Spāre dzintarā-1

16 nodaļa Sēra daba

Princis Čārlzs patiešām pirka brandvīnu no Hokinsa kunga. Izņemot šo atklājumu, nākamo četru nedēļu laikā mēs neko daudz uz priekšu netikām. Dzīve kopumā ritēja bez pārmaiņām. Francijas Luijs turpināja ignorēt Čārlzu Stjuartu. Džeimijs turpināja tirgot vīnus un apmeklēt princi Čārlzu. Fērguss turpināja zagt vēstules. Luīze, princese de Roana, izgāja sabiedrībā vīram pie rokas, sērīga, bet ziedoša. Es turpināju no rītiem vemt, pēcpusdienās strādāt slimnīcā un vakaros pieklājīgi smaidīt pie mielasta galda.

Lai gan divi notikumi, kas, kā vismaz mums šķita, tuvināja mūs mērķim, tomēr atgadījās. Čārlzs, garlaikodamies savā ieslodzī­jumā, sāka aicināt Džeimiju vakaros līdzi uz krogiem, bieži vien bez sava privātskolotāja Šeridana kunga, kas jauno cilvēku ierobe­žoja un centās vest pie prāta, jo viņš bija paziņojis, ka tādai uzdzī­vei ir krietni par vecu.

- Ak kungs, tas puika dzer kā lops! Džeimijs iesaucās, atgrie­zies no viena šāda vakara, dvakodams pēc lēta vīna. Viņš nosodoši aplūkoja lielu traipu uz sava krekla priekšas.

- Vajadzēs pasūtīt jaunu kreklu, viņš secināja.

- Tas būtu tā vērts, es piekritu, ja princis tev dzerot kaut ko pastāstītu. Par ko viņš runā?

- Par medībām un sievietēm, Džeimijs strupi izmeta un stin­gri atteicās paskaidrot tuvāk. Vai nu politika tik ļoti nespieda Čārlza sirdi kā Luīze de Latūra, vai arī viņš spēja glabāt noslēpumus pat bez skolotāja Šeridana kunga uzraudzības.

Otrais notikums bija tāds, ka finanšu ministrs Divernē kungs zaudēja Džeimijam šahā. Un ne tikai vienu reizi, bet vairākkārt. Kā jau Džeimijs bija paredzējis, sekas bija tādas, ka zaudējums tikai stiprināja Divernē kunga apņēmību uzvarēt, tāpēc mūs bieži aici­nāja uz Versaļu, kur es staigāju starp viesiem, klausīdamās bau­mas un vairīdamās no alkoviem, bet Džeimijs tikmēr spēlēja šahu, savākdams ap sevi apbrīnas pilnu skatītāju pūli, lai gan es neuz­skatīju, ka tur būtu kas īpašs, ko redzēt.

Džeimijs un finanšu ministrs mazs, apaļīgs vīriņš ar nošļauptiem pleciem bija pārliekušies pāri šaha dēlim, abi acīm redzami tik koncentrējušies spēlei, ka nemanīja neko no tā, kas notika ap­kārt, par spīti balsu murmināšanai un glāžu šķindai turpat aiz muguras.

- Reti esmu redzējusi kaut ko tik garlaicīgu kā šahs, čukstēja viena dāma otrai. Un to sauc par izklaidēšanos! Man lielāku prieku sagādātu skatīties, kā mana istabene bluso melnos pāžus. Tie vismaz spiedz un ķiķina.

- Man nebūtu iebildumu likt drusku paspiegt un paķiķināt tam sarkanmatainajam jauneklim, sacīja viņas sarunbiedre, apburoši uzsmaidot Džeimijam, kurš bija pacēlis galvu un izklaidīgi vērās pāri Divernē kunga galvai. Draudzene pamanīja mani un iegrūda dāmai, bezgaumīgai gaišmatei, sānos dunku.

Es viņai jayki uzsmaidīju, ļauni nopriecādamās par tumšo pie­tvīkumu, kas cēlās no viņas dekoltē, liekot sejai pārklāties ar sār­tiem plankumiem. Bet Džeimijs likās tik izklaidīgs, ka drosmīgā dāma būtu varējusi ielaist viņam matos savus apaļīgos pirkstus un viņš nebūtu to pamanījis.

Prātoju, kas tik ļoti viņu nodarbina. Ne jau nu spēle. Divernē kungs spēlēja garlaicīgi, piesardzīgi izdarot gājienus, visu laiku atkārtojot vienus un tos pašus gambītus. Džeimija labās rokas divi vidējie pirksti viegli uzsita sev pa gurnu acumirklīgas, steigšus apslēptas nepacietības uzplaiksnījumā, un es zināju, ka viņš domā ne jau par šaha partiju. Tā varēja vilkties vēl pusstundu, bet viņš turēja saujā Divernē kunga karali.

Man blakus stāvēja de Nevē hercogs. Redzēju, kā viņa mazās, tumšās acis stingi vēro Džeimija pirkstus, tad aizslīd tālāk. Brīdi viņš domīgi pētīja šaha dēli, tad nesteidzīgi devās projām, lai palie­linātu derību likmi.

Man aiz muguras apstājās sulainis un pakalpīgi palocījās, pie­dāvājot glāzi vīna. Es ar mājienu raidīju viņu projām; šovakar man jau pietiek galva bija viegla un kājas bīstami tālu projām.

Pagriezusies, lai sameklētu vietu, kur apsēsties, es telpas otrā malā pamanīju grāfu Senžermēnu. Varbūt Džeimijs bija skatījies uz viņu. Grāfs savukārt skatījās uz mani; patiesībā viņš blenza manī ar smaidā savilktu seju. Tā nebija viņam raksturīga sejas izteiksme, turklāt arī nepiestāvēja. Atklāti sakot, man bija pilnīgi vienalga, bet es, cik graciozi vien spēju, paklanījos viņa virzienā un iejuku dāmu pulciņā, tērzējot par šo un to, vienlaikus cenšoties pie pir­mās izdevības virzīt sarunu par Skotiju un izraidīto karali.

Kopumā, šķiet, Stjuartu izredzes atgriezties tronī pārāk neno­darbināja Francijas aristokrātu prātus. Kad laiku pa laikam ieminē­jos par Čārlzu Stjuartu, parastā atbilde bija izbolītas acis un vien­aldzīga plecu paraustīšana. Par spīti pakalpojumiem, ko izdarīja grāfs Mārs un citi Parīzē dzīvojošie jakobīti, Luijs spītīgi atteicās pieņemt Čārlzu galmā. Un trūcīgam trimdiniekam, kurš nav izpel­nījies karaļa labvēlību, velti cerēt, ka viņu aicinās sabiedrībā, kur varēs iepazīties ar turīgiem baņķieriem.

- Karalis nav īpaši iepriecināts, ka viņa brālēns ieradies Fran­cijā, nelūdzot viņam atļauju, man sacīja grāfiene de Brabāna, kad ierunājos par šo jautājumu. Karalis esot teicis, ka viņa dēļ Anglija varot palikt protestantiska, viņa man atklāja. Un, ja angļi kopā ar Džordžu no Hannoveriem degs elles ugunīs, jo labāk. Viņa līdzjūtīgi savilka lūpas; grāfiene bija iejūtīga sieviete. Man žēl. Es zinu, ka jūs ar vīru jūtaties vīlušies, bet nudien… Viņa paraustīja plecus.

Nodomāju, ka mēs tiktu galā ar šādu vilšanos, un dedzīgi tur­pināju medīt tenku drupačas, bet tovakar man neveicās. Man lika saprast, ka jakobīti ir garlaicīgi.

- Tornis, laidnis pieci, Džeimijs nedaudz vēlāk, kad posāmies gulēt, murmināja. Mēs atkal bijām palikuši pili. Tā kā šaha partija beidzās krietni pāri pusnaktij un ministrs negribēja ne dzirdēt par došanos atceļā uz Parīzi tik vēlā stundā, mūs izmitināja nelielos appartement. Es pamanīju, ka šie bija pāris pakāpienu labāki par tiem, kuros nakšņojām pirmajā reizē. Te bija dūnu pēlis un pa logu varēja redzēt dienvidu puses zālienu.

- Ak tad torņi, ko? es pārjautāju, ieslīdot gultā, un, labpatikā iekunkstējusies, izstaipījos. Vai šonakt sapņosi par šahu?

Džeimijs pamāja ar galvu un nožāvājās tik plati, ka žoklis no­krakšķēja un acīs sariesās asaras.

- Kā tad, skaidra bilde. Ceru, ka es tevi, Armaliet, netraucēšu, ja naktī miegā izdarīšu gājienu.

Pēdas man saliecās tīrā priekā, ka tikušas brīvas no pieaugošā svara, muguras lejasdaļa, pielāgojoties guļus stāvoklim, raidīja vieglas, patīkamas sāpju šautras.

-Ja gribi, vari stāvēt miegā kaut uz galvas. Arī es nožāvājos.

- Šonakt mani nekas netraucēs.

Reti biju tik smagi kļūdījusies.

Sapnī es redzēju zīdaini. Tik lielu, ka drīz tam vajadzētu nākt pasaulē, tas spārdījās un cilājās manā piebriedušajā vēderā. Rokas aizslīdēja līdz uzkalniņam un masēja nostiepto ādu, cenšoties no­mierināt ļembastu tur iekšā. Bet grozīšanās turpinājās, un mierīgi, kā jau sapņos mēdz būt, es sapratu, ka man vēderā lokās nevis bērns, bet čūska. Es saliecos, pievilku ceļus pie krūtīm, cīnoties ar čūsku, rokas tvarstīja un mētājās, meklējot rāpuļa galvu, kas sitās un triecās zem ādas. Mana āda bija karsta, un zarnas raustījās, pār­vērtušās par čūskām, kas kožot un svaidoties savijas kopā.

- Klēra! Mosties, zeltenīt! Kas noticis? Beidzot pamodusies no klaigāšanas un purināšanas, es miglaini sāku apjaust apkārtni. Es gulēju gultā zem linu palagiem, un Džeimijs bija uzlicis roku man uz pleca. Bet čūskas manā vēderā turpināja locīties, un es skaļi ievaidējos, mani šī skaņa sabiedēja gandrīz tāpat kā Džeimiju.

Viņš atmeta segas un pagrieza mani uz muguras, cenšoties nospiest uz leju ceļgalus. Es, vēderu saķērusi, spītīgi turējos, savilkusies kamolā, un centos apturēt asās, mokošās sāpes, kas dūrās man miesā.

Džeimijs uzrāva man atkal virsū segu un izskrēja no istabas, tik tikko apstādamies, lai paķertu no sola kiltus.

Es nespēju pievērst uzmanību kam citam kā vien savām mo­kām. Ausīs man zvanīja, un seja mirka aukstos sviedros.

- Madame? Madame!

Atvēru plakstus tik daudz, ka spēju saskatīt istabeni, kura ap­kalpoja šo appartement, sievietes izmisušo skatienu, izspūrušos matus zem šķībās naktsmices, stāvu, kas pārliecies man pār gultu. Viņai aiz muguras, līdz pusei kails un vēl izmisušāks, stāvēja Džei­mijs. Vaidēdama aizvēru acis, bet vēl paguvu ieraudzīt, ka viņš satver kalpones plecu tik stipri, ka viņai nokrīt naktsmice.

- Vai viņa zaudēs bērnu? Ko?

Tas likās ārkārtīgi ticami. Kunkstēdama es locījos gultā, savilkos vēl ciešākā kamolā, kā gribēdama pasargāt sāpju nastu, kas mita manī.

Istabā arvien skaļāk skanēja dažādas balsis, galvenokārt sie­viešu, un vairākas rokas mani bakstīja un taustīja. Visa šī jūkļa vidū izdzirdēju vīrieša balsi; tas nebija Džeimijs, bet kāds francū­zis. Pēc balss norādījumiem vairākas rokas cieši satvēra mani pie potītēm un pleciem un izstiepa gultā taisni.

Cita roka paslīdēja man zem naktskrekla un iztaustīja vēderu. Elsodama es atvēru acis un ieraudzīju karaļa ārstu Fleša kungu, viņš bija nometies ceļos pie gultas ar ļoti nopietni savilktu seju. Man vajadzēja justies glaimotai, saņemot šādu karaļa labvēlības pierādījumu, bet man viss bija vienalga. Sāpju raksturs, šķiet, bija mainījies; spazmas kļuva stiprākas un atkārtojās puslīdz regulāri, tomēr bija gandrīz tāda sajūta, ka tās kustētos, ceļojot no vēdera augšdaļas uz leju.

- Tā nav izmešanās, Fleša kungs mierināja Džeimiju, kas nobi­jies snaikstījās viņam aiz muguras. Asiņošanas nav. Redzēju, ka

viena no galma dāmām sajūsmas pilnās šausmās blenza uz mana vīra rētām klāto muguru. Viņa satvēra draudzenes piedurkni, cen­šoties pievērst tās uzmanību.

- Iespējams, žultspūšļa iekaisums, minēja Fleša kungs. Vai ari apaukstētas aknas.

- Idiots, es izspiedu caur zobiem.

Fleša kungs augstprātīgi lūkojās lejup uz mani gar savu visai prāvo degunu, ar nokavēšanos uzliekot pensneju ar zelta ietvaru, lai atstātu lielāku iespaidu. Viņš pataustīja ar plaukstu manu miklo pieri, nejauši aizsedzot manas acis, un es vairs nevarēju uz viņu nikni lūrēt.

- Visticamāk, aknas, viņš sacīja Džeimijam. Žultspūšļa pār­slodze rada šādu žultainu šķidrumu uzkrāšanos asinīs, kas izsauc sāpes… un īslaicīgus aknu darbības traucējumus, viņš autorita­tīvi piebilda, stiprāk uzspiežot, kad es atkal mētājos šurpu turpu.

- Nekavējoties jānolaiž asinis. Platon, bļodu!

Es atbrīvoju vienu roku un to, kas gulēja man uz galvas, no­grūdu nost.

- Lieciet mani mierā, jūs, pūšļotājs tāds! Džeimij! Neļauj viņiem man pieskarties! Platons, Fleša kunga palīgs, tuvojās man ar lan­ceti un bļodu, tikmēr aizmugurē stāvošās dāmas noelsās un apvēdināja cita citu, lai satraukums, ko radīja šī drāma, viņas nepiebeigtu.

Džeimijs bālu seju bezpalīdzīgi skatījās te uz mani, te Fleša kungu. Pēkšņi pieņēmis lēmumu, viņš sagrāba nelaimīgo Platonu, atrāva no gultas, pagrieza un stūma uz durvīm, lancetei graizot gaisu. Istabenes un dāmas viņa priekšā bļaudamas atkāpās.

- Kungs! Le chevalier kungs! Ārsts centās iejaukties. Kad viņu sauca pie manis, viņš profesionāli bija uzlicis galvā parūku, bet nebija tērējis laiku, lai apģērbtos, un tagad naktskrekla platās pie­durknes plivinājās kā spārni, kad viņš, vicinādams rokas kā sajucis putnubiedēklis, sekoja Džeimijam.

Sāpes atkal kļuva stiprākas, šķita, ka iekšējos orgānus saspiedu­šas skrūvspīles, es noelsos un atkal saliecos līkumā. Kad spazmas

mazliet atlaidās, es atvēru acis un redzēju, ka viena no dāmām modri vēro manu seju. Viņas vaibstiem pārslīdēja izteiksme, kas liecināja: viņa visu ir sapratusi, un, joprojām skatīdamās uz mani, viņa pieliecās, lai pačukstētu kaut ko savām biedrenēm. Istabā val­dīja pārāk liels troksnis, lai es spētu sadzirdēt, ko viņa saka, bet es to skaidri nolasīju viņai no lūpām.

- Inde, dāma sacīja.

Sāpes spēji traucās lejup, biedējošas burzguļošanas pavadītas, un beidzot es sapratu, kas man vainas. Tas nebija spontānais aborts. Ne arī apendicīts un vēl mazāk apaukstētas aknas. Ne arī gluži inde. Tas bija melnais krūklis.

- Jūs, es sacīju, draudīgi tuvodamās metram Raimonam, kas sargādamies slēpās aiz sava galda krokodila izbāžņa ēnā. Jūs! Nīkulīgais tārps ar krupja ģīmi!

- Es, madonna? Es jums neesmu darījis neko ļaunu, vai ne?

- Jūs neesat man nodarījis neko ļaunu, tikai vairāk nekā trīs­desmit cilvēku acu priekšā izraisījis stipru caureju, licis domāt, ka izmetīšu bērnu, un līdz nāvei nobiedējis manu vīru!

- 0, jūsu vīrs bija klāt? Metrs Raimons izskatījās samulsis.

- Bija gan, es apstiprināju. Atklāti sakot, man tikai ar ievē­rojamām grūtībām izdevās aizkavēt Džeimiju nākt uz aptieku un ar varu izspiest visu, ko metrs Raimons zināja. Beidzot viņš bija ar mieru gaidīt mani karietē, kamēr es aprunājos ar aptiekas īpaš­nieku, kas stipri atgādināja abinieku.

- Bet jūs taču neesat mirusi, madonna, mazais zāļu vīriņš norādīja. Tā kā viņam nebija pieminēšanas vērtu uzacu, tad uz augšu savilkās viena platās, izvelbtās pieres puse. Jūs jau zināt, ka tā varēja būt.

Šo faktu trauksmainā vakara gaitā un tam sekojošā fiziskā nespēka dēļ biju palaidusi garām neievērotu.

- Tātad tā nebija vienkārši izjokošana? es vārgā balsī pajau­tāju. Kāds mani patiešām gribēja noindēt, un es esmu dzīva tikai tādēļ, ka jums ierunājās sirdsapziņa?

- Varbūt mana sirdsapziņa nav gluži atbildīga par to, ka pali­kāt dzīva, madonna. Iespējams, tas bija tikai joks droši vien es neesmu vienīgais aptiekārs, pie kura var dabūt krūkļa mizu. Bet pēdējā mēneša laikā esmu to pārdevis diviem cilvēkiem bet ne viens, ne otrs nebija pats pēc tās nācis.

- Skaidrs. Es dziļi ievilku elpu un ar cimdu noslaucīju nosvī­dušo pieri. Tātad apkārt staigā divi potenciālie indētāji; tā tikai man vēl trūka.

- Vai pateiksiet, kuri tie bija? es tieši noprasīju. Nākamajā reizē viņi var iet uz citu aptieku. Pie kāda, kuram nav jūsu sirds­apziņas.

Metrs palocīja galvu, platā vardes mute domīgi kustējās.

- Tāda iespēja pastāv, madonna. Ja runājam par pircējiem, diez vai jums tas ko līdzēs. Tie bija kalpotāji; skaidrs, ka viņi pildīja pavēli. Viena bija vikonteses de Rambo istabene, otrs bija vīrietis, kuru es nepazīstu.

Bungāju ar pirkstiem pa leti. Man draudējis bija vienīgi grāfs Senžermēns. Vai viņš varēja uzpirkt svešu kalpu, lai sadabū indi, un tad pats būtu iebēris to manā glāzē? Domās atgriežoties Versaļā, viesību zālē, es secināju, ka tas ir pilnīgi iespējams. Vīna glā­zes iznēsāja sulaiņi uz paplātēm; kaut arī grāfs nebija tuvojies man izstieptas rokas attālumā, nebūtu grūti piekukuļot kalpu, lai iedod man vienu noteiktu glāzi.

Raimons ziņkāri mani vēroja.

- Gribētu jums pajautāt, madonna: vai esat darījusi ko tādu, lai vikontese kļūtu par jūsu ienaidnieci? Viņa ir ļoti greizsirdīga; nebūtu pirmā reize, kad viņa meklē manu palīdzību, lai atbrīvotos no sāncenses, taču, paldies Dievam, greizsirdība viņai ātri vien pār­iet. Vikontesei ir šaudīga acs, jūs jau saprotat vienmēr uzrodas jauna sāncense, kas novērš domas no iepriekšējās.

Es nelūgta apsēdos.

- Rambo? es centos pielāgot vārdam atbilstošu seju. Tad atmiņu migla izklīda, atstājot moderni ģērbušos augumu un neiz­skatīgu, apaļu seju, kas bija bagātīgi apbārstīta ar šņaucamtabaku.

- Rambo! es iesaucos. Nūjā, esmu satikusi šo vīrieti, bet tikai ar vēdekli iesitu viņam pliķi, kad viņš iekoda man kāju pirkstos.

- Ar to pietiktu, lai izaicinātu vikontesi, ja viņa būtu pareizajā garastāvokli, metrs Raimons noteica. Ja tā, domāju, ka no turp­mākiem uzbrukumiem varat nebaidīties.

- Liels paldies, vēsi noteicu. Un ja nu tā nav vikontese?

Mazais aptieķnieks mirkli svārstījās, acis samiedzis spilgtajā

rīta saules gaismā, kas lauzās iekšā pa rombveida rūtīm man aiz muguras. Beidzot viņš pieņēma lēmumu un pagriezās pret akmens galdu, kur destilējamā traukā virmoja šķidrums, un pamāja ar galvu, lai eju viņam līdzi.

- Nāciet šurp, madonna! Man priekš jums kaut kas ir.

Man par izbrīnu, mazais vīriņš palīda zem galda un pazuda. Tā kā viņš nenāca atpakaļ, es pieliecos un palūkojos pagaldē. Pavardā gailēja ogles, bet tam abās pusēs bija tukša telpa. Un sienā aiz galda, ēnās noslēpies, vidēja tumšāks laukums durvis.

Tikai mirkli šaubījusies, es sacēlu uz augšu brunčus un palīdu zem galda tāpat kā aptiekārs.

Sienas otrā pusē bija tik daudz vietas, lai varētu piecelties kā­jās, kaut ari telpa bija maza. No ēkas ārpuses nevarēja nojaust, ka te atrodas slēptuve.

Divas sienas no slepenās istabas aizņēma plaukti, kas veidoti kā medus kāres, katra šūna bija tīra, nemanīja ne puteklīša, un katrā stāvēja kāda dzīvnieka galvaskauss. Skats bija tik iespaidīgs, ka es soli atkāpos; visi tukšie acu dobumi šķita pievērsti man, zobi atņirgti žilbinošā apsveikuma smaidā.

Vairākas reizes samirkšķināju plakstus, līdz man izdevās ierau­dzīt metra Raimona atrašanās vietu. Viņš, piesardzīgi sarāvies, tupēja pie plaukta kā ši šķirsta pastāvīgs iemītnieks. Rokas viņš nervozi turēja sev priekšā, skatīdamies uz mani tā, it kā gaidītu, ka es vai nu sākšu kliegt, vai metīšos viņam virsū. Bet es biju redzē­jusi ievērojami šaušalīgākus skatus par rindās saliktiem, nospodri­nātiem kauliem un mierīgi pagāju uz priekšu, lai aplūkotu ekspo­nātus tuvāk.

Šķiet, nekā te netrūka. Sīciņi sikspārņa, peles un ciršļa galvas­kausi, caurspīdīgi kauli, plēsēja zobiņi asi kā adatas. Zirga kauli, sākot ar milzu kaujas ratu vilcēju masīvajiem, līkajiem žokļiem, kas izskatās īsti piemēroti, lai saplacinātu filistiešu pūļus, un beidzot ar ēzeļu galvaskausiem, miniatūriem, izliektiem kauliem, kas ir tik­pat izturīgi kā milzīgie vezumnieku kauli.

Tie, tik klusi un skaisti, likās savādā veidā pievilcīgi, it kā katrs eksponāts būtu vēl saglabājis sava īpašnieka būtību, kaulu līnijā varēja redzēt atblāzmu no miesas un kažoka, kas kādreiz tos sedza.

Es pastiepu roku un pieskāros vienam galvaskausam. Varētu domāt, ka kauls būs auksts, bet tas bija savādi neitrāls, it kā sil­tums, sen izgaisis, kavētos tepat tuvumā.

Biju redzējusi, ka pret cilvēku mirstīgajām atliekām izturas ar mazāku cieņu; katakombās bija kaudzēs sasviesti pirmo kristiešu mocekļu galvaskausi, zem tiem kā kokteiļu salmiņi sakrituši stilba kauli.

- Lācis? es runāju klusi. Šis bija liels galvaskauss, acu zobi līki, lai varētu plēst, bet dzerokļi neparasti plakani.

- Jā, madonna. Redzēdams, ka es nebaidos, Raimons nomieri­nājās. Viņa roka paslīdēja uz priekšu, tik tikko skarot izliekto, biezo, spēcīgo galvaskausu. Redzat zobus? Zivju, gaļas ēdājs, mazais pirksts nobrauca pa garo, draudīgo acu zoba līkumu un izlēkāja pa dzerokļa plakanajiem robiņiem, bet ogu, vaboļu malējs. Viņi reti ir izsalkuši, jo ēd visu.

Es apbrīnā lēnām pagriezos te pret vienu, te otru sienu, šad tad kādam galvaskausam pieskardamās.

- Brīnišķīgi, es sacīju. Mēs runājām pusbalsī, it kā skaļa runā­šana varētu uzmodināt gulētājus.

- Jā. Raimona pirksti pieskārās galvaskausiem tāpat kā manē­jie, glāstot slaidos sejas kaulus, nobraucot pa trauslo vaigukaula arku. Redziet, te slēpjas dzīvnieka raksturs. No tā, kas atlicis, daudz var pateikt par to, kas agrāk bijis.

Viņš pagrieza vienu no mazākajiem galvaskausiem, norādīja uz puniņiem apakšā, kas izskatījās pēc maziem, plāniem baloniņiem.

- Šeit… te ieiet auss kanāls, un skaņa atbalsojas galvā. Tāpēc žurkām ir smailas ausis, madonna.

- Tympanic bullae. Es palocīju galvu.

- Ko? Latīņu valodu tikpat kā neprotu. Es tādas lietas saucu par… pa savam.

- Tie… Es pamāju uz augšu. Tie ir īpaši, vai ne?

- Ā. Jā, madonna. Tie ir vilki. Ļoti veci vilki. Raimons ar bijīgu rūpību nocēla vienu no galvaskausiem. Purns bija garš un rakstu­rīgs sunim, ar spēcīgiem acu zobiem un platiem dzerokļiem. Pieres daļa izliecās stipra un dominējoša pār mugurpusi, piere liecināja par izturīgiem muskuļiem, kas reiz balstīja spēcīgu kaklu.

Ne maigi, neizteiksmīgi balti kā citi galvaskausi, šos klāja brūni traipi un svītras, un tie blāvi spīdēja no krietnas spodrināmā līdzekļa devas.

- Tādu zvēru vairs nav, madonna.

- Nav? Jūs gribat teikt, ka tie ir izmiruši? Es kā apburta vēl­reiz pieskāros galvaskausam. Kur, ellē, jūs tos dabūjāt?

- Ne uz zemes, madonna. Pazemē. Tie nāk no kūdras purva, kur bija aprakti vairāku pēdu dziļumā.

Tuvāk ieskatoties, es pamanīju atšķirības starp šiem galvaskau­siem un jaunākiem un baltākiem, kas atradās plauktos pie pretējās sienas. Šie dzīvnieki bijuši lielāki par parastiem vilkiem, to žokļi varēja sašķaidīt kājas kaulus skrienošam alnim vai pārraut rīkli kri­tušam briedim.

No pieskāriena man pārskrēja viegli drebuļi, jo atgādināja vilku, kuru biju nogalinājusi pie Ventvērtas cietuma, un tā bara vilkus, kas pirms nepilniem sešiem mēnešiem bija mani medījuši ledainajā krēslā.

- Jums nepatīk vilki, madonna? Raimons jautāja. Taču lāči un lapsas jūs nebiedē? Tie arī ir mednieki, gaļas ēdāji.

- Jā, bet ne manējās, es īgni noteicu, sniedzot atpakaļ mūž­veco, nomelnējušo galvaskausu. Es daudz vairāk jūtu līdzi mūsu draugam alnim. Ar mīlestību noglāstīju slaido purnu.

- Līdzjūtība? Maigās, melnās acis mani ziņkāri pētīja. Pret kauliem tādas emocijas parasti nejūt, madonna.

- Nu… jā, es sacīju, mazliet apjukusi, bet ziniet, man kaut kā nav sajūtas, ka tie ir tikai kauli. Tas ir, jūs varat par tiem kaut ko pastāstīt un, skatoties uz tiem, pat iztēloties, kāds bijis dzīvnieks. Tie nav nedzīvi priekšmeti.

Raimona bezzobainā mute izstiepās plata, it kā es netīši būtu pateikusi kaut ko tādu, kas viņam patīk, bet viņš neko neteica.

- Kāpēc jums tie visi ir? es strupi noprasīju, pēkšņi aptvērusi, ka plaukti ar dzīvnieku galvaskausiem diez vai ir parasts aptiekas aprīkojums. Krokodila izbāžņi varbūt, bet ne jau šī izstāde.

Viņš labdabīgi paraustīja plecus.

- Nu, viņi zināmā mērā ir mana sabiedrība, kad strādāju. Ve­čuks pamāja uz apkrautu darba galdu vienā kaktā. Un, kaut gan viņi runā ar mani par daudzām lietām, netaisa tādu troksni, lai piesaistītu kaimiņu uzmanību. Nāciet šurp, viņš spēji mainīja sarunu tematu. Man ir kaut kas priekš jums.

Prātodama, kas tas varētu būt, es sekoju Raimonam pie augsta skapja telpas galā.

Viņš nebija dabaspētnieks, katrā ziņā ne zinātnieks tādā no­zīmē, kā es izpratu šo vārdu. Viņš neko nepierakstīja, neko nezī­mēja, viņam nebija piezīmju, kuras citi varētu izmantot, lai kon­sultētos un mācītos. Un tomēr es nez kādēļ jutos pārliecināta, ka viņš ļoti vēlas iemācīt man to, ko pats zināja, varbūt patiku pret kauliem?

Skapis bija apgleznots ar dažādām ērmotām zīmēm, ar garām astēm un līkumiem, starp piecstūriem un apļiem, kabalas simbo­liem. Es kādus pāris pazinu, jo biju redzējusi tēvoča Lema vēsturis­kajās piezīmēs.

- Jūs interesējaties par kabalu? es jautāju, uzjautrināta aplū­kojot simbolus. Tas izskaidrotu slepeni iekārtoto darbistabu. Lai arī franču literātu un aristokrātu aprindas stipri interesējās par okul­tismu, tā tika rūpīgi slēpta, baidoties no Baznīcas šaustījošajām dusmām.

Man par pārsteigumu, Raimons sāka smieties. Viņa strupie pirksti ar īsi apgrieztajiem nagiem šur tur uzspieda skapja priekš­pusē, vienam simbolam pašā vidū, citam uz astes.

- Nu nē, madonna. Lielākā tiesa kabalas piekritēju ir trūcīgi ļau­dis, tāpēc es viņu sabiedrību meklēju reti. Bet simboli nudien ne­ļauj ziņkārīgiem cilvēkiem bāzt degunu šajā skapī. Un tas, ja tā padomā, nav maz dažiem krāsas triepieniem. Tāpēc galu galā var­būt kabalistiem ir taisnība, apgalvojot, ka šīm zīmēm piemīt spēks.

Viņš nerātni man uzsmaidīja, atverot skapja durvis. Es redzēju, ka tam bija dubultdibens; ja kāds okšķeris neņemtu vērā simbolu pausto brīdinājumu un atvērtu durvis, tas, bez šaubām, redzētu tikai pavisam nevainīgas lietas, kas atrodas jebkura aptieķnieka skapī. Bet, ja pareizā kārtībā nospiež slēptus slēdžus, arī iekšējie plaukti pagriežas, atklājot aiz tiem dziļu alu.

Aptiekārs izvilka vienu no mazajām atvilktnītēm, kas sedza tel­pas sienu, un visu, kas tajā bija, izbēra sev delnā. Parakņājies pa šiem sīkumiem, viņš izcēla vienu lielu, baltu kristālu un sniedza man.

- Tas jums, viņš teica. Aizsardzībai.

- Ko? Burvju kristāls? es skeptiski pajautāju, grozīdama dā­vanu plaukstā.

Raimons smējās. Viņš pacēla virs rakstāmgalda roku un ļāva caur pirkstiem iztecēt saujai mazu, krāsainu akmentiņu, kas sabira uz notraipītā filca susināmā spilventiņa.

- Laikam jau var tā teikt, madonna. Katrā ziņā, lietojot šo vārdu, es par to varu prasīt vairāk naudas. Ar pirksta galu viņš no krā­saino akmentiņu kaudzes izmakšķerēja gaiši zaļganu kristālu.

- Tiem nepiemīt vairāk un arī ne mazāk burvju spēka kā galvaskausiem. Tos var saukt par zemes kauliem. Kristāli uzsūkuši tā klēpja būtību, kurā izauguši, un, ja tam piemita kāds spēks, tas pats atrodams arī te. Viņš pasita uz manu pusi sīku dzeltenīgu piciņu.

- Sērs. Saberž kopā ar citiem niekiem, piešauj sērkociņu, un viss uzsprāgs. Šaujampulveris. Vai tā ir burvestība? Vai an tikai sēra daba?

- Manuprāt, tas atkarīgs no tā, ar ko jūs runājat, es piebildu, un viņa seja savilkās priecīgā smaidā.

- Ja kādreiz vēlaties pamest savu vīru, madonna, viņš iesmē­jās, esiet droša, ka badā nemirsiet. Es teicu, ka protat savu amatu, vai ne?

- Mans vīrs! es iesaucos un nobālēju. Prāts pēkšņi spēja izskaidrot slāpētos trokšņus, kas nāca no veikala mums virs galvas. Kaut kas skaļi nobūkšķēja, it kā liela dūre no visa spēka būtu trie­kusies pret leti, tad nodārdēja dobja balss, kas nepieļāva jebkādus kavēkļus, kuri, iespējams, traucētu to sadzirdēt citu skaņu vidū.

- Velns un elle! Es aizmirsu par Džeimiju!

- Jūsu vīrs ir te? Raimona acis iepletās platākas nekā parasti, un, ja viņa seja jau tā nebūtu bāla, tad droši vien būtu kļuvusi pil­nīgi balta.

- Es atstāju viņu ārā, paskaidroju un pieliecos, lai līstu atpa­kaļ pa slepeno izeju. Viņam noteikti apnicis gaidīt.

- Pagaidiet, madonna! Raimona roka satvēra manu elkoni un apturēja. Otru plaukstu viņš uzlika man uz rokas, kurā es turēju balto kristālu.

- Kristāls, madonna. Es teicu, ka tas jūs pasargās.

- Jā, jā, es nepacietīgi attraucu, dzirdot, kā ārā arvien skaļāk tiek izkliegts mans vārds. Ko tad tas dara?

- Uzrāda indes, madonna. Vairāku bīstamu mikstūru klātbūtnē tas maina krāsu.

Šie vārdi lika man apstāties. Es iztaisnojos un skatījos uz večuku.

- Indes? es lēnām atkārtoju. Tad jau…

- Jā, madonna. Jums var draudēt briesmas. Raimona krupja seja izskatījās ļoti nopietna. Nevaru apgalvot, nedz arī pateikt, no kuras puses, jo es to nezinu. Ja uzzināšu, tad esiet droša, ka darīšu jums to zināmu. Viņa skatiens bailīgi aizslīdēja pie ejas, kas veda cauri kamīnam. Arējā siena drebēja no triecieniem. Un, lūdzu, pārlieciniet ari savu vīru, madonna.

- Neraizējieties, es solīju, pieliecoties zem zemā pārseguma.

- Džeimijs nekož… es tā domāju.

- Es neraizējos par viņa zobiem, madonna, atskanēja man aiz muguras, kad es rausos pāri pavarda pelniem.

Džeimijs, kurš tobrīd grasījās ar dunča spalu klaudzināt pa sienu, ieraudzīja mani iznirstam no pavarda mutes un to nolaida.

- Ak re, kur tu esi, viņš mīlīgi noteica. Piešķiebis galvu, Džei­mijs vēroja, kā es nopurinu no kleitas apakšmalas sodrējus un pel­nus, tad viņa skatiens, pamanījis Raimonu piesardzīgi paglūnam no žāvējamā galda apakšas, kļuva nikns.

- A, un te ir tavs krupītis! Vai viņš spēs ko izskaidrot, Arma­liet, vai arī man piespraust viņu blakus citiem krupjiem? Nenovēr­šot acu no Raimona, viņš pamāja ar galvu uz veikalu, kur pie filca gabala piesprausti karājās vairāki žāvēti krupji un vardes.

- Nē, nē! es steidzos iejaukties, kad Raimons gribēja bēgt at­pakaļ savā patvērumā. Viņš man visu izstāstīja. Patiesībā viņš man ārkārtīgi palīdzēja.

Mazliet negribīgi Džeimijs nolika dunci, un es pastiepu roku, lai aptiekārs tiktu ārā no paslēptuves. Ieraugot Džeimiju, viņš mazliet sarāvās.

- Vai šis cilvēks ir jūsu vīrs, madonna? viņš jautāja balsī, kādā runā, cerot saņemt atbildi “nē”.

- Jā, protams, es atbildēju. Mans vīrs, Džeimss Freizers, Broktūrekas kungs. Es norādīju uz Džeimiju, lai gan diez vai te bija kāds cits, par kuru es varētu runāt. Tad pamāju pretējā vir­zienā. Metrs Raimons.

- Tā jau es sapratu, Džeimijs vēsi noteica. Viņš paklanījās un pastiepa roku Raimonam, kura galva atradās pāris collu Džeimijam virs jostasvietas. Aptiekārs īsi pieskārās pastieptajai rokai un steig­šus atrāva plaukstu, nespēdams nomākt vieglus drebuļus. Es dziļā izbrīnā skatījos uz viņu.

Džeimijs tikai savilka uz augšu vienu uzaci, atspiedās pret gal­da malu un sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Nu labi, viņš ierunājās. Kas ir?

Es biju galvenā skaidrotāja, Raimons tikai laiku pa laikam, iespraužot pa vienzilbes vārdam, pauda piekrišanu. Mazais

aptieķnieks šķita zaudējis savu parasto viedumu un, piesardzīgi uzmetis kūkumu, čurnēja uz soliņa pie kamīna. Tikai tad, kad biju beigusi stāstīt par balto kristālu un to, ka tas, iespējams, būs vajadzīgs, viņš sakustējās un šķita mazliet atdzīvojies.

- Tiesa, milord, viņš apstiprināja Džeimijam. Patiesībā es nezinu, vai briesmas draud jūsu sievai vai jums pašam, vai var­būt jums abiem. Neesmu dzirdējis neko noteiktu, tikai pieminam “Freizerus” vietā, kur cilvēku vārdi reti tiek pieminēti ar labu.

Džeimijs asi uz viņu paskatījās.

- Ak tā? Un jūs bieži apmeklējat tādas vietas, vai ne, metr Raimon? Vai cilvēki, par kuriem runājat, ir jūsu palīgi?

Raimons pasmaidīja diezgan vārgu smaidu.

- Es gan labāk vēlētos viņus raksturot kā darījumu sāncenšus, milord.

Džeimijs noņurdēja:

- Mmpfmm. Nūjā, un ikviens, kurš mēģina, var dabūt mazliet vairāk labuma, nekā norunāts. Viņš pieskārās duncim, kas karā­jās pie siksnas, un izslējās.

- Tomēr tencinu par brīdinājumu, metr Raimon. Džeimijs paklanījās aptiekāram, bet roku vairs nesniedza. Par to otru lietu, Džeimijs savilka uzacis un paskatījās uz mani, ja mana sieva ir noskaņota jums piedot, tad nav mana daļa vēl ko teikt. Es jums, viņš piebilda, ieteiktu pazust atpakaļ tajā alā nākamajā reizē, kad jūsu veikalā ienāks vikontese. Nāc, Armaliet!

Brīdi vēlāk, kad mēs karietē kratījāmies uz Tremulīna ielu, Džei­mijs klusēdams skatījās ārā pa logu, bet labās rokas stīvie pirksti bungāja pa cisku.

- Vietā, kur cilvēku vārdi reti tiek pieminēti ar labu, viņš nomur­mināja, kad kariete iegriezās Gambožē ielā. Nez kas tā par vietu?

Atcerējos kabalas zīmes uz Raimona skapja, un viegli drebuļi lika sacelties matiņiem uz apakšdelmiem. Atcerējos Margeritas stāstītās tenkas par grāfu Senžermēnu un de Ramāža kundzes brī­dinājumu. Pastāstīju Džeimijam par tiem un arī Raimona sacīto.

- Viņš varbūt uzskata to par krāsojumu un logu rotājumu, es beidzu, bet viņš noteikti pazīst cilvēkus, kuri tā nedomā vai kuriem viņš negrib ļaut ieskatīties savā skapī.

Džeimijs pamāja ar galvu.

- Nūjā. Esmu šo to dzirdējis… tikai šo to… ka galmā notiekot tādas lietas. Toreiz nepievērsu uzmanību, uzskatīju tās par muļķī­bām, bet tagad gan papētīšu tuvāk. Viņš iesmējās un piekļāva mani sev pie sāna. Likšu Mērtegam izsekot grāfu Senžermēnu. Grāfs dabūs paspēlēties ar īstu dēmonu.