Spāre dzintarā-1

9 nodaļa Versaļas krāšņums

Klusi aiz sevis aizvēru viesistabas durvis un brīdi nekustīgi stāvēju, līdz saņēmu drosmi. Lai nomierinātos, dziļi ieelpoju, bet vaļa skrimšļu korsete cieši aptvēra manu augumu, tādēļ izklausījās, ka es aizžņaugtu rīkli elsoju.

Kad to izdzirdēja Džeimijs, kurš visu uzmanību veltīja kaudzītei pavadzīmju, viņš pacēla skatienu un sastinga plati ieplestām acīm. Mute pavērās, bet ārā nenāca ne skaņa.

- Kā tev patīk? Mazliet neveikli savākusi trēnu, es pagājos dziļāk istabā, kā šuvēja bija mācījusi, viegli šūpodamās gurnos, lai izrādītu virssvārku plānā zīda ķīļveida ielaidumus.

Džeimijs aizvēra muti un vairākas reizes samirkšķināja plakstus.

- Tā ir… ē… sarkana, vai ne? viņš izmocīja.

- Diezgan. Precīzi sakot, Sang-du-Christ. Kristus asinis, šīs se­zonas modernākā krāsa, tā man vismaz lika noprast.

“Tādu, cienītā kundze, ne katra sieviete uzdrīkstētos vilkt mu­gurā,” bija apgalvojusi šuvēja, kurai runāt traucēja lūpās saņemtās kniepadatas. “Bet ar jūsu ādu! Dieva māte, visu nakti nevarēsiet atkauties no vīriešiem, kas gribēs līst jums zem brunčiem.”

“Lai tikai pamēģina, es nomīšu viņiem pirkstus,” biju teikusi. Galu galā ne jau to es gribēju panākt. Bet tas, ka vēlējos būt pamanāma, ir tiesa. Džeimijs bija mani mudinājis pašūt kaut ko tādu, lai es izceltos pūlī. Acīmredzot karalis, par spīti rīta dūmakai, atcerējās Džeimiju no piedalīšanās Iever, un mēs bijām ielūgti Versaļā uz balli.

“Man vajag, lai vīri, kuriem turas nauda, mani pamana,” Džei­mijs teica, kad kalām plānus. “Un, tā kā man pašam nav ne augsta amata, ne varas, tad tas būs jāpanāk, liekot viņiem meklēt manu sabiedrību.” Viņš smagi nopūtās, skatoties uz mani, jo savā vilnas naktstērpā noteikti neizskatījos pievilcīga.

“Un baidos, ka Parīzē tas nozīmē drusku iziet sabiedrībā; ja iespējams, jāparādās galmā. Viņi zinās, ka esmu skots; dabiski, ka vietējie prasīs man par princi Čārlzu un gribēs zināt, vai Skotija gaida Stjuartu atgriešanos. Tad es varētu viņus neuzkrītoši pārlieci­nāt, ka skoti maksātu krietni daudz, lai Stjuarti neatgrieztos, kaut arī man īsti nepatīk tā teikt.”

“Jā, labāk esi gan piesardzīgs,” piekritu. “Citādi nākamajā reizē, kad tu ieradīsies, “skaistais princis” uzrīdīs tev suņus.” Saskaņā ar savu ieceri pārzināt Čārlza plānus Džeimijs katru nedēļu pildīja savu pienākumu un ieradās nelielajā Monmartras namā.

Džeimijs īsi pasmaidīja.

“Kā tad. Nu, kas attiecas uz Viņa Augstību un jakobītu atbalstī­tājiem, esmu uzticams cīnītājs par Stjuartu lietu. Un tikām, kamēr Čārlzs Stjuarts netiek pieņemts galmā, bet es tieku, iespēja, ka viņš uzzina, ko es tur runāju, nav liela. Jakobīti Parīzē parasti turas kopā. Vispirms jau tādēļ, ka viņiem pietrūkst naudas, lai apgrozītos modīgajās aprindās. Bet mums, pateicoties Džeredam, netrūkst.”

Džereds bija piekritis (bet pavisam citu iemeslu dēļ) Džeimija izteiktajam piedāvājumam paplašināt vīntirgotāja darījumu viesu loku, lai franču aristokrāti un bagātu baņķieru ģimeņu galvas iestai­gātu taciņu līdz mūsu namdurvīm, te viņus pavedinātu un pievili­nātu ar Reinas vīnu, interesantām sarunām, patīkamu izklaidi un lielu daudzumu vecā labā skotu viskija, kuru pēdējās divās nedēļās Mērtegs veda pāri Lamanšam un pa zemesceļiem nogādāja mūsu pagrabos.

“Zini, viņus pievelk vienalga kāda izklaide,” Džeimijs bija sacī­jis, skicējot plānus uz lapas, kurai vienā pusē bija dzejolis par piedauzīgu dēku starp grāfu Seviņī un lauksaimniecības ministra sievu. “Augstmaņiem rūp tikai ārišķības. Tātad jau no paša sākuma

mums jāliek viņiem priekšā kaut kas tāds, uz ko būtu vērts skatī­ties.”

Spriežot pēc Džeimija apstulbušās sejas, man bija izdevies. Es paspēru dažus soļus līganā gaitā, šūpojot platos virssvārkus kā zvanu.

- Nav slikti, vai ne? es jautāju. Katrā ziņā ļoti pamanāmi.

Beidzot Džeimijs atguva runas spējas.

- Pamanāmi? viņš noķērca. Pamanāmi? Ak kungs, es redzu katru tavu miesas collu līdz trešajai ribai!

Es palūkojos lejup.

- Nē, neredzi vis. Zem mežģīnēm neesmu es, tā ir balta zīda odere.

- Kā tad, tā izskatās pēc tevis! Viņš pienāca tuvāk, pieliecās, lai izpētītu kleitas ņiebura daļu. Tad ielūkojās aiz izgriezuma.

- Jēziņ, es redzu tavu nabu! Tu taču nedomā tāda iet sabied­rībā!

Par to es sacēlu spuras. Pati biju mazliet nervozējusi par šo kleitu, kas gandrīz neko neslēpa, kaut arī šuvēja bija rādījusi man modeļus, kas tobrīd bija modē. Bet Džeimija izturēšanās spieda man aizstāvēties, tāpēc es kļuvu dumpīga.

- Tii teici, ka man jābūt pamanāmai, es atgādināju. Un šis nav absolūti nekas, ja salīdzina ar galma jaunāko modi. Tici man, es būšu pati pieticība blakus de Periņona kundzei un hercogienei Ruānai. Es iespiedu rokas sānos un salti noskatīju vīru. Bet var­būt tu gribi, lai es parādos galmā savā zaļajā samta kleitā?

Džeimijs novērsa acis no mana dekoltē un saknieba lūpas.

- Mphm, viņš izspieda un izskatījās ārkārtīgi skotisks.

Gribēdama izlīdzināt ķildu, es piegāju tuvāk un uzlika roku

viņam uz elkoņa.

- Nu beidz, es sacīju. Tu taču esi bijis galmā; tu zini, kā dāmas ģērbjas. Tu zini, ka šis tērps salīdzinājumā ar tiem standar­tiem ir nieks.

Viņš mani vēlreiz noskatīja un, nedaudz sakaunējies, pasmai­dīja.

- Nūjā, viņš piekrita. Nūjā, tiesa. Tikai tas ir… nu, tu esi mana sieva, Armaliet. Es negribu, lai citi vīrieši blenž uz tevi tā, kā es savulaik uz šīm dāmām.

Sāku smieties, apķēros viņam ap kaklu, pievilku tuvāk un no­skūpstīju. Viņš apskāva manu vidukli un ar īkšķi neapzināti glāstīja slideno sarkano zīdu vietā, kur tas cieši piekļāvās manam augu­mam. Rokas slīdēja uz augšu pa gludo audumu, līdz pārslīdēja manam sprandam. Otra roka satvēra manu apaļo krūti, kas kārdi­noši iekārojama zem plānā zīda izvēlās virs korsetes ciešā tvēriena. Beidzot viņš to palaida vaļā un, šaubās galvu grozīdams, izslējās.

- Laikam jau tev vajadzēs vilkt to mugurā, Armaliet, bet, Dieva dēļ, esi uzmanīga.

- Uzmanīga? No kā man jāuzmanās?

Viņa lūpas sašķiebās skumīgā smaidā.

- Ak kungs, sieviete, tev laikam nav ne jausmas, kā tu šajā kleitā izskaties? Man uz vietas gribas tevi izvarot. Un tie sasodītie varžēdāji nav tik savaldīgi kā es. Viņš viegli sarauca pieri. Tu nevari… augšā mazliet piesegties? Lielā plauksta nenoteikti noplivinājās apmēram ar rubīna brošu piespraustā žabo līmenī.

- Ar… rišām vai kaut ko tādu? Ar lakatiņu?

- Vīriešiem nav nekādas nojēgas par modi. Bet neraizējies. Šuvēja saka: tādam nolūkam paredzēts vēdeklis. Žestā, kura no­slīpēšanai līdz pilnībai man vajadzēja piecpadsmit minūtes, es at­vēru ar kleitai pieskaņotām mežģīnēm apdarinātu vēdekli un val­dzinoši vilnīju to pret krūtīm.

Par šo izrādi Džeimijs domīgi samirkšķināja acis, tad pagriezās un izņēma no skapja manu apmetni.

- Esi tik laba, Armaliet, viņš piebilda, uzliekot smago samta apmetni man uz pleciem. Paņem lielāku vēdekli.

Ja runā par uzmanības piesaistīšanu, kleita izpelnījās nedalītu atzinību. Ja runā par tās ietekmi uz Džeimija asinsspiedienu, tad to var vērtēt dažādi.

Viņš sargādams neatkāpās no manis ne soli un apveltīja ar zvē­rīgu skatienu ikvienu vīrieti, kurš palūkojās manā virzienā, līdz no zāles otras malas mūs ieraudzīja Annelīze de Marijaka un, glīto seju savilkusi laipnā smaidā, peldēja uz mūsu pusi. Jutu, ka smaids manā sejā sastingst. Annelīze de Marijaka bija Džeimija kā viņš teica “paziņa” no tā laika, kad viņš Parīzē bija iepriekšējo reizi. Viņa bija ari skaista, šarmanta un trausla.

- Mori petit sauvage!' viņa sveicināja Džeimiju. Te ir kāds cilvēks, ar kuru tev noteikti jāiepazīstas. Patiesību sakot, vairāki. Viņa piešķieba galvu kā porcelāna lelle un norādīja uz bariņu vī­riešu, kas pulcējās ap šaha galdiņu stūrī un karsti strīdējās. Es pazinu Orleānas hercogu un ievērojamo baņķieri Žerāru Gobelinu. Tātad ietekmīgi ļaudis.

- Nāc un uzspēlē ar viņiem šahu, Annelīze aicināja, ar trauslo kā taurenītis roku satvērusi mana vīra elkoni. Tur tu varēsi iepa­zīties ar Viņa Majestāti, protams, nedaudz vēlāk.

Karali gaidīja parādāmies pēc vakariņām, kurās viņš šobrīd pie­dalījās, apmēram pāris stundu laikā. Pa to laiku viesi staigāja šurpu turpu, sarunājās, apbrīnoja gleznas pie sienām, flirtēja, slēpjoties aiz vēdekļiem, ēda saldumus un kūciņas, dzēra vīnu un ar pus­līdz piedienīgiem intervāliem nozuda aiz aizkariem savādos, nelie­los alkovos. Tie bija meistarīgi izveidoti istabu paneļos, gandrīz nemanāmi, ja vien nepiegāja tik tuvu, ka varēja dzirdēt skaņas, kas plūda no turienes.

Džeimijs svārstījās, un Annelīze parāva viņu stiprāk.

- Nāc! viņa sauca. Par savu dāmu nebaidies… viņa uzmeta atzinīgu skatienu manai kleitai, …ilgi viņa viena nepaliks.

- Par to jau es baidos, Džeimijs pie sevis noburkšķēja. Labi, tikai īsu brīdi. Viņš uz mirkli atbrīvojās no Annelīzes tvēriena un pieliecās man pie auss.

-Ja es, Armaliet, atradīšu tevi kādā no tiem alkoviem, tad vīrie­tis, ar kuru būsi kopā, būs pagalam. Un, kas attiecas uz tevi… Rokas neapzināti pieskārās zobena jostai.

- Nē, to tu nedarīsi, es sacīju. Tu zvērēji pie sava dunča, ka nekad mani vairs nepērsi. Cik tad vērts būs Svētais tērauds, ko?

Negribīgs smaids pavilka uz augšu vienu lūpu kaktiņu.

- Nē, es tevi nesitīšu, lai cik ļoti gribētos.

- Labi. Ko tad tu taisies darīt? es viņu ķircināju.

- Gan jau kaut ko izdomāšu, viņš diezgan nopietni atbildēja.

- Vēl nezinu, bet tev tas nepatiks.

Un, vēl beidzamo reizi aplaidis apkārt niknu skatienu un privātīpašnieciski saspiedis manu plecu, viņš ļāva Annelīzei vest sevi projām; izskatījās, ka mazs, bet sparīgs velkonis velk aiz sevis baržu, kas nevēlas kustēties.

Annelīzei izrādījās taisnība. Tiklīdz Džeimija niknais skatiens vairs nestājās nevienam ceļā, galma kungi salidoja ap mani kā papagaiļu bars uz zemeņu ogu.

Manu roku vairākkārt skūpstīja un ilgstoši turēja, man tika teikti desmitiem puķainu komplimentu, un nebeidzamā straumē man tika piegādāti ar garšvielām bagātināta vīna kausi. Apmēram pusstundu pēc uzlidojuma sākuma jutu, ka sāp kājas. Un ari seja no smaidīšanas. Un roka no vēdekļa kustināšanas.

Man nācās ar pateicību atzīt Džeimija nepiekāpšanos jautājumā par vēdekli. Padodoties viņa prātīgumam, biju paņēmusi līdzi lie­lāko, kāds man bija, pēdu garu milzeni, apgleznotu ar dzīvniekiem, kas laikam bija skotu brieži, kuri lec pāri viršiem. Māksliniecisko izpildījumu Džeimijs novērtēja kritiski, bet izmēru atzinīgi. Gra­ciozi vēdinādama projām dedzīga, violetā tērpta jaunekļa uzmanī­bas pierādījumus, es neuzkrītoši izpletu vēdekli sev zem zoda, lai uztvertu drupačas, kad knibinājos ap grauzdiņu ar lasi.

Un ne tikai maizes druskas. Lai ari Džeimijs no sava novēro­šanas punkta kādu pēdu virs manis bija apgalvojis, ka var redzēt manu nabu, tā tomēr lielā mērā bija pasargāta no ciešākas franču galminieku izpētes, jo vairums no tiem bija īsāki par mani. Lai gan…

Biju bieži ieritinājusies pie Džeimija krūtīm, mans deguns ērti ietilpa mazajā bedrītē pie viņa kakla pamatnes. Daži no īsākajām

un drošākajām dvēselēm manu apbrīnotāju vidū likās tiecamies izbaudīt kaut ko līdzīgu, un es tiku pastāvīgi nodarbināta, vilnījot vēdekli tik stipri, ka viņiem plīvoja mati, un, ja ar to vēl nepietika, lai viņus atvēsinātu, sparīgi aizvēru vēdekli un eleganti papliķēju pa galvvirsu.

Ievērojamu atvieglojumu man sagādāja pie durvīm stāvošais sulainis, kas saslējās un noskandēja:

- Sa Majestй, Le Roi Louis!1

Lai ari karalis cēlās rītausmā, uzplauka viņš acīmredzot vakarā. Nebūdams neko daudz garāks par manām piecām pēdām sešām collām, Luijs ienāca stalti izslējies, kas raksturīgi krietni garāka auguma cilvēkam, skatīdamies pa labi un pa kreisi un augstsirdīgi pieņemdams pavalstnieku klanīšanos.

Nu, es nodomāju, nopētot Luiju, šis krietni vairāk atbilst ma­niem priekšstatiem par to, kādam karalim vajadzētu izskatīties. Ne īpaši skaists, bet izturas tā, it kā būtu skaists; šo iespaidu radīja ne vien monarha krāšņais ietērps, bet ari apkārtējo izturēšanās. Viņam galvā bija neredzēti moderna parūka ar atpakaļ atķemmētiem ma­tiem, mugurā samta svārki, viscaur izšūti ar simtiem frivolu zīda tauriņu. Svārkiem vidū bija šķēlums, lai varētu redzēt vesti no jutekliska krēmkrāsas zīda ar dimanta pogām, kas bija saskaņotas ar platajām, tauriņu formā veidotajām kurpju sprādzēm.

Tumšās, zem nokareniem plakstiņiem paslēpušās acis pārslīdēja ļaužu drūzmai, bet augstprātīgais Burbonu deguns bija savilkts, it kā viņš ošņātu kaut ko interesantu.

Džeimijs bija ģērbies kūtos un pledā, un arī svārkos ar iestīvinātu dzeltena zīda vesti, viņa ugunīgie mati brīvi slīga pār pleciem, un tikai vienā pusē pēc senas skotu paražas bija sapīta maza bizīte, kas pilnīgi noteikti šeit iederējās. Vismaz es domāju, ka Džeimijs bija tas, kurš piesaistīja karaļa uzmanību, jo Le Roi Louis uzkrītoši mainīja virzienu, pagriezās pret mums, šķeļot priekšā stāvošo pūli kā Sarkanās jūras viļņus. Viņam cieši kā laiva ķīļūdenī sekoja de Latūra kundze, kuru pazinu no iepriekšējām viesībām.

Sarkano kleitu biju piemirsusi; Viņa Majestāte apstājās tieši man priekšā un pārspīlēti, roku piespiedis pie vēdera, paklanījās.

- Chиre Madame! viņš sacīja. Mēs esam sajūsmā!

Dzirdēju, ka Džeimijs dziļi ievelk elpu, tad pasper soli uz

priekšu un palokās karalim.

- Vai drīkstu stādīt priekšā savu sievu, Jūsu Majestāte, Broktūrekas kundze. Viņš iztaisnojās un atkāpās. Džeimija pirkstu ašo kustību piesaistīta, es mirkli neizpratnē raudzījos viņā, tad sapratu, ka viņš signalizē, lai izdaru reveransu.

Es automātiski pakniksēju, ar grūtībām turot acis pievērstas grī­dai un prātojot, kur skatīties, kad atkal iztaisnošos. Luijam aiz muguras stāvēja Nele de Laturellas kundze un ar viegli garlaikotu sejas izteiksmi vēroja iepazīstināšanu. Ļaudis melsa, ka Nele esot karaļa šībrīža favorīte. Viņa atbilstoši jaunākajām modes tenden­cēm bija ģērbusies kleitā, kuras izgriezums bija zem krūtīm, aiz­stāts ar nelielu gabaliņu tilla, kas nepārprotami pildīja rotājuma funkciju, jo nekādi nederēja ne siltumam, ne apsegam.

Taču ne jau tērps vai skats, ko tas atklāja, mani satricināja. Neies krūtis, kas bija gan saprātīga izmēra, gan patīkamu proporciju, ar lielām brūnganām areolām, bija vēl izgreznotas ar krūšu rotām, kas lika to ietvariem nobālēt savā nenozīmībā. Dimantiem apbērtu gulbju pāris ar rubīna acīm stiepa viens otram pretī kaklus, bīstami šūpojoties savās zelta stīpu laktās. Meistara darbs bija izcils, un materiāli satriecoši, bet fakts, ka katra zelta stīpa gāja cauri kat­ram krūšu galiņam, tuvināja mani ģībonim. Paši galiņi bija diezgan nopietni pārveidoti, bet šo faktu noslēpa liela pērle smalkā zelta ķēdītē, kas karājās abos galvenās stīpas galos.

Es iztaisnojos pietvīkušu seju un klepodama, tāpēc man izde­vās aizbildināties, pieklājīgi kāsējot mutautiņā un kāpjoties atpa­kaļ. Jutu, ka man kāds stāv aiz muguras, un nobremzēju laikā, lai neietriekos Džeimijā, kas, nelikdamies ne zinis par smalkjūtību, bez mazākās izlikšanās kā aizdomājies vēroja karaļa mīļāko.

- Viņa stāstījusi Marijai d’Arbanvilai, ka metrs Raimons viņai tās izdūris, es klusi nočukstēju. Skatiens kā apburts nepakustējās ne par mata tiesu.

- Vai man arī pieteikties uz šādu procedūru? es jautāju.

- Droši vien viņš to izdarītu, ja es iedotu ķimeņu dzēriena recepti.

Beidzot Džeimijs pavērās manī no augšas. Saņēmis elkoni, viņš bīdīja mani uz alkovu, kur bija izliktas uzkodas.

- Ja tu tikai vēlreiz runāsi ar metru Raimonu, viņš čukstēja, gandrīz neatverot muti, es pats tās izcaurumošu… ar zobiem.

Tikmēr karalis bija lēnā solī nonācis līdz Apollona salonam; tukšo vietu, kas palika viņam aiz muguras, ātri aizpildīja tie, kas nāca no ēdamistabas. Redzēdama, ka Džeimijs iegrimis sarunā ar turīgas kuģu īpašnieku dzimtas galvu Ženē kungu, es neuzkrītoši lūkojos pēc vietas, kur uz brīdi varētu noaut kurpes.

Turpat tuvumā atradās viens no alkoviem, un, cik varēja spriest, tobrīd tas bija tukšs. Aizsūtīju kādu aizkavējušos pielūdzēju, lai atnes vēl vīnu, un tad, aši aplaidusi skatienu apkārt, ieslīdēju alkovā.

Tā mēbelējums dīvāns, neliels galdiņš un pāris krēslu, uz ku­riem ērtāk novietot drēbes nekā sēdēt, deva mājienu par šī patvē­ruma nolūkiem, es nosodoši nodomāju. Tomēr es apsēdos, nomaucu kurpes un ar atvieglojuma nopūtu uzliku kājas uz otra krēsla.

Man aiz muguras, slīdot pa stieni, klusi nošķindēja aizkaru riņķi, un tas vēstīja, ka mana nozušana galu galā nav palikusi nepamanīta.

- Kundze! Beidzot mēs esam vieni!

- Jā, diemžēl, es nopūtos. Viens no neskaitāmajiem grāfiem, es nodomāju. 0 nē, šis ir vikonts, kāds viesību sākumā bija man stādījis viņu priekšā kā vikontu de Rambo. Viens no mazajiem vīri­ņiem. Šķiet, es atcerējos, kā viņa krellēm līdzīgās acis, apbrīnā mir­dzot, vērās augšup uz mani no vēdekļa malas.

Velti nešķiezdams laiku, pielūdzējs veikli apmetās uz otra krēsla un iecēla manas kājas sev klēpī. Un manus zīda zeķēs autos kāju pirkstus dedzīgi iespieda sev kājstarpē.

- Ak, ma petiteP Cik smalki pirkstiņi! Jūsu skaistums laupa man prātu!

Nodomāju, ka tas laikam ir tiesa, ja viņš patiesi tic, ka manas pēdas var dēvēt par trauslām. Pacēlis vienu kāju pie mutes, viņš ar lūpām knibināja manus pirkstus.

- C’est un cochon qui vit dans la ville, c’est un cochon qui vit…1

Es izrāvu kāju viņam no rokām un steigšus piecēlos, mani gan

stipri kavēja kuplie apakšsvārki.

- Runājot par cochons, kas dzīvo pilsētā, es diezgan nervozi sacīju, šaubos, vai mans vīrs būtu ļoti priecīgs, ja atrastu jūs šeit.

- Jūsu vīrs? Phē! Vikonts ar gaisīgu rokas mājienu noraidīja domu par Džeimiju. Viņš noteikti kādu laiku būs aizņemts, par to esmu drošs. Un, kamēr runča nav mājās… nāc pie manis, ma petite souris2 ; ļauj paklausīties, kā tu pīksti.

Laikam jau vēlēdamies stiprināties pirms cīņas, vikonts izvilka no kabatas emaljētu tabakdozīti, veikli uz plaukstas virspuses izvietoja rindiņā tumšus graudiņus un viegli nobrauca gar nāsīm.

Tad dziļi ievilka elpu, acīm gaidīšanas priekā kvēlojot, un strauji atgāza galvu, kad aizkars, vara riņķiem šķindot, pēkšņi tika atrauts vaļā. Iebrukums novērsa vikonta uzmanību, un viņš spēcīgi iešķau­dīja man krūtīs.

Es iekliedzos.

- Pretekli tāds! Ar sakļauto vēdekli iesitu kavalierim pa seju.

Vikonts, asaru pilnām acīm, atstreipuļoja atpakaļ. Viņš paklupa

pār manām četrdesmitā izmēra kurpēm, kas mētājās uz grīdas, un uz galvas iekrita uz sliekšņa stāvošā Džeimija rokās.

- Nu, zināmā mērā tev tomēr izdevās piesaistīt uzmanību, es beidzot sacīju.

- He! Džeimijs nosprauslojās. Tas salaud3 var priecāties, ka es viņam nenorāvu galvu un neliku pašam to apēst.

1 Šis sivēntiņš dzīvo pilsētā, un šis sivēntiņš dzīvo… (Franču vai.)

2 Mana mazā pelīte. (Franču vai.)

3 Izvirtulis. (Franču vai.)

- Tas būtu bijis ļoti saistošs skats, es vēsi piekritu. Taču izmērcēšana strūklakā bija gandrīz tikpat laba.

Džeimijs pacēla galvu, nepatikas izteiksmi sejā nevilšus bija no­mainījis smaids.

- Nūjā. Galu galā es viņu nenoslīcināju.

Džeimijs atkal nosprauslojās. Viņš stāvēja dzīvojamā istabā, kas piederējās nelieliem pils appartement, kur karalis, kad pēdīgi pār­stāja smieties, bija mūs ievietojis, uzstājot, ka mēs šonakt nedrīks­tam doties atpakaļ uz Parīzi.

“Kā nekā, mon chevalier," viņš bija sacījis, noskatīdams Džei­mija lielo augumu, no kura uz terases pilēja ūdens, “mums ārkār­tīgi nepatiktu, ja jūs saaukstētos. Esmu pārliecināts, ka tādā gadī­jumā galmam tiktu laupīta lieliska iespēja izklaidēties un cienītā kundze man nekad to nepiedotu. Vai ne, mīļā?” Luijs pastiepa roku un rotaļīgi ieknieba de Laturellas kundzei krūtsgaliņā.

Karaļa mīļākā izskatījās mazliet aizkaitināta, bet padevīgi pa­smaidīja. Taču es pamanīju, ka tad, kad valdnieka uzmanība pie­vērsās kaut kam citam, viņas skatiens kavējās pie Džeimija. Nu, man vajadzēja atzīt, ka viņš izskatījās visai iespaidīgs, kad tā stā­vēja lāpu gaismā, drēbēs, kuras bija pielipušas miesai un no kurām pilēja ūdens. Tas nenozīmēja, ka man patika viņas skatiens.

Džeimijs novilka izmirkušo kreklu un nometa to slapjā kaudzē uz gridas. Bez krekla viņš izskatījās vēl labāk.

- Kas attiecas uz tevi, viņš pievērsa man draudīgu skatienu,

- vai es tev neteicu, lai turies tālāk no tiem alkoviem?

-Jā. “Bet citādi, Linkolna kundze, kā jums patika izrāde?” es pieklājīgi apvaicājos.

- Ko? Džeimijs raudzījās manī tā, it kā es uz līdzenas vietas būtu sajukusi prātā.

- Neko. Tu to nevari zināt. Es tikai gribēju teikt: vai tu pirms savu laulības tiesību aizstāvēšanas iepazinies ar kādu noderīgu cil­vēku?

Viņš sparīgi berza matus ar dvieli, ko bija paņēmis no mazgā­jamā galdiņa.

- Nu kā tad. Izspēlēju vienu šaha partiju ar Divernē kungu. Sakāvu un sakaitināju.

- Oho, izklausās daudzsološi. Un kas Divernē kungs tāds ir?

Džeimijs smaidīdams pasvieda man dvieli.

- Francijas finanšu ministrs, Armaliet.

- Oho. Vai esi apmierināts, ka sakaitināji viņu?

- Viņš dusmojās uz sevi par to, ka zaudēja, Armaliet, Džei­mijs paskaidroja. Tagad viņš neliksies mierā, iekams nebūs mani uzveicis. Svētdien viņš nāks pie mums uz mājām uzspēlēt.

- O, esi labi pastrādājis! Es neskopojos ar uzslavu. Un spē­lējot tu varēsi viņu pārliecināt, ka Stjuartu izredzes ir ārkārtīgi drū­mas, un iestāstīt, ka Luijs, kaut ari asinsradinieks, nevēlas viņiem palīdzēt finansiāli.

Džeimijs piekrītoši palocīja galvu, ar abām rokām atglaužot slapjos matus. Uguns vēl nebija iekurta, un viņš viegli nodrebinā­jās.

- Kur tu iemācījies spēlēt šahu? es ziņkāri pajautāju. Nemaz nezināju, ka tu to proti.

- Kolams Makenzijs iemācīja, viņš atbildēja. Kad sešpadsmit gadu vecumā dzīvoju Leohas pili. Man bija skolotāji franču, vācu valodā, matemātikā un tamlīdzīgi, bet katru vakaru man bij jāiet augšā pie Kolama stundu spēlēt šahu. Ne jau vienmēr viņam vaja­dzēja stundu, lai mani sasistu lupatās, Džeimijs skumīgi piebilda.

- Nav brīnums, ka tu spēlē labi, es teicu. Džeimija tēvocis Kolams bija kritis par upuri slimībai, kas gandrīz pilnībā bija laupī­jusi viņam spēju kustēties; to šis vīrietis kompensēja ar prātu, kas atstātu kaunā pat Makjavelli.

Džeimijs piecēlās un, samiegtām acīm skatoties uz mani, at­sprādzēja zobena jostu.

- Nedomā, ka nezinu, kas tev padomā, Armaliet. Maini sarunas tematu un glaimo kā kurtizāne. Vai es tevi nebrīdināju no tiem alkoviem?

- Tu teici, ka nesitīsi mani, es atgādināju, drošs paliek drošs iesēžoties krēslā dziļāk.

Kārtējo reizi nosprauslojies, viņš nosvieda zobenu uz kumodes un kiltus pievienoja slapjajam kreklam.

- Vai es izskatos pēc tāda, kas spētu sist grūtu sievieti? viņš skarbi noprasīja.

Es šaubīdamās paskatījos uz viņu. Pilnīgi kails, mati nokarājās slapjās pinkās, un uz miesas vēl redzamas baltās rētas viņš izska­tījās kā tikko no kuģa nolēcis vikings, kura prātu nodarbina tikai izvarošana un laupīšana.

- Atklāti sakot, tu izskaties tā, it kā būtu spējīgs uz visu, es neminstinoties spēru ārā. Ja runājam par alkoviem, jā, tu mani brīdināji. Laikam jau man vajadzēja iziet ārā un tur novilkt kurpes, bet kā es varēju zināt, ka tas idiots vilksies man pakaļ un sāks gramstīties gar kājām? Un, ja tu nedomā mani pērt, ko tad esi no­lēmis? Es iekrampējos krēsla roku balstos.

Viņš atgūlās gultā un uzsmaidīja man.

- Velc nost to padauzas kleitu, Armaliet, un nāc gultā!

- Kāpēc?

- Nu, es varētu tev sadot sukas vai izmērcēt strūklakā. Džei­mijs paraustīja plecus. Gribēju tevi briesmīgi sabārt, bet baidos, ka nevarēšu tik ilgi noturēt vaļā acis. Viņš plati nožāvājās, tad samirkšķināja plakstus un atkal pasmaidīja. Atgādini, lai es to izdaru no rīta, labi?

- Tev taču ir labāk, vai ne? Džeimija tumšzilās acis apēnoja bailes. Vai tas ir pareizi, ka tev tik briesmīgi jāvemj, Ārmaliet?

Atgrūdu matus no sasvīdušajiem deniņiem un ar mitru dvieli noslaucīju seju.

- Nezinu, vai tas ir pareizi, vārgi izdvesu, bet vismaz esmu pārliecināta, ka tas ir normāli. Dažām sievietēm ir nelabi visu laiku. Šajā brīdī tā nebija patīkama doma.

Džeimijs paskatījās nevis koši izkrāsotajā pulkstenī uz galda, bet, kā parasti, pa logu uz sauli.

- Vai tu, Armaliet, jūties gana labi, lai ietu lejā brokastis, vai ari likt istabenei uznest tev kaut ko uz paplātes?

- Nē. Tagad man ir tīri labi. Un tā bija taisnība. Rīta nelabums bija dīvaina parādība: kad nežēlīgi sliktā dūša bija dabūjusi izrī­koties ar mani pēc patikas, pēc maza brītiņa es jau jutos pavisam labi. Tikai izskalošu muti.

Kad es, pārliekusies pāri bļodai, mazgāju seju ar vēsu ūdeni, pie appartement durvīm kāds piegrabināja. Droši vien kalps, kurš tika aizsūtīts uz mūsu Parīzes māju pēc tīrām drēbēm, es nodomāju.

Taču, man par pārsteigumu, kāds galminieks atnesa rakstisku ielūgumu uz pusdienām.

- Šodien Viņa Majestāte ietur maltīti kopā ar kādu angļu augst­mani, galminieks paskaidroja, kurš nesen ieradies Parīzē. Viņa Majestāte uzaicinājis uz pusdienām vairākus ievērojamus angļu tir­gotājus no pilsētas, lai Viņa Gaišībai hercogam būtu tautiešu sa­biedrība. Kāds ieminējās Viņa Majestātei, ka jūsu sievas kundze ir angļu dāma un tādēļ viņa jāielūdz.

- Labi, Džeimijs sacīja, uzmetis man ašu skatienu. Varat pateikt Viņa Majestātei, ka jutīsimies pagodināti.

Drīz pēc tam ieradās Mērtegs, kā vienmēr skābu ģīmi, ar lielu paunu tīru drēbju un manu zāļu lādi, kuru arī biju lūgusi atgā­dāt. Džeimijs ieveda viņu dzīvojamā istabā, lai dotu rīkojumus par darāmajiem dienas darbiem, bet es tikmēr steigšus cīnījos ar savu tīro kleitu, pirmo reizi nožēlojot, ka esmu atteikusies no personī­gās istabenes pakalpojumiem. Mani mati jau pēc dabas bija nepa­kļāvīgi, un pēc gulēšanas ciešā apskāvienā ar lielu, mitru skotu tie nebija kļuvuši glītāki; nepakļāvīgas pinkas spurojās uz visām pusēm, pretojoties jebkuriem mēģinājumiem savaldīt tās ar suku un ķemmi.

Pēdīgi es iznācu no istabas, piepūlē sasarkusi un dusmīga, to­mēr mati kaut cik bija savesti kārtībā. Džeimijs, ieraudzījis mani, kaut ko nomurmināja par ežiem, bet pretī saņēma svilinošu ska­tienu, un tik daudz prāta viņam acīmredzot pietika, lai klusētu.

Pastaiga pils dārzos starp puķu dobēm un strūklakām man palī­dzēja puslīdz atgūt līdzsvaru. Vairums koku vēl bija kaili, bet diena

marta beigām bija iegadījusies neparasti silta, un zaros briesto­šie pumpuri smaržoja svaigi un spēcīgi. Gandrīz varēja sajust, kā sula kūsā slaidajās kastaņās un papelēs, kas auga celiņu malās un apēnoja simtiem balta marmora statuju.

Es apstājos pie skulptūras, kurā bija attēlots vīrietis, līdz viduk­lim paslēpies auduma drapērijās, ar vīnogām matos un flautu pie lūpām. Liela kaza ar zīdainu spalvu izsalkusi skrubināja vīnogas, kas bagātīgi slīga no auduma marmora krokām.

- Kas tas ir? es jautāju. Vai Pāns?

Džeimijs smaidīdams papurināja galvu. Viņš bija ģērbies savos vecajos kiltos un apvalkātajos, toties ērtajos svārkos, bet manās acīs viņš izskatījās daudz labāk nekā grezni ģērbtie galminieki, kas čalodami nelielos bariņos gāja mums garām.

- Nē, es domāju, ka Pāna skulptūra ir te kaut kur tuvumā, bet ne šī. Šis vīrietis ir viens no cilvēka četriem humorālajiem tipiem jeb temperamentiem.

- Nu, viņš izskatās diezgan humorīgs, es teicu, paskatīdamās uz kazas smaidošo draugu.

Džeimijs sāka smieties.

- Un tu vēl skaities dziedniece, Armaliet! Ne jau tāds humors. Vai tu zini par četriem šķidrumiem, kas veido cilvēku? Šis ir Asi­nis jeb Sangviniķis… viņš pamāja uz flautistu, tad raudzījās uz priekšu pa taku, …un tur ir Melnā Žults jeb Melanholija. Tas bija gara auguma vīrs tādā kā togā ar atvērtu grāmatu rokā.

Džeimijs norādīja uz celiņa otru pusi.

- Un tur pāri ir Žults jeb Holēriķis. Tas bija kails muskuļots jauneklis, kurš izteikti nikni lūrēja caur pieri, nepievēršot uzma­nību marmora lauvai, kura grasījās smuki iekost viņam kājā. Un tas ir Gļotas jeb Flegmātiķis.

- Tiešām, sasodīts? Flegmātiķis, bārdains kungs ar samīcītu cepuri, rokas bija sakrustojis uz krūtīm, un pie kājām viņam gulēja bruņurupucis.

- Hm, es tikai noteicu.

- Vai tavā laikā ārsti nemācījās par četriem šķidrumiem? Džeimijs ziņkārīgi jautāja.

- Nē, es teicu. To vietā mēs mācījāmies par mikrobiem.

- Tiešām? Mikrobi, Džeimijs noteica pie sevis, izmēģinot vel­dams šo vārdu uz mēles ar skotiem raksturīgo ņurdienu, un tas izklausījās ārkārtīgi nepatīkami. Mirrrobi. Un kā tie izskatās?

Atgāzusi galvu, skatījos uz “Amerikas” tēlu, jaunavu precību gados, kas bija tērpusies spalvu svārciņos, rotu matos un kroko­dilu pie kājām.

- Nu, no tiem tik gleznainas statujas neiznāktu, es piebildu.

Pie Amerikas kājām gulošais krokodils man atgādināja metra

Raimona aptieku.

- Vai tas tev bija padomā, kad tu negribēji, lai eju pie metra Raimona? es jautāju. Vai ari tu vienkārši nevēlies, ka es krūšu galos izduru caurumus?

- Es pilnīgi noteikti nevēlos, lai tu caurdur krūtis, Džeimijs stingri noteica un, saņēmis mani aiz elkoņa, mudināja doties tālāk, ja nu es no Amerikas kailajām krūtīm smeltos kādu nenormālu iedvesmu. Bet, nē, es arī negribētu, lai tu ej pie metra Raimona. Par to vīru klīst baumas.

- Parīzē baumo par visiem, es norādīju, un es būtu ar mieru derēt, ka metrs Raimons tās ļoti labi pārzina.

Džeimija mati ievizējās vēsajā pavasara saulē, kad viņš palocīja galvu.

- O, nūjā, kā gan citādi? Es gribēju teikt, ka to, ko man vajag, es varu uzzināt krogos un salonos. Runā, ka metrs Raimons atrodas kādas biedrības priekšgalā, bet tie nav jakobītu atbalstītāji.

- Tiešām? Kas tad?

- Tie, kas nodarbojas ar kabalu un okultismu. Iespējams, raga­nas.

- Džeimij, tu taču neteiksi, ka nopietni raizējies par raganām un dēmoniem, vai ne?

Mēs bijām nonākuši tajā dārza daļā, kuru dēvēja par “Zaļo paklāju”. Tik agri pavasarī milzīgā zālienā zaļums bija tikko

iekrāsojies, bet cilvēki zvilnēja uz tā, jau baudīdami silto dienu, kādas gadījās tikai paretam.

- Nē, par raganām ne, viņš beidzot atbildēja, kad bija atradis vietiņu pie forzlciju dzīvžoga un apsēdies zālē. Bet par grāfu Senžermēnu gan varbūt.

Atcerējos, kāds skatiens bija grāfa Senžermēna tumšajās acis Havras ostā, un, par spīti saulei un vilnas šallei, kurā biju ietinu­sies, es nodrebinājos.

- Tu pieļauj, ka viņš ir saistīts ar metru Raimonu?

Džeimijs paraustīja plecus.

- Nezinu. Bet tu pati man atstāstīji baumas par Senžermēnu, vai ne? Un, ja metrs Raimons apgrozās tajās aprindās… tad es domāju, ka tev, Armaliet, jāturas no aptiekāra pa lielu gabalu. Viņš veltīja man šķību smaidu. Galu galā es negribētu tevi vēl­reiz glābt no sārta.

Ēnas zem kokiem man atsauca atmiņā drēgno un drūmo zagļu cietumu Kreinsmūrā, un man atkal pārskrēja drebuļi, tālab pievir­zījos tuvāk Džeimijam, kur saule spīdēja spožāk.

- Es ari to negribētu.

Zem ziedoša forzlciju krūma zālē lakstojās baloži. Galma dāmas un kungi darīja kaut ko līdzīgu uz celiņiem, kas veda cauri skulp­tūru dārzam. Galvenā atšķirība bija tāda, ka baloži nesacēla tādu jezgu.

Kāds tēls muarē auduma tērpā aiz mūsu atpūtas vietas skaļi sajūsminājās par iepriekšējā vakara izrādes dievišķumu. Ar viņu kopā bija trīs dāmas, kas uzticīgi, kaut varbūt ne tik uzskatāmi, atbalsoja viņa uzskatus.

- Izcili! Lakujē balss ir vienkārši izcila!

- 0, izcili! Jā, brīnišķīgi!

- Kolosāli, kolosāli! Izcili ir vienīgais pareizais vārds!

- 0 jā, izcili!

Balsis visas četras skanēja spalgi, it kā no dēļa tiktu vilktas ārā naglas. Kontrastā baložu kavalieris, izpildīdams savu tūri dažas pēdas no mana degungala, ūboja dobji un liegi, skaņa no dziļas,

mīlas pilnas grudzināšanas pacēlās līdz dvesmojošai svilpšanai, kad viņš izrieza krūtis un atkārtoti klanījās, noliekot savu sirdi pie kājām mīļotajai dāmai, kura līdz šim izskatījās vienaldzīga.

Pāri balodim es paskatījos uz gaišajā zīdā ģērbto galminieku, kurš bija atsteidzies atpakaļ, lai paceltu ar mežģīnēm rotātu mut­autu, ko viena no viņa bijušajām pavadonēm kā ēsmu bija kautrīgi nometusi zemē.

- Dāmas sauc viņu par “L'Andouille”, es noteicu. Nez kādēļ?

Džeimijs miegaini pavēra vienu aci un noskatījās pakaļ aizejo­šajam galminiekam.

- Mm? 0! Desa. Tas nozīmē, ka viņš nespēj savu rodžeriti notu­rēt biksēs. Tu taču pazīsti to slaku… dāmas, sulaiņi, kurtizānes, pāži. Un, ja var ticēt baumām, tad arī klēpju sunīši, viņš piebilda, samiegtām acīm skatīdamies virzienā, kur pazuda zīdā tērptais augums; tagad no tās puses tuvojās galma dāma, pie savām kupla­jām krūtīm sargājoši piekļāvusi baltu, pūkainu kušķi. Tas gan ir pārdroši. Es neriskētu savējo laist tuvumā šiem mazajiem vaukšķo­šajiem spalvu plušķiem.

- Savu rodžeriti? Es nosmīnēju. Šad tad esmu dzirdējusi, ka to sauc par mazo draudziņu. Un jeņķi sazin kādēļ savējos dēvē par dikiem. Reiz es kādu slimnieku, kurš mani ķircināja, nosaucu par “Gudro Diku”, un viņam gandrīz no smiekliem atnāca vaļā šuves.

Džeimijs arī smējās, tīksmi izstaipīdamies siltajā pavasara sau­lītē. Viņš pāris reižu samirkšķināja plakstus un apvēlās uz mugu­ras, raugoties manī no apakšas.

- Un tu, Armaliet, uz mani iedarbojies līdzīgi, viņš sacīja. Es atglaudu viņam no pieres matus un noskūpstīju starp uzacīm.

- Kāpēc vīrieši sauc to cilvēku vārdos? es jautāju. Nu, pie­mēram, džons tomass? Vai arī rodžeritis. Sievietes tā nedara.

- Nē? Džeimijs ieinteresējās.

- Protams, ne. Es drīzāk par džeinu nosauktu savu degunu.

Smejoties viņa krūtis cilājās augšup lejup. Es uzvēlos viņam

virsū, priecādamās par stingro pamatu zem sevis, un spiedu

gurnus uz leju, bet apakšsvārku kārtas radīja šķēršļus, kas iznīci­nāja sākotnējo nolūku.

- Nu, Džeimijs loģiski iebilda, tavējais galu galā neceļas stāvus un nelaižas garšļaukus pats no sevis, nedz arī turpina savu darāmo, neņemot vērā tavas vēlmes. Vismaz, cik man zināms, ne, viņš piebilda, jautājoši savilcis vienu uzaci.

- Nē, paldies Dievam, man tā nenotiek. Nez vai franči to sauc par pjēru, es ieminējos, paskatoties uz garāmejošu dendiju zaļā samta apģērbā.

Džeimijs smējās tik skaļi, ka izbiedēja no forzīciju krūma balo­žus. Tie nikni, spārniem plīkšķot, aizlidoja, atstājot aiz sevis pelēku dūnu plēksnes. Baltais, pūkainais klēpja sunītis, kas apmierināts bija snaudis saimniecei rokās līdzīgi lupatu vīkšķim, uzreiz uztrūkās un atcerējās savus pienākumus. Šunelis kā pingponga bumbiņa izlidoja no siltās ligzdiņas un priecīgs aulekšoja pakaļ baložiem, riedams kā traks, un saimniece, izdvesdama līdzīgas skaņas, skrēja tam pakaļ.

- Ko nu nezinu, to nezinu, Armaliet, Džeimijs teica, kad bija tiktāl atguvies, ka varēja izslaucīt no acīm asaras. Vienīgais fran­cūzis, ko jebkad esmu dzirdējis to kaut kā nosaucam, lietoja vārdu “žoržs”.

- Žoržs! es iesaucos tik skaļi, ka piesaistīju neliela galminieku pulciņa uzmanību, kas tobrīd gāja garām. Viens maza auguma, bet dzīvelīgs eksemplārs, dramatiski melnā tērpā ar balta atlasa ielai­dumiem, apstājās un dziļi paklanījās, ar cepuri noslaucīdams zemi manā priekšā. Viena acs viņam joprojām bija aiztūkusi un koši sar­kana svītra stiepās pāri deguna pamatnei, bet manieres bija nevai­nojamas.

- A votre service, cienītā kundze?1 viņš jautāja.

Varbūt viss noritētu, kā nākas, ja nebutu to stulbo lakstī­galu. Ēdamistabā bija karsti, un tā bija pilna ar galminiekiem un

skatītājiem; viens no vaļu skrimšļu stiprinājumiem manā korsetē bija izļodzījies un sāpīgi dūrās zem kreisās nieres ikreiz, kad ievilku elpu, turklāt es mocījos ar visizplatītāko no grūtniecības sērgām vajadzību čurāt ik pēc dažām minūtēm. Tomēr es būtu izturējusi. Galu galā pamest galdu pirms karaļa bija nopietns etiķetes pār­kāpums, kaut ari otrās brokastis bija diezgan vienkāršs pasākums salīdzinājumā ar oficiālajām pusdienām, kādas Versaļā parastas, tā man vismaz lika saprast. “Vienkāršs” arī ir visai nosacīts jēdziens.

Tiesa, uz galda bija tikai trīs, nevis astoņu veidu marinēti dār­zeņi. Un viena zupa buljons, nevis biezzupa. Teļa gaļa tikai cepta krāsnī, nevis uz iesma, un zivs, kaut ari gardi izsautēta vīnā, tika pasniegta kā fileja, nevis uz veselas, ar garnelēm pilnas aspika jūras.

It kā tik pārmērīgas laucinieciskas vienkāršības sarūgtināts, viens no pavāriem bija pagatavojis apbrīnojamas uzkodas viltīgi no mīklas strēmelēm savīta un ar īstiem ziedošas ābeles zariņiem rotāta ligzda, kurai uz malas bija uztupinātas divas lakstīgalas, vispirms noplūktas un izceptas, pildītas ar āboliem un kanēli, tad atkal izrotātas ar savām spalvām. Un ligzdā salikts viss mazo put­nēnu perējums, sīkie izplesto spārnu strupulīši brūni un kraukšķīgi, maigā, kailā āda glazēta medū, nomelnējušās mutītes vaļā, lai var redzēt pavisam mazu maliņu no tur ieliktā mandeļu pildījuma.

Pēc triumfa gājiena, lai šo brīnumu izrādītu, to pavadīja apkārtsēdošo apbrīnas pilna murmināšana -, smalkais ēdiens tika no­likts priekšā karalim, kurš atrāvās no sarunas ar de Laturellas kun­dzi tikai tik ilgi, lai izceltu no ligzdas vienu putnēnu un iemestu sev mutē.

Krakš, krakš! skanēja starp Luija zobiem. Sastingusi skatījos, kā kustas karaliskie kakla muskuļi, un jutu, kā putrā samaltie kau­liņi noslīd pa manu barības vadu. Brūni pirksti nevērīgi sniedzās pēc nākamā mazuļa.

Šajā brīdī es secināju: ja vilcināšos, notiks kas ļaunāks nekā Viņa Majestātes apvainošana, pametot galdu pirms viņa, un skrēju projām, ko kājas nes.

Pēc dažām minūtēm, kad krūmos es jau slējos kājās, izdzirdu sev aiz muguras troksni. Gaidīju, ka ieraudzīšu taisnu dusmu pār­ņemta dārznieka skatienu, un vainīgi pagriezos, bet ielūkojos vīra aizkaitinātajās acīs.

- Sasodīts, Klēra, vai tev nepārtraukti jāvemj? viņš noprasīja.

- Ar vienu vārdu sakot… jā, es atteicu, pārgurusi noslīgstot uz greznās strūklakas malas. Miklās plaukstas nobraucu sev gar svārkiem. Vai tev liekas, ka es to daru prieka pēc? Man noreiba galva, un es aizvēru acis, cenšoties atgūt iekšējo līdzsvaru, pirms esmu ievēlusies strūklakā.

Pēkšņi maniem krustiem uzgūla roka un es daļēji atslīgu, daļēji iekritu Džeimija skavās, kad viņš apsēdās man blakus.

- Ak Dievs. Piedod, mo duinne! Vai tagad jūties labāk, Klēra?

Es atstūmu viņu tik tālu, lai varētu paskatīties uz augšu, un pasmaidīju.

- Viss ir labi. Tikai mazliet noreiba galva, un tas arī viss. Pa­stiepu roku un centos izlīdzināt dziļo rūpju rievu vīra pierē. Viņš atbildēja uz smaidu, bet rieva saglabājās tieva vertikāla krunciņa starp biezajām smilškrāsas uzacīm. Viņš pašļakstināja ar roku pa ūdeni un pārbrauca pāri maniem vaigiem. Laikam izskatījos diez­gan bāla.

- Piedod, es piebildu. Patiešām, Džeimij, es neko nevarēju padarīt.

Slapjā plauksta, mierinoša, spēcīga un droša, saspieda manu sprandu. Smalku lāsīšu strūkla, kas nāca no mutes delfīnam ar izvelbtām acīm, samitrināja man matus.

- Ak, ko nu par to, Armaliet. Negribēju tev pārmest. Tikai… viņš bezpalīdzīgi noplātīja vienu roku, …tikai es sev liekos tāds biezādains nejēga. Redzu, cik tev ir slikti, zinu, ka tev to esmu nodarījis es, un nevaru līdzēt nenieka. Tāpēc es vainoju tevi, pār­metu tev un rūcu uz tevi… Kāpēc tu, Armaliet, mani vienkārši nepasūti pie velna? viņš nenovaldījās.

Smējos, turoties viņam pie rokas, līdz man sāka sāpēt korsetē iežņaugtie sāni.

- Ej ellē, Džeimij, es beidzot sacīju, slaucīdama acis. Pa taisno uz elli. Nepaej garām rādītājam “Izdari gājienu”. “Nedrīksti ņemt divus simtus dolāru”. Tā. Vai tagad jūties labāk?

- Kā tad, ka labāk. Džeimija seja mazliet noskaidrojās. Kad tu sāc gvelzt niekus, es zinu, ka tev nekas nekaiš. Vai tu jūties labāk, Armaliet?

-Jā, es atbildēju, izslējos taisni un pamazām atkal pieslēdzos apkārtējai pasaulei. Versaļas dārzi bija atvērti publikai, tāpēc košās krāsās tērpto augstmaņu vidū neiederīgi izcēlās nelielas tirgotāju vai strādnieku grupiņas, bet kā vieni, tā otri priecājās par jauko laiku.

Pēkšņi atsprāga tuvākās durvis, kas veda uz terasi, un čalojošā vilni dārzā ievēlās karaļa viesi. Ļaužu straumi, kas plūda no maltī­tes, bija papildinājusi jauna delegācija, acīmredzot šie cilvēki tikko bija izkāpuši no divām lielām karietēm, kuras biju redzējusi brau­cam gar dārza malu uz tālajiem staļļiem.

Jaunpienācēju bija krietns pulciņš gan vīrieši, gan sievietes atturīgi ģērbušies, ja salīdzina ar apkārt redzamajām spilgtajām galminieku drānām. Taču manu uzmanību drīzāk piesaistīja viņu runas veids, nevis izskats. Franču valoda, ja to dzird no attāluma un ja runā vairāki cilvēki, ar saviem nazālajiem elementiem stipri atgādina pīļu vai zosu kvarkšķēšanu. Angļu valodai turpretī pie­mīt krietni lēnāks ritms un daudz mazāk kāpjošo un krītošo into­nāciju. Pa gabalu, ja nav iespējams izšķirt atsevišķa cilvēka balsi, tā skan kā piesmakusi, draudzīga aitusuņa riešana. Ļaužu pulciņš, kas šobrīd mums tuvojās, kopumā atstāja tādu iespaidu, it kā suņi dzītu uz tirgu zosu baru, kas skaļi gāgina.

Angļi bija ieradušies, lai gan diezgan pavēlu. Viņus, bez šau­bām, taktiski izvadīja dārzā, kamēr virtuves kalpotāji steigšus sa­gatavos citu maltīti un par jaunu uzklās vareno galdu.

Pārlaidu viesu grupai ziņkārīgu skatienu. Sendringemas her­cogu es, protams, pazinu, jo biju reiz ar viņu tikusies Skotijā, Leohas pilī. Viņa augums, līdzīgs mucai, bija diezgan uzkrītošs, kad

viņš gāja blakus Luijam, moderno parūku piešķiebis pieklājīgā uzmanībā.

Vairums no viņa pavadoņiem bija sveši, lai gan elegantā pus­mūža dāma, kas šobrīd nāca ārā pa durvīm, noteikti bija Kleimoras hercogiene, kura, kā biju dzirdējusi, tika gaidīta. Karaliene, kuru parasti pamet kādā lauku rezidencē, lai izklaidējas pēc saviem ieskatiem, šim notikumam par godu bija atrauta uz Versaļu. Viņa sarunājās ar viešņu; jaukā, raižpilnā seja bija pietvīkusi no nepa­rastās aizrautības, ko sagādāja šāds piedzīvojums.

Manu skatienu piesaistīja jauna meitene, kas stāvēja herco­gienei aiz muguras. Meitene bija diezgan vienkārši ģērbusies, bet viņai piemita tāds skaistums, kas liktu viņu pamanīt jebkurā drūzmā. Viņa bija maza, trausla, bet tīkami apaļīga būtne, ar tum­šiem, mirdzošiem, nepūderētiem matiem un ārkārtīgi neparasti baltu ādu, vaigiem, kurus klāja tāds tīrs, tumšs pietvīkums, ka viņa izskatījās pēc ziedlapiņas.

Šis krāsas man atgādināja kādu manu kleitu, no gaiša katūna ar sarkanām magonēm. Šī doma neizskaidrojamā kārtā pēkšņi lika uzbangot tik spēcīgām ilgām pēc mājām, ka es ieķēros marmora sola malā; zem plakstiņiem grauza skumju izraisītās asaras. Nodo­māju, ka vainīga droši vien bija vienkāršā, aprautā angļu valoda, ko dzirdēju pirmo reizi pēc daudziem mēnešiem, kad ausīs skanēju­šas tikai skotu dziedošās intonācijas vai franču kvarkšķēšana. Viesi runāja tā, kā runā manā dzimtenē.

Tad es ieraudziju viņu. Jutu, kā no galvas aizplūst asinis, kad skatiens neticīgi slīdēja pa eleganto galvas līniju, tumšajiem ma­tiem, kas bija uzreiz pamanāmi starp pūderētajām parūkām. Ausīs ieskanējās trauksmes zvani gluži kā pretgaisa sirēnu gaudoņa, kad es cīnījos, lai pieņemtu un atvairītu iespaidus, kas gāzās man pāri. Zemapziņa redzēja deguna aprises, nodomāja “Frenks” un lika manam ķermenim pagriezties, lai lidotu viņam pretī. “Tas Nav Frenks,” ierunājās racionālais smadzeņu centrs, mītošs maz­liet augstākā slānī, liekot man sastingt uz vietas, kad es ieraudzīju pazīstamās pussmaidā savilktās lūpas, un atkārtoja: “Tu zini, ka

tas nav Frenks,” kad manu apakšstilbu muskuļi savilkās. Un tad kritu panikā, dūres sažņaudzās un kuņģis, kamēr loģiskās domā­šanas lēnākie procesi kūtri vilkās nopakaļ instinktiem un prātam, redzot augsto pieri un augstprātīgi piešķiebto galvu, pārliecināja mani par neiespējamo. Tas nevarēja būt Frenks. Un, ja nav Frenks, tad tas ir vienīgi…

- Džeks Rendels. Tā nebija mana, bet Džeimija balss, kas iz­klausījās savādi mierīga un sveša. Viņa uzmanību bija piesaistījusi mana dīvainā uzvedība, viņš bija sācis skatīties tai pašā virzienā, kur es, un ieraudzījis to pašu, ko es.

Džeimijs nekustējās. Cik varēju jaust cauri arvien pieaugošās panikas miglai, arī viņš neelpoja. Neskaidri manīju blakus kalpo­tāju, kurš ziņkāri skatījās augšup uz vareno sastingušā skotu kara­vīra stāvu, klusu kā Marsa statuja. Bet es raizējos tikai par Džeimiju.

Viņš bija pilnīgi nekustīgs. Nekustīgs kā lauva, kas saplūdis ar līdzenuma zāli, skatiens tikpat kvēlošs un stings kā saule, kas dedzina veidu. Es redzēju, ka viņa acu dzīlēs kaut kas sakustas. Medībās izgājuša kaķa muskuļu nodevīga noraustīšanās, astes ga­liņa tik tikko manāma pakustēšanās, tie bija asinsizliešanas priekš­vēstneši.

Tam, kurš karaļa klātbūtnē izvilka ieročus, bija jāmirst. Mērtegs atradās dārza otrā malā, pārāk tālu, lai varētu palīdzēt. Vēl divi soļi, un Rendels pienāks tik tuvu, ka varēs dzirdēt viņa sacīto. Un varēs aizsniegt to ar zobenu. Es satvēru Džeimija roku. Tā bija tik cieta kā zobena tērauda spals, ko tā turēja. Man ausīs skaļi šalca asinis.

- Džeimij, es izdvesu. Džeimij! Un paģību.