Spāre dzintarā-1

5 nodaļa Mīļotā sieva

Sentkildas baznīcas kapsēta rāma un klusa dusēja saulē. Tā aizņēma ne gluži līdzenu plato, kurš pakalna nogāzē bija izveidojies kādas ģeoloģiskas kroplības dēļ. Te bija gan iedobumi, gan pacēlumi, tāpēc kapakmeņi vai nu slēpās nelielās ieplakās, vai arī asi slējās no paugura kores. Daudzi no tiem grunts slīdēšanas dēļ bija izkustējušies, sašķiebušies uz sāniem kā piedzērušies vai pilnīgi apgāzušies un tagad visā garumā vai salūzuši gabalos gulēja garajā zālē.

- Mazliet nekopta, Rodžers teica kā atvainodamies. Kapsētas vārtos viņi uz brīdi apstājās un pārlaida skatienu pulciņam senlai­cīgo akmeņu, kurus apēnoja vairākas rindas pāraugušu, milzīgu īvju; tās sensenos laikos bija sastādītas, lai aizšķērsotu ceļu vētrām, kas vēlās šurp no ziemeļu jūras. Tagad tajā pusē, labu gabalu no šejienes, virs tālīna fjorda krājās mākoņu vāli, bet pakalnu apspī­dēja saule, un gaiss te bija liegs un silts.

- Mans tēvs pāris reižu gadā savāca grupiņu draudzes vīru un atveda šurp, lai ieviestu te kārtību, bet pēdējā laikā kapsēta diem­žēl ir pamesta novārtā. Pamēģinājis atvērt vārtiņus, virs kuriem bija mazs jumtiņš, viņš pamanīja iesprāgušu eņģi un slēdzeni, kas karājās uz vienas naglas.

- Jauka, klusa vieta. Brianna uzmanīgi iespraucās pa skabar­gainajiem vārtiem. Un ļoti veca, vai ne?

- Kā tad, veca gan. Tētis bija pārliecināts, ka baznīca uzcelta kāda dievnama vai pat vēl vecāka tempļa vietā, tāpēc tā atrodas

tik augstā, neērtā vietā. Kāds no viņa Oksfordas draugiem mūž­dien draudēja, ka atbrauks šurp ar ekskavatoru un paskatīsies, kas tur apakšā, bet Baznīcas vadība, protams, nedeva atļauju, kaut arī šajos kapos nevienu neglabā jau gadiem ilgi.

- Diezgan krietns kāpiens. Brianna ar tūristu ceļvedi apvēdināja vaigus, un piepūles radītais pietvīkums sāka izbalēt. Taču skaisti. Viņa atzinīgi noskatīja baznīcas fasādi. Dievnams bija celts dabiskā grotā, akmeņi un baļķi likti ar rokām, plaisas aizdrī­vētas ar kūdru un dubļiem, tāpēc šķita, ka ēka izaugusi pati no sevis, kā daļa no klints šķautnes. Durvju aplodas un logu rāmjus rotāja senlaicīgi grebumi, dažos varēja atpazīt kristietības simbo­lus, citi acīm redzami bija ievērojami vecāki.

- Vai Džonatana Rendela kapakmens ir tur? Brianna pamāja uz kapsētu, kas vīdēja aiz vārtiem. Mammai tas būs pārsteigums!

- Kā tad, droši vien. Pats neesmu to vēl redzējis. Rodžers cerēja, ka pārsteigums būs patīkams; kad viņš vakar vakarā pa tele­fonu bija piesardzīgi ieminējies par kapakmeni, Brianna bija stāvā sajūsmā.

- Es zinu stāstu par Džonatanu Rendelu, viņa sacīja Rodžeram. Tētis vienmēr viņu apbrīnoja, teica, viņš esot viens no nedaudzajiem interesantajiem cilvēkiem viņa dzimtas kokā. Droši vien viņš bijis labs karotājs; tētim bija vesels krājums viņa lietu un balvu.

- Tiešām? Rodžers atskatījās, meklējot Klēru. Varbūt palī­dzēt tavai mammai uznest augu presi?

Brianna noraidoši papurināja galvu.

- Nē. Viņa tikai takas malā atradusi kādu puķi, kurai nespēj pretoties. Tūlīt viņa būs klāt.

Šī bija klusa vieta. Pat putni, tuvojoties dienas vidum, bija ri­muši dziedāt, un tumšzaļie skujeņi visapkārt plakankalnei stā­vēja nekustīgi, jo ne vēsma nesašūpoja to zarus. Bez nesen raktu kapu svaigajām brūcēm vai mākslīgajiem ziediem, kas liecinātu par neizsāpētām bēdām, kapsēta dvašoja tikai sen mirušu cilvēku mieru. Cīņas un nepatikšanas bija rimušas, palicis tikai fakts, ka

viņi dzīvojuši, lai sniegtu cilvēka klātbūtnes mierinājumu tukšās zemes vientulīgajās augstienēs.

Trīs apmeklētāji uz priekšu virzījās lēnām; uz labu laimi viņi klīda pa veco kapsētu, Rodžers un Brianna laiku pa laikam apstājās, lai izlasītu savādus uzrakstus uz lietus un vēja ārdētiem akmeņiem, Klēra, turēdamās savrup, šad tad pieliecās, lai nogrieztu kādu stīgu vai izraktu mazu, ziedošu augu.

Rodžers pārliecās pāri kapakmenim un smaidīdams aicināja Briannu apskatīt uzrakstu.

- “Nāc un lasi, tik cepuri noņem”, viņa lasīja. “Jo te dus Beilijs Viljams Vatsons/Kas bija slavens ar domāšanu/un ar mērenu dzeršanu.” Brianna, beigusi pētīt akmeni, izslējās, un viņas vaigi no smiešanās bija pietvīkuši. Datuma nav nez kad tas Viljams Vatsons dzīvojis.

- Visticamāk, 18. gadsimtā, Rodžers minēja. 17. gadsimta plāksnes laiks tā sabojājis, ka nevar izlasīt, un šeit nevienu neglabā jau divus simtus gadu. Baznīcu slēdza 1800. gadā.

Pēc mirkļa Brianna izdvesa slāpētu saucienu.

- Te tas ir! Viņa iztaisnojās un māja Klērai, kas stāvēja kap­sētas otrā malā, domīgi lūkodamās uz kādu zaļu lapu pušķīti, ko turēja rokā. Mammu! Nāc, paskaties!

Klēra pamāja pretī un, uzmanīgi kāpjot pāri ciešā rindā izvieto­tajām kopiņām, devās pie jauniešiem, kas stāvēja blakus plakanam taisnstūrveida akmenim.

- Kas tur ir? viņa jautāja. Atradāt interesantu apbedījumu?

- Tā izskatās. Vai pazīstat šo vārdu? Rodžers pakāpās atpakaļ, lai Klēra varētu skaidri redzēt.

-Jēzus H. Rūzvelts Kristus!

Mazliet izbrīnījies, Rodžers paskatījās uz Briannas māti un iz­bijās, ieraudzījis, cik bāla viņa kļuvusi. Viņa nenovērsa acis no ap­bružātā akmens, un kakla muskuļi konvulsīvi raustījās, mēģinot norīt siekalas. Izraktais augs, ko viņa turēja plaukstā, izklaidībā bija pilnīgi saņurcīts.

- Daktere Rendela… Klēra… vai jums kas kaiš?

Dzintarkrāsas acu skatiens bija tukšs, un kādu bridi likās, ka viņa nedzird jautājumu. Tad Klēra samirkšķināja plakstus un palū­kojās augšup. Joprojām bāla, tomēr izskatījās, ka nelabums pārgā­jis; viņa bija atkal saņēmusi sevi rokās.

- Viss kārtībā, viņa bezkaislīgi sacīja un pieliekusies pārlaida pirkstus akmenī iekaltajiem burtiem, kā lasot Braila rakstā.

- Džonatans Vulvertons Rendels, viņa klusi teica, 17051746. Es tev teicu, vai ne? Maita tāds, es tev teicul Balss, kas vēl pirms mirkļa skanēja tik rāma, nu pēkšņi vibrēja apvaldītā niknumā.

- Mammu! Vai ar tevi viss kārtībā? Brianna, acīm redzami satraukta, raustīja māti aiz piedurknes.

Rodžeram likās, ka Klēras acu dzīlēs būtu nolaidušās žalūzijas; tur kvēlojošās emocijas pēkšņi paslēpās, kad viņa, pārslēgusies at­pakaļ uz realitāti, pamanīja divus cilvēkus, kas, mutes iepletuši, viņu vēro. Viņa pasmaidīja, patiesībā tā bija acumirklīga, mehā­niska grimase, un pamāja ar galvu.

-Jā. Jā, protams. Man nekas nekaiš. Plauksta pavērās, un sa­ņurcītās puķes kāts nokrita zemē.

- Domāju, ka būsi pārsteigta. Brianna norūpējusies skatījās uz māti. Vai tad tas nav tēta priekštecis? Tas karavīrs, kas krita Kalodenas kaujā?

Klēra pameta skatienu lejup uz akmeni viņai pie kājām.

- Jā, tas ir viņš, viņa piekrita. Un viņš ir miris, vai ne?

Rodžers ar Briannu saskatījās. Juzdamies vainīgs, Rodžers pie­skārās Klēras plecam.

- Šodien ir diezgan tveicīgs, viņš sacīja, cenšoties balsij pie­šķirt lietišķu toni. Varbūt mums vajadzētu ieiet baznīcā un pasē­dēt ēnā. Uz kristību trauka ir daži ļoti interesanti gravējumi. Tos ir vērts apskatīt.

Klēra uzsmaidīja jauneklim. Šoreiz smaids bija īsts, mazliet noguris, bet pilnīgi saprātīgs.

- Ejiet vien, viņa mudināja, ar galvas mājienu parādot, ka tas attiecas arī uz Briannu. Man vajag nedaudz svaiga gaisa. Es vēl bridi te pakavēšos.

- Es palikšu pie tevis. Brianna šaubījās, acīm redzami nevē­loties atstāt māti vienu, bet Klēra bija atguvusi gan aukstasinību, gan valdonīgo toni.

- Muļķības, viņa moži attrauca. Ar mani viss ir pilnīgā kār­tībā. Pasēdēšu koka ēnā tur tālāk. Bet jūs ejiet. Es labprāt brīdi pa­būtu viena, viņa stingrā balsī piebilda, redzot, ka Rodžers atver muti, lai ko teiktu.

Neielaižoties tālākās runās, Klēra pagriezās un aizgāja uz tumšo īvju rindu, kas norobežoja kapsētu rietumu pusē. Brianna, vēl nevarēdama izšķirties, noskatījās mātei pakaļ, bet Rodžers sa­ņēma meiteni aiz elkoņa un vilka uz baznīcu.

- Labāk liksim viņu mierā, viņš murmināja. Galu galā tava māte ir ārste, vai ne? Viņa zinās, vai viss ir labi.

- Njā… Laikam tev taisnība. Pametusi pēdējo raižpilno ska­tienu uz māti, kas attālinājās, viņa ļāva sevi aizvest projām.

Baznīca nebija nekas vairāk kā vien istaba ar dēļu grīdu un pamestu kristāmtrauku, un tas arī palicis tikai tādēļ, ka nebija aiz­nesams. Seklais trauks bija izgrebts akmens plāksnē, kas stiepās visas sienas garumā. Virs trauka akmenī cirsta Svētā Ķilda, svētu­līgi pacēlusi acis, tukšu skatienu vērās baznīcas griestos.

- Laikam jau sākumā tas bijis viens no pagānu dieviem, Ro­džers minēja, ar pirkstu vilkdams pa akmens skulptūru. Te re­dzams, kur sākotnējam tēlam pievienots plīvurs un mūķenes gal­vassega par acīm nemaz nerunājot.

- Kā bez čaumalas vārītas olas, Brianna piekrita un, atdarinot tēlu, izbolīja acis. Bet kas tur iegravēts? Stipri līdzinās rakstiem uz piktu akmeņiem pie Kleivas.

Viņi nesteidzīgi klīda gar baznīcas sienām, elpojot putekļu pilno gaisu, pētot senlaiku gravējumus akmens mūros un lasot uzrakstus uz mazām koka plāksnītēm, kuras piestiprinājuši sen aizmirstībā nogrimuši draudzes locekļi, lai pieminētu savus vēl senāk zudušos senčus. Jaunieši sarunājās klusās balsīs, ieklausoties, vai nedzirdēs

kādas skaņas no kapsētas, bet, tā kā viss palika mierīgi, pamazām arī viņi nomierinājās.

Rodžers sekoja Briannai uz telpas priekšgalu, vērodams cirtai­nās šķipsnas, kas bija izsprukušas no bizes un mitrumā uz kakla sasprogojušās.

Pašā priekšā bija atlicis vienkāršs dēļu paaugstinājums virs cau­ruma, kur bija izņemts altāra akmens. Tomēr Rodžers, stāvot bla­kus Briannai ar seju pret neesošo altāri, juta, ka mugurai pārskrien viegli drebuļi.

Šķita, ka tukšajā telpā atbalsojas viņa emocijas tik spēcīgas tās bija. Viņš cerēja, ka meitene to nedzird. Galu galā viņi bija pazīstami tikai nepilnu nedēļu un divatā gandrīz nebija parunāju­šies. Brianna brīnītos vai nobītos, ja zinātu, kā viņš jūtas. Vai, vēl ļaunāk, viņa smietos.

Tomēr Rodžers, zagšus pašķielējis sāņus, redzēja, ka Briannas seja ir mierīga un nopietna. Turklāt viņa atbildēja ar tādu skatienu tumšzilajās acīs, ka viņš pagriezās pret meiteni un neapzināti iz­stiepa rokas.

Skūpsts bija īss un viegls, tikai kādu nieku nozīmīgāks par lūpu formālo saskaršanos laulību ceremonijas noslēgumā, taču atstāja tik satricinošu iespaidu, it kā viņi šajā brīdī dotu uzticības zvērestu.

Rodžers nolaida rokas, bet Briannas auguma siltums palika plaukstās, lūpās un ķermenī, tāpēc viņš jutās tā, it kā vēl turētu viņu savos apskāvienos. Vēl mirkli viņi stāvēja, augumiem saskaro­ties, elpojot gaisu, kuru otrs izelpojis, un tad viņa atkāpās. Rodžers joprojām juta viņas pieskārienu. Cenšoties saglabāt šo sajūtu, viņš savilka pirkstus dūrēs.

Pēkšņi rāmais gaiss baznīcā sašķīda gabalos, kliedziena atbalss izkustināja putekļu pārslas. Neapzināti Rodžers izmetās ārā, skrēja, klūpot un rāpjoties pāri sakritušajiem akmeņiem, traucoties uz tumšo īvju rindu. Viņš lauzās cauri pāraugušajiem brikšņiem, ne­pūloties pieturēt zvīņainos zarus, lai tie netrāpītu Briannai, kas mina viņam uz papēžiem.

Klēras Rendelas seja ēnā bija bāla. Uz tumšo īvju fona viņa izskatījās kā spoks, jo visas krāsas bija aizplūdušas no sejas. Brīdi viņa stāvēja šūpodamās, tad saļima uz ceļiem zālē, it kā kājas vairs nespētu viņu noturēt.

- Mammu! Brianna nometās blakus sakņupušajai mātei, ber­zējot vienu no slābanajām rokām. Mammu, kas ir? Vai tev ir slikti? Tev jānoliec galva starp ceļiem. Nāc, atgulies!

Klēra atraidīja savu atvasi, kas viņu, cenšoties palīdzēt, bikstīja, un nolaistā galva atkal izslējās uz slaidā kakla.

- Es negribu atgulties, viņa izdvesa. Es gribu… ak, Dievs. Ak, mīļais, labais Dievs. Nometusies uz ceļiem nepļautajā zālē, viņa uzlika drebošu roku uz akmens virsmas. Tā bija vienkārša gra­nīta plāksne.

- Daktere Rendela! Ē, Klēra! Rodžers nometās uz ceļiem viņai otrā pusē un paņēma zem elkoņa, lai atbalstītu. Sievietes izskats viņu nopietni satrauca. Deniņi bija norasojuši, un izskatījās, ka kuru katru mirkli viņa varētu paģībt. Klēra, viņš steidzīgi at­sāka, cenšoties izraut viņu no transa, kādā sieviete skatījās uz ak­meni. Kas noticis? Vai jūs pazināt šo cilvēku? Viņam ausīs sāka džinkstēt vārdi, ko viņš bija sacījis Briannai. “Šeit neglabā kopš 18. gadsimta. Šeit nevienu neglabā jau divus simtus gadu."

Klēras pirksti atgrūda Rodžera roku un pieskārās akmenim, it kā glāstītu dzīvu miesu, viegli velkot pa burtu līnijām, kas bija kļu­vušas seklas, tomēr vēl salasāmas.

- DŽEIMSS ALEKSANDRS MALKOLMS MAKENZIJS FREIZERS, viņa skaļi nolasīja. Jā, es viņu pazīstu. Roka noslīdēja zemāk, atbīdīja malā zāli, kas bija biezi saaugusi ap akmeni, aizsedzot uzrakstu ar mazākiem burtiem plāksnes apakšējā daļā.

- “Klēras mīļotais vīrs”, Klēra turpināja lasīt. Jā, es viņu pazinu, viņa atkārtoja tik klusi, ka Rodžers sadzirdēja ar grūtī­bām. Es esmu Klēra. Viņš bija mans vīrs. Tad viņa palūkojās augšup meitas sejā, kas bāla un satriekta vērās pretī. Un tavs tēvs, viņa piebilda.

Rodžers un Brianna blenza viņā, kapsētā valdīja pilnīgs klu­sums, tikai virs galvas čabinājās īves.

- Nē! es atcirtu diezgan nikni. Piecdesmito reizi es saku… nē! Es negribu dzert ūdeni. Man nav saulesdūriens. Man nav slikti. Es neesmu slima. Un neesmu arī zaudējusi prātu, lai gan tieši to jūs droši vien domājat.

Skatieni, ar kādiem apmainījās Rodžers un Brianna, liecināja, ka tieši tā viņi domā. Viņi, iedami katrs savā pusē, bija izveduši mani no kapsētas un iesēdinājuši mašīnā. Es atteicos braukt uz slim­nīcu, tāpēc mēs bijām atgriezušies mācītājmājā. Rodžers medicī­niskos nolūkos pasniedza man viskiju, bet skatiens kavējās pie telefona, it kā prātodams, vai noorganizēt papildu palīdzību pie­mēram, trakokreklu.

- Mammu, Brianna runāja mierinoši, pastiepusi roku, lai atbī­dītu man no sejas matus. Tu esi satraukta.

- Dabiski, esmu satraukta! es noskaldīju. Dziļi ievilku trīsošu elpu un cieši sakniebu lūpas, līdz varēju paļauties uz sevi, ka spēšu runāt mierīgi.

- Es, protams, esmu satraukta, bet traka gan neesmu. Ap­klusu, cenšoties savaldīties. Ne jau tā es biju gribējusi visu atklāt. Lāgā nezināju, kā biju paredzējusi, bet ne jau šādi: izgrūst patie­sību bez sagatavošanās vai iespējas sakārtot domas. Tā nolādētā kapa kopiņa iznīcināja jebkādu plānu, ko biju iecerējusi.

- Esi nolādēts, Džeims Freizer! es nikni iesaucos. Ko tu vis­pār te dari; līdz Kalodenai ir daudzas jūdzes!

Briannas acis šķita gandrīz izspiedušās uz kātiņiem, un Rodžera roka tuvojās telefona klausulei. Es spēji aprāvos un mēģināju savaldīties.

Nomierinies, Bīčema, es sev pavēlēju. Elpo dziļi. Viens… divi… vēlreiz. Jau labāk. Tā. Tas ir ļoti vienkārši. Tev tikai jāizstāsta viņiem patiesība. Tāpēc jau tu vispār brauci uz Skotiju, vai ne?

Es atvēru muti, bet neviena skaņa nenāca ārā. Es aizvēru muti un ari acis, cerot, ka atgriezīsies drosme, ja neredzēšu tās divas pelnu pelēkās sejas. Tikai… ļauj… man… izstāstīt… patiesību, es lūdzos, man nebija ne jausmas, ar ko es runāju. Laikam ar Džeimiju.

Reiz es jau biju stāstījusi patiesību. Nekas labs no tā nebija sanācis.

Es vēl ciešāk samiedzu plakstus. Atkal varēju saost pēc karbola dvakojošo slimnīcas palātu un svešo, iestīvināto spilvendrānu pie vaiga. Gaitenī skanēja Frenka balss, aizsmakusi apspiestā niknumā.

“Ko tas nozīmē, nepratini? Nepratini? Mana sieva bija pazu­dusi gandrīz trīs gadus un tad atgriežas netīra, nomocīta un grūta, Dieva dēļ, bet es nedrīkstu uzdot jautājumus?’’

Un ārsta balss, kas mierinoši kaut ko dudināja. Es uztvēru vār­dus “paranoja” un “traumatisks stāvoklis”, un “atliec uz vēlāku laiku, vecīt… tikai kādu bridi”, kamēr Frenks, joprojām iebilstot un pārtraucot ārstu, saudzējoši, bet neatlaidīgi tika vests projām. Šī tik pazīstamā balss, kas atkal sacēla bēdu, dusmu un baiļu vētru manā dvēselē.

Saritinājos aizsardzības pozā, piespiedu pie krūtīm spilvenu un iekodos tajā no visa spēka, līdz jutu katūna spilvendrānu saplīstam un starp zobiem nošņirkstam zīdainās spalvas.

Arī tagad es tās košļāju, postot jauno spilvena pildījumu. Es mitējos un atvēru acis.

- Paklausieties, es teicu, cik saprātīgi vien spēju. Piedodiet, es zinu, kā tas izklausās. Bet tā ir taisnība, un es tur neko nevaru darīt.

Šī runa ne mazākajā mērā nepārliecināja Briannu, kura pievir­zījās tuvāk Rodžeram. Taču viņš gan bija zaudējis zaļgano sejas krāsu, kas liecināja par sliktu dūšu, un sāka izrādīt ziņkārības pazī­mes. Vai tiešām iespējams, ka viņam piemīt tik daudz iztēles, lai spētu aptvert patiesību?

Jaunekļa sejas izteiksmē es smēlos cerību un atlaidu sažņaug­tās dūres.

- Vainīgi tie nolādēties akmeņi, es sacīju. Tas stāvakmeņu loks Feju kalna rietumos.

- Kreignedans, Rodžers pateica priekšā. Vai jūs runājat par

to?

- Tieši tā. Es apzināti izelpoju. Iespējams, jūs zināt leģen­das par Feju kalniem… vai zināt? Par cilvēkiem, kas iekrīt klinšu lamatās un pamostas pēc divsimt gadiem?

Brianna ar katru brīdi izskatījās satrauktāka.

- Mammu, tev noteikti jāiet augšā atgulties, viņa sacīja un pat piecēlās no krēsla. Varu pasaukt Fionu…

Rodžers satvēra viņas elkoni, lai atturētu no šī soļa.

- Nē, pagaidi, viņš sacīja un lūkojās manī ar tādu apvaldītu ziņkāri, kāda ir zinātniekam, kas paliek zem mikroskopa jaunu audu paraugu. Turpiniet, viņš mani mudināja.

- Paldies, es vēsi noteicu. Neraizējieties, es netaisos gvelzt muļķības par fejām; es tikai iedomājos, ka jūs varbūt labprāt uzzi­nātu, ka šīm leģendām ir zināms pamats. Man nav ne jausmas, kas tur augšā ir vai kā tas notiek, bet fakts ir tāds… es dziļi ievilku elpu, …nu fakts ir tāds, ka es 1945. gadā iegāju pa vienu stulbu plaisu kādā no kromleha akmeņiem un nonācu šī kalna piekājē 1743. gadā.

Tieši to pašu es biju teikusi Frenkam. Viņš brīdi bija naidīgi lūrējis manī, tad paņēmis no mana skapīša vāzi ar ziediem un trie­cis pret grīdu.

Rodžers skatījās kā zinātnieks, kura jaunais mikrobs bija apstip­rinājis viņa pieņēmumu. Es prātoju, kādēļ tā, bet biju pārāk aiz­ņemta, mokoši meklējot vārdus, kas tikai daļēji izklausījās saprā­tīgi.

- Pirmais cilvēks, ar ko es burtiski saskrējos krūtīs, bija angļu dragūns pilnā ekipējumā, es turpināju stāstu. Šis fakts lika man noprast, ka kaut kas nav tā, kā vajag.

Pēkšņs smaids izgaismoja Rodžera seju, lai arī Brianna jopro­jām izskatījās šausmu pārņemta.

- Es domāju gan, viņš noteica.

- Redziet, grūtības sagādāja tas, ka es nevarēju tikt atpakaļ. Nodomāju, ka labāk stāstīšu Rodžeram, kurš ticēja vai ne, bet vis­maz izlikās noskaņots klausīties manī.

- Lieta tāda, ka tajos laikos dāmas nestaigāja apkārt bez pava­doņa, bet, ja tā gadījās, tad nebija ģērbušās rakstainās kleitās un iešļūcenēs, es paskaidroju. Itin visi cilvēki, kurus satiku, sākot ar minēto dragūnu kapteini, zināja, ka ar mani kaut kas nav kār­tībā… tikai viņi nesaprata, kas. Kā viņi varēja to zināt? Toreiz es notikušo nepratu izskaidrot labāk kā tagad… un trakomājas tajos laikos bija nesalīdzināmi nepatīkamākas nekā šodien. Groziņus tur neviens nepina, es piebildu, pūloties jokot. Neizskatījās, ka joks būtu izdevies. Brianna saviebās, un viņas seja raizēs vēl vairāk sa­mācās.

- Tas dragūns, es turpināju, un, atceroties Džonatanu Vulvertonu Rendelu, Viņa Majestātes Astotā dragūnu pulka kapteini, man pārskrēja drebuļi. Sākumā domāju, ka man rādās halucinācijas, jo vīrietis bija tik ļoti līdzīgs Frenkam; no pirmā acu uzmetiena nospriedu, ka tas ir viņš. Palūkojos uz galdu, kur gulēja viena no Frenka grāmatām, uz pēdējā vāka bija fotogrāfija tajā redzama tumsnēja, glīta kalsna vīrieša seja.

- Tā nu gan ir sagadīšanās, Rodžers nobrīnījās. Viņa modrais skatiens kavējās pie manis kā piekalts.

- Nu, tā bija un vienlaikus arī nebija sagadīšanās, es viņam atbildēju, ar grūtībām atraujot skatienu no grāmatu kaudzītes.

- Jūs jau zināt, ka viņš bija Frenka sencis. Visi vīrieši viņu ģimenē ir ļoti līdzīgi vismaz ārēji, es piebildu, domādama par visai kra­sām atšķirībām, kas nebija fiziska rakstura.

- Kāds… kāds viņš bija? Likās, ka Brianna pamazām sāk at­tapties.

- Viņš bija briesmīgi zemisks un izlaidīgs, es sacīju. Divi pāri acu spēji iepletās un, vienlīdz apmulsuši, saskatījās.

- Ko jūs tā skatāties, es teicu. Ari 18. gadsimtā dzīvoja izlaidīgi cilvēki; vai zināt, tas nav nekas jauns. Tikai toreiz noteikti bija ļaunāk, jo nevienu tas neinteresēja, ja vien no ārpuses viss iz­skatījās glīti un pieklājības robežās. Melnais Džeks Rendels bija karavīrs un garnizona kapteinis Hailendā, un viņa pienākums bija uzraudzīt klanus viņam bija plašas pilnvaras un viņa rīcība bija oficiāli sankcionēta. Iedzēru spēcinošu malku no viskija glāzes, ko joprojām turēju rokā.

- Vai viņš… nodarīja jums pāri? Rodžers, ieturējis visai uzkrī­tošu pauzi, jautājumu bija noformulējis ļoti pieklājīgi. Likās, ka Brī noslēdzas sevī, sejas āda saspringa, izceļot vaigukaulus.

- Ne tieši. Pareizāk sakot, ne stipri. Es papurināju galvu. Jutu pakrūtē aukstumu, kuru viskijs spēja atkausēt tikai daļēji. Pa to vietu Džeks Rendels man bija iesitis, vienu reizi. Jutu to atmiņās, kā sāp sen sadzijusi brūce. Viņam bija visai eklektiska gaume. Bet viņš vēlējās… Džeimiju. Nekādos apstākļos es nelietotu vārdu “mīlēja”. Man balss likās aizsmakusi, un es noriju pēdējo viskija malciņu. Rodžers, vienu uzaci jautājoši savilcis, pacēla karafi, es pamāju ar galvu un pastiepu savu glāzi.

- Džeimijs. Tas ir Džeimijs Freizers? Un viņš bija…

- …viņš bija mans vīrs, es pabeidzu Rodžera iesākto teikumu.

Brianna papurināja galvu kā zirgs, kurš cenšas aizgaiņāt mušas.

- Bet tev jau bija vīrs, viņa atgādināja. Tu nevarēji… pat ja… es gribu teikt… tu nevarēji.

- Man nebija citas izejas, es vienkārši noteicu. Galu galā es to nedarīju ar nolūku.

- Mammu, nejauši apprecēties nav iespējams! Brianna sāka zaudēt attieksmi, kuru bija izvēlējusies, “ar trakajiem tikai pa labam”. Nopriecājos, pat ja to nomainīja dusmas.

- Gluži nejaušība jau nebija, es piekritu. Taču tā bija labāka izvēle par nonākšanu Džeka Rendela varā. Džeimijs mani appre­cēja, lai pasargātu… Un tā bija sasodīti augstsirdīga rīcība. Es nikni pāri glāzes malai palūrēju uz meitu. Tas nebija viņa pienā­kums, bet viņš to izdarīja.

Atvairīju atmiņas par mūsu kāzu nakti. Mans jaunais vīrs bija nevainīgs; man pieskaroties, viņam drebēja rokas. Es arī baidījos… man bija pamatotāks iemesls. Un tad rītausmā viņš mani apskāva, mana mugura bija piekļauta pie viņa kailajām krūtīm, gurni silti un spēcīgi spiedās man klāt, un manu matu mākonī viņš čukstēja: “Nebēdā neko. Tagad mēs esam divi.”

- Redziet, es pievērsos Rodžeram, es nevarēju tikt atpakaļ. Kad skoti mani atrada, es bēgu no kapteiņa Rendela. Tā bija lopu zagļu banda. Un Džeimijs bija tajā bandā, tie bija viņa mātes radi, Makenziji no Leohas. Viņi nesaprata, ko domāt par mani, bet pa­ņēma līdzi kā gūstekni. Un es atkal nevarēju tikt projām.

Atcerējos savus neveiksmīgos mēģinājumus aizbēgt no Leohas pils. Un tad dienu, kad biju izstāstījusi Džeimijam patiesību un viņš neticēdams vairāk kā Frenks, bet vismaz būdams gatavs rīkoties tā, it kā ticētu, bija aizvedis mani atpakaļ pie kalna un akmeņu loka.

- Varbūt viņš sprieda, ka esmu ragana, es teicu, aizvērusi acis un domās viegli pasmaidīdama. Tagad cilvēki uzskata tevi par traku; toreiz domāja, ka esi ragana. Laiki un tikumi, es paskaid­roju, atverot acis. Mūsdienās to sauc par psiholoģiju, nevis bur­vestību. Nekādas lielās starpības jau nav. Rodžers pamāja ar galvu, viņš likās mazliet apjucis.

- Mani tiesāja par buršanos, es sacīju. Ciemā, ko sauca Kreinsmūra, pie pašas pils. Taču Džeimijs mani izglāba, un tad es viņam visu izstāstīju. Viņš aizveda mani pie kalna un teica, lai eju atpakaļ. Atpakaļ pie Frenka. Es apklusu un dziļi ievilku elpu, atce­roties to oktobra pēcpusdienu, kur atbildība par savu likteni, kas tik ilgu laiku bija man liegta, pēkšņi atkal tika iegrūsta man rokās un izvēle tika nevis dota, bet pieprasīta.

“Ej atpakaļ!” viņš bija teicis. “Šeitan priekš tevis nekā nav! Tev draud vienīgi briesmas.”

“Vai tiešām man te nekā nav?” biju jautājusi. Pārāk godprātīgs, lai runātu, viņš tomēr bija atbildējis, un es izdarīju izvēli.

- Bet bija jau par vēlu, es teicu, skatoties lejup uz savām rokām, kas ar plaukstām uz augšu gulēja man klēpī. Gaisma

pamazām dzisa, jo tuvojās lietus, tomēr mijkrēslī mani divi laulī­bas gredzeni, zelta un sudraba, uzmirdzēja. Precoties ar Džeimiju, nebiju noņēmusi no kreisās rokas Frenka zelta gredzenu, bet Džeimija sudraba gredzenu valkāju uz labās rokas ceturtā pirksta katru dienu vairāk nekā divdesmit gadus, kopš viņš man to uzvilka.

- Es mīlēju Frenku, klusi sacīju, neskatoties uz Brī. Es viņu ļoti mīlēju. Bet tajā laikā Džeimijs jau bija kļuvis par manu sirdi un dvašu. Es nespēju viņu atstāt. Nespēju, es teicu un, pēkšņi pa­cēlusi galvu, pievērsu Brī lūdzošu skatienu. Viņa raudzījās manī akmenscietu seju.

Atkal paskatījos uz rokām un turpināju stāstu:

- Džeimijs aizveda mani uz savām mājām… tās sauca Lelibroka. Skaista vieta. Es atkal aizvēru acis, lai neredzētu Briannas seju, un tīšuprāt centos iztēloties Broktūrekas muižu jeb Lelibroku, kā to dēvēja tur dzīvojošie ļaudis. Skaista Hailendas saimniecība ar mežiem un upēm, pat nedaudz auglīgas zemes tas Hailendā bija liels retums. Piemīlīga, mierīga vieta, no visām pusēm noslēgta, aiz kalnu pārejas, tāpēc tā atradās nomaļus no nemitīgajiem nemie­riem, kas satricināja Hailendu. Bet pat Lelibroka izrādījās tikai īslai­cīgs patvērums.

- Džeimijs bija izsludināts ārpus likuma, es stāstīju, ar aiz­vērtajām acīm redzēdama rētas, ko angļu pletnes bija atstājušas uz viņa muguras. Tievu, baltu līniju tīklojums, kas kā iededzināts rež­ģis klāja platos plecus. Par viņa galvu bija izsludināta atlīdzība. Un viens no rentniekiem nodeva savu saimnieku angļiem. Džeimiju sagūstīja un ievietoja Ventvērtas cietumā… lai pakārtu.

Rodžers klusi, gari nosvilpās.

- Tā ir īsta pekle, viņš piezīmēja. Vai esat to redzējusi? Mūri ir vismaz desmit pēdu biezi!

Es atvēru acis.

- Tā ir, es skarbi noteicu. Esmu bijusi tur iekšā. Bet pat bie­zākajās sienās ir durvis. Jutu viegli uzliesmojam to izmisīgās drosmes sārtu, kas bija licis man sekot savai sirdij un doties uz Ventvērtas cietumu. “Ja es spēju izdarīt to tavā labā,” es pie sevis

sacīju Džeimijam, “tad varu izdarīt arī šo. Bet palīdzi man, tu, saso­dītais skotu milzeni… palīdzi!”

- Es dabūju viņu ārā, teicu, dziļi ievelkot elpu. To, kas no viņa bija atlicis. Džeks Rendels komandēja Ventvērtas garnizonu. Tagad es nevēlos atcerēties tēlus, kuru vārdi atgrieza īstenībā, bet tie negribēja atkāpties. Džeimijs, kails un asinīm notriepts, guļ uz grīdas Eldridžas muižā, kur mēs radām patvērumu.

“Es neļaušu viņiem saņemt mani ciet vēlreiz, Armaliet,” viņš bija izspiedis caur sāpēs sakostiem zobiem, kad es liku kopā sadra­gātos rokas kaulus un tīrīju brūces. “Armaliete”. Sākumā viņš mani tā sauca; gēlu valodā tas nozīmē “svešzemnieks, svešinieks”. Tā dē­vēja jebkuru angli. Sākumā zobojoties, vēlāk mīlot.

Un es nebiju atļāvusi viņiem Džeimiju atrast. Ar viņa radinieka no Freizeru klana, mazā Mērtega, palīdzību es biju pārvedusi vīru pāri Lamanša šaurumam uz Franciju, un mēs atradām pajumti Svē­tās Annas de Buprē abatijā, kur abats bija viens no Džeimija Freizera tēvočiem. Bet, atrodoties drošībā, biju uzzinājusi, ka, izglāb­jot Džeimija dzīvību, vēl nebiju izpildījusi visu man uzlikto uzde­vumu.

Tas, ko Džeks Rendels bija savam upurim nodarījis, bija atstājis tikpat dziļas pēdas Džeimija dvēselē kā pātagas cirtieni mugurā, un tās bija tikpat neizdzēšamas. Pat šobrīd es vēl īsti nezinu, ko biju izdarījusi, ataicinot viņa dēmonus un viena pati cīnoties ar tiem viņa prāta tumsā; dažreiz dziedējot rētas, starp medicīnu un burvestību nav lielas starpības.

Joprojām jutu auksto, cieto akmeni, tā spēku, niknuma spēku, kuru biju izvilkusi no viņa, rokas, kas žņaudza manu kaklu, un kvē­lošo radījumu, kas mani bija trenkājis pa tumsu.

- Es tomēr viņu izārstēju, klusi sacīju. Viņš atgriezās pie manis.

Brianna lēnām šūpoja galvu uz priekšu un atpakaļ, apjukusi, bet spītīgi izslējusies. Šo žestu es pazinu pārāk labi. “Greiemi ir stulbi, Kembeli krāpjas, Makenziji ir apburoši, bet viltīgi, un Freizeri ir spītīgi,” reiz man bija teicis Džeimijs, dodams klanu vispārēju

raksturojumu. Viņš daudz nekļūdījās; Freizeri bija spītīgi, un viņš pats arī. Tāpat Brī.

- Es tam neticu, viņa vienaldzīgi sacīja, tad izslējusies cieši mani noskatīja. Varbūt tu esi pārāk sadomājusies par tiem Kalodenas vīriem. Galu galā pēdējā laikā tu esi piedzīvojusi lielu stresu un varbūt tēta nāve…

- Frenks nebija tavs tēvs, es pateicu skaidri un gaiši.

- Bija gan! viņa atcirta tik spēji, ka mēs abas jutāmies pār­steigtas.

Ar laiku Frenks bija padevies ārstu uzstājīgajiem apgalvoju­miem, ka mēģinājumi “piespiest mani pieņemt realitāti”, kā viens no viņiem izteicās, varētu nākt par ļaunu grūtniecībai. Gaiteņos pusbalsī tika risinātas garas sarunas šad tad viņi klaigāja bet Frenks vairs nejautāja man, kā bija patiesībā. Un es, būdama slima un noskumusi, vairs nepūlējos viņam to iestāstīt.

Negrasījos padoties arī šoreiz.

- Es apsolīju Frenkam, sacīju. Pirms divdesmit gadiem, kad tu piedzimi. Es gribēju viņu pamest, bet viņš neļāva man iet. Viņš tevi mīlēja. Jutu, ka mana balss skan maigāk, kad paskatījos uz Briannu. Viņš nespēja noticēt patiesībai, bet zināja… protams, zināja… ka nav tavs tēvs. Viņš lūdza man neteikt tev to… lai ļauju viņam būt vienīgajam tēvam… kamēr viņš dzīvo. Pēc tam, viņš teica, lai es daru, kā vēlos. Es noriju siekalas un aplaizīju sausās lūpas.

- Es biju viņam to parādā, turpināju. Jo viņš tevi mīlēja. Bet tagad Frenks ir miris… un tev ir tiesības zināt, kas tu esi. Ja tu apšaubi manus vārdus, aizej uz Nacionālo gleznu galeriju. Tur ir Elenas Makenzijas Džeimija mātes portrets. Un viņai ir šīs krelles. Pieskāros pērļu kaklarotai, kas bija man ap kaklu. Virtene upes pērļu no Skotijas upēm pamīšus ar zelta lodītēm. Tās man kāzu dienā uzdāvināja Džeimijs.

Es skatījos uz Briannu, kas sēdēja izslējusies un stīva, sejas vaibsti sastinguši protestā.

- Paņem līdzi spoguli, teicu. Labi apskati portretu un tad ielūkojies spogulī. Līdzība nav precīza, bet tu ļoti atgādini savu vecomammu.

Rodžers skatījās uz Briannu tā, it kā redzētu viņu pirmo reizi. Viņš lūkojās te uz mani, te viņu, it kā vēlēdamies pieņemt lēmumu, tad pēkšņi atlieca plecus un piecēlās no dīvāna, kur bija sēdējis blakus Briannai.

- Man ir kaut kas tāds, ko tev vajadzētu redzēt, viņš noteikti paziņoja. Piegāja pie mācītāja vecā rakstāmgalda un no viena no­dalījuma izņēma ar gumiju apņemtu nodzeltējušu avīžu izgrie­zumu žūksni.

- Kad būsi izlasījusi šos, pievērs uzmanību datumiem, viņš sacīja Briannai, sniedzot avīžu izgriezumus. Tad, aizvien vēl kājās stāvot, viņš pagriezās pret mani un noskatīja no galvas līdz kājām ar ciešu, neitrālu skatienu, ar kādu, kā es zināju, skatās zinātnieki, kas mācīti raudzīties objektīvi. Viņš vēl neticēja, bet viņam bija tik daudz iztēles, lai šaubītos.

- Tūkstoš septiņi simti četrdesmit trešais, Rodžers it kā pie sevis noteica un izbrīnā nogrozīja galvu. Un es domāju, ka tas bija vīrietis, kuru jūs satikāt šeit 1945. gadā. Ak Dievs, es nemūžam nebūtu domājis… Jēziņ, kurš gan spētu to iedomāties?

Es biju izbrīnīta.

-Jūs zinājāt? Par Briannas tēvu?

Rodžers pamāja ar galvu uz avīžu izgriezumiem, ko Brianna tu­rēja rokā. Viņa vēl nebija uz tiem paskatījusies, bet blenza draugā daļēji apjukusi, daļēji dusmīga. Redzēju, ka viņas acīs briest vētra, un to pašu, manuprāt, redzēja ari Rodžers. Viņš steigšus novērsās un jautājoši pavērās manī.

- Tātad tos vīrus, kuru vārdu sarakstu jūs man iedevāt, tos, kas cīnījās Kalodenā… jūs viņus pazināt1

Es atslābu, tikai pavisam mazu drusciņu.

- Jā, es viņus pazinu. Austrumu pusē nodārdēja pērkons, un lietus lāses sāka bungāt pa augstajiem logiem, kas veidoja vienu kabineta sienu no grīdas līdz griestiem. Briannas galva bija no­liekta pār izgriezumiem, mati kā spārni noslēpa seju, izņemot pašu deguna galiņu, kas bija kļuvis koši sarkans. Džeimijs vienmēr pie­tvīka, kad bija nikns vai satraukts. Es pārāk labi zināju, kā izskatās Freizers, kurš kuru katru mirkli var eksplodēt.

- Un jūs bijāt Francijā, Rodžers murmināja pie sevis, jopro­jām cieši mani pētīdams. Šoks viņa sejā mazinājās, vaibsti pauda šaubas un nedaudz aizrautības. Jūs droši vien nezinājāt…

- Zināju gan, es viņu pārtraucu. Tāpēc jau mēs devāmies uz Parīzi. Biju Džeimijam izstāstījusi par Kalodenu… par 1745. gadu un to, kas notiks. Mēs devāmies uz Parīzi, lai mēģinātu apturēt Čārlzu Stjuartu.