Spāre dzintarā-1

7 nodaļa Audience pie karaļa

Džereda Parīzes māja atradās Tremulīna ielā. Tas bija bagātnieku rajons, kurā cieši plecu pie pleca kopā bija saspiedušies trīs, četru un piecu stāvu akmens nami. Šur tur kāds patiešām varens nams viens pats slējās savā parkā, bet lielākoties tie atradās cieši cits citam līdzās, lai laupītājs, kurš būtu puslīdz labā fiziskā formā, bez grūtībām varētu pārvietoties no jumta uz jumtu.

- Mmphmmm, bija vienīgais, ko Mērtegs spēja pateikt, ierau­got Džereda māju. Es atradīšu sevim pajumti pats.

- Ja tevi, cilvēk, kreņķē, ka virs galvas ir pieklājīgs jumts, vari gulēt stallī, Džeimijs piedāvāja. Viņš no augšas smaidīdams ska­tījās uz savu sīko, īgno krusttēvu. Liksim sulainim tavu putru iznest laukā uz sudraba paplātes.

Māja bija iekārtota ar komfortablu eleganci, lai gan vēlāk es atklāju, ka salīdzinājumā ar muižnieku un bagāto pilsoņu mitek­ļiem tā bija spartiska. Nospriedu, ka šādas pieticības iemesls daļēji bija namamātes trūkums. Džereds nekad nebija bijis precējies, viņš gan neizrādīja nekādas pazīmes, ka ilgotos apņemt sievu.

- Nu, viņam, protams, ir mīļākā, Džeimijs paskaidroja, kad es apcerēju viņa brālēna privāto dzīvi.

- 0, pats par sevi saprotams, es nopurpināju.

- Bet viņa ir precējusies. Reiz Džereds man sacīja, ka darījumu cilvēkam nevajadzētu pīties ar neprecētām sievietēm… viņš teica,

ka tās prasot pārāk daudz laika un naudas. Un, ja viņas appreci, tad tās iztērē tavu naudu un mūža galā tu paliec par nabagu.

- Viņš gan ir labās domās par sievām, es teicu. Ko viņš domā par to, ka tu, par spīti labajam padomam, tomēr apprecējies?

Džeimijs smējās.

- Nu, sāksim ar to, ka man nav naudas, tāpēc es diez vai varu kļūt vēl trūcīgāks. Viņš domā, ka tu esi ļoti glīta, taču saka arī, ka man esot tev jānopērk jauna kleita.

Es izpletu ābolu zaļo samta kleitu, kas bija krietni novalkāta.

- Laikam viņam taisnība, es piekritu. Vai arī drīz es staigāšu ietinusies palagā; šī viduklī ir par šauru.

- Citur arī. Viņš pasmaidīja, noskatot mani no galvas līdz kā­jām. Ēstgriba ir atgriezusies, vai ne, Armaliet?

- Muļķis, es vēsi noteicu. Tu ļoti labi zini, ka Annabella Makrenoka ir maza auguma un tieva kā slotaskāts, bet es ne.

- Tu ne, Džeimijs piebalsoja, atzinīgi lūkodamies uz mani.

- Paldies Dievam. Un familiāri uzplīkšķināja man pa dibenu.

- Man šorīt jāiet pie Džereda uz noliktavu izskatīt kantora grā­matas, tad mēs apciemosim dažus klientus, lai viņi varētu ar mani iepazīties. Vai tev vienai nebūs garlaicīgi?

- Nē, protams, ne, es atbildēju. Mazliet papētīšu māju un iepazīšos ar kalpotājiem. Kad mēs vakar vēlu pievakarē ieradā­mies, tiku stādīta priekšā visiem kalpotājiem, bet, tā kā mēs vakari­ņojām istabā, nesatiku nevienu, izņemot sulaini, kas atnesa mums ēdienu, un istabeni, kura agri no rīta bija ieradusies atvilkt aizka­rus, iekurt kamīnu un iznest naktspodu. Mazliet baiļojos, iedomā­joties, ka pēkšņi būšu atbildīga par “personālu”, bet mierināju sevi, ka tas nevarētu būt daudz grūtāk kā izrīkot sanitārus un jaunākās medmāsas, un to es biju darījusi jau agrāk kā virsmāsa franču kara hospitālī 1943. gadā.

Kad Džeimijs bija aizgājis, es nesteidzīgi savedu sevi kārtībā, cik nu varēju ar ķemmi un ūdeni, kas bija vienīgie pieejamie skais­tumkopšanas līdzekļi. Ja Džereds bija nopietni domājis, sakot, ka

man vajadzēs rīkot viesības, tad jaunas kleitas iegāde būs tikai pir­mais solis.

Manas zāļu lādes nodalījumā glabājās apspuruši vītolu zariņi, ar kuriem es tīrīju zobus, tāpēc vienu izņēmu un ķēros pie darba, domādama par pārsteidzošo veiksmi, kas mūs atvedusi šurp.

Tā kā no Skotijas bijām izraidīti, mums vajadzēja atrast vietu, kur veidot savu nākotni, vai nu palikt Eiropā, vai emigrēt uz Ameriku. Ņemot vērā to, ko es tagad zināju par Džeimija attieksmi pret kuģiem, es nepavisam nejutos izbrīnīta, ka viņš jau no paša sākuma raudzījās Francijas virzienā.

Freizeriem ar Franciju bija izveidojušās ciešas saites; ne viens vien no viņiem, piemēram, abats Aleksandrs un Džereds Freizers, bija apmetušies te uz dzīvi, reti vai vispār nekad neapciemojot dzimto Skotiju. Un Džeimijs bija man stāstījis, ka šajā valstī esot arī daudz jakobītu, tie, kas bija sekojuši karalim trimdā un tagad dzīvoja, cik labi prata, Francijā vai Itālijā, gaidot, kad karalis atkal kāps tronī.

- Par to runā nepārtraukti, Džeimijs bija sacījis. Galveno­kārt mājās, nevis krogos. Un tāpēc nekas nav iznācis. Kad lieta no­nāks līdz krogiem, tad tas būs kļuvis nopietni.

- Interesanti, es teicu, lūkojoties, kā viņš purina no apmetņa putekļus, vai visi skoti, jau piedzimstot, interesējas par politiku vai tikai tu?

Viņš smējās, bet drīz kļuva nopietns, atverot lielo skapi un pa­karot tajā apmetni. Tas izskatījās novalkāts un visai nožēlojams, kad tā viens pats karājās milzīgajā, pēc ciedriem smaržojošajā skapī.

- Nu, es tev teikšu, Armaliet, ka es labāk gribētu neko nezināt. Bet, ja esi piedzimis tur, kur esmu dzimis es, starp Makenzijiem un Freizeriem, lielas izvēles nav. Turklāt tu nevari gadu apgrozīties franču sabiedrībā un divus gadus nodienēt armijā, neiemācoties klausīties, ko runā, un saprast, ko domā patiesībā un kā atšķirt vienu no otra. Taču šajos laikos runa nav tikai par mani; Hailendā nav ne kunga, ne rentnieka, kurš stāvētu malā, kad gaidāmas tādas lietas.

- Gaidāmas tādas lietas. Notikušas tādas lietas? Man iešā­vās prātā. Tas, kas notiktu, ja mūsu pūliņi šeit nevainagotos panā­kumiem, būtu bruņota sacelšanās, lai mēģinātu atjaunot Stjuartu monarhiju, un to vadītu trimdā izraidītā karaļa dēls, princis Čārlzs Edvards (Kazimirs Marija Silvestrs) Stjuarts.

- “Skaistais princis” Čārlijs, es lēnām pie sevis noteicu, ieska­toties savā atspulgā lielajā trimo spogulī. Viņš tagad bija šeit, šajā pilsētā, varbūt pavisam tuvu. Kāds viņš būs? Es viņu varēju tikai iztēloties, ņemot vērā vēstures grāmatās redzamo portretu, glīts, mazliet sievišķīgs jauneklis ap gadiem sešpadsmit, sārtām lūpām un atbilstoši tālaika modei pūderētā parūkā. Vai, atceroties gleznas, kurās redzams tā paša cilvēka skarbāks attēls, kas vicina zobenu, nokāpis no kuģa Skotijas krastā.

Skotija, ko viņš atstās drupās un postā, pūloties atgūt to savam tēvam un sev. Neveiksmei lemts, viņš piesaistīs pietiekami lielu atbalstu, lai sašķeltu zemi un vestu savus sekotājus cauri pilsoņu karam līdz asinīs mērcētam galam Kalodenas kaujas laukā. Tad princis bēgs atpakaļ uz Franciju, kur būs drošībā, bet viņa ienaid­nieku atmaksa ķers tos, kas palikuši aiz viņa.

Un mēs bijām ieradušies, lai šādu katastrofu novērstu. Apce­rot tādas izredzes Džereda mājas mierā un greznībā, tas likās neti­cami. Kā var apturēt sacelšanos? Nu, ja uz dumpi musina krogos, tad varbūt apturēt to var pie viesību galda. Skatoties spogulī, es paraustīju plecus, aizpūtu uz acs uzkritušu matu šķipsnu un devos lejā, lai pielabinātos virējai.

Kalpotāji sākumā sliecās pret mani izturēties ar bijīgām aizdo­mām, bet drīz, sapratuši, ka man nav nolūka jaukties viņu darbā, nomierinājās un kļuva piesardzīgi paklausīgi. Es biju no noguruma apdullusi, tāpēc man bija licies, ka vestibilā manā priekšā rindā bija nostādīti vismaz ducis kalpotāju. Patiesībā viņu bija vairāk sešpadsmit, ieskaitot zirgu kopēju, staļļa puiku un nažu asinātāju, kuru vispārējā juceklī nebiju pat pamanījusi. Apbrīna par Džereda

finansiālajiem panākumiem vēl pieauga, līdz es uzzināju, cik skopi viņš kalpotājiem maksā: jauns apavu pāris un divas livras gadā sulainim, kādu nieku mazāk apteksnēm un virtuves meitām, maz­liet vairāk tāda līmeņa profesionāļiem kā virēja Vjonē kundze un virssulainis Magnuss.

Kamēr es pētīju saimnieciskās dzīves mehānismu un noglabāju atmiņā jebkuru informācijas graudu, ko varēju iegūt no istabeņu pļāpām, Džeimijs visu dienu pavadīja ārpus mājas kopā ar Džeredu, apciemojot klientus, iepazīstoties ar cilvēkiem, gatavojoties “palīdzēt Viņa Augstībai” veidot tos sociālos kontaktus, kas izrai­dītajam princim varētu noderēt. Iespējams, tieši viesu vidū mēs atradīsim sabiedrotos vai ienaidniekus.

- Senžermēns? es pārjautāju; pēkšņi Margeritas, kura spod­rināja parketu, runas plūdos bija saklausījusi pazīstamu vārdu.

- Grāfs Senžermēns?

- Oui, Madame. Margerita bija maza, tukla meitene ar savādi saplacinātu seju un apaļām acīm, kuru dēļ viņa atgādināja buti, bet pēc dabas viņa bija draudzīga un ļoti vēlējās izpatikt. Tagad ista­bene savilka lūpas sīkā aplītī, un šī grimase solīja, ka tūlīt dzirdēšu kādu īpaši skandalozu ziņu. Centos izskatīties, cik iedrošinoši vien iespējams.

- Grāfam, kundze, ir ļoti slikta slava, apteksne draudīgi ap­galvoja.

Tā kā to pašu pēc Margeritas vārdiem varēja sacīt faktiski par visiem, kas nāca pie mums uz pusdienām, es savilku uzacis un gaidīju sīkākus paskaidrojumus.

- Vai zināt, viņš ir pārdevis dvēseli velnam. Viņa man uzticēja noslēpumu, pieklusinot balsi un raugoties apkārt, it kā pieminētais kungs varētu slapstīties aiz skursteņa. Viņš celebrē Melno misi, kur nešķīsteņi kopīgi bauda asinis un nevainīgu bērnu miesu!

Tu nu gan es izraudzījusies sev par ienaidnieku vienu labu eksemplāru, es pie sevis nodomāju.

- 0, to tak visi zina, kundze, Margerita centās mani pārliecināt.

- Bet kas par to; sievietes, vienalga, ir uz viņu kā uzburtas; kur tik

viņš iet, tās burtiski krīt viņam pie kājām. Turklāt viņš ir bagāts. Skaidri redzams, ka ar pēdējo apstākli pietiek, lai izlīdzinātu, ja ne atsvērtu asiņu dzeršanu un miesas ēšanu.

- Cik interesanti, es sacīju. Biju domājusi, ka grāfa kungs ir Džereda kunga sāncensis. Vai tad viņš ari neieved vīnu? Kāpēc Džereda kungs viņu vispār ielūdz savā mājā?

Margerita atrāva skatienu no darba un sāka smieties.

- Nu, kundze! Tač’ tāpēc, ka Džereda kungs var pasniegt pus­dienās labāko Beaune vīnu, pateikt grāfa kungam, ka nule nopircis desmit kastes, un pēc maltītes dāsni piedāvāt paņemt vienu pudeli uz mājām!

- Skaidrs. Es pasmaidīju. Un vai Džereda kungu tāpat aicina viesos pie grāfa kunga?

Meitene māja ar galvu, baltajam lakatiņam plīvojot virs eļļas pudeles un lupatas.

- 0 jā, kundze. Bet retāk!

Par laimi, šovakar grāfs Senžermēns nebija ielūgts. Mēs vakari­ņojām ģimenes lokā, lai Džereds pirms aizceļošanas varētu izskaid­rot Džeimijam vēl šādus tādus sīkumus. No tiem svarīgākais bija karaļa Iever' Versaļā.

Uzaicinājums apmeklēt karaļa Iever liecināja par lielu labvēlību, Džereds paskaidroja maltītes laikā.

- Ne jau pret tevi, puis, viņš laipni sacīja, mādams ar dakšiņu Džeimijam. Pret mani. Karalis grib būt drošs, ka es atgriezīšos no Vācijas vismaz Divemē, finanšu ministrs, to grib. Pēdējais no­dokļu vilnis smagi skāra tirgotājus, un liels skaits ārzemnieku aiz­brauca. Un tas, kā tu vari iedomāties, slikti ietekmēja karaļa kasi. Džereds saviebās, iedomājoties nodokļus, un nikni skatījās uz mazo zutēnu, ko bija uzdūris uz dakšas.

- Es grasos doties prom pirmdienā pēc nedēļas. Vēl tikai gaidu ziņu, ka “Vilhelmīna” sveika un vesela iebraukusi Kalē ostā, tad es laižos ceļā. Džereds atkal nokoda gabaliņu zuša, pamāja ar galvu Džeimijam un turpināja runāt ar pilnu muti. Es savus darījumus

atstāju labās rokās, puis. Šajā ziņā man bažu nav. Taču mēs varam mazliet aprunāties, pirms pievēršos citām lietām. Ar grāfu Māršalu esam vienojušies, ka pēc divām dienām mēs ar viņu dosimies uz Monmartru, lai tu varētu izrādīt pienācīgo cieņu Viņa Augstībai princim Čārlzam Edvardam.

Pēkšņi jutu pakrūtē iedunamies satraukumu un aši saskatījos ar Džeimiju, kurš atbildēja Džeredam ar galvas mājienu, it kā tas nebūtu pateicis neko biedējošu, bet man pievērstās acis dzirkstīja nepacietībā. Tātad tas ir sācies.

- Princis Parīzē dzīvo ļoti noslēgti, Džereds stāstīja, dzenājot pa šķīvi pēdējos zušu gabaliņus, kas izkusušā sviesta dēļ bija sli­deni. Nebūtu piedienīgi, ja viņš izietu sabiedrībā, līdz karalis nav viņu oficiāli uzņēmis, ja tas vispār notiks. Tāpēc Viņa Augstība reti pamet māju, reti satiekas ar cilvēkiem, izņemot tos tēva atbalstītā­jus, kas ieradušies apliecināt viņam cieņu.

- Man ir citas ziņas, es iesaistījos sarunā.

- Ko? Divi pāri izbiedētu acu pavērās manā virzienā, un Dže­reds nolika dakšiņu, pametot pēdējo zuti likteņa varā.

Džeimijs, uzacis savilcis, skatījās uz mani.

- Ko tu esi dzirdējusi, Armaliet, un no kā?

- No kalpotājiem, es atbildēju, koncentrējoties uz saviem zu­šiem. Redzot Džereda neapmierināto seju, man pirmo reizi ienāca prātā, ka, iespējams, nama saimniecei lāgā nepiedien tenkot ar istabenēm. Nu, pie velna, es dumpīgi nodomāju. Man tāpat nav nekā cita, ko darīt.

- Apteksne sacīja, ka Viņa Augstība princis Čārlzs pastāvīgi apmeklējot princesi Luīzi de Latūru de Roanu, es stāstīju, iebāžot mutē zuša gabaliņu un sākot košļāt. Tie bija garšīgi, bet, ja norija veselu, radās visai savāda sajūta, jo tad likās, ka šis radījums vēl ir dzīvs. Es uzmanīgi noriju kumosu. Tiktāl viss labi.

- Kad minētās dāmas vīra nav mājās, es taktiski piebildu.

Džeimijs izskatījās uzjautrināts, bet Džereds satriekts.

- Ar princesi de Roanu? Džereds pārjautāja. Mariju Luīzi Henrietu Žannu de Latūru d’Overņjē? Viņas vīra ģimene ir karalim

tuvu stāvoša. Viņš paberzēja ar pirkstiem lūpas, un ap muti palika sviestains spīdums. Tas varētu būt ļoti bīstami, viņš pie sevis purpināja. Nez vai mazais muļķītis… bet nē. Tik daudz prāta taču viņam ir. Tur noteikti vainojams pieredzes trūkums; princis necik nav grozījies sabiedrībā, un Romā viss ir citādi. Tomēr… Džereds pārtrauca murmināt un, pieņēmis lēmumu, uzrunāja Džeimiju:

- Tas, puis, būs tavs pirmais uzdevums Viņa Majestātes dienestā. Tu un Viņa Augstība esat gandrīz viena vecuma, bet tev ir piere­dze un saprašana no Parīzē pavadītajiem laikiem un mana skola, atļaušos sev paglaimot. Viņš veltīja Džeimijam īsu smaidu. Tu vari iedraudzēties ar Viņa Augstību; cik vien iespējams, nogludini viņam taku pie tiem vīriem, kas kādreiz varētu noderēt; tagad tu viņus gandrīz visus jau pazīsti. Un paskaidro Viņa Augstībai… cik taktiski iespējams… nepareizā virzienā vērsts galantums var ievē­rojami kaitēt viņa tēva mērķiem.

Džeimijs izklaidīgi pamāja ar galvu, nepārprotami domādams par kaut ko citu.

- Kā tava istabene, Armaliet, var zināt par Viņa Augstības vizī­tēm? viņš jautāja. Viņa neiziet no mājas biežāk kā reizi nedēļā, uz misi, vai ne tā?

Es papurināju galvu un, pirms atbildēju, noriju nākamo kumosu.

- Cik spēju izsekot viņas sacītajam, mūsu ķēķameita dzirdējusi to no nažu asinātāja, kurš to savukārt dzirdējis no staļļa puikas, kuram to pateicis kaimiņu zirgu kopējs. Nezinu, cik daudz cilvēku bijuši pa vidu, bet Roanu māju no mūsējās šķir trīs nami. Domāju, ka princese arī par mums zina visu, es jautri piebildu. Vismaz tad, ja viņa sarunājas ar savu ķēķameitu.

- Dāmas netenko ar savām ķēķameitām, Džereds salti noteica. Un samiegtām acīm paskatījās uz Džeimiju, mēmi aicinot saukt savu sievu pie kārtības.

Redzēju, ka Džeimijam raustās lūpu kaktiņš, bet viņš tikai dzēra savu Montrachet un mainīja sarunas tematu, pievēršoties Džereda pēdējam riskantajam darījumam ruma kravai, kas šobrīd bija ceļā no Jamaikas.

Kad Džereds pazvanīja, lai novāc galdu un atnes brendiju, es atvainojos un devos projām. Viens no Džereda dīvainajiem para­dumiem bija vēlme pie brendija smēķēt garus, melnus cigārus, un man bija radusies cieša pārliecība, ka apēstie zuši, lai cik rūpīgi sakošļāti, neko neiegūtu, ja tiktu kūpināti.

Es gulēju gultā un mēģināju izmest no prāta zušus, lai gan visai neveiksmīgi. Aizvēru acis un centos pievērst domas Jamaikai skaistām pludmalēm, tropiskas saules apspīdētām baltām smiltīm. Bet domas par Jamaiku aizveda pie domām par “Vilhelmīnu”, un kuģi savukārt lika atcerēties jūru, kas atkal pa tiešo atgriezās pie milzīgu zušu tēliem, kuri ritinājās un locījās pa augstiem, zaļiem viļņiem. Ar atvieglojumu uzņēmu Džeimija ierašanos, kas beidzot ļāva pievērst uzmanību kaut kam citam, un, kad viņš ienāca, es piecēlos sēdus.

- Fū! Viņš atspiedās pret aizvērtajām durvīm un apvēdinājās ar savu žabo. Jūtos kā kūpināta desa. Man Džereds patīk, bet es dikti priecāšos, kad viņš tos savus nolādētos smēķus aizvāks uz Vāciju.

- Nenāc man klāt, ja tu od pēc tiem cigāriem, es teicu. Zu­šiem dūmi nepatīk.

- Es viņus saprotu. Džeimijs novilka svārkus un atpogāja kreklu. Zini, man liekas, ka tas būtu labs plāns, viņš uzticēja man savas domas un, novelkot kreklu, pameta ar galvu uz durvīm.

- Kā bites.

- Bites?

- Nu, kā pārnes bites, viņš skaidroja, atverot logu un izkarot kreklu ārā uz rāmja kloķa. Piestūķē pīpi ar stiprāko tabaku, ko var dabūt, iebāž stropā un pūš dūmus kārēs. Bites apdullušas krīt zemē, un tad tās var nest, kur iepatīkas. Man liekas, ka Džereds to pašu dara ar savām kundēm nopīpē līdz apdullumam un, iekams tie nav attapušies, paraksta pasūtījumu par trīsreiz lielāku vīna piegādi, nekā tie bij gribējuši.

Es sāku smieties, un arī Džeimijs pasmaidīja, pieliekot pirkstu pie lūpām, jo gaitenī bija dzirdami Džereda vieglie soļi, viņš gāja garām mūsu istabai uz savu guļamistabu.

Kad noklausīšanās briesmas vairs nedraudēja, viņš izstiepās man blakus gultā, ģērbies tikai kiltos un zeķēs.

- Nu, vai nav pārāk slikti? viņš jautāja. Ja ir, es varu gulēt ģērbistabā. Vai izbāzt galvu pa logu, lai smaka izvēdinās.

Es paostīju viņa matus, tabakas dvaka vēl kavējās rudajos viļ­ņos. Gaisma no sveces iekrāsoja to šķipsnas zeltainas, es ielaidu pirkstus biezajos matos, sataustīdama stipro galvaskausu.

- Nē, nav tik traki. Tu tātad neraizējies, ka Džereds tik drīz do­das projām?

Viņš uzspieda skūpstu manai pierei un atlaidās guļus, atbal­stījies pret gultas polsterējumu. Tad viņš, galvu purinādams, man uzsmaidīja.

- Nē. Esmu iepazinies ar visiem galvenajiem klientiem un kap­teiņiem, zinu visus noliktavu strādniekus un ierēdņus, esmu iegau­mējis cenu listes un uzskaites sarakstus. Un to, kas man vēl jāzina, es varu apgūt strādājot. Džereds man neko vairs nevar iemācīt.

- Un princis Čārlzs?

Džeimijs pievēra plakstus un samierinājies norūcās.

- Ak, ko nu. Šajā ziņā man jāpaļaujas uz Dieva žēlastību, nevis uz Džeredu. Un es uzdrīkstos sacīt, ka būs vieglāk, ja Džereda te nebūs un viņš neredzēs, ko es daru.

Es atlaidos vīram blakus, viņš apskāva manu vidukli un pa­grieza pret sevi, tā mēs, cieši kopā saspiedušies, gulējām.

- Ko lai mēs darām? es jautāju. Vai tev ir kāda nojausma, Džeimij?

Viņa siltā elpa ar vieglu brendija dvesmu skāra manu seju, un es atgāzu galvu, lai viņu noskūpstītu. Maigā, platā mute pavērās, un viņš ļāvās skūpstam, tāpēc atbilde aizkavējās.

- O, man šis tas ir padomā, viņš, atraujoties no manām lū­pām, ar nopūtu sacīja. Dievs vien zina, kas no tā beigās sanāks, bet dažas domas man ir.

- Pastāsti!

- Mmphmm. Viņš iekārtojās ērtāk, pagriežoties uz muguras un apņemot mani ar roku, galvu uzlicis man uz pleca.

- Nu… viņš iesāka, …es redzu, Armaliet, ka tas ir naudas jautājums.

- Naudas? Es būtu domājusi, ka runa ir par politiku. Vai franči nevēlas Džeimsa atgriešanos tronī tāpēc, ka tas radīs nepatikšanas angļiem? No tā mazumiņa, ko atceros, Luijs gribēja gribēs, es sevi izlaboju, lai Čārlzs Stjuarts novērš karaļa Džordža uzmanību no tā, ko Luijs dara Briselē.

- Es teiktu, ka tā ir, Džeimijs sacīja, bet, lai karalis tiktu atpakaļ tronī, ir vajadzīga nauda. Un Luijam pašam nav tik daudz, lai viņš varētu maksāt gan par kariem Briselē, gan arī par iebru­kumu Anglijā. Tu dzirdēji, ko Džereds sacīja par karalisko kasi un nodokļiem?

-Jā, bet…

- Nē, Luijs nebūs tas, kurš izšķirs sacelšanās likteni, Džei­mijs man nepiekrita. Lai gan viņam, protams, savs vārds par to ir sakāms. Nē, ir vēl citi naudas avoti, kurus Džeimss un Čārlzs mēģinās izmantot, un tie ir franču baņķieru ģimenes, Vatikāns un Spānijas galms.

- Tu domā, ka Džeimss strādā ar Vatikānu un spāņiem un Čārlzs ar franču baņķieriem? es ieinteresēta jautāju.

Džeimijs pamāja ar galvu, lūkojoties izgrebtajos griestu pane­ļos. Valriekstu koka paneļi sveces nemierīgajā gaismā izskatījās gaiši brūni, uz vidu no visiem stūriem vijās tumšākas rozetes un lentes.

- Kā tad, tā es domāju gan. Tēvocis Aleks parādīja man vēs­tules no Viņa Majestātes karaļa Džeimsa, un es teiktu, ka, sprie­žot pēc tā, kas tur rakstīts, lielākas cerības viņš liek uz spāņiem. Zini, pāvests ir spiests viņu atbalstīt kā katoļu monarhu; pāvests Klements daudzus gadus viņu stutēja, bet tagad Klements ir miris un Benedikts turpina iesākto, bet ne gluži vairs tik augstā līmenī. Bet… gan Spānijas Filips, gan Luijs ir Džeimsa brālēni, un kara­lis apelē pie Burbonu dinastijas asinīm. Džeimijs iesāņus veltīja man skābu smaidiņu. Un no tā, ko esmu redzējis, varu tev teikt, ka karaliskās asinis kļūst ārkārtīgi šķidras, kad sākas runas par naudu, Armaliet.

Paceļot pēc kārtas abas kājas, viņš ar vienu roku novilka zeķes un uzmeta uz soliņa.

- Pirms trīsdesmit gadiem Džeimss dabūja naudu no Spānijas, viņš turpināja. Nelielu floti un arī vīrus. Tas bij 1715. gada sacel­šanās laikā. Bet viņam neveicās, un pie Šerifmjūras Džeimsa spē­kus sakāva pirms karalis pats paguva ierasties. Tāpēc es teiktu, ka spāņi varbūt ne visai vēlas apmaksāt vēl vienu mēģinājumu celt tronī Stjuartus… vismaz bez kārtīga pamatojuma, ka viņš var gūt panākumus.

- Tātad Čārlzs ieradies Francijā, lai strādātu ar Luiju un baņ­ķieriem, es prātoju. Un no tā, ko es zinu par vēsturi, viņam izdosies. Ko tas mums dod?

Džeimijs noņēma rokas man no pleciem un izstaipījās, svara pārvietošana sašķieba matraci, uz kura es gulēju.

- To, ka es pārdodu baņķieriem vīnu, Armaliet. Viņš nožāvā­jās. Un to, ka tu runā ar istabenēm. Un, ja mēs laidīsim viņiem acīs pietiekami biezus dūmus, varbūt bites zaudēs sajēgu.

īsi pirms došanās ceļā Džereds aizveda Džeimiju uz nelielo namu Monmartrā, kur Viņa Augstība princis Čārlzs Edvards Luijs Filips Kazimirs un tā tālāk Stjuarts mitinājās, velkot laiku, līdz redzēs, ko Luijs būs ar mieru darīt vai nedarīt brālēna labā, kuram nav naudas, bet ir vēlēšanās kāpt tronī.

Biju viņus abus, sapostus labākajās drēbēs, pavadījusi un vī­riešu prombūtnē pati kavēju sev laiku, iztēlojoties šo tikšanos un prātojot, kā viņiem iet.

- Kā jums gāja? bija pirmais jautājums, ko uzdevu Džeimi­jam, tiklīdz pēc atgriešanās no Monmartras bijām palikuši divatā.

- Kāds viņš ir?

Džeimijs, pakausi kasīdams, pārdomāja.

- Nu, beidzot atskanēja atbilde, viņam sāpēja zobs.

-Ko?

- Tā viņš teica. Un izskatījās, ka dikti sāp; seja visu laiku bij savilkta šķība, un vaigs bij drusku pietūcis. Nezinu, vai viņš vien­mēr ir tāds stīvs vai ari viņam runājot sāpēja, bet neko daudz viņš neteica.

Patiesībā pēc oficiālās iepazīstināšanas vecākie vīri, Džereds, grāfs Māršals un kāds diezgan noplucis tips, kuru pārējie nevērīgi sauca par Belheldiju, bija sanākuši kopā un sākuši spriest par Sko­tijas politiku, atstājot Viņa Augstību un Džeimiju vairāk vai mazāk vienus pašus.

- Mēs katrs izdzērām pa kausam brandvīna, Džeimijs, manis pamudināts, paklausīgi ziņoja. Es apprasījos, kā viņam patīk Pa­rīze, un viņš teica, ka tā liekoties apnicīgi noslēgta, jo nevarot iet medībās. Un tad mēs runājām par medībām. Princim labāk patīk medīt ar suņiem nekā ar dzinējiem, un es teicu, ka man tāpat. Tad viņš pastāstīja, cik fazānu nošāvis vienā medību ceļojumā Itā­lijā. Viņš stāstīja par Itāliju, līdz sāka sūdzēties, ka no loga pūš auksts vējš un tas neesot lāgā sāpošajam zobam māja neesot labi uzcelta, tikai tāda neliela villa. Tad viņš zoba dēļ iedzēra vēl mazliet brandvīna un es pastāstīju par briežu medībām Hailendā, viņš teica, ka gribētu kādreiz to pamēģināt, un jautāja, vai es pro­tot šaut ar loku? Es atbildēju, ka protu, un viņš teica, ka viņam, cerams, būšot izdevība uzaicināt mani uz medībām Skotijā. Un tad Džereds pateica, ka viņam atceļā esot jāiegriežas noliktavā, tāpēc Viņa Augstība pastiepa roku, es to noskūpstīju un mēs devāmies projām.

- Hm, es nokremšļojos. Kamēr prāts sacīja, ka slavenie vai tie, kas drīz kļūs slaveni, vai tie, kas varbūt ir slaveni, ikdienas dzīvē, zināms, izturas tāpat kā visi cilvēki, man nācās atzīt, ka stāsts par “skaisto princi” man sagādājis zināmu vilšanos. Tomēr Džeimijs bija saņēmis uzaicinājumu ciemoties vēl. Svarīgi, kā viņš norādīja, bijis iepazīties ar Viņa Augstību, lai varētu paturēt acīs viņa plānus, ja tādi rastos. Iedomājos, nez vai Francijas karalis kā cilvēks būs kaut nedaudz interesantāks.

Ilgi gaidīt mums nenācās. Nedēļu vēlāk Džeimijs izkāpa no gul­tas vēl aukstā, melnā tumsā un sāka posties garajam ceļam zirga mugurā uz Versaļu, kur viņam vajadzēja piedalīties karaļa Iever. Luijs katru ritu modās sešos. Šajā stundā dažiem izredzētajiem, kuriem bija ļauts būt klāt karaļa tualetes procesā, bija jāpulcējas priekšis­tabā un jābūt gataviem pievienoties augstmaņu un kalpotāju rin­dai, kuru pienākums bija palīdzēt monarham sveikt jauno dienu.

Virssulaiņa Magnusa pamodināts tik agrā rīta stundā, Džeimijs samiegojies izrausās no gultas un purpinādams un žāvādamies posās ceļam. Šajā laikā mani iekšējie orgāni uzvedās mierīgi un es izbaudīju patīkamo sajūtu, kas rodas, kad var tikai vērot kādu citu, kuram jādara kaut kas nepatīkams, bet pats var mierīgi laiskoties.

- Skaties ļoti uzmanīgi, es sacīju no miega piesmakušā balsī.

- Lai vari man visu sīki un smalki izstāstīt.

Miegaini norūcis piekrišanu, Džeimijs pieliecās un noskūpstīja mani, tad ar sveci rokā negribīgi devās raudzīt, vai zirgs tiek kār­tīgi apseglots. Pēdējais, ko dzirdēju, pirms atkal nolaidos miega dzīlēs, bija Džeimija balss pēkšņi tā dzestrajā nakts gaisā skanēja skaidra un moža, kad viņš uz ielas atvadījās no zirgu puiša.

Ņemot vērā attālumu līdz Versaļai un iespēju par kuru Dže­reds bija mūs brīdinājis saņemt ielūgumu uz pusdienām, es ne­brīnījos, kad Džeimijs neatgriezās pirms pusdienlaika, bet es ne­varēju neko padarīt savai ziņkārībai un mana nepacietība auga augumā, gaidot vīru, kurš atgriezās beidzot īsi pirms tējas.

- Kā tad gāja karaļa Iever? es jautāju, palīdzot Džeimijam novilkt svārkus. Viņam rokā bija cieši pieguloši cūkādas cimdi, kas tobrīd galmā bija pēdējais modes kliedziens, tāpēc viņš nekādi nevarēja atpogāt grubuļainās sudraba pogas, jo pirksti slīdēja pa gludo samtu.

- 0, tā jau ir labāk, viņš sacīja, atviegloti izkustinādams savus platos plecus, kad pogas beidzot padevās. Svārki plecos bija krietni par šauriem; tos novilkt bija tas pats, kas nolobīt olu.

- Neparasti, Armaliet, viņš sacīja, atbildot uz manu jautā­jumu, vismaz pirmo stundu.

Kad augstmaņu rinda ienāca karaliskajā guļamistabā, katrs ne­sot kādu ceremoniālu priekšmetu dvieli, bārdasnazi, alus kausu, karalisko zīmogu un tā tālāk -, sulaiņi atbīdīja smagās drapērijas, kas nelaida istabā rīta gaismu, pēc tam atvilka aizkarus pie lie­lās karaliskās gultas, un austošās saules ziņkārīgajai acij atklājās Le Roi Louis, karalis Luijs.

Nosēdināts uz gultas malas, viņš žāvājās un kasīja ar bārdas rugājiem apaugušo zodu, kamēr kalpi karaliskajiem pleciem uzse­dza zīda rītasvārkus, bagātīgi izšūtus ar sudrabu un zeltu, un no­metās uz ceļiem, lai biezās filca zeķes, kurās karalis gulēja, nomai­nītu pret plānākām zīda zeķēm un ar truša ādu izoderētām čī­bām.

Galma augstmaņi pa vienam nāca pie gultas, nometās karalim pie kājām, lai cienīgi sveicinātu viņu un apvaicātos, kā Viņa Ma­jestāte pavadījis nakti?

- Man jāsaka, ne pārāk labi, Džeimijs pārtrauca notikumu iz­klāstu, lai izteiktu savas domas. Viņš izskatījās tā, it kā būtu gulējis ne vairāk par pāris stundām un piedevām redzējis sliktus sapņus.

Par spīti asinīm pielijušajām acīm un ļenganajam žoklim, Viņa Majestāte bija cēli pamājis galminiekiem, tad lēnām piecēlies un paklanījies tiem, kas bija izraudzīti piedalīties šajā ceremonijā un kavējās istabas dziļumā. Šļaugans rokas mājiens pieaicināja kam­barsulaini, kurš aizveda Viņa Majestāti uz krēslu, kur viņš sēdēja aizvērtām acīm, izbaudīdams kalpu aptekāšanu, kamēr d’Orleānas hercogs pa vienam veda apmeklētājus uz priekšu. Tad bija jāno­metas karaļa priekšā ceļos un jāsaka daži apsveicināšanās vārdi. Oficiālos lūgumus izteica vēlāk, jo tad pastāvēja iespēja, ka Luijs būs pietiekami pamodies, lai tos sadzirdētu.

- Es nebiju ieradies, lai kaut ko lūgtu, man tika izrādīta lab­vēlība, Džeimijs paskaidroja, tāpēc es tikai nometos ceļos un

teicu: “Labrīt, Jūsu Majestāte,” bet hercogs tikmēr paskaidroja, kas es esmu.

- Vai karalis tev kaut ko sacīja? es jautāju.

Džeimijs pasmaidīja, aizlicis rokas aiz galvas un staipīdamies.

- Nu kā tad. Viņš pavēra vienu aci un paskatījās uz mani, it kā neticētu tam, ko viņam saka.

Ar vienu aci Luijs noskatījis savu viesi ar tādu kā drūmu inte­resi, tad izmetis piezīmi:

- Jūs gan esat ražens, vai ne?

- Es atbildēju: “Jā, Jūsu Majestāte”, Džeimijs stāstīja. Tad viņš jautāja: “Vai protat dejot?” un es teicu, ka protu. Tad viņš atkal aizvēra aci un hercogs ar rokas mājienu lika man doties pro­jām.

Kad iepazīstināšanas ceremonija bija noslēgusies, kambarsulai­nis, kuram godbijīgi palīdzēja galvenie augstmaņi, ķērās pie karaļa rīta tualetes. Pa to laiku, pēc d’Orleānas hercoga mājiena, priekšā nāca dažādi cilvēki, kas vēlējās iesniegt kādu lūgumu, čukstēja ausī karalim, kurš grozīja galvu līdzi bārdasnaža kustībām vai pielieca galvu, lai sakārto viņam parūku.

- Ak tā? Un vai tev tika tas gods nošņaukt Viņa Majestātei de­gunu? es painteresējos.

Džeimijs smaidīja un stiepa kopā sadotās rokas, līdz nokrak­šķēja locītavas.

- Paldies Dievam, ne. Es grozījos gar skapi, cenšoties saplūst ar to, jo visi šie drebelīgie grāfiņi un hercogiņi šķībi lūrēja uz mani, it kā skotu raksturs būtu lipīgs.

- Nu, tu vismaz esi pietiekami garš, lai visu redzētu.

- Nūjā, kā tad. Un tā arī bij, īpaši, kad viņš uzsēdās uz chaise percee\

- Viņš tiešām to darīja? Visu acu priekšā? To es nespēju aptvert. Protams, biju par šo paražu lasījusi, bet toreiz īsti neticēju, ka tā notiek.

- Nu kā tad, un visi izturējās tāpat kā tad, kad viņš mazgāja seju un šņauca degunu. Hercogam de Nevē iekrita tas neizsakāmais gods, viņš ironiski piebilda, noslaucīt Viņa Majestātei pakaļu. Neievēroju, ko viņi izdarīja ar dvieli; gan jau noteikti apzeltīja, lai saglabātu nākamajām paaudzēm.

Un tas bij dikti garlaicīgi, Džeimijs vēl piebilda, noliecies un ar rokām atspiedies pret grīdu, lai izstaipītu kāju muskuļus.

- Tā padarīšana vilkās veselu mūžību; karalim vēders ir ciets kā pūcei.

- Kā pūcei? Man par šo salīdzinājumu nāca smiekli. Tu gri­bēji teikt, ka viņam ir aizcietējums?

- Kā tad, ciets vēders. Un nav jau arī brīnums, ja ēd tā kā gal­mā, Džeimijs kritiski piebilda, atliecoties atpakaļ. Drausmīgi! Tikai krējums un sviests! Luijam katru rītu brokastīs vajadzētu ēst putru tad viss nokārtotos. Zini, putra iekšām ir traki laba.

Ja skots kaut ko ieņēmis galvā atklāti sakot, viņi ir ieņē­muši galvā daudzas lietas tad tie bija auzu tumes tikumi. Kopš neatminamiem laikiem, dzīvojot tik nabadzīgā zemē, ka nav gan­drīz nekā cita, ko ēst, kā vien auzas, skoti, kā parasti, nepiecie­šamību bija pārvērtuši tikumā un apgalvoja, ka viņiem tā zampa garšo.

Džeimijs bija nometies uz grīdas un izpildīja Karalisko Gaisa spēku vingrojumus, kurus biju viņam ieteikusi muguras muskuļu stiprināšanai.

Es atgriezos pie pirmīt izteiktās piezīmes.

- Kāpēc tu teici, ka vēders viņam ciets kā pūcei? Esmu šo salī­dzinājumu dzirdējusi jau agrāk, bet saistībā ar aklumu, nevis ar aizcietējumu… Vai tad pūcēm ir ciets vēders?

Pabeidzis vingrojumus, Džeimijs pagriezās uz muguras un elso­dams gulēja uz paklāja.

- Nu kā tad. Viņš izdarīja garu izelpu un aizturēja elpu. Tad piecēlās sēdus un atbīdīja no acīm matus. Varbūt arī nav, bet tā runā. Ļaudis melš, ka pūcēm neesot dibena cauruma, tāpēc tās nevar atbrīvoties no apēstā… piemēram, pelēm. Un tāpēc kauli,

spalvas un pārējais saveļas bumbiņā un pūce to izvemj, jo nevar dabūt ārā pa otru galu.

- Tiešām?

- Kā tad, tas gan ir tiesa, ka pūces atvemj. Pēc tā var atrast koku, kurā apmetusies pūce; meklē zem koka bumbiņas. Pūce sataisa tādu cūcību, Džeimijs sacīja, pavelkot kreklu no kakla, lai atvēsinātos.

- Bet viņām ir caurumi, viņš mani informēja. Es reiz ar lingu vienu dabūju zemē no koka un apskatījos.

- Tu gan esi viens zinātkārs zēns, ko? Es sāku smieties.

- Skaidrs, Armaliet. Ari viņš pasmaidīja. Un tā viņas atbrī­vojas no ēdiena atliekām. Mēs ar īanu reiz visu dienu nodimējām zem koka, kur mitinājās pūce, lai pārliecinātos.

- Jēziņ, tu nu gan biji traki ziņkārīgs. Es brīnījos.

- Nu, es gribēju zināt. īanam nebija patikas tik ilgi nekustīgi sēdēt, tāpēc man nācās viņu drusku iekaustīt, lai viņš netrinas visu laiku. To atceroties, Džeimijs iesmējās. Beigās viņš sēdēja kopā ar mani rāms, līdz tas notika; tad viņš paķēra veselu sauju pūču bumbiņu, aizbāza man aiz krekla un aizjoņoja kā plēsts. Apžēliņ! Viņš skrēja ātri kā vējš. Džeimija seja skumjās mazliet apmācās, atmiņas par bērnības drauga ašajām kājām sadūrās ar jaunākām atmiņām par māsas vīru, kurš kliboja, kaut ari jautru prātu, uz koka kājas, ko viņš dabūja svešā kaujas laukā, sprāgstot šķembu lādiņam.

- Cik briesmīgi tā dzīvot. Centos kliedēt vīra drūmās domas.

- Es nerunāju par pūču vērošanu… bet gan par karali. Visu laiku cilvēku acu priekšā, pat uz poda nevar pasēdēt.

- Es ari tā negribētu, Džeimijs piekrita. Bet tāpēc jau viņš ir karalis.

- Mmm. Un droši vien vara, greznība un viss pārējais ir tā vērts, lai šo to pieciestu.

Viņš paraustīja plecus.

- Gribi vai negribi, Dievs uzrakstījis tādu līgumu, un viņam nav lielas izvēles, tikai izbaudīt to, kas tajā ir labs. Džeimijs pacēla savu pledu, izvilka vienu galu zem jostas, otru pārmeta pāri plecam.

- Nāc, ļauj man! Paņēmu no viņa apaļo sudraba brošu un pie­spraudu spilgto pledu uz pleca. Viņš sakārtoja ieloces, izgludinot košo vilnas audumu starp pirkstiem.

- Man ari ir tāds līgums, Armaliet, viņš klusi sacīja, lūkoda­mies lejup uz mani. Tad īsi pasmaidīja. Kaut arī tas, paldies Die­vam, neparedz, ka īanam būtu jāslauka man pakaļa. Bet es esmu dzimis kā kungs. Esmu saimnieks tai zemei un tiem ļaudīm, kas uz tās dzīvo, un tāpēc man pēc iespējas labāk jāizpilda ar viņiem noslēgtais līgums.

Džeimijs pastiepa roku un viegli pieskārās maniem matiem.

- Tāpēc es priecājos, kad tu teici, ka dosimies šurp, lai mēģi­nātu kaut ko darīt. Jo kāda daļa no manis nevēlētos neko citu kā paņemt tevi un bērneli un doties projām, un visu atlikušo dzīvi apstrādāt laukus, kopt lopus, vakaros pārnākt mājās un visu nakti mierīgi gulēt tev blakus.

Tumšzilās acis aizēnoja skumīgas domas, kamēr roka atgriezās pie pleda ielocēm, glāstot Freizeru tartāna spilgtās rūtis ar tievo, balto svītriņu, kas atšķīra Lelibroku no citiem dzimtas atzariem un ģimenēm.

- Bet, ja es tā izdarītu, viņš turpināja, vairāk runādams pats ar sevi nekā ar mani, kāda daļa no manas dvēseles justos vainīga, un es domāju… es domāju, ka nepārstātu dzirdēt savu ļaužu balsis, kas man aiz muguras sauktu.

Es uzliku viņam uz pleca roku, un viņš paskatījās uz mani, platā mute bija savilkta vieglā, greizā smaidiņā.

- Man arī tā šķiet, sacīju. Džeimij… lai kas notiktu, lai ko mēs spētu izdarīt… es apklusu, meklējot vārdus. Kā tas bieži bija noticis agrāk, iedomājoties, cik neaptverami liels ir mērķis, ko bijām sev izvirzījuši, kājas man sagrīļojās un zuda runas spēja. Kas mēs tādi bijām, ka uzdrīkstējāmies mainīt vēstures notikumu gaitu ne tikai sev pašiem, bet arī karaļiem un zemniekiem, visai Skotijas zemei?

Džeimijs uzlika plaukstu uz manējās un mierinoši saspieda.

- Mēs varam darīt visu, ko spējam, un vairāk no mums prasīt nevar neviens, Armaliet. Nē, ja līs asinis, tās vismaz neaptraipīs mūsu rokas, bet lūgsim Dievu, lai līdz tam nenonāk.

Es domāju par vientulīgajiem, pelēkajiem klanu akmeņiem Kalodenas tīrelī un kalniešiem, kas zem tiem apgulsies, ja mums nepaveiksies.

- Lūgsim Dievu, es kā atbalss atkārtoju.