Spāre dzintarā-1

8 nodaļa Mieru neraduši rēgi un krokodiļi

Likās, ka Džeimija dzīvi pilnībā piepilda audiences pie karaļa un ikdienišķie darbi, vadot Džereda uzņēmumu. Katru rītu tūlīt pēc brokastīm viņš kopā ar Mērtegu devās projām, lai uzraudzītu preču piegādi noliktavā, veiktu inventarizāciju, apmeklētu Sēnas dokus un vadītu apgaitu pa krogiem, kas, pēc viņa paša apraksta, izklausījās visai nepatīkamas iestādes.

- Nu, tev vismaz ir līdzi Mērtegs, es piebildu, radusi šajā faktā zināmu mierinājumu, un gaišā dienas laikā divatā jau jūs diez vai varat iekulties nopietnās nepatikšanās. Mazais, sīkstais vīriņš pēc skata nebija diez ko ievērojams, viņa apģērbs no puslīdz turīgu cilvēku drānām dokos atšķīrās tikai ar to, ka apakšējā daļā viņš valkāja tartāna pledu, bet es ar Mērtegu biju izjājusi cauri pusei Skotijas, lai glābtu Džeimiju no Ventvērtas cietuma, un visā pasaulē nebija neviena, kam es ar mierīgāku prātu uzticētu sava vīra labklājību.

Pēc launaga Džeimijs devās vizītēs gan tādās, kas bija sais­tītas ar saviesīgo dzīvi, gan tādās, kas skāra darba jautājumu kār­tošanu, un abu skaits arvien pieauga tad, pirms vakariņām, viņš uz pāris stundām ar kantorgrāmatām un rēķiniem ieslēdzās savā kabinetā. Darāmā viņam netrūka.

Bet ar mani bija citādi. Dažas dienas pieklājīgas kašķēšanās ar galveno virēju Vjonē kundzi bija skaidri parādījušas, kurš te ir noteicējs par mājas saimniecību, un tā nebiju es. Kundze ik rītu

ieradās dzīvojamā istabā, lai pārrunātu ar mani dienas ēdienkarti un iesniegtu virtuvei nepieciešamo izdevumu sarakstu augļi, dār­zeņi, sviests un piens, ko katru ritu piegādāja no piepilsētas zem­nieku saimniecības, pie ielu tirgotāja ķerras pirktas Sēnas zivis, tāpat svaigas mīdijas, kuru slēgtie, melnie vāki spiedās ārā no vīs­tošu ūdenszāļu kaudzes. Skata pēc es pārbaudīju sarakstus, visu atzinu par labu, slavēju iepriekšējā dienā pasniegtās vakariņas, un tas bija viss. Izņemot retu aicinājumu atvērt veļas kumodi, vīna vai sakņu pagrabu un pieliekamo ar atslēgu no mana saišķa, es ar savu laiku varēju darīt, ko gribu, līdz brīdim, kad vajadzēja pārģērbties uz vakariņām.

Džereda uzņēmuma sabiedriskā dzīve turpināja ritēt vairāk vai mazāk tādā pašā garā kā tad, kad viņš bija mājās. Es aizvien vēl izturējos piesardzīgi pret plaša mēroga viesību rīkošanu, bet mēs katru vakaru uz nelielu maltīti ielūdzām augstmaņus, kavalierus un dāmas, trūcīgus, trimdā izraidītus jakobītus un turīgus tirgotā­jus ar sievām.

Tomēr es sapratu, ka ēšana, dzeršana un gatavošanās ēšanai un dzeršanai nebija man pietiekami saistoša nodarbe. Es kļuvu tik nemierīga, ka Džeimijs beidzot izteica priekšlikumu, lai es viņa vietā rakstu kantorgrāmatas.

- Labāk nāc rakstīt nekā beidz sevi nost, viņš sacīja, skatoties uz maniem apgrauztajiem nagiem. Turklāt tev padodas glītāk nekā noliktavas ierēdņiem.

Tāpēc sanāca tā, ka es kabinetā čakli līkņāju pār milzīgajām rēķinu grāmatām, kad kādā pievakarē ienāca Sailass Hokinsa kungs pasūtīt divas mucas flāmu brendija. Hokinsa kungs bija drukns un pārticis vīrs; tāpat kā Džereds, viņš bija emigrants, bet anglis, un eksportēja uz savu dzimteni franču brendiju.

Biju domājusi, ka tirgotājam ar atturībnieka ārieni būtu visai grūti lielos daudzumos pārdot vīnu un spirtotus dzērienus. Šajā ziņā Hokinsa kungam bija paveicies, jo viņam bija pastāvīgi pietvī­kuši vaigi un lūpās uzdzīvotāja jautrais smaids, kaut arī Džeimijs man stāstīja, ka šis vīrs nekad nenogaršojot savu preci, patiesībā

viņš reti kad dzēra kaut ko citu kā vien stipru alu, turpretī par viņa ēstgribu krogos, kurus viņš apmeklēja, stāstīja leģendas. Spožo, brūno acu dzīlēs aiz gludenā draudzīguma, kas ļāva darījumiem ritēt kā pa sviestu, vīdēja modrs aprēķinātāja skatiens.

- Mani labākie piegādātāji, es to saku no sirds, viņš paziņoja, ar plašu žestu parakstot liela pasūtījuma kvīti. Uz viņiem vien­mēr var paļauties, vienmēr pirmšķirīga prece. Man ārkārtīgi pie­trūkst jūsu brālēna, iespaidīgais vīrs paklanījās Džeimijam, bet viņš ļoti veiksmīgi ir izraudzījies sev aizstājēju. Skaidrs, ka skots darījumus uzticēs tikai savai ģimenei.

Mazās, spožās acis kavējās pie Džeimija kiltiem, Freizeru sar­kanais tonis koši izcēlās uz viesistabas tumšajiem koka paneļiem.

- Tikai nesen esat ieradies no dzimtenes? Hokinsa kungs ne­vērīgi iejautājās, kaut ko meklēdams svārku kabatās.

- Nē, esmu Francijā jau krietnu laiku. Džeimijs smaidīja, at­sizdams jautājumu. Viņš paņēma no Hokinsa kunga spalvu, bet viņam likās, ka tā nav pietiekami smaila, tāpēc to aizmeta un izvilka jaunu no zosu spalvu saišķa, kas spurojās stikla glāzē uz kumodes.

- A. No jūsu apģērba redzu, ka esat kalnietis; iedomājos, ka jūs varētu mani apgaismot par to, kāds noskaņojums tur šobrīd valda. Vai zināt, apkārt klīst tādas baumas. Hokinsa kungs, paklausot Džeimija rokas mājienam, apsēdās krēslā, viņa apaļā, sārtā seja bija pievērsta biezajam ādas makam, ko viņš bija izvilcis no kabatas.

- Ja runājam par baumām… nu, tas taču ir Skotijas parastais stāvoklis, vai ne? Džeimijs sacīja, cītīgi asinot jauno spalvu. Bet noskaņojums? Nē, ja jūs runājat par politiku, tad es pats tādām lietām pievēršu maz uzmanības. Nazītis asi švikstēja, atšķeļot cietās skaidas no spalvas.

Hokinsa kungs izņēma no maka vairākus sudraba gabalus un nolika kārtīgā stabiņā starp sevi un Džeimiju.

- Pie joda, viņš gandrīz izklaidīgi izmeta. Ja tas tā, tad jūs esat pirmais man pazīstamais kalnietis, kam politika vienaldzīga.

Džeimijs beidza asināt spalvu un pacēla to uz augšu, lai, acis samiedzis, novērtētu leņķi.

- Mm? viņš izklaidīga novilka. Kā tad, nu… man ir citas rūpes. Tik liela uzņēmuma vadīšana paņem ne mazums laika, kā jūs noteikti varat iedomāties.

- Tiesa gan. Hokinsa kungs vēlreiz pārskaitīja kaudzītē salik­tās monētas, tad vienu apmainīja pret divām mazākām. Esmu dzirdējis, ka Čārlzs Stjuarts nesen ieradies Parīzē, viņš sacīja. Apaļā žūpas seja pauda tikai īslaicīgu interesi, bet taukos iegrimu­šās acis raudzījās vērīgi.

- 0, kā tad, Džeimijs purpināja, balss tonis neļāva noprast, vai tas bija fakta apstiprinājums vai tikai pieklājīga vienaldzība. Viņam priekšā gulēja pasūtījuma pavadzīme, un katru lapu viņš paraks­tīja ļoti rūpīgi, izvelkot burtu pēc burta, nevis kā radis, uzšvīkājot kaut kādus ķeburus. Rakstīšana Džeimijam, kā jau kreilim, kuru bērnībā spieda rakstīt ar labo roku, vienmēr sagādāja grūtības, bet nekad viņš netaisīja tādu teātri.

- Jūs tātad šajā ziņā neesat vienisprātis ar savu brālēnu? Hokinss atgāzās krēslā, vērodams Džeimija galvvirsu, kas, dabiski, neko neizteica.

- Vai tas dara jums raizes, cienīts kungs? Džeimijs pacēla galvu un pievērsa Hokinsa kungam jauku, zilu skatienu. Brīdi res­nais tirgonis nenovērsa acis, tad nevērīgi novicināja tuklo roku.

- Kur nu, viņš pieglaimīgi atbildēja. Tomēr es zinu par jūsu brālēna jakobītu nosliecēm… viņš tās neslēpj. Tikai iedomājos, vai visi skoti par Stjuartu pretenzijām uz troni domā vienādi.

-Ja jums būtu sanākušas vairāk darīšanu ar Hailendas skotiem, Džeimijs sausi noteica, sniedzot pāri galdam pasūtījuma kopiju,

- tad zinātu, ka reta ir tā reize, kad divi skoti domā vienādi, ja nu tikai par to, kādā krāsā ir debesis… un pat tas reizēm ir strīdīgs jautājums.

Hokinsa kungs sāka smieties, vestē iespīlētais vēders sir­snīgi kratījās, un viņš iebāza salocīto papīra lapu svārku kabatā. Tajā brīdī, redzot, ka Džeimijs nevēlas turpināt sarunu par šo tēmu, iesaistījos es, viesmīlīgi piedāvādama Madeiras vīnu un ce­pumus.

Likās, vienu bridi Hokinsa kungs juta kārdinājumu piedāvā­jumu pieņemt, bet tad ar nožēlu papurināja galvu un, atgrūdis krēslu, piecēlās.

- Nē, nē, tencinu, cienītā kundze, bet ne. Šoceturtdien ostā ienāk “Arabella”, un man jābūt Kalē to sagaidīt. Turklāt vēl sasodīti daudz kas ir jāpadara, pirms varēšu sēsties karietē. Viņš saviebies paskatījās uz pasūtījumu un kvīšu prāvo žūksni, ko bija izņēmis no kabatas, pievienoja tai Džeimija pavadzīmi un iestūķēja lielā ādas somā.

- Tomēr, viņš jau možāk piebilda, pie viena varēšu maz­liet patirgoties, pa ceļam uz Kalē iegriezīšos iebraucamās vietās un krogos.

- Ja jūs iegriezīsieties visos krogos starp šejieni un piekrasti, jūs Kalē netiksiet līdz nākamajam mēnesim, Džeimijs aizrādīja. Viņš no sporana izmakšķerēja savu maku un ieslaucīja tajā nelielo kaudzīti sudraba monētu.

- Jums taisnība, kungs. Hokinsa kungs skumīgi savieba seju.

- Laikam jau vajadzēs kādu pārīti izlaist un zaudēto atgūt atceļā.

- Jūs taču varat uz Kalē aizsūtīt kādu savā vietā, ja jūsu laiks ir tik dārgs? es ieminējos.

Resnis pārspīlēti izbolīja acis un, par spīti saviem apmēriem, savilka mazo mutīti grimasē, kas pauda sēras.

- Varēt jau varētu, cienītā kundze. Bet tā krava, kas ir uz “Arabellas”, ak vai, nav uzticama kalpam. Uz klāja ir mana brāļameita Mērija, viņš man atklāja, kura šajā brīdī tuvojas Francijas kras­tiem. Meitenei ir tikai piecpadsmit gadu, un viņa nekad vēl viena nav bijusi ārpus mājas. Baidos, ka nevarēšu atļaut viņai bez pava­doņa doties ceļā uz Parīzi.

- Tad gan, es pieklājīgi piekritu. Šis vārds likās dzirdēts, bet nespēju atcerēties, kādā sakarā. Mērija Hokinsa. Pietiekami parasts vārds; nespēju saistīt to ar kādu cilvēku. Vēl arvien lauzīju galvu par šo jautājumu, kad Džeimijs piecēlās, lai pavadītu viesi līdz durvīm.

- Esmu pārliecināts, ka jūsu brāļameitas ceļojums noritēs veik­smīgi, viņš pieklājīgi sacīja. Vai viņa brauc šurp izglītoties? Vai apciemot radus?

- Laulāties, tēvocis apmierināts pavēstīja. Manam brālim paveicies noslēgt meitai ārkārtīgi izdevīgu laulību, līgavainis ir no franču aristokrātu aprindām. Likās, ka Hokinsa kungs no lep­numa piepūšas, vienkāršās zelta pogas nostiepa vestes audumu.

- Redziet, mans vecākais brālis ir baronets.

- Viņai ir piecpadsmit gadu? es nepatikā pārjautāju. Zināju, ka agrīnas laulības nav nekas neparasts, bet piecpadsmit gados? Tomēr es apprecējos deviņpadsmit gadu vecumā un vēlreiz div­desmit septiņos. Divdesmit septiņu gadu vecumā es zināju nesalī­dzināmi vairāk.

- Vai jūsu brāļameita… ē… ir pazīstama ar savu līgavaini jau ilgu laiku? es piesardzīgi apjautājos.

- Nav nekad viņu satikusi. Patiesībā… Hokinsa kungs pie­liecās man tuvāk, pielika pirkstu pie mutes un pieklusināja balsi:

- …viņa par kāzām vēl neko nezina. Redziet, sarunas vēl nav gluži noslēgušās.

Mani pārņēma šausmas, es atvēru muti, lai kaut ko teiktu, bet Džeimijs brīdinot cieši saspieda manu elkoni.

- Nu, ja līgavainis ir no aristokrātiem, tad varbūt mēs jūsu brāļameitu satiksim galmā, viņš izteica pieņēmumu, noteikti, kā ar buldozera lāpstu, stumjot mani uz durvīm. Hokinsa kungs pie­spiedu kārtā, lai es neuzgrūstos viņam virsū, kāpās atpakaļ, jopro­jām runādams.

- Nudien tas ir iespējams, Broktūrekas kungs. Nudien es uzska­tītu to par lielu pagodinājumu, ja jūs ar savu kundzi satiktu manu brāļameitu. Esmu pārliecināts, ka viņa būtu ļoti priecīga par galma dāmas sabiedrību, viņš piebilda, veltīdams man lišķīgu smaidu.

- Protams, es neuzdrošinātos cerēt uz to, kas ir tikai darījuma pazī­šanās.

Ne velna tu neuzskatītu, es aizkaitināta pie sevis nosodījos. Tu darītu visu, ko vien vari, lai tikai tava ģimene iesprauktos franču augstākajās aprindās, pat apprecinātu savu brāļameitu ar… ar…

- Ē, kas ir jūsu radinieces līgavainis? es tieši noprasīju.

Hokinsa kunga sejā iegūla viltīga izteiksme, un viņš pieliecās tik tuvu, ka varēja piesmakušā balsī iečukstēt man ausī:

- Man nudien nevajadzētu neko teikt, kamēr kontrakts nav pa­rakstīts, bet, tā kā jautātāja esat jūs, cienītā kundze… Varu atklāt, ka tas ir Gaskoņu nama pārstāvis. Un patiešām augstu stāvošs!

- Ko jūs sakāt? es nobrīnījos.

Hokinsa kungs devās projām, berzēdams rokas, cerību spār­nots, un es uzreiz vērsos pie Džeimija:

- Gaskoņu nams! Viņš noteikti domāja… bet tas taču nevar būt, vai ne? Tas pretīgais, vecais kraķis, ar zelējamās tabakas traipiem uz zoda, tas, kurš pagājušonedēļ bija pie mums vakariņās?

- Vikonts Mariņī? Džeimijs nosauca šo vārdu, smaidīdams par manu raksturojumu. Laikam gan. Viņš ir atraitnis un, cik man zināms, vienīgais neprecētais vīrietis tajā dzimtā. Taču es nedo­māju, ka traipi ir no šņaucamtabakas; tā ir viņa bārda. Mazliet kožu izēsta, viņš atzina, bet noteikti ir drausmīgi grūti to nodzīt, ja ir tik daudz kārpu.

- Viņš nevar precēt piecpadsmitgadīgu meiteni, lai… lai… to! Un viņai pat neprasot!

- 0, domāju, var gan, Džeimijs tracinoši rāmā balsī iebilda.

- Katrā ziņā, Armaliet, tā nav tava darīšana. Viņš saņēma manas rokas un viegli sakratīja.

- Vai tu dzirdi mani? Es zinu, ka tev liekas savādi, bet tā tas notiek. Galu galā… platā mute vienā kaktiņā savilkās uz augšu,

- …tev arī vajadzēja iziet pie vīra pret pašas gribu. Bet tagad taču tu esi ar to samierinājusies, vai ne?

- Reizēm es neesmu tik pārliecināta! Es centos atrauties un atbrīvot rokas, bet viņš smejoties mani apskāva un noskūpstīja. Pēc brīža es padevos. Atslābinājos viņa apskāvienā, atzīstot sakāvi, pat ja tikai uz laiku. Es satikšu Mēriju Hokinsu, es spriedu, un tad redzēsim, ko viņa domā par šīm iecerētajām laulībām. Ja viņa nevēlēsies redzēt savu vārdu laulību līgumā blakus vikonta Mariņī vārdam, tad… Pēkšņi es izslējos, izraujoties no Džeimija apskā­viena.

- Kas ir? Viņš izskatījās satrūcies. Vai tev ir slikti, zeltenīt? Tu esi gluži balta!

Un kāds tur brīnums? Jo es pēkšņi atcerējos, kur biju redzējusi Mērijas Hokinsas vārdu. Džeimijs kļūdījās. Tā bija mana darīšana. Biju redzējusi šo vārdu rakstītu kaligrāfiskā rokrakstā pašā dzimtas koka augšgalā, bet tinte bija veca un izbalējusi kā brūna sēpija. Mērijai Hokinsai nebija lemts kļūt par sievu nevarīgajam vikontam Mariņī. Viņai jāprecas ar Džonatanu Rendelu Tā Kunga 1745. gadā.

- Nu, tas nav iespējams, vai ne? Džeimijs sacīja. Džeks Rendels ir miris. Viņš pielēja glāzi pilnu ar brendiju un sniedza man. Roka mierīgi turēja kristāla kājiņu, bet lūpas sakniebās taisnā līnijā un strupi izgrūda vārdu “miris”, piešķirot tam ļaunu pabeigtību.

- Pacel kājas uz augšu, Armaliet. Tu vēl aizvien esi bāla. Pēc viņa mājiena es paklausīgi pacēlu kājas uz augšu un izstiepos uz dīvāna. Džeimijs apsēdās man pie galvas un izklaidīgi uzlika roku uz pleca. Pirksti, kas maigi masēja iedobīti pie locītavas, bija silti un stipri.

- Markuss Makrenoks man sacīja, ka redzējis, kā govis saminu­šas Rendelu Ventvērtas cietuma kazemātos, viņš atkal ierunājās, it kā gribētu ar šī fakta atkārtošanu sevi mierināt. Lupatu lelle, izvārtīta asinīs. Tie ir sera Markusa vārdi. Viņš bij par to pilnīgi pārliecināts.

-Jā. Es maziem malkiem dzēru savu brendiju, jūtot, kā vaigos atgriežas siltums. Man arī viņš to teica. Nē, tev taisnība, kapteinis Rendels ir miris. Es tikai sabijos, pēkšņi atceroties Mēriju Hokinsu. Frenka dēļ. Paskatījos uz savu kreiso roku, kas gulēja man uz vē­dera. Kamīnā vēl mazliet kurējās uguns, un gaisma atspīdēja mana pirmā laulības gredzena gludajā stīpā. Džeimija gredzens, no skotu sudraba, apņēma manas otras rokas ceturto pirkstu.

- Ā. Džeimija roka man uz pleca sastinga. Galva viņam bija noliekta, bet viņš skatījās uz augšu man acīs. Kopš biju izglābusi Džeimiju no Ventvērtas, mēs nebijām runājuši par Frenku, nedz

ari pieminējuši Džonatana Rendela nāvi. Tobrīd tas nelikās svarīgi, izņemot to, ka no tās puses mums nekādas briesmas vairs nedrau­dēja. Un kopš tā laika man nebija vēlēšanās Džeimijam atgādināt Ventvērtu.

- Tu zini, ka viņš ir miris, vai ne, mo duinne'? Džeimijs runāja klusi, viņa pirksti bija satvēruši manu plaukstas locītavu, un es zināju, ka viņš runā par Frenku, nevis Džonatanu.

- Varbūt ari nav. Mans skatiens joprojām kavējās pie gre­dzena. Es pacēlu roku, un zelts nokrēslā uzmirdzēja. Ja viņš būtu miris, Džeimij… ja viņš neeksistētu tāpēc, ka Džonatans ir miris… tad kāpēc man vēl aizvien ir viņa dotais gredzens?

Kad Džeimijs skatījās uz gredzenu, mutes kaktiņā viņam raus­tījās kāds sīks muskulītis. Redzēju, ka ari seja ir nobālusi. Es nezi­nāju, vai viņam kļūtu ļaunāk, ja vajadzētu domāt par Džonatanu Rendelu, bet likās, ka lielas izvēles nav.

- Vai tu droši zini, ka Rendelam pirms nāves nebija bērnu? Džeimijs jautāja. Tas visu izskaidrotu.

- Jā, es piekritu, bet nē, viņam noteikti nebija bērnu. Frenks… mana balss iedrebējās, izrunājot šo vārdu, un Džeimija tvēriens kļuva ciešāks, …Frenks diezgan daudz runāja par Džo­natana Rendela nāves traģiskajiem apstākļiem. Viņš… Džeks Ren­dels… esot kritis Kalodenas kaujā, un viņa dēls tas būtu Frenka vectēvs piektajā augumā piedzimis dažus mēnešus pēc tēva nā­ves. Atraitne pēc pāris gadiem esot apprecējusies otrreiz. Pat ja būtu bijis kāds ārlaulības bērns, tas neskaitītos Frenka senču atzarā.

Džeimija piere bija savilkusies grumbās, un starp uzacīm bija iegūlusi neliela, vertikāla rieviņa.

- Vai tā nevarētu būt kļūda… un tas vispār nav Rendela bērns? Frenks varētu nākt tikai no Mērijas Hokinsas līnijas… jo mēs zinām, ka viņa vēl ir dzīva.

Es bezpalīdzīgi papurināju galvu.

- Nevaru iedomāties, kā tas varētu notikt. Ja tu pazītu Frenku… bet nē, laikam neesmu tev nekad to teikusi. Kad es pirmo reizi

satiku Džonatanu Rendelu, vienu brīdi man likās, ka tas ir Frenks… protams, viņi nav vienādi, bet līdzība bija… satriecoša. Nē, Džeks Rendels bija Frenka sencis, noteikti.

- Skaidrs. Džeimija pirksti bija kļuvuši mikli. Viņš atvilka roku un izklaidīgi nobrauca gar kiltiem.

- Tad… varbūt gredzens neko nenozīmē, mo duinne, viņš uz­drīkstējās piesardzīgi ieminēties.

- Varbūt nenozīmē. Pieskāros metālam, kas bija silts kā mana roka, tad bezpalīdzīgi to nolaidu. Ak, Džeimij, es nezinu! Es neko nezinu!

Viņš noguris berzēja ar pirkstu kauliņiem rievu starp uzacīm.

- Es arī ne, Armaliet. Viņš nolaida roku un mēģināja man uz­smaidīt.

- Ir kāda lieta, viņš atkal ierunājās. Frenks tev sacīja, ka Džonatans Rendels ir kritis Kalodenas kaujā, tu tā teici, vai ne?

- Jā. Atklāti sakot, es pati to pateicu Džekam Rendelam, lai iebiedētu viņu… Ventvērtā, kad viņš mani izdzina sniegā, pirms… pirms devās atpakaļ pie tevis. Džeimija acis un lūpas pēkšņi sa­šķobījās, un es satraukta nolaidu kājas uz grīdas.

- Džeimij! Vai tev viss kārtībā? Mēģināju pielikt roku viņam pie galvas, bet viņš, izvairījies no mana pieskāriena, piecēlās un piegāja pie loga.

- Nē. Jā. Viss kārtībā, Armaliet. Es visu ritu rakstīju vēstules, un mana galva tūlīt pārplīsīs. Neraizējies. Viņš pamāja ar roku, lai eju projām, piespieda pieri pie aukstās loga rūts un cieši aizvēra acis. Viņš turpināja runāt, it kā tādā veidā varētu novērst uzma­nību no sāpēm.

- Tātad, ja tu… un Frenks… zinājāt, ka Džeks Rendels mirs Kalodenā, bet mēs zinām, ka tā nav… tad to var izdarīt, Klēra.

- Ko var izdarīt? Es nepacietīgi mīņājos viņam aiz muguras, gribēdama palīdzēt, bet nezinādama, kā. Skaidrs bija tas, ka viņš negribēja, lai viņam pieskaras.

- Tas, ko tu zini par nākotni, var tikt mainīts. Viņš atrāva galvu no rūts un apveltīja mani ar nogurušu smaidu. Seja joprojām

bija bāla, bet īslaicīgās spazmas pēdas bija pagaisušas. Džeks Rendels nomira pirms noliktā laika un Mērija Hokinsa apprecēsies ar citu vīrieti. Pat ja tādēļ tavs Frenks nepiedzims… vai piedzims citādā veidā, viņš piebilda, lai mani mierinātu, tas nozīmē, ka mums ir izredzes veiksmīgi paveikt to, ko esam nodomājuši. Var­būt Džeks Rendels nekrita Kalodenas kaujas laukā tāpēc, ka nekā­das kaujas nebija.

Redzēju, cik grūti Džeimijam ir izrauties no stinguma, pienākt un apskaut mani. Es viegli, nepakustoties, apskāvu viņu ap vidukli. Viņš pielieca galvu, piekļaujot pieri maniem matiem.

- Es zinu, tev tas sagādā bēdas, mo duinne. Bet vai tev nekļūst vieglāk, ka no tā var nākt kāds labums?

- Jā, es beidzot nočukstēju kreklā viņam uz krūtīm. Saudzīgi atbrīvojos no apskāviena un piekļāvu plaukstu Džeimijam pie vaiga. Rieviņa starp acīm bija iegrauzusies dziļāka, un acis vērās tukšumā, tomēr viņš man uzsmaidīja.

- Džeimij, es sacīju, ej atgulies. Aizsūtīšu ziņu d’Arbanviliem, ka šovakar nevaram aiziet.

- 0 nē, viņš iebilda. Ar man viss būs kārtībā. Es šādas galvas­sāpes pazīstu, Armaliet. Tas tikai no rakstīšanas, stundu pagulēšu, un viss pāries. Tagad kāpšu augšā. Viņš pagriezās pret durvīm, tad saminstinājās un atkal pagriezās atpakaļ, viegli smaidīdams.

- Un, ja es miegā kliegšu, Armaliet, pieliec man savu roku un saki: “Džeks Rendels ir miris.” Un ar mani viss būs labi.

Gan ēdiens, gan sabiedrība pie d’Arbanviliem bija labi. Mēs pār­nācām vēlu, un es aizmigu veselīgā miegā, tiklīdz galva pieskārās spilvenam. Sapņus es neredzēju, bet nakts vidū pēkšņi uztrūkos un zināju, ka kaut kas nav kārtībā.

Nakts bija auksta, un dūnu sega bija noslīdējusi uz grīdas, kā bieži gadījās, atstājot man tikai plānu vilnas segu. Pusmiegā apvēlos uz sāniem un meklēju Džeimiju, jo gribēju sasildīties. Viņa nebija.

Es piecēlos sēdus un gandrīz tūlīt viņu ieraudzīju, viņš, galvu rokās saņēmis, sēdēja pie loga.

- Džeimij! Kas ir? Vai tev atkal sāp galva? Taustījos pēc sve­ces, lai sameklētu savu zāļu lādi. Bet kaut kas sēdētāja pozā lika man aizmirst par sveci un steigties pie viņa.

Viņš smagi elpoja, it kā būtu skrējis, un, par spīti aukstumam, mirka sviedros. Es pieskāros Džeimijam pie pleca un sajutu, ka tas ir ciets un auksts kā metāla statujai.

Džeimijs atrāvās no mana pieskāriena un pielēca kājās. Plati ieplestās acis tumšajā istabā likās melnas.

- Negribēju tevi sabiedēt, es sacīju. Vai ar tevi viss kār­tībā?

Vienu brīdi man iešāvās prātā, vai tikai viņš nav mēnessēr­dzīgs, jo seja palika sastingusi; viņš skatījās man cauri, un tas, ko redzēja, viņam nepatika.

- Džeimij! es asi uzsaucu. Džeimij, mosties!

Tad viņš samirkšķināja plakstus, kaut ari sejā saglabājās tā pati izteiksme vajāta zvēra izmisums.

- Viss ir labi. Esmu nomodā. Izklausījās, ka viņš grib pats sevi par to pārliecināt.

- Kas notika? Redzēji sliktu sapni?

- Sapni. Kā tad. Tas bij sapnis.

Es paspēru soli uz priekšu un uzliku plaukstu uz viņa rokas.

- Izstāsti! Ja izstāstīsi, tas izgaisīs.

Viņš stingri saņēma manus apakšdelmus, gan lai neļautu sev pieskarties, gan lai atbalstītos. Spīdēja pilnmēness, un es redzēju, ka ikviens viņa auguma muskulītis ir saspringts, ciets un nekustīgs kā akmens, tomēr viņš pulsēja niknā enerģijā, gatavs rīkoties.

- Nē, viņš atteica, vēl arvien runādams kā caur miglu.

- Jā, es nerimos. Džeimij, runā ar mani! Izstāsti! Pastāsti, ko tu redzēji!

- Es nevaru… neko neredzu. Neko. Es nevaru redzēt.

Ar varu es viņu pagriezu prom no istabas ēnām ar seju pret spožo mēnesgaismu, kas plūda no loga. Likās, ka gaisma nāk par

labu, jo elpas ritms kļuva lēnāks un pamazām saraustīti, ar mokām pār lūpām sāka plūst vārdi.

Viņš sapni bija redzējis Ventvērtas cietuma akmens mūrus. Džei­mijam runājot, istabā ienāca Džonatana Rendela tēls. Un kails iegūlās manā gultā uz vilnas segas.

Cieši sev aiz muguras Džeimijs bija dzirdējis sēcošu elpu un ju­tis nosvīdušas miesas pieskārienu. Viņš sakoda zobus izmisuma sā­pēs. Vīrietis aiz muguras juta viņa vieglo sakustēšanos un iesmējās.

“0, mums vēl ir mazliet laika, manu zēn, pirms tevi pakārs,” spoks bija čukstējis. “Pietiekami, lai ļautos baudai.” Pēkšņi Rendels bija pavirzījies uz priekšu, skarbi un spēji, un Džeimijs nevilšus klusi iekunkstējās.

Rendela roka atglauda matus viņam no pieres un nogludināja aiz ausīm. Karsta elpa dvesa pie auss, un Džeimijs pagrieza galvu, lai izvairītos, bet elpa sekoja, dvešot vārdus:

“Vai tu kādreiz esi redzējis pakārtu cilvēku, Freizer?” Vārdi, negaidot atbildi, turpināja plūst, un gara, slaida roka apvija viņa vidukli, viegli glāstot līdzeno vēderu, ar katru vārdu plauksta kai­rinoši slīdēja zemāk.

“Nu, protams, esi; tu esi dzīvojis Francijā, būsi šad un tad redzē­jis pakārtus dezertierus. Pakārtajam iztukšojas zarnas, vai ne? Kad aukla cieši aizspiež rīkli.” Roka viņu žņaudza te viegli, te stingri, te berzēja, te glāstīja. Upuris cieši ar veselo roku iekrampējās gul­tas malā un piekļāva seju asajai segai, bet vārdi neatstājās.

“Tas notiks arī ar tevi, Freizer. Vēl tikai dažas stundas, un tu jutīsi, kā cilpa savelkas ap kaklu.” Mocītājs, apmierināts ar sevi, smējās. “Tu dosies nāvē, pakaļai svilstot no manas baudas, un, kad tev atslābs zarnas, tad mana sēkla tecēs tev pa kājām un pilēs zemē zem karātavām.”

Džeimijs neizdvesa ne skaņu. Viņš juta, ka smird, ka apkaltis ar netīrumiem no cietuma kameras, ka sīvi dvako baiļu un dusmu sviedri. Un vīrietis viņam aiz muguras arī oda, dzīvnieka stiprā smaka lauzās cauri smalkam lavandas tualetes ūdens aromam.

- Sega, Džeimijs sacīja. Viņa acis bija aizvērtas, seja mēnesgaismā saspringta. Ar vaigu jutu, cik tā asa, un es neko citu neredzēju kā vien akmens sienu acu priekšā. Nebija nekā, kam pie­vērst domas… nekā, ko redzēt. Tāpēc turēju acis ciet un domāju par segu, kas spiedās man pie vaiga. Tas bija vienīgais, ko varēju just, izņemot sāpes… un viņu. Es… turējos pie tās.

- Džeimij! Ļauj man tevi apskaut. Es runāju klusi, cenšoties apvaldīt drudzi, kas traucās pa manām asinīm. Viņa tvēriens bija tik ciešs, ka man sāka tirpt rokas. Bet viņš negribēja ļaut man tuvo­ties. Viņš turēja mani pa gabalu tikpat noteikti, kā tvērās pie manis.

Pēkšņi tiku atbrīvota, jo Džeimijs atrāvās un pievērsās mēness apspīdētajam logam. Viņš stāvēja sasprindzis un nospriegots kā tikko izšauta loka stiegra, bet balss skanēja rāmi:

- Nē. Tādā veidā es tevi neizmantošu, zeltenīt. Tu tur neiemai­sīsies.

Spēru soli tuvāk, bet viņš mani ar ašu kustību apturēja un no jauna pievērsa seju logam, mierīgs un neizteiksmīgs kā stikls, ku­ram raudzījās cauri.

- Ej gultā, zeltenīt. Atstāj uz brīdi mani vienu; tūlīt viss būs labi. Par mani nav jākreņķējas.

Džeimijs izpleta rokas, satvēra loga rāmi, aizsedzot ar savu augumu gaismu. Pleci no piepūles izspīlējās, un es redzēju, ka viņš no visa spēka spiežas pret koka aplodām.

- Tas bija tikai sapnis. Džeks Rendels ir miris.

Beidzot biju aizmigusi, bet Džeimijs joprojām stāvēja pie loga un stīvi blenza mēness sejā. Taču, kad es rītausmā pamodos, viņš gulēja, saritinājies loga sēdeklī, ietinies pledā un uz kājām, lai nenosaltu, uzklājis manu apmetni.

Kad sakustējos, viņš pamodās un šķita atkal normāls, kaitinoši jautrs kā jau no rīta. Bet es nakts notikumus nespēju aizmirst un pēc brokastīm atvēru savu zāļu lādi.

Sev par nepatīkamu pārsteigumu, atklāju, ka trūkst dažu zālīšu, kas būtu vajadzīgas, lai pagatavotu iecerēto miega dzērienu. Bet tad es atcerējos vīru, par kuru man bija stāstījusi Margerita. Zāļu tirgotājs Raimons de Varenes ielā. Viņa bija nosaukusi to par burvi. To vietu esot vērts redzēt. Nu labi. Džeimijs visu rīta cēlienu pava­dīs noliktavā. Manā rīcībā bija kariete ar kučieri; braukšu paskatī­ties, kas tur ir.

Visā garumā gar divām veikala sienām stiepās tīri noberzta koka lete, aiz tās plaukti divu vīru augstumā no grīdas līdz pat griestiem. Dažiem bija stikla durvis, tās droši vien sargāja retākas un dārgākas vielas. Uz skapjaugšas izlaidušies gulšņāja resni, zeltīti eņģeļi, pūta ragos, plivināja savas togas un vispār izskatījās tā, it kā būtu patērējuši dažas no veikala precēm, kuru sastāvā ir alkohols.

- Raimona kungs? es pieklājīgi apvaicājos jaunai sievietei, kas stāvēja aiz letes.

- Maоtre Raimons, viņa izlaboja. Ne visai glīti ar piedurkni nobraukusi gar sarkano degunu, meiča pamāja uz veikala otru galu, kur pa durvju augšējo daļu, kas bija atvērta, gāzās ļaunu vēstoši brūngani dūmu mutuļi.

Vai Raimons bija burvis vai ne, telpu iekārtojums mudināja tā domāt. Dūmi cēlās no melna slānekļa pavarda un sagriezās māko­ņos zem zemajām, melnajām jumta sijām. Virs pavarda bija iekār­tota akmens plāksne, kuras izurbtajos caurumos bija saliktas stikla retortes, vara “pelikāni” metāla kannas ar gariem snīpjiem, no kuriem tasītēs pilēja aizdomīga paskata šķidrums, un mazs, bet noderīgs destilējamais aparāts. Es piesardzīgi paošņāju gaisu. Cauri citiem spēcīgiem aromātiem, kas valdīja veikalā, no pavarda puses plūda izteikta reibinoša alkohola dvinga. Uz bufetes kārtīgi sarindotās tīrās pudeles pastiprināja manas sākotnējās aizdomas. Lai ko viņš pārdot kā talismanus un burvju dziras, metrs Raimons acīmredzot piekopa ļoti ienesīgu biznesu, tirgojot augstas kvalitā­tes ķiršu brendiju.

Pats destilētājs bija pārliecies pāri pavardam un ar kruķi stūma atpakaļ kamīna mutē nejauši izkritušas ogles gabalus. Izdzirdējis

mani ienākam, viņš izslējās un pagriezās, lai sasveicinātos, un apveltīja mani ar jauku smaidu.

- Labdien, es pieklājīgi saciju viņa galvvirsai. Iespaids, ka esi ienācis burvja midzeni, bija tik spēcīgs, ka es nebūtu brīnījusies, par atbildi saņemot kurkstienu.

Jo metrs Raimons stipri atgādināja lielu, labsirdīgu vardi. Kādu nieku vairāk par četrām pēdām garš, ar varenu krūškurvi un līkām kājām, raupju, miklu ādu, kāda parasti ir radījumiem, kas mitinās purvā, un mazliet izvelbtām, draudzīgām, melnām acīm. Izņe­mot tādu sīkumu, ka viņš nebija zaļš, aptieķniekam trūka vienīgi kārpu.

- Madonna! viņš, plati smaidīdams, iesaucās. Ko man būtu tas gods darīt jūsu labā? Pilnīgais zobu trūkums vēl vairāk pa­stiprināja līdzību ar vardi, un es kā apburta nespēju atraut no viņa acis.

- Madonna? Viņš jautājoši vērās manī.

Pēkšņi apjēdzu, cik nepieklājīgi esmu blenzusi, un koši pie­tvīku, tad bez domāšanas izšāvu:

- Es tikai prātoju, vai jūs kādreiz ir noskūpstījusi skaista, jauna meitene.

Kad viņš sāka spalgi smieties, es nosarku vēl vairāk. Ar platu smaidu sejā viņš atbildēja:

- Daudzas reizes, madonna. Bet, ak vai, tas nav līdzējis. Kā redzat. Kva-kva.

Mēs smējāmies līdz nespēkam, piesaistot veikala meitenes uz­manību, kas satraukta ieskatījās pāri durvju apakšējai pusei. Metrs Raimons ar mājienu aizraidīja viņu projām, tad, klepodams un turēdams sānus, aizkliboja līdz logam, lai atvērtu svina rūtis un izlaistu mazliet dūmu.

- 0, tā ir labāk! viņš sacīja, dziļi ieelpojot, kad telpā ieplūda aukstais pavasara gaiss. Tad pagriezās pret mani un atglauda garos, sudrabainos matus, kas sniedzās līdz pleciem. Nu, madonna. Tā kā esam sadraudzējušies, varbūt jūs pagaidīsiet, līdz es nokārtošu kādu lietu?

Joprojām piesarkusi, es uzreiz piekritu, un viņš pagriezās pret pavarda plauktu, lejot destilējamā aparāta kannā šķidrumu un vēl aizvien žagojoties no smiekliem. Izmantojot izdevību atjaunot ga­rīgo līdzsvaru, es staigāju pa telpu un aplūkoju pārsteidzošo mantu klāstu.

Pie griestiem karājās diezgan liela izmēra krokodils, droši vien izbāznis. Es nespēju atraut skatienu no dzeltenajām vēdera zvī­ņām, cietām un spīdīgām kā presēts vasks.

- īsts, vai ne? es jautāju, apsēžoties pie saskrāpēta ozolkoka galda.

Metrs Raimons smaidīdams pavērsa skatienu augšup.

- Mans crocodile? O, protams, madonna! Ieraugot to, kundes uzreiz izjūt pret mani lielāku paļāvību. Viņš pamāja ar galvu uz plauktu, kas stiepās gar sienu acu augstumā. Uz tā rindā stā­vēja porcelāna trauciņi, rotāti ar zeltītiem vijumiem, uzgleznotām puķēm un dzīvniekiem, un katram bija piestiprināta ar smalkiem, melniem burtiem rakstīta etiķete. Uz trijiem trauciņiem, kas atra­dās man vistuvāk, uzraksts bija latīņu valodā, kuru es iztulkoju ar zināmām grūtībām, krokodila asinis, aknas un žults, droši vien no tā paša zvēra, kuru tik draudīgi man virs galvas šūpoja caur­vējš, kas vilka no veikala galvenās telpas.

Es paņēmu vienu trauciņu, izvilku korķi un mazliet paostīju.

- Sinepes, es noteicu, saraucot degunu, un timiāns. Vistica­māk, valriekstu eļļā, bet ko jūs pielikāt, lai tās kļūtu tik riebīgas? Es sagāzu trauciņu, kritiski pētot stigro, melno šķidrumu.

- Ak, tad jūsu deguns nav tikai smukumam, madonna! Plats smaids sadalīja krupja seju divās daļās, atklājot cietas, zilas sma­ganas.

- Melnais smāķis ir sapuvis ķirbja mīkstums, pieliecies tuvāk un pieklusinot balsi, viņš man uzticēja savu noslēpumu. Un smaka… nu, atklāti sakot, tās ir asinis.

- Ne jau nu krokodila. Es pavērsu skatienu uz augšu.

- Tāds cinisms tik jaunai sievietei. Raimons saskuma. Par laimi, dāmām un kungiem no galma ir paļāvīgāks raksturs, nevaru

gan teikt, ka paļaušanās ir pirmā ipašiba, kas nāk prātā, iedomājo­ties par aristokrātiem. Nē, madonna, tās ir cūkas asinis. Jo cūkas ir daudz vieglāk dabūjamas nekā krokodili.

- Mm, jā, es piekritu. Tas zvērs jums noteikti maksāja krietnu kaudziti naudas.

- Par laimi, es to mantoju no iepriekšējā īpašnieka kopā ar lielu tiesu savu pašreizējo krājumu. Man likās, ka maigo, melno acu dzīlēs saskatu vieglu neērtības dzirksti, bet pēdējā laikā pret jūtu izpausmēm biju kļuvusi pārlieku jūtīga, tāpēc es viesibās cītīgi vēroju viesu sejas, vai neredzēšu kādas sīkas norādes, kas varētu noderēt Džeimijam, pildot viņa uzdevumu.

Mazais, druknais aptieķnieks pieliecās vēl tuvāk, uzticīgi uzlie­kot plaukstu man uz rokas.

- Zinātāja, vai ne? viņš sacīja. Man gan jāsaka, ka pēc tādas neizskatāties.

Pirmajā mirkli gribēju roku atraut, bet pieskāriens bija savādi mierinošs, bezpersonisks, taču negaidīti silts un glāsmains. Es pa­metu skatienu uz loga svina rūtīm, kuras apmaloja sarmas kārtiņa, un nodomāju, ka tas ir izskaidrojums; vīrieša rokas, kurās nebija cimdu, bija siltas, ārkārtīgi neparasti jebkura cilvēka rokām šajā gadalaikā.

- Tas pilnībā atkarīgs no tā, ko jūs saprotat ar vārdu “zinātāja”, es paštaisni iebildu. Esmu dziedniece.

- Ā, dziedniece? Viņš atkrita krēslā un ar interesi mani nopē­tīja. Jā, tā jau es domāju. Vai tomēr vēl kaut kas vairāk? Kā ar nākotnes pareģošanu vai pieburšanu?

Jutu vieglus sirdsapziņas pārmetumus, atceroties dienas, ko mēs ar Mērtegu pavadījām ceļā, pa visu Skotijas kalnieni dzenot pēdas Džeimijam; toreiz mēs kā divi čigāni zīlējot un dziedot pel­nījām vakariņu tiesai.

- Nekā tamlīdzīga, es attraucu, viegli piesarkusi.

- Melot gan jūs neprotat, tas ir skaidrs. Viņš uzjautrināts mani vēroja. Žēl gan. Tomēr kā es varu jums pakalpot, ma­donna?

Es paskaidroju savu vajadzību, un metrs Raimons klausoties zinoši māja ar galvu; biezie, sirmie mati sakrita uz priekšu pāri pleciem. Sava veikala svētnīcā viņš nevalkāja parūku un arī nebija matus pūderējis. Tie bija atsukāti atpakaļ no augstās, platās pieres un taisni kā diegi ar strupiem galiem, it kā būtu apcirpti ar trulām šķērēm, nokarājās līdz pleciem.

Ar metru Raimonu bija viegli sarunāties, un viņš patiešām ļoti labi pārzināja zālīšu un augu iedarbību. Viņš nocēla no plaukta vai­rākas nelielas dozītes, kurās glabājās šādas tādas drogas, izkratīja lapas sev saujā un saspieda, lai es varētu paostīt vai pagaršot.

Mūsu sarunu pārtrauca skaļas balsis veikalā. Glīti ģērbies sulai­nis, pārliecies pāri letei, kaut ko teica meičai. Vai, pareizāk būtu teikt: viņš mēģināja kaut ko pateikt. Sulaiņa vārgos centienus kaut ko bilst letes otrā pusē sagaidīja iznīcinoša vārdu bira provansiešu valodā. Tā bija pārāk piebārstīta idiomām, lai es to pilnībā saprastu, bet izteikumu vispārējo nozīmi es tomēr uztvēru. Kaut kas saistībā ar desām un kāpostiem, neviens vārds nebija patīkams.

Brīnījos par franču tieksmi piesaukt ēdienu, runājot faktiski par jebkuru tēmu, kad negaidīti ar blīkšķi atvērās durvis. Veikalā iebrā­zās palīgspēki izkrāsotas un saposušās personas izskatā.

- Ā! izdvesa Raimons, pa manas rokas apakšu ar interesi vērodams drāmu, kas risinājās veikalā. Vikontese de Rambo.

- Jūs viņu pazīstat?

Meitene veikalā acīmredzot pazina, jo atmeta ar roku sulainim un atsprāga līdz skapim, kur glabājās caurejas līdzekļi.

- Jā, madonna. Raimons pamāja ar galvu. Viņa ir diezgan ekspansīva.

Es sapratu, ko viņš ar to bija gribējis teikt, kad minētā dāma satvēra acīm redzamo strīda iemeslu mazu podiņu, kurā atradās kaut kāds marinēts augs, un ar ievērojamu spēku un precizitāti nomērķēja pa skapja stikla durvīm.

Stiklu šķindoņa uzreiz noslāpēja balsu troksni. Vikontese pa­stiepa uz meitenes pusi garu, kaulainu pirkstu.

- Tu, viņa iebļāvās balsī, kas šņirkstēja kā metāla skaidas,

- atnes man melno dziru! Tūlīt!

Meitene pavēra muti, lai iebilstu, bet, redzot, ka dāma meklē nākamo “ieroci”, aizvēra muti un metās uz dibensistabu.

Paredzēdams viņas parādīšanos, Raimons padevīgi pacēla roku virs galvas un, tiklidz meitene ienāca pa durvīm, iespieda viņai saujā kādu pudeli.

- Iedod viņai šo, viņš teica, paraustot plecus. Iekams viņa nav vēl kaut ko sasitusi.

Kamēr meitene bikli devās atpakaļ, lai atdotu pudeli, Raimons, savilcis skābu seju, pievērsās man.

- Inde sāncensei, viņš sacīja. Vismaz tā viņa domā.

- Ak tā? Es nobrīnījos. Un kas tas ir patiesībā? Krūklis?

Viņš lūkojās manī priecīgā izbrīnā.

-Jūs gan savu lietu pieprotat, aptiekārs mani uzslavēja. Da­bas dotas dāvanas vai arī jūs kāds ir apmācījis? Nu, nav svarīgi. Viņš pamāja ar platu plaukstu, it kā noraidot šo sarunu tematu.

- Jā, tieši tā, krūklis. Sāncense rīt būs slima, acīm redzami mocī­sies, tādējādi apmierinot vikonteses alkas pēc atriebības, un pār­liecinās, ka pirkums bija labs, bet tad slimniece atlabs bez jebkāda kaitējuma savai veselibai un vikontese izveseļošanos izskaidros ar to, ka iejaucies priesteris, vai ar burvestībām, kuras izpildījis kāds upura nolīgts riebējs.

- Mm… es novilku. Un kā ar jūsu veikalam nodarīto zaudē­jumu? Pievakares saules stari zaigoja uz letes sabirušajās stikla lauskās un vienīgajā ekijā, kuru dāma bija nometusi par samaksu.

Raimons pašūpoja plaukstu, kas kopš neatminami seniem lai­kiem liecināja, ka cilvēks izvairās no atbildes.

- Gan jau izlīdzināsies, viņš rāmi atbildēja. Kad viņa nākammēnes nāks pēc zālēm, lai atbrīvotos no augļa, es viņai paprasīšu tik daudz, ka pietiks ne tikai jaunam stiklam, bet veseliem trijiem. Un viņa samaksās bez vārda runas. Metrs Raimons aši pasmai­dīja, bet šoreiz smaidā nemanīja iepriekšējo humora dzirksti. Zi­niet, tas ir tikai laika jautājums.

Pamanīju, ka melnās acis vērīgi pārslīd manam augumam. Vēl nekas nebija redzams, bet es nešaubījos, ka viņš zina.

- Un vai zāles, ko iedosiet vikontesei nākamajā mēnesī, palī­dzēs? es jautāju.

- Viss atkarīgs no laika, viņš atkal atbildēja, noslēpumaini piešķiebis galvu. Ja laiks vēl ir mazs, tad viss būs labi. Bet pārāk ilgi gaidīt ir bīstami.

Viņa balsī ietvertais brīdinājums skanēja skaidri, un es viņam uzsmaidīju.

- Man tas nav vajadzīgs, es teicu. Tikai zināšanai.

Aptiekārs atkal atslāba.

- Ā. Tā to nedomāju.

Riteņu rībēšana uz ielas vēstīja, ka tur aiztraucas vikonteses zili sudrabotā kariete. Sulainis, kas stāvēja karietes aizmugurē, vici­nāja rokas un kliedza, un gājēji bija spiesti aši meklēt patvērumu durvju ailās un šķērsielās, lai tos nesabrauktu.

- A la lanterne1 , es pie sevis nomurmināju. Retas bija tās rei­zes, kad mans neparastais skatījums uz aktuālajiem notikumiem ļāva man izbaudīt tādu apmierinājumu, bet šis noteikti bija viens no tādiem brīžiem.

- Kam skanēs zvans, es izmetu piezīmi, pagriežoties pret Raimonu. Tev.

Viņš skatījās uz mani, nedaudz apjucis.

- Ak tā? Nu, katrā ziņā jūs teicāt, ka vēdera mīkstināšanai iz­mantojat melno pātaini? Es izmantotu balto.

- Tiešām? Kādēļ?

Un, vairs nepieminot zināmo vikontesi, mēs apsēdāmies, lai nokārtotu darījumu.