Spāre dzintarā-1

19 nodaļa Zvērests ir dots

Pulkstenis uz kamīna tikšķēja kaitinoši skaļi. Tā mājā bija vienīgā skaņa, izņemot grīdas dēļu čīkstoņu un tālīnus būkšķus, kalpotājiem veicot pēdējos vakara darbus virtuvē, kas atradās pirmajā stāvā. Bet es biju atklausījusies trokšņus ilgam laikam un vēlējos tikai klusumu, lai atspirdzinātu savus novārdzinātos nervus. Atvēru pulksteņa korpusu, izņēmu atsvarus, un tikšķi uzreiz aprāvās.

Tās nenoliedzami bija visas sezonas ievērojamākās viesības. Cilvēki, kuriem nebija palaimējies tajās piedalīties, mēnešiem ilgi apgalvos, ka tomēr piedalījušies, un papildinās savus melus ar sīkām detaļām, atkārtojot baumas un izkropļotus aprakstus.

Man beidzot bija izdevies satvert Mēriju uz tik ilgu laiku, lai ar varu piespiestu viņu norit vēl vienu krietnu devu magoņu sīrupa. Viņa sabruka nožēlojamā kaudzē ar asinīm notrieptās drānās, at­stājot man brīvas rokas, lai varu pievērst uzmanību strīdam, kurā bija iesaistīti trīs cilvēki Džeimijs, ģenerālis un Hokinsa kungs. Alekam pietika prāta palikt nesamaņā, un es rūpīgi izkārtoju viņa šļaugano augumu blakus Mērijai uz kāpņu laukumiņa, kur viņi gu­lēja kā pārītis beigtu skumbriju. Viņi izskatījās pēc Romeo un Džul­jetas, kas izlikti pilsētas laukumā kā pārmetums radiniekiem, bet, skatienam sasniedzot Hokinsa kungu, līdzība izgaisa.

- Izpostīti! viņš nemitējās klaigāt. Jūs izpostījāt manas brā­ļameitas dzīvi! Vikonts nemūžam viņu neprecēs! Netīrais skotu maita! Tu un tava piegulētāja, viņš apcirtās pret mani, padauza!

Vazaņķe! Ievilina nevainīgas jaunas meitenes savos netiklības tīk­los, lai nelietīgi maitas varētu izpriecāties! Jūs… Džeimijs ar at­bilstoši mokpilnu nopietnību uzlika rokas Hokinsa kungam uz ple­ciem, pagrieza uz riņķi un iesita tieši zem treknā žokļa. Tad stā­vēja, izklaidīgi berzēdams sasistos pirkstu kauliņus un skatoties, kā pārgriežas resnā vīna tirgotāja acis. Hokinsa kungs atkrita pret paneļiem un, lēnām noslīdējis gar sienu, palika sēžam.

Džeimijs pievērsa saltu, zilu skatienu ģenerālim d’Arbanvilam, kurš, ievērojis kritušā likteni, ar gudru ziņu nolika vīna pudeli, ko bija vicinājis pa gaisu, un soli atkāpās.

- 0, turpini! mudināja balss man aiz pleca. Kāpēc tagad apstāties, Tūrek? Sit viņiem visiem trijiem! Novāc viņus visus! Ģenerālis un Džeimijs pievērsa apvienotas nepatikas pilnu ska­tienu elegantam stāvam man aiz muguras.

- Ej projām, Senžermēn, Džeimijs sacīja. Tā nav tava darī­šana. Izklausījās, ka Džeimijs ir noguris, tomēr viņš pacēla balsi, lai viņu varētu dzirdēt pāri troksnim, kas valdīja lejā. Svārki uz pleca bija pārplēsti, un plīsumā vīdēja baltais linu krekls.

Senžermēna plānās lūpas izliecās apburošā smaidā. Skaidri va­rēja redzēt, ka grāfs ir ārkārtīgi apmierināts.

- Nav mana darīšana? Kā šādi notikumi var nebūt katra sabied­rības garu cienoša vīra darīšana? Uzjautrinātais skatiens pār­slīdēja kāpņu laukumiņam, kurš bija piemētāts ar gulošiem cil­vēkiem. Galu galā ja Viņa Majestātes viesis ir tiktāl pārpratis viesmīlības nozīmi, ka savā mājā iekārto bordeli, vai tad tas nav… nē, jūs to nedarīsiet! viņš sacīja, kad Džeimijs paspēra soli viņam tuvāk. Pēkšņi grāfa rokā pazibēja asmens, parādoties kā pēc burvja mājiena no mežģīņu volāna piedurknes galā. Redzēju, ka Džeimija lūpas viegli savelkas un, sagatavojoties cīņai, viņš pakustina plecus sapostītajos svārkos.

- Tūlīt pārtrauciet! pavēlēja valdonīga balss, un abi Divernē, gan vecais, gan jaunais, izlauzās cilvēku pārpilnajā kāpņu lauku­miņā. Jaunais Divernē pagriezās un pavēloši noplivināja rokas pret

ļaužu baru, kas stāvēja uz kāpnēm, un viņa niknā seja tos nobie­dēja pietiekami, lai tie pakāptos soli atpakaļ.

- Jūs, Divernē vecākais norādīja uz Senžermēnu. Ja jums piemīt kāda jēga par sabiedrības garu, kā jūs izteicāties, tad izda­riet vienu labu darbu un novediet dažus no šiem cilvēkiem lejā.

Senžermēns sacirtās skatieniem ar baņķieri, bet pēc brīža augst­manis paraustīja plecus un duncis pazuda. Ne vārda neteicis, Sen­žermēns kāpa lejā pa kāpnēm, tos, kas stāvēja pirms viņa, stumjot uz priekšu un skaļā balsī mudinot doties projām.

Par spīti grāfa un Žerāra, jaunā Divernē, pūlēm, kas nāca viņam aiz muguras, lielākā tiesa viesu devās projām vai, kūsājot satrau­kumā par skandālu, gaidīja, kad ieradīsies karaļa gvarde.

Hokinsa kungs, kurš tagad jau bija atguvies, uzreiz iesniedza sūdzību pret Džeimiju par cilvēku nolaupīšanu un savešanu. Vienu brīdi es domāju, ka Džeimijs viņam iesitīs vēlreiz; zem koši zilā samta muskuļi savilkās, bet tad viņš pārdomāja un muskuļi atslāba.

Pēc ilgas nesakarīgas ķildošanās un izskaidrošanās Džeimijs pie­krita doties uz gvardes štābu Bastīlijā, tur varbūt viņš varēs visu paskaidrot.

Aleks Rendels bālu seju, nosvīdis un, skaidri redzams, bez kādas apjēgas, kas notiek, arī tika aizturēts. Hercogs vairs negai­dīja, kāds liktenis piemeklēs viņa sekretāru, bet bija diskrēti licis piebraukt karieti un devies projām pirms gvardes ierašanās. Lai kāda būtu viņa diplomātiskā misija, iesaistīšanās skandālā tai par labu nenāca. Mērija Hokinsa, joprojām bez samaņas un segā ievīs­tīta, tika aizgādāta uz tēvoča māju.

Es tikai par mata tiesu izvairījos no apcietinājuma, jo Džeimijs stingri atteicās to pieļaut, uzstājot, ka esmu delikātā stāvoklī un nekādā gadījumā nedrīkstu tikt ieslodzīta cietumā. Pēdīgi, redzot, ka Džeimijs ir vairāk nekā gatavs sākt sist cilvēkus, lai pierādītu savu patiesību, gvardes kapteinis padevās, bet ar nosacījumu, ka es apsolu nepamest pilsētu. Domai par bēgšanu no Parīzes pie­mita zināma pievilcība, tomēr diez vai es varēju doties projām bez Džeimija, tālab ar tīru sirdi devu savu parole d’honneur, godavārdu.

Kamēr pa vestibilu stumdījās apjukušu ļaužu bars, iededzot la­ternas un savācot cepures un apmetņus, es ieraudzīju Mērtegu, kurš, sasisto seju apņēmīgi savilcis, slaistījās gar pūļa malu. Viņš nepār­protami bija nolēmis pavadīt Džeimiju, lai kur viņš arī dotos, un mani spēji pārņēma atvieglojums. Vismaz mans vīrs nebūs viens.

- Nekreņķējies, Armaliet, Džeimijs, mani apskāvis, iečukstēja ausī. Drīz būšu mājās. Ja kaut kas noiet greizi… viņš saminstinājās, tad izlēmīgi pabeidza teikumu: Tas nebūs vajadzīgs, bet, ja tev savajagas draugu, ej pie Luīzes de Latūras.

- Labi. Man nebija vairāk laika kā vien uzspiest vieglu skūp­stu, kad gvardi bija viņu jau ielenkuši.

Mājas durvis atvērās, un es redzēju, ka Džeimijs atskatās, pa­mana Mērtegu un atver muti, lai kaut ko teiktu. Mērtegs, uzlicis rokas uz zobena jostas, nikni palūrēja un spraucās pie Džeimija, gandrīz izgrūžot Divernē jaunāko uz ielas. Tai sekoja īsa, klusa gribu sadursme, kura norisinājās tikai negantu skatienu formā, tad Džeimijs paraustīja plecus un padevies pacēla uz augšu rokas.

Viņš izgāja uz ielas, nepievēršot uzmanību gvardiem, kas spie­dās klāt no visām pusēm, bet apstājās, ieraugot maza auguma cil­vēku netālu no vārtiem. Viņš pieliecās un kaut ko teica, tad iztaisno­jās, pagriezās pret māju un veltīja man smaidu, ko laternu gaismā varēja skaidri redzēt. Tad, pamājis ar galvu vecajam Divernē, Džei­mijs iekāpa karietē, kas jau gaidīja, un tika aizvests projām kopā ar Mērtegu, kurš bija pieķēries karietes aizmugurē.

Fērguss stāvēja uz ielas un skatījās pakaļ karietei, līdz tā vairs nebija redzama. Tad stingru soli uzkāpa pa kāpnēm, saņēma mani aiz rokas un ieveda iekšā.

- Nāciet, milēdij, viņš sacīja. Milords teica, ka man par jums jāparūpējas, līdz viņš atgriežas.

Fērguss ieslīdēja salonā un klusi aizvēra aiz sevis durvis.

Esmu apstaigājis māju, milēdij, viņš čukstēja. Viss klusu. Par spīti raizēm, es pasmaidīju, jo viņš tik nepārprotami atdarināja

Džeimija balss toni. Elks bija uzticējis viņam atbildību, un Fērguss savus pienākumus noteikti uztvēra nopietni.

Aizvedis mani uz dzīvojamo istabu, mans sargs bija apstaigā­jis māju tāpat kā Džeimijs katru vakaru, pārbaudot, vai slēģi ir aizvērti, ārdurvis aizbultētas (es zināju, ka viņš tik tikko spēj tās pakustināt) un uguns kamīnā apdzēsta. No pieres līdz vaigam stie­pās kvēpu švīka, bet kaut kad viņš ar dūri bija berzējis aci, tāpēc ap to bija izveidojies balts plankums un viņš izskatījās kā mazs je­nots.

- Jums jāatpūšas, milēdij, Fērguss sacīja. Nebaidieties, es būšu šeit.

Es nesmējos, bet viņam uzsmaidīju.

- Es nevarēšu aizmigt, Fērgus. Kādu brīdi tāpat vien pasēdēšu. Bet tev gan jāliekas gultā tev bijusi traki gara nakts. Negribēju likt viņam iet gulēt, lai neiedragātu jauniegūto nama saimnieka pašcieņu, bet viņš acīm redzami bija pārguris. Mazie, kaulainie pleciņi bija nošļukuši, un zem acīm iegūlušas tumšas ēnas, pat vēl tumšākas par kvēpu traipu.

Viņš, nemaz nekautrēdamies, nožāvājās, tad papurināja galvu.

- Nē, milēdij. Es palikšu šeit… ja jums nav iebildumu? viņš steigšus piebilda.

- Man nav iebildumu. Patiesību sakot, viņš bija pārāk nogu­ris, lai runātu vai triņātos, kā parasti, un snaudošs zēns uz spil­vena radīja tikpat mierinošas sajūtas kā kaķa vai suņa klātbūtne.

Es sēdēju un stingu skatienu vēros gandrīz izdegušajās liesmās, cenšoties uzburt vismaz kaut kādas sajūtas, kas līdzinātos mieram. Es mēģināju atsaukt atmiņā rāmus dīķus, mežu izcirtumus, pat abatijas kapelas kluso tumsu, bet likās, nekas nelīdz; pāri visām miera asociācijām klājās vakara tēli: stipras rokas un ziboši zobi, kas iznira no baiļu pilnas tumsas; Mērijas baltā un satriektā seja, un tas dvīnis Aleka Rendela seja; naida uzliesmojums Hokinsa cūkas ačelēs; pēkšņā neuzticības izteiksme ģenerāļa un abu Divernē vaib­stos; Senžermēna slikti slēptā sajūsma par skandālu, tā vizuļoja ļaunumā kā lielās lustras kristāla karuļi. Un beigu beigās Džeimija

smaids, mierinājums un nedrošība, kas jaucās ar laternu svārstīgo gaismu.

Ja nu viņš neatgriežas? Tā bija doma, kuru biju pūlējusies no­mākt, kopš viņu aizveda. Ja nu viņš nespēj sevi attaisnot? Ja nu miertiesnesis ir cilvēks, kurš izturas aizdomīgi pret ārzemniekiem nu, aizdomīgāk nekā parasti, es sevi izlaboju viņu pavisam viegli var ieslodzīt uz nenoteiktu laiku. Un pāri visām bailēm, ka šī uz galvas uzkritusī ķeza var iznīcināt pēdējo nedēļu rūpīgo darbu, rēgojās aina, kā Džeimijs iemests kamerā, kas līdzīga tai, kurā viņu atradu Ventvērtas cietumā. Pašreizējo nepatikšanu gaismā ziņa, ka Čārlzs Stjuarts iegulda naudu vīnā, šķita smieklīga.

Tagad, kad biju palikusi viena, man bija vairāk laika, nekā vaja­dzīgs, lai visu aptvertu, bet, šķiet, domas nekur neveda. Kas bija Baltā dāma? Kāda Baltā dāma, un kāpēc šī vārda pieminēšana lika uzbrucējiem laisties projām?

Domās atgriežoties pie viesību notikumiem pareizā secībā, es atcerējos ģenerāļa izteiktās piezīmes par noziedznieku bandām, kas klejo pa Parīzes ielām, un ka dažās no tām ir iesaistījušies aris­tokrāti. Šis pieņēmums saskanēja ar to, kā runāja un kā bija ģēr­bies vīrietis, kurš vadīja bandu, kas bija uzbrukusi mums ar Mēriju, lai gan viņa cīņubiedri likās krietni vien rupjāki. Es centos izdomāt, vai vīrietis man atgādina kādu pazīstamu cilvēku, bet atmiņas bija visai neskaidras, tumsas un šoka gaistošās miglas aizēnotas.

Pēc auguma viņš varēja būt līdzīgs grāfam Senžermēnam, balss gan bija pavisam citāda. Bet, ja tur bija iesaistīts grāfs, viņš taču papūlētos nomaskēt gan balsi, gan seju? Tajā pašā laikā man likās gandrīz neiespējami noticēt, ka grāfs spētu piedalīties tādā uzbru­kumā, bet divas stundas vēlāk rāmi sēdēt man pretī pie galda un ēst zupu.

Vīlusies es iegrūdu matos pirkstus. Līdz ritam neko nebija iespē­jams darīt. Ja pienāks rīts un Džeimija vēl nebūs, tad es varēšu sākt apciemot paziņas un iespējamos draugus, no kuriem kāds varbūt spēs piedāvāt jaunas ziņas vai palīdzību. Bet nakts stundās es biju bezpalīdzīga nespējīga kustēties kā dzintarā sagūstīta spāre.

Mani pirksti atdūrās pret vienu izrotāto matu sprādzi, un es nepacietīgi to paraustīju. Iepinusies matos, tā nekustējās.

- Au!

- Šeit, milēdij. Es palīdzēšu.

Nebiju dzirdējusi, ka viņš nostājies man aiz muguras, bet sajutu Fērgusa mazos, veiklos pirkstiņus matos, izpiņķējot sprādzi. Viņš nolika to malā, tad šaubīdamies jautāja:

- Un pārējās, milēdij?

- 0, paldies, Fērgus, es pateicīgi sacīju. Ja tev nav grūti.

Mazā kabatzagļa pieskāriens bija viegls un drošs, un biezās cir­tas, atbrīvotas no žņaugiem, izira man ap seju. Pakāpeniski elpa kļuva lēnāka, matiem noslīgstot pār pleciem.

- Jūs raizējaties, milēdij? sacīja smalka, klusa balss man aiz muguras.

- Jā, es atzinos, pārāk nogurusi, lai slēptos aiz uzspēlētas bravūras.

- Es ari, zēns vienkārši pateica.

Pēdējā matu sprādze nodžinkstēja uz galda, un es sagumu krēslā, acis aizvērusi. Tad atkal sajutu pieskārienu un sapratu, ka viņš ķemmē man matus, maigi izgludinot sapinkājušās cirtas.

- Atļausiet, milēdij? zēns jautāja, sajutis, ka es pārsteigumā saspringstu. Dāmas saka: tas palīdzot, ja jūtas nobažījušās vai bēdīgas.

Es atkal atslābu no mierinošā pieskāriena.

- Atļauju. Paldies. Un pēc brīža piebildu: Kādas dāmas, Fēr­gus?

Mirkli viņš saminstinājās, kā tīklā iztraucēts zirneklis, tad atsā­kās vieglā matu kārtošana.

- Vieta, kur es agrāk nakšņoju, milēdij. Viesu dēļ es nedrīkstēju staigāt apkārt, bet Elīzas madāma ļāva man gulēt skapī zem kāp­nēm, ja uzvedos klusi. Un uz rīta pusi, kad visi vīrieši bija prom, es iznācu laukā, un reizēm dāmas cienāja mani ar brokastīm. Es palīdzēju viņām aiztaisīt veļu; viņas teica, ka man esot vislabākais

pieskāriens, viņš ar zināmu lepnumu piebilda, un, ja viņas gri­bēja, ķemmēju viņām matus.

- Mm. Sukas klusā šalkšana matos bija hipnotiska. Iā kā ka­mīna pulkstenis vairs nedarbojās, tad nevarēja zināt, kura nakts stunda pienākusi, bet klusums, kas valdīja uz ielas, nozīmēja, ka ir ļoti vēls.

- Kā tu sāki nakšņot pie Elīzas madāmas, Fērgus? es jautāju, ar grūtībām apspiežot žāvas.

- Esmu tur dzimis, milēdij, viņš atbildēja. Suka kustējās ar­vien lēnāk, un balss kļuva miegaina. Agrāk centos uzminēt, kura no dāmām ir mana māte, bet tā arī neesmu to noskaidrojis.

Es pamodos no tā, ka atvērās dzīvojamās istabas durvis. Uz sliekšņa stāvēja Džeimijs no noguruma apsarkušām acīm un bālu seju, bet rīta pirmajā pelēkajā nokrēslī varēja redzēt, ka viņš smaida.

- Es jau baidījos, ka tu neatgriezīsies, pēc brīža es viņam pie pakauša sacīju. Džeimija mati izgaroja viegli sīvu, aukstu dūmu un sveču tauku aromātu, kļuvuši džentlmeņa garderobes necienīgi, bet viņš bija silts un stiprs, un es nebiju noskaņota kritizēt to, kā smaržo galva, kuru biju piekļāvusi sev pie krūtīm.

- Es arī, viņš atzinās diezgan neskaidri, un es jutu, ka viņš smaida. Rokas, kas aptvēra manu vidukli, sakļāvās ciešāk un tad atlaidās, viņš atliecās, atglaužot man matus no acīm.

- Ak Dievs, cik tu esi skaista! viņš klusi sacīja. Saburzījusies un negulējusi, mati izspūruši uz visām pusēm. Mīļā. Vai tad tu te nosēdēji visu nakti?

- Ne es vienīgā. Norādīju uz grīdu, kur saritinājies uz paklāja gulēja Fērguss, galvu uzlicis man uz kājām kā uz spilvena. Zēns mazliet sakustējās miegā, lūpas viegli pavērās, gaiši sārtas un pil­nīgas kā mazulim, un tāds jau viņš gandrīz bija.

Džeimijs viegli uzlika zēnam uz pleca savu lielo plaukstu.

- Nāc nu, puisēn. Tu esi godam sargājis savu kundzi. Džei­mijs paņēma Fērgusu klēpī, kurš kaut ko murmināja un raudzījās

miega pilnām acīm, un piespieda sev pie pleca. Tu esi krietns virs, Fērgus, un esi pelnījis atpūtu. Nāc uz savu gultu. Redzēju, kā Fērgusa acis izbrīnā uzliesmo, tad atslābinoties atkal aizveras un galva klanās, Džeimijam nesot viņu projām.

Biju atvērusi slēģus un iekūrusi uguni, kad Džeimijs atgriezās dzīvojamā istabā. Viņš bija novilcis saplēstos svārkus, bet pārējās vakardien uzvilktās krāšņās drēbes vēl bija viņam mugurā.

- Lūdzu. Es sniedzu glāzi vīna, un viņš to tāpat, kājās stāvot, iztukšoja trijos malkos, tad nodrebinājās, atkrita uz mazā dīvāniņa un pastiepa glāzi, lai ieleju vēl.

- Nedabūsi ne pilītes, es sacīju, līdz tu man nepateiksi, kas notiek. Tu neesi cietumā, tāpēc pieņemu, ka viss ir kārtībā, bet…

- Nekas nav kārtībā, Armaliet, viņš mani pārtrauca, bet varēja būt ļaunāk.

Pēc krietnas cīkstēšanās šurpu turpu un lielākoties Hokinsa kungs atkārtoja savus pirmos iespaidus miertiesnesis, kurš bija izrauts no siltām cisām, lai vadītu improvizētu izmeklēšanu, bija īgni pieņēmis spriedumu: tā kā Aleks Rendels ir viens no apsūdzē­tajiem, diez vai viņš varētu tikt uzskatīts par objektīvu liecinieku. Un es, kā sieva un otra apsūdzētā iespējamā līdzdalībniece, arī ne. Mērtegs, pēc paša liecības, minētā uzbrukuma laikā bijis bezsa­maņā, un bērns Klodels juridiski nav spējīgs liecināt.

Acīmredzot, bija sacījis tiesneša kungs, veltot ļaunu skatienu gvardes kapteinim, vienīgais cilvēks, kurš spējīgs ienest patiesību šajā lietā, ir Mērija Hokinsa, kura, kā visi apgalvo, šobrīd to darīt nevar. Tāpēc visi apsūdzētie ievietojami Bastllijā līdz brīdim, kad varēs iztaujāt Hokinsas jaunkundzi, un kapteiņa kungs to noteikti būtu varējis izdomāt pats.

- Tad kāpēc tu nesēdi Bastllijā? es jautāju.

- Divernē kungs vecākais piedāvāja samaksāt par mani drošī­bas naudu, Džeimijs atbildēja, novelkot mani sev blakus uz dī­vāna. Viņš sēdēja kaktā, sarāvies kā ezis, visas tas pļurkstēšanas laikā. Bet, kad tiesnesis pieņēma lēmumu, viņš piecēlās un sacīja, ka viņam esot bijusi iespēja vairākkārt spēlēt ar mani šahu

un tāpēc viņš neticot, ka es būtu tik pagrimis, lai viņš pieļautu iespēju, ka esmu piedalījies tik izvirtušas darbības organizē­šanā… Džeimijs apklusa un paraustīja plecus. Nu, tu taču zini, kā viņš runā, kad reiz sācis. Vispārējā doma bija tāda, ka cilvēks, kurš spēj sešās no septiņām reizēm uzvarēt viņu šahā, nevilinātu nevainīgas jaunas meitenes uz mājām, lai viņas aptraipītu.

- Ļoti loģiski, es vēsi noteicu. Domāju, ka viņš patiesībā baidījās par to, ja tevi ieslodzītu, viņam vairs nebūtu, ar ko spēlēt šahu.

- Laikam gan, Džeimijs piekrita. Tad izstaipījās, nožāvājās un smaidot man pamirkšķināja. Bet es esmu mājās, un šajā brīdī man nudien ir vienalga, kādēļ. Nāc pie manis, Armaliet. Abām rokām satvēris ap vidukli, viņš iesēdināja mani sev klēpī, apskāva un apmierinājumā nopūtās. Es tikai gribu, viņš murmināja man pie auss, novilkt šīs netīrās lupatas un mīlēties ar tevi uz grīdsegas, uzlikt galvu tev uz pleca, aizmigt un nogulēt tā līdz rītam.

- Kalpotājiem tas sagādātu neērtības, es aizrādīju. Viņiem vajadzēs slaucīt mums apkārt.

- Lai kalpotāji iet pie velna, viņš apmierināts noteica. Priekš kam tad ir durvis?

- Acīmredzot lai būtu, pie kā pieklauvēt, es sacīju, kad pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens.

Džeimijs uz mirkli pārtrauca bužināšanos, degunu iebāzis man matos, tad nopūtās, pacēla galvu un nolika mani atpakaļ uz dīvāna.

- Trīsdesmit sekundes, viņš pusbalsī man apsolīja un skaļāk uzsauca:

- Entrez!

Durvis atsprāga, un istabā ienāca Mērtegs. Vakardienas juceklī un jezgā biju aizmirsusi Mērtegu un tagad pie sevis nodomāju, ka tas viņa izskatu nav uzlabojis.

Viņš bija gulējis tikpat maz, cik Džeimijs; viena acs, tā, kas bija vaļā, bija apsarkusi un asinīm pielijuši. Otra bija kļuvusi zila, sapu­vuša banāna krāsā, pietūkumā bija redzama maza spraudziņa, kurā

zvīļoja melna acs. Puns pierē bija sasniedzis pilnību: purpurkrāsā, zoss olas lielumā tieši virs vienas uzacs, un pa vidu tam stiepās nejauka brūce.

Kopš vakar viņu izlaida no maisa, mazais vīriņš gandrīz nebija bildis ne vārda. Pēc īsas apjautāšanās, kur atrodas naži pēc ku­riem bija aizgājis Fērguss, kas, meklējis savā ierastajā terjera ma­nierē, aiz mēslu kaudzes bija atradis gan duncīti, gan sgin dhu -, Mērtegs bija iegrimis drūmā klusēšanā visu mūsu bēgšanas laiku, sargājot arjergardu, kad mēs kājām steidzāmies pa tumšajām Parī­zes ieliņām. Un, kad bijām ieradušies mājās, ar caururbjošu darba kartībā esošās acs skatienu bija pieticis, lai apslāpētu neapdomātus jautājumus no virtuves kalpotāju puses.

Domāju, ka viņš noteikti kaut ko ir teicis commissariat de police kaut vai tikai tāpēc, lai liecinātu par sava darba devēja labo rak­sturu lai gan man bija jādomā, cik daudz es ticētu Mērtegam, ja es būtu franču tiesnesis. Bet šobrīd viņš klusēja kā Dievmātes katedrāles himeras galvas, kurām viņš ļoti līdzinājās.

Taču, lai cik necienīgs būtu viņa izskats, šķiet, Mērtegam nekad netrūka pašcieņas, un arī tagad nekas nebija mainījies. Izslējies taisni kā miets, viņš tuvojās mums pāri paklājam, formāli nome­tās Džeimija priekšā ceļos, kurš likās apstulbis no tādas uzve­dības.

Sīkstais vīrelis izvilka aiz jostas aizbāzto dunci bez izrādīšanās, bet krietni uzsvērti un sniedza Džeimijam ar spalu uz priekšu. Kau­lainā, grumbu izvagotā seja bija neizteiksmīga, bet viena melnā acs nekustīgi kavējās pie Džeimija sejas.

- Esmu pievīlis tavu uzticību, viņš klusi sacīja. Un lūdzu tevim kā savam vadonim ņemt manu dzīvību, lai manim vairs nav jādzīvo šitādā kaunā.

Džeimijs lēnām izslējās, un es jutu, kā viņš atbīda malā nogu­rumu, kad pievērsa skatienu savam kalpam. Bridi viņš palika nekus­tīgi sēžam, rokas atspiedis uz ceļiem. Tad pastiepās uz priekšu un viegli uzlika plaukstu uz Mērtega violetā puna.

- Kaujā krist nav kauns, mo caraidh', viņš klusi teica. Pat visdrošākos karavīrus var notriekt gar zemi.

Bet mazais vīrelis spītīgi purināja galvu, melnā acs nesamirkšķinājās.

- Nē, viņš sacīja. Es nekritu kaujā. Tu manim uzticējies; uz­ticēji sargāt tavu sievu un nedzimušo bērnu, un mazo angļu merģeli arīdzan. Un es tavam uzdevumam pievērsu tik maz uzmanī­bas, ka manim nebij laika dot pretī, kad uzglūnēja briesmas. Tais­nību sakot, es i nepamanīju roku, kas nolika mani gar zemi. Un tad viņš vienu reizi samirkšķināja acis.

- Nodevība… Džeimijs iesāka.

- Un redz, kas no tā iznācis, Mērtegs viņu pārtrauca. Nekad visā pazīšanās laikā neesmu dzirdējusi viņu izrunājam tik daudz vārdu vienā laidā. Tavs labais vārds nopulgots, tavai sievai uz­bruka, un merģelīte… Plānās lūpas uz brīdi cieši sakniebās, un cīpslainajā kaklā kaut kas sakustējās, kad viņš norija kamolu. Par to vien rūgtums žņaudz mani nost.

- Nūjā, Džeimijs klusi sacīja, pamājis ar galvu. Nūjā, es sa­protu, draugs. Es arī tā jūtos. Viņš īsi pieskārās krūtīm virs sirds. Abi vīrieši, šķiet, vēlējās palikt divatā; galvas tikai dažu collu attā­lumā, kad Džeimijs liecās tuvāk vecajam vīram. Rokas salikusi klēpī, es nedz kustējos, nedz arī ko teicu; tā nebija mana darīšana.

- Bet es neesmu tavs vadonis, draugs, Džeimijs turpināja stingrākā tonī. Tu neesi devis man nekādu zvērestu, un tu neesi manā varā.

- Nekā, esu gan. Arī Mērtega balss skanēja stingri, un dunča spals nedrebēja.

- Bet…

- Es devu tevim zvērestu, Džeimij Freizer, kad tevim nebij vai­rāk kā nedēļa, smuks puiškāns mātei pie krūts.

Jutu, ka Džeimijs izbrīnā satrūkstas, tad viņam iepletās acis.

- Es nometos Elenai pie kājām uz ceļiem, kā tagad esmu nome­ties tev, mazais vīrelis turpināja, augstu izslējis smailo zodu. Un

es viņai zvērēju Trīsvienigā Dieva vārdā, ka aizvien tevim sekošu, klausīšu tavām pavēlēm, sargāšu tevi no muguras, kad izaugsi un kad tev to vajadzēs. Tajā bridi skarbums balsi mazliet atmaiga un plakstiņš noslīga pār vienu noguruma pilno aci.

- Jā, puis. Es nudien turu tevi dārgu kā paša dēlu. Bet esu tevi nodevis.

- To tu neesi izdarījis un nekad nevarēsi. Džeimija rokas gulēja uz Mērtega pleciem un cieši tos saspieda. Nē, es neņemšu tavu dzīvību, jo tu man vēl esi vajadzīgs. Bet es tev likšu priekšā zvērestu, un tu to pieņemsi.

Ilgi Mērtegs šaubījās, tad spurainā, melnā galva gandrīz nema­nāmi palocījās.

Džeimija balss pieklusa vēl vairāk, bet čuksts tas nebija. Turē­dams labās rokas trīs vidējos pirkstus stīvus, viņš tos kopā uzlika uz dunča spala vietā, kur tas pāriet asmenī.

- Es tātad turu tevi pie vārda man un zvēresta manai mātei atrast tos vīriešus. Sadzen viņiem pēdas, un, kad būsi atradis, es prasīšu atriebību par manas sievas godu un Mērijas Hokinsas nevainības asinīm.

Viņš uz mirkli apklusa, tad noņēma roku no naža. Mērtegs to pacēla aiz spala uz augšu. Pirmo reizi parādīdams, ka pamanījis manu klātbūtni, viņš pielieca galvu uz manu pusi un sacīja:

- Kā kungs sacīja, kundze, tā es darīšu. Es nolikšu atriebību tevim pie kājām.

Es aplaizīju sausās lūpas, nezinādama, ko teikt. Šķita, ka ne­kāda atbilde nav vajadzīga; Mērtegs pacēla dunci pie lūpām un noskūpstīja, tad apņēmīgi izslējās un iegrūda to makstī.