Spāre dzintarā-1

20 nodaļa Baltā dāma

Rītausma jau bija kļuvusi par gaišu dienu, kad mēs beidzot pārģērbāmies un ķērāmies pie brokastīm, ko atnesa no virtuves.

- Paklau, es ierunājos, lejot tasītēs šokolādi, kas, pie joda, ir tā Baltā dāma?

- Baltā dāma? Magnuss, kurš tobrīd, pārliecies man pār plecu, sniedza groziņu ar karstu maizi, tik stipri sarāvās, ka viena maizīte izkrita. Es to veikli notvēru un pagriezos pret virssulaini, kas izska­tījās stipri sabijies.

- Jā, tieši tā, es apstiprināju. Vai esat par tādu dzirdējis, Magnus?

- Nu, protams, milēdij, vecais vīrs atbildēja. Baltā dāma ir une sorciere.

- Burve? Neticēju savām ausīm.

Magnuss paraustīja plecus, pārspīlēti rūpīgi tinot maizītes sal­vetē, lai nevajadzētu skatīties uz mani.

- Baltā dāma, viņš nomurmināja. Viņu sauc par viedo, par dziednieci. Un tomēr… viņa ieskatās pašā cilvēka būtībā un, ja ierauga dvēselē ļaunumu, tad var pārvērst to pelnos. Viņš vai­rākkārt palocīja galvu, pagriezās un steidzīgi aizčāpoja uz virtuvi. Redzēju nokustamies viņa elkoni un aptvēru, ka viņš ejot pārkrus­tījās.

- Sasodīts, mīļais Jēzu! es izdvesu, pievērsusies Džeimijam.

- Vai tu esi kādreiz dzirdējis par Balto dāmu?

- Um? 0? 0, kā tad, esmu… dzirdējis stāstus. Džeimija acis slēpa garas, kastaņbrūnas skropstas, kad viņš teju vai iebāza de­gunu šokolādes tasītē, bet vaigu pietvīkums bija pārāk košs, lai varētu aizbildināties ar garaiņiem, kas cēlās no dzēriena.

Es atgāzos krēslā, sakrustoju rokas uz krūtīm un, acis samie­gusi, vēros viņā.

- Ak, esi dzirdējis? es pārjautāju. Vai tu būtu pārsteigts, uzzinot, ka vīrieši, kuri vakar uzbruka mums ar Mēriju, nosauca mani par Balto dāmu?

- Tiešām? Viņš sabijies palūkojās uz mani.

Es pamāju ar galvu.

- Kad uzspīdēja gaisma, viņi uzmeta man vienu skatienu, iekliedzās: “Baltā dāma,” un metās projām, it kā pēkšņi būtu sapratuši, ka man ir mēris.

Džeimijs dziļi ievilka elpu un lēnām izpūta. Sarkanums pama­zām aizplūda no sejas, un tā kļuva bāla kā porcelāna šķīvis viņam priekšā.

- Dievs debesīs, viņš klusi nopūtās. Ak… Dievs… debesīs!

Es pārliecos pāri galdam un izņēmu viņam no rokas tasīti.

- Vai tu nevēlētos man pastāstīt, ko tu zini par Balto dāmu? es mīļi jautāju.

- Nu… Viņš saminstinājās, tad nokaunējies pacēla skatienu.

- Redzi… Es pateicu Glengerijam, ka tu esi Baltā dāma.

- Ko tu pateici Glengerijam? Es gandrīz aizrijos ar kumosu. Džeimijs izpalīdzīgi paklapēja man pa muguru.

- Nu, tie bija tikai Glengerijs un Kasteloti, un viss, viņš centās aizstāvēties. Redzi, spēlēt kārtis vai kauliņus ir viena lieta, bet viņi nelikās mierā. Viņiem šķita ārkārtīgi smieklīgi, ka es vēlos būt uzticīgs savai sievai. Viņi teica… nu, viņi sarunāja visādas lietas, un es… un man tas apnika. Ausu galiņi bija sākuši degt koši sarkani, un viņš novērsās.

- Mm, es noņurdēju, iedzerot malciņu tējas, lā kā biju dzirdē­jusi, cik asa mēdz būt Kasteloti mēle, tad varēju iedomāties, kādu nežēlīgu zobošanos Džeimijs piedzīvojis.

Savu tasi viņš iztukšoja vienā malkā, tad nodevās rūpīgai dzē­riena atjaunošanas procedūrai, nenovēršot skatienu no kannas un vairoties pacelt to pret mani.

- Bet es taču nevarēju vienkārši iet projām un viņus pamest, vai ne? viņš noprasīja. Man vajadzēja palikt pie Viņa Augstības visu vakaru, un nebūtu labi, ja viņš mani uzskatītu par nevīrišķīgu.

- Tātad tu viņiem pateici, ka es esmu Baltā dāma. Ļoti pūlē­jos, lai manā balsī neieskanētos smiekli. Un, ja tu tajā vakarā mēģinātu meņģēties ar dāmām, es panāktu, ka tavas svarīgākās ķermeņa daļas nokalst.

- Ē, nu…

- Mans Dievs, un viņi tam noticēja? Jutu, ka arī mana seja no piepūles apvaldīt smieklus piesarkst tikpat stipri kā Džeimijam.

- Es runāju ļoti pārliecinoši, nu ari viņam sāka raustīties lūpu kaktiņš. Liku viņiem pie mātes dzīvības zvērēt, ka nevienam to neteiks.

- Un cik daudz jūs pirms tam bijāt izdzēruši?

- 0, krietni. Es pagaidīju līdz ceturtajai pudelei.

Es padevos un sāku smieties.

- Ak, Džeimij! Mīļais! iesaukusies es pieliecos un noskūpstīju viņa neganti notvīkušo vaigu.

- Nu, viņš neveikli noteica, ziežot uz maizes rikas sviestu.

- Neko labāku es nevarēju izdomāt. Un viņi beidza man uzbāzties ar savām padauzām.

- Labi, es teicu. Atņēmu viņam maizi, uzziedu vēl medu un atdevu atpakaļ.

- Laikam jau nedrīkstu žēloties, es izdarīju secinājumus. Jo šī pasaciņa ne tikai nosargāja tavu tikumību, bet ari neļāva mani izvarot.

- Nūjā, paldies Dievam. Džeimijs nolika maizīti un satvēra manu roku. Jēziņ, ja kaut kas ar tevi būtu noticis, Armaliet, es būtu…

- Jā, es viņu pārtraucu, bet, ja vīri, kas mums uzbruka, zināja, ka esmu Baltā dāma…

- Nūjā, Armaliet. Viņš piekrītoši māja ar galvu. Tie nevarēja būt ne Glengerijs, ne Kasteloti, jo tajā laikā, kad jums uzbruka, viņi kopā ar mani bij mājā, kur mani atrada Fērguss. Bet tam vajadzēja būt kādam, kuram viņi to ir pastāstījuši.

Nespēju nomākt vieglus drebuļus, atceroties balto masku un izsmejošo balsi, kas skanēja aiz tās.

Nopūties Džeimijs atlaida manu roku.

- Tas laikam nozīmē, ka vajadzēs apciemot Glengeriju un no­skaidrot, cik liels ir to cilvēku skaits, kurus viņš izklaidējis ar stās­tiem par manu laulības dzīvi. Izmisumā viņš izbrauca ar roku caur matiem. Un pēc tam man jāiet pie Viņa Augstības un jāuz­zina, ko, pie velna, nozīmē darījums ar grāfu Senžermēnu.

- Laikam gan, es domīgi noteicu, kaut gan, pazīstot Glenge­riju, var domāt, ka līdz šim viņš droši vien jau ir izstāstījis to pusei Parīzes. Man pašai arī šodien jāapciemo daži cilvēki.

- 0, ak tā? Un ko tu taisies apciemot, Armaliet? viņš jautāja, samiedzis acis šaurā spraudziņā. Es dziļi ievilku elpu, sagatavoju­sies nepatikšanām, kas mani gaidīja.

- Vispirms metru Raimonu, atbildēju. Un tad Mēriju Hokinsu.

- Varbūt lavandu? Raimons pastiepās uz pirkstgaliem, lai noķeksētu no plaukta burku. Ne jau apliekamajiem, bet aromāts iedarbojas nomierinoši palīdz savest kārtībā nervus.

- Nu, tas atkarīgs no tā, par kāda cilvēka nerviem mēs runā­jam, es teicu, atceroties Džeimija reakciju uz lavandas smaržu. Džeks Rendels bija iecienījis šo aromātu, tāpēc uz Džeimiju tas varēja iedarboties visādi, tikai ne nomierinoši. Tomēr šajā gadī­jumā lavanda varētu nākt par labu. Katrā ziņā nekaitēs.

- Nekaitēs, aptiekārs domīgi atkārtoja. Ļoti prātīgs princips.

- Ziniet, tā sākas Hipokrata zvērests, es teicu, vērojot, kā viņš noliecies rakņājas pa atvilktnēm un toveriem. Tas ir zvērests, ko dod dakteris. “Solos nenodarīt kaitējumu.”

- Ak tā? Un vai pati esat devusi šo solījumu, madonna? Spo­žās abinieka acis mirkšķinoties vērās manī pāri augstajai letei.

Jutu, ka pietvīkstu šī stingā skatiena priekšā.

- Ē, nu nē. Ne gluži. Es neesmu īsta ārste. Vēl ne. Nevarēju pateikt, kas bija licis man piebilst pēdējo teikumu.

- Nē? Taču jūs gribat salabot to, ko “īsts” ārsts nekad nemēģi­nātu, jo zināt, ka zaudēta jaunavība nav atgūstama. Ironija bija nepārprotama.

- 0, ko jūs sakāt? es vēsi atteicu. Pamudināts Fērguss man bieži bija stāstījis par “dāmām” Elīzas madāmas namā. Un kā tad ar sivēna pūsli, kas pildīts ar vistas asinīm? Vai arī jūs vēlaties apgalvot, ka tādas lietas ir aptiekāra, nevis ārsta ziņā?

Metram nebija pieminēšanas vērtu uzacu, bet lielā, izliektā piere mazliet pacēlās uz augšu, kad viņš nosmējās.

- Un kuram tas kaitē, madonna? Ne jau nu tirgotājam. Nedz arī pircējam viņš dabūs vairāk prieka par savu naudu nekā īstās pre­ces pircējs. Pat pašai jaunavības plēvei tas nekaitē! Augsti morāls un hipokratisks pasākums, kuru īstenot labprāt varētu palīdzēt jeb­kurš ārsts.

Es sāku smieties.

- Un jūs jau droši vien pazīstat ne vienu vien, kurš to dara? Es izvirzīšu šo jautājumu nākamajā Medicīnas kontroles valdes sēdē. Bet pa to laiku, ja nerunājam par mākslīgiem brīnumdarbiem, ko varētu darīt konkrētajā gadījumā?

- Mm. Raimons izklāja uz letes marles gabalu un vidū iebēra sauju ļoti smalki sakapātu sausu lapu. No pelēkzaļās augu kaudzī­tes pacēlās asa, patīkami sīva smarža.

- Tā ir upes krustaine, viņš paskaidroja, prasmīgi no mazās drāniņas izveidojot četrstūri ar ieliektiem galiem. Labi veldzē iekaisušu ādu, nelielas plēstas brūces un intīmu orgānu jēlumus. Noderīgs, kā jūs domājat?

- Jā, nudien, es padrūmi atteicu. Jāgatavo kā uzlējums vai kā novārījums?

- Uzlējums. Šajos apstākļos droši vien silts. Viņš pagriezās pret citu plauktu un paņēma vienu no lielajām krāsota porcelāna krūkām. Uz tās bija rakstīts STRUTENE.

- Miegam, metrs paskaidroja. Viņa bezlūpu mute pastiepās smaidā. Domāju, ka labāk būs, ja izvairīsieties lietot opija magoņu zāles. Šai pacientei ir neparedzama reakcija.

- Ak, jūs jau visu zināt, vai ne? es, samierinājusies ar likteni, konstatēju. Diez vai varēju cerēt, ka līdz viņa ausīm nekas nebūs nonācis. Ļoti labi apzinājos, ka informācija bija viena no svarīgāka­jām precēm, ko Raimons pārdeva; tāpēc mazajā veikaliņā satecēja baumas no desmitiem dažādu avotu, sākot ar ielu tirgoņiem un beidzot ar karalisko kambarkungu.

- No trim dažādiem avotiem, Raimons atbildēja. Viņš pameta skatienu laukā pa logu, izstiepis kaklu, lai redzētu milzīgo horloge pulksteni, kas karājās pie ēkas sienas gandrīz uz ielas stūra. Un vēl nav ne divi. Visticamāk, līdz tumsai dzirdēšu vēl vairākus at­stāstījumus par to, kas notika jūsu viesībās. Platā, bezzobainā mute atvērās, un pa to izplūda klusi smiekli. Man īpaši patika variants, kurā jūsu vīrs uz ielas izaicināja ģenerāli d’Arbanvilu uz divkauju, bet jūs tikmēr krietni vēsāku prātu piedāvājāt grāfa kun­gam izbaudīt bezsamaņā gulošas meitenes augumu, ja viņš atturē­sies aicināt karaļa gvardi.

- Mmphm, noņurdēju kā nokaunējies skots. Vai jūs gribētu uzzināt, kas notika patiesībā?

Dzeltenās glaucijas toniks gaišā dzintara krāsā zaigoja pēcpus­dienas saules staros, kad aptiekārs lēja to mazā pudelītē.

- Patiesība vienmēr noder, madonna, viņš atbildēja, acis pie­vērsis tievajai strūkliņai. Zināšana ir retums, tāpēc tai ir liela vēr­tība. Ar klusu būkšķi viņš nolika porcelāna trauku uz plaukta. Un tādējādi to var apmainīt par labu cenu, viņš piebilda. Nauda, ko biju atnesusi par zālēm, gulēja uz letes, monētas saulē spī­dēja. Es samiedzu acis un skatījos uz večuku, bet viņš tikai mīlīgi pasmaidīja, it kā nekad nebūtu dzirdējis par varžu kājiņām ķiploku sviestā.

Arā horloge nosita divas reizes. Aprēķināju attālumu līdz Hokinsu mājai Melorī ielā. Nepilna pusstunda, ja dabūšu karieti. Laika vairāk, nekā nepieciešams.

- Tādā gadījumā, es sacīju, varbūt ieiesim uz brīdi jūsu pri­vātajās telpās?

- Tā, lūk, es pabeidzu savu stāstu un iedzēru krietnu malku ķiršu brendija. Garaiņi telpā bija gandrīz tikpat stipri kā tie, kas cēlās no manas glāzes, un es jutu, ka to ietekmē mana galva izple­šas gandrīz kā liels, priecīgi sarkans balons. Džeimiju atlaida mā­jās, bet mēs tomēr tiekam turēti aizdomās. Taču diez vai tas vilk­sies ilgi, vai ne?

Raimons papurināja galvu. Caurvējš sašūpoja pie griestiem pie­kārto krokodilu, un aptiekārs piecēlās aizvērt logu.

- Nē. Klapatas, tas arī viss. Hokinsa kungam ir nauda un draugi, un viņš, protams, ir satraukts, un tomēr. Skaidrs, ka jūs ar vīru esat vainojami vienīgi pārāk lielā laipnībā un arī tajā, ka mēģinājāt paturēt meitenes nelaimi noslēpumā. Viņš iedzēra lielu malku no sava kausa.

- Un tās, protams, ir jūsu pašreizējās rūpes. Meitene?

Es pamāju ar galvu.

- Viena no tām. Šobrīd es neko nespēju darīt viņas reputācijas labā. Vienīgais, ko varu, ir palīdzēt izdziedināties.

Virs metāla kausa malas parādījās izsmējīga, melna acs.

- Lielākā daļa man zināmo ārstu teiktu: “Es varu mēģināt viņu dziedināt.” Jūs mēģināsiet palīdzēt viņai dziedināties pašai? Tas ir interesanti, ka jūs uztverat atšķirību, madonna. Es jau domāju, ka tā būs.

Es noliku kausu, juzdama, ka man ir gana. Vaigi svila, un man bija nelaba nojauta, ka degungals ir kļuvis sārts.

- Es jau jums teicu, ka neesmu īsta ārste. Uz mirkli aizvēru acis, apņēmusies noskaidrot, vai joprojām spēju noteikt, uz kuru pusi ir “augša”, un atkal atvēru. Turklāt es esmu… ē… jau reiz

saskārusies ar izvarošanu. Arēji neko daudz nevar darīt. Varbūt ne­var neko daudz darīt vispār, es sevi izlaboju. Tad pārdomāju un atkal paņēmu kausu.

- Varbūt nevar, Raimons piekrita. Bet, ja kādam izdodas piekļūt pacienta kodolam, tad tā noteikti būs Baltā dāma?

Skatoties uz veco aptiekāru, es atkal noliku kausu. Mana mute bija neglīti pavērusies, un es to aizvēru. Domas, aizdomas un sapratne griezās man galvā, saduroties cita ar citu un sāpinoties pieņēmumu mudžekli. īslaicīgi atkāpjoties no “satiksmes sastrē­guma”, es pieķēros Raimona piezīmes otrajai daļai, lai man būtu laiks padomāt.

- Pacienta kodolam?

Viņš iebāza roku vaļējā burkā, kas stāvēja uz galda, paņēma šķipsniņu balta pulvera un iemeta to glāzē. Tumši dzintarainais brendijs nekavējoties kļuva asinssarkans un sāka burbuļot.

- Pūķa asinis, viņš izmeta, nevērīgi pamājis uz mutuļojošo dziru. Darbojas tikai traukā ar sudraba pārklājumu. Protams, kausu tas sabojā, bet ārkārtīgi iedarbīgs līdzeklis, ja pagatavots pareizos apstākļos.

Es izdvesu klusu, guldzošu skaņu.

- 0, pacienta kodols, viņš sacīja, it kā būtu atcerējies kaut ko tādu, par ko mēs būtu runājuši pirms vairākām dienām. Jā, protams. Pamatā jebkura dziedināšana notiek, sasniedzot… kā lai to nosauc? Teiksim, centru. Sasniedzot pacienta būtības kodolu, un no tā viņi var izdziedināt sevi. Jūs, madonna, noteikti esat to pie­redzējusi. Gadījumus, kad cilvēki ir tik slimi vai tik nopietni ievai­noti, ka nāve ir neizbēgama… bet viņi nenomirst. Vai ari tādus, kad kaite ir tik nenozīmīga, ka slimniekam ar pareizu kopšanu noteikti jāatveseļojas. Bet viņš aizslīd, lai ko ari jūs viņa labā darītu.

- Ikviens, kurš kopis slimniekus, to ir piedzīvojis, es piesar­dzīgi atbildēju.

- Jā, viņš piekrita. Un, tā kā ārstam vienmēr ir savs lep­nums, visbiežāk viņš vaino sevi, ja kāds nomirst, un uzslavē sevi, kad uzvar viņa zināšanas, gadījumos, kad pacients paliek dzīvs. Bet

Baltā dāma redz cilvēka būtibu un pagriež viņu uz izveseļošanās ceļa vai nāvi. Tāpēc ļaundaris, iespējams, loti baidītos ielūkoties viņai sejā. Raimons paņēma kausu, pacēla pret mani tostā un izdzēra visu mutuļojošo šķidrumu. Uz lūpām viņam palika gaiši sārts traips.

- Paldies, es vēsi noteicu. Tātad tā nebija tikai Glengerija lētticība?

Raimons, izskatīdamies apmierināts ar sevi, paraustīja plecus.

- Tā bija jūsu vira ideja, viņš vienkārši pateica. Nudien lie­liska doma. Bet, zināms, tā kā jūsu vīram piemīt vīriešiem rakstu­rīgā cieņa pret savām dabiskajām spējām, viņš netiks uzskatīts par autoritāti pārdabisku parādību sfērā.

- Jūs, protams, tiksiet par tādu uzskatīts.

Masīvie pleci zem pelēkā samta talāra viegli sakustējās. Vienā piedurknē bija vairāki mazi caurumiņi apsvilušām malām, kā sīku oglīšu izdedzināti. Nodomāju, ka tie radušies no nevērīgas burša­nās.

- Jūs esat redzēta manā veikalā, viņš atgādināja. Jūsu līdz­šinējā dzīve ir noslēpumā tīta. Un, kā norādīja jūsu vīrs, ari mana reputācija ir mazliet aizdomīga. Es nudien apgrozos… aprindās, teiksim tā, bezlūpu mute savilkās platā smaidā, kur prātoju­mus par jūsu īsto dabu var uzņemt pārāk nopietni. Un jūs zināt, kā ļaudis mēļo, viņš piebilda ar tādu paštaisnu nosodījumu, ka man bija jāsmejas.

Večuks nolika kausu un paliecās uz priekšu.

- Jūs teicāt, ka Hokinsa jaunkundzes veselība ir tikai viena no jūsu rūpēm, madonna. Vai jums ir arī citas?

- Jā, ir. Es iedzēru mazu malciņu brendija. Šķiet, jūs zināt diezgan daudz par to, kas notiek Parīzē, vai ne?

Viņš pasmaidīja, melnās acis bija modras un labsirdīgas.

- O jā, madonna. Ko jūs vēlaties zināt?

- Vai esat kaut ko dzirdējis par Čārlzu Stjuartu? Starp citu, vai jūs zināt, kas viņš ir?

Mans jautājums Raimonu izbrīnīja platā piere mazliet savil­kās. Tad viņš paņēma no galda mazu stikla pudelīti, kas stāvēja viņam priekšā, un domīgi sāka virpināt plaukstās.

-Jā, madonna, metrs Raimons atbildēja. Viņa tēvs ir… vaja­dzētu būt… Skotijas karalis, vai ne?

- Nu tas atkarīgs no jūsu uzskatiem, es teicu, apspiezdama klusu atraugu. Viņš ir vai nu Skotijas karalis trimdā, vai preten­dents uz troni, bet tas man ir diezgan vienaldzīgi. Es vēlos uzzināt, lūk, ko… vai Čārlzs Stjuarts dara kaut ko tādu, kas liktu domāt, ka viņš plāno bruņotu iebrukumu Skotijā vai Anglijā?

Raimons skaļi iesmējās.

- Mīļo stundiņ, madonna! Jūs esat ārkārtīgi neparasta sieviete. Vai jūs maz nojaušat, cik reti sastopams tāds tiešums?

- Jā, es atzinu, bet patiesībā citādi nevar. Man nepadodas runāt riņķī un apkārt. Es pastiepu roku un paņēmu no viņa pu­deli. Vai esat par to kaut ko dzirdējis?

Viņš instinktīvi palūkojās uz durvīm, bet meitene veikalā bija aizņemta, kādai runīgai pircējai jaucot smaržas.

- Pavisam nedaudz, madonna, tikai drauga vēstulē izlasīju ne­jauši izteiktu piezīmi, bet atbilde pilnīgi noteikti ir “jā”.

Redzēju, ka viņš nevar izšķirties, cik daudz man stāstīt. Neno­vērsu acis no pudeles, ko turēju rokā, dodot viņam laiku izlemt. Šķidrums tajā patīkami šļakstījās, kamēr virpināju pudelīti plaukstā. Savam izmēram tā bija neparasti smaga, un likās, ka šķidrums tajā ir savādi biezs, kā kausēts metāls.

- Tas ir dzīvsudrabs, metrs Raimons atbildēja uz manu vārdos neizteikto jautājumu. Acīmredzot, lai ko viņš bija izlasījis manā prātā, lēmums bija pieņemts man par labu, jo viņš atņēma man pudelīti, izlēja tās saturu virmojoši sudrabainā peļķītē uz galda mums priekšā un atlaidās krēslā, lai izstāstītu visu, ko zina.

- Viens no Viņa Augstības aģentiem ir ievācis ziņas Holandē. Tas ir kāds vīrs, vārdā O’Braiens, tik nepiemērots savam darbam, ka ceru, man nekad nenāksies tādu nodarbināt, viņš piebilda.

- Slepenais aģents, bet tik pārmērīgi dzer?

- Visi Čārlza Stjuarta cilvēki pārmērīgi dzer, es noteicu. Ko O’Braiens darīja?

- Viņš vēlējās sākt sarunas par zobenu piegādi. Spānijā jāno­pērk divi tūkstoši zobenu un jāsūta caur Holandi, lai noslēptu vietu, kur tie iegādāti.

- Kāpēc lai viņš tā darītu? es netiku gudra. īsti nesapratu, vai esmu stulba no dabas vai manas prāta spējas apmiglojis ķiršu brendijs, bet likās, ka šāda rīcība ir bezjēdzīga, pat Čārlzs Stjuarts to saprastu.

Raimons paraustīja plecus un ar strupo pirkstu pabakstīja dzīv­sudraba peļķīti.

- Kas to zina, madonna. Spāņu karalis ir skotu karaļa brālēns, vai ne? Tāpat kā mūsu labais karalis Luijs?

-Jā, bet…

- Vai nevarētu būt tā, ka viņš vēlas palīdzēt Stjuartu lietai, bet ne atklāti?

Brendija reibums izgaisa no manām smadzenēm.

- Varētu.

Raimons strauji piesita pirkstu, un dzīvsudraba peļķīte sadalī­jās vairākās apaļās lodītēs, kas mežonīgā ātrumā skraidīja pa galda virsmu.

- Dzird, acis nenovērsis no dzīvsudraba lodītēm, viņš rāmi turpināja, ka karalis Luijs Versaļā uzņēmis kādu angļu hercogu. Un vēl dzird, ka šis hercogs ieradies kārtot ar tirdzniecību saistītus jautājumus. Bet reti var dzirdēt visu, madonna.

Es blenzu uz ņirbošajām dzīvsudraba pilītēm, kas atkal saplūda kopā. Džeimijs arī bija dzirdējis baumas, ka Sendringema uzde­vums ir saistīts ne tikai ar tirgošanās tiesībām. Ko tad, ja hercoga vizīte patiešām nozīmē iespēju noslēgt vienošanos starp Franciju un Angliju varbūt attiecībā uz Briseles nākotni? Un, ja Luijs sle­pus risina sarunas ar Angliju, lai tā atbalsta viņa iebrukumu Bri­selē, tad ko varētu sliekties darīt Spānijas Filips, ja pie viņa vēršas trūcīgs radagabals, kura varā ir pilnībā novērst angļu uzmanību no jebkādiem tīkojumiem ārzemēs?

- Trīs Burbonu brālēni, Raimons nomurmināja pie sevis. Viņš centās pietuvināt vienu lodīti otrai; tiklīdz tās saskārās, uzreiz saplūda viena mirdzoša, apaļa lāse kā uz burvja mājienu atdzīvo­jās. Pirksts bakstīja uz priekšu nākamo lodīti, un vienīgā lāse kļuva lielāka. Vienas asinis. Bet vai vienas intereses?

Pirksts atkal triecās uz leju, un pa galdu uz visām pusēm pa­šķīda zaigojošas bumbiņas.

- Domāju, ka ne, madonna, Raimons rāmu garu sacīja.

- Skaidrs. Es dziļi ievilku elpu. Un ko jūs domājat par Čārlza Stjuarta jaunajām partnerattiecībām ar grāfu Senžermēnu?

Platais vardes smaids kļuva vēl platāks.

- Esmu dzirdējis, ka pēdējā laikā Viņa Augstība bieži apmek­lējot ostu protams, lai aprunātos ar jauno kompanjonu. Un viņš skatās uz tiem kuģiem, kas izmetuši enkuru, tik jauki un ātri, tik… dārgi. Skotija taču atrodas otrpus ūdenim, vai ne?

- Tā ir, es piekritu. Saules stars uzzibsnīja dzīvsudrabā, pie­vēršot manu uzmanību rietošajai saulei. Būtu laiks doties projām.

- Paldies, es tencināju. Vai atsūtīsiet ziņu? Ja dzirdēsiet ko vairāk?

Metrs pieklājīgi nolieca savu lielo galvu, noplīvojot saules ap­spīdētā dzīvsudraba krāsas matiem, tad strauji to pacēla.

- Ā! Nepieskarieties dzīvsudrabam, madonna! viņš mani brīdi­nāja, kad es pastiepu roku pēc lāsītes, kas bija atripojusi līdz galda malai manā pusē. Tas uzreiz savienojas ar jebkuru metālu, ar kuru tas saskaras. Viņš pārliecās pāri galdam un maigi savāca lodīti pie sevis. Jūs taču negribēsiet sabojāt savus skaistos gredzenus.

- Taisnība, es sacīju. Jāatzīstas, ka līdz šim esat man palī­dzējis. Pēdējā laikā neviens nav mēģinājis mani noindēt. Nedomāju, ka jūs ar Džeimiju liksiet mani sadedzināt Bastīlijas laukumā par buršanos, vai ne? Es runāju vieglā tonī, bet atmiņas par “zagļu bedri” un tiesu Kreinsmūrā bija vēl svaigas.

- Nekādā gadījumā, aptiekārs ar cieņu sacīja. Par buršanos Parīzē neviens nav sadedzināts… o, vismaz divdesmit gadus. Jūs esat pilnīgā drošībā. Ja vien kādu nenogalināsiet, viņš vēl piebilda.

- Pacentīšos, es teicu un devos projām.

Fērguss bez grūtībām sameklēja man karieti, un īso brītiņu, kas pagāja, braucot līdz Hokinsu mājām, es pavadīju, apcerot pēdējos notikumus. Pieņēmu, ka Raimons patiesībā bija izdarījis man pa­kalpojumu, izklāstot Džeimija trako stāstu māņticīgākajiem klien­tiem, lai arī doma, ka mans vārds tiek piesaukts Melnās mises seansos, atstāja manī mieles.

Man iešāvās prātā, ka, steidzoties un aizraujoties ar prātoju­miem par karaļiem, zobeniem un kuģiem, man bija pietrūcis laika pajautāt metram Raimonam, kur ja tā bija saskārās viņa un grāfa Senžermēna ietekmes sfēras.

Sabiedriskā doma, šķiet, lika grāfu noslēpumaino “aprindu”, kuras bija pieminējis Raimons, centrā. Bet vai tur viņš atradās kā dalībnieks vai kā sāncensis? Un vai šo aprindu saceltā viļņošanās aizsniedzās līdz karaļa apartamentiem? Runāja, ka Luijs interesē­joties par astroloģiju; vai kabalas un burvestību tumšie ceļi varēja kaut kādā veidā saistīt Luiju, grāfu un Čārlzu Stjuartu?

Es nepacietīgi papurināju galvu, lai aizgaiņātu brendija garai­ņus un bezjēdzīgus jautājumus. Vienīgais, ko varēja teikt pilnīgi droši, bija tas, ka viņš iesaistījies bīstamajā sadarbībā ar Čārlzu Stjuartu, un pagaidām ar to pilnīgi pietika, lai raizētos.

Hokinsu rezidence Melorī ielā bija pamatīgs cienīga izskata trīs­stāvu nams, bet tās iekšējais sabrukums bija redzams pat nejau­šam skatītājam. Diena bija silta, bet visi slēģi joprojām bija cieši aizdarīti, lai nodrošinātos pret ziņkārīgu acu uzbrukumiem. Kāp­nes šorīt nebija berztas, un uz baltā akmens bija redzami netīru apavu atstāti nospiedumi. Ne miņas no istabenes vai virējas, kas ar preču izvadātājiem tirgotos par gaļu vai baumām. Tā bija māja, kas sagatavojusies draudošai katastrofai.

Juzdamās kā nelaimes vēstnesis, par spīti nosacīti jautrajai dzel­tenajai kleitai, es aizsūtīju Fērgusu, lai manā vietā pieklauvē pie durvīm. Starp Fērgusu un to cilvēku, kurš durvis atvēra, norisinājās vārdu apmaiņa, bet, tā kā viena no zēna labākajām īpašībām bija

nespēja pieņemt noraidošu atbildi, pēc īsa brīža es atrados aci pret aci ar sievieti, kas izrādījās mājas saimniece, tātad Hokinsa kun­dze, Mērijas tante.

Biju spiesta izdarīt savus secinājumus, jo sieviete likās pārlieku satraukta, lai man palīdzētu, sniedzot kaut cik ticamu informāciju, piemēram, nosaucot savu vārdu.

- Bet mēs nevaram nevienu pieņemt! viņa nepārtraukti at­kārtoja, slepus raugoties sev pār plecu, it kā gaidot, kad pēkšņi aiz muguras materializēsies Hokinsa kunga masīvais stāvs un viņš sievai ko pārmetīs. Mēs esam… mums ir… tas ir…

- Es nevēlos runāt ar jums, es stingri sacīju. Vienīgi vēlos apciemot jūsu radinieci Mēriju.

Šis vārds, šķiet, izraisīja sievietē jaunu satraukuma lēkmi.

- Viņa… bet… Mēriju? Nē! Viņa ir… viņa nejūtas labi!

- Domāju gan, es pacietīgi piekritu. Pacēlu un parādīju savu grozu. Esmu atnesusi viņai zāles.

- 0! Bet… bet… viņa… jūs… vai tad jūs neesat…?

- Atdziestiet, kundze! iejaucās Fērguss savā labākajā skotu akcentā. Viņš nosodoši vēroja šo nekārtību. Kalpone teica, ka jaunā saimniece esot augšstāvā savā istabā.

- Tieši tā, es sacīju. Rādi ceļu, Fērgus. Negaidīdams vairs citus pamudinājumus, puika izlīda zem izstieptās rokas, kas aiz­šķērsoja mums ceļu, un devās uz priekšu nama tumšajās dzīlēs. Hokinsa kundze pagriezās uz zēna pusi, nesakarīgi iesaukdamās, tādējādi ļaudama man paslīdēt viņai garām.

Pie Mērijas istabas durvīm dežurēja istabene, drukna sieviete svītrainā priekšautā, bet, kad es paziņoju, ka iešu iekšā, viņa ne­kādu pretestību neizrādīja. Tikai sērīgi nogrozīja galvu.

- Es ar viņu neko nevaru padarīt, kundze. Varbūt jums veiksies labāk.

Tas neizklausījās daudzsološi, bet citas iespējas nebija. Vismaz es nenodarīšu nekādu kaitējumu. Sakārtoju kleitu un atvēru durvis.

Man likās, ka esmu iegājusi alā. Logus aizsedza biezi, brūni samta aizkari, cieši aizvilkti, lai nelaistu iekšā dienasgaismu, un,

ja kādam stariņam tomēr izdevās ielauzies, to uzreiz aprija dūmu mākonis, kas plūda no kamīna.

Es dziļi ievilku elpu un uzreiz klepodama izpūtu. Cilvēks, kas gulēja gultā, nepakustējās; nožēlojami mazs, savilcies augumiņš zem dūnu pēļa. Dabiski, ka zāļu iedarbība jau bija beigusies un viņa nevarēja būt aizmigusi, vēl jo vairāk pēc skaļā trača, kas norisi­nājās gaitenī. Izliekas par beigtu, katram gadījumam, ja nu atgrie­zusies tante, lai turpinātu risināt dzīvespriecīgas runas. Viņas vietā es būtu darījusi tāpat.

Es pagriezos un aiztaisīju durvis Hokinsa kundzes saviebtās se­jas priekšā, tad piegāju pie gultas.

- Tā esmu es, sacīju. Kāpēc tu nenāc laukā, kamēr neesi nosmakusi?

Pēkšņi segas sakustējās, Mērija iznira strauji kā delfīns no jūras viļņiem un cieši apķērās man ap kaklu.

- Klēra! 0, Klēra! Paldies Dievam! Domāju, ka n-nekad jūs vairs neredzēšu! Tēvocis teica, ka jūs esot cietumā! Viņš t-teica, ka jūs…

- Laid vaļā! Man izdevās atraisīties no tvēriena un pietie­kami atvirzīties, lai varētu uz viņu paskatīties. Seja bija pietvīkusi sarkana, nosvīdusi, mati izspūruši, jo viņa bija slēpusies zem segām, bet citādi izskatījās labi. Brūnās acis platas un spožas, tajās nemanīja opija reibuma pēdas, un, lai arī Mērija bija satraukta un uzbudināta, acīmredzot naktī gūtā atpūta kopā ar jaunības pretes­tības spējām bija parūpējušās par fiziskajiem ievainojumiem. Mani nemierīgu darīja pārējie.

- Nē, es neesmu cietumā, atteicu, gribēdama apsteigt Mērijas steidzīgos jautājumus. Acīmredzot neesmu, bet ne jau tāpēc, ka tavs tēvocis nebūtu pūlējies to panākt.

- B-bet es teicu viņam… Mērija iesāka, tad sāka stostīties un nodūra skatienu, …vismaz es m-m-mēģināju pateikt, bet viņš… bet es…

- Par to neraizējies, es mierināju meiteni. Viņš bija tik sa­traukts, ka tāpat nebūtu klausījies, lai ko ari tu teiktu. Katrā ziņā tas

nav svarīgi. Svarīga esi tu. Kā tu jūties? Atglaudu tumšos, biezos matus meitenei no pieres un pārlaidu viņai pētījošu skatienu.

- Labi, viņa atbildēja, norijusi kaklā iestrēgušo kamolu. Es… mazliet asiņoju, bet tas pārgāja. Asinis saplūda vaigos, bet ska­tienu viņa nenovērsa. Es… tas ir… sāpīgi. V-vai tas pāries?

- Jā, pāries, es drošinoši sacīju. Atnesu tev zālītes. Tās jā­mērcē karstā ūdenī, un, kad uzlējums būs atdzisis, varēsi uzlikt auduma kompresi vai iesēsties vannā, ja tev tāda ir. Tas palīdzēs. Izņēmu no groza zālīšu saišķus un saliku uz galda.

Mērija, iekodusi lūpā, pamāja ar galvu. Skaidrs, ka viņa vēlējās teikt vēl kaut ko, bet iedzimtā kautrība cīnījās ar vajadzību uzticē­ties.

- Kas ir? jautāju, cik vien lietišķi spēju.

- Vai man būs bērns? viņa izgrūda, izskatīdamās pārbijusies. -Jūs sacījāt…

- Nē, es stingrā balsī atteicu. Nebūs. Viņš nepaguva… pa­beigt. Svārku krokās es paslēpu sakrustotus pirkstus, izmisīgi vēlēdamās, lai man būtu taisnība. Grūtniecības iespējamība bija pa­tiešām niecīga, bet daži gadījumi, kad tā tomēr notika, bija zināmi. Tomēr nebija vajadzības meiteni satraukt vēl vairāk ar šādu neti­camu iespējamību. Man no šīs domas kļuva mazliet nelabi. Vai šāds negadījums varētu būt iespējamais izskaidrojums Frenka esamības mīklai? Es šo domu atvairīju; jāpagaida mēnesis, tad šis pieņē­mums vai nu apstiprināsies, vai tiks noraidīts.

- Te ir tik sasodīti karsts kā cepešplītī, es pažēlojos, atraisī­dama kleitas saites pie kakla, lai varētu labāk elpot. Dūmu pilns kā elles priekškambarī, kā mēdza teikt mans vecais tēvocis. īsti nezinādama, ko, pie joda, sacīt tālāk, es piecēlos un apstaigāju istabu, raujot vaļā aizkarus un atverot logus.

- Helēnas tante teica, ka es nedrīkstot rādīties nevienam acīs,

- Mērija aizrādīja, uz ceļiem nometusies gultā un mani vērodama.

- Viņa teica, ka esmu a-apkaunota un, ja iziešu uz ielas, cilvēki rādīs uz mani ar pirkstiem.

- Tā varētu būt, asinssūcēji tādi. Beidzu virināt logus un atgriezos pie Mērijas. Tas nenozīmē, ka tev ir sevi dzīvu jāaprok un pa to laiku jāsmok. Apsēdos viņai blakus un atgāzos krēslā, izbaudīdama, kā svaigs, vēss gaiss plivina matus, nesot ārā no ista­bas dūmus.

Mērija ilgi klusēja, spēlējoties ar zālīšu saišķiem uz galda. Bei­dzot viņa paskatījās uz mani, drosmīgi pasmaidīja, kaut ari apakš­lūpa viegli drebēja.

- Vismaz man nevajadzēs p-precēties ar vikontu. Tēvocis saka, ka viņš n-nemūžam mani vairs neņems.

- Nē, domāju, ka ne.

Viņa pamāja ar galvu, skatīdamās uz marlē ietīto taisnstūri uz ceļgala. Pirksti nervozi spēlējās ar aukliņām, tā ka viens gals atrai­sījās un dažas drupatiņas no zeltslotiņas nokrita uz pārklāja.

- Es… d-domāju par to, par to, ko jūs man teicāt, par to, kā v-vīrietis… Viņa apklusa un norija siekalas, es redzēju, kā uz mar­les nopil viena asara. Man nešķiet, ka spētu paciest, ka vikonts to ar mani darītu. T-tagad, kad tas noticis… un n-neviens to nevar padarīt par nebijušu, man vairs nekad nevajadzēs to d-darīt… un… un… o, Klēra, Aleks ar mani nekad vairs nerunās! Es nekad viņu vairs neredzēšu, nekad!

Viņa sabruka manās rokās, histēriski raudot un izkaisot zālītes. Es piekļāvu viņu sev pie pleca un glāstīju, klusi mierinot, kaut arī pati slepus nobirdināju dažas asaras viņas tumšajos matos.

- Gan jau vēl redzēsi, es čukstēju. Skaidrs, ka redzēsi. Viņam tas neko nenozīmē. Viņš ir labs cilvēks.

Bet es zināju, ka nozīmē gan. Iepriekšējā vakarā biju redzējusi sāpes Aleka Rendela sejā un tobrīd domāju, ka tās pauž tādu pašu bezpalīdzīgu žēlumu par ciešanām, ko manīju arī Džeimija un Mērtega sejā. Bet, kopš uzzināju par Aleka Rendela atzīšanos, ka viņš mīl Mēriju, sapratu, cik daudz dziļākas bija viņa sāpes… un arī bailes.

Aleks likās labs cilvēks. Bet viņš bija ari nabadzīgs, jaunākais dēls ģimenē, ar sliktu veselību un mazām izredzēm izvirzīties dzīvē; tas

darbs, kas viņam vispār bija, pilnībā bija atkarīgs no Sendringemas hercoga labvēlības. Un bija maz cerību, ka hercogs saprotoši raudzī­sies uz sava sekretāra savienību ar negodā liktu un iznīcinātu mei­teni, kurai tagad nebija ne sabiedrisko sakaru, ne pūra.

Un, ja Aleks atrastu tik daudz drosmes, lai Mēriju, par spīti vi­sam, apprecētu, kas viņus gaidīja, trūcīgus, izraidītus no pieklājī­gas sabiedrības. Turklāt viņu iepazīšanos apēnoja briesmīgais izva­rošanas fakts.

Es neko nevarēju darīt, tikai apskaut Mēriju un kopā ar viņu apraudāt zaudējumu.

Kad devos projām, jau krēsloja, virs skursteņiem parādījās pirmo zvaigžņu gaišie punktiņi. Kabatā aiznesu līdzi Mērijas rak­stītu vēstuli, ar lieciniekiem apstiprinātu, kurā bija aprakstīti iepriekšējās nakts notikumi. Kad tā būs iesniegta atbilstošām varas iestādēm, mums vismaz vairs nebūs nepatikšanu ar likumu. Arī labi; jau pietiek nelaimju, kas uzglūn no citiem kaktiem.

Šoreiz paturēdama prātā iespējamās briesmas, es neiebildu Ho­kinsa kundzes negribīgajam piedāvājumam aizvest mani un Fērgusu uz mājām ģimenes karietē.

Uzmetu uz kāršu galda vestibilā savu cepuri un ievēroju veselu lērumu zīmīšu, kas pārplūdināja sudraba paplāti, un mazu ziedu pušķīti. Acīmredzot gluži pāriji vēl nebijām, lai ari jaunumi par skan­dālu jau sen bija izplatījušies pa visiem Parīzes sabiedrības slāņiem.

Ar rokas mājienu atvairīju kalpotāju rūpju pilnos jautājumus un peldēju augšup uz guļamistabu, pa ceļam nevērīgi nometot virsdrēbes.

Bet, kad atvēru guļamistabas durvis un ieraudzīju Džeimiju atlaidušos krēslā pie kamīna, apātijas vietā uzreiz uzvilnīja mai­gums. Viņa acis bija ciet un mati spurojās uz visām pusēm, tā bija nekļūdīga zīme, ka kādā brīdī viņu mocījušas garīgas mokas. Bet, izdzirdējis kluso troksni, ko radīja mana ierašanās, viņš atvēra

plakstus, uzsmaidīja man, lustras siltajā gaismā acis mirdzēja skaidras un zilas.

- Viss kārtībā, tas bija viss, ko viņš nočukstēja, mani apskau­jot. Tu esi mājās. Tad mēs klusējām, kamēr viens otru izģēr­bām, un beidzot ļāvāmies divatnei, aizmirstot par visu uz pasaules, rodot otra rokās ilgi gaidīto patvērumu, kurā vārdi ir lieki.