Spāre dzintarā-1

21 nodaļa. Priekšlaicīga augšāmcelšanās

Manas domas vēl kavējās pie baņķieriem, kad mūsu ka­riete tuvojās mājai Svētās Annas ielā, kuru hercogs bija sev noīrējis. Tas bija liels, skaists nams, kura priekšā

slaidu loku meta ar papelēm apaudzis piebraucamais ceļš un kuru ieskāva plaši zemes īpašumi. Hercogs bija bagāts vīrs.

- Kā tu domā, vai Čārlzs Senžermēna darījumos iegulda aizde­vumu, kuru dabūja no Manceti? es ierunājos.

- Kā citādi, Džeimijs atbildēja. Viņš vilka rokās cūkādas cim­dus, kā pienākas dodoties formālā vizītē, un viegli saviebās, noglu­dinot cimdu virs labās rokas ceturtā, stīvā, pirksta. Naudu, kuru, pēc prinča tēva domām, viņš tērē, lai varētu dzīvot Parīzē.

- Tātad Čārlzs patiešām cenšas savākt līdzekļus armijas izvei­došanai, es secināju, gribot negribot apbrīnodama Čārlzu Stju­artu. Kariete apstājās, un sulainis nolēca zemē, lai atvērtu mums durvis.

- Nu, viņš cenšas savākt naudu, tik daudz ir skaidrs, Džeimijs palaboja, palīdzēdams man izkāpt. Cik man zināms, viņš grib aiz­laisties projām ar Luīzi de Latūru un viņas bērnu.

Es noraidoši papurināju galvu.

- Nedomāju vis. Pēc tā, ko man vakar pastāstīja metrs Raimons. Turklāt Luīze saka, ka nav princi redzējusi, kopš viņa un Žils… nu…

Džeimijs nosprauslājās.

- Nu tad viņai vismaz ir kādas goda jūtas.

- Šaubos, vai tās ir goda jūtas, es spriedelēju, kad, ieķēru­sies vīram elkonī, kāpu augšā pa kāpnēm. Viņa stāstīja, ka Čārlzs briesmīgi saniknojies, jo viņa gulējusi ar savu lauleni, un aizjoņojis kā plēsts, un kopš tās reizes viņa to nav redzējusi. Laiku pa laikam viņš atraksta kādu kaislīgu vēstuli, kurā zvēr: tiklīdz būs ieņēmis savu likumīgo vietu pasaulē, tā ieradīsies un vedīs viņu un bērnu projām, bet Luīze aizliegusi viņam nākt viņa pārāk baidās, ka Žils varētu uzzināt patiesību.

Džeimijs nosodoši izdvesa savu skotisko ņurdienu.

- Ak Dievs, vai vīrietis var būt drošs, ka viņam neuzliks ragus?

Es viegli pieskāros viņam pie rokas.

- Daži var justies drošāki.

- Tu tā domā? viņš atvaicāja, tomēr uzsmaidīja man.

Durvis atvērās, un uz sliekšņa nostājās maza auguma, tukls

virssulainis ar kailu galvu, spodrā uniformā un neizmērojami lielu pašcieņu.

- Milord, viņš paklanījās Džeimijam, un milēdij! Jūs gaida. Lūdzu, nāciet iekšā.

Hercogs, sagaidot mūs galvenajā viesistabā, smaidīja kā maija saulīte.

- Nieki, nieki, viņš noraidīja Džeimija atvainošanos par negai­dīto starpgadījumu viesībās. Tie franči ir sasodīti nervozi ļaudis. Par katru nieku saceļ neiedomājamu traci. Un tagad apskatīsim šos aizraujošos piedāvājumus, labi? Varbūt jūsu jaukā dāma vēlētos… hm, izklaidēties, izpētot… ko? Viņš nenoteikti pamāja ar roku uz sienu, atstājot atklātu jautājumu, vai es varētu izklaidēties, apska­tot vairākas lielas gleznas, labi apgādātu grāmatplauktu vai vairā­kas stikla vitrīnas, kurās bija izlikta hercoga tabakdožu kolekcija.

- Paldies, es nomurmināju, veltot namatēvam apburošu smaidu, un lēni piegāju pie sienas, izliekoties, ka pētu lielu Bušē gleznu, kurā varēja redzēt dāsni apveltītu kailu sievieti no mugur­puses; viņa sēdēja uz akmens tuksnesī. Ja tā atspoguļoja pašreizējo

gaumi sieviešu anatomijā, nav brīnums, ka Džeimijs tik augstu vērtē manu sēžamvietu.

- Ha! es izdvesu. Kāda dārga koriģējošā veļa, ko!

- Ko? atbalsoja Džeimijs un hercogs, kuri satrūkušies atrāva skatienus no ieguldījumu dokumentu portfeļa, kas bija mūsu ap­ciemojuma šķietamais iemesls.

- Nepievērsiet man uzmanību. Es vēlīgi pamāju ar roku. Ti­kai baudu mākslu.

- Jūtos gandarīts, cienītā kundze, hercogs pieklājīgi atsau­cās un nekavējoties no jauna iegrima dokumentu saturā, kamēr Džeimijs ķērās pie garlaicīgā un grūti paveicamā mūsu viesošanās īstā darijuma neuzkrītoši izvilkt informāciju, kuru hercogs, iespē­jams, atklātu attiecībā uz viņa simpātijām vai antipātijām pret Stjuartu lietu.

Un man bija pašai sava dienaskārtība. Pa to laiku, kamēr vīri arvien dziļāk grima pārrunās, es lavījos uz durvīm, izliekoties, ka pētu pilnos grāmatplauktus. Mans nodoms bija šāds: tiklīdz gaiss liksies tīrs, izslīdēt vestibilā un mēģināt sameklēt Aleku Rendelu. Biju darījusi, cik manos spēkos, lai izlīdzinātu Mērijai Hokinsai nodarīto; visu pārējo varēja dziedināt tikai viņš. Saskaņā ar pieklā­jības normām Rendels nedrīkstēja apciemot meiteni tēvoča mājā, nedz arī sazināties ar viņu. Bet man nebūtu grūti izkārtot iespēju viņiem satikties Tremulīna ielā.

Saruna, kas risinājās man aiz muguras, bija pieklususi līdz no­slēpumainai murmināšanai. Es pabāzu galvu vestibilā, bet sulaini nekur neredzēju. Tomēr pārāk tālu viņš nevarēja būt; šāda izmēra namā noteikti ir desmitiem kalpotāju. Tik lielā mājā man bija ne­pieciešami norādījumi, kur meklēt Aleku Rendelu. Uz labu laimi izvēlējos vienu no gaiteņiem un sāku iet pa to, meklējot kalpotāju, kuram pajautāt ceļu.

Gaiteņa galā kaut kas tikko manāmi sakustējās, un es uzsaucu. Lai kas tas arī bija, atbildi nesaņēmu, bet dzirdēju, kā uz nospodri­nātās dēļu grīdas nodip viegli, klusi soļi.

Būtu dīvaini, ja tā uzvestos kalpotājs. Apstājos gaiteņa galā un paskatījos apkārt. No koridora, kurā atrados, taisnā leņķī uz abām

pusēm gāja cits gaitenis, vienā pusē rindojās vairākas durvis, otrā augsti logi, pa kuriem varēja redzēt piebraucamo ceļu un dārzu. Gandrīz visas durvis bija aizvērtas, tikai tuvākās bija pusvirus.

Klusi sperot soļus, es piegāju pie tām un piespiedu ausi pie pa­neļa. Neko nevarēdama saklausīt, es satvēru rokturi un drosmīgi vēru durvis vaļā.

- Dieva dēļ, ko tad tu šeit dari? man izbrīnā izlauzās.

- 0, kā jūs mani nobiedējāt! Apžēliņ, es domāju, ka n-nomiršu. Mērija Hokinsa spieda pie krūtīm rokas. Seja viņai bija krīta bā­lumā, acis bailēs satumsušas un iepletušās.

- Nemirsi, es noteicu. Ja nu vienīgi tēvocis tevi te atrod, tad droši vien nogalinās. Vai arī viņš to zina?

Mērija papurināja galvu.

- Nē. Es nevienam n-neteicu. Atbraucu ar pilsētas fiakru.

- Kāpēc, Dieva dēļ?

Viņa skatījās apkārt kā pārbijies trusis, kas meklē alu, kur iesprukt, bet neatradusi izslējās un sakoda zobus.

- Man jāatrod Aleks. Man ar viņu j-jārunā. Jāuzzina, vai viņš… vai viņš… Nabadzīte lauzīja rokas, un es redzēju, ar kādu milzīgu piepūli viņa dabū vārdus pār lūpām.

- Tas nekas, es samierinājusies sacīju. Saprotu. Taču tavs tēvocis nesapratīs un arī hercogs ne. Viņa Gaišība taču nezina, ka tu esi te?

Mērija mēmi papurināja galvu.

- Labi… Es cītīgi domāju. Nu, vispirms mums…

- Kundze? Vai varu jums palīdzēt?

Mērija satrūkās kā zaķis; jutu, ka arī mana sirds nepatīkami lēkā kaklā. Sasodītais sulainis; nekad viņi nav īstajā vietā un laikā.

Nu vairs neko nevarēja darīt kā vien izturēties nekaunīgi. Es pagriezos pret sulaini, kas stāvēja durvīs taisni kā slotaskātu nori­jis, cienījams un aizdomīgs.

- Jā, es sacīju ar tādu augstprātību, cik nu spēju sevī atrast.

- Vai jūs, lūdzu, nepateiktu Aleksandram Rendela kungam, ka viņam ir apmeklētāji.

- Par nožēlošanu nevaru jūsu lūgumu izpildīt, kundze, atbil­dēja sulainis ne visai formāli.

- Un kāpēc ne? es nelikos mierā.

- Tāpēc, cienītā kundze, viņš atbildēja, ka Aleksandrs Rendela kungs vairs nestrādā pie Viņa Gaišības. Viņš ir atlaists. Su­lainis paskatījās uz Mēriju, tad nolaida degunu collu zemāk un atmaiga tiktāl, lai pateiktu: Es sapratu, ka Rendela kungs ar kuģi devies atpakaļ uz Angliju.

- Nē! Viņš nevar būt aizbraucis, nē!

Mērija šāvās uz durvīm un gandrīz uztriecās virsū Džeimijam, kurš tobrīd nāca iekšā. Bailēs aizelsusies, viņa sastinga uz vietas, un Džeimijs izbrīnīts viņā skatījās.

- Kas… viņš iesāka, tad aiz Mērijas ieraudzīja mani. 0, te tu esi, Armaliet. Es atvainojos un nācu tevi meklēt… Viņa Gaišība tikko stāstīja, ka Aleks Rendels…

- Zinu, es pārtraucu Džeimiju. Viņš ir prom.

- Nē! Mērija izdvesa. Nē! Un metās uz durvīm. Viņa iz­skrēja no istabas, iekams kāds no mums paguva viņu apturēt, papēdīši klaudzēja uz nospodrinātā parketa.

- Nolādētā muļķe! Es nometu kurpes, sacēlu uz augšu brun­čus un aiztraucos viņai pakaļ. Zeķēs es skrēju krietni ātrāk nekā bēgle augstpapēžu kurpēs. Varbūt man izdosies viņu noķert, pirms viņa uzskrien kādam virsū un tiek pieķerta, un sākas skandāls.

Sekoju plandošajiem svārkiem, kas attālinājās un pazuda gai­teņa pagriezienā. Te grīdu sedza paklājs. Ja nepasteigšos, kādā krustojumā vēl pazaudēšu viņu, jo nedzirdēšu, uz kuru pusi aizdip soļi. Pieliecu galvu, apmetos ap pēdējo pagriezienu un uzskrēju virsū vīrietim, kas nāca man pretī.

Viņš izdvesa satrauktu: “Opā!” kad es ietriecos viņam vēderā, un satvēra manas rokas, lai mēs nenokristu, kad abi sašūpojāmies un pastreipuļojām sāņus.

- Piedodiet, es aizelsusies iesāku. Domāju, ka jūs esat… ak Dievs, Jēzus, nolādēts!

Pirmais iespaids ka esmu saskrējusies krūtīs ar Aleksandru Rendelu nevilkās ilgāk par sekundes simtdaļu, tik daudz laika

bija nepieciešams, lai virs smalki veidotajām lūpām ieraudzītu acis. Ja neskaita dziļās rievas ap muti, tā ļoti atgādināja Aleka muti. Bet šīs saltās acis varēja piederēt tikai vienam cilvēkam.

Trieciens bija tik liels, ka uz mirkli viss likās paradoksāli nor­māls. Pirmā nevilšā doma bija atvainoties, nopurināt no viņa ap­ģērba putekļus un turpināt pakaļdzīšanos, atstājot viņu gaitenī, aizmirstot kā nejauši satiktu cilvēku. Mani dziedzeri steidzās izla­bot šo iespaidu, izmetot asinīs tādu adrenalīna devu, ka sirds sarā­vās kā savilkta dūre.

Nu jau arī viņš bija atguvis elpu un uz mirkli satricināto paš­apziņu.

- Sliecos būt vienisprātis ar jūsu izjūtām, cienītā kundze, ja arī ne ar veidu, kādā tās izpaudāt. Viņš joprojām turēja mani pa ga­baliņu aiz elkoņiem un samiegtām acīm krēslainajā gaitenī pētīja manu seju. Redzēju, ka viņš ir šokā, mani atpazinis, redzēju, kā viņš nobāl, manai sejai nonākot apgaismojumā. Velns un elle, tā esi tu!

- Es domāju, ka tu esi pagalam, raustījos, cenšoties atbrīvot rokas no Džonatana Rendela dzelžainā tvēriena.

Viņš atlaida roku, lai pakasītu sev sānu, un salti mani noskatīja. Kalsnā, pareiziem vaibstiem veidotā seja bija iedegusi un veselīga; nekādas ārējas pazīmes neliecināja, ka pirms pieciem mēnešiem viņu būtu bradājušas trīsdesmit ceturtdaļtonnu smagas govis. Pat ne govs pēdas nospieduma uz pieres.

- Un arī šoreiz, cienītā kundze, varu teikt, ka jūtu to pašu, ko jūs. Es biju ļoti līdzīgu maldīgu priekšstatu varā attiecībā uz jūsu veselības stāvokli. Jūs droši vien tomēr esat ragana ko jūs izda­rījāt, pārvērtāties par vilcēni? Piesardzīgajai nepatikai, kas bija ierakstīta viņa sejā, piejaucās neliela deva māņticīgas bijības. Galu galā kad tu izliec kādu aukstā ziemas vakarā aiz durvīm vilku bara vidū, tad ar visai lielu ticamības pakāpi sagaidi, ka dzīvnieki būs tavā pusē, nekavējoties upuri notiesājot. Manas nosvīdušās plaukstas un sirds, kas sitās kā bungas, liecināja par uztraukumu, ja kāds, kuru tu pilnīgi droši uzskatīji par mirušu, pēkšņi tavā acu priekšā atdzīvojas. Laikam jau arī viņam bija mazliet jocīgi ap dūšu.

- Vai tu negribētu to uzzināt? Vēlme viņu saniknot satriekt šo ledaino mieru bija pirmās emocijas, kuras iznira virspusē no mutuļojošās jūtu masas un bija manī eksplodējušas brīdī, kad ieraudzīju Rendela seju. Vīrieša pirksti ciešāk saspieda manu roku un lūpas sakniebās. Redzēju, kā darbojas viņa domas, pārskatot iespējamos izskaidrojumus.

- Ja tas nebiji tu, kā līķi tad sera Flečera vīri iznesa no kazemātiem? es tieši noprasīju, cenšoties izmantot savā labā jebkuru plaisu viņa savaldības čaulā. Kāds aculiecinieks man bija stāstījis, ka no vietas, kur bradājās lopi, ar kuru palīdzību tādā veidā mēs izvedām Džeimiju no tiem pašiem kazemātiem, tika aiznesta “vien asinīs izvārtīta lupatu lelle” visticamāk, dragūnu kapteinis.

Rendels smaidīja, bet bez jautrības. Ja arī viņš bija tikpat sa­triekts kā es, tad to neizrādīja. Elpošana bija kļuvusi kādu nieku ātrāka, un līnijas ap muti un acīm iegrauzušās dziļāk, nekā man palicis atmiņā, bet viņš nevārstīja muti kā krastā izsviesta zivs. Toties es gan. Ievilku tik daudz skābekļa, cik plaušas atļāva, un cen­tos elpot caur degunu.

- Tas bija mans kalps, Mārlijs. Taču, ja tu neatbildi uz maniem jautājumiem, kādēļ man vajadzētu atbildēt uz tavējiem? Viņš no­skatīja mani no galvas līdz kājām, rūpīgi novērtējot manu izskatu: zīda kleita, matos rotas, dārglietas un zeķēs autas kājas.

- Esi precējusies ar francūzi, vai ne? viņš jautāja. Es vien­mēr uzskatīju, ka tu tomēr esi franču spiedze. Esmu drošs, ka tavs jaunais vīrs tevi uztur labāk nekā…

Vārdi iestrēga Rendelam rīklē, kad viņš pacēla galvu un ierau­dzīja to, kas spēra soļus, kuri tikko bija atskanējuši gaitenī man aiz muguras. Ja es biju vēlējusies Rendelu izsist no līdzsvara, tad nu šī vēlme bija pilnībā apmierināta. Neviens Hamlets teātrī uz rēga parādīšanos nekad vēl nebija reaģējis ar pārliecinošākām šausmām nekā tās, kuras es ieraudzīju atspoguļojamies šajā aristokrātiskajā sejā. Pirksti, kas vēl turēja manu elkoni, iespiedās man miesā, un es jutu šoka triecienu kā elektrisko strāvu izskrienam viņam cauri.

Es zināju, ko viņš redz man aiz muguras, un baidījos pagriez­ties. Gaitenī iestājās dziļš klusums; pat ciprešu zaru berzēšanās gar loga rūti likās kā daļa no klusuma, kā apdullinošs klusums, ko saceļ viļņi jūras dibenā. Ļoti lēnām es atsvabinājos no Rendela rokas tvē­riena, un tā nejutīga nokrita gar sāniem. Man aiz muguras valdīja pilnīgs klusums, taču dzirdēju no istabas gaiteņa galā skanam bal­sis. Es lūdzu Dievu, lai durvis paliek aizvērtas, un izmisīgi mēģi­nāju atcerēties, kā Džeimijs bija bruņojies.

Galva kļuva tukša, tad acu priekšā uzliesmoja nomierinoša aina florete karājas skapī uz āķa un saule zaigo tās emaljētajā spalā. Bet Džeimijam bija, protams, duncis un mazais nazis, ko viņš bija radis nēsāt zeķē. Atklāti sakot, biju pilnīgi pārliecināta, ka vajadzības gadījumā viņš par piemērotām atzītu pat kailas rokas. Un, ja vēlaties aprakstīt manu pašreizējo situāciju, stāvot starp abiem… es noriju siekalas un gausi apgriezos.

Džeimijs atradās nepilnu jardu man aiz muguras pavisam mie­rīgs. Netālu atvērās viens no augstajiem sīkrūšu logiem, un ciprešu adatu tumšās ēnas nolija pār viņu kā ūdens pār zemē iegrimušu akmeni. Un viņš izrādīja tikpat daudz emociju, cik akmens. Lai kas arī notika aiz šīm acīm, tas palika apslēpts; tās bija platas un tuk­šas kā logu rūtis, it kā dvēsele, ko tās atspoguļo, jau sen būtu aiz­lidojusi.

Viņš neko neteica, bet pēc brīža pastiepa man roku. Pa ceļam plauksta atvērās, un es beidzot nācu pie prāta tik daudz, lai to saņemtu. Roka bija vēsa un cieta, un es to satvēru kā plosta baļķi.

Džeimijs pievilka mani sev klāt, cieši blakus, saņēma manu plaukstu un pagrieza. To visu viņš darīja, nesakot ne vārda un ne­mainoties sejas izteiksmei. Kad mēs sasniedzām gaiteņa pagrie­zienu, mums aiz muguras atskanēja Rendela balss.

- Džeimij, viņš sacīja. Saņemtā trieciena dēļ balss bija pie­smakuši, un tā pauda kaut ko pa vidu starp neticību un lūgumu.

Tad Džeimijs apstājās, pagriezās un paskatījās uz viņu. Rendela seja bija balta kā spokam, vaigu galos dega košsarkani plankumi.

Parūku viņš bija noņēmis un, cieši saspiestu, turēja to rokā; smal­kos, tumšos matus sviedri bija pielipinājuši pie deniņiem.

- Nē. Balss, kas atskanēja man virs galvas, bija klusa, bezkais­līga. Paskatījusies augšup, redzēju, ka sejas izteiksme vēl joprojām ir tāda pati, bet kaklā jau sitas ātrs, nervozs pulss un trīsstūra rēta virs apkakles ir pietvīkusi sarkana.

- Formāli mani sauc par Broktūrekas kungu, klusā skotu balss man virs galvas sacīja. Un, izņemot formālu nepieciešamību, tu ar mani nekad vairs nerunāsi, līdz būsi mana zobena galā lūdzies, lai atstāju tevi dzīvu. Tad varēsi manu vārdu ņemt mutē, jo tas būs pēdējais, ko tu izrunāsi.

Pēkšņi viņš no visa spēka apcirtās un liesmojoši sarkanais pleds noplivinājās, aizsedzot man skatu uz Rendelu, kad mēs pagriezā­mies ap koridora stūri.

Pie vārtiem mūs joprojām gaidīja kariete. Baidīdamās paska­tīties uz Džeimiju, es iekāpu un sāku cītīgi kārtot dzeltenā zīda krokas sev ap kājām. Durvju noklikšķēšana lika man spēji pacelt galvu, bet, pirms es paguvu satvert rokturi, kariete noraustījās un sāka braukt, iesviežot mani atpakaļ sēdeklī.

Lamājoties es ar lielām mokām uzrausos uz ceļiem un palūrēju ārā pa aizmugures lodziņu. Džeimija nekur nebija. Vienīgi ciprešu un papeļu ēnas līgani šūpojās pāri ceļam.

Es drudžaini dauzīju pa karietes jumtu, bet kučieris tikai uz­sauca zirgiem, mudinot tos skriet ātrāk. Šajā stundā bija maz brau­cēju, un mēs joņojām pa šaurajām ieliņām tā, it kā mums pakaļ dzītos pats nelabais.

Kad piebraucām pie Tremulīna ielas mājas, es izlēcu no karietes un mani vienlaikus plosīja gan panika, gan niknums.

- Kāpēc tu neapturēji? es klupu virsū kučierim. Viņš paraus­tīja plecus, neaizsniedzams uz savas bukas.

- Saimnieks pavēlēja bez kavēšanās vest jūs mājās, cienītā kun­dze. Kučieris paņēma pātagu un viegli pabikstīja malējā zirga sānus.

- Pagaidi! es iekliedzos. Gribu doties atpakaļ! Bet vīrs tikai ierāva galvu plecos kā bruņurupucis, izliekoties, ka nav mani dzirdējis, un kariete grabēdama aizbrauca.

Pārskaitusies par savu bezpalīdzību, es pagriezos uz durvīm, kurās parādījās Fērgusa mazais augums. Ieraudzījis mani, viņš jau­tājoši savilka plānās uzacis.

- Kur ir Mērtegs? es asi noskaldīju. Mazais skots man ienāca prātā kā vienīgais cilvēks, kurš spētu, pirmkārt, Džeimiju atrast un, otrkārt, viņu apturēt.

- Nezinu, kundze. Varbūt tur lejā. Zēns pamāja ar galvu uz Gambožē ielu, kurā atradās vairāki krogi, sākot ar pieklājīgiem, kur ceļojoša dāma kopā ar savu vīru varētu ieturēt maltīti, un beidzot ar upmalas ūķiem, kuros pat apbruņots vīrietis padomātu, vai iet vienam iekšā.

Uzliku roku Fērgusam uz pleca, gan lai atbalstītos, gan lai pār­liecinātu.

- Skrien un sameklē viņu, Fērgus. Cik ātri vien vari!

Mana balss toņa satraukts, zēns nolēca no kāpnītēm un pazuda, pirms es paguvu piekodināt: “Esi uzmanīgs!” Taču viņš Parīzes ze­māko slāņu dzīvi pazina labāk par mani; neviens neprastu tik veikli izlocīties pa krogus apmeklētāju drūzmu kā bijušais kabatzaglis. Vismaz es cerēju, ka bijušais.

Bet es vienlaikus spēju raizēties tikai par vienu cilvēku, un ainas ar Fērgusu, kuru noķer un pakar par viņa pārkāpumiem, nomainīja aina, kuru radīja Džeimija pēdējie vārdi Rendelam.

Viņš nekādā, nekādā gadījumā nebūs devies atpakaļ uz hercoga māju? Nē, es centos sev iestāstīt. Viņam nebija zobena. Lai ko Džei­mijs justu un mana dvēsele sarāvās, kad iedomājos, ko viņš juta, viņš nerīkosies tik pārsteidzīgi. Biju redzējusi viņu kaujā, prāts dar­bojās ledainā mierā, atdalīts no jūtām, kas var apmiglot spriešanas spējas. Un tādēļ pāri visam viņš noteikti ievēros formālās pieklājības normas. Viņš meklēs stingrus priekšrakstus, formulu goda atgūšanai kā patvērumu, pie kā var ķerties, kad uzplūdīs paisums, kas viņu šūpoja, kaulu smadzenēs mītošā asinskāre un vēlme atriebties.

Es apstājos gaitenī, mehāniski atbrīvojos no apmetņa un pie­gāju pie spoguļa sakārtot matus. “Domā, Bīčema,” es klusībā mudi­nāju savu bālo atspulgu. Ja viņš grasās duelēties, kas viņam pir­mām kārtām būs vajadzīgs?

Zobens? Nē, diez vai. Viņējais atradās augšstāvā, piekārts ieroču skapī. Viņš gan pavisam viegli varētu to aizņemties, tomēr es nespēju iedomāties, ka viņš dotos izcīnīt sava mūža svarīgāko dueli ar cita, nevis savu zobenu. Viņa tēvocis Dūgals Makenzijs bija viņam to uzdāvinājis septiņpadsmitajā dzimšanas dienā, tad parū­pējies, lai Džeimijs ar šo zobenu apgūst kaujas māku, iemācījis vi­ņam dažādus paņēmienus un parādījis, kādas kreilim ir priekšrocī­bas zobenu cīņās. Dūgals bija licis viņam trenēties, kreisā roka pret kreiso, bezgalīgi daudzas stundas, līdz, pēc Džeimija vārdiem, viņš jutis, kā spāņu metāls atdzīvojas izstieptā rokā, kā spals sakūst ar viņa plaukstu. Džeimijs bija sacījis, ka bez zobena jūtas kails. Un šī nav kauja, uz kuru viņš ietu kails.

Nē, ja viņam zobens būtu bijis vajadzīgs uzreiz, viņš atgriez­tos mājās, lai to paņemtu. Cenšoties domāt, nepacietīgi izlaidu roku caur matiem. Nolādēts, kāds bija dueļa protokols? Kas notiek, pirms ķeras pie zobeniem? Nu, protams, izaicinājums. Vai Džeimija vārdus gaitenī var uzskatīt par izaicinājumu? Neskaidri atcerējos kaut ko par sišanu ar cimdiem pa seju, bet man nebija ne jaus­mas, vai tā bija īsta tradīcija vai tikai atmiņas sen redzētu filmu ietekmē radīts pieņēmums.

Tad man atausa. Vispirms izaicinājums, tad jānorunā vieta vislabāk nomaļa, kuru policija vai karaļa gvarde, iespējams, nepa­manītu. Lai izteiktu izaicinājumu un lai norunātu dueļa vietu, vaja­dzīgs sekundants. Ak! Tātad to Džeimijs dara meklē sekundantu. Mērtegu.

Pat ja Džeimijs atrastu Mērtegu pirms Fērgusa, tomēr bija jā­kārto vēl zināmas formalitātes. Sāku elpot mazliet mierīgāk, kaut arī sirds sitās un ņiebura saites šķita pārāk cieši savilktas. Nekur nemanīju nevienu kalpotāju; es atrāvu korsetes saites un dziļi ievilku elpu, tā ka gaiss izpleta plaušas.

- Nezināju, ka tev ir paradums izģērbties priekšnamā, citādi būtu palicis viesistabā, man aiz muguras ierunājās ironiska balss ar skotu akcentu.

Es apcirtos, mana sirds lēkāja tik augstu kaklā, ka smaku nost. Viesistabas durvīs izstiepies stāvēja vīrietis, ar izplestām rokām nevērīgi atspiedies pret stenderi; viņš bija ražena auguma, gan­drīz tikpat liels kā Džeimijs, ar tādu pašu vingru grāciju, tādu pašu vēsu pašapziņu. Taču mati bija tumši, dziļi iegrimušās acis dūma­kaini zaļas. Dūgals Makenzijs, pēkšņi parādījies manā mājā, it kā manu domu aicināts. Kā vilku piemin, tā vilks klāt.

- Dieva vārdā, ko tu te dari? Viņa uzrašanās izraisītais šoks pamazām norima, kaut sirds turpināja strauji sisties. Kopš brokas­tīm nebiju ēdusi, un pēkšņi uzplūda nelabuma vilnis. Dūgals panāca uz priekšu un satvēra mani pie rokas, vedot uz krēslu.

- Piesēdi, meitēn, viņš mudināja. Izskatās, ka tev sameties nelabi.

- Tu esi ļoti vērīgs, es teicu. Man gar acīm griezās melni pun­kti un plaiksnīja mazi, spoži zibšņi. Piedod, es pieklājīgi atvai­nojos un noliecu galvu starp ceļiem.

Džeimijs. Frenks. Rendels. Dūgals. Man galvā šaudījās sejas, ausīs, šķiet, zvanīja vārdi. Plaukstas man bija sasvīdušas, un es, apskāvusi sevi, iespiedu tās padusēs, tādējādi cenšoties nomākt šoka izraisītās trīsas. Džeimijs nestāsies pretī Rendelam uzreiz tas bija pats svarīgākais. Man bija mazliet laika, kad padomāt un rīkoties, lai novērstu briesmas. Bet ko darīt? Atstājusi savu zem­apziņu cīnāmies ar šo jautājumu, piespiedu elpošanu pierimt un pievērsu uzmanību svarīgākajiem risināmajiem uzdevumiem.

- Es atkārtoju jautājumu, teicu, iztaisnojusies un saglaudusi matus, ko tu te dari?

Tumšās uzacis pašāvās augšup.

- Vai man vajag iemeslu, lai apciemotu radinieku?

Joprojām jutu rīkles galā žulti, bet vismaz rokas vairs nedrebēja.

- Šajos apstākļos jā, es teicu. Saņēmos, augstprātīgi izlikos nemanām atraisītās auklas un pastiepu roku pēc brendija karafes.

Dūgals apsteidza mani, paņēma no paplātes glāzi un ielēja tajā tējkarotes tiesu alkohola. Tad, ar vērtējošu skatienu mani nopētījis, devu dubultoja.

- Paldies, es vēsi pateicos, pieņemot glāzi.

- Ak, šajos apstākļos? Un kādi tad būtu šie apstākļi? Negai­dīdams atbildi vai atļauju, viņš mierīgi ielēja brendiju arī sev un pacēla glāzi nevērīgā tostā. Par Viņa Majestāti.

Jutu, ka manas lūpas savelkas šķībā smaidiņā.

- Laikam dzer pa karali Džeimsu? Iedzēru mazu malciņu no savas glāzes un jutu, ka aromātiskie, asie izgarojumi apsvilina man acis. Un vai tas, ka esi Parīzē, nozīmē, ka esi pievērsis Kolamu saviem uzskatiem? Dūgals Makenzijs varēja būt jakobīts, bet Makenziju vadonis bija viņa brālis Kolams. Kropļojošas slimības samo­cīto un izgriezto kāju dēļ Kolams vairs nevadīja klanu kaujā; Dūgals bija karavadonis. Dūgals varēja vest vīrus kaujā, bet vara noteikt, vai kauja notiks, piederēja Kolamam.

Dūgals izlikās nedzirdam manu jautājumu un, izdzēris glāzi, uzreiz ielēja sev vēl. Nodzēris šīs glāzes pirmo malku, viņš to iz­baudīja, varēja redzēt, ka viņš skaliņa brendiju mutē, nolaiza no lūpām pēdējo lāsīti un tikai tad norij.

- Nav slikts, viņš noteica. Būs jāaizved Kolamam. Lai varētu naktīs aizmigt, viņam vajag kaut ko stiprāku par vīnu.

Šī nudien bija aplinkus atbilde uz manu jautājumu. Tātad Kolama veselība pasliktinājusies. Slimība, kas grauza viņa ķermeni, vienmēr bija sagādājusi Kolamam sāpes, tāpēc vakaros, lai varētu aizmigt, viņš dzēra stiprinātu vīnu. Tagad viņam vajadzēja tīru brendiju. Nez cik daudz laika paies, līdz sāpju remdēšanai vajadzēs ķerties pie opija.

Jo tad, kad tas notiks, tās būs beigas viņa valdīšanai kā klana vadonim. Trūkstot fiziskiem dotumiem, viņš tomēr spēja valdīt vie­nīgi ar rakstura spēku. Bet, ja Kolama prāts zaudēs sāpēm un zālēm, klanam būs jauns vadonis Dūgals.

Es vēros Dūgalā pāri glāzes malai. Viņš atbildēja manam skatie­nam bez mazākā apmulsuma, plato Makenziju muti savilcis vieglā

smaida. Viņa seja bija līdzīga brāļa un māsasdēla sejai: spēcī­giem un skarbiem vaibstiem, ar platiem, augstiem vaigukauliem un garu degunu, plānu kā naža asmens.

Astoņpadsmit gadu vecumā Dūgals bija zvērējis atbalstīt brāli kā vadoni un solījumu bija turējis gandrīz trīsdesmit gadus. Un es zināju, ka turēs līdz dienai, kad Kolams nomirs vai nespēs vairs val­dīt. Taču tajā dienā vadoņa apmetnis segs viņa plecus un Makenziju klana vīri sekos visur, kur viņš vedīs, zem Skotijas diagonālā krusta un karaļa Džeimsa karoga, “skaistā prinča” Čārlija armijas avangardā.

- Apstākļi? es teicu, atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma.

- Nu diez vai kāds uzskatīs par labu gaumi apciemot vīru, kuru esi pametis drošai nāvei un kura sievu esi mēģinājis pavest.

Dūgals Makenzijs, palikdams uzticīgs sev, sāka smieties. īsti ne­zināju, kam vajadzētu notikt, lai izsistu šo vīru no līdzsvara, tomēr cerēju, ka būšu klāt, kad tas beidzot notiks.

- Pavest? viņš pārjautāja, un lūpas uzjautrinājumā noraustī­jās. Es tev piedāvāju precēties.

- Cik atceros, tu piedāvāji mani izvarot, es atcirtu. Patiesībā viņš pērn ziemā bija piedāvājis mani precēt ar varu pēc tam kad bija atteicies palīdzēt man atbrīvot Džeimiju no Ventvērtas cie­tuma. Kaut arī viņa galvenais nolūks bija iegūt Lelibroku, Džeimija zemes īpašumu, kurš pēc īpašnieka nāves piederētu man, Dūgals neatteiktos arī no laulības papildu priekšrocībām, piemēram, regu­lāri baudīt manu ķermeni.

-Ja runājam par Džeimija atstāšanu cietumā, viņš turpināja, kā parasti, mani neievērodams, izskatījās, ka viņu dabūt ārā nav iespējams, tāpēc nebija jēgas velti riskēt ar labu vīru dzīvību. Viņš būtu pirmais, kas to saprastu. Un mans pienākums kā radiniekam viņa nāves gadījumā bija piedāvāt viņa sievai aizsardzību. Es taču biju puikas audžutēvs, vai ne? Galvu atgāzis, viņš iztukšoja glāzi.

Es iedzēru krietnu malku brendija un aši noriju, lai neaizrītos. Stiprais dzēriens, kas bija gandrīz tikpat svilinošs kā sārtums, kas kāpa man vaigos, apdedzināja man aukslējas un barības vadu.

Viņam bija taisnība; Džeimijs nepārmeta tēvocim nevēlēšanos ielauzties Ventvērtas cietumā, viņš negaidīja, ka ari es to darīšu, un tas, ka man veicās, bija īsts brīnums. Bet, īsi atstāstot Džeimi­jam par Dūgala nolūku mani precēt, es nebiju centusies izcelt šī piedāvājuma seksuālo aspektu. Galu galā es nebiju domājusi, ka vēl kādreiz redzēšu Dūgalu Makenziju.

No pieredzes zināju, ka viņš prot izmantot izdevību. Kad Džei­mijam piesprieda nāves sodu pakarot, Dūgals pat nebija gaidījis, līdz to izpilda, kad jau mēģināja pievākt mani ar mūsu gaidāmo mantojumu. Ja… nē, es sevi izlaboju: kad Kolams nomirs vai nespēs vadīt klanu, Dūgals nedēļas laikā kļūs par Makenziju pilntiesīgu noteicēju. Un, ja Čārlzs Stjuarts atradīs atbalstītājus, Dūgals būs tur. Galu galā viņam jau ir zināma pieredze, kā likt lietā varu aiz vadoņa muguras.

Domās iegrimusi, es iztukšoju glāzi. Kolamam Francijā bija da­rījumu intereses galvenokārt vīns un kokmateriāli. Tas noteikti bija attaisnojums, kāpēc Dūgals ieradies Parīzē; varēja pat būt, ka tas ir galvenais iemesls. Bet viņam bija ari citi, par to es nešaubī­jos. Un prinča Čārlza Eduarda Stjuarta klātbūtne šajā pilsētā gan­drīz noteikti bija viens no tiem.

Viens gan jāsaka Dūgalam Makenzijam par labu kontaktē­šanās ar viņu stimulēja domāšanu, kaut tikai aiz nepieciešamības izprast, kas viņam tobrīd padomā. Viņa klātbūtnes iedvesmota un krietna malka laba Portugāles brendija pamudināta, mana zemap­ziņa atdzīvojās un laida pasaulē ideju.

- Lai nu kā tur būtu, šobrīd priecājos, ka esi šeit, es ierunājos, noliekot tukšo glāzi uz paplātes.

- Tiešām? Biezās, tumšās uzacis neticībā savilkās.

- Jā. Es piecēlos un pamāju uz vestibilu. Atnes manu ap­metni, kamēr es aizsienu kleitu. Man vajag, lai tu nāc man līdzi uz commissariat de police.

Redzot, ka viņam izbrīnā paveras mute, es jutu pirmo niecīgo cerības uzplaiksnījumu. Ja man izdevies pārsteigt Dūgalu Maken­ziju, tad taču es spēšu novērst dueli, vai ne?

- Vai tu nevēlies man pateikt, ko tu, tavuprāt, dari? Dūgals apjautājās, kad kariete kratījās pa Mireija loku, tikai par mata tiesu izvairoties no pretī braucošās četrvietīgās karietes un vezuma ar kabačiem.

- Nevēlos, es strupi atteicu, bet laikam jau vajadzēs. Vai tu zināji, ka Džeks Rendels tomēr ir dzīvs?

- Nebiju dzirdējis, ka viņš ir miris, Dūgals saprātīgi aizrādīja.

Viņa vārdi uz mirkli izsita mani no sliedēm. Bet, protams, tā ir;

mēs Rendelu par mirušu uzskatījām tikai tāpēc, ka sers Markuss Makrenoks Džeimija glābšanas operācijas laikā no Ventvērtas cie­tuma Rendela raitnieka sabradāto līķi bija noturējis par pašu kap­teini. Dabiski, ka Hailendā ziņas par Rendela nāvi neizplatījās, jo viņš nebija miris. Centos sakopot juceklīgās domas.

- Viņš nav miris, es atkārtoju. Bet viņš ir Parīzē.

- Parīzē? Šis fakts piesaistīja Dūgala uzmanību; uzacis savil­kās, un, iedomājoties iespējamo notikumu gaitu, iepletās acis.

- Un kur ir Džeimijs? viņš steidzīgi pajautāja.

Priecājos, redzot, ka Dūgals bija uztvēris galveno. Kaut ari viņš nezināja, kas starp Džeimiju un Rendelu notika Ventvērtas cie­tumā to nekad neuzzinās neviens, izņemot Džeimiju, Rendelu un zināmā mērā mani, Dūgals par dragūnu kapteiņa agrāko rīcību zināja vairāk nekā pietiekami, lai saprastu, kāds būs māsasdēla pir­mais impulss, satiekot minēto vīrieti šeit, ārpus Anglijas.

- Nezinu, atteicu, raugoties laukā pa logu. Mēs braucām ga­rām tirgum, un man nāsīs iesitās sasmakušu zivju smaka. Izņēmu sasmaržotu mutautiņu un piespiedu pie deguna un mutes. Spēcī­gais, sīvais skuju aromāts, ar kuru biju iesmaržojusi kabatlakatiņu, nespēja sacensties ar dvaku, kas plūda no desmit zušu tirgotāju stendiem, tomēr nedaudz to mazināja. Runāju cauri asi smaržojo­šajam audumam.

- Mēs šodien negaidīti satikām Rendelu Sendringemas hercoga mājā. Džeimijs iesēdināja mani karietē un aizsūtīja mājās, kopš tā brīža neesmu viņu redzējusi.

Dūgals nepievērsa uzmanību ne smakai, ne zivju sievu klaigām, piedāvājot savu preci. Viņš vērās manī drūmu seju.

- Viņš noteikti grib to vīru piebeigt, vai ne?

Piekrītoši pamāju ar galvu un izstāstīju, ko biju izdomājusi par zobenu.

- Es nevaru pieļaut, ka viņi duelējas, sacīju, nometot kabatla­katiņu, lai varētu runāt skaidrāk. Un nepieļaušu!

Dūgals izklaidīgi pamāja ar galvu.

- Kā tad, tas būtu bīstami. Viņš jau varētu viegli Rendelu nolaist no kājām zini, es viņu apmācīju, Dūgals Makenzijs nedaudz dižmanīgi piebilda, bet sods par divkauju…

- Es sapratu, sacīju.

- Labi, viņš lēnām novilka. Bet priekš kam tev policija? Tu taču negribi, lai puiku iesloga priekšlaicīgi, ko? Pašas vīru?

- Ne jau Džeimiju, es atbildēju. Rendelu.

Vīrieša sejā atplauka plats smaids, kurā gan mazliet bija jau­šama skepse.

- O, ak tā? Un kā tu esi nodomājusi to panākt?

- Mums ar draudzeni… pirms dažām dienām uz ielas uz­bruka, es teicu, bet, to atceroties, noriju kaklā iestrēgušu kamolu.

- Vīriešiem bija maskas; nevarēju pateikt, kas tie bija. Bet viens no viņiem bija apmēram tāda paša auguma un miesasbūves kā Džonatans Rendels. Esmu nolēmusi teikt, ka šodien kādā mājā satiku Rendelu un atpazinu viņā vienu no uzbrucējiem.

Dūgala uzacis strauji savilkās uz augšu. Viņa saltais skatiens pārslīdēja man pāri. Viņa vērtējošajā sejas izteiksmē pēkšņi parā­dījās kaut kas jauns.

- Jēziņ, tev gan ir dūša kā pašam nelabajam. Vai jūs gribēja aplaupīt? viņš klusi jautāja. Jutu, ka pret manu gribu vaigos sakāpj dusmu sārtums.

- Nē, es izspiedu šo īso vārdu caur zobiem.

- Ā! Makenzijs atlaidās karietes mīkstajos sēdekļos, nenovēr­šot no manis skatienu. Taču tev nekas ļauns nav noticis? Es palūkojos sānis uz ielu, kurai braucām garām, bet jutu viņa glūnīgo

skatienu kavējamies man pie kleitas izgriezuma malas un pēc tam noslīdam pāri gurnu izliekumam.

- Man nē, es teicu. Bet mana draudzene…

- Skaidrs. Viņš mirkli klusēja, tad domīgi ierunājās: Vai esi kādreiz dzirdējusi par Mācekļiem?

Strauji pagriezu galvu pret viņu. Dūgals Makenzijs zvilnēja karietes stūrī kā runcis un, samiedzis acis pret sauli, vēroja mani.

- Nē. Kas viņi ir? es noprasīju.

Dūgals paraustīja plecus, izslējās un pāri manam plecam palū­kojās uz lielo tuvojošos Orfevras krastmalas ēku, kas pelēka un drūma slējās pāri Sēnas mirdzošajiem ūdeņiem.

- Tāda kā… biedrība. Jauni precēti vīrieši, kas interesējas par… kā lai to pasaka… nepiedienīgām lietām.

- Labi, var teikt arī tā, es neiebildu. Un ko tieši tu zini par šiem Mācekļiem?

- Tikai to, ko dzirdēju krogā pilsētā. Ka šī organizācija no sa­viem biedriem daudz prasa un iestāšanās maksa ir augsta… pēc zināmiem standartiem.

- Un tas būtu? Es centos viņu izaicināt ar skatienu. Viņš drūmi pasmaidīja un tikai tad atbildēja:

- Piemēram, jaunavības plēve. Vai cits piemērs! Precētas sievie­tes krūšu galiņi. Dūgals uzmeta skatienu manām krūtīm. Tava draudzene ir jaunava, vai ne? Vai, pareizāk sakot, bija?

Pārmaiņus man kļuva te karsti, te auksti. Noslaucīju ar mutautu seju un iebāzu to apmetņa kabatā. Uzreiz man tas neizdevās, jo rokas drebēja.

- Jā. Ko vēl tu esi dzirdējis? Vai zini, kurš ar to ir saistīts?

Dūgals papurināja galvu. Rūsganajos matos pie deniņiem bija

redzami sudrabaini pavedieni, kas iezaigojās pēcpusdienas saules staros.

- Tikai baumas. Vikonts de Biska, jaunākais no Šarmisa dēliem, varbūt. Grāfs Senžermēns. Ek! Vai ar tevi viss labi, meitēn?

Dūgals, mazliet sabijies, paliecās uz priekšu un skatījās uz mani.

- Labi, es atteicu, dziļi elpodama caur degunu. Drausmīgi labi. Es atkal izvilku kabatlakatu un noslaucīju no pieres aukstus sviedrus.

“Mēs negribam darīt jums pāri,” atmiņas tumsā atskanēja iro­niska balss. Zaļajā kreklā ģērbtais vīrietis bija vidēja auguma, melnīgsnējs, slaids un šauriem pleciem. Šāds apraksts atbilst gan Džonatanam Rendelam, gan arī grāfam Senžermēnam. Bet vai es pazītu viņa balsi? Vai tiešām normāls cilvēks varētu nepilnas divas stundas pēc negadījuma Sentonorē priekšpilsētas ielā sēdēt man pretī pie viesību galda, ēst laša uzputeni un pieklājīgi tērzēt?

Loģiski spriežot, kāpēc ne? Galu galā es taču varēju. Un man nav īpaša iemesla uzskatīt, ka grāfs ir normāls pēc manas sapra­šanas -, ja tas, ko par viņu tenkoja, atbilst patiesībai.

Kariete palēnināja gaitu; prātošanai vairs nebija laika. Vai es grasījos panākt, ka vīrietis, kurš atbildīgs par Mērijas izvarošanu, staigās uz brīvām kājām, un arī to, ka Džeimija ļaunākais ienaid­nieks būs drošībā? Dziļi ievilku drebelīgu elpu. Sasodīts, man tikpat kā nav izvēles, es domāju. Dzīvība bija vissvarīgākā; taisnīgumam nāksies gaidīt savu kārtu.

Kučieris bija nokāpis no bukas un sniedzās pēc durvju roktura. Es iekodu lūpā un paskatījos uz Dūgalu Makenziju. Uz manu ska­tienu viņš atbildēja, viegli paraustot plecus. Ko es no viņa gribu?

- Vai tu apstiprināsi manu stāstu? es tieši noprasīju.

Viņš palūkojas augšup uz masīvo Orfevras krastmalas ēku. Pa karietes atvērtajām durvīm spīdēja spožā pēcpusdienas saule.

- Tu tiešām to gribi? viņš pārjautāja.

- Jā. Man izžuva mute.

Dūgals piesēdās tuvāk un sniedza man roku.

- Nu tad lūdz Dievu, lai mūs abus neiebāž kamerā, viņš noteica.

Pec stundas mēs iznācām tukšajā ielā pie commissariat de police. Biju aizsūtījusi karieti mājās, citādi visi, kas mūs pazina, redzētu

to stāvam Orfevras krastmalā. Dūgals piedāvāja man elkoni, un es biju spiesta to pieņemt. Zemi te klāja dubļi, un augstpapēžu kurpēs pa bruģakmeņiem iet nebija droši.

- Mācekļi… Es atgriezos pie iepriekš runātā, kad mēs lēnām virzījāmies pa Senas krastu uz to pusi, kur slējās Dievmātes kated­rāles torņi. Vai tu tiešām domā, ka grāfs Senžermēns varētu būt viens no tiem vīriešiem, kas… kas mums uzbruka Sentonorē priekš­pilsētā? Mani sāka kratīt drebuļi no spriedzes un noguruma, arī no izsalkuma; kopš brokastīm neko nebiju ēdusi, un tagad tas bija jūtams. Tikai nervu sasprindzinājums man bija ļāvis izturēt iztau­jāšanu policijā. Nu nepieciešamība saspringti domāt bija zudusi un līdz ar to arī spēki.

Dūgals stingri pieturēja mani aiz elkoņa, bet es nespēju uz viņu paskatīties; visu uzmanību man vajadzēja pievērst ceļam zem kājām. Bijām iegriezušies Elīzas ielā, kur bruģakmeņi spīdēja no mitruma un tos klāja visādi netīrumi. Kāds nesējs, stiepdams kasti, apstājās tieši mums ceļā, atkraukājās un nospļāvās man pie kājām. Zaļganais gļotu pikucis pielipa pie akmens apaļā sāna, tad ieslīdēja mazā peļķītē, kas bija izveidojusies trūkstoša bruģakmens bedrē, un lēnām uzpeldēja uz ūdens virsmas.

- Mphm. Dūgals, pieri domīgi saraucis, noskatīja ielu uz vi­sām pusēm, vai neredzēs kādu karieti. Nemāku teikt. Esmu dzir­dējis par šo cilvēku vēl ļaunākas lietas, bet man nav bijis tas gods grāfu satikt. Viņš no augšas pavērās manī.

- Tiktāl esi turējusies braši, viņš turpināja. Nepaies ne stunda, kad Džeks Rendels sēdēs Bastīlijā. Bet agrāk vai vēlāk vaja­dzēs laist viņu vaļā, un es neliktu lielas cerības uz to, ka tikmēr Džei­mija dusmas kaut cik atvēsīs. Vai gribi, lai es ar viņu aprunājos lai pārliecinu nedarīt muļķības?

- Nē! Dieva dēļ, turies pa gabalu! Uz bruģa skaļi dārdināja karietes riteņi, bet es iekliedzos tik skaļi, ka Dūgals izbrīnā savilka uzacis.

- Nu labi, viņš rāmi piekrita. Ļaušu tev pašai tikt ar viņu galā. Viņš ir spītīgs kā auns… bet tev jau laikam ir savi paņēmieni,

vai ne? To viņš pateica, uzmetis man iesāņus skatienu un zinīgi pasmīnējis.

- Es tikšu galā. Un tikšu arī. Jātiek. Jo viss, ko es biju stāstī­jusi Dūgalam, atbilda patiesībai. Viss atbilda patiesībai. Un tomēr tas bija tālu no patiesības. Jo es ar lielāko prieku Čārlzu Stjuartu ar tēvu un viņa nodomiem būtu sūtījusi pie velna, upurējusi jeb­kuru, cerot apturēt viņa stūrgalvīgo dzīšanos pēc šī neprāta, pat riskētu ar iespēju iesēdināt savu vīru cietumā, lai tikai sadziedētu to brūci, kuru Džeimija dvēselē bija atvērusi Rendela augšāmcelša­nās. Es palīdzētu viņam nogalināt Rendelu un darītu to ar prieku, ja nebūtu viena apstākļa. Un šis vienīgais apstāklis bija svarīgāks par Džeimija lepnumu, lielāks par viņa vīrišķības apziņu, par viņa dvēseles apdraudēto mieru. Frenks.

Tā bija vienīgā doma, kas ļāva man šodien darboties, uzturēja spēkus tālu aiz robežas, kur es labprāt ļautos sabrukumam. Mēne­šiem ilgi es biju uzskatījusi Rendelu par mirušu bez pēcnācējiem un baidījusies par Frenka dzīvību. Bet tos pašus mēnešus mani bija mierinājis viņa dotais vienkāršais zelta gredzens uz manas kreisās rokas ceturtā pirksta.

Tā dvīņubrālis, Džeimija sudraba gredzens uz labās rokas, bija talismans tumšās nakts stundās, kad šaubas mina uz papēžiem. Ja es joprojām nēsāju šo gredzenu, tad vīrietis, kurš man to devis, dzīvos. Tā biju sev teikusi tūkstošiem reižu. Nav svarīgi, ka es nezi­nāju, kā vīrietis, kurš nomiris, neatstājot bērnus, var iesākt dzim­tas līniju, kas noved pie Frenka; gredzens bija pirkstā, un Frenks dzīvos.

Tagad es zināju, kāpēc man pirkstā joprojām mirdzēja gredzens no metāla, kas bija tikpat vēss kā manas nosalušās rokas. Rendels bija dzīvs, varēja vēl apprecēties, kļūt par tēvu bērnam, kurš nodos dzīvību tālāk Frenkam. Ja vien Džeimijs nepasteigsies viņu nogalināt.

Biju veikusi tos pasākumus, kurus šobrīd varēju, bet fakts, ar kuru biju saskārusies aci pret aci hercoga mājas gaiteni, nemainī­jās. Frenka dzīvības cena bija Džeimija dvēsele; kā lai es izvēlos starp tām?

Tuvojās fiakrs, bet tā kučieris nepievērsa Dūgala mājienam uz­manību un parībināja garām pat neapstājoties, riteņi paripoja ga­rām tik tuvu, ka nošļakstīja ar dubļiem Dūgala zīda zeķes un manas kleitas apakšmalu.

Apvaldījis gēlu lamu birumu, kas nāca no sirds, Dūgals aizbrau­cošajai karietei pakaļ nokratīja dūri.

- Nu, un ko tagad? viņš retoriski apprasījās.

Man pie kājām peļķē, vizot pelēkajā gaismā, peldēja krēpainais spļaudeklis. Sajutu to vēsi staipīgu un glumu sev uz mēles. Pastiepu roku un satvēru Dūgala elkoni, stingru kā platānas zars ar gludu mizu. Stingru, tomēr likās, ka roka reibinoši šūpojas, aizlidinot mani tālu pāri aukstajam, vizuļojošajam, pēc zivīm smirdošajam, glumajam ūdenim. Acu priekšā man griezās melni punkti.

- Tagad, es atbildēju, es vemšu.

Saule jau bija gandrīz norietējusi, kad es atgriezos Tremulīna ielā. Ceļi man drebēja, un tikai ar lielu piepūli es spēju celt vienu kāju aiz otras augšā pa kāpnēm. Devos tieši uz guļamistabu, lai novilktu apmetni, un pa ceļam prātoju, vai Džeimijs ir pārnācis mājās.

Viņš bija pārnācis. Kā sasalusi apstājos uz sliekšņa, veroties istabā. Uz galda, atrauta vaļā, stāvēja mana zāļu lāde. Šķēres, ku­ras izmantoju pārsēju griešanai, atvāztas vaļā, gulēja uz tualetes galdiņa. Tās man uzdāvināja nažu gatavotājs, kurš šad un tad strā­dāja Eņģeļu slimnīcā; apzeltītie rokturi bija izveidoti kā stārķu gal­vas, kuru garie knābji veidoja griežņu sudraba asmeņus. Šķēres, mirdzot rietošās saules staros, gulēja uz sarkanzeltainu zīda pave­dienu klājiena.

Paspēru pāris soļu uz tualetes galdiņa pusi, un zīdainās, vizu­ļojošās stīgas uzvirmoja, jo kustība sakustināja gaisu, un izslīdēja pa visu galdu.

- Kristus, apžēlojies! es izdvesu. Skaidrs, viņš te bija bijis un atkal devies projām. Zobens arī bija prom.

Mati gulēja biezās, spožās šķipsnās tur, kur nokrituši, apklājot tualetes galdiņu, soliņu un grīdu. Pacēlu no galda vienu nogriezto cirtu un turēju rokā, burzot pirkstos smalkos, maigos matus kā izšujamo zīda diegu pavedienus. Jutu, kā starp lāpstiņām izplūst saltu baiļu straume un aiztek pa muguru. Atcerējos, kā Džeimijs sēdēja uz strūklakas baseina malas aiz Roanu nama un stāstīja par savu pirmo divkauju Parīzē.

“Lente saplīsa, vējš iepūta matus man acīs, tāpēc es tikpat kā neko neredzēju."

Viņš nepieļaus, ka tā notiek atkal. Redzot atstātos pierādījumus, sajūtot rokā matu cirtu, mīkstu un vēl dzīvu, es spēju iztēloties salto apņēmību, ar kādu viņš bija rīkojies; metāla asmeņu šņakstēšanu pie galvas, kad viņš atbrīvojās no jebkāda maiguma, kas varētu traucēt skaidri redzēt. Nekas nekavēs viņu nogalināt Džonatanu Rendelu.

Nekas, tikai es. Joprojām turot rokā matu šķipsnu, es piegāju pie loga un skatījos ārā, it kā cerot, ka ieraudzīšu viņu uz ielas. Bet Tremulīna iela bija tukša, viss bija mierīgi, tikai pie vārtiem zibēja papeļu mestās ēnas un gandrīz nemanāmi sakustējās kalps, kas stāvēja pie nama durvīm kreisajā pusē, sarunājoties ar sargu, kurš vicināja pīpi, lai uzsvērtu sava sakāmā nozīmi.

Ap mani klusi dūca mājas skaņas, jo pirmajā stāvā gatavoja va­kariņas. Šovakar mēs viesus negaidījām, tāpēc rosība nebija tik liela; kad bijām divatā, mēs ēdām vienkārši.

Es apsēdos uz gultas, aizvēru acis un saliku rokas uz piebrie­dušā vēdera, pirkstos cieši saspiedusi matu šķipsnu, it kā tādējādi varētu viņu pasargāt tik ilgi, kamēr to atlaidīšu.

Vai es biju paguvusi laikā? Vai policija bija atradusi Džeku Ren­delu ātrāk par Džeimiju? Ko tad, ja viņi ieradās vienlaicīgi vai tieši laikā, lai redzētu, ka Džeimijs formāli izaicina Rendelu uz dueli? Saberzēju matus starp īkšķi un rādītājpirkstu, izplešot apgrieztos galus mazā sirmi dzintarainā vēdeklī. Nu, ja tā, vismaz viņi abi būs drošībā. Varbūt cietumā, bet tas ir sīkums salīdzinājumā ar citām briesmām, kas Džeimijam draudēja.

Bet ja nu Džeimijs atradis Rendelu pirmais? Es pametu skatienu ārā pa logu; gaisma strauji dzisa. Divkaujas tradicionāli izclnija rīt­ausmā, bet es nezināju, vai Džeimijs gribēs tik ilgi gaidīt. Iespē­jams, viņi jau šobrīd stāv viens otram pretī kādā nomaļā vietā, kur tērauda šķindēšana un nāvējoši ievainotā kliedzieni nepiesaistītu cilvēku uzmanību.

Jo tā būs cīņa uz dzīvību un nāvi. To, kas noticis šo divu vīriešu starpā, izlīdzināt varēja tikai nāve. Kā nāve tā būs? Džeimija? Vai Rendela? Un līdz ar viņu arī Frenka? Džeimijs droši vien ar zobenu rīkoties prata labāk, bet ieročus varēs izvēlēties izaicinātais Ren­dels. Bet, cīnoties ar pistolēm, iznākums vairāk bija atkarīgs no veiksmes nekā no šāvēja prasmes; tikai vislabākās pistoles mērķēja taisni, un pat tad tām bija tendence izšaut par ātru vai kā citādi misēties. Pēkšņi man acu priekšā parādījās Džeimijs, ļengans un kluss guļam zālē, no tukša acs dobuma plūst asinis, un melna pul­vera smaka ņem virsroku pār pavasara smaržām Buloņas mežā.

- Velns un elle, ko tu dari, Klēra?

Man galva pacirtās uz augšu tik stipri, ka es iekodu mēlē. Abas acis atradās savā vietā katrā pusē plānajam degunam un raudzījās manī. Nekad nebiju redzējusi Džeimiju ar tik īsi apcirptiem matiem. Viņš izskatījās svešs, kauli asi izspiedušies zem sejas ādas, un zem īso, biezo matu velēnas labi varēja saskatīt galvaskausa izliekumu.

- Ko es daru? atkārtoju kā atbalss. Es norīstījos, cenšoties dabūt izžuvušajā mutē kādu mitrumu. Ko es daru? Sēžu ar tavu matu šķipsnu rokā un lauzu galvu, tu esi dzīvs vai miris! To, lūk, es daru!

- Es neesmu pagalam. Džeimijs pāri istabai aizgāja līdz ska­pim un to atvēra. Viņš bija apjozis zobenu, bet kopš viesošanās pie Sendringema bija pārģērbies bija uzvilcis vecos svārkus, tos, kas ļāva brīvi kustināt rokas.

- Jā, es pamanīju, sacīju. Cik iejūtīgi, ka tu man to pateici.

- Es atnācu pēc drēbēm. Viņš izņēma divus kreklus un līdz zemei garo apmetni un nolika uz sola, kamēr rakņājās pa lādi, meklējot tīru veļu.

- Pēc drēbēm? Pie joda, uz kurieni tu dosies? Nebiju zinājusi, ko gaidīt, kad atkal viņu ieraudzīju, bet noteikti ne kaut ko tādu.

- Uz iebraucamo vietu. Džeimijs paskatījās uz mani, tad acīm­redzot nolēma, ka esmu pelnījusi izskaidrojumam vairāk par trim vārdiem. Viņš pagriezās un raudzījās manī ar zilām kā azurīts sa­tumsušām acīm.

- Kad aizsūtīju tevi mājās, es mazliet pastaigājos, līdz biju saņē­mis sevi rokās. Tad atgriezos pēc zobena un atkal devos uz hercoga namu formāli izaicināt Rendelu uz divkauju. Sulainis pateica, ka Rendels esot apcietināts.

Viņš bija pievērsis man skatienu, tālu kā okeāna dzīles. Es vēl­reiz noriju kaklā sakāpušo kamolu.

- Es devos uz Bastīliju. Viņi pateica, ka tu esot zvērējusi, apsū­dzot Rendelu par to, ka viņš tovakar uzbrucis tev un Mērijai. Kāpēc, Klēra?

Man sāka drebēt rokas, un matu šķipsna izslīdēja no pirkstiem. Biju izjaukusi tās vijumu, un smalkie, sarkanie pavedieni sabira man klēpī.

- Džeimij, es teicu, un arī balss man drebēja. Džeimij, tu nedrīksti nogalināt Džeku Rendelu.

Viņam tik tikko manāmi noraustījās lūpu kaktiņš.

- Nezinu, vai man justies aizkustinātam, ka tu tā rūpējies par manu drošību, vai ņemt ļaunā, ka man neuzticies. Bet vai nu tā, vai citādi, tev nevajag uztraukties. Es varu viņu nogalināt. Viegli. Pēdējais vārds tika izteikts klusi tonī, kurā skanēja gan inde, gan apmierinājums.

- Ne jau par to es runāju! Džeimij…

- Par laimi, viņš turpināja, it kā nebūtu mani dzirdējis, Rendelam ir pierādījumi, ka izvarošanas laikā viņš visu vakaru pavadī­jis hercoga mājā. Tiklīdz policija būs apjautājusi pārējos viesus un ieguvusi pierādījumus, ka Rendels nav vainīgs vismaz šajā apsū­dzībā -, tā laidīs viņu vaļā. Es apmetīšos iebraucamā vietā, līdz viņš būs brīvs. Un tad es viņu sameklēšu. Džeimija skatiens kā piekalts kavējās pie drēbju skapja, bet bija acīm redzams, ka viņš redz pavisam ko citu. Viņš mani gaidīs, Džeimijs klusi piebilda.

Kreklus un veļu viņš sastūķēja ceļasomā un apmetni pārmeta pār roku. Viņš jau pagriezās pret durvīm, lai dotos projām, kad es pielēcu kājās un satvēru viņa piedurkni.

- Džeimij! Dieva dēļ, Džeimij, paklausies manī! Tu nevari noga­lināt Džeku Rendelu, jo es tev to neļaušu!

Milzīgā izbrīnā viņš raudzījās manī no augšas.

- Frenka dēļ, es sacīju. Un palaidu vaļā piedurkni un soli atkā­pos.

- Frenks, Džeimijs atkārtoja, viegli purinādams galvu, it kā gribētu atbrīvoties no dūkšanas ausīs. Frenks.

- Jā. Ja tu tagad nogalināsi Džeku Rendelu, tad Frenks… viņš neeksistēs. Viņš nepiedzims. Džeimij, tu nedrīksti nogalināt nevai­nīgu cilvēku!

Runājot viņa sejas krāsa parasti gaišā bronzas tonī bija kļu­vusi balta kā papīrs. Tagad pietvīkums atkal sāka celties uz augšu, apsvilinot ausu galus un uzliesmojot vaigos.

- Nevainīgu cilvēku?

- Frenks ir nevainīgs cilvēks! Man vienalga, kas notiek ar Džeku Rendelu…

- Bet man nav! Džeimijs paķēra somu un, pār roku pārlikta­jam apmetnim velkoties pa zemi, soļoja uz durvīm. Dievs kungs, Klēra! Tu gribi mani apturēt, lai es neatriebjos vīram, kurš mēģi­nāja mani padarīt par mauku? Kurš nospieda mani ceļos un lika sūkāt viņa daiktu, kas nosmērēts ar manis paša asinīm? Jēziņ, Klēra! Viņš ar troksni atgrūda durvis un, iekams paguvu viņu satvert, jau atradās gaitenī.

Arā bija jau satumsis, bet kalpotāji bija iedeguši sveces un gai­teni apspīdēja maiga gaisma. Es satvēru Džeimiju aiz rokas un vilku atpakaļ.

- Džeimij! Lūdzu!

Viņš nepacietīgi izrāva plaukstu. Es gandrīz raudāju, tomēr sa­valdījos. Satvēru somu un izrāvu to viņam no rokas.

- Lūdzu, Džeimij! Pagaidi! Tikai vienu gadu! Bērnu Rendela bērnu ieņems nākamā gada decembrī. Pēc tam tas vairs nebūs svarīgi. Bet, lūdzu, manis dēļ, Džeimij, pagaidi tik ilgi!

Uz galda ar apzeltītu malu bija nolikts svečturis, sveces liesmas uz pretējās sienas meta milzīgu grīļīgu Džeimija ēnu. Viņš lūkojās uz ēnu, rokas dūrēs savilcis, it kā stātos pretim milzim, kas slējās viņam pāri, ar trulu, ļaunu seju.

- Kā tad, viņš čukstēja it kā pie sevis, esmu liels puika. Liels un stiprs. Es daudz varu izturēt. Jā, es to varu izturēt. Viņš apcir­tās pret mani un sāka kliegt:

- Es daudz varu paciest! Bet vai tāpēc man tas jādara? Vai man jātiek galā ar cilvēku vājumu? Vai arī es nevaru būt vājš?

Viņš staigāja šurpu turpu pa gaiteni klusā izmisumā, un ēna viņam sekoja.

- Tu nevari no manis to prasīt! Lai nu kas, bet tu ne! Tu, kas zina, ko… ko… Viņš aizrijās, no dusmām palicis bez valodas.

Staigājot Džeimijs vairākkārt uzsita pa gaiteņa akmens sienu, stipri trieca dūri pret šūnakmeni. Mūris ar mēmu spēku aprija katru sitienu.

Viņš pagriezās atpakaļ un, smagi elpodams, nostājās man priekšā. Es stāvēju kā sastingusi, baidīdamās runāt vai pakustē­ties. Džeimijs pāris reižu strupi, it kā pieņemtu lēmumu, pamāja ar galvu, tad satvēra aiz jostas aizbāzto dunci, izvilka tā, ka gaiss nošalca, un piegrūda asmeni man pie deguna. Varēja redzēt, ka viņš pūlas runāt lēnām.

- Tu vari izvēlēties, Klēra. Viņš vai es. Džeimijs nesteidzīgi grozīja nazi, un nospodrinātajā metālā dejoja sveču liesmas. Es nevaru dzīvot, kamēr dzīvs ir viņš. Ja tu man neļauj viņu nogali­nāt, tad nogalini mani pati! Viņš satvēra manu roku un ar varu aplieca manus pirkstus ap dunča rokturi. Atplēšot mežģīņu žabo, viņš atkailināja kaklu un, cieši satvēris manu plaukstu, pagrūda to uz augšu.

Ar visu spēku rāvos atpakaļ, bet viņš piespieda dunča smaili pie jutīgās bedrītes virs atslēgkaula, tieši zem kustīgās rētas, kuru pirms vairākiem gadiem bija atstājis Rendela nazis.

- Džeimij! Izbeidz! Tūlīt izbeidz! Stipri uzspiedu otru roku uz viņa plaukstas locītavas, izļogot tvērienu pietiekami, lai atbrīvotu

savus pirkstus. Nazis nošķindēja uz grīdas, atlecot no akmeņiem, un klusi nokrita uz bārkstainā Obisonas paklāja stūra. Dzīves bries­mīgākajos brīžos redze kļūst tik skaidra, ka var saskatīt visus sīku­mus, tāpēc es redzēju asmeni, kas nekustīgi gulēja uz resnas, zaļa vīnogu ķekara izlocītas stigas, it kā, nocērtot to, atbrīvos no pa­klāja audiem, lai ogas noripotu mums pie kājām.

Džeimijs stāvēja kā sasalis manā priekšā, seja balta kā kauli, acis dega. Es satvēru viņa roku, cietu kā koks.

- Lūdzu, tici man, lūdzu! Es to nedarītu, ja būtu kāda cita iespēja. Es dziļi ievilku drebošu elpu, lai nomierinātu lēkājošo pulsu zem ribām. Tu esi man parādā par savu dzīvību, Džeimij. Ne vienu, bet divas reizes. Es izglābu tevi no pakāršanas Ventvērtā un izārstēju, kad tev abatijā sacēlās temperatūra. Tu esi man pa­rādā dzīvi, Džeimij!

Viņš ilgi skatījās un tikai tad atbildēja. Kad viņš ierunājās, balss atkal bija klusa, ar nelielu rūgtuma pieskaņu.

- Skaidrs. Un tagad tu piedzīsi savu parādu? Viņa acis dega tumši zilas kā sveces deglis liesmas vidū.

- Nekas cits man neatliek! Citādi es nespēju vest tevi pie prāta!

- Prāts. Ak, prāts! Nē, es nevaru teikt, ka šobrīd spēju nākt pie prāta. Džeimijs salika rokas uz muguras, ar kreiso plaukstu satvē­ris stīvos labās rokas pirkstus. Lēnām, galvu noliecis, viņš kāpās atpakaļ no manis pa bezgalīgo gaiteni.

Pie sienām karājās gleznas, dažas no apakšas izgaismoja lam­pas uz augstiem kātiem vai svečturi, citas no augšas lāpas zeltī­tos turētājos; pa vidu nedaudzas, acīmredzot mazāk iecienītas, īgni grima tumsā. Džeimijs gāja pa vidu, laiku pa laikam paceldams skatienu uz augšu, it kā sarunātos ar parūkoto portretu galeriju.

Gaitenis stiepās pa visu otro stāvu, izklāts ar paklājiem un gobelēniem, ar milzīgiem vitrāžu logiem abos galos. Džeimijs aiz­gāja līdz tālākajam galam, tad apgriezās precīzi kā karavīrs parādē, nostaigāja visu ceļu atpakaļ, joprojām lēnā, militārā solī. Uz vienu pusi un atpakaļ, atkal un atkal.

Manas kājas drebēja, es ieslīgu atzveltnes krēslā netālu no gai­teņa gala. Reiz pakalpīgi pie manis pienāca viens no visuresošajiem kalpotājiem, lai apjautātos, vai kundze nevēlas vīnu vai varbūt cepumus? Ar rokas mājienu aizraidīju viņu tik pieklājīgi, cik tobrīd spēju, un gaidīju.

Beidzot Džeimijs nostājās manā priekšā, kājas kurpēs ar sud­raba sprādzēm iepletis plecu platumā, rokas joprojām salicis uz mu­guras. Viņš gaidīja, kad es paskatīšos uz augšu, un tikai tad ieru­nājās. Viņa seja bija skarba, neviens muskulītis nodevīgi nenoraustījās, kaut arī līnijas ap acīm no sasprindzinājuma bija iegrauzušās dziļāk.

- Tātad gadu. Tas bija viss, ko viņš pateica. Pēc tam uzreiz pagriezās un jau bija nogājis vairākas pēdas lielu attālumu, kamēr es ar grūtībām izcīnījos no tumšzaļā samta krēsla. Tikko biju pie­cēlusies kājās, kad viņš pajoņoja man garām, trijos soļos sasniedza milzīgo vitrāžas logu un ar labo roku to izsita.

Rūti veidoja tūkstošiem mazu, krāsainu stikliņu, kurus saturēja kausēta svina režģis. Kaut arī viss logs, mitoloģiskā Parisa tiesā­šanas aina, nodrebēja rāmī, svina atlējums vairumu no stikliņiem noturēja un tie palika neskarti; par spīti triecienam un šķindēša­nai, tikai viens caurums robainām malām Afrodītei pie kājām laida iekšā silto pavasara gaisu.

Džeimijs brīdi stāvēja, abas rokas cieši piespiedis pie vidukļa. Tumši sarkans traips izpletās uz kruzuļotās aproces, kas bija apšūta mežģīnēm kā līgavas krekls. Kad sakustējos, lai tuvotos Džeimijam, viņš vēlreiz paspraucās man garām un, neteicis ne vārda, aizgāja.

Es atkal atkritu atzveltnes krēslā tik smagi, ka no plīša pārvalka pacēlās putekļu mākonītis. Gulēju tur šļaugana, acis aizvērusi, un sajutu uzplūstam vēso nakts vējiņu. Mati deniņos bija kļuvuši mitri, un kakla bedrītē ātrs kā putns sitās pulss.

Vai viņš man kādreiz piedos? Atceroties, kā Džeimija acīs pazi­bēja atziņa par nodevību, mana sirds sarāvās kā dūre… “Kā tu vari

no manis to prasīt?” viņš bija sacījis. “Tu… tu, kas zina…” Jā, es zi­nāju un domāju, ka šī zināšana varētu mani atraut no Džeimija, tāpat kā tiku atrauta no Frenka.

Bet vai nu Džeimijs spēs man piedot, vai nespēs, es pati neva­rētu sev piedot, ja nodotu nevainīgu cilvēku to, kuru reiz biju mīlējusi.

- Tēvu grēki, es nomurmināju pie sevis. Tēvu grēkus nedrīkst piemeklēt pie bērniem.

- Kundze?

Es salēcos, atvēru acis un ieraudzīju tikpat sabijušos istabmeitu kāpjamies atpakaļ. Piespiedu roku pie strauji pukstošās sirds un skaļi ievilku elpu.

- Kundze, vai jūs nejūtaties labi? Vai man atnest…

- Nē, es teicu, cik stingri vien spēju. Man nekas nekaiš. Gribu te kādu laiciņu pasēdēt. Lūdzu, ej.

Likās, ka meitene labprāt ir gatava pakalpot.

- Oui, Madame! viņa iesaucās un steidzīgi nozuda gaitenī, at­stājot mani trulu skatienu blenžam uz mīlas ainu dārzā pie pretē­jās sienas. Pēkšņi nosalusi, es ietinos apmetnī, kuru novilkt man tā ari nebija pieticis laika, un atkal aizvēru acis.

Bija jau pāri pusnaktij, kad beidzot aizgāju uz guļamistabu. Džeimijs bija tur, viņš sēdēja pie mazā galdiņa, acīmredzot vēroja pāris tauriņu lidināmies bīstami tuvu svečturim, kas bija vienīgais gaismas avots istabā. Nometu apmetni uz grīdas un tuvojos vīram.

- Neskaries man klāt! viņš uzsauca. Ej gulēt! Viņš runāja gandrīz izklaidīgi, bet es sastingu uz vietas.

- Bet tava roka… es iesāku.

- Nav svarīgi. Ej gulēt! viņš atkārtoja.

Labās rokas pirkstu kauliņus apvija asiņu stīdziņas, un krekla aproce bija stīva no asinīm, bet es nebūtu uzdrīkstējusies pieskar­ties viņam, pat ja viņam vēderā būtu iedurts duncis. Atstāju viņu, skatoties tauriņu nāves deju, un gāju gulēt.

Es pamodos īsi pirms rītausmas, kas ar pirmajiem nākamās die­nas gaismas stariem mīkstināja mēbeļu kontūras istabā. Pa dubultdurvlm es priekšējā istabā varēju redzēt Džeimiju, viņš sēdēja pie galda tāpat, kā biju viņu atstājusi. Svece bija izdegusi, naktstau­riņi aizlidojuši, viņš sēdēja, galvu atspiedis rokās, pirkstus ielaidis nevērīgi apcirptajos matos. Gaisma bija laupījusi visas istabā eso­šās krāsas; pat mati, kas slējās augšā kā dzelkšņi, kā liesmas starp pirkstiem, bija izbalējuši pelnu krāsā.

Es izslīdēju no gultas, nosalusi plānajā, izšūtajā naktskreklā. Kad nostājos Džeimijam aiz muguras, viņš nepagriezās, bet zināja, ka esmu šeit. Kad pieskāros rokai, kas gulēja uz galda, viņš ļāva galvai atliekties atpakaļ, līdz tā novietojās tieši man starp krū­tīm. Es to paberzēju, viņš dziļi nopūtās, un es jutu, ka sasprin­dzinājums sāk atkāpties. Manas rokas aizslīdēja lejup pa Džeimija kaklu un pleciem, cauri plānajam audumam sajūtot auksto miesu. Beidzot es apgāju apkārt galdam un nostājos viņam priekšā. Viņš pastiepa roku un aptvēra manu vidukli, pievilka sev klāt un paslēpa seju manā naktskreklā tieši virs apaļā vēdera ar nedzimušo bērnu.

- Man salst, es beidzot ļoti klusi sacīju. Vai nāksi mani sasil­dīt?

Pēc brīža viņš pamāja ar galvu un, neko neredzot, piecēlās. Aizvedu viņu uz gultu, viņš sēdēja un nepretojās, kamēr es viņu izģērbu un pabāzu zem segas. Iegūlos viņa rokas ielokā, cieši pie­spiedusies, līdz vēsums no ādas izgaisa un mēs gulējām, patvēru­šies maiga siltuma ligzdiņā.

Piesardzīgi es noliku roku Džeimijam uz krūtīm, vieglā glāstā braukāju turp un atpakaļ, līdz krūtsgaliņš kļuva ciets, sīks alku bumbulītis. Uzliekot plaukstu manējai, viņš to apturēja. Baidījos, ka viņš mani atstums, un tā ari notika, bet tikai tāpēc, lai varētu pievelties man tuvāk.

Istabā kļuva gaišāks, un viņš ilgu laiku tikai skatījās man sejā, glāstot no deniņiem līdz zodam, velkot īkšķi gar kakla līniju un tālāk uz atslēgkaulu.

- Ak Dievs, kā es tevi mīlu, viņš čukstēja it kā pie sevis. Viņš skūpstīja mani, neļaujot atbildēt, un ar sakropļoto roku vilka apļus ap vienu krūti, sagatavojies mani paņemt.

- Bet tava roka… es sacīju, šonakt jau otro reizi.

- Nav svarīgi, viņš atbildēja, šonakt jau otro reizi.

Diāna Gabaldone SPĀRE DZINTARĀ 1. DAĻA

Redaktore Iveta Polkmane Mākslinieciskā redaktore Inguna Kļava Švanka Projektu vadītāja Una Orinska