Spāre dzintarā-1

4 nodaļa Kalodena

Kāda ļauna cūkas seja! Brianna pieliecās tuvāk un kā apburta aplūkoja sarkanos svārkos ietērpto manekenu, kas draudīgs stāvēja Kalodenas apmeklētāju centra

foajē pie sienas. Tas bija piecas pēdas un dažas collas garš, ar pūde­rētu parūku, kareivīgi uzvilktu pār zemo pieri, un viegli sārtiem, nošļukušiem vaigiem.

- Nu, viņš bijis tāds mazs resnītis, Rodžers uzjautrināts pie­krita. Toties varens ģenerālis, vismaz salīdzinājumā ar savu ele­ganto brālēnu, kas redzams tur tālāk. Viņš norādīja uz foajē otru galu, kur stāvēja Čārlza Edvarda Stjuarta krietni slaidākā figūra, tā acis zem zilās samta beretes ar balto kokardi cēli raudzījās tālumā, augstprātīgi ignorējot Kamberlendas hercogu.

- Viņu saukāja par “Slakteri Billiju”. Rodžers pamāja uz her­coga pusi, kas baltās biksēs līdz ceļiem un svārkos ar zeltītām tre­sēm izskatījās ļoti solīds. Un pamatoti. Ja neņem vērā, ko viņi izdarīja te, puisis norādīja uz logu, aiz kura pletās pavasarīgi za­ļais tīreļa klaids, ko aptumšoja zemie mākoņi, Kamberlendas vīri ir atbildīgi par visu laiku nežēlīgāko angļu valdīšanas periodu Hailendā. Tos, kas pēc kaujas palika dzīvi, viņi ietrenca atpakaļ kal­nos, pa ceļam dedzinot un laupot. Sievietes un bērnus izdzina no mājām, pakļaujot bada nāvei, vīriešus nošāva uz vietas… nemaz nepūloties noskaidrot, vai viņi karojuši Čārlija pusē. Kāds no her­coga laikabiedriem par viņu teicis: “Viņš radīja tuksnesi un nosauca

to par mieru…” un baidos, ka Kamberlendas hercoga vārds šajā apkaimē joprojām izraisa nepatiku.

Tā bija taisnība. Muzeja kurators, Rodžera draugs, bija stāstījis, ka pret “skaistā prinča” tēlu cilvēki izturas ar godbijību un cieņu, turpretī hercoga svārkiem pastāvīgi pazūdot pogas un pats ma­nekens bieži kļūstot par mērķi rupjiem jokiem.

- Viņš stāstīja, ka vienu rītu, agri atnācis uz darbu un iededzis gaismu, atradis Viņa Gaišības vēderā ietriektu īstu kalniešu dunci, Rodžers sacīja, ar galvu pamādams uz drukno vīreli. Puisis esot pamatīgi satrūcies.

- Varu iedomāties, Brianna nomurmināja, sarauktu pieri rau­goties uz hercogu. Vai cilvēki joprojām to uztver tik nopietni?

- Kā tad. Skotiem ir laba atmiņa, un viņi tik viegli vis nepiedod.

- Tiešām? Meitene ziņkāri palūkojās savā ceļabiedrā. Vai tu, Rodžer, esi skots? Veikfīlds neizklausās pēc skotu vārda, bet tas, kā tu runā par Kamberlendas hercogu… Briannai ap lūpām ievilkās tikko jaušams smaids, tāpēc Rodžers īsti nesaprata, vai tiek ķirci­nāts, tomēr atbildēja diezgan nopietni.

- Kā tad, viņš smaidīdams sacīja. Es esmu skots. Redzi, Veik­fīlds nav mans uzvārds; to es pēc adopcijas dabūju no mācītāja. Viņš bija manas mātes tēvocis kad mani vecāki gāja bojā karā, viņš mani paņēma pie sevis. Bet mans vārds ir Makenzijs. Un, ja runājam par Kamberlendas hercogu… Viņš pamāja uz lielo logu, pa kuru skaidri varēja redzēt Kalodenas lauka pieminekļus. Laukā ir kapakmens, uz kura iegravēts vārds “Makenziji”, un zem tā guļ ne viens vien no maniem radiniekiem.

Rodžers uzsita pa zelta tresi, kas palika šūpojamies, kad viņi devās tālāk.

- Es neuztveru to tik personiski kā viens otrs, bet aizmirsis arī neesmu. Viņš pastiepa roku pret meiteni. Iesim laukā?

Ārā bija auksts, vēja brāzmas pluinīja divus vimpeļus, kas pli­vinājās katrs savas kārts galā pretējās tīreļa malās. Viens dzeltens, otrs sarkans, tie iezīmēja pozīcijas, kur bija stāvējuši abi karava­doņi aiz savām armijām un gaidījuši kaujas iznākumu.

- Redzu, ka labi tālu aizmugurē, Brianna sausi piezīmēja.

- Nekādu iespēju trāpīties ceļā kādai noklīdušai lodei.

Rodžers pamanīja, ka meitene dreb, tāpēc saņēma viņas roku augstāk, tādējādi piekļaujot sev klāt. Saskaroties ar Briannu, viņam likās, ka tūlīt pārsprāgs no laimes, tomēr viņš centās savas jūtas noslēpt, patveroties vēsturiskā monologā.

- Nu tā ģenerāļi vadīja kaujas, toreiz… no aizmugures. īpaši Čārlijs; kaujas beigās viņš tik ātri bēga projām, ka pameta savu piknika servīzi no tīra sudraba.

- Piknika servīzi? Viņš uz kauju paņēma līdzi piknika grozu?

- Kā tad. Rodžers saprata, ka viņam tīri labi patika Briannas priekšā uzvesties kā skotam. Parasti viņš papūlējās savu runas manieri pieskaņot visiem dzīves gadījumiem paredzētajai Oksbridžas runai, kas viņam kalpoja universitātē, bet tagad ļāva dzimta­jai izloksnei brīvu vaļu tādēļ, ka, to dzirdot, Briannas sejai pārslī­dēja smaids.

- Vai tu zini, kāpēc viņu sauca par “skaisto princi” Čārliju? Rodžers jautāja. Angļi vienmēr domā, ka tā bijusi iesauka, kas apliecināja pavalstnieku lielo mīlestību.

- Bet tā nebija?

Rodžers papurināja galvu.

- Nē, nebija vis. Viri sauca viņu par princi Tcharlach, viņš nosauca vārdu rūpīgi pa burtiem, kas gēlu valodā nozīmē Čārlzs. Tcharlach mac Seamus, “Čārlzs, Džeimsa dēls”. Patiešām ļoti formāli un goddevīgi. Tikai gēlu Tcharlach sasodīti līdzinās Čārlijam angļu valodā.

Brianna smaidīja.

- Tātad viņš patiesībā nekad nav bijis “skaistais princis” Čār­lijs?

- Toreiz ne. Rodžers paraustīja plecus. Tagad, protams, ir. Viena no mazajām vēstures kļūmēm, kas tālāk tiek nodota kā fakts. Tādu ir ļoti daudz.

- Un to saki tu, būdams vēsturnieks! Brianna viņu paķirci­nāja.

Rodžers savilka lūpas šķībā smaidiņā.

- Tāpēc jau es to zinu.

Viņi nesteidzīgi staigāja pa grantētajiem celiņiem, kas vijās cauri kaujas laukam. Rodžers norādīja uz dažādām pulku pozīci­jām, kuri tur bija cīnījušies, izskaidroja kaujas kārtību un atstāstīja nelielas anekdotes par karavadoņiem.

Viņiem tā klaiņājot, vējš pierima un savas tiesības uz kaujas lauku pieteica klusums. Pamazām arī jauno ļaužu sarunas apsīka, un viņi tikai laiku pa laikam klusi, gandrīz čukstus, izmeta kādu vārdu. Debesis no vienas malas līdz otrai sedza pelēki mākoņi, zem šī vāka viss likās klusināts, tikai purva zāle čukstēja to vīru balsīs, kas baroja augu saknes.

- Šo vietu sauc par Nāves aku. Rodžers noliecās pie maza avo­tiņa. Tas bija nepilnu pēdu liels dīķītis ar tumšu ūdeni, kas izplūda virszemē no kāda akmens apakšas. Te mira viens no kalniešu va­doņiem; karavīri ar šī avota ūdeni nomazgāja viņam no sejas asi­nis. Un tur tālāk ir klanu apbedījumi.

Klanu akmeņi bija lieli, pelēka granīta bluķi, laikazoba noglu­dināti un ķērpju izraibināti. Tie atradās uz līdzenas zāles laukumi­ņiem, kas izkaisīti plašā rajonā netālu no tīreļa malas. Katrā bija iegravēts viens vārds, dažkārt nokrišņi uzrakstu bija tā sabojājuši, ka burti gandrīz nebija salasāmi. Makgilivreji. Makdonaldi. Freizeri. Grānti. Čizemi. Makenziji.

- Skaties, Brianna pusčukstus ierunājās. Viņa rādīja uz vienu no akmeņiem. Tur gulēja neliela kaudzīte zaļpelēku zaru; starp tiem vīdēja dažas apvītušas agra pavasara puķes.

- Virši, Rodžers sacīja. Vasarā, kad zied virši… tad tādas kaudzītes redzamas pie katra klana akmens. Violeti un šur tur pa zariņam balti baltais ir veiksmei un karaļiem. Čārlija emblēma bija balti virši un balta roze.

- Kas tos noliek? Brianna notupās takas malā, viegli ar pirk­stu pieskaroties kaudzītei.

- Apmeklētāji. Rodžers notupās viņai blakus. Viņš ar pirkstu izvilka pa akmens izbalējušajiem burtiem FREIZERI. Cilvēki, kas

cēlušies no ģimenēm, kuru piederīgie te gājuši bojā. Vai vienkārši tie, kas vēlas viņus pieminēt.

Brianna no sāniem palūkojās Rodžerā, un mati noslīga pār seju.

- Vai tu to kādreiz esi darījis?

Rodžers smaidot skatījās lejup uz rokām, kuras bija atbalstījis pret ceļiem.

- Jā. Laikam jau tas ir ļoti sentimentāli, bet es to daru.

Brianna pagriezās pret biezi saaugušiem purva augiem otrā

takas malā.

- Parādi, kuri ir virši, viņa lūdza.

Mājupceļā, kad Kalodenas skumjā gaisotne bija izgaisusi, toties kopīgā izjūtu noskaņa saglabājusies, viņi sarunājās un smējās kā seni draugi.

- Žēl gan, ka mamma nevarēja braukt mums līdzi, Brianna ieminējās, kad mašīna iegriezās ceļā, kas veda uz pansiju, kurā bija apmetušās Rendelas.

Lai cik simpātiska Rodžeram likās Klēra Rendela, viņš nevarēja pievienoties nožēlai, ka viņa nevarēja braukt līdzi. Trešais pilnīgi noteikti būtu bijis lieks. Bet viņš neitrāli kaut ko noņurdēja un pēc brītiņa iejautājās:

- Kā tava māte jūtas? Ceru, ka nekas briesmīgi nopietns tas nav.

- Ak nē, tikai kuņģa darbības traucējumi vismaz tā viņa saka. Brianna bridi, pieri saraukusi, kaut ko apdomāja, tad pagrie­zās pret Rodžeru un viegli uzlika roku viņam uz kājas. Viņš juta, ka muskuļi no ceļa līdz cirksnim sāk trīsēt, un viņam bija grūti koncentrēties uz to, ko meitene saka. Viņa aizvien vēl runāja par savu māti.

- …domāju, ar viņu viss būs labi, Brianna pabeidza teikumu. Tad papurināja galvu, un matu viļņos pat mašīnas pustumsā uz­dzirkstīja kapars. Es nezinu; viņa šķiet briesmīgi ar kaut ko pār­ņemta. Ne nu gluži slima… vairāk tāda kā noraizējusies par kaut ko.

Rodžers pēkšņi pakrūtē sajuta smagumu.

- Mphmm, viņš noņurdēja. Varbūt tikai domā par darbu. Gan jau viss būs labi. Kad mašīna piebrauca pie Tomasa kundzes mazā akmens namiņa, Brianna pateicīgi uzsmaidīja ceļabiedram.

- Tas bija lieliski, Rodžer. Viņa pieskārās puiša plecam. Bet mammas projektam tas nekādu labumu nedeva. Vai es varu kaut kā palīdzēt to mantu kārtošanā?

Rodžera oma ievērojami uzlabojās, un viņš uzsmaidīja meitenei.

- Domāju, ka to var sarunāt. Vai gribi atnākt rīt un kopā ar mani pamēģināt tikt galā ar garāžu? Ja vēlies netīrumus, tad citur tu tik netīra nevarētu kļūt.

- Lieliski. Brianna pasmaidīja, pārliekusies pāri mašīnai, lai paskatītos uz viņu. Varbūt mamma arī gribēs nākt palīgā.

Viņš juta, ka sejas vaibsti sastingst, tomēr turpināja drosmīgi smaidīt.

- Kā tad, viņš teica. Lieliski. Cerams.

Tā sanāca, ka nākamajā dienā pastorātā Brianna ieradās viena pati.

- Mamma aizgāja uz bibliotēku, viņa paskaidroja. Šķirsta vecas telefonu grāmatas. Cenšas sameklēt kādu paziņu no agrā­kiem laikiem.

Pie šiem vārdiem Rodžera sirds palēcās. Iepriekšējā vakarā viņš bija izskatījis audžutēva telefonu grāmatiņu. Tajā bija trīs vietē­jie numuri, kas ierakstīti pie vārda “Džeimss Freizers”, un vēl divi Freizeri ar citādu pirmo vārdu, bet vidējo iniciāli “Dž”.

- Cerēsim, ka viņai izdosies to atrast. Viņš joprojām mēģināja izlikties nevērīgs. Vai tu patiešām gribi palīdzēt? Tas ir garlai­cīgs, netīrs darbs. Rodžers šaubīdamies paskatījās uz Briannu, bet meitene pamāja ar galvu; šādas drūmas izredzes nepavisam viņu neatturēja.

- Es zinu. Reizēm palīdzēju tēvam vandīties pa veciem arhī­viem un meklēt atsauces. Turklāt tas ir mammas projekts; palīdzēt tev ir mazākais, ko varu darīt.

- Labi. Rodžers palūkojās lejup uz savu balto kreklu. Es pār­ģērbšos, un iesim skatīties, ar ko varam sākt.

Garāžas durvis čīkstēja un vaidēja, tomēr beidzot padevās ne­novēršamajam un pēkšņi, atsperēm džinkstot un putekļu māko­ņiem griežoties, uzšāvās augšup.

Brianna vicināja gar seju plaukstu un klepoja.

- Johaidī! viņa sodījās. Cik sen te neviens nav bijis?

- Veselu mūžību, Rodžers izklaidīgi atbildēja. Viņš ar luktu­rīti izgaismoja garāžas iekšpusi, uz mirkli izraujot no tumsas grē­dās sakrautās kartona un koka līstīšu kastes, vecas ceļojuma lādes, izraibinātas ar atlupušām etiķetēm, un ar brezentu pārklātus bez­veidīgus krāvumus. Šur tur puskrēslā vīdēja apgāztu mēbeļu kājas kā nelielu dinozauru skeleta kauli, kas izdūrušies cauri klintij.

Krāmu kaudzēm pa vidu bija atstāta šaura eja; Rodžers ienira tajā un tūlīt ari nozuda putekļu un ēnu veidotajā tunelī. To, ka viņš virzās uz priekšu, iezīmēja tikai lukturīša blāvais gaismas aplītis, kas laiku pa laikam uzspīdēja uz griestiem. Beidzot, uzvaroši ieklie­dzies, viņš sagrāba auklas asti, kas karājās kaut kur no augšas, un garāžu negaidīti pārplūdināja spoža gaisma, ko izstaroja milzīga spuldze.

- Šeit! Rodžers sauca, negaidīti atkal parādoties un saņemot Briannu aiz rokas. Aizmugurē ir tukšāks.

Pie tālākās sienas stāvēja galds. Varbūt sākotnēji tas bija galve­nais priekšmets mācītāja Veikfīlda ēdamistabā, bet tagad, acīmre­dzot piedzīvojis vairākas cita citai sekojošas reinkarnācijas, tādas kā virtuves galds, namdara skrūvsols, zāģējamais steķis, glezno­tāja galds, beidzot guvis atpūtu šajā putekļainajā svētnīcā. Virs tā atradās bieziem zirnekļu tīkliem aizausts logs, pa kuru uz izroboto, ar krāsu notraipīto virsmu krita krēslaina gaisma.

- Mēs varam te strādāt, sacīja Rodžers, no jucekļa izraudams ķebli un pieklājības pēc ar lielu kabatlakatu notraukdams no tā netī­rumus. Sēdies, un es raudzīšu atlauzt logu, citādi mēs nosmaksim.

Brianna pamāja ar galvu, taču nevis apsēdās, bet sāka ziņkāri rakņāties pa tuvākajām krāmu kaudzēm, kamēr Rodžers staipījās

ap šķībo loga rāmi. Viņš dzirdēja aiz muguras Briannas rosīšanos, lasot etiķetes uz kastēm.

- Šeit ir 1930.-1933. gads, viņa sacīja. Un te ir 1942.-1946. Kas ir šie?

- Dienasgrāmatas, noņurdēja Rodžers, atspiežoties ar elko­ņiem uz netīrās palodzes. Mans tēvs… tas ir, mācītājs… rakstīja dienasgrāmatu. Katru dienu pēc vakariņām.

- Izskatās, ka viņam bijis daudz sakāmā. Brianna nocēla da­žas kastes un nobīdīja malā, lai aplūkotu nākamo kārtu. Te ir vairākas kastes ar uzrakstiem “Kērse”, “Livingstona”, “Bālnina”. Draudzes locekles?

- Nē. Ciemi. Rodžers aizelsies uz mirkli pārtrauca darbu. Viņš noslaucīja pieri, uz krekla piedurknes palika netīra švīka. Par laimi, abi bija ģērbušies vecās drānās, kas piemērotas, lai urķētos pa netī­rumiem. Tur būs piezīmes par dažādu Hailendas ciemu vēsturi. Patiesībā beigās no materiāliem, kas glabājās dažās no šīm kastēm, iznāca grāmatas. Vairākas var atrast visos Hailendas suvenīru vei­kalos.

Rodžers pagriezās un paņēma no vadža, uz kura karājās dažādi nolietoti darbarīki, pamatīgu skrūvgriezi, lai ar tā palīdzību ķertos pie loga.

- Meklē kastes, uz kurām rakstīts “Baznīcas grāmatas”, viņš deva padomu. Vai arī ciemus, kas atrodas netālu no Broktūrekas.

- Es nezinu nevienu ciemu tajā apkārtnē, Brianna atgādināja.

- Ak, pareizi! Es piemirsu. Rodžers, spiežot skrūvgrieža galu starp loga rāmi un aplodu, apņēmīgi urbās cauri senām krāsas kār­tām. Meklē Brokmordu… hm, Marianenu un… ē… Sentkildu. Ir vēl citi ciemi, bet es zinu, ka tajos, ko nosaucu, bija diezgan lielas baznīcas, kas tagad slēgtas vai nojauktas.

- Labi. Pabīdījusi malā nokārušos brezenta gabalu, Brianna pēkšņi spalgi iekliedzās un atsprāga atpakaļ.

- Ko? Kas ir? Rodžers apcirtās, sagatavojis skrūvgriezi aiz­sardzībai.

- Es nezinu. Kad pieskāros tam brezentam, kaut kas aizskrēja. Brianna rādīja, kurā vietā, un Rodžers atvieglots nolaida savu ieroci.

- 0! Un viss? Visticamāk, pele. Varbūt žurka.

- Žurka! Te ir žurkas? Briannas satraukums nebija noslēpjams.

- Nu, es ļoti ceru, ka nav, jo citādi tās būs sagrauzušas reģist­rus, kurus meklējam, Rodžers atbildēja. Viņš padeva meitenei lukturīti. Lūdzu, iespīdini tumšajās vietās; vismaz tevi nesabiedēs.

- Liels paldies. Brianna paņēma lukturīti, tomēr kastu grēdu noskatīja ar zināmu atturību.

- Nu tad turpini, Rodžers mudināja. Vai arī tu vēlies, lai es uz vietas saceru žurku satīru.

Briannas sejā izpletās smaids.

- Žurku satīra? Kas tā tāda?

Rodžers kavējās ar atbildi tik ilgi, lai vēlreiz mēģinātu atlauzt logu. Viņš grūda skrūvgriezi, sajūtot, kā muskuļi izspīlē krekla audumu, līdz pēdīgi, skaļi nočīkstot, logs padevās un pa sešu collu plato spraugu, ko viņš bija atvēris, ieplūda spirdzinoša vēsa gaisa brāzma.

- Ak Dievs, tā ir labāk. Viņš pārspīlēti sevi apvēdināja, smai­dot skatīdamies uz Briannu. Vai varam turpināt?

Viņa pasniedza puisim lukturīti un atkāpās.

- Ko tu teiktu, ja atrastu kastes un es tās izskatītu? Un kas ir žurku satīra?

- Zaķapastala, viņš sacīja, pieliecies, lai parakņātos zem bre­zenta. Žurku satīra ir sena skotu paraža. Ja kādam šķūnī vai mājā iemitinājušās žurkas un peles, tad tās var padzīt ar dzejolīti vai dziesmiņu -, pasakot žurkām, ka te, kur viņas ir šobrīd, nav ko ēst un cik labi ir citur. Tu saki, kur viņām iet un kā tur nokļūt, un tad var cerēt, ja satīra ir gana laba… ka viņas aizvāksies.

Rodžers izvilka kasti, uz kuras bija rakstīts “JAKOBĪTI, DAŽĀDI”, un stiepa to uz galdu, dziedādams:

Jūs, žurkas, esat te par daudz,

Lai vēders pilns jums būtu,

Tāpēc projām es jūs sūtu.

Ar būkšķi nolicis savu nešļavu, viņš paklanījās, atbildot uz Bri­annas smiekliem, un atkal pagriezās pret kastēm, turpinot smalkā balstiņā dziedāt:

Prom pie Kempbeliem tūlīt,

Kaķa nava tur ne brīd’,

Kāpostus tur varat šķīt.

Ejiet, piebāziet sev punčus,

Negrauziet man' sievai brunčus,

Ejiet, mīļās žurkas, ejiet!

Brianna atzinīgi nosprauslāja.

- Vai tu tikko to sacerēji?

- Protams. Rodžers ar blīkšķi nolika uz galda vēl vienu kasti.

- Labai žurku satīrai vienmēr jābūt oriģinālai. Viņš pameta ska­tienu uz saiņu blīvo grēdu. Pēc šī priekšnesuma žurkas būs jū­dzēm tālu.

- Labi. Brianna izņēma no kabatas saliekamo nazi un pār­grieza auklu, kas apņēma augšējo kasti. Tev jāatnāk uz pansiju un jāsacer arī mums kāda rīme; mamma apgalvo, ka vannasistabā esot peles. Kāds grauzis viņas ziepju trauku.

- Dievs vien zina, kas jāizgudro, lai aizbaidītu peli, kura spēj ēst ziepes; tas droši vien sniedzas tālu pāri manām aprobežotajām spējām. Aiz sašķiebušās novecojušu enciklopēdiju kaudzes viņš sameklēja noplukušu spilventiņu, uz kura baznīcēni metās ceļos, skaitot lūgšanas, un iekārtojās blakus Briannai. Tā, ņem baznīcas grāmatas, tās ir drusku vieglāk lasīt.

Visu rītu jaunieši strādāja draudzīgā noskaņā, šad tad uzdū­rās vienai otrai interesantai rindkopai, pa kādai zvīņenei, atkal un

atkal sacēla putekļu mākoņus, bet neko, kas noderētu pašreizējam projektam, atrast neizdevās.

- Drīz vajadzētu taisīt pusdienas pārtraukumu, beidzot iemi­nējās Rodžers. Viņam ļoti negribējās iet atpakaļ uz māju, kur atkal nonāktu Fionas varā, bet Briannas vēders rūca tikpat skaļi kā viņē­jais.

- Labi. Pēc ēšanas vēl varam mazliet pastrādāt, ja neesi pie­kusis. Brianna piecēlās un izstaipījās, dūres gandrīz aizsniedza vecās garāžas jumta sijas. Viņa noslaucīja rokas gar biksēm un ienira starp sakrautajām kastēm.

- Ei! Viņa spēji sastinga pie pašām durvīm. Rodžers, kas nāca aiz viņas, apstājās, ar degunu gandrīz ieduroties viņai pakausī.

- Kas ir? Atkal žurka? Rodžers ar patiku pamanīja, ka saule viņas biezajā bizē mirdzina vara un zelta krāsas zibšņus. Neliela zeltaina putekļu oreola apņemta un ar pusdienlaika gaismas iezī­mēto profilu, kurā izcēlās garais deguns, Brianna izskatījās kā izkā­pusi no viduslaikiem Arhīvu māte.

- Nē. Paskaties te, Rodžer! Viņa rādīja uz kartona kasti kaut kur kaudzes vidū. Tās sānam bija uzlīmēta etiķete, uz kuras ar mā­cītāja stingro roku melniem burtiem bija rakstīts viens vārds “Rendels”.

Rodžers vienlaikus sajuta azarta un raižu uzplaiksnījumu. Bri­annas aizrautība bija tīra, bez piejaukumiem.

- Varbūt tur ir tas, ko mēs meklējam! viņa iesaucās. Mamma teica, ka manu tēvu tādas lietas esot interesējušas. Varbūt viņš jau mācītājam uzdevis šo jautājumu.

- Iespējams. Rodžers atvairīja pēkšņo baiļu sajūtu, kas uzmā­cās, ieraugot šo vārdu. Viņš notupās, lai izvilktu kasti. Nesīsim uz māju. Pēc pusdienām varēsim papētīt.

Kaste, kura tika atvērta mācītāja kabinetā, bija pilna savādu lietu. Vecas fotokopijas no vairākām baznīcas grāmatu lapām, divi vai trīs armijas personāla saraksti, maza, plāna piezīmju grāmatiņa

pelēkos kartona vākos, kaudzīte senu fotogrāfiju ar uzlocītām malām un mape cietiem vākiem, uz kuras drukātiem burtiem bija rakstīts “RENDELS”.

Brianna paņēma mapi un atvēra.

- 0, te ir tēta dzimtas koks! Skaties! viņa iesaucās un pasnie­dza mapi Rodžeram. Tajā bija divas bieza pergamenta lapas ar pēc­nācēju vārdiem, kuri bija kārtīgi sarakstīti horizontāli un vertikāli. Shēma sākās ar 1633. gadu; pēdējais ieraksts otrās lapas apakšā vēstīja:

Frenks Vulvertons Rendels pr. klēra elizabete bīčema, 1937.

- Reģistrēts pirms tavas dzimšanas, Rodžers nomurmināja.

Brianna palūkojās pāri plecam, kamēr jaunā Veikfilda pirksts

lēnām slīdēja pa dzimtas koka līnijām.

- Esmu to jau redzējusi; tētim kabinetā glabājās viens eksem­plārs. Viņš man to bieži rādīja. Tikai viņa shēmā pašā apakšā biju ierakstīta ari es; šis noteikti ir kāds senāk zīmēts eksemplārs.

- Varbūt mācītājs pētīja viņa radurakstus. Rodžers atdeva Briannai mapi un paņēma vienu lapu no kaudzes pašas augšas.

- Re, kur tev dzimtas relikvija! viņš sacīja un vilka ar pirkstu pa lapas augšējā malā reljefi iespiesto ģerboni. Pilnvarojuma vēs­tule no armijas, kuru parakstījis Viņa Majestāte karalis Džordžs II.

- Džordžs Otrais? Jēziņ, tas taču ir pirms Amerikas revolūcijas.

- Krietni agrāk. Tā ir datēta ar 1735. gadu. Uz Džonatana Vulvertona Rendela vārda. Esi tādu vārdu dzirdējusi?

-Jā. Briannai pamājot ar galvu, dažas matu šķipsnas pārkrita pār seju. Viņa nevērīgi tās atgrūda un paņēma vēstuli. Tētis laiku pa laikam viņu pieminēja; viens no retajiem senčiem, par kuru viņš zināja diezgan daudz. Viņš bijis kapteinis “skaistā prinča” Čārlija armijā Kalodenā. Meitene, plakstus mirkšķinādama, palūkojās augšup uz Rodžeru. Patiesībā domāju, ka tur viņš arī krita. Citādi viņu tur neapraktu, vai ne?

Rodžers papurināja galvu.

- Nedomāju vis. Pēc kaujas kritušos savāca angļi. Savējos viņi pa lielākai daļai aizgādāja uz mājām apbedīt… vismaz virsniekus.

No turpmākajiem prātojumiem viņu iztraucēja Fiona, kas pēk­šņi nostājās durvis, rokā kā kaujas karogu turot putekļu slotiņu.

- Veikfilda kungs, viņa sacīja. Atnācis virs, kurš grib aizvest mācītāja smago autiņu, bet nevar iedarbināt. Viņš prasa, vai jūs nevarat viņam palīdzēt?

Rodžers, juzdamies vainīgs, salēcās. Viņš bija aizvedis akumu­latoru uz servisu pārbaudīt, un tas joprojām atradās Morris uz pakaļējā sēdekļa. Nav brīnums, ka mācītāja mašīnas motors nedar­bojās.

- Man tas jānokārto, viņš sacīja Briannai. Baidos, ka tā lieta var ievilkties.

- Tas nekas. Meitene uzsmaidīja Rodžeram, un viņas zilās acis samiedzās. Man arī jāiet. Mamma jau būs atgriezusies; mēs domājām: ja būs laiks, vajadzētu aiziet uz Kleivas apbedījumu lauku. Paldies par pusdienām.

- Man… un arī Fionai bija prieks. Rodžers juta sirdī iedura­mies nožēlu, ka nespēj piedāvāt savu sabiedrību ekskursijai, bet pienākums prasīja savu. Viņš pameta skatienu uz dokumentiem noklāto rakstāmgaldu, tad savāca tos kopā un salika atpakaļ kastē.

- Ņem, viņš sacīja. Tie visi ir tavi dokumenti. Ņem līdzi. Varbūt tie interesēs tavu māti.

- Tiešām? Paldies, Rodžer. Vai droši zini?

- Pilnīgi, viņš vēl piebilda, uzmanīgi virsū uzliekot mapi ar dzimtas koku. Ai, pagaidi! Varbūt tomēr visus ne. Zem pilnva­ras varēja redzēt piezīmju grāmatiņas pelēkā vāka stūri. Viņš to izvilka un izkustinātos dokumentus atkal sakārtoja. Izskatās pēc mācītāja dienasgrāmatas. Nesaprotu, kā tā te nonākusi, bet es labāk nolikšu pie pārējām; vēstures biedrība teica, ka vēloties visas.

- 0, protams. Brianna bija piecēlusies, lai ietu projām, un stā­vēja, piespiedusi kasti pie krūtīm, bet svārstījās, skatoties uz jau­nekli. Vai tu… vai gribi, lai es atkal atnāku?

Rodžers uzsmaidīja meitenei. Briannas matos bija iepinusies zirnekļu tīkli, un gara netīra švīka stiepās no deguna kumpiņas uz leju.

- Ļoti, viņš atbildēja. Tad līdz rītam?

Visu laiku, kamēr Rodžers noņēmās ar vecās mašīnas iedarbinā­šanu un arī pēc tam, kamēr mēbeļu novērtētājs antikvārās vērtības atdalīja no krāmiem un noteica cenu uz mēbeļu izsoli, viņu nepa­meta doma par mācītāja dienasgrāmatu.

Šāda audžutēva mantu izvērtēšana izraisīja Rodžerā vieglu ne­mieru un skumjas. Galu galā tā bija ne tikai bezvērtīgu krāmu izvākšana, bet arī viņa paša bērnības sašķirošana. Tāpēc, pēc vaka­riņām ieejot kabinetā, viņš nebūtu varējis pateikt, vai tā bija ziņ­kāre uzzināt ko vairāk par Rendelām, kas viņu mudināja paņemt dienasgrāmatu, vai vienkārši vēlme kaut kādā veidā atjaunot smalko saikni ar cilvēku, kurš tik daudzus gadus bijis viņam tēva vietā.

Piezīmes bija rakstītas ļoti cītīgi; vienādās, ar tinti rakstīto vārdu rindas saglabājušas visus galvenos notikumus draudzes un sabiedrības dzīvē, kuras daļa ilgi bija arī mācītājs Veikfīlds. Paņe­mot rokā vienkāršo, pelēko blociņu un ieskatoties tā lappusēs, Rodžera acu priekšā nekavējoties parādījās aina mācītājs, plika­jai galvai spīdot, galda lampas gaismā čakli fiksēja dienā piedzī­voto.

“Tā ir disciplīna,” viņš reiz bija skaidrojis puisēnam. “Zini, kaut ko darīt regulāri, lai sakārtotu domas, ir ļoti noderīgi. Katoļu mū­kiem katru dienu noteiktā laikā ir dievkalpojumi, priesteriem ir lūgšanu grāmatas. Baidos, ka man nav talanta uz tādu uzcītīgu ziedošanos, bet dienas notikumu pierakstīšana palīdz noskaidrot prātu; tad ar mierīgu sirdi var noskaitīt vakara lūgšanas.”

Mierīga sirds. Rodžers vēlējās, kaut arī viņam tas izdotos, bet miers nebija viņu apmeklējis kopš tā brīža, kad viņš uz mācītāja rakstāmgalda atrada tos avīžu izgriezumus.

Viņš uz labu laimi atvēra dienasgrāmatu un lēnām šķirstīja lapas, meklējot, vai kaut kur nebūs pieminēts vārds “Rendels”. Uz vāka bija rakstīts datums: 1948. gada janvāris-jūnijs. Lai ari tas, ko viņš bija sacījis Briannai par vēstures biedrību, atbilda patiesī­bai, tas nebija galvenais iemesls, kādēļ viņš vēlējās paturēt šīs pie­zīmes. 1948. gada maijā Klēra Rendela bija atgriezusies no savas noslēpumainās prombūtnes. Mācītājs Rendelus bija labi pazinis; tāds notikums, neapšaubāmi, tiktu fiksēts dienasgrāmatā.

Un, protams, 7. maija ieraksts:

“Šovakar apciemoju Frenku Rendelu; atgadījums ar viņa sievu. Tik nomācoši! Vakar viņu redzēju pavisam vārga, bet acis mirdz kā zvaigznes. Jutos neveikli, sēžot pie viņas, nabaga sievietes, gultas, lai arī runāja viņa sakarīgi.

Tas, ko nabadzīte piedzīvojusi lai kas tas arī būtu izsistu no līdzsvara ikvienu. Cilvēki briesmīgi tenko par šo gadījumu cik neap­domīgi rīkojies dakteris Bartolomejs, palaižot ziņu, ka viņa gaida bērnu. Tik smagi Frenkam un viņai pašai, protams! Man par viņiem abiem sāp sirds.

Greiema kundze šonedēļ sasirgusi varēja izvēlēties piemērotāku brīdi; nākamajā nedēļā krāmu tirgus, un viss lievenis piekrauts ar vecām drēbēm…"

Rodžers ātri šķirstīja lapas, meklējot, kad nākamreiz būs piemi­nēts Rendels, un atrada tajā pašā nedēļā dažas dienas vēlāk.

“10. maijs. Frenks Rendels uz vakariņām. Daru, ko varu, lai pub­liski parādītos kopā ar viņu un viņa sievu. Gandrīz katru dienu nosēžu pie viņas stundu, cerot, ka tādējādi noslāpēšu baumas. Nožēlojami; paklīdušas runas, ka viņa zaudējusi prātu. Pazīstot Klēru Rendelu, nezinu, par ko viņa apvainotos vairāk vai par to, ka tiek uzskatīta par traku, vai par to, ka tiek uzskatīta par netikumīgu, vai nu viens, vai otrs, cita varianta nav.

Vairākas reizes mēģināju runāt ar viņu par piedzīvoto, bet viņa klusē. Par citām lietām runā saprātīgi, bet nepamet sajūta, ka viņas domas maldās kaut kur citur.

Jāatzīmē, ka svētdien sprediķī vajadzētu parunāt par ļaunumu, ko nodara tenkas, kaut gan baidos, ka, sprediķī pieminot šo notikumu, padarīšu situāciju vēl sliktāku.”

“12. maijs. …Nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka Klēra Rendela nav jukusi. Protams, esmu dzirdējis baumas, bet es viņas uzvedībā nesa­skatu nekā tāda, kas kaut mazākajā mērā liecinātu par nestabilitāti.

Taču domāju, ka viņai ir kāds briesmīgs noslēpums; un to viņa ir apņēmusies neatklāt. Runāju piesardzīgi par to ar Frenku; viņš ir atturīgs, bet esmu pārliecināts, ka sieva viņam kaut ko ir teikusi. Esmu licis saprast, ka vēlos palīdzēt, cik manos spēkos."

"14. maijs. Frenka Rendela apciemojums. Ļoti mulsinoši. Lūdza man palīdzēt, bet es nesaprotu, kāpēc viņš to darīja. Taču, šķiet, viņam tas ir ļoti svarīgi; viņš ir savaldīgs, bet sasprindzis kā nostiepta atspere. Baidos, ka būs pamatīgs sprādziens kad tā spruks vaļā.

Klēra ir pietiekami vesela, lai varētu doties ceļā, viņš grib šonedēļ vest sievu atpakaļ uz Londonu. Nosolījos, ka ziņošu viņam par jebkā­diem rezultātiem, rakstot vēstuli uz universitātes adresi, un sievai neko neminēšu.

Man ir daži interesanti jaunumi par Džonatanu Rendelu, lai arī nespēju iedomāties, kāda loma šajā skumjajā gadījumā varētu būt Frenka sencim. ParDžeimsu Freizeru, kā es teicu Frenkam, ne nojaus­mas. Pilnīga mistērija.”

Pilnīga mistērija. Un ne vienā jautājumā vien, Rodžers nodo­māja. Ko Frenks Rendels bija lūdzis mācītājam? Acīmredzot noskaid­rot visu, ko var, par Džonatanu Rendelu un Džeimsu Freizeru. Tātad Klēra savam vīram bija izstāstījusi par Džeimsu Freizeru ja ne visu, tad vismaz kaut ko.

Bet kāds būtu loģiski izskaidrojams sakars angļu armijas kap­teinim, kurš gājis bojā 1746. gadā Kalodenā, ar vīrieti, kura vārds, šķiet, nesaraujami saistīts ar Klēras pazušanas noslēpumu 1945. ga­dā un vēl tālāku noslēpumu, kas apvij Briannas vecākus?

Dienasgrāmatas atlikušajā daļā bija aprakstīti draudzes ikdie­nas dzīves sīkie notikumi Derika Gauena hroniskais alkoholisms, kas kulmināciju sasniedza brīdī, kad maija beigās no Nesas tika izcelts viņa izmirkušais līķis. Megijas Braunas un Viljama Dandija sasteigtās laulības, mēnesi pirms viņu meitas Džūnas kristībām, Greiema kundzes apendicīta operācija un mācītāja pūliņi tikt galā ar tai sekojošu silto ēdienu pieplūdumu, ko nodrošināja draudzes gādīgās dāmas, no kura galvenais labuma guvējs, šķiet, bijis Her­berts, mācītāja suns.

Lasot dienasgrāmatas, Rodžers attapās, ka smaida, jo šajos vār­dos atkal bija jūtama vecā mācītāja interese par savām avīm. Nevē­rīgi šķirstot un pārskrienot ar acīm rindiņām, viņš gandrīz palaida to garām pēdējo ierakstu, kas attiecās uz Frenka Rendela lūgumu.

"18. jūnijs. Saņēmu no Frenka Rendela īsu zīmīti, ar to viņš man paziņo, ka sievas veselība esot sašūpojusies; grūtniecība esot apdrau­dēta, un viņš lūdz aizlūgt par viņu.

Atbildēju, ka noteikti lūgšos un vēlu visu to labāko viņam un viņa sievai. Klāt pieliku to, ko biju līdz šim noskaidrojis; nezinu, ko tas dos, bet jāizlemj viņam pašam. Pastāstīju par pārsteidzošo atklājumu, ka Sentkildas kapsētā atrasts Džonatana Rendela kaps; jautāju, vai viņš vēlas, lai es to nofotografēju."

Un tas bija viss. Nekur vairs nebija pieminēti ne Rendeli, nedz arī Džeimss Freizers. Rodžers nolika burtnīcu un sāka berzēt deni­ņus; no iešķībā rokraksta lasīšanas bija mazliet apsāpējusies galva.

Ja neskaita apstiprinājumu tam, ka šajā lietā iejaukts vīrietis, vārdā Džeimss Freizers, noslēpums palika tikpat neizprotams kā iepriekš. Kāds, pie joda, ar to visu sakars Džonatanam Rendelam, un kādēļ viņš apbedīts Sentkildā? Pilnvarojuma vēstulē bija minēts, ka Džonatans Rendels dzimis kādā muižā Saseksā; kā tas nākas, ka dzīves beigās viņš apglabāts nomaļā skotu kapsētā? Tiesa, tas nav pārāk tālu no Kalodenas bet kādēļ viņš netika aizgādāts atpakaļ uz Saseksu?

- Vai jums šovakar vēl kas vajadzīgs, Veikfīlda kungs? no neauglīgās prātošanas viņu iztraucēja Fionas balss. Rodžers saslē­jās un, samirkšķinājis plakstus, ieraudzīja meiteni ar slotu un pu­tekļu lupatu rokā.

- Ko? Ē… nē. Nē, paldies, Fiona. Bet ko tu dari ar tiem krā­miem? Tu taču vairs netaisies uzkopt šajā nakts stundā?

- Vainīgas draudzes dāmas, Fiona paskaidroja. Atcerieties, jūs viņām teicāt, ka rīt te var rīkot savu ikmēneša sanākšanu? No­domāju, ka labāk te uzkopšu.

Draudzes dāmas? Iedomājoties, ka pastorātā kā lavīna iegāzī­sies četrdesmit mājsaimnieces, līdzjūtībā kūsājošas, divdaļīgos tvīda kostīmos un mākslīgās pērlēs, viņš nodrebēja.

- Vai jūs dzersiet tēju ar dāmām? Fiona jautāja. Mācītājs tā vienmēr darīja.

Doma, ka būs jāuzņem vienlaicīgi Brianna Rendela un drau­dzes dāmu komiteja, bija vairāk, nekā Rodžers spēja aukstasinīgi apsvērt.

- Ē… nē, viņš strupi noteica. Man… man rīt ir darīšanas. Viņa roka steigšus satvēra telefona klausuli, kuru daļēji bija apra­kuši uz mācītāja rakstāmgalda sakrājušies krāmi. Atvaino, Fiona, bet man ir jāpiezvana.

Brianna, pie sevis smaidīdama, nesteidzīgi atgriezās guļamis­tabā. Atrāvu skatienu no grāmatas un jautājoši savilku vienu uzaci.

- Vai zvanīja Rodžers? es vaicāju.

- Kā tu zini? Mirkli viņa izskatījās sabijusies, tad pasmaidīja platāk un nometa rītakleitu. Ak, tāpēc, ka viņš ir vienīgais puisis, kuru pazīstu Invemesā?

- Šaubos, vai kāds no taviem pielūdzējiem maksātu par tālsa­runu no Bostonas, es sacīju. Palūkojos pulkstenī uz galda. Katrā ziņā ne šajā laikā; viņi visi būtu futbola treniņā.

Brianna palaida manu komentāru gar ausīm un pabāz? kājas zem segas.

- Rodžers mūs uzaicināja rīt braukt uz kādu miestu, Sentkildu. Tur esot interesanta veca baznīca.

- Esmu dzirdējusi. Es nožāvājos. Labi, kāpēc gan ne? Pa­ņemšu savu augu presi. Varbūt atradīšu mainīgo vainadzīti apso­līju aizvest dakterim Ebernetijam, viņam to vajag pētījumam. Bet, ja mēs taisāmies rīt visu dienu klīst ap veciem kapakmeņiem un lasīt to uzrakstus, tad es liekos uz auss. Rakņāšanās pagātnē ir smags darbs.

Kaut kas pazibēja Briannas sejā, un man likās, ka viņa grib kaut ko teikt. Bet beigās tikai pamāja ar galvu un pastiepa roku, lai izslēgtu gaismu, noslēpumainais smaids joprojām kavējās viņai lūpu kaktiņos.

Gulēju un raudzījos tumsā, dzirdēdama vieglo grozīšanos un knosīšanos, kas miegā izgaisa Briannas elpas kadencēs. Ak tad Sentkildā? Nekad nebiju tur bijusi, bet zināju, ka tāda ir; ciemā bija veca baznīca, kā jau Brianna sacīja, sen pamesta novārtā un pārāk nomaļus, lai tur iegrieztos tūristi retumis tikai kāds pētnieks. Varbūt šī arī ir izdevība, kuru gaidīju?

Tur es būšu viena kopā ar Briannu un Rodžeru un varēšu nebai­dīties, ka tikšu pārtraukta. Varbūt tā bija piemērota vieta, kur visu atklāt, tur, starp sen mirušajiem Sentkildas draudzes locekļiem. Rodžers vēl nebija pilnībā noskaidrojis, kur palikuši pārējie Lelibrokas vīri, bet likās diezgan ticami, ka vismaz Kalodenas kaujas lauku viņi atstājuši dzīvi, un tikai to man vajadzēja zināt. Pagaidām. Tad varētu atklāt Briannai stāsta noslēgumu.

Iedomājoties par gaidāmo sarunu, man izkalta mute. Kur lai es atrodu vārdus? Centos iztēloties, kā saruna varētu risināties, ko es varētu teikt un kā viņi reaģētu, bet iztēle mani pievīla. Pirmo reizi tik ļoti nožēloju Frenkam doto solījumu, kas neļāva man rakstīt mācītājam Veikfīldam. Ja es būtu to izdarījusi, tad vismaz Rodžers jau varbūt zinātu. Bet varbūt arī ne; iespējams, mācītājs man ne­būtu noticējis.

Nemierīgi grozījos, meklēdama iedvesmu, bet tās vietā man pie­zagās bailes. Beidzot es padevos, apgūlos uz muguras un aizvēru

acis, lai neredzētu tumsu sev virs galvas. It kā domas par mācītāju būtu ataicinājušas viņa garu, manā gaistošajā apziņā atplaiksnījās citāts no Bībeles. “Ikvienai dienai,” likās, ka man ausī čukst Rodžera audžutēva balss, “ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.” Un tad es aizmigu.

Pamodos vēl lielā nokrēslī, segu sakrampējusi dūrēs, sirds sitās tik spēcīgi, ka drebēju kā bungu āda.

- Jēziņ! es nočukstēju.

Zīda naktskrekls karsēja un lipa pie miesas; palūkojusies lejup, es redzēju zem auduma izspiedušos krūšu galus, cietus kā akmens. Trīsuļojošas spazmas kā zemestrīces pēcgrūdieni joprojām dre­bināja manas roku locītavas un gurnus. Cerams, ka nebiju klie­gusi. Droši vien ne. Dzirdēju otrā istabas pusē Briannas elpošanu, netraucētu un ritmisku.

Atkritu spilvenā, bezspēkā drebēdama, pēkšņs pietvīkums da­rīja mitrus manus deniņus.

- Jēzus H. Rūzvelts Kristus, es nopurpināju, dziļi elpodama, kamēr sirds ritms pamazām atgriezās normālā tempā.

Viens no nemierīga miega izraisītajiem traucējumiem ir nesa­karīgi sapņi. Garajos gados auklējot zīdaini, tad studējot internatūrā un rezidentūrā, vēlāk naktsdežūrās biju pieradusi, ka, tiklīdz atguļos, iekrītu aizmirstībā, ar sapņiem, kas rādījās tikai fragmen­tos un atplaiksnījumos, nemierīgos gaismas zibšņos tumsā, kad sinapses šāva uz labu laimi, uzlādējoties tuvajam dienas darbam.

Pēdējos gados, atgriezusies pie darba ritma, kas sāka atgādināt normālu dienaskārtību, biju atsākusi ari sapņot. Parastus sapņus, murgus vai patīkamus garas tēlu virknes, klejojumus prāta bie­zokņos. Un arī šāda veida sapņus es pazinu; tie bija ierasti tādos laika posmos, ko pieklājīgi varētu dēvēt par atturēšanos.

Taču parasti šie sapņi atplūda liegi kā atlasa palagi, un, ja mani uzmodināja, es uzreiz atkal aizmigu līdz rītam, viegli kvēlodama izgaisušās atmiņās.

Šis sapnis bija citāds. Es gan no tā necik daudz neatcerējos, bet neskaidri sajutu, kā mani bija skārušas rokas, skarbi un nesaval­dīgi, nevis cenšoties iegūt labvēlību, bet prasot. Un balss, kas gan­drīz kliedza, skanēja man ausīs kopā ar manu norimstošo sirds sitienu skaņu.

Uzliku plaukstu uz krūtīm, kur lēkāja sirds, sajutu zem zīda krūšu maigo apaļumu. Briannas elpa aizrāvās, klusi iekrācoties, tad tā atguva savu līdzeno ritumu. Atceros, kā klausījos šo skaņu, kad meita bija maza; lēno, mierinošo šņākuļošanu, kas skan tumšajā bērnistabā, rāmi kā sirdspuksti.

Arī mana sirds zem plaukstas pamazām rimās, zem tumši rozā zīda kā mazuļa miegā sakarsis vaidziņš. Kad pieliek bērnu pie krūts, mazās galviņas izliekums ir tieši tāds pats kā krūts izlie­kums, it kā jaunais cilvēks atspoguļotu miesu, no kuras cēlies.

Zīdainīši ir tik maigi. Ikviens, kas uz tiem skatās, var redzēt liego, caurspīdīgo ādiņu un zina, ka tā ir plāna kā rožu ziedlapiņas, kas tā vien aicina tai piedurt pirkstu. Bet, kad tu dzīvo kopā ar viņiem un mīli viņus, tu jūti, ka maigums kļūst iekšējs, apaļie vaidziņi ļumīgi kā olu krēms, sīko rociņu izplestie pirksti šķiet bez kauliem. Locītavas ir kā kausēta gumija, un, pat stingrāku buču dodot priekā par to, ka viņi ieradušies šajā pasaulē, tavas lūpas iegrimst un kauls it kā nav jūtams. Piekļaujot mazuli sev klāt, tas izkūst un maina formu, it kā tas būtu gatavs kuru katru bridi atgriezties tavā augumā.

Bet jau no paša sākuma katrā bērnā ir šī tēraudcietā serde. Tā, kas pavēsta “es esmu” un veido personības kodolu.

Otrajā dzīves gadā kauli kļūst cietāki un bērns nostājas verti­kāli, galvaskauss ir plats un stingrs kā ķivere, kas sargā maigo vielu tur iekšā. Un aug ari “es esmu”. Skatoties uz viņiem, to (cietu kā koks) gandrīz var redzēt spīdam cauri caurspīdīgajai miesai.

Sejas vaigukauli noformējas sešu gadu vecumā, un dvēsele nostabilizējas septiņos gados. Iekapsulēšanās process turpinās, vir­sotni tas sasniedz pusaudža spožajā čaulā, kad viss maigums paslēpts zem perlamutra kārtām, ko veido neskaitāmas jaunas per­sonības, kuras viņi pielaiko, lai sevi pasargātu.

Turpmākajos gados nocietināšanās plešas no kodola, kad cil­vēks atrod un nofiksē dvēseles šķautnes, līdz “es esmu” ir izveido­jies smalks un precīzs kā dzintarā ieķepis kukainis.

Biju domājusi, ka šis posms man sen jau ir aiz muguras, ka esmu zaudējusi jebkādas paliekas no maiguma un esmu labi izvei­dojusies savā ceļā uz nerūsējoša tērauda pusmūžu. Bet tagad do­māju, ka Frenka nāve kaut kādā veidā ir likusi man saplaisāt. Un plaisas plešas platākas, es tās vairs nespēju aizlāpīt ar noliegumu. Biju atvedusi uz Skotiju savu meitu, kurai kauli tik cieti kā Hailendas kalnu klintis, cerot, ka viņas čaula ir gana izturīga, lai neiz­juktu, kamēr kodols, viņas “es esmu”, vēl aizsniedzams.

Bet mans kodols vairs neturējās “es esmu” izolācijā un man nebija vairoga, kas aizsargā pret maigumu no iekšpuses. Es vairs nezināju, kas es biju vai par ko kļūs viņa, tikai to, kas man jādara.

Jo es biju atgriezusies un vēsajā Hailendas gaisā atkal redzēju sapņus. Un balss no sapņa joprojām atbalsojās man ausīs un sirdī, un to atkārtoja aizmigušās Briannas elpa.

- Tu esi mana, tā bija sacījusi. Mana! Un es tevi nelaidīšu projām.