Spāre dzintarā-1

12 nodaļa Eņģeļu slimnīca

-Labi, pie brokastgalda Džeimijs samierinājies sacīja. Tad brīdinoši norādīja uz mani ar karoti. Nu tad ej. Taču tevi pavadīs ne tikai sulainis, bet arī Mērtegs; ka­

tedrāle ir nabagu kvartālā.

- Pavadīs? Es saslej os un atgrūdu bļodu ar putru, ko biju vērojusi, maigi sakot, atturīgi. Džeimij! Vai tu gribi teikt, ka tev nekas nav pretī, ja es eju uz Eņģeļu slimnīcu?

- Nezinu, vai gribu teikt tieši to, viņš norūca, lietišķi ar karoti smeļot savu putru. Bet laikam jau man būs krietni vairāk iebil­dumu, ja tu neiesi. Un, ja strādāsi slimnīcā, vismaz nevarēsi visu laiku pavadīt kopā ar Luīzi Roanu. Izskatās, ka biedrošanās ar uba­giem un noziedzniekiem vēl nav tas ļaunākais, viņš drūmi pabei­dza savu sakāmo. Vismaz man nav jābaidās, ka no slimnīcas pār­nāksi ar izdīrātu kājstarpi.

- Es centīšos, nosolījos.

Savā laikā esmu redzējusi krietni daudz virsmāsu, dažas no tām bija patiešām izcilas, kas savu darbu uztvēra kā aicinājumu. Mātei Hildegardei šis process bija noticis apgrieztā secībā, bet rezultāts bija iespaidīgs.

Grūti iedomāties atbilstošāku cilvēku par Hildegardi de Gaskoņu, kura spētu vadīt tādu iestādi kā Eņģeļu slimnīca. Žēlsirdī­gajām māsām aiz muguras nepārtraukti vīdēja turpat sešas pēdas

garais, kārnais, kaulainais augums, savīkstīts neskaitāmos jardos melna vilnas auduma, kā no slotaskātiem izgatavots putnubiedēklis, kas sargā ķirbju lauku. Viņas personības spēks visus durvju sargus, slimniekus, māsas, sanitārus, novices, apmeklētājus, aptie­kārus pacēla gaisā un aizmēza kārtīgās kaudzītēs, kur mātei Hil­degardei tas likās visnoderīgāk.

Garais augums un turklāt arī seja, kas bija tik izcili neglīta, ka to varēja uzskatīt par groteski skaistu, skaidri parādīja iemeslus, kāpēc viņa bija izvēlējusies pievērsties reliģiozai dzīvei, Kristus bija vienīgais vīrietis, no kura varētu sagaidīt pretmīlu.

Balss mātei Hildegardei bija zema un skanīga; nazālais Gaskoņas akcents dārdēja slimnīcas koridoros kā blakus esošās baznīcas zvanu atbalss. Reizēm es viņu vispirms sadzirdēju un tikai tad ieraudzīju, spēcīgā balss pieauga skaļumā, kad viņa pa gaiteni nāca uz kabinetu, kur es un sešas galma dāmas slēpāmies aiz Gerst­mana kunga kā salinieki, kas, aizslēpušies aiz nedrošas barikādes, gaida viesuļvētras tuvošanos.

Šauro durvju aiļu aizpildīja mātes Hildegardes galvassegas bal­tie spārni, tad viņa ar sajūsmas kliedzienu metās klāt Gerstmana kungam un sirsnīgi nobučoja uz abiem vaigiem.

- Mon cher ami!' Kāds necerēts prieks un jo lielāks tāpēc, ka negaidīts. Kas jūs atvedis pie manis?

Iztaisnojusies viņa veltīja platu smaidu arī mums. Smaids ne­mainījās, kamēr Gerstmana kungs izskaidroja mūsu nāciena no­lūku, lai gan mazāk pieredzējusi zīlniece nekā es varētu nepamanīt saspringstam vaiga muskuļus, kas smaidu no sabiedrības laipnības izpausmes pārvērta par nepieciešamības stingo masku.

- Mēs ļoti augstu vērtējam jūsu domas un jūsu dāsnumu, dā­mas. Dobjā, zvanam līdzīgā balss turpināja pieklājīgo pateicī­bas runu. Bet es redzēju, ka vienlaikus mazās, gudrās acis, dziļi iegrimušas zem izvelbtās pieres, šaudās šurpu turpu līdzi domām, kā vislabāk un visātrāk atbrīvoties no šī apgrūtinājuma, tajā pašā

laikā izvelkot tik daudz naudas, cik svētulīgās dāmas būtu ar mieru atdot savu dvēseļu labā.

Pieņēmusi lēmumu, mūķene skaļi sasita plaukstas. Negaidīti kā no pudeles izšāvies korķis durvīs nostājās strupa auguma māsa, pēc izskata līdzīga mazam putniņam.

- Māsa Anželika, esi tik laba un aizved šīs dāmas uz ambulanci, priekšniece pavēlēja. Iedod viņām kādas piemērotas drēbes un izvadā pa palātām. Viņas var palīdzēt izsniegt slimniekiem ēdienu ja vēlas. Platā mute ar plānajām lūpām viegli noraustījās, kas liecināja, ka māte Hildegarde nemaz necer, ka pēc ekskursijas pa palātām dāmu cēlie nodomi nebūs mainījušies.

Māte Hildegarde labi pazina cilvēka dabu. Trīs no dāmām iztu­rēja apgaitu pa pirmo palātu, kurā gulēja slimnieki ar skrofulozi, kašķi, ekzēmu, smirdošu piēmiju, cilvēki, kuriem bija nogājuši mati, tad labdares nolēma, ka viņu tieksmi uz žēlsirdību pilnā mērā var apmierināt ziedojums slimnīcai, un bēga atpakaļ uz ambulanci, lai steigšus nomestu raupjos, no apiņu maisiem darinātos uzsvārčus, kuros bijām ietērptas.

Nākamās palātas vidū gara auguma, kārns vīrietis tumšā su­tanā veica operāciju, kas izrādījās prasmīga kājas amputācija, īpaši tāpēc, ka pacients nekādā redzamā veidā nebija anestezēts, viņu turēja divi spēcīgi sanitāri un slimajam uz krūtīm sēdēja ražena auguma mūķene, kuras platais tērps, par laimi, aizsedza vīrieša seju.

Viena no dāmām man aiz muguras klusi norīstījās; kad atska­tījos, redzēju divas potenciālajām samarietēm piederošas diezgan apjomīgas sēžamvietas, gurns pie gurna, iestrēgušas palātas dur­vīs, kas veda uz ambulanci un brīvību. Vēl viens izmisīgs grūdiens, notirkšķēja plīstošs zīds, un viņas, izsprukušas no šaurās vietas, aizskrēja pa tumšo gaiteni, gandrīz nogāžot no kājām sanitāru, kurš, nesot ar pārsējiem un ķirurģiskajiem instrumentiem apkrautu paplāti, teciņiem aizsteidzās pretējā virzienā.

Palūkojos sāņus un uzjautrināta redzēju, ka Mērija Hokinsa joprojām ir šeit. Kļuvusi nedaudz baltāka par ķirurģiskajiem

pārsējiem kuri, patiesību sakot, bija nepieļaujami pelēkā krāsā pat viegli iezaļgana, tomēr bēgt nebēga.

- Vite! Dйpкchez-vous!' ķirurgs pavēloši iesaucās, tas laikam bija domāts satricinātajam sanitāram, kurš steigšus sakārtoja pa­plātes saturu un aulekšoja uz vietu, kur stāvēja garais, tumšais stāvs ar kaulu zāģi rokā, gatavs atdalit atkailināto gūžas kaulu. Sanitārs pieliecās, lai uzliktu otru žņaugu virs operējamās vietas, zāģis nolaidās, un tūlīt atskanēja neaprakstāms, griezīgs troksnis, un es, iežēlojusies par Mēriju Hokinsu, pagriezu viņu prom no ope­rācijas galda. Meitenes roka, ko turēju, drebēja, un peoniju sārtās lūpas bija bālas un sakodītas kā salnas nokosts zieds.

- Vai nevēlaties iet projām? es pieklājīgi apvaicājos. Māte Hildegarde noteikti sagādās jums karieti. Pāri plecam atskatījos uz tukšo, tumšo gaiteni. Baidos, ka grāfiene un Lemberta kundze jau ir devušās projām.

Mērija skaļi norija siekalas, bet jau tā apņēmībā saspringtais žoklis kļuva vēl stingrāks.

- N-nē, viņa izmocīja. Ja jūs paliksiet, arī es palikšu.

Es katrā ziņā biju nodomājusi palikt; ziņkārība un vēlme palē­nām izlauzt ceļu līdz Eņģeļu slimnīcas operāciju telpai bija pārāk stipra, lai atsvērtu to ar žēlumu, ko es varētu just pret Mērijas emocionālo dabu.

Māsa Anželika bija nogājusi kādu gabalu, kad atklāja, ka mēs esam apstājušās. Atgriezusies viņa ar vieglu smaidu apaļīgajā sejā pacietīgi stāvēja un gaidīja, it kā paredzot, ka ari mēs ņemsim kājas pār pleciem. Es pārliecos pāri kādam matracim, kas bija noklāts uz grīdas pie sienas. Zem vienas plānas segas gulēja ļoti tieva, apā­tiska sieviete, viņas acis bez intereses slīdēja mums pāri. Manu uzmanību nebija piesaistījusi sieviete, bet savādas formas stikla trauks, kas stāvēja uz grīdas blakus matracim.

Trauks bija līdz malām pilns ar dzeltenu šķidrumu bez šau­bām, urīnu. Jutos nedaudz izbrīnīta; kāda jēga ņemt urīna paraugu, ja nav nekādu iespēju veikt ķīmiskās analīzes, pat ar lakmusa

papīru? Taču, pārcilādama prātā iemeslus, kāpēc taisa urīna analī­zes, man radās ideja.

Es uzmanīgi paņēmu trauku, nepievēršot uzmanību māsas Anželikas satrauktā balsi izteiktajiem iebildumam. Uzmanīgi paošņāju gaisu. Kā tad! Smaku daļēji nomāca skābie amonjaka izgarojumi, tomēr šķidrums oda šķebīgi saldi līdzīgi saskābušam medum. Es svārstījos, bet savu pieņēmumu pārbaudīt varēja tikai vienā veidā. Pretīgumā viegli saviebusies, es uzmanīgi iemērcu urīnā pirksta galu un tik tikko pieskāros ar to pie mēles.

Blakusstāvošā Mērija, kura platām acīm mani vēroja, klusi no­rīstījās, bet māsas Anželikas acīs pēkšņi bija pamodusies interese. Pataustīju ar plaukstu sievietes pieri tā bija vēsa. Drudža, kas izskaidrotu lielo ķermeņa svara zudumu, nebija.

- Kundze, vai jums gribas dzert? es uzrunāju slimnieci. At­bildi es jau zināju, pirms viņa atvēra muti, jo redzēju pie galvgaļa tukšu karafi.

- Nepārtraukti, viņa atbildēja. Un ari ēst gribas visu laiku. Taču ēd, cik gribi, miesa uz kauliem neaug. Sieviete pacēla roku, tievu kā maikste, atklājot kaulainu locītavu, tad ļāva rokai noslīgt, it kā šī piepūle būtu izsmēlusi visus spēkus.

Viegli glāstīju izģindušo plaukstu un nomurmināju tādus kā atvadu vārdus; manu milzīgo sajūsmu, ka esmu uzstādījusi pareizu diagnozi, slāpēja apziņa, ka šajā laikmetā pret cukura diabētu zāļu nav manā priekšā gulošā sieviete ir nolemta nāvei.

Noskumusi izslējos, lai sekotu māsai Anželikai, kura, gausinā­jusi steidzīgo gaitu, tagad gāja man blakus.

- Vai varat pateikt, kas viņai kaiš, kundze? mūķene ziņkāri jautāja. Tikai pēc urīna?

- Ne tikai pēc tā, es atbildēju. Bet, jā, es zinu, kas viņai vai­nas. Viņai ir… Nolādēts. Kā viņi to tagad sauktu? Viņai ir… khm, cukurslimība. Viņa no ēdiena negūst sātu, un viņai milzīgi slāpst. Tāpēc izdalās liels daudzums urīna.

Māsa Anželika māja ar galvu, tuklajā sejā lieliem burtiem bija ierakstīta ziņkārība.

- Un vai jūs, kundze, varat pateikt, vai viņa atlabs?

- Nē, es teicu skaidri un gaiši. Slimība jau tālu aizgājusi; varbūt pat mēnesi nenodzīvos.

- Ak tā. Gaišās uzacis savilkās uz augšu, un ziņkārību bija nomainījusi cieņa. Tā teica arī Parnela kungs.

- Un kas viņš tāds būtu? es vīzdegunīgi jautāju.

Tuklā māsa apjukumā sarauca pieri.

- Nu, savā darbnīcā viņš laikam ir šinu taisītājs un juvelieris. Kad atnāk šurp, viņš parasti strādā kā urinoskopists.

Jutu, ka arī man savelkas uzacis.

- Urinoskopists? es neticības pilnā balsī atkārtoju. Vai tad ir kaut kas tāds?

- Oui, kundze. Un viņš par nabaga izkāmējušo pacienti teica to pašu, ko jūs. Nekad neesmu satikusi sievieti, kas kaut ko saprastu no urinoskopijas zinātnes. Māsa Anželika kā apburta raudzījās manī.

- Nu, māsa, “jo debess telpā un virs zemes, draugs, daudz par ko zinātne pat nesapņo,” es augstsirdīgi atbildēju. Viņa nopietni pamāja ar galvu, un es sakaunējos par savu zobošanos.

- Taisnība gan, kundze. Vai nepaskatīsieties uz kungu, kas guļ pēdējā gultā? Šķiet, viņš sūdzas par aknām.

Mēs turpinājām staigāt no vienas gultas pie nākamās, veicot pilnīgu milzīgās zāles apgaitu. Es redzēju tādu slimību gadījumus, par kādām biju tikai lasījusi grāmatās, un visdažādākās traumas, sākot ar dzēruma kautiņā gūtu galvas ievainojumu un beidzot ar važoni, kuram vīna muca saspiedusi krūškurvi.

Pie dažām gultām es pakavējos ilgāk, uzdevu jautājumus slim­niekiem, kuri spēja atbildēt. Dzirdēju, ka man pie pleca caur muti elpo Mērija, bet nepaskatījos, vai viņa ir aizspiedusi degunu.

Apgaitas beigās māsa Anželika vērsās pie manis ar ironisku smaidu lūpās.

- Nu, cienītā kundze? Vai jūs joprojām vēlaties kalpot Tam Kun­gam, palīdzot nelaimīgajiem?

Es jau atrotīju kleitas piedurknes.

Atnesiet man bļodu ar karstu ūdeni, māsa, es teicu, un ziepes.

- Kā bija, Armaliet? Džeimijs jautāja.

- Briesmīgi! es ar platu smaidu sejā atbildēju.

Es biju atlaidusies uz dīvāna, un viņš, savilcis uz augšu vienu uzaci, ar smaidu lūpās raudzījās manī no augšas.

- Izpriecājies, vai ne?

- Ak, Džeimij, bija tik jauki atkal darīt kaut ko noderīgu! Es mazgāju grīdas, baroju slimniekus ar putru, un, kad māsa Anželika neskatījās, man izdevās apmainīt pāris netīru pārsēju un pat pār­durt augoni.

- 0, labi, viņš sacīja. Vai atcerējies paēst šajā jautrības vir­pulī?

- Ē… nē, atklāti sakot, neatcerējos, vainīgi juzdamās, atzinos.

- Lai gan… es aizmirsu arī vemt. It kā atminējies par šo nolai­dību, mans kuņģis pēkšņi sarāvās. Piespiedu dūri zem krūšu kaula.

- Varbūt vajadzētu iekost.

- Varbūt vajadzētu gan, Džeimijs padrūmi piekrita un pa­stiepa roku, lai pazvanītu.

Viņš skatījās, kā es paklausīgi tiesāju gaļas pīrāgu un sieru, starp kumosiem sīki un smalki dedzīgi aprakstot Eņģeļu slimnīcu un tās iemītniekus.

- Dažas palātas ir pārpildītas divi vai trīs cilvēki uz gultu, tas ir drausmīgi, bet vai tu negribi no šī? es pārtraucu stāstījumu, lai pajautātu. Ļoti garšīgi.

Džeimijs noskatīja pīrāga gabalu, ko sniedzu viņam.

- Ja tu domā, ka spēsi atturēties, nestāstot par gangrēnas skar­tiem kāju pirkstiem pietiekami ilgi, kamēr kumoss no barības vada nonāk kuņģī, tad jā.

Noseboti es pamanīju viņa nedaudz nobālušos vaigus un apsārtušās nāsis. Ielēju glāzē vīnu un iedevu vīram, tikai tad atkal paņēmu šķīvi.

- Un kā tev šodien gāja, mīļais? es bikli apjautājos.

Eņģeļu slimnīca kļuva par manu patvērumu. Tiešā un vien­kāršā mūķeņu un slimnieku atklātība bija brīnišķīgi atspirdzinoša pēc nemitīgās galma dāmu un kungu intrigu vērpšanas. Un vēl es biju pārliecināta: ja slimnīcā nevarētu ļaut saviem sejas musku­ļiem atslābt un ieņemt dabisku izteiksmi, tad mana seja drīz vien sastingtu muļķīga truluma maskā.

Redzot, ka mana darbošanās ir saprātīga un es neprasu no vi­ņām neko vairāk par kādu mazumiņu pārsienamo materiālu, mūķe­nes drīz vien mani pieņēma. Un, kad pārgāja pirmais izbrīns par manu akcentu un titulu, arī slimnieki. Sabiedrības aizspriedu­miem ir liels spēks, bet tie nevar sacensties ar vienkāršu kompe­tenci, kad steidzīgi vajadzīgas prasmīgas rokas, bet piedāvājums nav nekāds lielais.

Mātei Hildegardei, kura bija ļoti aizņemta, vajadzēja vairāk laika, lai mani novērtētu. Sākumā viņa ar mani nemaz nerunāja, tikai garāmejot izmeta “Bonjour, Madame”, bet es bieži jutu mazo, vērīgo acu caururbjošo skatienu duramies sev mugurā, kad liecos pāri gultai, kurā gulēja pavecs vīrs ar jostas rozi, vai ar alvejas ziedi apziedu tulznas bērnam, kurš bija cietis ugunsgrēkā, kas nabadzī­gajos kvartālos bija parasta parādība.

Viņa nekad neizrādīja, ka steidzas, bet dienas laikā nostaigāja milzīgus attālumus, ar jardu gariem soļiem minot slimnīcas pelēko akmens grīdu, un visur viņai sekoja baltais sunītis Podziņš.

Itin nemaz nelīdzinādamies pūkainajiem klēpja sunīšiem, kurus tā bija iecienījušas galma dāmas, Podziņš, pēc izskata spriežot, ar cietu, savēlušos spalvu, kas zem vēdera un ap strupajām, līkajām kājelēm plīvoja kā bārkstis, varēja būt pūdeļa un takša krusto­jums. Kleinās pēdas ar melnajiem nagiem satraukti skrapstēja pa akmens grīdu, kad viņš tipināja pakaļ saimniecei, ar spico purnu teju skarot viņas habita melnās, plandošās stērbeles.

“Vai tas ir suns?" dziļā izbrīnā biju jautājusi kādam sanitāram, pirmo reizi ieraudzījusi Podziņu, kas soli solī tecēja aiz mātes Hil­degardes cauri slimnīcai.

Sanitārs uz bridi bija pārtraucis slaucīt grīdu un noskatījās pakaļ sprogainajai, spalvainajai astei, kas nozuda blakuspalātā.

“Nu,” viņš šaubīdamies novilka, “māte Hildegarde saka, ka esot. Un es nevēlos apgalvot pretējo.”

Kad tuvāk iedraudzējos ar mūķenēm, sanitāriem un ārstiem, kas slimnīcā ieradās tikai laiku pa laikam, dzirdēju par Podziņu da­žādus viedokļus, sākot ar iecietīgiem un beidzot ar māņticīgiem. Neviens īsti nezināja, kur māte Hildegarde to ņēmusi, nedz ari to, kādēļ. Suns jau vairākus gadus bija slimnīcas personāla loceklis un ranga ziņā atradās pēc mātes Hildegardes uzskata, un tas bija vienīgais, kurš skaitījās, krietni virs kopējām un vienā līmeni ar vairumu viesmediķu un aptiekāru.

Daži no tiem uz Podziņu raudzījās ar aizdomu pilnu nepatiku, citi ar laipnu humoru. Viens ķirurgs šuneli vienmēr tad, kad slimnīcas vadītāja to nedzirdēja, sauca par “pretīgo žurku”, cits par “smirdīgo trusi”, un viens maza auguma, drukns pārsēju gata­votājs diezgan atklāti sveicināja to kā “trauklupatas kungu”. Mūķe­nes šo radījumu ierindoja kaut kur pa vidu starp talismanu un totēmu, bet jaunais priesteris no blakus esošās katedrāles, kuram suns bija iekodis kājā, kad tas nāca slimniekiem pasniegt sakra­mentus, slepus atzinās, ka, viņaprāt, Podziņš ir viens no mazāka­jiem dēmoniem, kas maskējies par suni savu nešķisto nolūku dēļ.

Par spīti neglaimojošajiem izteikumiem, es domāju, ka prieste­ris, iespējams, ir patiesībai pienācis vistuvāk. Jo, vairākas nedēļas vērojot šo pāri, biju nonākusi pie secinājuma, ka Podziņš īstenībā ir mātes Hildegardes draugs.

Viņa bieži ar suni sarunājās, ne tādā toni, kā cilvēki parasti runā ar suņiem, bet tā, kā svarīgus jautājumus apspriež ar sev līdzī­gajiem. Kad māte Hildegarde apstājās pie vienas vai otras gultas, Podziņš bieži mēdza uzlēkt uz matrača, bakstīt ar purnu un ošņāt sabijušos slimnieku. Dzīvnieks apsēdās gulošajam uz kājām, vien­reiz ierējās, jautājoši palūkojās augšup uz saimnieci, luncinādams savu zīdaino asti, it kā vaicātu viedokli par noteikto diagnozi kuru viņa ari vienmēr izteica.

Lai ari šāda uzvediba man likās ļoti interesanta, izdevība tuvāk papētīt šā pāra sadarbību man neradās līdz kādam tumšam, lietai­nam marta rītam. Es stāvēju pie pusmūža važoņa, tāpat ikdienišķi sarunādamās ar viņu, vienlaikus lauzot galvu, kas, pie joda, viņam kaiš.

Slimnieks bija ieradies iepriekšējā nedēļā. Viņš bija neuzmanīgi kāpis ārā no ratiem, kas vēl nebija pilnīgi apstājušies, un kāja tika ierauta ritenī. Apakšstilbs bija lauzts vairākās vietās, bet lūzums salīdzinoši nebija sarežģīts. Biju salikusi kaulus, un brūce, likās, dzija labi. Audi bija veselīgi sārti, ar labu granulāciju, nesmirdēja, nemanīja arī ļaunu vēstošas sarkanas svītras vai pārlieku jutīgumu, itin nekā, kas izskaidrotu, kāpēc nekritās temperatūra un urīns bija tumšs un smakojošs, kas raksturīgs ieilgušai infekcijai.

- Bonjour, Madame! Man virs galvas atskanēja dobja, sulīga balss, un es, palūkojusies augšup, ieraudzīju mātes Hildegardes tornim līdzīgo stāvu. Žviks! man kaut kas aizšāvās gar elkoni, un Podziņš ar būkšķi piezemējās uz matrača tā, ka slimnieks klusi ievaidējās.

- Kādas ir jūsu domas? jautāja māte Hildegarde. Nepavisam nebiju droša, kuru no mums mani vai Podziņu viņa uzrunā, bet es izmantoju šaubas sev par labu un izskaidroju savus novēroju­mus.

- Tātad jābūt vēl kādam infekcijas perēklim, es noslēdzu savu runu, bet es to nevaru atrast. Tagad esmu sākusi prātot, vai tikai viņam nav kāds iekšējs iekaisums, kas nav saistīts ar savainoto kāju. Varbūt viegls apendicīts vai iekaisis urīnpūslis, lai gan nevaru uziet arī sāpes vēderā.

Māte Hildegarde pamāja ar galvu.

- Jā, tas ir iespējams. Podziņ! Suns piešķieba galvu, klauso­ties saimniecē, kura norādīja ar garo zodu uz slimnieku. A la bouche', Podziņ! viņa pavēlēja. Sīkiem solīšiem suns pagājās uz priekšu un vezumnieka sejai piegrūda apaļo, melno purniņu, kas droši vien bija par iemeslu viņa vārdam. Vīra acis, kura plakstiņi

augstās temperatūras dēļ bija satūkuši, no šāda iebrukuma spēji atvērās, bet, ieraudzījis mātes Hildegardes biedējošo stāvu, aprāva sūdzību, kuru viņš grasījās izteikt.

- Atver muti! māte Hildegarde lika, un viņas personības spēks bija tik liels, ka vīrs paklausīja, kaut ari lūpas noraustījās nepatikā par Podziņa klātbūtni. Skaidri varēja redzēt, ka bučoties ar suni viņš šobrīd nevēlas.

- Nē, māte Hildegarde domīgi noteica, vērodama Podziņu.

- Tas nav tas. Meklē citur, Podziņ, bet esi uzmanīgs. Atceries, ka tam cilvēkam ir lauzta kāja.

It kā suns patiesi būtu sapratis katru vārdu, tas sāka ziņkārīgi ošņāt slimnieku, iebāžot degunu padusēs, uzliekot strupo ķepu vīrietim uz krūtīm, lai labāk varētu izmeklēt, viegli bakstot ar purnu gar cirkšņiem. Kad dzīvnieks tika līdz lauztajai kājai, tas uz­manīgi pārkāpa pāri savainotajam loceklim un tikai tad piegrūda purnu apsējiem.

Pēkšņi viņš pagriezās pret cirkšņiem nu kā tad citādi, es ne­pacietīgi nodomāju, galu galā tas ir suns un piebikstīja pie gurna, tad apsēdās un, uzvaroši luncinot asti, ierējās.

- Te nu tas ir, sacīja māte Hildegarde, norādot uz mazu, brūnu krevelīti tieši zem cirkšņa.

- Bet tā taču ir gandrīz aizdzijusi, es iebildu. Brūce nav iekaisusi.

- Nav? Garā mūķene uzlika roku vīram uz ciskas un spēcīgi paspieda. Viņas muskuļotie pirksti atstāja bedrīti bālajā, miklajā miesā, un vezumnieks iekliedzās kā nelabais.

- A, viņa nopriecājās, vērodama dziļās bedres, kas palikušas no viņas pirkstu pieskāriena. Strutu kabata.

Tā ari bija. Krevele vienā malā bija atnākusi vaļā, un zem tās sūcās biezas, dzeltenas strutas. Neliela iztaustīšana, kuras laikā māte Hildegarde turēja slimnieku aiz kājas un pleca, atklāja cēloni. Gara skaida, izlidojusi no sasistā riteņa, bija iedzīta dziļi ciskā. Šķietami nenozīmīgās ieejas brūces dēļ to nebija pamanījis pats pacients, jo viņam trakoti sāpēja visa kāja. Sīkā brūcīte bija

sadzijusi tīri, bet dziļākais ievainojums sācis pūžņot, un bija izvei­dojusies strutu kabata ap svešķermeni, iedzītu muskuļu audos, kur nekādi ārēji simptomi nebija redzami vismaz ar cilvēka maņām.

Mazs grieziens ar skalpeli, lai paplašinātu brūci, ašs tvēriens ar garu pinceti, līdzens, spēcīgs rāviens un es pacēlu trīs collas garu asinīm un gļotām klātu skaidu.

- Nav slikti, Podziņ, es teicu, atzinīgi pamājot ar galvu. Gara, sārta mēle laimīgi raustījās, un melnās nāsis ošņāja gaisu manā virzienā.

-Jā, viņa ir laba, māte Hildegarde sacīja, un šoreiz nebija ne mazāko šaubu par to, ar kuru viņa runāja, jo Podziņš bija vīriešu dzimuma. Šunelis paliecās uz priekšu un pieklājīgi apošņāja manu roku, tad pārlaida ar mēli pirkstu kauliņiem, atzinīgi novērtējot kolēģi. Apspiedu vēlmi nobraukt roku sev gar brunčiem.

- Apbrīnojami, es teicu un tā arī domāju.

- Jā, nevērīgi sacīja māte Hildegarde, bet balsī nepārprotami skanēja lepnums. Viņam ļoti labi padodas atrast arī audzējus zem ādas. Un, lai arī vienmēr nespēju pateikt, ko viņš saož elpā un urīnā, viņam ir noteikts riešanas tonis, kas nekļūdīgi norāda uz vēdera darbības traucējumiem.

Pašreizējos apstākļos es neredzēju iemeslu šo apgalvojumu ap­šaubīt. Es palocījos Podziņām un paņēmu trauciņu ar pulveri sa­berztu asinszāli pret infekciju.

- Paldies par palīdzību, Podziņ. Vari ar mani strādāt, kad vien vēlies.

- Ļoti saprātīgi, māte Hildegarde noteica, pazibinādama spē­cīgus zobus. Daudzi ārsti un chirurgiens, kuri te strādā, nav no­skaņoti izmantot priekšrocības, ko sniedz viņa māka.

- Ē, nu… Es nevēlējos mazināt kāda reputāciju, bet mans ska­tiens pāri gaitenim uz Voleri kungu laikam bija nepārprotams.

Māte Hildegarde smējās.

- Nu, mēs ņemam pretī visu, ko Dievs atsūta, kaut ari reizēm iedomājos, vai Viņš nesūta tos mums tikai tādēļ, lai viņi kaut kur citur neiekultos lielākās nepatikšanās. Tomēr vairums no mūsu

ārstiem ir labāki nekā nekas… pat ja tikai par mata tiesu. Jūs, zobi pazibēja otru reizi, atsaucot man atmiņā labsirdīgu vezum­nieku zirgu, esat krietni labāka par neko, kundze.

- Paldies.

- Taču esmu domājusi, māte Hildegarde turpināja, vērodama, kā es uzlieku ar zālēm piesūcināto pārsēju, kāpēc jūs kopjat tikai tos slimniekus, kuriem ir vaļējas brūces un lauzti kauli? Izvairāties no tiem, kam ir izsitumi, klepus un drudzis, kaut ari les maоtresses ierastāk dara šis lietas. Šaubos, vai agrāk esmu redzējusi sievieti ķirurgi. les maоtresses bija nelicencētas dziednieces, galvenokārt no laukiem, kas ārstēja ar zālītēm, kompresēm un burvestībām. Les maоtresses sage-femme bija vecmātes, līdz šim augstākā kasta, ja runā par zināmiem dziedniekiem. Daudzas bija iemantojušas vai­rāk cieņas nekā licenci ieguvušie ārsti, un zemāko šķiru slimnieki labprātāk izvēlējās viņas, jo tās, visticamāk, ir gan prasmīgākas, gan ari krietni lētākas.

Nejutos pārsteigta, ka viņa bija pamanījusi manas noslieces; jau sen biju sapratusi, ka gandrīz nekas, kas saistījās ar slimnīcu, nepaslidēja garām mātes Hildegardes uzmanībai nepamanīts.

- Ne jau intereses trūkuma dēļ es tā daru, atbildēju. Redziet, es gaidu bērnu, tāpēc nevaru pakļaut sevi iespējai saslimt ar lipīgo slimību. Lauzti kauli nelīp.

- Reizēm es par to šaubos, sacīja māte Hildegarde, uzmetusi skatienu nestuvēm, kuras tikko bija ienestas. Šonedēļ mūs pie­meklējusi īsta lūzumu sērga. Nē, neejiet. Viņa ar mājienu aicināja mani atpakaļ. Par to parūpēsies māsa Sesila. Ja vajadzēs, viņa jūs pasauks.

Mūķenes mazās, pelēkās acis noskatīja mani ar ziņkāri, kas sajaukusies ar novērtējumu.

- Tātad jūs esat ne tikai augstdzimusi dāma, bet arī grūta, to­mēr jūsu vīrs neiebilst, ka nākat šurp? Viņš noteikti ir ārkārtīgi neparasts vīrietis.

- Nu, viņš ir skots, es atbildēju, it kā tas visu izskaidrotu, jo nevēlējos iedziļināties tēmā par mana vīra iebildumiem.

- A, skots. Māte Hildegarde saprotoši māja ar galvu. Tā, tā.

Gulta, pret kuru biju atspiedusies ar gurnu, nodrebēja, jo Po­dziņš nolēca zemē un aizrikšoja uz durvīm.

- Viņš saož svešu cilvēku, māte Hildegarde izmeta. Podziņš palīdz ne tikai ārstiem, bet arī sargiem baidos, ka arī no tiem viņš nesaņem vairāk pateicības par savām pūlēm.

Cauri ieejas dubultdurvīm atskanēja valdonīga riešana un baiļu pārņemta cilvēka spalgā balss.

- Ak, tas atkal ir tēvs Balmens! Stulbenis tāds, vai viņš nevar iemācīties stāvēt mierā, kamēr Podziņš viņu aposta? Māte Hilde­garde steidzīgi pagriezās, lai dotos palīgā savam pavadonim, bet pēdējā brīdī vēl atskatījās un valdzinoši man uzsmaidīja. Varbūt es atsūtīšu viņu jums palīgā, kundze, kamēr nomierinu tēvu Balmenu. Lai arī viņš, bez šaubām, ir svēts vīrs, viņš neprot atzinīgi novērtēt mākslas darbu.

Māte Hildegarde aizsoļoja uz durvīm savā garajā, nesteidzīgajā solī, un, atvadījusies no vezumnieka, es pievērsos māsai Sesilai un slimniekam, kuru nupat ienesa uz nestuvēm.

Kad atgriezos mājās, Džeimijs gulēja dzīvojamā istabā uz pa­klāja un viņam blakus, kājas sakrustojis, sēdēja mazs zēns. Džeimijs vienā rokā turēja bilboketu bet otru roku turēja pa gabalu no acs.

- Protams, varu, viņš sacīja. Katru dienu un svētdienās di­vas reizes. Skaties.

Aizsedzis ar plaukstu vienu aci, ar otru viņš cieši vēroja bilboketa bumbiņu un pameta ziloņkaula kausiņu uz augšu. Auklā pie­sietā bumbiņa izlēca no tasītes un slaidā lokā lidoja lejup, kā radara vadīta, ar jauku klikšķi iekrītot atpakaļ kausiņā.

- Redzēji? “Skolotājs” vaicāja, noņēmis roku no acs. Viņš iz­slējās un padeva spēli zēnam. Lūdzu, pamēģini tu. Džeimijs man uzsmaidīja un, pabāzis roku zem brunčiem, sveicienā satvēra manu zaļā zīdā tērpto potīti.

- Izklaidējies? es jautāju.

- Vēl ne, viņš atbildēja, saspiežot manu kāju. Es gaidīju tevi, Armaliet. Garie, siltie pirksti apņēma potīti un slīdēja augstāk, rotaļīgi noglāstot manu apakšstilbu, bet pāris dzidru acu pati ne­vainība tikmēr lūkojās mani. Uz viena vaiga stiepās sakaltušu dubļu svītra, ari uz krekla un kiltiem bija netīri traipi.

- Ak tā? es sacīju, mēģinot neuzkrītoši izraut kāju no tvē­riena. Man likās, ka mazais rotaļbiedrs ir tieši tev piemērota sa­biedrība.

Zēns, kurš nesaprata angļu valodu, kurā mēs apmainījāmies piezīmēm, nepievērsa mums nekādu uzmanību, jo pilnībā koncen­trējās uz saviem pūliņiem spēlēt bilboketu, skatoties ar vienu aci. Kad divi pirmie mēģinājumi pilnīgi izgāzās, viņš atvēra otru aci un dusmīgi palūrēja uz rotaļlietu, it kā sakot pamēģini tik mani neklausīt. Otra acs atkal aizvērās, bet ne līdz galam; vaļā palika maza spraudziņa, kas modri vērās cauri biezām, tumšām skrops­tām.

Džeimijs nosodoši noklakšķināja mēli, un acs steigšus aizvērās.

- Nu, Fērgus, lūgtum bez šmaukšanās, viņš aizrādīja. Ja go­dīgi, tad godīgi. Zēns acīmredzot uztvēra teiktā nozīmi, ja arī nesaprata vārdus; viņš kautri pasmaidīja, atklājot pāri lielu, mir­dzoši baltu, nevainojamu priekšzobu, stūrainu kā vāverei.

Džeimija roka izpildīja neredzamu rāvienu, liekot man tuvoties viņam, ja negribēju nostiepties visā augumā no savu safjānādas kurpju augstajiem papēžiem.

- Ak! viņš noteica. Šeit klātesošais Fērguss ir vīrs ar dau­dziem talantiem, pirmšķirīgs sabiedrotais dīkām stundām, kad sieva pametusi novārtā savu vīru, lai viņš pats meklē sev nodar­bošanos pilsētas izvirtības perēklī, slaidie pirksti patvērās iedobē zem ceļa un zīmīgi pakutināja, bet viņam gluži nepiemīt tās mākas, kādas nepieciešamas kompanjonam, lai kavētu laiku tādā veidā, kas man padomā.

- Fērguss? es pārjautāju, noskatot zēnu un cenšoties izlik­ties nemanām to, kas notika man zem brunčiem. Puikam varēja būt gadi deviņi vai desmit, bet savam vecumam viņš bija maza

auguma un smalkiem kauliem kā sesks. Ģērbies tīrās, novalkātās drānās, kas bija dažus izmērus par lielām, viņš bija francūzis caur un cauri, ar gaišu, dzeltenīgu ādu un lielām, tumšām Parīzes ielu bērna acīm.

- Nu, īstenībā viņa vārds ir Klodels, bet mēs nospriedām, ka tas neizklausās diez ko vīrišķīgi, tāpēc viņš jāsauc par Fērgusu. Tas ir viens karavīram piedienīgs vārds. Sadzirdējis pieminam savu vārdu vai vārdus zēns palūkojās augšup un bikli man uzsmai­dīja.

- Šī ir kundze, Džeimijs paskaidroja Fērgusam, ar brīvo roku pamādams uz mani. Vari viņu saukt par cienīto kundzi. Diez vai viņš spēs izteikt “Broktūrekas”, viņš vēl piebilda, šo piezīmi domādams man, vai pat Freizere.

- Kundze būs labi. Es smaidīju. Un stiprāk parāvu kāju, cen­šoties atbrīvot roku, kas bija pielipusi kā dēle. Ē, kāpēc, ja drīkstu jautāt?

- Kas kāpēc? 0, tu domā, kāpēc Fērguss?

- Jā, tieši to es domāju. īsti nezināju, cik tālu sniegsies viņa roka, bet plauksta jau lēnām zagās augšup man pa cisku. Džeimij, tūlīt aizvāc savus nagus!

Pirksti aizslīdēja sāņus un veikli atraisīja prievīti, kas saturēja zeķi. Tā noslīdēja man pa kāju un aptinās ap potīti.

- Kustonis! Es spēru viņam, bet viņš smejoties izvairījās.

- Ak, kustonis? Un kāds?

- Krancis! es atcirtu, cenšoties pieliekties, lai, nenogāžoties no augstajiem papēžiem, savilktu uz augšu zeķi. Mazais Fērguss, uzmetis mums īsu, vienaldzīgu skatienu, bija atsācis mēģinājumus ar bilboketu.

- Kas attiecas uz zēnu, Džeimijs dzīvespriecīgi turpināja,

- viņš tagad pie manis strādā.

- Un kādi ir viņa pienākumi? es painteresējos. Mums jau ir zēns, kas tīra nažus un spodrina apavus, un vēl mums ir staļļu puika.

Džeimijs pamāja ar galvu.

- Kā tad, tiesa kas tiesa. Taču kabatzagļa mums vēl nav. Vai, pareizāk būtu teikt, nebija; tagad ir.

Es lēnām ieelpoju un izelpoju.

- Skaidrs. Laikam jau es būtu apaļa idiote, ja jautātu: kāpēc mums mājas saimei vēl jāpievieno kabatzaglis?

- Vēstuļu zagšanai, Armaliet, Džeimijs mierīgi atbildēja.

- Ā, es novilku, jo man pamazām sāka ataust.

- No Viņa Augstības neko sakarīgu nevaru izdabūt; kad esam kopā, viņš neko citu nedara kā tikai pūš un elš par Luīzi de Latūru vai arī griež zobus un lādas, ja viņi atkal saķildojušies. Jebkurā ga­dījumā vienīgais, ko viņš vēlas, ir pēc iespējas drīzāk piedzerties. Mārs jau ir zaudējis pacietību, jo princis pārmaiņus ir uzpūtīgs un īgns. Un no Šeridana es arī neko nevaru izdabūt.

Grāfs Mārs bija viscienījamākais no Parīzē dzīvojošajiem skotu jakobītiem. Šis vīrietis, kura ilgais un izcilais ziedu laiks tikai nupat sāka palēnām tuvoties vecuma slieksnim, bija viens no pirmajiem karaļa Džeimsa atbalstītājiem 1715. gada neveiksmīgās sacelšanās laikā, tad, pēc sakāves pie Šerifmjūras, viņš sekoja savam karalim līdzi trimdā. Biju ar grāfu tikusies, un man viņš patika; galants kungs gados, un viņa raksturs bija tikpat taisns kā mugurkauls. Tagad viņš darīja, ko spēja, šķiet, gandrīz par velti sava pavēl­nieka dēla labā. Pazinu arī Tomasu Šeridanu prinča privātskolo­tāju, pavecu vīru, kurš kārtoja Viņa Augstības korespondenci, gra­matikas zināšanu trūkumu pārvēršot pieklājīgā franču un angļu valodā.

Es apsēdos un uzvilku atpakaļ zeķi. Fērguss, kuram acīmredzot sieviešu ķermeņa daļas bija apnikušas, nepievērsa man ne mazāko uzmanību un drūmā apņēmībā koncentrējās tikai uz bilboketu.

- Vēstules, Armaliet, sacīja Džeimijs. Man ir vajadzīgas vēs­tules. No Romas ar Stjuartu ģerboni zīmogā. Vēstules no Francijas, Anglijas, Spānijas. Un tās mēs varam dabūt vai nu prinča mājās Fērguss var nākt man līdzi kā pāžs -, vai, ja iespējams, no pāvesta sūtņa, kurš tās piegādā; tas būtu mazliet labāk, jo tad ziņas mūsu rīcībā nonāktu ātrāk.

- Tāpēc mēs esam noslēguši darījumu, Džeimijs sacīja, pamā­jot ar galvu uz savu jauno kalpotāju. Fērguss darīs visu, lai dabūtu to, ko man vajag, bet es došu viņam drēbes, jumtu virs galvas un trīsdesmit ekiju gadā. Ja viņu pieķers, pildot manu uzdevumu, es darīšu visu, kas manos spēkos, lai viņu izpirktu. Ja tas nebūs iespē­jams un viņš zaudēs roku vai ausi, tad es viņu visu mūžu uzturēšu, jo viņš nevarēs nodarboties ar savu amatu. Un, ja viņu pakārs, tad es garantēju, ka veselu gadu par viņa dvēseli tiks noturēta mise. Man tas šķiet godīgi, vai ne?

Jutu, ka man pār muguru pārslīd auksta roka.

- Jēziņ, Džeimij! Neko citu es nespēju izteikt.

Viņš papurināja galvu un pastiepa roku pēc bilboketa.

- Tas nav Mūsu Kungs, Armaliet. Lūdzies Svēto Dimu. Zagļu un nodevēju aizgādni.

Džeimijs paņēma no zēna bilboketu. Asi pasita uz augšu plaukstu, ziloņkaula bumbiņa uzlidoja nevainojamā parabolā un ar nenovēršamo klikšķi iekrita kausiņā.

- Skaidrs, es atkal noteicu. Ar interesi noskatīju mūsu jauno darbinieku, kad viņš paņēma no Džeimij a rotaļlietu un atkal sāka trenēties, tumšajām acīm kvēlojot apņēmībā. Kur tu viņu dabūji? es ziņkāri pajautāju.

- Atradu bordelī.

- Ak, protams, es noskaitos. Kur gan citur. Skatījos uz netīrajām, ar dubļiem notrieptajām vīra drēbēm. Kurā tu, cik sa­protu, biji iegriezies kāda pilnīgi neatliekama iemesla dēļ?

- Nu kā tad, viņš atbildēja. Tad izslējās, aptvēra ar rokām ce­ļus un smaidīdams skatījās, kā es atkal sasienu zeķu prievīti. Do­māju, ka tu labāk vēlētos atrast mani tādā iestādē, nevis tumšā šķērsielā ar ielauztu pauri.

Pamanīju, ka Fērgusa skatiens aizslīd garām bilboketam, kur uz galda pie sienas stāvēja šķīvis ar glazētām kūkām. Mazs, spics sārtas mēles galiņš izšāvās un aplaizīja apakšējo lūpu.

- Manuprāt, tavs aizbilstamais grib ēst, es ieminējos. Tu varētu viņu pabarot un tad izstāstīt, kas, pie joda, šajā pēcpus­dienā notika.

- Nu, es devos uz dokiem, Džeimijs iesāka stāstīt, paklausīgi pieceļoties kājās, un biju ticis garām Mežrozīšu ielai, kad man radās ērmota sajūta uz spranda.

Džeimijs Freizers bija divus gadus nodienējis Francijas armijā, cīnījies un zadzis kopā ar Skotijas “atkritušo” bandu un joprojām savas dzimtenes tīreļos un kalnos tiek meklēts kā ārpus likuma pa­sludināts. Tāpēc viņam lieliski attīstījusies maņa, kas ziņo, ka tiek izsekots.

Viņš nevarēja pateikt, vai tie bija pārāk tuvu aiz muguras ska­noši soļi, neiederīga ēna vai kaut kas vēl netaustāmāks varbūt ļaunuma aromāts gaisā -, bet viņš bija iegaumējis, ka, sajūtot brī­dinājuma tirpoņu uz spranda, to nedrīkst ignorēt, citādi iekulsies briesmās.

Nekavējoties, paklausot muguras skriemeļu pavēlei, viņš pie nā­kamā stūra nogriezies nevis pa labi, bet pa kreisi un aizslēpies aiz gliemežu pārdevēja stenda, tad izspraucies starp ķerru, kas pilna ar kūpošiem pudiņiem, un ratiņiem ar svaigiem kabačiem, un iesprucis mazā gaļas veikaliņā.

Piespiedies pie sienas netālu no durvīm, viņš lūrējis starp piekārtiem pīļu kautķermeņiem. Divi vīrieši iegriezušies ieliņā tikai sekundi vēlāk, abi gājuši cieši blakus un visu laiku grozījuši galvas.

Ikviena Parīzes amatnieka ārienē bija redzamas liecības par viņa arodu, un nevajadzēja īpaši smalku degunu, lai saostu, ka no šiem diviem dvašo jūras sāls. Ja mazais zelta riņķītis īsākā vīrieša ausī nebūtu acīm redzams pierādījums, tad tumši sarkanbrūnās abu sekotāju sejas skaidri liecināja, ka viņi ir tālbraucēji jūrnieki.

Pieraduši pie pārpildītām kuģa telpām un krodziņiem, jūrnieki reti spēja noiet taisnā līnijā. Šie divi slīdēja cauri ļaužu pilnajai ieliņai kā zuši starp akmeņiem, skatieni pārtraucās pāri ubagiem, apkalpotājām, tirgotājiem; jūras vilki, kas vērtē laupījumu.

- Es ļāvu viņiem aiziet labu gabalu aiz veikala, Džeimijs stās­tīja, un jau grasījos pamest paslēptuvi, lai dotos pretējā virzienā, kad ielas galā ieraudzīju vēl vienu.

Vīrietim mugurā bij tāda pati forma kā abiem iepriekšējiem, bakenes biezi piezieķētas ar pomādi, zivju duncis pie sāniem un aiz jostas aizbāzts durklis pusrokas garumā. Strups un drukns, viņš stāvēja ielas galā, stingri turēdamies pretī tirgotāju un pircēju viļ­ņiem, kas skalojās šurpu turpu pa šauro ieliņu. Skaidrs, ka viņš bij atstāts sardzē, kamēr sabiedrotie devušies izlūkos.

Tā es paliku un prātoju, kā labāk rīkoties. Džeimijs paberzēja degunu. Savā paslēptuvē jutos droši, bet veikalam nebij izejas uz sētu, un, tiklīdz es iznāktu no durvju ailas, mani pamanītu. Viņš domīgi lūkojās lejup, gludinādams uz stilba tumši sarkano kiltu audumu. Milzīgs, sarkans barbars kristu acīs pat visbiezākajā ļaužu drūzmā.

- Ko tad tu darīji? es jautāju. Fērguss, nepievērsdams uzma­nību sarunai, metodiski stūķēja kabatās kūkas, laiku pa laikam arī kādā iekozdamies. Džeimijs pamanīja, ka es skatos uz puiku, un paraustīja plecus.

- Viņš nav radis kārtīgi ēst, Džeimijs sacīja. Liec viņu mierā.

- Labi, es teicu. Bet turpini… ko tu darīji?

- Nopirku desu, viņš uzreiz atbildēja.

Precīzāk sakot, Danedīna desu. Tas ir gatavotas no stipri savircotas pīles, šķiņķa un brieža gaļas; vārīta, sabāzta zarnās un saulē žāvēta desa no viena gala līdz otram bija astoņpadsmit collu gara un cieta kā izkaltis ozola dēlis.

- Es nevarēju iet uz ielas ar izvilktu zobenu, Džeimijs skaid­roja, bet man nepatika doma, ka būs jāiet garām tam zellim, kas stāv ielas galā, kad neviens mani nesedz no muguras, turklāt kailām rokām.

Nesdams desu kā šauteni un modri vērodams garām plūstošo ļaužu pūli, Džeimijs droši bija izgājis uz ielas pretī sargam.

Vīrietis diezgan mierīgi bija uztvēris viņa skatienu, nekādi neiz­rādīdams, ka viņam ir ļauni nolūki. Džeimijs būtu varējis domāt, ka iepriekšējās priekšnojautas viņu ir maldinājušas, ja vien viņš nebūtu pamanījis, ka vērotāja skatiens uz īsu mirklīti pašaujas pāri Džeimija plecam. Klausot intuīcijai, kas līdz šim bija ļāvusi palikt

dzīvam, viņš bija meties uz priekšu, nogāzis sargu no kājām un šļūcis uz vēdera pa netīrajiem bruģakmeņiem.

Pūlis, satraukti klaigādams, Džeimija priekšā pajucis, viņš, pār­metis kūleni, nostājies uz kājām, pēkšņi pamanījis, ka garām palido nazis, kas ietriecas lenšu pārdevēja stendā un paliek šūpojamies.

- Ja man būtu kaut mazākā drusciņa šaubu, ka viņi dzen pēdas man, es vairs par to nelauzītu galvu, Džeimijs sausi noteica.

Viņš bija paturējis rokā desu un tobrīd atrada tai pielietojumu, eleganti iesitot ar to uzbrucējam pa seju.

- Domāju, ka salauzu viņam degunu, viņš domīgi sacīja. Lai nu kā, jūrnieks atmeimuroja atpakaļ, es paspraucos viņam garām un metos skriet pa Peletjē ielu.

Cilvēki, nobijušies no bēgoša skota, kas joņo, kiltiem plandot ap ceļgaliem, pajukuši kā zosu bars. Viņš neapstājies, lai atskatītos; pēc aizkaitināto garāmgājēju kliedzieniem sapratis, ka uzbrucēji joprojām min viņam uz papēžiem.

Šajā pilsētas daļā reti patrulēja karaļa gvarde un ļaužu drūzma arī nesniedza nekādu aizsardzību, tikai aizšķērsoja ceļu, un tas aiz­kavēja arī sekotājus. Diez vai kāds ārzemnieka dēļ iejauktos var­darbīgā cīniņā.

- Peletjē ielai nav nevienas šķērsielas. Man vajadzēja tikt vis­maz līdz tādai vietai, kur varēju izvilkt zobenu un kur aiz muguras man būtu siena, Džeimijs skaidroja. Tāpēc es pa ceļam raustīju visas durvis, līdz vienas atvērās.

Iemucis krēslainajā gaitenī, garām izbiedētajam šveicaram viņš aizskrējis aiz aizkara un ielidojis lielas, labi apgaismotas telpas vidū burtiski iedūries zemē kā miets Elīzes madāmas salonā, kur stipri oda pēc smaržām.

- Skaidrs. Es iekodu lūpā. Es… mm… tur jau nu tu zobenu noteikti nevilki laukā?

Džeimijs, acis samiedzis, skatījās uz mani, bet viņam nelabpatika atbildēt tieši.

- Pamēģini, Armaliet, iedomāties, viņš sausi noteica, kāda ir sajūta, kad negaidīti ierodies bordeļa vidū, turklāt tev rokā ir ļoti gara desa.

Mana iztēle izrādījās piemērota tādam uzdevumam, un es sāku skaļi smieties.

- Ak kungs, kaut es būtu tevi redzējusi! skaļi sacīju.

- Paldies Dievam, ka neredzēji! viņš dedzīgi atsaucās. Vaigu gali iekrāsojās dusmu sārtumā.

Nepievērsdams uzmanību publiskā nama apburto iemītnieču piezīmēm, Džeimijs bija neveikli virzījies cauri, kā viņš nodrebinā­jies izteicās, “kailu locekļu mudžeklim”, līdz pamanījis pie vienas sienas Fērgusu, kurš ar izbrīnā ieplestām acīm raudzījās iebrucējā.

Tvēries pie šīs negaidītās vīrišķības parādīšanās, Džeimijs bija sagrābis puiku aiz pleca un dedzīgi lūdzies, nezaudējot ne mirkli, parādīt ceļu uz tuvāko izeju.

- Dzirdēju, ka gaitenī kāds ar troksni laužas iekšā, viņš stās­tīja, un es zināju, ka viņi man ir uz pēdām. Nevēlējos kauties par savu dzīvību, kad pa vidu maisās lērums pliku sieviešu.

- Redzu, ka šīs izredzes bija biedējošas, es piekritu, braucī­dama augšlūpu. Bet viņš acīmredzot izveda tevi laukā.

- Kā tad. Viņš nekavējās ne mirkli, labais zēns. “Šurp, kungs!” viņš teica, vezdams mani augšā pa trepēm, cauri istabai un pa logu uz jumtu. Tā mēs abi tikām prom. Džeimijs uzmeta mīļu skatienu savam jaunajam padotajam.

- Zini, es sacīju, dažas sievas neticētu nevienam vārdam no stāstītā.

- Neticētu? Kāpēc gan ne?

- Droši vien tāpēc, es vēsi atbildēju, ka viņas nav precējušās ar tevi. Priecājos, ka esi ticis laukā ar neskartu tikumu, bet pagai­dām mani daudz vairāk interesē tie puiši, kas tevi tur ietrenca.

- Man tobrīd nebij tik daudz brīva laika, lai par to prātotu, Džeimijs atbildēja. Un tagad, kad laika pietiek, es aizvien vēl nevaru pateikt, kas tie bij vai kāpēc viņi mani lenca.

- Vai tu domā, ka tā bija laupīšana? Vīna tirgotavas čeki no Freizeru noliktavas Tremulīna ielā uz Džereda banku tika nesti seifā un droši apsargāti. Tomēr Džeimiju pūlī pie upes dokiem bija ļoti viegli pamanīt, un visi, bez šaubām, zināja, ka viņš ir turīgs

ārzemju tirgotājs vismaz salīdzinājumā ar tās apkaimes iemīt­niekiem.

Viņš papurināja galvu, un izžuvušie dubļi, kas bija pielipuši pie krekla krūtīm, pašķīda uz visām pusēm.

- Zini, varētu būt. Bet viņi man neuzbruka; viņiem padomā ne­pārprotami bij slepkavība.

Viņš runāja diezgan lietišķā tonī, bet man ceļi kļuva mīksti un es noslīgu uz dīvāniņa. Aplaizīju lūpas, kuras pēkšņi bija kļuvušas sausas.

- Kas… kā tu domā, kas…?

Džeimijs paraustīja plecus, bet piere saraucās, kad viņš no šķīvja paņēma glazūras piciņu un nolaizīja pirkstu.

- Cik man nāk prātā, vienīgais cilvēks, kurš man draudējis, ir grāfs Senžermēns. Bet nevaru iedomāties, ko viņš iegūtu no manas nāves.

- Tu teici, ka viņš ir Džereda konkurents.

- 0 jā. Bet grāfu neinteresē vācu vīni, un vienīgais iemesls, ko varu iedomāties, kāpēc viņš tā pūlētos mani nogalināt, ir atvest Džeredu atpakaļ uz Parīzi, tādējādi sagraujot viņa jauno uzņē­mumu. Bet tas izklausās mazliet par traku, viņš sāji noteica,

- pat tik ātrsirdīgam cilvēkam kā Senžermēns.

- Nu, vai tu domā…? Šis pieņēmums mani drusku šķebināja, un es divas reizes noriju siekalas, pirms spēju turpināt. Kā tu domā, vai tā varētu būt… atriebība? Par sadedzināto “Patagoniju”?

Džeimijs apjucis papurināja galvu.

- Droši vien tas ir iespējams, bet, šķiet, pagājis ļoti ilgs laiks. Un, ja jau tā, kāpēc tad mani? viņš piebilda. Dusmas viņam aizdevi tu, Armaliet. Kāpēc tad nenogalināt tevi, ja tas ir īstais iemesls?

Nelabums kļuva stiprāks.

- Vai tev vienmēr jāspriež tik sasodīti loģiski? es nopukojos.

Viņš redzēja manu sejas izteiksmi un pēkšņi pasmaidīja, mieri­noši mani apskaudams.

- Nē, mo duinne. Grāfs ir ātras dabas, bet es nespēju iedomā­ties, ka viņš uzņemtos tādas pūles un ari izdevumus, lai nogalinātu kādu no mums tikai atmaksas dēļ. Ja tādējādi varētu dabūt atpakaļ kuģi, tad jā, viņš piebilda, bet citādi viņš domātu, ka maksa trim algotiem slepkavām ir naudas palaišana vējā.

Viņš papliķēja man pa plecu un piecēlās.

- Nē, domāju, ka galu galā tie tikai mēģināja mani aplaupīt. Nekreņķējies par to. Turpmāk drošības dēļ ņemšu uz dokiem līdzi Mērtegu.

Džeimijs izstaipījās un notrausa pēdējās sakaltušās dubļu pici­ņas no kiltiem.

- Vai esmu pieklājīgi ģērbies, lai ietu vakariņās? viņš jautāja, kritiski noskatīdams krekla priekšu. Tai jau vajadzētu būt gatavai.

- Kam tad?

Viņš atvēra durvis, un sātīga, asa smarža uzvēdīja no pirmajā stāvā esošās ēdamistabas.

- Nu, desa, protams. Viņš pasmaidīja pāri plecam. Tu taču nedomā, ka laidīšu to postā?