Spāre dzintarā-1

PROLOGS

Es pamodos trīs reizes pirms rītausmas, kad laukā vēl bija tumšs. Pirmajā reizē es jutos skumja, otrajā laimīga, bet pēdējā reizē vien­tuļa. Mani lēnām modināja asaras, ko lēju par lielu zaudējumu, tās maigi skāra manus vaigus kā gādīgas rokas ar mitru drānu mieri­noši slaucītu man seju. Piekļāvos slapjajam spilvenam un pa sāļu upi iepeldēju atmiņā saglabāto bēdu alās, grimu miega valstības pazemes dzīlēs.

Tad es atmodos, nevaldāma prieka pārņemta, mans augums iz­liecās kā loks miesīgas baudas uzplūdos, atkal jutu ādai pieskaramies viņa rokas, un, kad no manas būtnes kodola bija izplatījušies apmie­rinājuma viļņi, pamazām šī pieskāriena sajūta pa nervu takām attā­linājās. Es atstūmu apziņu, atkal pagriezos, meklēdama sīvo, silto pie­pildītas vīrieša kaisles aromu sava mīļotā mierinošajās skavās, miegā.

Trešo reizi es pamodos viena, un mani vairs nespēja aizsniegt ne mīlestība, ne bēdas. Gluži skaidri gara acīm redzēju akmens bluķus. Mazs stāvus uzsliets akmeņu loks zaļa pakalna virsotnē. Kalnu sauca Kreignedans, Feju kalns. Daži saka, ka kalns ir noburts, citi -, ka nolā­dēts. Abiem ir taisnība. Bet neviens nezina ne akmeņu uzdevumu, nedz arī to nolūku.

Izņemot mani.