Spāre dzintarā-1

13 nodaļa Krāpšana

_…Trīs saujas bārbeles lapu pa nakti izmērcē un pār­lej pussaujai melnās dzeguzenes. Novārījumam nepieciešamo sastāvdaļu sarakstu noliku uz inkrus-

tēta galdiņa, it kā tas būtu glums. Recepti es dabūju no Rulo kun­dzes. Viņa ir labākā eņģelīšu taisītāja, bet pat viņa saka, ka tas esot bīstami. Luīze, vai esi pārliecināta, ka gribi to darīt?

Manas draudzenes apaļā, sārtā seja bija klāta plankumiem un pilnīgā augšlūpa laiku pa laikam iedrebējās.

- Vai tad man ir izvēle? Viņa paņēma recepti, pēc kuras varēja pagatavot dziru, kas izsauktu spontāno abortu, un kā apburta ar pretīgumu skatījās tajā.

- Melnā dzeguzene, viņa teica un nodrebinājās. Jau nosau­kums vien izklausās ļauns!

- Nu, tas ir stipri vien riebīgs virums, es runāju atklāti. Tev liksies, ka visas iekšas nāk ārā. Arī bērns var iznākt. Bet var ari neiedarboties. Atcerējos metra Raimona brīdinājumu gaidīt pārāk ilgi ir bīstami un iedomājos, nez kurā mēnesī viņa ir. Vairāk par sešām nedēļām jau nebūs; viņa man pateica, tiklīdz radās aiz­domas par grūtniecību.

Luīze sabijusies skatījās uz mani apsarkušām acīm.

- Vai tu pati esi to izmantojusi?

- Ak Dievs, nē! Es satrūkos no sava izsauciena spēka un dziļi ievilku elpu.

- Nē. Bet esmu redzējusi sievietes, kas to darījušas… Eņģeļu slimnīcā. Abortu veicēji eņģelīšu taisītāji pārsvarā strādāja mājās, vai nu savās, vai klientes. Tās, kurām viss noritējis gludi, slimnīcā nenonāk. Es neuzkrītoši uzliku plaukstu sev uz vēdera, it kā sargājot tā bezpalīdzīgo iemītnieku. Luīze pamanīja šo žestu un saritinājās kamolā uz dīvāna, paslēpjot seju rokās.

- Ak, kaut es būtu mirusi! viņa ievaidējās. Kāpēc, kāpēc es nevaru būt tik laimīga kā tu… Gaidīt bērnu no vīra, ko mīlu? Viņa piespieda abas plaukstas pie tuklā vēdera un raudzījās lejup, it kā bērns varētu palūkoties pa pirkstu starpām.

Tieši uz šo jautājumu varēja atrast neskaitāmas atbildes, bet diez vai viņa vēlējās kādu no tām dzirdēt. Es dziļi ievilku elpu un apsēdos viņai blakus, noglauzdama ar koši sārto audumu klāto plecu.

- Luīze, es sacīju. Vai tu gribi to bērnu?

Viņa pacēla galvu un dziļā pārsteigumā vērās manī.

- Protams, gribu! viņa iesaucās. Tas ir… tas ir Čārlza bērns! Tas ir… Seja sašķobījās, un viņa vēlreiz nolieca galvu pār rokām, kuras bija sakrampējusi virs vēdera. Tas ir mans, viņa čuk­stēja. Pagāja krietns brīdis, līdz princese pacēla galvu, pār vaigiem plūda asaras, un, neveiksmīgi mēģinot savaldīties, viņa noslaucīja degunu platajā piedurknē.

- Bet tam nav jēgas, viņa sacīja. Ja es ne… Viņa pameta skatienu uz recepti, kas gulēja uz galda, un skaļi norija siekalas.

- Tad Žils šķirsies no manis… un izsviedīs mani pa durvīm. Izcel­sies drausmīgs skandāls. Varbūt mani izslēgs no baznīcas! Pat tēvs nespēs mani aizsargāt.

-Jā, es piekritu. Bet… Saminstinājos, tad atmetu visu pie­sardzību. Vai pastāv kāda iespēja pārliecināt Žilu, ka bērns ir viņa? es jautāju tieši.

Vienu brīdi Luīze izskatījās apstulbusi un es gribēju viņu sapu­rināt.

- Nevaru iedomāties, ja vien… o! Beidzot Luīzei atausa gaisma, un viņa, šausmu pārņemta, paskatījās uz mani.

- Tu gribi teikt, ka man jāguļ ar Žilu? Bet Čārlzs būs briesmīgi nikns!

- Čārlzs, es izspiedu caur zobiem, negaida bērnu!

- Nu, bet viņš ir… tas ir… es nevaru! Taču šausmu izteiksme Luīzes sejā pamazām sāka zust un tās vietā arvien skaidrāk atspo­guļojās apjausma par iespējām.

Nevēlējos neko uzspiest, tomēr arī neredzēju iemeslu, kādēļ viņai vajadzētu riskēt ar savu dzīvību Čārlza Stjuarta lepnuma dēļ.

- Vai tu domā, ka Čārlzs gribētu, lai tu apdraudi sev dzīvību? es jautāju. Starp citu… Vai viņš zina par bērnu?

Viņa pamāja ar galvu, apdomājot manu jautājumu, lūpas maz­liet pavērās, rokas joprojām cieši turēja vēderu.

-Jā. Par to jau mēs pēdējā reizē saķildojāmies. Luīze nošņaukājās. Čārlzs sadusmojās; viņš teica, ka es esot vainīga, ka man vajadzējis gaidīt, līdz viņš atgūs tēva troni. Un tad viņš kādu dienu varētu kļūt par karali un aizvest mani prom no Žila, likt pāvestam anulēt manu laulību un viņa dēli varētu būt Anglijas un Skotijas karaļi… Luīze atkal salūza, šņaukājās un nesakarīgi činkstēja, seju paslēpusi svārku krokās.

Es izmisumā izbolīju acis.

- Ak, apklusi, Luīze! es noskaldīju. Mans uzbļāviens viņu tā satrieca, ka raudāšana aprāvās, vismaz uz brīdi, un es izmantoju šo pauzi, lai panāktu savu.

- Paklau, es teicu, cik pārliecinoši vien iespējams, tu taču nedomā, ka Čārlzs gribētu, lai tu upurē viņa dēlu, vai ne? Vienalga, likumīgu vai ne? Atklāti sakot, es vairāk sliecos domāt, ka Čārlzs priecātos par jebkuru rīcību, kurš solītu aizvākt šķēršļus no viņa ceļa, lai kā tas ietekmētu Luīzi vai viņa iespējamo atvasi. No vienas puses, prinča raksturā bija spēcīga romantikas stīga; varbūt varētu viņam iestāstīt, lai uz radušos situāciju paskatās kā uz īslaicīgām grūtībām, kas kopīgas visiem trimdā izraidītajiem monarhiem. Man acīmredzot vajadzēs vērsties pie Džeimija pēc palīdzības. Es jau saviebos, iedomājoties, ko viņš par to, visticamāk, teiks.

- Nu… Luīze svārstījās, izmisīgi vēloties, lai viņu pārliecina. Vienu mirkli man kļuva žēl Žila, princi de Roanu, bet tad acu priekšā pazibēja brutāli skaidra aina jauna kalponīte, kas mokās ilgstošās pirmsnāves sāpēs uz asinīm noplūduša matrača Eņģeļu slimnīcas akmens koridorā.

Saule jau gandrīz rietēja, kad es smagiem soļiem pametu de Roanu namu. Luīze, nervozās trīsās drebēdama, sēdēja savā augš­stāva buduārā, kamēr istabene kārtoja viņas matus un ieģērba vis­kārdinošākajā tērpā, jo viņa devās ieturēt intīmas vakariņas ar savu vīru. Jutos pilnīgi iztukšota un cerēju, ka Džeimijs nebūs atvedis sev līdzi kādu viesi; ari es labprāt izbaudītu vienatni.

Viesu nebija. Kad es iegāju kabinetā, Džeimijs sēdēja pie raks­tāmgalda un būrās ap trim četrām sīkā rokrakstā aprakstītām la­pām.

- Kā tu domā, kas, visticamāk, ir “kažokādu tirgonis” Franci­jas Luijs vai ministrs Divernē? viņš jautāja, pat galvu nepacēlis.

- Labi, paldies, mīļais, un kā klājas tev? es indīgi vaicāju.

- Labi, Džeimijs izklaidīgi atbildēja. Cekuls uz viņa pakauša bija sacēlies stāvus; kamēr es skatījos, viņš sparīgi berzēja galvu, īgni pētīdams lapas.

- “Vendomas skroderis” noteikti ir Geijera kungs, viņš turpi­nāja, velkot ar pirkstu pa vēstules rindiņām, un “mūsu kopīgais draugs” varētu būt vai nu grāfs Mārs, vai pāvesta sūtnis. Spriežot pēc apraksta, es domāju, ka tas ir grāfs, bet…

- Pie velna, kas tas? Es palūkojos viņam pār plecu un, ierau­dzījusi parakstu lapas apakšā, noelsos. Džeimss Stjuarts, Anglijas un Skotijas karalis ar Dieva žēlastību.

- Jēzus, apžēlojies! Tātad izdevās! Apcirtusies es pamanīju uz soliņa pie kamīna tupam sarāvušos Fērgusu, kas stūķēja mutē cepumus. Labs zēns. Es viņam uzsmaidīju. Viņš man atbildēja ar smaidu, vaigi viņam bija piebāzti ar kastaņu torti kā burundu­kam.

- Vēstuli mēs dabūjām no pāvesta ziņneša, Džeimijs paskaid­roja, iznirstot līdz apziņas līmenim tik ilgi, lai aptvertu, ka esmu

pārnākusi mājās. Fērguss to viņam izvilka no somas krogā, kamēr viņš ieturēja vakariņas. Nekādu grūtību nebij, Fērgus?

Zēns norija kumosu un papurināja galvu.

- Nē, milord. Viņš guļ viens baidās, ka citi gulētāji nenočiepj viņam vēstules no somas. Par to viņš nicinoši pasmaidīja. Ot­rais logs kreisajā pusē, virs staļļiem. Puika bezrūpīgi novicināja ar roku, veiklie, nosmulētie pirksti pastiepās pēc nākamā kūkas gabala. Tas ir nieks, milord.

Pēkšņi man parādījās vīzija, ka šī trauslā roķele raustās uz bluķa un bende pacēlis cirvi virs locītavas, kas ir tieva kā žagars. Es norīstījos, apspiezdama pēkšņi uznākušo nelabumu. Fērgusam ap kaklu aukliņā karājās zaļgans vara medaljons; cerams, Svētā Dima tēls.

- Labi, es noteicu un dziļi ievilku elpu, lai nomierinātos, kas tur ir ar tiem kažoku tirgoņiem?

Lēnām visu izpētīt mums nebija laika. Beidzās ar to, ka es ātri vēstuli pārrakstīju, oriģināls tika rūpīgi salocīts un zīmogs atlikts atpakaļ ar sveces liesmā sakarsētu naža asmeni.

Kritiski noskatījies, kā tas notiek, Fērguss palūkojās uz Džeimiju un pakratīja galvu.

- Jums ir ķēriens, milord. Žēl, ka viena roka jums samaitāta.

Džeimijs vienaldzīgi paskatījās uz savu labo roku. Tā nemaz

nebija tik sakropļota pāris pirkstu saauguši mazliet šķībi, bet pa vidējo pirkstu visā garumā stiepās plata rēta. Lielākais un nopiet­nākais ļaunums bija nodarīts ceturtajam pirkstam, kurš nelocījās, jo otra locītava bija tā sadragāta, ka sadzīšanas procesā divi kauli bija saauguši kopā. Roku Džeimijam salauza Ventvērtas cietumā pirms nepilniem četriem mēnešiem, un to izdarīja Džeks Rendels.

- Tas nekas. Džeimijs pasmaidīja. Viņš palocīja pirkstus un rotaļīgi paņirbināja Fērgusam acu priekšā. Manas ķetnas tāpat jau ir pārāk lielas, lai es varētu pelnīt iztiku ar kabatu aptīrīšanu. Manuprāt, Džeimijs bija atguvis neticami daudz no kustību spējas.

Turklāt viņš vēl aizvien nēsāja līdzi mīkstas lupatu bumbas, ko biju viņam pagatavojusi, un, darot savus darbus, neuzkrītoši spaidīja tās simtiem reižu dienā. Un, ja roku trenēšana darīja viņam sāpes, viņš nekad par to nesūdzējās.

- Nu, laidies projām, Džeimijs mudināja Fērgusu. Kad būsi sveiks un vesels atgriezies, atnāc pie manis, lai es zinu, ka tevi nav saņēmusi ciet policija vai krodzinieks.

Par šādu iedomu Fērguss nicinoši savilka degunu, tomēr pamāja ar galvu, rūpīgi noglabāja vēstuli kamzolī un izgaisa pa sētas puses durvīm naktī, kas viņam bija gan pierasta vide, gan sargātāja.

Džeimijs ilgi noskatījās puikam pakaļ, tad pagriezās pret mani. Pirmo reizi šovakar viņš pa īstam palūkojās uz mani, un viņa uzacis uzšāvās līdz puspierei.

- Jēziņ, Armaliet! viņš iesaucās. Tu esi balta kā mans krekls! Vai tev viss kārtībā?

- Tikai gribu ēst, atbildēju.

Viņš uzreiz pazvanīja, lai pasniedz vakariņas, un mēs ēdām pie kamīna, kamēr es izstāstīju par Luīzi. Man par izbrīnu, lai arī Džei­mijs rauca uzacis par izveidojušos situāciju un pie sevis purpināja skarbus vārdus gēlu valodā, raksturojot gan Luīzi, gan Čārlzu Stju­artu, tomēr piekrita manis piedāvātajam risinājumam.

- Es domāju, ka tu būsi satriekts, sacīju, ar maizes gabaliņu uzslaukot no šķīvja atlikušo sulīgo sautējumu. Siltās pupas ar speķi mani nomierināja, jo pildīja mani ar apcerīgu labsajūtu. Arā bija auksts un tumšs un gaudoja brāzmains vējš, bet istabā pie kamīna kopā ar vīru bija silti un klusi.

- 0, par to, ka Luīze de Latūra grib iesmērēt savam vīram bas­tardu? Džeimijs saviebies vērās savā šķīvī, ar pirkstu no malas uzslaucīdams pēdējās mērces paliekas. Zini, Armaliet, neteikšu, ka man tas ļoti patiktu. Tā ir netīra spēle, ko izspēlē pret vīrieti, bet ko tad citu tas nabaga sasodītais sievišķis lai dara? Viņš papuri­nāja galvu un, paskatījies uz rakstāmgaldu istabas otrā malā, skābi pasmaidīja.

- Turklāt man jau nepiedien nostāties augstās tikumības pozīci­jās, spriežot par citu ļaužu uzvedību. Vai, zogot vēstules, spiegojot un vispār cenšoties iegāzt cilvēku, mana ģimene atbalsta karali? Nevēlētos, lai mani tiesātu pēc tā, ko es šobrīd daru, Armaliet.

- Tam, ko dari tu, ir sasodīti labs iemesls! es iebildu.

Džeimijs paraustīja plecus. Nemierīgajā gaismā, ko radīja ka­mīna uguns, viņa vaigi izskatījās iekrituši un acis grima ēnā. Tā viņš izskatījās vecāks par saviem gadiem; man visu laiku piemir­sās, ka viņam vēl ir tikai divdesmit četri gadi.

- Nu kā tad. Un arī Luīzei de Latūrai ir savs iemesls, Džeimijs sacīja. Viņa vēlas glābt vienu dzīvību, es desmit tūkstošu. Vai tas ir attaisnojums, ka riskēju ar mazo Fērgusu… ar Džereda tirgo­tavu… un tevi? Viņš pagrieza galvu un man uzsmaidīja, gaisma atspīdēja garajā, taisnajā virsdegunē un vizuļoja kā safīrs vienā pret uguni pagrieztajā acī.

- Nē, es nedomāju, ka mocīšos ar bezmiegu par to, ka man jā­atver svešas vēstules, viņš turpināja. Iekams būsim savu pavei­kuši, mums var gadīties veikt arī sliktākas lietas, Klēra, un es ne­varu pateikt, ko nākotnē darīs mana sirdsapziņa; labāk nepārbau­dīt to pārāk ātri.

Man nekas nebija sakāms; tā bija taisnība. Es pastiepu roku un pieglaudu plaukstu pie vira vaiga. Viņš uzlika tai savējo, brīdi paauklēja, tad pagrieza galvu un maigi noskūpstīja manu delnu.

- Nu, viņš teica, dziļi ievilcis elpu, atgriezies pie darījumiem.

- Tagad, kad esam paēduši, vai papētīsim to vēstuli?

Teksts acīmredzot bija šifrēts. Lai sajauktu galvu, ja kāds vēs­tuli nejauši pārtvertu, Džeimijs sacīja.

- Kuru gan interesētu Viņa Augstības pasts? es nobrīnījos.

- Tas ir, izņemot mūs.

Džeimijs uzjautrināti nosprauslojās par manu naivumu.

- Gandrīz ikvienu, Armaliet. Luija spiegus, Divernē spiegus, Spā­nijas Filipa spiegus. Jakobītu vadītājus un tos, kuri domā, ka varētu kļūt par jakobītiem, ja sāktu pūst piemēroti vēji. Ziņu pienesējus,

kam ir pie vienas vietas, kurš tāpēc paliks dzīvs vai kurš nomirs. Pašu pāvestu. Svēto Krēslu, kurš piecdesmit gadus ir atbalstījis Stjuartus trimdā… Domāju, ka pāvests visu laiku uzmana, ko viņi dara. Džeimijs uzsita ar pirkstu pa manis pašas pārrakstīto vēs­tules kopiju, kuru Džeimss bija sūtījis savam dēlam.

- Šīs vēstules zīmogs ir ņemts nost vismaz trīs reizes, pirms to izdarīju es, viņš teica.

- Skaidrs, es novilku. Tad nav brīnums, ka Džeimss šifrē savus sūtījumus. Kā tu domā, vai tu sapratīsi, ko viņš grib teikt?

Džeimijs paņēma lapas un sarauca pieri.

- Es nezinu, bet kaut ko jau sapratīšu. Būs lietas, par kurām man nav ne jausmas. Domāju, ka varētu kaut ko saprast, ja izla­sītu citas karaļa Džeimsa sūtītās vēstules. Paskatīšos, vai Fērguss var kaut ko līdzēt. Viņš salocīja kopiju un rūpīgi noglabāja to atvilktnē, kuru pēc tam aizslēdza.

- Nevienam nevar uzticēties, Armaliet, viņš paskaidroja, re­dzot, ka es ieplešu acis. Es nebrīnītos, ja starp mūsu kalpiem būtu kāds spiegs. Džeimijs iemeta mazo atslēdziņu svārku kabatā un pastiepa man roku.

Paņēmu vienā rokā sveci, ar otru pieķēros vīram pie rokas, un mēs devāmies uz kāpnēm. Pārējā māja grima tumsā, visi, izņemot Fērgusu, gulēja ar tīru sirdsapziņu. Sajutu vieglas bažas, ka viens vai vairāki no tiem, kas klusi guļ virs vai zem mums, varētu nebūt tie, par kuriem uzdodas.

- Vai tevi tas neuztrauc? es jautāju, kad mēs kāpām augšā pa kāpnēm. Ka nevienam nevar uzticēties?

Džeimijs klusi iesmējās.

- Nu, es neteiktu, ka nevienam, Armaliet. Te taču esi tu… un Mērtegs, mana māsa Dženija un viņas vīrs īans. Jums četriem es uzticētu savu dzīvību… starp citu, esmu to jau darījis ne vienu reizi vien.

Es nodrebinājos, kad viņš atvilka lielās gultas aizkarus. Uguns uz nakti jau bija izdzēsta, un istabā kļuva vēsi.

- Četri cilvēki, kuriem vari uzticēties, nemaz nešķiet tik daudz, es teicu un raisīju vaļā kleitu.

Džeimijs pārvilka kreklu pāri galvai un nometa uz krēsla. Blā­vajā gaismā, kas plūda no naksnīgajām debesīm, rētas uz viņa mu­guras izskatījās sudrabainas.

- Nūjā, viņš lietišķi noteica. Tas ir par četriem vairāk nekā Čārlzam Stjuartam.

Ārā dziedāja putns, lai arī līdz rītausmai bija vēl tālu. Atdarinātājputns, uzmeties kaut kur tuvumā uz notekcaurules, atkal un atkal tumsā slīpēja savus treļļus un muzikālās frāzes.

Samiegojies Džeimijs paberzēja vaigu gar manas nesen izskūtās paduses gludo ādu, tad pagrieza un maigi pieskārās ar lūpām siltajā iedobē, un manam augumam pārskrēja saldas trīsas.

- Mm, viņš nomurmināja, ar roku pārlaizdams man pār ri­bām. Man patīk, ka tev uzmetas zosāda, Armaliet.

- Šāda? es atbildēju, ar labās rokas nagiem viegli novelkot viņam pa muguru, uz kuras zem manām rokām paklausīgi uzme­tās zosāda.

-Ak.

- Nu tad pašam “ak”, es klusi atbildēju turpinot.

- Mmmm. Labpatikā ievaidējies, viņš apvēlās uz sāna un ap­skāva mani, kad es, izbaudīdama mūsu kailo ķermeņu negaidīto saskaršanos, vilku ar nagiem pa viņa ķermeni no sejas līdz pat gurnu ielokam. No Džeimija kā no oglēm aprausta ugunskura dvesa siltums, viņa kvēle droši saglabājās visu nakti, lai melnā un aukstā rītausmā to atkal varētu uzpūst liesmās.

Džeimija lūpas maigi apņēma vienas krūts galiņu, un es ievai­dējos, viegli izliekusies, lai mudinātu viņu paņemt to dziļāk siltajā mutē. Manas krūtis ar katru dienu kļuva pilnīgākas un jutīgākas; krūšu galiņi sāpēja un reizēm kniesa zem apģērba kārtām, gribē­dami, lai tos zīž.

- Vai tu vēlāk ļausi man to darīt? viņš nomurmināja, viegli iekožot. Kad bērns būs piedzimis un tavas krūtis būs pilnas ar pienu? Vai arī tad tu pabarosi mani pie savas sirds?

Es apņēmu viņa galvu un šūpoju, pirkstus dziļi ielaidusi viņa garajos, kā zīdainim mīkstajos matos, kas biezi auga pie kakla pamatnes.

- Kad vien gribēsi, es nočukstēju.