ap piecpadsmit stounu. Tikpat, cik viens kārtīgs mežakuilis. Diemžēl man nav dzinēju, kas piekārtu tevi ar kājām gaisā uz mieta un aiznestu mājās uz žāvētavu.

Viena acs atkal atdarījās, brīdi domīgi manī lūkojās, tad ska­tiens aizslīdēja līdz pavardam istabas otrā malā. Lūpu kaktiņš sa­vilkās uz augšu negribīgā smaidā.

- Kā tu dabūji mani gultā?

- Nedabūju. Nevarēju tevi pakustināt, tāpēc tikai apsedzu ar segu un atstāju pie kamīna. Kaut kad nakts vidū tu atdzīvojies un pats saviem spēkiem ierāpoji gultā.

Džeimijs likās izbrīnīts un atkal atvēra otru aci.

- Tiešām?

Palocīju galvu un mēģināju pieglaust matus, kas slējās stāvus viņam aiz kreisās auss.

- 0 jā. Tu biji ļoti apņēmīgs.

- Apņēmīgs? Viņš domās sarauca pieri un izstaipījās, pacel­dams rokas virs galvas. Tad viņš satrūkās.

- Nē. Es to nevarēju.

- Varēji gan. Divas reizes.

Viņš palūrēja lejup uz savām krūtīm, it kā meklēdams apstip­rinājumu šim neticamajam apgalvojumam, tad atkal pievērsa ska­tienu man.

- Tiešām? Nu, tas nav diez cik godīgi es pilnīgi neko neat­ceros. Viņš brīdi svārstījās sakaunējies. Vai bij labi? Es taču neizdarīju nekādas muļķības?

Nometos viņam blakus un piekļāvu galvu viņa pleca bedrītei.

- Nē, par muļķīgu es to nesauktu. Taču runīgs gan tu nebiji.

- Paldies Tam Kungam par mazām dāvaniņām, viņš noteica, un klusi smiekli satricināja viņa krūškurvi.

- Mm. Tev bija piemirsies, ka var teikt ari ko citu, izņemot “es tevi mīlu”, toties to tu teici neskaitāmas reizes.

Smiekli atsākās, šoreiz jau skaļāk.

- 0, ak tā? Nu, varēja būt sliktāk.

Džeimijs ievilka elpu un ieturēja pauzi. Pagriezis galvu, viņš aiz­domīgi paošņāja mīksto kanēļa krāsas kušķi paceltās rokas padusē.

- Jēziņ! viņš izdvesa un mēģināja pastumt mani tālāk. Tu tak negribēsi bāzt galvu man azotē, Armaliet. Es smirdu kā pirms nedēļas nosprādzis kuilis.

- Un pēc tam iemarinēts konjakā, es piekritu, iekārtojusies ērtāk. Starp citu, kā tev izdevās tik… khm… ellīgi pietempties?

- Tur vainīgs Džereds ar savu viesmīlību. Viņš nopūtās, ap­ņēma mani ap pleciem un atlaidās spilvenos. Viņš aizveda mani uz dokiem, lai parādītu savus spīķerus. Un kambari, kurā viņš glabā retos vīnus, portugāļu brendiju un Jamaikas rumu. Džei­mijs, atceroties piedzīvoto, viegli saviebās. Ar vīnu nebij tik traki, jo iedzer malciņu, izgaršo un pēc tam izspļauj uz grīdas. Bet ne Džereds, ne es nespējām laist zudībā brendiju. Turklāt viņš sacīja, ka brendiju pilnībā var novērtēt tikai tad, ja ļauj tam lēnām noslī­dēt lejā pa rīkli.

- Un cik daudz brendija tu novērtēji? es ziņkāri pajautāju.

- Otrā pudele bij līdz pusei, kad skaits sajuka. Tieši tajā brīdī sāka zvanīt netālā baznīca, aicinot uz agro misi. Džeimijs strauji uzslējās sēdus un nenovērsa skatienu no loga, pa kuru spoži spī­dēja saule.

- Jēziņ, Armaliet! Cik ir pulkstenis?

- Laikam seši, es apjukusi atbildēju. Kāpēc prasi?

Viņš mazliet nomierinājās, bet spilvenos vairs neatlaidās.

- 0, tad nekas. Es jau satrūkos, ka zvana uz Angelus. Laiks galīgi sajucis.

- Tam es ticu. Tomēr vai ir kāda nozīme?

Enerģijas uzplūdā Džeimijs atmeta segas un piecēlās. Vienu brīdi viņš šūpojās, tad atguva līdzsvaru, tikai abas rokas satvēra galvu, lai pārliecinātos, ka tā joprojām turas uz pleciem.

- Kā tad. Viņš bija mazliet aizelsies. Man šorīt ir tikšanās dokos pie Džereda spīķeriem. Mums abiem.

- Tiešām? Arī es izvēlos no gultas un taustījos pēc naktspoda zem gultas. Ja viņš iecerējis pabeigt iesākto, diez vai viņam vajag lieciniekus.

Džeimija galva iznira pa krekla izgriezumu, uzacis viņam bija savilktas.

- Pabeigt iesākto?

- Nu, lielākā tiesa tavu radu vēlas nomušīt vai nu tevi, vai mani; kāpēc lai Džereds to nevēlētos? Man liekas, ka viņš jau tīri labi iesācis, tevi saindējot.

- Briesmīgi smieklīgi, Armaliet, Džeimijs sausi noteica. Vai tev ir kas pieklājīgs, ko vilkt mugurā?

Ceļojot es vilku ērtu pelēka sarža kleitu, kuru biju dabūjusi no ziedojumu vācēja Svētās Annas abatijā, bet man bija arī tērps, kurā bēgu no Skotijas, dāvana no lēdijas Annabellas Makrenokas. Skaista zaļa samta kleita, kurā es izskatījos visai bāla, toties eleganta.

- Domāju, ka ir, ja vien to nav pārlieku sabojājis sāļais ūdens.

Notupos pie mazās ceļojumu lādes un atlocīju zaļo samta tērpu.

Džeimijs nometās uz ceļiem man blakus un, pacēlis manas zāļu lādes vāku, sāka pētīt pudelītes, kārbiņas un marlē satīto zālīšu buntes.

- Vai tev te nav kaut kas pret drausmīgām galvassāpēm, Ārmaliet?

Palūkojos pāri viņa plecam, tad pastiepu roku un paņēmu vienu pudelīti.

- Marūbija varētu palīdzēt, kaut arī nav tās labākās zāles. Ļoti labi iedarbojas vītolu mizas tēja ar fenheli, bet tās pagatavošanai vajadzīgs laiks. Zini ko… es tev labāk izrakstīšu recepti samocītām aknām. Brīnišķīgs līdzeklis pret paģirām.

Viņš pievērsa man aizdomu pilnu zilu aci.

- Izklausās pretīgi.

- Ir jau ari, es jautri attraucu. Bet, kad izvemsies, jutīsies daudz labāk.

- Mmphmm. Viņš piecēlās kājās un ar purngalu pastūma uz manu pusi naktspodu.

- Vemšana no rītiem ir tava nodarbošanās, Armaliet, viņš at­gādināja. Dari, kas jādara, un ģērbies. Lai tā galva sāp, es pacie­tīšu.

Džereds Manro Freizers bija maza auguma, kalsns vīrs ar mel­nām acīm un stipri līdzinājās savam attālajam radiniekam Mērtegam, vienam no Freizeru klana locekļiem, kurš bija pavadījis mūs uz Havru. Pirmo reizi ieraugot Džeredu, kas, majestātiski izslējies, bija nostājies savas noliktavas atvērtajās durvīs tā, ka strādnie­kiem, kuri plūda nepārtrauktā straumē, vajadzēja stiept mucas vi­ņam apkārt ar līkumu, es samirkšķināju plakstus un pēc tam izber­zēju acis, jo līdzība ar Mērtegu bija ārkārtīgi liela. Cik zināju, Mērtegs joprojām iebraucamajā vietā apkopa klibot sākušu zirgu.

Džeredam bija tādi paši tumši, plāni mati un caururbjošs ska­tiens, tāds pats stiegrains pērtiķa augums. Bet ar to visa līdzība ari beidzās. Kad mēs piegājām viņam tuvāk, Džeimijs galanti ar elkoņiem un pleciem atbrīvoja man ceļu pūlī, un es spēju saskatīt zināmas atšķirības. Džeredam seja bija iegarena, nevis kā Mērtegam līdzīga cirvim, ar smieklīgu, strupa deguna pogu, kas pilnīgi sabojāja milzīgo pašapziņu, ko no attāluma piešķīra lieliskais drēb­nieka darbs un staltā stāja.

Būdams nevis zirgu zaglis, bet veiksmīgs tirgonis, Džereds prata ari pasmaidīt atšķirībā no Mērtega, kura dabiskā sejas izteiksme pastāvīgi pauda īgnumu, un, kad mēs, stumdīti un grūstīti, pa rampu nonācām līdz viņam, vīntirgotāja sejā atplauka plats smaids.

- Mīļo pasaulīt! viņš iesaucās, satvēris manu roku, lai veikli parautu mani nost no ceļa diviem raženiem ostas strādniekiem,

kas izvēla pa platajām durvīm gigantisku mucu. Kā es priecā­jos beidzot ar tevi iepazīties! Muca dārdēdama vēlās pa rampas dēļiem man garām, un es dzirdēju tajā skalojamies šķidrumu.

- Pret rumu tā izturēties drīkst, Džereds noteica, vērodams neveiklo milzīgās mucas ceļojumu cauri noliktavas šķēršļu joslai,

- bet pret portvīnu ne. To es vienmēr pats atvedu kopā ar pudelēs pildīto vīnu. Patiesību sakot, tieši šobrīd es grasos apskatīt jaunāko Belle Rouge vīna kravu. Varbūt jūs vēlētos nākt man līdzi?

Pametu skatienu uz Džeimiju, kurš piekrītoši pamāja ar galvu, un mēs devāmies Džeredam nopakaļ, vairoties no dzīvās satiksmes plūsmas, ko radīja mucas, alusvātis, ratiņi un ķerras, visdažā­dākā izskata vīri un zēni, kas stiepa auduma baķus, ēdamlietu un graudu kastes, vara plākšņu ruļļus, miltu maisus un visu, ko vien iespējams transportēt ar kuģi.

Havra bija nozīmīgs kravu pārvadāšanas centrs, un osta bija pilsētas sirds. Gara, pamatīgi būvēta piestātne veselu cetrurtdaļjūdzi stiepās gar ostas malu, un no tās kā puni atdalījās mazāki doki, pie kuriem bija pietauvojušās trīsmastu barkas un brigantīnas, zvejas laivas un nelielas galeras visdažādākie ūdens transporta līdzekļi, kas apgādāja Franciju.

Džeimijs stingri turēja manu elkoni, lai laikus parautu malā no ceļa ķerrām, ripojošām mucām, nevērīgiem tirgoņiem un jūrniekiem, kuri parasti neskatījās zem kājām, bet vairāk paļāvās uz vispārējo virzītājspēku, kas izvadīja viņus cauri dokos valdošajam juceklim.

Ejot pa piestātni, Džereds man otrā pusē ausī izsmalcināti pie­klājīgā valodā kliedza, norādot uz interesantām vietām, kurām gā­jām garām, un saraustīti, nesakarīgi skaidroja dažādu kuģu vēsturi un piederību. “Arianna”, kuru mēs devāmies apskatīt, patiesībā bija viens no Džereda paša kuģiem. Ja pareizi sapratu, tad kuģi var piederēt vienam īpašniekam, bet biežāk tie pieder tirgotāju grupai kā kopīpašums vai dažkārt kapteinim, kurš noīrējis kuģi, komandu un pakalpojumus uz vienu braucienu. Redzot, cik daudzi kuģi pie­der īpašnieku grupām un cik salīdzinoši maz vienam cilvēkam, man sāka rasties cieņa pret Džereda bagātības apmēriem.

“Arianna” bija noenkuroto kuģu rindas vidū, netālu no nolik­tavas ēkas, uz kuras ar baltiem, šķībiem burtiem bija uzkrāsots vārds FREIZERS. Ieraugot to, man pār muguru pārskrēja sīki, savādi drebuļi, es piedzīvoju pēkšņu brālības un piederības sajūtu, apjē­dzot, ka man ir tāds pats uzvārds un tam līdzi nāk radniecība ar cilvēkiem, kas to nesa.

“Arianna” bija trismastu kuģis, aptuveni sešdesmit pēdu garš, ar platu priekšgalu. Uz klāja pie borta doku pusē atradās divi lielga­bali gadījumā ja jūrā parādītos pirāti, es nospriedu. Klājs čumēja un mudžēja no vīriem, kas tur rosījās droši vien ar kādu nolūku, bet kuģis izskatījās kā skudru pūznis, kuru kāds sadomājis izpostīt.

Visas buras bija ierēvētas un nostiprinātas, bet paisuma uz­plūstošie ūdeņi kuģi viegli zvalstīja, grūžot bugspritu uz mūsu pusi. To rotāja visai drūma paskata tēls, šķita, ka sievietei ar apjo­mīgajām, kailajām krūtīm un izjukušajām, ar sāli nošķiestajām matu pinkām jūras gaiss nemaz tik ļoti pie sirds neiet.

- Maza, mīļa skaistulīte, vai ne? Džereds jautāja, plaši novēcinot roku. Pieņemu, ka viņš bija domājis kuģi, nevis tēlu tā priekš­galā.

- Varen smuka, Džeimijs pieklājīgi apstiprināja. Biju pamanī­jusi nepatikas pilno skatienu, ar kādu viņš vēroja ūdenslīniju, kur pret kuģa korpusu sitās nelieli, tumšpelēki viļņi. Viņš cerēja, ka mums nevajadzēs kāpt uz klāja. Džeimijs Freizers bija drosmīgs ka­rotājs, spožs, pārgalvīgs un bezbailīgs kaujas laukā, bet īsta saus­zemes žurka.

Viņš pilnīgi noteikti nebija skarbais skots no Tarvatijas, kurš braukā pa jūrām, medījot vaļus, vai vago okeānus, cerot tikt pie bagātības, viņu mocīja tik stipra jūrasslimība, ka decembrī, kad mēs šķērsojām Lamanšu, viņam, jau tā novājinātam pēc cietumā piedzīvotās spīdzināšanas, tā gandrīz kļuva liktenīga. Un, kaut arī vakardienas plostošanu Džereda sabiedrībā ar to gluži salīdzināt nevarēja, diez vai tādēļ viņš šūpošanos paciestu labāk.

Vīra sejā redzēju atspoguļojamies nepatīkamās atmiņas, kamēr brālēns slavināja “Ariannas” stabilo gaitu un ātrumu, tāpēc pievir­zījos viņam tik tuvu, ka varēju iečukstēt ausī:

- Tev taču nekļūs slikti uz noenkurota kuģa?

- Nezinu, Armaliet, Džeimijs atbildēja, un skatienā, ko viņš veltīja kuģim, vienādās daļās jaucās riebums un samierināšanās.

- Bet mēs laikam to drīz noskaidrosim. Džereds jau bija uzskrējis pa trapu līdz pusei, kur viņu ar skaļiem apsveikuma vārdiem sveici­nāja kapteinis. Ja man sametas zaļš ģīmis, vai tu nevarētu notēlot ģīboni vai kaut ko tamlīdzīgu? Nebūtu smuki, ja es apvemtu Dže­reda kurpes.

Es mierinoši noglaudu viņa roku.

- Neraizējies. Es paļaujos uz tevi.

- Ne jau uz mani, viņš vēl pēdējo reizi ar ilgu skatienu paka­vējās pie cietzemes, uz manu kuņģi.

Taču kuģis zem mūsu kājām saglabāja mierinoši līdzenu līmeni, un gan Džeimijs, gan viņa kuņģis uzvedās piedienīgi iespējams, talkā nāca arī brendijs, ko mums ielēja kapteinis.

- Labs gan, Džeimijs sacīja, pacēlis glāzi pie deguna, un atzi­nībā par bagātīgo, aromātisko garaiņu buķeti uz mirkli aizvēra acis. Portugāļu, vai ne?

Džereds priecīgi iesmējās un iegrūda kapteinim sānos dunku.

- Redzi, Portis? Es teicu, ka viņam ir iedzimta garšas izjūta! Viņš tikai vienu reizi ir to pagaršojis!

Es iekodu vaigā un vairījos no Džeimija skatiena. Likās, ka kap­teini, liela auguma, noplukušu tipu, tas neinteresēja, tomēr viņš pagriezās uz Džeimija pusi un pieklājīgi savilka seju smaidā, atklā­jot trīs zelta zobus. Cilvēks, kuram patīk savu bagātību nēsāt līdzi.

- Ghm, viņš noguldzināja. Šis ir tas puisis, kas turēs jūsu tilpnes sausas, ko?

Pēkšņi likās, ka Džereds samulst, viegls sārtums iekrāsoja viņa vēja ārdēto seju. Izbrīnīta pamanīju, ka viņam vienā ausī izdurts caurums auskaram, un sāku prātot, kādā ceļā viņš guvis pašreizē­jos panākumus.

- Nu, kā sacīt jāsaka, pirmo reizi vīntirgotāja valodā ielavījās nodevīgais skotu akcents, tas vēl jārauga. Bet domāju… Viņš palūkojās pa logu uz rosības pārņemtajiem dokiem, tad atkal uz

kapteiņa glāzi, kuru bija iztukšojis trijos malkos, kamēr mēs dzē­rām pa malciņam. Mm, paklau, Portis, vai tu man ļautu uz brīdi izmantot savu kajīti? Gribētu apspriesties ar brāļadēlu un viņa sievu, un… liekas, ka pakaļgala tilpnei, pēc skaņas spriežot, gadīju­sies kāda ķibele ar kravas tīkliem. Šī viltīgā piezīme lika kaptei­nim Portisam mesties ārā strauji kā mežakuilim uzbrukumā, pie­smakušā balsī viņš kaut ko klaigāja pa pusei spāņu, pa pusei franču valodā, kuru es, par laimi, nesapratu.

Džereds klusiem soļiem piegāja pie durvīm un cieši aizvēra tās aiz kapteiņa raženā stāva, ievērojami samazinot trokšņu līmeni. Pirms sāka runāt, viņš devās pie kapteiņa mazā galdiņa un cere­moniāli pielēja visiem glāzes. Tad, paskatījies te uz Džeimiju, te uz mani, vēlreiz pasmaidīja mīļu, pašnosodošu smaidu.

- Apstākļi ir drusku nedrošāki, nekā biju cerējis, gribēdams iz­teikt tādu lūgumu, viņš iesāka. Bet es redzu, ka mūsu kapteinis nejauši atklājis manas kārtis. Lieta patiesībā ir tāda… viņš pacēla glāzi tā, ka ūdens atspulgi no iluminatora ietrīsuļoja brendijā, metot kustīgus gaismas lāsumiņus uz kajītes vara rotājumiem,

- …man vajadzīgs cilvēks. Džereds pacēla glāzi pret Džeimiju, tad pielika pie lūpām un nodzēra malku.

- Riktīgs vīrs, viņš paskaidroja tuvāk, atņēmis glāzi no lūpām.

- Redzi, dārgā, viņš palocījās pret mani, man radusies ārkārtīgi laba izdevība ieguldīt naudu jaunā vīna darītavā Mozeles apgabalā. Bet es nejustos drošs, ja tās novērtēšanu uzticētu apakšniekiem; man pašam vajadzētu apskatīt darītavu un izteikt norādījumus, kā turpināt darbu. Tas prasīs vairākus mēnešus.

Viņš domīgi raudzījās savā glāzē, viegli skalinot dzidro, brūno šķidrumu, tā ka aromāts piepildīja mazo kajīti. Es biju no savas glāzes iedzērusi tikai pāris malku, bet jutu vieglu reiboni, vairāk no pieaugošā satraukuma nekā no alkohola.

- Izdevība ir pārāk laba, lai laistu to garām, Džereds turpi­nāja. Un vēl ir iespēja noslēgt vienu otru izdevīgu līgumu vīna darītavās gar Ronas upi; vīns tur ir lielisks un Parīzē dabūjams diezgan reti. Ak Dievs, aristokrāti to izpirktu tik ātri, kā vasarā kūst

sniegs! Viltīgās, melnās acis uz mirkli iegailējās mantkārībā, tad, paskatoties uz mani, tajās atkal uzdzirkstīja humors.

- Bet… viņš sacīja.

- Bet, es pabeidzu teikumu viņa vietā, tu nevari atstāt savus darījumus šeit bez uzticama vadītāja.

- Ne tikai skaistums un šarms, bet arī gudrs prāts. Es tevi ap­sveicu, brālēn. Džereds piešķieba galvu ar kārtīgo sasuku pret Džeimiju, vienu uzaci savilcis ironiskā atzinībā. Atzīstos, ka biju neziņā, kā rīkoties tālāk, viņš teica, noliekot glāzi uz mazā gal­diņa ar tādu attieksmi kā vīrs, kas atmetis jokus, lai kārtotu nopiet­nus darījumus. Bet, kad tu atrakstīji vēstuli no Svētās Annas abatijas, ka grasies apciemot Parīzi… Viņš mirkli svārstījās, tad uzsmaidīja Džeimijam, savādi noplivinot rokas.

- Zinādams, ka tev, manu zēn, viņš pamāja ar galvu uz Džei­miju, labi padodas rēķināšana, ļoti nopietni sliecos domāt, ka tava ierašanās ir atbilde uz manām lūgšanām. Tomēr nospriedu, ka, iespējams, mums vispirms vajadzētu satikties, atjaunot mūsu pazīšanos un tikai tad es izteiktu tev noteiktu piedāvājumu.

Tu gribēji teikt, ka nolēmi vispirms apskatīties, vai esmu rā­dāma sabiedrībai, ciniski pie sevis nodomāju, tomēr uzsmaidīju Džeredam. Uztvēru Džeimija skatienu, un viena viņa uzacs pacēlās uz augšu. Šī acīmredzot mums bija piedāvājumu nedēļa. Trūcīga, ārpus likuma izsludināta cilvēka un aizdomās turamās angļu spie­dzes pakalpojumi likās neparasti pieprasīti.

Džereda piedāvājums bija vairāk nekā dāsns; par to, ka Džeimijs nākamos sešus mēnešus vadītu viņa Francijas uzņēmumu, Dže­reds ne tikai maksātu algu, bet ari atstātu mūsu rīcībā savu Parīzes māju ar visiem kalpotājiem.

- Nekas, nekas, viņš sacīja, kad Džeimijs centās noraidīt šo punktu. Viņš piespieda pirkstu pie degungala un apburoši man uz­smaidīja. Skaista sieviete, kas uzņem viesus, viņa tirgošanā ir liels ieguvums, brālēn. Tev nav ne jausmas, cik vīna var pārdot, ja vispirms ļauj to pircējiem nogaršot. Viņš noteikti papurināja

galvu. Nē, jūs man izdarītu lielu pakalpojumu, ja tava sieva ļautu sevi apgrūtināt ar viesu uzņemšanu.

Doma par viesību rīkošanu Parīzes sabiedrībai patiesībā bija mazliet pārdroša. Džeimijs, jautājoši savilcis uzacis, paskatījās uz mani, bet es, norijusi kaklā iestrēgušo kamolu, pasmaidīju un palo­cīju galvu. Piedāvājums bija labs; ja viņš jutās pietiekami zinošs, lai vadītu pārdošanu, tad mazākais, ko es varēju darīt, ir pasūtīt pusdienas un uzspodrināt savu franču sarunvalodu.

- Man nav iebildumu, es nomurmināju, bet Džereds bija manu piekrišanu uzskatījis par pašsaprotamu un turpināja runāt, melnās, dedzīgās acis nenovērsis no Džeimija.

- Un tad es domāju, ka tev varbūt būs vajadzīgs kaut kas līdzīgs atbalsta punktam… lai īstenotu citas intereses, kuras atve­dušas tevi uz Parīzi.

Džeimijs kā nesaprazdams pasmaidīja, par to Džereds īsi iesmē­jās un pacēla savu brendija glāzi. Mums katram bija iedota arī glāze ar ūdeni, lai starp malkiem noskalotu aukslējas, un viņš ar otru roku pievilka vienu no glāzēm tuvāk.

- Nu tad tosts! Džereds iesaucās. Par mūsu sadarbību, brā­lēn… un par Viņa Majestāti! Viņš pacēla sveicienā savu brendija glāzi, tad ārišķīgi pārlaida to virs ūdens glāzes un pacēla pie lūpām.

Es izbrīnīta vēroju šīs savādās izdarības, bet Džeimijam tās acīmredzot kaut ko nozīmēja, jo viņš uzsmaidīja brālēnam, paņēma savu glāzi un pārcēla pāri ūdenim.

- Par Viņa Majestāti! viņš atkārtoja. Tad, redzot, ka es neiz­pratnē skatos, pasmaidīja un paskaidroja: Par Viņa Majestāti… aiz ūdens, Armaliet.

- Ak tā? es teicu un pamazām sāku saprast. O! Karalis aiz ūdens… Karalis Džeimss. Un tas nedaudz izskaidroja šo pēkšņo dzinuli visiem parūpēties, lai mēs ar Džeimiju apmetamies Parīzē, kas citādi liktos visai neticama sagadīšanās.

Ja arī Džereds bija jakobīts, tad sarakste ar abatu Aleksandru, visticamāk, nebija sagadīšanās, bet kaut kas vairāk iespējams, Džeimija sūtītā ziņa par mūsu ierašanos Parīzē bija pienākusi reizē

ar vēstuli no Aleksandra, kurš izskaidroja karaļa Džeimsa doto uzdevumu. Un, ja mūsu uzturēšanās Parīzē sakrita ar Džereda plā­niem, jo labāk. Kad manī pēkšņi pamodās atzinīgas jūtas par jakobītu sarežģīto tīklojumu, es pacēlu savu glāzi un pāri ūde­nim iedzēru par Viņa Majestāti un mūsu jauno kompanjonu Dže­redu.

Pēc tam abi vīrieši sāka spriest par darījumiem un drīz vien, galvas kopā sabāzuši, pētīja ar tinti aprakstītas papīra lapas, kas acīmredzot bija kravas saraksti un pavadzīmes. Mazā kajīte oda pēc tabakas, brendija izgarojumiem un netīriem jūrniekiem, tāpēc man atkal sāka šķebināt. Redzēdama, ka kādu brīdi nebūšu vaja­dzīga, es klusi piecēlos un viena pati izgāju uz klāja.

Piesardzīgi apgāju darbīgos ļaudis, kas vēl arvien rosījās ap pa­kaļgala kravas lūku, un izspraucos starp tauvu rituļiem, priekš­metiem, ko es uzskatīju par stiprinājumiem, un nekārtīgi sames­tām buraudekla kaudzēm uz mierīgu vietiņu kuģa priekšgalā. Šeit nekas neaizsedza man skatu uz ostu.

Es sēdēju uz lādes pie rostra, priecādamās par sāļo vēju un piķa un zivju dvaku, kas pilda kuģus un ostas. Gaiss vēl bija auksts, bet, cieši ietinusies apmetnī, es nesalu. Kuģis, ceļoties paisumam, viegli zvalstījās; redzēju, kā pie tuvējā doka stabiem cilājas un pland aļģu bārdas, aizsedzot spīdīgo, melno mīdiju plankumus starp tiem.

Šī doma man atgādināja par tvaicētām mīdijām ar sviestu, ko vakar pasniedza vakariņās, un pēkšņi man briesmīgi sagribējās ēst. Grūtniecības absurdi kontrastainās izjūtas, šķiet, nepārtraukti lika pievērsties gremošanas procesiem: ja es nevēmu, tad man draus­mīgi gribējās ēst. Domu virkne no ēdiena aizveda mani pie ēdien­kartēm un atkal atpakaļ pie pārdomām par Džereda pieminētajām viesībām. Viesības, hm? Likās savādi, ka Skotijas glābšanu sāksim ar šādu darbu, bet neko labāku es tāpat izdomāt nevarēju.

Ja Čārlzs Stjuarts sēdēs man pretī pie galda, tad varēšu vismaz paturēt viņu acīs, tā es nospriedu, pasmaidīdama par savu iedomu. Ja viņš izrādīs kādas pazīmes, ka grasās lēkt kuģī, lai laistos uz Skotiju, iespējams, pagūšu iebērt viņam kaut ko zupā.

Galu galā varbūt tas nemaz nebija tik smieklīgi. Es iedomājos par Geilisu Dankenu, un smaids pazuda man no sejas. Viņa, Kreinsmūras apgabala prokurora sieva, bija noslepkavojusi savu viru, dzīru laikā ieberot viņam ēdienā cianīda pulveri. Drīz pēc tam viņu pasludināja par raganu un sagūstīja, tobrīd biju ar viņu kopā un arī tiku tiesāta. No šīs tiesas mani izglāba Džeimijs. Atmiņas par tām dažām dienām, ko nosēdēju Kreinsmūras aukstajā un tumšajā zagļu cietumā, bija vēl pārāk svaigas, un vējš pēkšņi likās kļuvis ļoti dzeldīgs.

Man pārskrēja drebuļi, ne tikai no aukstuma. Es nespēju domāt par Geilisu Dankenu bez šermuļiem. Ne tik daudz par to, ko viņa bija izdarījusi, bet par to, kas viņa bija. Arī jakobīte; viņas atbalsts Stjuartu lietai jau robežojās ar neprātu. Vēl ļaunāk viņa bija tāda pati kā es, ienākusi pa spraugu kromleha akmenī no cita laika.

Es nezināju, vai viņa pagātnē nokļuvusi tāpat kā es, nejauši, vai arī šajā ceļojumā devusies tīšuprāt. Es nezināju arī to, no kurienes viņa nākusi. Bet pēdējā ainā man acu priekšā, kad viņa izaicinoši kliedza uz tiesnešiem, kuri piesprieda sadedzināšanu sārtā, viņa bija gara auguma, gaišmataina sieviete, kas bija augstu pacēlusi izplestās rokas, un uz vienas no tām bija redzama nodevīga, apaļa injekcijas rēta. Automātiski sataustīju mazo, raupjās ādas lauku­miņu uz sava augšdelma, zem siltā apmetņa krokām, un, to atra­dusi, atkal nodrebinājos.

No nepatīkamajām atmiņām mani iztraucēja arvien pieaugošā kņada blakuspiestātnē. Pie kuģa trapa bija izveidojies prāvs vīru murskulis, un tagad gāja vaļā skaļa klaigāšana un grūstīšanās. Kautiņš tas nebija; aizēnojusi ar plaukstu acis, centos saskatīt kaut ko tuvāk, bet sitienus neredzēju. Likās, ka cilvēki cenšas cauri kus­tīgajam pūlim izbrīvēt ceļu uz lielas noliktavas durvīm piestātnes tālākajā galā. Sanākušie stūrgalvīgi pretojās šiem pūliņiem, pēc katra grūdiena atplūstot atpakaļ kā bēguma vilnis.

Pēkšņi man aiz muguras nostājās Džeimijs, kuram cieši uz pē­dām sekoja Džereds, un abi skatījās uz cilvēku baru lejā. Skaļo klaigu dēļ es nebiju dzirdējusi viņus pienākam.

- Kas tur ir? Es piecēlos un atbalstījos pret Džeimiju, turo­ties pretī arvien pieaugošajiem viļņiem, kas šūpoja kuģi. Tuvumā jutu vīra smaržu; viņš iebraucamajā vietā bija nomazgājies, tāpēc smaržoja pēc tīras un siltas miesas ar pavisam mazu nojautu par sauli un putekļiem. Acīmredzot ožas saasināšanās bija vēl viena no grūtniecības izraisītajām pārmaiņām; spēju saost viņu pat starp miriādēm jūras ostas smaku un smaržu, tāpat kā ļaužu drūzmā var saklausīt tuvumā skanošu zemu balsi.

- Es nezinu. Izskatās, ka kuģim gadījusies kāda ķeza. Viņš saņēma manu elkoni, lai palīdzētu noturēties līdzsvarā. Džereds pagriezās un franču valodā norēja pavēli jūrniekam, kas bija patrā­pījies tuvumā. Vīrs nekavējoties pārlēca pāri treliņiem un šļūca lejup pa tauvu, kuras darvotā aste šūpojās virs ūdens. Mēs no klāja noskatījāmies, kā viņš iejūk drūzmā, iebaksta citam jūrniekam ribās un saņem atbildi, kuru papildināja izteiksmīgi žesti.

Džereds rauca pieri, kamēr vīrs ar astē sasietajiem matiem rāpās atpakaļ pa ļaužu pilno trapu. Jūrnieks kaut ko pateica Džere­dam tādā pašā piesmakušā franču valodā; viņi runāja pārāk ātri, lai es saprastu. Tad pārmija vēl dažus vārdus un Džereds spēji apcir­tās, pienāca pie mums, nostājās man blakus un ar kalsnajiem pirk­stiem cieši satvēra reliņus.

- Viņš teica, ka uz “Patagonijas” ir izplatījusies slimība.

- Kāda slimība? Nebiju iedomājusies paņemt līdzi savu zāļu lādi, tāpēc jebkurā gadījumā es neko daudz līdzēt nevarēju, bet mani mocīja ziņkāre. Džereds izskatījās noraizējies un nelaimīgs.

- Viņi baidās, ka tās varētu būt bakas, bet skaidri nav zināms. Izsaukti ostas inspektors un arī pārvaldnieks.

- Vai negribat, lai es apskatos? piedāvāju. Es vismaz varētu pateikt, vai slimība ir lipīga vai ne.

Džereda smalkās uzacis pazuda zem plānajiem, melnajiem ma­tiem, kas sedza pieri. Džeimijs likās nedaudz apmulsis.

- Mana sieva, brālēn, ir pazīstama dziedniece, viņš paskaid­roja, bet tad pagriezās pret mani un papurināja galvu.

- Nē, Armaliet. Tas nebūtu droši.

Varēju redzēt “Patagonijas” trapu; pēkšņi ļaužu pūlis, grūsto­ties un minot cits citam uz kājām, sāka spiesties atpakaļ. Divi jūr­nieki kāpa lejup no klāja, katrs savā galā kā nestuves nesot audekla gabalu. Baltais buraudekls bija ielīcis no slimnieka auguma sma­guma, un pār improvizētā guļamtīkla malu šūpojās kaila, saules nobrūnināta roka.

Jūrnieki ar auduma strēmelēm bija aizsējuši mutes un degunus, viņi gāja, novērsušies no nestuvēm un, nikni ar galvas mājieniem un ņurdēšanu izrīkojot viens otru, centās izmanevrēt ar smago nastu pa skabargainajiem trapa dēļiem. Nesēji pagāja garām šaus­mu pārņemtajiem skatītājiem gar pašu degunu un nozuda tuvā­kajā noliktavā.

Ātri izlēmusi, es pagriezos un devos uz trapu “Ariannas” pakaļ­galā.

- Neuztraucies, es pār plecu uzsaucu Džeimijam, ja tās ir bakas, tad es nevaru saslimt. Viens no jūrniekiem to sadzirdēja, sastinga uz vietas un blenza manī pavērtu muti, bet es viņam uzsmaidīju un patraucos garām.

Tagad ļaužu bars vairs nešūpojās šurpu turpu, bet stāvēja ne­kustīgi, tāpēc man nebija grūti izspraukties cauri jūrnieku pulci­ņiem, kas savā starpā kaut ko purpināja, ne viens vien no viņiem nikni palūrēja uz mani vai satrūkās, kad es gāju garām. Noliktava vairs netika izmantota; milzīgās telpas šaudīgajās ēnās nebija re­dzamas ne ķīpas, ne mucas, bet gaisā vēl jautās zāģskaidu, kūpi­nātas gaļas un zivju smārds, ko viegli varēja izšķirt starp simtiem citu aromātu.

Slimnieks steigā bija nomests turpat pie durvīm uz vecu saiņo­jamo salmu kaudzes. Kad gāju iekšā, nesēji paspraucās man garām, izmisīgi vēlēdamies pēc iespējas ātrāk tikt projām.

Piesardzīgi gāju tuvāk un apstājos dažas pēdas no saslimušā vīra. Drudža dēļ viņš bija pietvīcis savādā sarkanā krāsā, un ādu klāja bieza baltu pūtīšu kārta. Viņš vaidēja un nemierīgi mētāja galvu, apkaltušās lūpas kustējās, it kā gribētu dzert.

- Atnesiet man ūdeni! es uzsaucu vienam no tuvumā stāvoša­jiem jūrniekiem. Tas, neliela auguma, muskuļots vīrs ar bārdu, kura ar darvas palīdzību bija ieveidota jocīgās dekoratīvās radzēs, tikai blenza manī, it kā pēkšņi viņu būtu uzrunājusi zivs.

Nepacietīgi uzgriezusi viņam muguru, es nometos ceļos pie slimā jūrnieka un pavēru viņa savalkāto kreklu. Uzvēdīja briesmīga smirdoņa; droši vien, vēl būdams vesels, viņš nebija necik tīrs, bet vēlāk tika pamests guļam savos mēslos, jo darbabiedri baidījās vi­ņam pieskarties. Uz rokām pūtīšu bija salīdzinoši maz, toties uz krūtīm un vēdera to bija milzum daudz. Pataustot varēja just, ka viņa āda deg kā ugunī.

Kamēr es izmeklēju slimnieku, bija ienācis Džeimijs un viņam līdzi Džereds. Kopā ar viņiem bija mazs vīriņš ar bumbierveidīgu augumu, ģērbies bagātīgi ar zeltu apdarinātā amatpersonas kam­zolī, un vēl divi vīrieši: viens, spriežot pēc apģērba, augstmanis vai turīgs pilsētnieks, bet otrs garš un kalsns; ādas krāsa liecināja, ka viņš noteikti ir jūrasbraucējs. Droši vien sērgas, ja tā bija sērga, skartā kuģa kapteinis.

Un tā arī izrādījās. Biju bakas redzējusi neskaitāmas reizes tā­dās pasaules daļās, kuras civilizācija nebija skārusi un kur mani agrā bērnībā bija aizvedis tēvocis Lems, ievērojams arheologs. Šis slimnieks nečurāja asinis, kā dažreiz gadījās, ja slimība bija skārusi nieres, bet viņam bija visi klasiskie simptomi.

- Baidos, ka tās ir bakas, es paziņoju.

“Patagonijas” kapteinis pēkšņi dusmās iegaudojās, sašķobītu seju paspēra soli uz manu pusi un pacēla roku, it kā gribētu man iesist.

- Nē! viņš kliedza. Stulbais sievišķis! Salope! Femme sans cervelle!1 Vai gribi mani izputināt?

Pēdējie vārdi noslāpa gārdzienā, kad Džeimija roka aizspieda viņam rīkli. Otra roka cieši satvēra kapteiņa krekla priekšpusi, paceļot viņu uz pirkstgaliem.

- Man, kungs, patiktu, ja jūs pret manu sievu izturētos ar cieņu, Džeimijs aizrādīja diezgan miermīlīgi. Kapteinim, kura seja bija kļuvusi sarkani violeta, izdevās strupi pamāt ar galvu, un Džeimijs ļāva viņam atkal nostāties uz savām kājām. Sēkdams un visu laiku braucīdams kaklu, viņš atkāpās soli atpakaļ, tad, glābiņu meklēdams, sāniski aizslīdēja aiz sava pavadoņa.

Strupais ierēdnis bija piesardzīgi noliecies pāri slimniekam, tu­rēdams pie deguna lielu, ķēdē iekārtu sudraba smaržu trauku. Ār­pusē pēkšņi trokšņu līmenis strauji kritās, kad pūlis pakāpās atpa­kaļ no noliktavas durvīm, lai ielaistu vēl vienas audekla nestuves.

Mūsu priekšā gulošais vīrietis negaidīti piecēlās sēdus, tā izbie­dējot mazo ierēdni, ka tas gandrīz nokrita. Vīrietis neprātīgu skatu raudzījās apkārt pa noliktavu, tad acis izbolījās un viņš iegāzās salmos kā cirvja ķerts. Protams, cirvis nebija pie vainas, bet iznā­kums bija vienāds.

- Viņš ir miris, es pavēstīju, gluži lieki.

Ierēdnis, atguvis gan pašapziņu, gan smaržu trauku, atkal spēra soli uz priekšu, cieši nopētīja līķi, izslējās un paziņoja:

- Bakas. Dāmai taisnība. Atvainojiet, grāfa kungs, bet jūs, tik­pat labi kā es, zināt, kāds ir likums.

Cilvēks, kuru viņš bija uzrunājis, nepacietīgi nopūtās. Viņš caur pieri paskatījās uz mani, tad pameta ar galvu uz ierēdņa pusi.

- Nešaubos, ka to var kaut kādā veidā nokārtot, Pamplemusa kungs. Lūdzu, uz vienu vārdu… Viņš norādīja uz tukšo priekš­strādnieka būdu gabaliņu nostāk, mazu, vecu šķūnīti lielajā nolik­tavas ēkā. Grāfa kungs, augstmanis, pēc apģērba un titula spriežot, bija slaiks, elegants vīrietis ar biezām uzacīm un plānām lūpām. Viņa izturēšanās pauda, ka viss, pats par sevi saprotams, notiek pēc viņa prāta.

Bet mazais ierēdnītis kāpās atpakaļ, kā aizsargājoties rokas uz priekšu izstiepis.

- Non, grāfa kungs, viņš sacīja. Je le regrette, mais c’est impossible…' Nevar, nevar. Pārāk daudz cilvēku to zina. Tagad jau šī

vēsts būs nonākusi visos dokos. Viņš bezpalīdzīgi paskatījās uz Džeimiju un Džeredu, tad nenoteikti pamāja uz noliktavas durvīm, kur skatītāju pūļa galvu siluetus, bez sejas vaibstiem, novakares saule bija apjozusi ar zelta nimbiem.

- Nē, viņš atkārtoja, un apaļīgā seja apņēmīgi nocietinājās.

- Atvainojiet mani, kungs… un kundze, viņš ar novēlošanos pie­bilda, it kā tikai tagad būtu mani pamanījis. Man jāiet veikt dar­bus kuģa iznīcināšanai.

Pie šiem vārdiem kapteinim izlauzās vēl viens slāpēts kauciens, viņš ieķērās ierēdnim piedurknē, bet tas izrāvās un izsteidzās no ēkas.

Spriedze pēc viņa aiziešanas pieauga vēl vairāk, grāfa kungs un viņa kapteinis naidīgi lūrēja uz mani, Džeimijs draudīgi glūnēja uz viņiem, un mirušais neko neredzošu skatienu vērās augšup četr­desmit pēdu augstajos griestos.

Grāfs, acīm zibot, spēra soli uz manu pusi.

- Vai jums ir kāda nojausma, ko esat izdarījusi? viņš šņāca.

- Sargieties, kundze, jūs par to vēl samaksāsiet!

Džeimijs pēkšņi metās pie grāfa, bet Džereds izrādījās veiklāks, viņš satvēra brālēnu aiz piedurknes, viegli stūma mani uz durvju pusi un kaut ko nesaprotamu pačukstēja satriektajam kapteinim, kurš par atbildi tikai stulbi papurināja galvu.

- Nabadziņš, ārā, galvu grozīdams, noteica Džereds. Fū! Piestātnē bija vēsi, salts, pelēks vējš šūpoja noenkurotos kuģus, bet Džereds no mēteļa kabatas izvilka lielu, uzkrītošu, sarkanu buraudekla mutautu un noslaucīja sev seju un kaklu. Nāc, puis, iesim meklēt krogu. Man vajag iedzert.

Droši patvēries ostmalas kroga augšējā istabā ar vīna krūku uz galda, Džereds atkrita krēslā, apvēdināja sevi un skaļi nopūtās.

- Mīļo dieviņ, kā mums paveicās! Viņš ielēja sev kausā krietnu devu vīna, izdzēra vienā malkā un atkal pielēja. Redzēdams, ka nenovēršu no viņa acu, Džereds pasmaidīja un pastūma krūku uz manu pusi.

- Re, ku’ vīns, zeltenīt, viņš sacīja, to dzer, lai noskalotu putekļus. Aši iedzer, pirms sajūt garšu, un tas lieliski paveic savu darbu. Ievērodams pats savu padomu, viņš iztukšoja kausu un atkal pastiepa roku pēc krūkas. Sāku saprast, kas vakar bija noticis ar Džeimiju.

- Paveicās vai nepaveicās? es ziņkāri pārprasīju Džeredam. Man būtu šķitis, ka pareizā atbilde ir “nepaveicās”, bet sīkā tirgo­tāja dzīvespriecīgā pacilātība likās pārāk liela, lai to būtu izraisījis sarkanvīns, kas stipri atgādināja sērskābi. Es noliku savu kausu, cerot, ka zobu emalja palikusi neskarta.

- Senžermēnam nepaveicās, man paveicās, viņš īsi atteica. Tad piecēlās no krēsla un palūkojās ārā pa logu.

- Labi, viņš apmierināts secināja, atkal apsēžoties. Līdz saulrietam vīns būs izkrauts un atradīsies noliktavā. Pilnīgi droši.

Džeimijs atgāzās krēslā un, vienu uzaci savilcis uz augšu, ar smaidu uz lūpām pētīja savu brālēnu.

- Vai mēs saprotam pareizi, ka ari grāfa Senžermēna kuģis ir at­vedis grādīgo, brālēn?

Par atbildi no vienas auss līdz otrai izpletās smaids, kas atklāja apakšžoklī divus zelta zobus, un Džereds vēl vairāk atgādināja pirātu.

- Vislabākais izturētais vīns no Piņau, viņš laimīgs sacīja.

- Izmaksāja viņam veselu bagātību. Puse no izturētajiem Novālas vīnadārzu vīniem, un nākamais vedums tikai pēc gada.

- Un otra puse no Novālas portvīna laikam jau tiek lādēta tavā noliktavā? Es sāku saprast Džereda sajūsmu.

- Nu kā tad, manu zeltenīt, skaidrs kā diena! Džereds iespurcās, gandrīz sevi apskaudams par šo domu. Vai tu zini, par kādu naudu tas aizies Parīzē? viņš noprasīja, sasvērdamies uz priekšu un ar troksni uzsizdams ar kausu pa galdu. Ierobežots piedāvā­jums, un man ir monopols? Ak Dievs, tas man ienesīs vesela gada peļņu!

Es arī piecēlos un palūkojos ārā pa logu. “Arianna” šūpojās pie enkura, ievērojami mazāk iegrimusi, lielie bagāžas tīkli nokarājās

no klīverkoka, kas bija atbalstīts kuģa pakaļgalā; tad tos saudzīgi izkraus, pudeli pa pudelei, un ratiņos tās aizceļos uz noliktavu.

- Nevēlos sabojāt vispārējo priecīgo noskaņu, es mazliet izai­cinoši ierunājos, bet vai jūs teicāt, ka vīns nāk no tās pašas vie­tas, no kuras Senžermēna krava?

- Kā tad. Džereds nostājās man blakus un skatījās uz krāvēju rindu lejā. Novālā brūvē labāko vīnu Spānijā un Portugālē; es mīļu prātu būtu ņēmis visu, bet man pietrūka kapitāla. Kas tad ir?

- Tikai tas, ka, iespējams, arī dažiem no taviem jūrniekiem ir bakas, ja jau kuģi nāk no vienas ostas, es atgādināju.

Šī doma izbalināja vīna radīto pietvīkumu Džereda liesajos vai­gos, un viņš pastiepa roku, lai iedzertu kādu atspirdzinošu malku.

- Ak Dievs, kas par iedomu! tirgonis noelsās, noliekot kausu.

- Bet man likās, ka viss kārtībā, viņš centās sevi mierināt. Vīns jau pa pusei izkrauts. Es tomēr labāk aprunāšos ar kapteini, viņš, pieri saraucis, piebilda. Likšu norēķināties ar krāvējiem, tiklīdz izkraušana būs galā… un, ja kāds izskatās savārdzis, lai saņem algu un uz vietas pazūd. Džereds apņēmīgi pagriezās un izšāvās no istabas, pakavējoties pie durvīm tikai tik ilgi, lai uzsauktu pāri ple­cam: Pasūti vakariņas! Tad pazuda, dimdinādams pa kāpnēm kā neliels ziloņu bars.

Es pagriezos pret Džeimiju, kurš uzjautrināts vērās savā neskar­tajā vīna kausā.

- Tā gan nevajadzētu darīt! es iesaucos. Ja uz klāja ir baku slimnieks, aizsūtot sasirgušos projām, viņš var izplatīt slimību visā pilsētā.

Džeimijs lēnām pamāja ar galvu.

- Tad laikam mums atliek cerēt, ka viņam slimnieku nav, viņš klusi noteica.

Es neizlēmīgi pagriezos pret durvīm.

- Bet… vai mums nevajadzētu kaut ko darīt? Es vismaz varētu iet apskatīt viņa vīrus. Un pateikt, ko darīt ar līķiem no otra kuģa…

- Armaliet! Džeimija dobjā balss vēl skanēja mierīgi, bet tajā nepārprotami bija dzirdams brīdinājums.

- Kas ir? Es pagriezos un redzēju, ka viņš paliecies uz priekšu un pāri kausa malai rāmi mani vēro. Bridi domīgi mani noskatījies, viņš beidzot sāka runāt:

- Kā tu domā, vai tas, ko esam nolēmuši paveikt, ir svarīgi, Ārmaliet?

Mana roka noslīdēja no durvju roktura.

- Neļaut Stjuartiem sākt Skotijā sacelšanos? Jā, protams, es tā domāju. Kāpēc jautā?

Džeimijs palocīja galvu, pacietīgi kā skolotājs, kas sarunājas ar neattapīgu skolēnu.

- Nu re! Ja tu tā domā, tad nāc šurp, apsēdies te un kopā ar mani iedzer vīnu, līdz atnāks Džereds. Bet, ja nedomā… Viņš ap­klusa un izpūta garu elpu, kas sakustināja sarkanīgo matu vilni virs pieres.

- Ja ne, tad tu dosies uz piestātni, kur čum un mudž jūrnieki un tirgoņi, kuri sievieti uzskata par pašu lielāko nelaimes nesēju un kuri jau palaiduši baumas, ka tu esi uzlikusi lāstu Senžermēna kuģim un pateikusi, kas viņiem jādara. Ja paveiksies, viņi būs pārāk nobijušies no tevis, lai vispirms izvarotu, tad pārgrieztu rīkli un iemestu ūdenī turpat pie ostas un mani tev pakaļ. Ja Senžermēns jau nebūs paguvis pats savām rokām tevi nožņaugt. Vai tu redzēji viņa seju?

Es atgriezos pie galda un diezgan steidzīgi apsēdos. Ceļgali man bija kļuvuši mīksti.

- Redzēju, es atbildēju. Bet vai viņš varētu… viņš taču ne…

Džeimijs savilka uzacis un pāri galdam pastūma man vīna kausu.

- Viņš varētu, un viņš to izdarītu, ja domātu, ka to iespējams paveikt neuzkrītoši. Dieva dēļ, Armaliet, tu esi tam kungam izmak­sājusi gandrīz visa gada ieņēmumus! Un viņš neizskatās pēc cilvēka, kas šādus zaudējumus uztvertu filozofiski. Vai tad tu nepateici ostas pārvaldniekam, ka tās ir bakas, turklāt skaļi, liecinieku klātbūtnē, daži neuzkrītoši iegrūsti kukuļi šo lietu būtu atrisinājuši. Tad kāpēc, tavuprāt, Džereds mūs tik veicīgi uzveda te augšā? Labā vīna dēļ?

Man likās, ka lūpas kļuvušas stīvas, it kā es no krūkas būtu iedzērusi krietnu devu vitriola.

- Tu gribi teikt… mums draud briesmas?

Džeimijs atgāzās krēslā un pamāja ar galvu.

- Beidzot tev atausa, viņš mīlīgi sacīja. Droši vien Džereds negribēja tevi satraukt. Domāju, ka viņš aizgāja ne tikai apraudzīt savu komandu, bet arī sagādāt mums kādu apsardzi. Viņs pats var justies puslīdz droši… visi viņu pazīst, arī kuģa apkalpe un krāvēji turpat vien grozās.

Es ar plaukstām pārbraucu apakšdelmiem, kur nupat bija uz­metusies zosāda. Pavardā jautri sprakšķēja uguns, istabā bija silti, un gaisā jautās viegla dūmaka, bet man sala.

- Kā tu tik daudz zini par to, ko grāfs Senžermēns varētu da­rīt? Man ne prātā nenāca apšaubīt Džeimija vārdus es pārāk labi atcerējos ļauno, tumšo skatienu, ko grāfs man bija veltījis noliktavā, bet es brīnījos par to, ka vīrs pazīst šo cilvēku.

Džeimijs iedzēra mazu malciņu vīna, saviebās un nolika kausu.

- Pirmkārt, viņam ir nežēlīga cilvēka slava un arī citas lietas. Mazliet biju par viņu dzirdējis, kad dzīvoju Parīzē iepriekšējo reizi, lai gan toreiz man paveicās nesaskrieties ar viņu. Otrkārt, vakar Džereds atvēlēja krietnu laika sprīdi, lai brīdinātu mani no viņa; Senžermēns ir Džereda nopietnākais darījumu sāncensis Parīzē.

Atspiedu elkoņus uz apskrāpēta galda un atbalstīju zodu uz plaukstām.

- Esmu savārījusi krietnas ziepes, vai ne? es skumīgi seci­nāju. Sagādāju tev labu sākumu darbam.

Džeimijs pasmaidīja, piecēlās, nostājās man aiz muguras, pielie­cās un apskāva mani. Šie negaidītie atklājumi joprojām darīja mani nemierīgu, bet, sajūtot sev aiz muguras Džeimija spēku un lielo augumu, man kļuva labāk. Viņš viegli noskūpstīja mani uz galvas.

- Nekreņķējies, Armaliet, viņš sacīja. Es varu par sevi parū­pēties. Un arī par tevi… un tu man to ļausi. Balsī skanēja smaids, bet arī jautājums, un es piekrītoši pamāju ar galvu, tad piekļāvu to viņam pie krūtīm.

- Ļaušu, es solīju. Jautājumā par bakām Havrao iedzīvotā­jiem vajadzēs paļauties uz veiksmi.

Pagāja gandrīz stunda, līdz Džereds atgriezās ar aukstumā sasarkušām ausīm, bet rīkle viņam nebija pārgriezta un acīmre­dzot arī nekāds cits ļaunums nebija nodarīts. Priecājos viņu redzēt.

- Viss kārtībā, viņš smaidīdams paziņoja. Uz kuģa nekā cita nav kā vien parastais skorbuts, iesnas un saaukstēšanās. Nekādu baku. Rokas berzēdams, viņš noskatīja istabu. Kur tad vakari­ņas?

Vējā apsārtušiem vaigiem viņš izskatījās jautrs un enerģisks. Laikam jau tikt galā ar sāncenšiem, kas domstarpības risināja ar slepkavību palīdzību, šim tirgotājam bija ikdienišķs darbs. Un kā­pēc ne? es ciniski nospriedu. Galu galā viņš taču bija viens sasodīts skots.

It kā apstiprinot šo uzskatu, Džereds pasūtīja ēdienu un nodro­šināja izsmalcinātu vīnu, vienkārši aizsūtot pēc vīna uz savu nolik­tavu, tad apsēdās un sāka risināt sirsnīgas novakares sarunas ar Džeimiju, kā un kādiem līdzekļiem tikt galā ar franču tirgotājiem.

- Bandīti, viņš sacīja. Ikviens iedurs tev dunci mugurā, ja uz viņu ne tā paskatīsies. Netīrie zagļi. Neuzticies viņiem ne tik, cik melis aiz naga. Sākumā rokasnauda, bet otra puse piegādājot. Un nekad nedod augstmanim uz krīta.

Par spīti Džereda apgalvojumam, ka viņš nolicis lejā divus vīrus sardzē, es joprojām mazliet nervozēju un pēc vakariņām apsēdos pie loga, no kurienes varēju redzēt, kas staigā pa piestātni. It kā no manas piesardzības būtu liels labums, es domāju; katrs otrais vīrietis, kas parādījās dokos, man izskatījās pēc slepkavas.

Virs ostas sablīvējās mākoņi; šonakt atkal snigs. Pieaugošajā vējā stipri plivinājās ierēvētās buras, sitoties pret takelāžu tik skaļi, ka gandrīz nomāca krāvēju kliedzienus. Uz mirkli, kad zemie mākoņi iespieda ūdenī rietošo sauli, ostu apspīdēja nespodra, zaļa gaisma.

Tumsai sabiezējot, drudžainā skraidīšana izbeidzās, krāvēji ar ratiņiem nozuda pilsētas ielās, jūrnieki pa apgaismotām durvju ailām nokļuva iestādēs, kādā es šobrīd sēdēju. Tomēr osta nebūt

nepalika tukša; neliels ļaužu pulciņš vēl drūzmējās ap nelaimīgo “Patagoniju”. Trapa pakājē rindā stāvēja kaut kādās uniformās ģērbušies vīri; skaidrs, lai neļautu nevienam nokāpt no kuģa vai nonest kravu. Džereds bija paskaidrojis, ka veselajiem apkalpes locekļiem ļaus nokāpt krastā, bet nekādas mantas nedrīkstēs ņemt līdzi, tikai drēbes, kas mugurā.

- Holandiešu ostās būtu sliktāk, Džereds sacīja, kasīdams bie­zos, melnos rugājus, kas bija izdīguši uz apakšžokļa. Ja kuģis ierodas, no ostas, kurā plosās kāda sērga, nolādētie holandieši liek jūrniekiem peldēt uz krastu plikiem.

- Ko tad viņi velk mugurā, kad tiek krastā? es ziņkārīgi jautāju.

-Nezinu, Džereds izklaidīgi atteica, bet, tā kā, izkāpjot

krastā, šie uzreiz meklē bordeli, tad drēbju viņiem nevajag pie­dod, dārgā, viņš steigšus atvainojās, pēkšņi atcerējies, ka sarunā­jas ar sievieti.

Maskēdams īso apjukuma mirkli ar sirsnību, viņš piecēlās un nostājās man blakus, lai paskatītos ārā pa logu.

- A, viņš noteica. Viņi gatavojas nodedzināt kuģi. Kravas dēļ būtu labāk to aizvilkt krietnu gabalu no ostas.

Pie nāvei nolemtās “Patagonijas” bija piestiprinātas tauvas, un vairākās nelielās laivās gatavībā sēdēja airētāji, kas tikai gaidīja signālu. To deva ostas pārvaldnieks, kura zelta treses blāvi atspī­dēja dziestošajā dienasgaismā. Viņš iekliedzās un savicināja abas rokas virs galvas kā semafors.

Pārvaldnieka saucienu atbalsoja airu laivu un galeru kapteiņi, un tauvas nospriegojoties lēnām izcēlās no ūdens, šaltis no sma­gajiem kaņepju vijumiem gāzās ar tādu troksni, ko varēja dzirdēt pat dokos, kur pēkšņi iestājās klusums. Kliedzieni, kas atplūda no velkoņu laivām, bija vienīgās skaņas, kad nāvei nolemtā kuģa tum­šais korpuss iečīkstējās, nodrebēja un iegriezās pa vējam; vantīm vaidot, tas devās savā pēdējā īsajā braucienā.

Cilvēki atstāja “Patagoniju” līča vidū, drošā attālumā no citiem kuģiem. Klājs bija piesūcināts ar eļļu, un, kad tika atlaistas tauvas, galeras atvirzījās nostāk, strupais ostas pārvaldnieka stāvs piecēlās

kājās laivā, kurā viņš bija devies jūrā. Viņš pieliecās, piebāzis galvu tuvu vienam no laivā sēdošajiem, tad izslējās, un rokā tam spoži liesmoja lāpa.

Pārvaldnieks atvēzējās un aizsvieda lāpu, airētājs viņam aiz mu­guras atliecās. Ar eļļā mērcētām lupatām aptītā smagā vāle griez­damās lidoja pa gaisu, liesma saplaka līdz zilai kvēlošai gaismi­ņai, tad pazuda skatienam, nokrītot kaut kur aiz treliņiem. Ostas pārvaldnieks negaidīja, lai noskatītos, vai lāpa sasniegusi mērķi, uzreiz apsēdās, kā traks mādams ar rokām airētājam, kas ari neka­vējoties iegūla airos, un mazā laiviņa šāvās projām pār tumšajiem ūdeņiem.

Ilgi nekas nenotika, bet pūlis dokos stāvēja mierīgi, tikai klusi murdēja. Loga tumšajā rūtī redzēju Džeimija bālās sejas atspulgu peldam virs manējās. Stikls bija auksts un drīz vien no mūsu elpas norasoja; ar apmetņa malu es to noslaucīju.

- Tā, Džeimijs klusi sacīja. Pēkšņi aiz treliņiem aizskrēja liesma, maza, zila kvēlojoša līnija. Tad zibsnis, un priekšējās vantis uzliesmoja, pret debesīm ievilkās oranži sarkanas svītras. Lēciens bez skaņas, un uguns mēles dancoja gar eļļas pievilgušajām mar­gām, viena satīta bura uzdzirksteļoja un sāka liesmot.

Nepagāja ne minūte, kad bija aizdegušās bezānburas vantis un galvenā bura attinās, tauvas uzliesmoja, izveidojot krītošu uguns palagu. Tad liesmas izplatījās pārāk strauji, lai spētu ar acīm tām izsekot; likās, ka viss aizdedzies uzreiz.

- Aiziet! Džereds pēkšņi iesaucās. Ejam lejā. Tūlīt aizsvilsies tilpne, tas būs īstais brīdis, kad mukt projām. Neviens mūs neredzēs.

Viņam bija taisnība; kad mēs piesardzīgi izlavījāmies pa kroga durvīm, blakus Džeredam iznira divi vīri viņa kuģa jūrnieki, bru­ņojušies ar pistolēm un gariem durkļiem, bet neviens cits mūsu parādīšanos nepamanīja. Visi skatījās uz ostu, kur “Patagonijas” vraks bija redzams vairs tikai kā melns skelets plēsonīgu liesmu blīvā. Atskanēja vairāki paukšķi, tik tuvu cits citam, ka izklausījās pēc automāta kārtas, un tad kuģa vidū nogranda varena eksplozija, izspļaujot dzirksteļu spietu un degošus koka gabalus.

- Ejam! Džeimija roka stingri saņēma manu elkoni, un es ne­turējos pretī. Sekojot Džeredam, divu jūrnieku apsargāti, mēs zagāmies projām no piestātnes tik slepeni, it kā tieši mēs būtu pielai­duši kuģim uguni.