Spāre dzintarā-1

18 nodaļa Izvarošana Parīzē

Kaut kad maija sākumā Karaliskajā arsenālā notika sprādziens. Vēlāk dzirdēju, ka kāds nevīžīgs nesējs nolicis nepareizā vietā lāpu un jau minūti vēlāk Parīzes lielākā pulvera un šaujamieroču krātuve uzgāja gaisā ar tādu troksni, ka izbiedēja baložus Dievmātes katedrālē.

Es strādāju Eņģeļu slimnīcā un pašu eksploziju nedzirdēju, bet sekas manīju ļoti skaidri. Lai arī slimnīca atradās vienā, bet arse­nāls pretējā pilsētas malā, sprādziena upuru bija tik daudz, ka viņi pārplūdināja citas slimnīcas un tika nogādāti arī pie mums; sakrop­ļotus, apdegušus un vaidošus tos atveda vezumos vai pa pilsētas ielām uz nestuvēm atnesa draugi.

Bija jau pilnīgi satumsis, kad bija apkopts pēdējais no cietu­šajiem un pārsējos savīkstītais augums saudzīgi noguldīts rindā starp citiem netīriem un anonīmiem pacientiem.

Kad sapratu, cik smags darbs gaidāms Eņģeļu slimnīcas māsām, aizsūtīju uz mājām Fērgusu ar ziņu, ka pārnākšu vēlu. Viņš atgrie­zās kopā ar Mērtegu, un viņi abi slaistījās uz kāpnītēm pie durvīm, gaidot, kad varēs pavadīt mani uz mājām.

Mēs ar Mēriju nogurušas iznācām pa dubultdurvīm un ierau­dzījām, ka Mērtegs apmāca Fērgusu nažu mešanas mākslā.

- Nu tad aiziet! Mērtegs komandēja, stāvot ar muguru pret mums. Cik taisni vari, uz trīs. Viens… divi… trīs! Fērgusam rokā bija liels, balts sīpols, ko viņš pie “trīs” aizlidināja, ļaujot tam lēkāt pa nelīdzeno zemi.

Mērtegs stāvēja atslābinājies, roku atvilcis nevērīgā līkumā, un turēja dunci aiz asmens galiņa starp pirkstiem. Kad sīpols lidoja garām, viņa plauksta vienreiz sakustējās, asi un strauji. Nekas cits, pat kilti, nesakustējās, bet sīpols, dunča caurdurts, palēca sānis un, nāvējoši ievainots, nokrita, tad vārgi aizripoja un palika dubļos viņam pie kājām.

- B-bravo, Mērtega kungs! smaidīdama iesaucās Mērija. Satrū­cies Mērtegs pagriezās, un gaismā, kas plūda pa durvīm mums aiz muguras, es redzēju, ka viņa kārnajos vaigos ielīst sārtums.

- Mmmphm, viņš noņurdēja.

- Piedodiet, ka tik ilgi kavējos, es atvainojos. Pagāja krietns laiciņš, līdz visus daudzmaz apkopa.

- 0, kā ta’, mazais vīrelis lakoniski atteica un pagriezās pret Fērgusu. Darīsim, ko varēsim, lai dabūtu karieti, puis. Ir par vēlu, lai dāmas ietu kājām.

- Te nevienas nava. Fērguss paraustīja plecus. Pēdējās stun­das laikā esmu skraidījis pa ielu šurpu turpu; visi brīvie pilsētas ormaņi devušies uz arsenālu. Varbūt dabūsim kādu Sentonorē priekšpilsētas pusē. Zēns norādīja, kur gabaliņu tālāk starp ēkām vīdēja tumša, šaura sprauga, kas nozīmēja, ka tur ir eja uz blakusielu. Pa turieni mēs ātri tiksim cauri.

īsu bridi valdīja klusums, kamēr Mērtegs, pieri saraucis, do­māja, tad piekrītoši pamāja.

- Labi, puis. Tad aiziet!

Šķērsielā bija auksti, un, par spīti tam, ka mēness nespīdēja, es redzēju savas elpas baltos mākonīšus. Lai kāda tumsa sabiezēja Parīzē, kaut kur vienmēr vīdēja gaisma; pa aizvirtņu un koka ēku sienu spraugām spiedās lampu un sveču gaisma, spoži apļi ietvēra ielu tirgotāju ratiņus, un mazās raga un metāla laternas, kas karā­jās ratu aizmugurē, pie kariešu ilksīm sijāja gaišumu.

Blakusiela piederēja tirgotājiem, īpašnieki šur tur virs savu vei­kalu durvīm vai pagalmu ieejām bija piekāruši laternas ar metāla režģi. Nebūdami mierā ar to, kā policija apsargā viņu īpašumu, bieži vien vairāki uzņēmēji apvienojās un maksāja sargam, lai tas

naktī uzmana viņu veikalus. Vienu tādu sargu ieraudzīju ēnā pie buru šuvēja darbnīcas durvīm, uzkumpušu čurnam uz salocītu buraudeklu kaudzes, un, atbildot uz viņa ķērkstošo “Bonsoir, kungs, kundzes,” es pamāju ar galvu.

Taču, kad gājām garām darbnīcai, dzirdēju, ka sargs negaidīti brīdinoši iesaucās:

- Kungs! Kundze!

Mērtegs momentāni apcirtās, lai pieņemtu izaicinājumu, zo­bens šņākdams jau izslīdēja no maksts. Es tik ātri kustēties nepratu, tādēļ paguvu pagriezties tikai daļēji, kad sargs panāca uz priekšu, un durvju ailā viņam aiz muguras es pamanīju zibenīgu kustību. Man nepietika laika brīdināt Mērtegu, kad kāds no mugurpuses iebelza viņam pa galvu un viņš nostiepās uz bruģa garšļaukus, rokas un kājas zaudēja satvaru, kļuva nejutīgas, duncis izslīdēja no pirkstiem un noklaudzēja uz bruģakmens.

Es aši noliecos, gribēdama paķert dunci, kas bija nokritis pie mana kurpes purngala, bet kāds aiz muguras satvēra manas rokas.

- Savāc vīrieti! balss aizmugurē pavēlēja. Ātri!

Pūlējos izrauties no gūstītāja tvēriena; viņa plaukstas sagrāba manu delnu locītavas, asi pagrieza, un es iekliedzos. Tumšajā ielā novirpuļoja kaut kas spokaini balts, un “sargs” ar balta auduma strēmeli rokās pārliecās pāri Mērtega šļauganajam augumam.

- Palīgā! es spalgi iebļāvos. Liec viņu mierā! Palīgā! Laupī­tāji! Slepkavas! PALĪGĀ!

- Klusu! Negaidīti dabūju tik spēcīgu sitienu pa ausi, ka uz brīdi sagriezās galva. Kad acis pārstāja asarot, es saskatīju notekā garu, baltu vīstokli, kas atgādināja desu; Mērtegs, satīts un cieši sasiets buraudekla maisā. Vīstoklim blakus tupēja viltus sargs; smai­dīdams viņš piecēlās, un es redzēju, ka viņa seju no pieres līdz pat augšlūpai kā maska sedz tumša auduma gabals.

Kad “sargs” cēlās kājās, no sveču tirgotāja veikala viņam pāri krita šaura gaismas strēle. Lai gan vakars bija auksts, vīrietim mugurā bija tikai krekls, kas īsajā gaismas mirklī uzmirdzēja

smaragda zaļumā. Viņš bija ģērbies biksēs, kas pie ceļiem bija sastiprinātas ar sprādzēm, pārsteidzošā kārtā zīda zeķēs un ādas kurpēs, nevis, kā varētu gaidīt, basām kājām vai koka tupelēs. Tātad uzbrucēji nebija parasti bandīti.

Sāņus pamanīju pazibam Mēriju. Viens no maskotajiem stā­viem bija cieši satvēris viņu no mugurpuses, viena roka stingri tu­rēja meitenes vidukli, otra kā alu racējs dzīvnieks dzinās uz priekšu zem viņas svārkiem.

Tas, kurš stāvēja man priekšā, pieglaimīgi aizlika roku man aiz galvas un pievilka sev klāt. Maska sedza seju no pieres līdz mutei, nepārprotamu iemeslu dēļ atstājot lūpas brīvas. Man mutē iespie­dās mēle, kas stipri garšoja pēc alkohola un sīpoliem. Es norīstījos, sakodu zobus un, kad mēle pazuda, nospļāvos. Saņēmu spēcīgu dunku, kas iegāza mani uz ceļiem notekā.

Bīstami tuvu pie mana deguna spārdījās Mērijas kurpes ar sudraba sprādzēm, kad nelietis, kurš viņu turēja, uzrāva meitenes svārkus līdz viduklim. Tirkšķēdams plīsa atlass, un augšā atska­nēja skaļš kliedziens, kad uzbrucējs iegrūda pirkstus Mērijai starp kājām.

- Jaunava! Man ir jaunava! viņš noķērca. Viens no vīriešiem izsmējīgi paklanījās Mērijai.

- Apsveicu, jaunkundzi Jūsu vīram būs iemesls kāzu naktī mums pateikties, jo viņš nesaskarsies ar neērtiem šķēršļiem, kas varētu stāties ceļā viņa baudai. Bet mēs esam nesavtīgi mēs ne­prasām pateicību par to, ka izpildām savu pienākumu. Izdarīt pa­kalpojumu ir ļoti patīkami.

Ja bez zīda zeķēm man vajadzētu vēl kādu nodrošinājumu, ka uzbrucēji nav parasti huligāni, šī runa kuru pārējie uzņēma ar skaļiem zviedzieniem to tikai apstiprināja. Bet ar masku segtās sejas bija tikai papildinājums.

Rokas, kas bija saķērušas manus augšdelmus, lai uzrautu mani kājās, bija koptas, tieši virs īkšķa locītavas ievēroju mazu dzimumzīmīti. Tas man jāatceras, es apņēmīgi nodomāju. Ja viņi atstās mūs dzīvas, tas var noderēt.

Vēl kāds no aizmugures satvēra manas rokas, tik stipri paraujot atpakaļ, ka es iekliedzos. Šādā pozā manas krūtis izspiedās no dziļi dekoltētā ņiebura kā uz paplātes.

Vīrietis, kurš, šķiet, vadīja uzbrukumu, bija ģērbies vaļīgā gai­šas krāsas kreklā ar tumšākiem plankumiem varbūt tie bija izšu­vumi. Krekla dēļ viņa siluets tumsā bija nedaudz izplūdis, neļau­jot paskatīties uz viņu ciešāk. Kad viņš paliecās uz priekšu un ar pirkstu vērtējoši novilka man pa krūšu augšējo daļu, es saskatīju tumšus matus, kas ar eļļas palīdzību bija gludi pieglausti galvai un stipri oda pēc pomādes. Vīrietim bija lielas ausis, pie kurām labi varēja nostiprināt maskas aukliņas.

- Nebaidieties, kundzes, plankumainais krekls sacīja. Mēs negribam darīt jums pāri; mūsu nolūks ir vienkārši dot jums iespēju pavingrināties jūsu vīriem vai līgavaiņiem tas nav jāzina un tad mēs laidīsim jūs vaļā.

- Vispirms jūs varat mūs aplaimot ar savām saldajām lūpiņām, kundzes, viņš paziņoja, atkāpjoties un sākot raisīt vaļā savu bikšu auklas.

- To neaiztiec! Zaļais krekls norādīja uz mani. Viņa kož.

- Ja gribēs paturēt savus zobus, tad nekodīs, atbildēja viņa biedrs. Esiet tik laipna, kundze, metieties ceļos. Viņš spēcīgi uzspieda man uz pleciem, un es, kāpjoties atpakaļ, paklupu. Vīrie­tis gribēja mani satvert, lai es neizraujos, un tai brīdī man no gal­vas noslīdēja platā kapuce, atbrīvojot matus. Saspraudes cīniņā bija atnākušas vaļā, tāpēc mati izrisa pār pleciem un, plīvojot nakts vējā kā lentes, aizsedza man acis, tā ka es neko vairs nere­dzēju.

Izrāvusies no uzbrucēja rokām, spēru pāris grīļīgu soļu atpakaļ un purināju galvu, lai atbrīvotu acis. Iela bija tumša, bet laternu blāvajā gaismā, kas plūda pa veikalu slēģu spraugām, vai zvaigžņu gaismā, kas gaisināja ēnas, šo to es tomēr saskatīt varēju.

Uzzibsnīja Mērijas kurpju sudraba sprādzes, kas spārdoties strauji kustējās. Viņa, guļot uz muguras, cīnījās, bet viens no vī­riem bija uzmeties viņai virsū un lamājās, vienlaikus cenšoties

novilkt bikses un savaldīt upuri. Varēja dzirdēt plīstam audumu, un gaismas strēlē, kas spīdēja pa vārtiem, pazibēja viņa baltie dibena apaļumi.

Kādas rokas satvēra mani ap vidukli un vilka atpakaļ, atraujot manas kājas no zemes. Es ar papēdi noskrāpēju viņa apakšstilbu, un viņš dusmās iekaucās.

- Turi viņu! pavēlēja plankumainais, iznirstot no ēnas.

- Turi pats! Tas, kurš centās mani sagūstīt, neceremoniāli iegrūda mani drauga rokās, acīs man iespīdēja gaisma no pagalma un uz mirkli apžilbināja.

- Dieva māte! Tvēriens atslāba, es izrāvos brīvībā un ierau­dzīju, ka plankumainajam šausmās iepletusies mute. Viņš, metot krustus, atmuguriski kāpās tālāk no manis.

- In nomine Patris, et Filii, et Spiritus Sarieti/ viņš purpināja, atkal un atkal metot krustus. Baltā dāma!

- Baltā dāma! Man aiz muguras stāvošais vīrietis šausmu pilnā balsī atkārtoja kā atbalss.

Plankumainais krekls turpināja kāpties atpakaļ, tikai tagad viņš gaisā vilka zīmes, kuras ne tuvu nebija tik kristīgas kā krusta zīme, bet kurām droši vien bija tāda pati jēga. Pavērsis pret mani roku ar izstiepta rādītājpirksta un mazā pirkstiņa ragiem, kas vei­doja seno zīmi aizsardzībai pret ļaunumu, viņš noteikti piesauca veselu sarakstu garīgo aizstāvju, sākot ar Trīsvienību un beidzot ar zemāka līmeņa spēkiem, berot latīņu vārdus tik ātri, ka zilbes saplūda kopā.

Es stāvēju uz ielas, satriekta un apreibusi, līdz drausmīgs klie­dziens man pie kājām atsauca īstenībā. Pārāk aizrāvies, lai pie­vērstu uzmanību tam, kas notiek virs galvas, vīrietis, kurš bija uz­meties virsū Mērijai, apmierinājumā izdvesa guldzošu rīkles skaņu un sāka ritmiski kustināt gurnus, meitenei kliedzot tā, ka likās pārtrūks balss saites.

Tikai instinkta vadīta, es paspēru soli uz viņu pusi, atvēzēju kāju un no visa spēka iespēru izvarotājam pa ribām. Ar izbrīna

pilnu “Uff!” vīrietim no plaušām izplūda gaiss, un viņš sasvērās uz sāniem.

Viens no viņa draugiem metās uz priekšu, satvēra viņu aiz rokas un izmisīgi iekliedzās:

- Celies! Celies! Baltā dāma! Bēdz!

Vēl izvarošanas neprāta pārņemts, vīrietis stulbi pablenza uz augšu un gribēja atgriezties pie Mērijas, kura izmisīgi locījās un raustījās, cenšoties atbrīvot drēbes no smaguma, kas turēja viņu kā slazdā. Tagad gan Zaļais, gan Plankumainais krekls rāva savu cīņubiedru aiz rokām, un viņiem izdevās dabūt vīrieti stāvus. Saplēstās bikses nošļuka ap gurniem, asinīm notrieptais stīvais loceklis dre­bēja aklā miesaskārē zem krekla stērbelēm.

Likās, ka tuvojošos skrejošu soļu dipoņa beidzot viņu atskurbināja. Abi palīgi, to izdzirdējuši, atlaida rokas un metās bēgt, atstā­jot biedru likteņa ziņā. Klusi nolamājies, viņš klupdams krizdams, mēģinot uzraut bikses, ieskrēja tuvākajā šķērsielā.

- Au secours! Au secours! Gendarmes!' Kaut kur tālāk tumšajā ieliņā kāda aizelsusies balss sauca pēc palīdzības, tās īpašnieks vir­zījās uz mūsu pusi, kājām ķeroties aiz dažādām drazām. Diez vai laupītājs vai kāds cits ļaundaris streipuļos pa ieliņu, saucot žandar­mus, kaut ari pašreizējā šoka stāvoklī mani laikam nekas nespētu pārsteigt.

Es biju pārsteigta, kad tumšā ēna, kas izplivinājās no šķērsielas, izrādījās Aleksandrs Rendels, melnā apmetnī un nošļukušu cepuri galvā. Viņa izmisuma pilnais skatiens klīda pa nelielo aklo ieliņu, vispirms tas krita uz Mērtegu, kas bija pārtapis par atkritumu maisu, tad uz mani, kur es stīva un elsojoša balstījos pret sienu, un beidzot uz sakņupušo Mēriju, kura namu paēnā gandrīz nemaz nebija redzama. Vienu brīdi viņš stāvēja, bezpalīdzīgi nolaidis rokas, tad apcirtās un uzrāpās dzelzs vārtos, pa kuriem bija iznā­kuši uzbrucēji. No vārtu augšējās malas viņš ar mokām aizsniedza pie sijas piekārto laternu.

Gaisma mazliet nomierināja; lai ari tā atklāja nožēlojamu ainu, vismaz padzina drūmās ēnas, kas draudēja jebkuru mirkli pārvērs­ties par jaunām briesmām.

Mērija tupēja uz ceļiem, sarāvusies mazā kamoliņā. Galvu ap­tvērusi rokām, viņa drebēja. Pilnīgā klusumā. Viena kurpe uz sā­niem gulēja uz bruģa, sudraba sprādze zibsnīja laternas līganajā gaismā.

Kā ļaunu vēstošs putns Aleks nolaidās meitenei blakus.

- Hokinsa jaunkundzi Mērij! Hokinsa jaunkundzi Vai ar jums viss kārtībā?

- Stulbāku jautājumu nav iespējams uzdot, es saskaitusies iesaucos, kad Mērija ievaidējās un atrāvās no Aleka. Dabiski, ka nav kārtībā. Viņu tikko izvaroja. Ar zināmu piepūli atrāvos no sienas, kas deva drošības sajūtu, un devos pie viņiem, kā dzied­niece ar klīnisku objektivitāti ievērojot, ka man ļogās kājas.

Nākamajā mirklī tās vispār atteicās darboties, kad pēdu no manis garām pašāvās milzīga, sikspārnim līdzīga ēna un ar pama­tīgu būkšķi piezemējās uz bruģa.

- Skat, skat, kas te nolaidies! sacīju un sāku nervozi smieties. Lielas plaukstas satvēra manus plecus un pamatīgi sapurināja.

- Klusē, Armaliet! Džeimijs mani apsauca, zilās acis laternas gaismā kvēloja melnas un draudīgas. Viņš iztaisnojās, zilā samta apmetņa krokas slīga pār muguru, kad viņš izstiepa rokas uz jumtu, no kura tikko bija nolēcis. Pacēlies uz pirkstgaliem, viņš knapi spēja aizsniegt tā malu.

- Nu nāc taču lejā! viņš nepacietīgi uzsauca, skatoties aug­šup. Liec kājas pāri malai man uz pleciem un tad slīdi man pa muguru. Nošņirkstēja vaļīgie jumta dakstiņi, kad pār malu ar kā­jām pa priekšu piesardzīgi pārrausās mazs, tumšs stāvs, tad no­šļūca pa garā vīrieša augumu kā pērtiķis pa stabu.

- Vareni, Fērgus! Džeimijs nevērīgi uzsita puikam uz pleca, un pat puskrēslā es redzēju Fērgusam vaigos iesitamies apmierinā­juma sārtumu. Džeimijs kā pieredzējis karavīrs noskatīja notikuma

vietu un, kaut ko nomurminājis, aizsūtīja zēnu uz ielas galu uzma­nīt, vai netuvojas žandarmi. Kad bija nokārtotas svarīgākas lietas, viņš atkal notupās manā priekšā.

- Vai tev nekas nekaiš, Ārmaliet? viņš apjautājās.

-Jauki, ka pajautāji, es pieklājīgi atbildēju. Paldies, nē. Taču viņai tik labi neklājas. Es pamāju uz Mērijas pusi. Meitene jo­projām bija sarāvusies kamolā, trīcēja un drebēja kā želeja, vairo­ties no Aleka neveiklajiem mēģinājumiem viņu noglāstīt.

Džeimijs tikai uzmeta viņai īsu skatienu.

- Tā es skatos. Kur, pie joda, ir Mērtegs?

- Tur, es atbildēju. Palīdzi man piecelties.

Es aizstreipuļoju līdz notekai, kurā šurpu turpu kā satraukts kāpurs vāļājās maiss ar iesprostoto Mērtegu, raidot uz visām pu­sēm slāpētu lamuvārdu pārsteidzošu sajaukumu trijās valodās.

Džeimijs izvilka dunci un ar šķietami nežēlīgu nevērību pret maisa saturu visā garumā pārgrieza buraudeklu. Mērtegs izsprāga kā korķis no pudeles. Puse no sarainajiem, melnajiem matiem, sa­ķepuši kādā pretīgā šķidrumā, kurā maiss bija mircis, bija pielipuši pie galvas. Pārējie bija saslējušies gaisā, piešķirot vēl briesmīgāku izteiksmi sejai, kuru jau pietiekami kareivīgu darīja liels, purpura krāsas puns uz pieres un strauji augošs zilums zem acs.

- Kurš man iesita? viņš norēja.

- Nu, es tas nebij, Džeimijs atbildēja, savilcis uz augšu vienu uzaci. Nāc, vecais, mums nav laika tūļāties.

- Tas nekad nenotiks, es purpināju, uz labu laimi spraužot matos sprādzes ar briljantiem. Viņai nepieciešama ārstēšana, tas ir viens. Viņai vajag ārstu!

- Viņai jau tāds ir, Džeimijs .aizrādīja, pacēlis zodu un gar degunu šķielējot spogulī, jo sēja kaklasaiti. Tu. Kaklasaiti sasē­jis, viņš paķēra ķemmi un steigšus vilka to caur biezajiem, ruda­jiem matu viļņiem.

- Pīt nav laika, viņš nomurmināja, turot biezo zirgasti, bet ar otru roku rakņājās pa atvilktni. Vai tev ir kāds lentes gals, Ar­maliet?

- Ļauj man. Es nostājos viņam aiz muguras un, saņēmusi šķipsnās sadalītos matus ar zaļu lenti, glīti iepinu tos bizē. Cik stulbi, ka tieši šovakar mums jārīko viesības!

Turklāt tās nebija parastas viesības. Kā goda viesis ieradīsies Sendringemas hercogs un līdz ar viņu neliela, bet izmeklēta sa­biedrība. Bija ielūgts ievērojamais baņķieris Divemē kungs ar ve­cāko dēlu. Gaidījām Luīzi un Žilu de Latūrus un arī d’Arbanvilus. Lai būtu interesantāk, bijām ielūguši grāfu Senžermēnu.

“Senžermēns!” izbrīnā iesaucos, kad Džeimijs man to pirms nedēļas bija pateicis. “Kāda joda pēc?”

“Mums ir kopīgi darījumi,” Džeimijs atgādināja. “Viņš jau te vakariņojis kopā ar Džeredu. Bet es gribu, lai man būtu izdevība viņu pavērot, kā viņš maltītes laikā sarunājas ar tevi. Spriežot pēc tā, ko esmu redzējis, kopā strādājot, viņš nav tas cilvēks, kurš slēptu savas domas.” Džeimijs paņēma balto kristālu, ko man bija iedevis metrs Raimons, un domīgi pasvārstīja saujā.

“Smuks gan,” viņš bija sacījis. “Likšu iestrādāt zeltā, lai vari valkāt to ap kaklu. Ēdot spēlējies ar kristālu, līdz kāds tev par to pajautās, Armaliet. Tad pastāsti, kam tev tas vajadzīgs, un noteikti vēro grāfa Senžermēna seju. Ja tas bija viņš, kurš Versaļā lika tevi noindēt, tad, domāju, redzēsim kādu nodevīgu zīmi.”

Es gan šobrīd vēlējos vienīgi mieru, klusumu un pilnīgu vien­tulību, lai varu trīcēt kā trusis. Bet man bija jāiet uz vakariņām ar hercogu, kurš varētu būt vai nu jakobīts, vai angļu spiegs, ar grāfu, kurš varētu būt indētājs, un augšstāvā bija noslēpta izvarota sie­viete. Man drebēja rokas tā, ka nespēju aiztaisīt ķēdīti ar kristālu; Džeimijs nostājās man aiz muguras un ar vienu īkšķa kustību aiz­taisīja slēdzīti.

- Vai tev nervu nav? es noprasīju. Viņš saviebās, skatoties spogulī uz mani, un piespieda plaukstas pie vēdera.

- Kā nu ne, ir gan. Bet man tie iedarbojas uz vēderu, nevis uz rokām. Vai tev ir tās zāles pret vēdergraizēm?

- Tur. Pamāju uz zāļu lādi, kas ar atvāztu vāku stāvēja uz galda pēc Mērijas ārstēšanas. Mazā, zaļā pudelīte. Vienu karoti.

Nepievēršot uzmanību karotei, Džeimijs pagāza pudeli un no­rija vairākus krietnus malkus. Tad nolaida pudeli un, acis samie­dzis, novērtēja, cik šķidruma atlicis.

- Ak Dievs, cik pretīgs! Vai tu būsi reiz saposusies, Armaliet? Viesi kuru katru mirkli būs klāt.

Mērija pagaidām bija nobēdzināta tukšā istabā otrajā stāvā. Biju rūpīgi viņu izmeklējusi, vai nav ievainojumu, bet likās, ka nodarījums aprobežojies ar zilumiem un šoku, tad es viņu aizmi­dzināju ar krietnu malku magoņu sīrupa, jo šķita, ka tā būs prātīgi.

Aleks Rendels bija noraidījis visus Džeimija mēģinājumus aiz­sūtīt viņu mājās, tāpēc viņš tika atstāts stāvam sardzē pie Mērijas un viņam tika stingri pieteikts nekavējoties saukt mani, ja viņa pamostas.

- Kā, pie joda, tas idiots tur gadījās? es jautāju, grabinoties pa atvilktni, meklējot pūdera kārbiņu.

- Es viņam to pajautāju, Džeimijs atbildēja. Izskatās, ka tas nabaga muļķis ir iemīlējies Mērijā Hokinsā. Viņš sekojis jaunajai dāmai pa visu pilsētu, galvu nokāris kā vītusi puķe, jo zina, ka vi­ņai jāprecas ar Mariņī.

Es nometa pūdera kārbiņu.

- V-v-viņš ir iemīlējies viņā? es nosēcu, aizgaiņājot lidojošās pūdera pārslas.

- Tā viņš saka, un man nav iemesla viņa vārdus apšaubīt, Džeimijs sacīja, aši notraucot man no kleitas priekšas pūderi. Viņš bija drusku izklaidīgs, to sakot.

- Es nebrīnos. Konfliktējošo emociju juceklim, kas mani plo­sīja, es tagad pievienoju žēlumu pret Aleku Rendelu. Protams, viņš neuzdrīkstētos runāt ar Mēriju, domādams, ka nabadzīga sekretāra uzticība nav nekas, ja salīdzina ar bagātību un stāvokli, ko pie­dāvā saradošanās ar Gaskoņas namu. Un ko viņš tagad jūt, redzot,

ka mīļotā bijusi pakļauta brutālam uzbrukumam burtiski viņa acu priekšā?

- Nolādēts, kāpēc viņš neko neteica? Viņa uz vietas būtu gatava bēgt viņam līdzi. Jo bālais angļu palīgmācītājs, protams, ir Mērijas neizsakāmās uzticības “garīgais” objekts.

- Rendels ir džentlmenis, Džeimijs atbildēja, sniedzot man spalvu un podiņu ar vaigu sārtinātāju.

- Tu gribi teikt, ka viņš ir stulbs ēzelis, es nežēlīgi noteicu.

Džeimijam noraustījās lūpas.

- Nu, varbūt, viņš piekrita. Turklāt nabadzīgs; viņam nav ienākumu, lai varētu uzturēt sievu, ja ģimene Mēriju izraidītu, un tas noteikti notiktu, ja viņa aizlaistos ar Rendelu. Un viņam ir vārga veselība; viņam būtu grūti atrast citu vietu, jo hercogs vi­ņam, visticamāk, uzteiktu vietu un ieteikuma vēstuli nedotu.

- Kāds no kalpotājiem Mēriju noteikti atradīs, es bažījos, at­griežoties pie iepriekšējās tēmas, lai nevajadzētu domāt par pēdējo šīs traģēdijas izpausmi.

- Nē, neatradīs. Viņi būs aizņemti ar apkalpošanu. Un līdz rītam viņa būs tiktāl atguvusies, ka varēs atgriezties tēvoča mājā. Es aizsūtīju ziņu, viņš piebilda, ka Mērija nakšņos pie draudze­nes, jo bija jau vēls. Negribēju, ka viņi sāk meiteni meklēt.

-Jā, bet…

- Armaliet! Džeimijs uzlika rokas man uz pleciem, mani pār­traucot, un garām spogulim ieskatījās man acīs. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņu kāds ierauga, līdz Mērija atkal spēj izturēties un runāt kā parasti. Ja paklīdīs ziņas par notikušo, viņas labā slava būs sabojāta uz visiem laikiem.

- Viņas labā slava! Diez vai viņa ir vainīga, ka tika izvarota! Balss man viegli drebēja, un Džeimijs ciešāk saspieda man plecus.

- Tas nav pareizi, Armaliet, bet tā tas ir. Ja sāks runāt, ka viņa vairs nav jaunava, neviens viņu neprecēs… Viņa būs apkaunota un līdz mūža galam paliks vecmeitās. Viņš saspieda manu plecu, palaida to vaļā un palīdzēja iespraust sprādzi nedroši ieveidotajā sasukā.

- Neko citu viņas labā mēs nevaram darīt, Klēra, viņš sacīja.

- Pasargāt no ļaunuma, dziedināt, cik labi spējam… un atrast netī­ros cūkas, kas to izdarīja. Džeimijs novērsās un sāka rakņāties manā šķirstiņā, meklējot kaklasaites adatas. Jēziņ, viņš klusi piebilda, it kā runātu ar zaļu samtu izoderētajā kārbiņā, tu domā, es nesaprotu, ko tas nozīmē Mērijai? Vai viņam?

Satvēru pirkstus, kas rakņājās pa lādīti, un saspiedu. Viņš atbil­dēja manam spiedienam, tad pacēla pie lūpām manu roku un viegli noskūpstīja.

- Ak kungs, Armaliet! Tavi pirksti ir auksti kā ledus. Viņš ap­grieza mani apkārt, lai nopietni ieskatītos acīs. Vai tev viss kār­tībā, zeltenīt?

Nezinu, ko viņš saskatīja manā sejā, bet viņš vēlreiz izdvesa: “Jēziņ,” ieliecās ceļos un piespieda mani pie sava krekla krokotās priekšas. Es pārtraucu tēlot drosmīgo un piekļāvos viņam, iespie­žot seju stīvinātajā siltumā.

- Ak Dievs, Džeimij. Es tā pārbijos. Es esmu pārbijusies. Ak Dievs, kaut mēs tagad varētu mīlēties.

Viņa augums man zem vaiga iedrebējās smieklos, bet apskā­viens kļuva ciešāks.

- Vai tu domā, ka tas palīdzētu?

-Jā-

Patiesībā es domāju, ka bailes nepāries, līdz gulēšu mūsu gultas drošībā, kur mūs apņems mājas sargājošais klusums, sajutīšu vīra spēku un silto miesu sev blakus un sevī, kas ar mūsu savienošanos prieku balstīs manu drosmi, aizslaucīs bezpalīdzības šausmas un apziņu, ka gandrīz tiku izvarota, sniedzot apstiprinājumu, ka esam viens otram.

Viņš saņēma plaukstās manu seju, noskūpstīja, un uz mirkli bai­les par nākotni un nakts šausmas atkāpās. Tad viņš palaida mani vaļā un pasmaidīja. Saskatīju viņa sejā iegrauzušās raizes, bet acīs nebija nekā cita kā vien mazs manas sejas atspulgs.

- Tad es palieku tev parādā, viņš klusi sacīja.

Bez starpgadījumiem tikām līdz otrajam ēdienam, un es jau sāku pamazām nomierināties, lai arī, ēdot buljonu, man roka vēl palaikam iedrebējās.

- Cik neiedomājami burvīgi! es sacīju, kad Divernē jaunākais beidza savu stāstu, kuru es nemaz nebiju klausījusies, jo es ausījos, vai augšstāvā neatskanēs kādi aizdomīgi trokšņi. Lūdzu, pastās­tiet vēl kaut ko!

Uztvēru Magnusa skatienu, kad viņš apkalpoja grāfu Senžermēnu, kurš sēdēja man pretī galda otrā pusē, un pateicībā uzsmai­dīju sulainim, cik nu tas bija iespējams, ja mutē ir zivs kumoss. Pārāk labi audzināts, lai smaidītu sabiedrībā, Magnuss cienīgi par ceturtdaļcollu palocīja galvu un turpināja apkalpot. Mana roka aiz­slīdēja pie kaklā pakārtā kristāla, un es sāku uzkrītoši to glāstīt, kamēr grāfs bez jebkādām satraukuma izpausmēm drūmajā sejā uzdūra uz dakšiņas mandelēs panētu foreli.

Džeimijs un Divernē vecākais galda otrā galā bija iegrimuši sa­runā, ēdienam neviens nepievērsa uzmanību, kamēr mans vīrs, tu­rēdams kreisajā rokā krīta galiņu, skribelēja uz papīra driskās cipa­rus. Šahs vai varbūt darījumi, es prātoju.

Kā goda viesim pienākas, hercogs sēdēja vidū. Pirmos trīs ēdie­nus viņš bija baudījis ar tādu labpatiku, kāda piemīt tikai dzimu­šam gardēdim, un šobrīd dzīvi sarunājās ar d’Arbanvila kundzi, kas sēdēja viņam labajā pusē. Tā kā hercogs nepārprotami bija ievēro­jamākais anglis, kas tolaik dzīvoja Parīzē, Džeimijs bija uzskatījis, ka ir vērts uzturēt ar viņu pazīšanos, cerot, ka atklāsies kādas bau­mas, kas varētu aizvest mūs pie cilvēka, kurš Čārlzam Stjuartam bija sūtījis muzikālo vēstuli. Turpretī mana uzmanība, lai kā es centos paturēt acīs hercogu, atkal un atkal pievērsās kungam, kas sēdēja hercogam pretī, Sailasam Hokinsam.

Kad hercogs bija ienācis pa durvīm un, nevērīgi pamājot pāri plecam, sacījis: “Šķiet, Freizera kundze, jūs jau esat pazīstami ar Hokinsa kungu, vai ne?” domāju, ka uz vietas dabūšu galu un tādējādi visiem aiztaupīšu nepatikšanas.

Hercoga jautrās, zilās ačeles ielūkojās manējās ar vaļsirdīgu pār­liecību, ka viņa kaprīzes tiks izpildītas, un man nebija citas iespē­jas kā vien smaidīt, māt ar galvu un teikt Magnusam, lai uzklāj galdu vēl vienai personai. Džeimijs, ieraudzījis pa viesistabas dur­vīm ienākam Hokinsa kungu, izskatījās tā, it kā viņam vajadzētu ieņemt vēl vienu devu zāļu pret vēdergraizēm, tomēr viņš bija tik­tāl saņēmies, lai paspiestu roku Hokinsa kungam un sāktu runāt par to, cik labas ir iebraucamās vietas ceļā uz Kalē.

Es pametu skatienu uz pārnēsājamo pulksteni, kas stāvēja uz kamīna dzegas. Cik ilgi līdz brīdim, kad visi dosies projām? Domās pārskaitīju ēdienus, kas jau pasniegti un kas vēl jāpasniedz. Tūlīt nesīs desertu. Tad salāti un siers. Brendijs ar kafiju, vīriešiem port­vīns, dāmām liķieri. Vēl pāris stundu rosinošai sarunai. Ne pārāk rosinošai, lūdzu, Dievs, citādi viņi te nīks līdz rīta gaismai.

Tagad saruna risinājās par ļaunumu, ko ielās nodara bandas. Es atstāju zivi uz šķīvja un paņēmu maizīti.

- Un esmu dzirdējis, ka dažās no šīm bandām nav tikai salašņas, kā varētu domāt, bet arī aristokrātijas jaunākie pārstāvji! Ģenerā­lis d’Arbanvils savilka lūpas par šīs domas neaptveramo absurdu.

- Viņi to piekopj kā sportu… kā sportu! It kā pieklājīgu vīru aplau­pīšana un dāmu biedēšana būtu kaut kādas gaiļu cīņas!

- Vienreizīgi! noteica hercogs ar tāda cilvēka vienaldzību, kurš nekur nekad neiet bez nopietnas apsardzes. Viņam pie zoda parādījās paplāte ar uzkodām un kādu pusduci viņš salika sev uz šķīvja.

Džeimijs uzmeta man skatienu un piecēlās.

- Lūdzu mani atvainot, dāmas un kungi, viņš paklanījies sa­cīja, man ir kāds īpašs portvīns, un es vēlos, lai Viņa Gaišība to nogaršo. Tūlīt atnesīšu no pagraba.

- Tas noteikti ir Belle Rouge, ierunājās Žils de Latūrs, nepacie­tībā aplaizīdams lūpas. Jūsu Gaišība, jūs sagaida rets gardums. Nekur citur neesmu garšojis tādu vīnu.

- Ak tā? Nu drīz jūs to nogaršosiet, princi, sarunā iesaistījās grāfs Senžermēns. Kaut ko vēl labāku.

- Par Belle Rouge nekas labāks nevar būt! iebilda ģenerālis d’Arbanvils.

- Ir gan, grāfs ļoti augstprātīgi palika pie sava. Esmu atra­dis jaunu portvīna šķirni, kas gatavota un pildīta Gosto salā, Por­tugāles piekrastē. Krāsa tumša kā rubīnam, un Bella Rouge salīdzi­nājumā ar to garšo kā krāsains ūdens. Man ir kontrakts par visas partijas piegādi augustā.

- Tiešām, grāfa kungs? Sailass Hokinss savilka biezās, sirmās uzacis un norādīja uz mūsu galda galu. Vai esat atradis jaunu kompanjonu, kas palīdzētu ar ieguldījumiem? Es sapratu, ka jūsu paša resursi ir… izsīkuši, teiksim tā? Pēc nožēlojamā gala, kādu pie­dzīvoja “Patagonija”. Viņš paņēma no šķīvja siera gabaliņu un veikli iemeta sev mutē.

Grāfam izspiedās žokļu muskuļi, un mūsu pulciņu pēkšņi ap­ņēma dzestrums. Pēc šķībā skatiena, ko Hokinsa kungs raidīja manā virzienā, un vieglā smīniņa, kas slēpās enerģiski košļājošas mutes kaktiņos, bija skaidrs, ka viņš zināja, kādu lomu nelaimīgās “Patagonijas” iznīcināšanā biju spēlējusi es.

Mana roka atkal aptvēra kristālu pie kakla, bet grāfs neskatījās uz mani. No mežģīņu žabo augšup bija pacēlies košs sārtums, un viņš ar atklātu nepatiku paglūnēja uz Hokinsa kungu. Džeimijam bija taisnība šis cilvēks savas jūtas neslēpa.

- Par laimi, kungs, viņš sacīja, ar acīm redzamām grūtībām apvaldījis savu karsto dabu, esmu atradis kompanjonu, kurš vē­las ieguldīt šajā darījumā. Patiesību sakot, viņš ir mūsu dāsnā namatēva tautietis. Grāfs Senžermēns ironiski pamāja ar galvu uz durvju pusi, kur tikko bija parādījies Džeimijs un Magnuss ar milzīgu karafi, kurā bija Bella Rouge portvīns.

Hokinss uz mirkli pārtrauca gremošanu, mute ziņkārē palika nepatīkami pavērta.

- Skots? Kurš? Nebiju domājis, ka Parīzē ir kāds skots, kas nodarbojas ar vīna tirgošanu, izņemot Freizeru namu.

Grāfa acis, skatoties te uz Hokinsa kungu, te uz Džeimiju, iemirdzējās nepārprotamā uzjautrinājumā.

- Domāju, ka tas ir strīdīgs jautājums, vai minēto investoru šobrīd var uzskatīt par skotu, tomēr viņš ir Broktūrekas kunga tau­tietis. Viņa vārds ir Čārlzs Stjuarts.

Šī ziņa atstāja tieši tik lielu iespaidu, kādu grāfs bija cerējis sagādāt. Sailass Hokinss izslējās un iesaucās tā, ka aizrijās ar atli­kušo kumosu. Džeimijs, kurš bija gribējis kaut ko teikt, aizvēra muti, apsēdās un domīgi pētīja grāfu. Žils de Latūrs izvirda izsau­cienu un siekalu lāsīšu strūklas, un abi d’Arbanvili pārsteigumā pūta un elsa. Pat hercogs atrāva skatienu no šķīvja un blisināja grāfam pievērstās acis.

- Tiešām? viņš sacīja. Es sapratu, ka Stjuarti ir pliki kā baz­nīcas žurkas. Jūs droši zināt, ka viņš jūs nemuļķo?

- Es nevēlos kādu apmelot vai raisīt aizdomas, iečiepstējās Žils de Latūrs, bet galmā labi zināms, ka Stjuartiem naudas nav. Tas tiesa, ka vairāki jakobītu atbalstītāji pēdējā laikā meklē līdzek­ļus, bet, cik esmu dzirdējis, viņiem neveicas.

- Tā ir, iestarpināja jaunais Divernē, ieinteresēti paliecies uz priekšu. Pats Čārlzs Stjuarts privāti runājis ar diviem man pazīs­tamiem baņķieriem, bet pašreizējos apstākļos neviens nevēlas dot lielāku naudas summu.

Es uzmetu ašu skatienu Džeimijam, kurš atbildēja ar gandrīz nemanāmu galvas mājienu. Tās bija labas ziņas. Bet kā tad ar grāfa stāstu par ieguldījumu?

- Es runāju patiesību, grāfs Senžermēns kareivīgi sacīja.

- Viņa Augstība dabūjis piecpadsmit tūkstošus livru lielu aizdevu­mu no kādas itāļu bankas un visu nodevis manā rīcībā, lai nopērku kuģi un Gosto salas vīna dārzu. Man šeit ir vēstule ar parakstu. Grāfs apmierināts uzsita sev pa svārku kabatu, tad izslējās un, uzvaroši noskatījis visus ap galdu sēdošos, apstājās pie Džeimija.

- Nu, milord, viņš sacīja, pamājot uz karafi, kas stāvēja uz balta auduma drānas viņam priekšā, vai ļausiet mums pagaršot to slaveno vīnu?

- Jā, protams, Džeimijs nomurmināja. Viņš automātiski pa­stiepa roku pēc pirmās glāzes.

Luīze, kas gandrīz visu vakariņu laiku bija klusēdama ēdusi, ievēroja, ka Džeimijs jūtas neērti. Tālab, būdama laba draudzene, pievērsās man un centās pāriet uz neitrālu sarunu tematu.

- Tev ap kaklu ir skaists akmens, ma chиre, viņa sacīja, pamā­jot uz kristālu. Kur tu to dabūji?

- Ak šo? es sacīju. Nu, patiesībā…

Mani pārtrauca spalgs kliedziens. Tas pāršķēla visas sarunas, bet tā trauslā atbalss zvanīja kandelabru kristālos virs galvas.

- Mon Dieu, klusumā atskanēja grāfa Senžermēna balss.

- Kas…

Kliedziens atkārtojās un tad noskanēja vēlreiz. Troksnis lija lejup pa platajām kāpnēm vestibilā.

Viesi pameta galdu kā bars satrauktu paipalu, izplūda vestibilā, īstajā brīdī, lai ieraudzītu Mēriju Hokinsu, kura visu acu priekšā skrandās saplēstā kreklā nostājās kāpņu augšgalā. Tur viņa stāvēja, it kā lai radītu pēc iespējas lielāku iespaidu, muti plati iepletusi, rokas piekļāvusi krūtīm, saplēstais audums ļoti skaidri atklāja zilu­mus, kurus uz viņas miesas bija atstājušas kārīgas rokas.

Jaunās sievietes acu zīlītes bija sarāvušās līdz kniepadatas gal­viņas lielumam, kandelabra gaismā acis izskatījās kā melni akači, kuros atspoguļojās šausmas. Viņa lūkojās lejup, bet skaidrs, ka ne­redzēja ne kāpnes, ne pūli, kas blenza pavērtām mutēm.

- Nē! viņa kliedza. Nē! Laidiet mani vaļā! Lūdzu, es jūs lūdzu! NEAIZSKARIET MANI! Viņas prātu bija apmiglojušas zāles, acīmredzot viņa juta sev aiz muguras kaut ko sakustamies, jo pa­griezusies mežonīgi vicināja rokas, nagi plosīja Aleku Rendelu, kurš velti mēģināja viņu satvert un nomierināt.

Diemžēl no lejas Rendela rīcība vairāk izskatījās kā atraidīta pielūdzēja mēģinājums uzbrukt.

- Nom de Dieu, izlauzās ģenerālim d’Arbanvilam. Racaille!' Tūlīt laid viņu vaļā! Vingrums, ar kādu vecais karavīrs lēca pa kāpnēm, noliedza viņa gadu skaitu, roka instinktīvi sniedzās pēc zobena, kuru, par laimi, viņš bija atstājis pie durvīm.

Es steigšus spraucos uz priekšu, un mani kuplie svārki aiz­sprostoja ceļu grāfam un jaunajam Divernē, kuri izrādīja pazīmes, ka vēlas sekot ģenerālim glābšanas operācijā, bet es neko nevarēju padarīt Mērijas tēvocim, Sailasam Hokinsam. Acis viņam spiedās ārā no pieres, vīna tirgotājs mirkli stāvēja kā pārakmeņojies, tad pielieca galvu un metās uz priekšu kā bullis, laužot sev ceļu cauri vērotāju baram.

Es izmisīgi ar skatienu meklēju Džeimiju un pamanīju viņu pūļa malā. Uztvērusi viņa skatienu, es savilku uzacis mēmā jautā­jumā. Pilnīgi noteikti nekas, ko es teiktu, nebūtu dzirdams dunoņā, kas valdīja vestibilā, kuru palaikam papildināja Mērijas kliedzieni, spalgi kā sirēna.

Džeimijs paraustīja plecus, tad paskatījās apkārt. Redzēju, ka viņa acis uz mirkli kļūst gaišākas, ieraugot trijkāju galdu pie sie­nas, uz kura stāvēja augsta vāze ar krizantēmām. Viņš palūkojās augšup, novērtējot attālumu, uz mirkli aizvēra acis, it kā atdotu dvēseli Dieva ziņā, tad apņēmīgi sakustējās.

No grīdas viņš uzlēca uz galda, satvēra kāpņu margas un pār­lidoja tām pāri uz kāpnēm dažas pēdas priekšā ģenerālim. Tas bija tāds akrobātisks triks, ka pāris dāmām aizrāvās elpa, klusi apbrīna izsaucieni sajaucās ar šausmu kliedzieniem.

Balsis kļuva skaļākas, kad Džeimijs uzskrēja pa atlikušajiem pakāpieniem, ar elkoņiem atbrīvoja sev ceļu pie Mērijas un Aleka, satvēra jaunekli aiz pleca, rūpīgi nomērķēja un pamatīgi iesita viņam pa žokli.

Aleks, kas ar izbrīnā pavērtu muti bija blenzis uz savu darba devēju, kurš stāvēja lejā, akurāti saļima ceļos un sabruka, acis plati iepletis. Pēkšņi viņa skatiens bija kļuvis tukšs un truls tāpat kā Mērijai.