Spāre dzintarā-1

1 nodaļa. Armijas saraksts

Rodžers Veikfilds stāvēja istabas vidū un jutās kā nonācis aplenkumā. Viņš uzskatīja, ka šī sajūta ir pilnībā attaisnojama, jo viņu patiesi bija aplenkuši: ar dažādiem sīkumiem un piemiņas lietām apkrauti galdi, smagas Viktorijas laika mēbeles, kā pienākas, ar sedziņām uz krēslu atzveltnēm, plīša un tamborētiem pārklājiem, nelieli pašausti paklājiņi uz nospodrinātās grīdas, kas tā vien gaidīja izdevību viltīgi izslīdēt zem pārāk paļāvīgi sperta soļa. Divpadsmit ar mēbelēm, apģērbu un dokumentiem pilnas istabas. Un grāmatas… Mans Dievs, grāmatas!

Kabinetā, kurā jaunais cilvēks pašlaik atradās, trīs sienas sedza plaukti, kas vai lūza no grāmatu pārpilnības. Brošēti kriminālro­māni ar košiem, nobružātiem vākiem, aizkrauti priekšā teļādas vā­kos iesietiem foliantiem, kas bija saspiesti ciešās rindās kopā ar lasītāju kluba biedriem domātiem izdevumiem, senlaicīgiem sēju­miem, kas nočiepti jau izzudušās bibliotēkās, un tūkstošu tūkstoši dažādu traktātu, brošūru un pašrocīgi iesietu manuskriptu.

Līdzīga situācija valdīja mājas pārējās telpās. Ar grāmatām un dokumentiem bija apkrauta katra horizontālā virsma, ikviens skapītis vaidēja un čīkstēja pa šuvēm. Viņa nelaiķis audžutēvs bija nodzīvojis garu un pilnasinīgu dzīvi, krietnus desmit gadus virs Bībelē noteiktās normas “sešdesmit un vēl desmit”. Un savā vai­rāk par astoņdesmit gadu ilgajā mūžā mācītājs Redžinalds Veikfilds neko nebija metis ārā.

Rodžers apspieda vēlmi skriet laukā pa durvīm, ielēkt savā Mor­ris Minor un traukties atpakaļ uz Oksfordu, pametot pastorātu ar visām mantām dabas spēku un vandaļu varā. Nomierinies! viņš sevi apsauca un dziļi ieelpoja. Tu vari tikt ar to galā. Ar grāma­tām būs viegli tikai jāsašķiro, tad jāizsauc kāds, kas aizvedīs tās projām. Skaidrāk par skaidru, ka vajadzēs mašīnu vilciena vagona lielumā, bet viss ir izdarāms. Drēbes nekādu problēmu. Tādas mantas pieņem labdarības veikali.

Viņš nevarēja iedomāties, ko šie veikali iesāks ar melnajiem sarža uzvalkiem, kas šūti ap 1948. gadu, bet trūcīgi ļaudis, iespē­jams, nav īpaši izvēlīgi. Elpa mazliet izlīdzinājās. Lai sakārtotu vecā mācītāja lietas, viņš bija paņēmis mēnesi garu atvaļinājumu no Oksfordas Universitātes Vēstures fakultātes. Varbūt galu galā ar to arī pietiks. Nomācošākajos brīžos bija licies, ka šim uzdevumam vajadzēs veltīt vairākus gadus.

Rodžers piegāja pie viena no galdiem un paņēma mazu porce­lāna trauciņu. Tas bija pilns ar sīkiem metāla taisnstūrīšiem svina “bļembakiem”, žetoniem, kurus 18. gadsimtā katrs pagasts izsnie­dza saviem ubagiem. Kaut kas līdzīgs licencei. Blakus lampai stā­vēja vesela kolekcija māla pudeļu un doze šņaucamās tabakas, dari­nāta no gliemežvākiem ar sudraba stīpām. Atdot tās muzejam? viņš nevarēja izšķirties. Māja bija pilna ar liecībām par jakobītu kustību; mācītājs bija amatieris vēsturnieks, un viņa iecienītākais medību lauks bija 18. gadsimts.

Rodžera pirksti nevilšus sāka glāstīt tabakdozi, slīdot pār uz­raksta melnajām līnijām, Kanongeitas Drēbnieku korporācijas diakonu un mantziņu vārdi un dzīves dati, Edinburga, 1726. gads. Varbūt dažas no mācītāja vērtīgākajām trofejām vajadzētu patu­rēt… bet tad viņš atrāvās, noraidoši papurinādams galvu.

- Nekā nebija, muļķi, viņš skaļi sevi norāja, šis ceļš ved uz trakonamu.

Ja ne citādi, tad var kļūt vismaz par krāmu vācēju. Sāc tikai kaut ko krāt, un beigsies ar to, ka paturēsi visu, dzīvosi šajā bries­mīgajā mājā starp vairāku paaudžu grabažām.

- Esmu jau sācis sarunāties pats ar sevi, viņš nomurmināja.

Doma par drazu paaudžu paaudzēm atgādināja jaunajam vīrie­tim par garāžu, un viņš sagrīļojās. Mācītājs, kurš patiesībā bija Rodžera vectēvocis, adoptēja zēnu, kad tam bija pieci gadi, pēc tam, kad puisēna vecāki bija gājuši bojā Otrā pasaules kara laikā māte aviācijas uzlidojumā, tēvs Lamanša kanāla tumšajos ūdeņos. Klausot savam krājēja instinktam, mācītājs bija paturējis visas Rodžera vecāku mantas, cieši aizdarījis kartona un koka kastēs un noglabājis garāžas dziļumā. Rodžers pilnīgi noteikti zināja, ka pēdējo divdesmit gadu laikā neviena no kastēm nav tikusi at­vērta.

Jaunais Veikfilds izdvesa Vecās Derības cienīgu vaidu, iedomā­joties, ka vajadzēs rakāties pa vecāku lietām.

- Ak Dievs! viņš skaļi izsaucās. Tikai ne to!

Šī piezīme nebija gluži lūgšana, tomēr kā atbilde uz zvanu, kas atskanēja pie durvīm, un Rodžers satrūcies iekoda mēlē.

Mācītājmājas durvīm bija niķis mitrā laikā piebriest, un tas no­zīmē, ka tās bija piebriedušas gandrīz vienmēr. Rodžers atgrūda durvis, kuru čīkstēšana varēja nopietni traumēt bungādiņas, un ieraudzīja uz sliekšņa stāvam sievieti.

- Kā varu jums palīdzēt?

Sieviete bija vidēja auguma un ļoti skaista. Pirmais, ko Rodžers pamanīja, bija trausla ķermeņa uzbūve un baltas drēbes, un to vēl papildināja kupla brūnu, sprogainu matu daļēji savaldīta frizūra. Un piedevām viņam pretī raudzījās ārkārtīgi neparastas, gaišas acis veca heresa krāsā.

Viešņas skatiens atrāvās no viņa vienpadsmitā izmēra iešļūcenēm un uzšāvās līdz sejai, kādu pēdu virs sievietes galvas. Iešķī­bais smaids kļuva platāks.

- Man ļoti nepatīk, ka jāsāk ar banalitātēm, viņa ieteicās,

- bet, apžēliņ, kā tu esi izaudzis, mazo Rodžer!

Jaunais vīrietis juta, ka nosarkst. Sieviete sāka smieties un pa­stiepa roku.

- Jūs taču esat Rodžers, vai ne? Mani sauc Klēra Rendela. Es biju mācītāja sena paziņa. Bet pēdējo reizi jūs redzēju, kad jums bija pieci gadi.

- Ē, jūs teicāt: bijāt mana tēva paziņa? Tad jūs jau zināt…

Smaids pazuda, tā vietā parādījās izteiksme, kas liecināja par

skumjām.

- Jā, man bija ārkārtīgi žēl to dzirdēt. Sirds, vai ne?

- Mm, jā. Ļoti negaidīti. Esmu tikko ieradies no Oksfordas, lai sāktu kārtot… visu. Viņš nenoteikti pamāja ar roku, šajā žestā ietverot mācītāja nāvi un māju viņam aiz muguras ar visu to, kas tajā iekšā.

- Ja pareizi atceros jūsu tēva bibliotēku, tad šis sīkais darbiņš jums ievilksies līdz nākamā gada Ziemassvētkiem, Klēra piezī­mēja.

- Varbūt tādā gadījumā mums nevajadzētu jūs kavēt, atska­nēja klusa balss ar amerikāņu izrunu.

- Ak! Es aizmirsu! iesaucās Klēra, daļēji pagriezusies pret mei­teni, kas līdz šim bija stāvējusi neredzama lieveņa tumšajā stūrī.

- Rodžers Veikfilds mana meita, Brianna.

Brianna Rendela, bikli smaidīdama, paspēra soli uz priekšu. Ro­džers mirkli stingi blenza meitenē, tad atcerējās par pieklājību. Soli atkāpās atpakaļ, plaši atvēra durvis, un uz mirkli viņam iešāvās prātā: nez vai viņš ir uzvilcis tīru kreklu.

- Nekas, nekas! viņš sirsnīgi iesaucās. Es tieši gribēju taisīt pārtraukumu. Nāciet, lūdzu, iekšā!

Namatēvs pamāja, lai abas sievietes iet pa gaiteni uz mācītāja kabinetu, pamanīdams ne tikai to, ka meita ir visai pievilcīga, bet arī to, ka viņa droši vien ir viena no garākajām meitenēm, ko jeb­kad nācies redzēt. Vismaz sešas pēdas, viņš lēsa, redzot viešņas galvu skaram drēbju pakaramā augšējo malu. Sekojot sievietēm, Rodžers nevilšus izslējās, sasniedzot visu sava sešas pēdas trīs collas auguma garumu. Pēdējā brīdī viņš sakumpa, lai nesasistu galvu pret kabineta durvju pārliku, kad, noslēdzot gājienu, iegāja telpā.

- Gribēju ierasties jau agrāk, Klēra sacīja, ērtāk iesēžoties milzīgā atpūtas krēslā. Mācītāja kabineta sienā no grīdas līdz griestiem bija ierīkots logs, un saules stars uzzibsnīja pērļu matu sprādzēs viņas gaiši brūnajos matos. Sprogas bija sākušas lauzties ārā no ieslodzījuma, un runājot viņa vienu izklaidīgi aizlika aiz auss.

- Patiesībā biju jau visu nokārtojusi, lai atbrauktu šeit pagāju­šajā gadā, bet Bostonas slimnīcā radās ārkārtas situācija esmu ārste, viņa paskaidroja, lūpas viegli izliecās smaidā, redzot Ro­džera sejā izbrīnu, kuru viņš necik labi neprata noslēpt. Bet man žēl, ka neatbraucām agrāk, būtu vēlējusies atkal satikt jūsu tēvu.

Rodžers drīzāk brīnījās, kāpēc viņas atbraukušas tagad, ja jau zināja, ka mācītājs ir miris, bet jautāt nebūtu pieklājīgi. Tāpēc uzdeva citu jautājumu:

- Vēlējāties papriecāties par skaistajiem dabasskatiem, ja?

- Jā, mēs no Londonas atbraucām ar mašīnu, Klēra atbildēja. Viņa uzsmaidīja meitai. Gribēju, lai Brī redz šo zemi; pēc runas manieres nemūžam nepateiksiet, ka viņa ir angliete tāpat kā es, kaut ari nekad nav te dzīvojusi.

- Tiešām? Rodžers paskatījās uz Briannu. Pēc anglietes viņa galīgi neizskatījās, puisis nosprieda. Viņai bija ne tikai slaids augums, bet ari biezi, sarkani mati, kas brīvi slīga pāri pleciem, spē­cīgi, stūraini sejas vaibsti un garš varbūt kādu nieku par garu taisns deguns.

- Esmu dzimuši Amerikā, meitene paskaidroja, bet gan mamma, gan tētis ir bija angļi.

- Bija?

- Mans vīrs nomira pirms diviem gadiem, Klēra atbildēja.

- Man šķiet, jūs viņu pazināt… Frenks Rendels.

- Frenks Rendels! Protams! Rodžers iesita sev pa pieri un juta, ka vaigi kļūst karsti, kad Brianna iesmējās. Jūs uzskatīsiet mani par pilnīgu idiotu, bet es tikai nupat aptvēru, kas jūs esat.

Vārds daudz ko izskaidroja, Frenks Rendels bija ievērojams vēs­turnieks un mācītāja Veikfīlda labs draugs; daudzus gadus viņi bija apmainījušies ar informācijas druskām, ko uzzināja par jakobītu noslēpumiem, kaut arī nu jau bija pagājuši vismaz desmit gadi, kopš Frenks Rendels pēdējo reizi bija viesojies mācītājmājā.

- Tātad… jūs apmeklēsiet vēsturiskās vietas Invernesas apkārt­nē? Rodžers riskēja izteikt minējumu. Vai esat jau bijušas Kalodenā?

- Nē, atbildēja Brianna. Bijām paredzējušas aizbraukt nedē­ļas otrajā pusē. Atbildes smaids bija pieklājīgs, bet ne vairāk.

- Esam rezervējušas sev vietas ekskursijai uz Lohnesu šopēcpusdien, Klēra stāstīja. Un, iespējams, rīt aizbrauksim uz Fortviljamu vai arī tāpat paokšķerēsimies pa Invernesu; kopš pēdējo reizi tur biju, pilsēta ir stipri mainījusies.

- Kad tas bija? Rodžers prātoja, vai viņam nevajadzētu pie­dāvāt savus pakalpojumus kā brīvprātīgajam gidam. Laiku šķiest nudien nebūtu prātīgi, bet Rendeli bijuši vecā mācītāja labi draugi. Turklāt izredzes braukt mašīnā uz Fortviljamu divu pievilcīgu sie­viešu sabiedrībā bija krietni patīkamākas nekā vākt ārā no mājas grabažas, kas bija nākamais darbs viņa sarakstā.

- Ak, vairāk nekā pirms divdesmit gadiem. Daudz laika pagā­jis. Klēras balsī ieskanējās savāds tonis, kas lika Rodžeram pa­mest skatienu uz runātāju, bet viņa to uztvēra ar smaidu.

- Nu… viņš saņēmies iesāka, ja varu ko darīt jūsu labā, kamēr esat Hailendā…

Klēra joprojām smaidīja, bet sejā kaut kas mainījās. Gandrīz gri­bējās domāt, ka viņa šos vārdus bija gaidījusi. Viņa paskatījās uz Briannu, tad atkal uz Rodžeru.

- Ja jūs tā sakāt. Viņa pasmaidīja platāk.

- Ak, mammu! Brianna izslējās krēslā. Tu taču negribēsi apgrūtināt Veikfīlda kungu! Paskaties, cik viņam daudz darba! Meitene pamāja uz pieblīvēto kabinetu ar piekrautajām kartona kastēm un grāmatu grēdām.

- Kas par apgrūtinājumu! Rodžers iebilda. Ē… kas par lietu?

Klēra raidīja meitai skatienu, kas lika apklust.

- Nebiju domājusi sist viņam pa galvu un vilkt ar varu līdzi, viņa dzēlīgi sacīja. Bet viņš varbūt pazīst kādu, kas varētu palī­dzēt. Runa ir par nelielu vēsturisku projektu, viņa skaidroja Rodžeram. Man vajag cilvēku, kurš diezgan labi pārzina tēmu 18. gadsimta jakobīti “skaistais princis” Čārlijs un viss viņa bars.

Rodžers ieinteresēts paliecās uz priekšu.

- Jakobītus? viņš pārjautāja. Tas periods gan nav mana spe­cialitāte, bet šo to es zinu gan būtu grūti nezināt, dzīvojot tik tuvu Kalodenai. Redziet, tur notika noslēdzošā kauja, viņš sāka skaidrot Briannai. Tur “skaistā prinča” banda saskrējās ar Kamberlendas hercogu un tika noslaktēti.

- Pareizi, apstiprināja Klēra. Un šim faktam patiesībā ir sais­tība ar to, ko vēlos noskaidrot. Viņa izņēma no somas salocītu papīra lapiņu.

Rodžers to atlocīja un aši pārlaida skatienu tekstam. Tas bija sa­raksts kādi trīsdesmit vārdi, visi vīriešu. Lapas augšmalā bija virsraksts: JAKOBĪTU SACELŠANĀS, 1745 KALODENA.

- 0! 1745. gads, Rodžers noteica. Šie vīri cīnījās Kalodenā, vai ne?

- Tā ir, Klēra piekrita. Un, lūk, ko es vēlos uzzināt… kuri no sarakstā minētajiem vīriem pēc kaujas palika dzīvi?

Rodžers, pētot sarakstu, braucīja zodu.

- Tas ir vienkāršs jautājums, viņš prātoja, bet atbildi atrast, iespējams, būs grūti. Tik daudzi no Hailendas klana vīriem, kas se­koja princim Čārlzam, krita Kalodenas kaujā un netika apbedīti atsevišķos kapos. Viņus guldīja masu kapā, un uz tā uzlika tikai vienu vienīgu akmeni ar klana nosaukumu.

- Es zinu, Klēra sacīja. Brianna nav tur bijusi, bet es… ļoti sen. Rodžeram likās, ka redz Klēros acīs pazibam ēnu, lai arī ska­tiens ātri novērsās, jo viņa atkal kaut ko meklēja somā. Nav nekāds brīnums, viņš domāja. Kalodenas kaujas lauks bija saviļņojošs; pat viņam acīs saskrēja asaras, veroties pāri plašajam tīrelim un atceroties, cik bezbailīgi un drosmīgi bija skotu kalnieši, kas gulēja nogalēti zem velēnas.

Klēra atlocīja vēl vairākas lapas un sniedza Rodžeram. Slaids, balts pirksts slīdēja lejup pa vienas lapas malu. Skaistas rokas, Ro­džers pamanīja; smalki veidotas, rūpīgi koptas un katrā rokā pa gredzenam. Sudraba gredzens labajā rokā bija īpaši pārsteidzošs plata jakobīņu stīpa ar iegravētiem Hailendas vijumiem, izrotāta ar dadža ziediņiem.

- Cik man zināms, tie ir sievu vārdi. Domāju, ka tas var palī­dzēt, ja vīri krituši Kalodenā, tad, ļoti iespējams, sievas pēc tam precējušās otrreiz vai devušās kur citur. Tādi ieraksti noteikti būtu atrodami baznīcu grāmatās. Viņi visi ir no vienas draudzes; baz­nīca bija Brokmordā… tas ir labu gabalu uz dienvidiem no šejienes.

- Ļoti prātīga doma, Rodžers noteica, mazliet izbrīnījies.

- Par kaut ko tādu varētu iedomāties tikai vēsturnieks.

- Diez vai to var teikt par mani, Klēra Rendela sausi norai­dīja komplimentu. Lai gan, dzīvojot kopā ar vēsturnieku, gribot negribot piesavinies dažu labu neparastāku domu.

- Protams. Rodžeram galvā iešāvās kāda ideja, un viņš pie­cēlās no krēsla. Esmu nekam nederīgs namatēvs. Lūdzu, ļaujiet man piedāvāt kaut ko dzeramu, un tad jūs varēsiet man pastāstīt ko vairāk. Varbūt pats varēšu jums šajā lietā palīdzēt.

Par spīti nekārtībai, viņš zināja, kur tiek glabāti dzērieni, un drīz vien bija apgādājis savas viešņas ar viskiju. Briannas glāzē viņš bija ielējis arī krietnu devu gāzētā ūdens, bet ievēroja, ka viņa dzer tā, it kā viņš būtu pasniedzis skudru indējamo līdzekli, nevis labāko Glenfiddich viskiju. Klēra, kura bija lūgusi neatšķaidīt, dzēra ar nesalīdzināmi lielāku patiku.

- Nu tā. Rodžers apsēdās savā vietā un atkal paņēma papīru.

- Interesanta problēma, skatoties no vēstures pētnieka viedokļa. Jūs sakāt, ka visi vīri nāca no vienas draudzes? Droši vien viņi pie­derēja pie viena klana vai dzimtas… Redzu, ka vairākiem ir uzvārds Freizers.

Klēra pamāja ar galvu, rokas saliktas gulēja klēpī.

- Viņi visi bija no vienas muižas nelielas Hailendas zemnieku saimniecības Broktūrekas… vietējie to sauca par Lelibroku. Viņi bija Freizeru klana locekļi, kaut arī oficiāli nekad nebija zvērējuši lor­dam Lavetam kā vadonim. Vīri jau pašā sākumā atbalstīja sacel­šanos; viņi piedalījās Prestonpenas kaujā… bet Laveta vīri ieradās tikai īsi pirms Kalodenas.

- Tiešām? Interesanti gan. Parasti 18. gadsimtā, ierastākos apstākļos, tādas mazas saimniecības zemnieki un rentnieki būtu nomiruši tur, kur dzīvoja, un kārtīgā rindiņā guldīti ciema kap­sētā, pirms tam akurāti reģistrēti baznīcas grāmatās. Taču “skaistā prinča” Čārlija mēģinājums atgūt Skotijas troni 1745. gadā nepār­protami bija izjaucis ierasto dzīves kārtību.

Bada laikos, kas sākās pēc Kalodenas kaujas, neskaitāmi daudz kalniešu bija emigrējuši uz Jauno pasauli; citi no ielejām un tīre­ļiem pārtikas un darba meklējumos palēnām bija pavirzījušies tuvāk pilsētām. Tikai nedaudzi bija palikuši uz vietas, stūrgalvīgi pieķērušies zemei un tradīcijām.

- Iznāktu fantastiska publikācija, Rodžers skaļi domāja. Iz­sekot zināmam skaitam atsevišķu cilvēku, lai paskatītos, kas ar viņiem noticis. Nebūtu tik interesanti, ja viņi visi būtu krituši Kalo­denas kaujā, bet pastāv iespēja, ka dažiem tomēr ir izdevies palikt dzīviem. Viņš būtu pat ar mieru uzņemties šo pētījumu kā aiz­bildinājumu, lai izvairītos no mantu krāmēšanas, pat ja to nelūgtu Klēra Rendela.

- Jā, domāju, ka varēšu jums palīdzēt, viņš sacīja, un Klēra viņu apbalvoja ar siltu smaidu.

-Jūs būtu ar mieru? Tas ir brīnišķīgi! viņa iesaucās.

- Ar lielāko prieku, Rodžers atbildēja. Viņš salocīja papīra lapu un nolika uz galda. Tūlīt ķeršos pie lietas. Bet sakiet, vai jums patika brauciens no Londonas?

Saruna ieguva vispārēju raksturu, kad abas Rendelas apbēra viņu ar stāstiem par ceļojumu pāri okeānam un braucienu mašīnā no Londonas. Rodžera uzmanība mazliet atslāba, un viņš sāka izstrādāt rīcības plānu šim pētniecības projektam. Viņu mocīja

neliela vainas apziņa, ka to uzņēmies; nudien nevajadzētu velti šķiest laiku. Un tomēr jautājums bija interesants. Pilnīgi iespē­jams, ka viņš spēs savienot projektu ar nenovēršamo uzdevumu mācītāja dokumentu sakārtošanu; viņš pilnīgi noteikti zināja, ka garāžā atrodas četrdesmit astoņas kastes, uz kurām ir uzlīmes JAKOBĪTI, ŠIS UN TAS. No domas vien viņam uzmācās vājums.

Rodžers atrāvās no pārdomām par garāžu un pamanīja, ka saruna negaidīti pievērsusies citam tematam.

- Druīdi? Rodžeram griezās galva. Aizdomu pilns viņš palū­rēja savā glāzē, lai pārliecinātos, ka patiešām pielējis viskijam ūdeni.

- Jūs neesat par viņiem neko dzirdējis? Klēra izskatījās ne­daudz vīlusies. Jūsu tēvs… mācītājs… zināja par viņu eksistenci, gan tikai neoficiāli. Varbūt viņš uzskatīja, ka nav vērts jums to stāstīt. Viņš šīs izdarības uztvēra kā joku.

Rodžers pakasīja pakausi, sajaucot biezos, melnos matus.

- Nē, es patiešām neko neatceros. Bet jums taisnība, viņš to droši vien neuztvēra nopietni.

- Nu, es nezinu. Klēra pārlika kāju pār kāju. Saules stars uzspīdēja uz zeķes, izceļot stilba slaidumu.

- Kad es te biju pēdējo reizi kopā ar Frenku… ak Dievs, tas bija pirms divdesmit trijiem gadiem!… Mācītājs viņam stāstīja, ka te ir grupa… mūsdienu druīdu, ja tā varētu viņus nodēvēt. Man nav ne jausmas, cik patiesa bija viņu ticība. Pieļauju, ka ne visai. Brianna tagad ieinteresēta bija paliekusies uz priekšu, viskija glāzi, ko viņa turēja rokā, pavisam aizmirsusi.

- Mācītājs nevarēja oficiāli viņus atzīt… nu, jūs jau zināt, pagā­nisms un tādas lietas… bet saimniecības vadītāja Greiema kundze bija tajā grupā, tāpēc viņš laiku pa laikam šo to uzzināja par druīdu pasākumiem un deva mājienu Frenkam, ka Maija dienas rītausmā notiks kaut kāda ceremonija.

Rodžers palocīja galvu, cenšoties pieņemt domu, ka padzīvo­jusī Greiema kundze, šī ārkārtīgi pareizā sieviete, piekoptu pagānu rituālus un saullēktā dejotu akmeņu loka paēnā. Pats par druīdu

ceremonijām viņš atcerējās tikai to, ka daži piedalījās no zariem pītas statujas dedzināšanā, un tādas izdarības, likās, vēl vairāk nesaskanēja ar kundzi pāri pusmūžam no skotu prezbiteriāņu draudzes.

- Vienā no kalna virsotnēm ir akmeņu loks, pavisam netālu. Un mēs pirms saullēkta devāmies turp, nu, viņas izspiegot, Klēra tur­pināja, kā atvainodamās paraustot plecus. Jūs jau zināt, kādi tie zinātnieki ir, ja runa ir pa viņu pētniecības lauku, tad vispār nav nekādas sirdsapziņas, nemaz nerunājot par takta izjūtu. Pie šiem vārdiem Rodžers mazliet sarāvās, tomēr piekrītoši pamāja ar galvu.

- Un viņas atnāca, Klēra sacīja. Arī Greiema kundze. Visas, satinušās palagos, kaut ko skandēja un dejoja akmeņu loka iekš­pusē. Frenks bija kā apburts, viņa ar smaidu piebilda. Un tas patiešām bija iespaidīgs skats, pat man tā likās.

Klēra uz brīdi apklusa un domīgi nopētīja Rodžeru.

- Dzirdēju, ka Greiema kundze pirms dažiem gadiem aizgājusi mūžībā. Bet nez… vai viņai bija kādi piederīgie. Jūs nezināt? Šķiet, ka piedalīšanās šādās biedrībās bieži tiek mantota; varbūt ir kāda meita vai mazmeita, kas varētu man kaut ko pastāstīt.

- Nu… Rodžers lēnām novilka. Mazmeita ir… viņu sauc Fiona, Fiona Greiema. Patiesību sakot, viņa nāca šurp uz mācītājmāju palīdzēt pēc vecmāmiņas nāves; mācītājs bija pārāk vecs, lai viņu atstātu vienu.

Ja kaut kas spētu aizstāt ainu, kurā Greiema kundze, palagā sa­tinusies, dejo, tad tikai doma par deviņpadsmitgadīgo Fionu kā senu, mistisku zināšanu sargātāju, bet Rodžers saņēma dūšu un turpināja:

- Diemžēl šobrīd viņas te nav. Taču es varu viņai pajautāt.

Klēra noraidoši pamāja ar slaido roku.

- Nepūlieties. Gan jau citu reizi. Mēs jau tā esam jūs ilgi aizka­vējušas. »

Rodžeram par nožēlu, Klēra nolika savu tukšo glāzi uz mazā galdiņa starp krēsliem un Brianna tai pievienoja savu pilno, izska­tījās, ka ar diezgan lielu degsmi. Viņš ievēroja, ka Brianna Rendela

grauž nagus. Šis mazais trūkums piešķīra viņam drosmi spert nā­kamo soli. Meitene bija modinājusi viņā interesi, un jaunais cilvēks nevēlējās, ka viņa aiziet, nedevusi solījumu vēlreiz tikties.

- Starp citu… par akmeņu lokiem, viņš aši ieteicās. Esmu pārliecināts, ka zinu, par ko jūs runājāt. Tas ir ļoti skaists kromlehs un nav pārāk tālu no pilsētas. Viņš tieši uzsmaidīja Briannai Rendelai, automātiski pamanot, ka meitenes vaiga augšējā daļā ir trīs mazi vasarraibumiņi. Domāju, ka projekta īstenošanu varu sākt no Broktūrekas. Tā ir uz to pašu pusi, kur akmeņu loks… ā!

Klēra Rendela pēkšņi parāva savu apjomīgo rokassomu un no­grūda no galda abas glāzes, ielejot Rodžeram klēpī krietni atšķai­dīto viskiju.

- Lūdzu, piedodiet, viņa atvainojās, acim redzami satraukta. Tad pieliecās un sāka uzlasīt kristāla lauskas, neskatoties uz Ro­džera ne visai sakarīgajiem mēģinājumiem viņu apturēt.

Brianna, paķērusi no bufetes sauju auduma salvešu, steidzās palīgā mātei, pārmetot:

- Nu, mammu, patiešām nesaprotu, kā tev ļāva operēt. Tev ne­var uzticēt neko mazāku par maizes kasti. Paskaties, tu esi izmēr­cējusi Veikfīlda kunga kurpes viskijā! Viņa nometās ceļos uz grī­das un sāka slaucīt izlieto viskiju un kristāla gabaliņus. Un arī bikses.

Paņēmusi tīru salveti no kaudzes, ko bija pārlikusi pār roku, viņa čakli spodrināja Rodžera kurpju purngalus, sarkanajām krē­pēm viļņojot ap puiša ceļgaliem. Meitenes galva pacēlās, kad viņa palūrēja uz Rodžera ciskām, enerģiski susinot mitros traipus uz velveta. Viņš aizvēra acis un drudžaini centās domāt par automa­šīnu sadursmēm uz šosejas, par Iekšzemes ieņēmumu dienesta nodokļiem un zinātniskās fantastikas filmām jebko, kas varētu atturēt viņu no galīga apkaunojuma, kamēr Briannas Rendelas siltā elpa viegli spiedās cauri viņa bikšu slapjajam audumam.

- Ē… varbūt pārējo gribat noslaucīt pats? Balss atskanēja kaut kur viņa deguna augstumā, un, atvēris acis, Rodžers ieraudzīja, platu smaidu un divas tumšzilas acis, kas cieši raudzījās viņā. Viņš,

smagi elsodams, it kā tikko būtu bēdzis no vilciena, vārgi pastiepa roku pēc salvetes, ko Brianna viņam pasniedza.

Noliecot galvu, lai pabeigtu tīrīt savas bikses, viņš pamanīja, ka Klēra Rendela vēro viņu ar sejas izteiksmi, kurā žēlums jaucās ar uzjautrinājumu. Nekas cits nebija manāms; nekas no tās liesmas, kuru viņš it kā bija redzējis tieši pirms katastrofas. Lai arī viņa bija satraukta, droši vien tās bijušas tikai iedomas, Rodžers nosprieda. Jo kāda joda pēc lai viņa tīšām lietu zemē viskiju?

- Kopš kura laika tevi interesē druīdi, mammu? Likās, ka Bri­anna sliecas šajā domā saskatīt kaut ko ārkārtīgi smieklīgu; ievēroju, ka viņa bija kodījusi vaiga iekšpusi, kamēr es pļāpāju arRodžeru Veikfīldu, un smaids, ko viņa tobrīd centās noslēpt, tagad bija izpleties pa visu seju. Vai tu arī grasies ietīties palagā un pievienoties tai grupai?

- Tas noteikti būtu daudz interesantāk nekā piedalīties slimnīcas personāla sanāksmēs katru ceturtdienu, es atjokoju. Taču tas būtu mazliet jancīgi. Brī skaļi iesmējās, aizbaidīdama no takas divas zīlī­tes, kas tecēja mums pa priekšu.

- Nē, es atkal kļuvu nopietna. Ne jau druīdu dāmas mani inte­resē. Es Skotijā pazinu kādu cilvēku, kuru, ja vien būtu iespējams, es vēlētos atrast. Man nav viņas adreses neesam uzturējušas kontaktus vairāk nekā divdesmit gadus bet viņa aizraujas ar tādām savādām lietām: burvestības, seni ticējumi, folklora. Tamlīdzīgas padarīšanas. Agrāk viņa dzīvoja te tuvumā; domāju, ja viņa vēl ir te, tad, iespējams, darbotos līdzīgā pulciņā.

- Kā viņu sauc?

Es papurināju galvu un ķēru sprādzi, kas slīdēja ārā no maniem cirtainajiem matiem. Tomēr man neizdevās to satvert un sprādze iekrita ceļmalas garajā zālē.

- Nolāpīts! es nopukojos un pieliecos to pacelt. Nedroši taustījos pa biezi saaugušajiem stiebriem, bet satvert sprādzi nebija viegli, jo mitrajā zālē tā bija kļuvusi slidena. Līdz pat šim brīdim doma par Geilisu Dankenu spēja izsist mani no līdzsvara.

- Nezinu, es teicu, atglauzdama no pietvīkušās sejas matu šķipsnas. Tas ir… pagājis tik ilgs laiks, tagad viņai noteikti ir cits vārds. Viņa bija atraitne; varbūt viņa atkal ir precējusies vai pieņēmusi savu meitasvārdu.

- Ak tā. Brianna par šo tēmu bija zaudējusi interesi, un kādu brīdi mēs gājām klusēdamas. Pēkšņi viņa ierunājās: Ko tu domā par Rodžeru Veikfīldu, mammu?

Es pametu uz meitu skatienu; vaigi viņai bija piesārtuši, bet, iespē­jams, pie tā bija vainīgs pavasara vējš.

- Liekas, ļoti jauks jauns cilvēks, es piesardzīgi atbildēju. Katrā ziņā viņš ir inteliģents; viens no jaunākajiem profesoriem Oksfordā. To, ka viņš ir gudrs, es zināju, bet nebiju pārliecināta, vai viņam pie­mīt iztēle. Zinātniekiem bieži tās pietrūkst. Bet iztēle… tā varētu no­derēt.

- Viņam ir kaifīgas acis. Brianna sapņaini nopūtās, ignorējot jautājumu par vīrieša inteliģenci. Vai esi kādreiz redzējusi tik zaļas acis?

-Jā, tiešām pārsteidzoši, es piekritu. Tādas tās bijušas vienmēr. Atceros, es tās pamanīju jau pirmajā tikšanās reizē, kad viņš vēl bija bērns.

Brianna, pieri saraukusi, raudzījās manī no augšas.

- Nu, mammu, patiešām! Vai tev obligāti vajadzēja teikt: "Ak kungs, kā tu esi izaudzis,” kad viņš atvēra durvis? Tik neveikli!

Es sāku smieties.

- Nu zini, ja esi redzējusi cilvēku, kad viņš sniedzās apmēram tev līdz nabai, un pēkšņi attopies, ka, galvu atgāzusi, raugies viņam nāsīs, es aizstāvējos, atšķirību nepamanīt nav iespējams.

- Mammu! Tomēr viņa iespurcās.

- Un viņam ir ļoti glīts dibens, es piebildu, lai ļautu viņai tur­pināt runāt par Rodžeru. Es to pamanīju, kad viņš gāja pēc viskija.

- Ma-MMU! Kāds vēl izdzirdēs!

Mēs jau bijām gandrīz pienākušas pie autobusa pieturas. Pie ceļa zīmes stāvēja pāris sieviešu un pavecāks kungs tvīda uzvalkā; kad mēs pienācām, viņi pagriezās un mūs kārtīgi noskatīja.

- Vai šeit pietur “Lohsaidas ekskursiju" autobuss? es jautāju, pār­laižot skatienu mulsinošajam uzrakstu un reklāmu daudzumam pie ziņojumu dēla.

- Nu, kā ta’, viena no dāmām laipni atbildēja. Pēc minūtiņām desmit būs klāt. Viņa noskatīja Briannu, kas zilajos džinsos un bal­tajā vējjakā bija tik acīm redzami amerikāniska. Beidzamo patriotisko piesitienu piešķīra pietvīkusī seja, tā bija gluži sarkana, cenšoties ap­valdīt smieklus. Brauksiet aplūkot Lohnesu? Esat te pirmo reizi, vai ne?

Es sievietei uzsmaidīju.

- Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem mēs ar vīru vizinājāmies laivā pa ezeru, bet mana meita Skotijā ir pirmo reizi.

- Ak tā. Šī atbilde piesaistīja pārējo dāmu uzmanību, un viņas sanāca mums apkārt, pēkšņi kļuvušas draudzīgas, izteica padomus un uzdeva jautājumus, līdz ceļa līkumā čīkstēdams iegriezās lielais, dzel­tenais autobuss.

Brianna, pirms iekāpa autobusā, pakavējās, apbrīnojot gleznaino zīmējumu ar zaļām līkloču ceļa cilpām, kas izvijās cauri zilas krāsas ezeram, kura krastus ietvēra melnas priedes.

- Tas būs forši, viņa nosmējās. Ja nu mēs ieraugām briesmoni?

- Nekad neko nevar zināt, es teicu.

Atlikušo dienas daļu Rodžers aizvadīja visai liderigā noskaņo­jumā, izklaidīgi ķērās te pie viena, te atkal cita darba. Grāmatas, kuras bija paredzētas ziedot Senlietu glabāšanas biedrībai un tāpēc vajadzēja iesaiņot, gulēja izgāzušās no kastes, mācītāja vecais kra­vas auto bez sānu apmalēm bija novietots uz ceļa ar paceltu motora pārsegu, tā arī līdz galam nesalabots, un pustukša tējas krūze ar saputotu pienu stāvēja pie elkoņa, kamēr pats viņš tukšu skatienu vērās pievakarē uznākušā lietus sīpās.

Viņš zināja, ka šobrīd vajadzētu strādāt, izkrāmēt mācītāja ka­bineta “sirdi”. Ne jau ņemties ar grāmatām; lai ari darbs būtu mil­zīgs, bet vajadzētu tikai izlemt, kuras grāmatas paturēt un kuras nosūtīt uz SSB vai mācītāja vecās koledžas bibliotēku. Nē, agrāk

vai vēlāk viņam nāksies kārtot gigantisko rakstāmgaldu, kura mil­zīgās atvilktnes bija piestūķētas ar dokumentiem līdz augšai, un visos mazajos plauktiņos rēgojās desmitiem papīru lapu gali. Tur­klāt vajadzēs noņemt visu sīkumu slāni, kas klāja ar korķi apsisto sienu, un atbrīvoties no tiem; šāds uzdevums iedzītu bailes pat vis­drosmīgākajā sirdī.

Ķerties pie šī apnicīgā darba Rodžeru kavēja ne tikai parasta nepatika, bet vēl kaut kas cits. Viņš negribēja to darīt, lai cik tas būtu nepieciešams; viņš gribēja strādāt pie Klēras Rendelas pro­jekta, dzīt pēdas tiem klana vīriem, kuri bija piedalījušies Kalodenas kaujā.

Savā veidā tas bija interesants projekts, kaut arī pētniecības ziņā droši vien nekāds nozīmīgais nebija. Bet ne jau tur tā vaina. Nē, viņš domāja, un, ja vēlējās būt godīgs pret sevi, bija vien jāat­zīst, ka īstenot Klēras Rendelas projektu viņš vēlējās tikai tāpēc, ka gribēja ierasties Tomasa kundzes viesu mājā un nolikt meklējumu rezultātus pie kājām Briannai Rendelai, kā bruņinieki bija likuši pūķu galvas. Pat ja viņš negūtu rezultātus tajā jomā, viņš gribēja steidzīgi atrast kādu iemeslu, lai atkal varētu meiteni satikt un runāt ar viņu.

Brianna atgādināja Bronzino gleznu, viņš nosprieda. Abas ar māti viņas atstāja tādu savādu iespaidu, it kā būtu apvilktas ar kon­tūru, turklāt ar tik dzīviem krāsu triepieniem un tik sīki izstrādā­tām detaļām, ka izcēlās uz fona kā iegravētas. Bet Briannai piemita tik košas krāsas un tā absolūti fiziskās klātbūtnes gaisotne, kas ra­dīja iespaidu, ka Bronzino modeles seko jums ar acīm un tūlīt uzru­nās jūs no ierāmētā audekla. Viņš nekad nebija redzējis, ka Bron­zino glezna, iedzērusi malku viskija, saviebtos, bet, ja būtu, tad nešaubījās ne mirkli, ka tā izskatītos tieši tāda kā Brianna Rendela.

- Ak, pie joda, puisis skaļi nosodījās. Daudz laika jau neva­jadzēs, lai rīt izskatītu iedzīvotāju reģistru Kalodenas pašvaldībā, vai ne? Tu, viņš uzrunāja rakstāmgaldu ar tā daudzkārtīgajām nastām, vienu dienu vari pagaidīt. Un tu arī, viņš vērsās pie sienas un izaicinoši izvilka no plaukta kādu fantāzijas romānu.

Rodžers kareivīgi lūkojās apkārt, it kā mudinot mēbeles iebilst, taču viss palika klusu, vienīgi elektriskais kamīns zumēja. Viņš to izslēdza un, pasitis grāmatu padusē, izgāja no kabineta, pirms tam nodzēsis gaismu.

Taču pēc minūtes viņš atgriezās, tāpat tumsā pārgāja pāri ista­bai un paņēma no galda karavīru sarakstu.

- Vienalga, velns un elle! Rodžers noburkšķēja un iestūķēja papīra lapu krekla kabatā. Negribu to draņķi no rīta aizmirst. Viņš uzsita pa kabatu, sajuta, ka papīrs klusi nočaukst tieši pie sirds, un kāpa augšā pa kāpnēm uz guļamistabu.

Nosalušas stiprajā vējā un lietū, mēs no Lohnesa atgriezāmies ērtajā viesistabā, kur baudījām karstas vakariņas un vaļēja kamīna siltumu. Brianna bija sākusi žāvāties, jau ēdot olu kulteni, tāpēc drīz atvainojās un devās izsildīties vannā. Es vēl kādu brīdi pakavējos lejā, tērzējot ar Tomasa kundzi, viesu mājas īpašnieci, un bija jau teju des­mit, kad beidzot arī es devos augšā, kur mani gaidīja karsta vanna un naktskrekls.

Brianna no rītiem agri cēlās un vakaros agri likās gultā; kad atvēru guļamistabas durvis, es dzirdēju viņas vienmērīgo elpu. Laikus devu­sies pie miera, viņa gulēja veselīgā miegā; es klusiņām staigāju pa istabu, pakāru drēbes un sakārtoju izsvaidītās lietas, bet īsti baidīties, ka varētu viņu pamodināt, man nevajadzēja. Kamēr es darbojos, mājā iestājās klusums, tāpēc man pašai šķita, ka saceļu diezgan lielu troksni.

Biju paņēmusi līdzi vairākas Frenka grāmatas, jo gribēju ziedot tās Invernesas bibliotēkai. Tās bija kārtīgi noglabātas čemodāna apakšā, veidojot stingru pamatu vieglāk saspiežamām lietām, ko biju salikusi virsū. Ņēmu grāmatas pa vienai laukā un liku uz gultas. Pieci cietos vākos iesieti izdevumi ar košiem, spožiem apvākiem. Glīti un pamatīgi. Katra grāmata piecus vai sešus simtus lappušu bieza, neskaitot vārdu rādītāju un ilustrācijas.

Mana nelaiķa vīra Kopotie raksti, ar komentāriem. Apvāka atlocī­tās malas sedza vairāku collu gari teksti ar atzinīgām atsauksmēm,

visu zināmo vēstures ekspertu izteikumiem. Mūža darbam nav slikti, es nodomāju. Ar tādiem sasniegumiem var lepoties. Kompakts, smags, autoritatīvs.

Saliku grāmatas kārtīgā kaudzītē uz galda blakus somai, lai no rīta neaizmirstu. Nosaukumi, protams, uz muguriņām atšķīrās, bet es sakārtoju sējumus tā, lai vienādā drukā iespiestais autora vārds “Frenks V. Rendels" būtu vienā līnijā, cits virs cita. Nelielajā naktslampiņas mestajā gaismas aplī grāmatas mirgoja kā spoži dārgakmeņi.

Pansijā valdīja klusums; šajā gadalaikā viesiem vēl bija par agru, un tie, kas te bija, jau sen bija devušies pie miera. Vienā no kopā sabī­dītajām gultām Brianna klusi ieņurdējās, miegā pagriezās uz otriem sāniem, un uz sapņainās sejas palika garas sarkano matu šķipsnas. No segas apakšas bija izlīdusi viena slaida kāja, un es to saudzīgi apse­dzu.

Vēlēšanās pieskarties aizmigušam bērnam nekad neizgaist, tas ne­kas, ka bērns jau ir krietni lielāks par māti un pati kļuvusi par sievieti kaut arī jaunu. Atglaudu matus Briannai no sejas un noglāstīju galvu. Lūpas miegā savilkās smaidā, īsais apmierinājuma reflekss, cik ātri parādījies, tikpat ātri arī pazuda. Vērojot meitu, arī es pasmaidīju un kā biju rīkojusies jau neskaitāmas reizes iečukstēju viņai ausī, ko miegs bija darījis kurlu.

- Ak Dievs, jūs abi esat tik līdzīgi!

Noriju kaklā sakāpušās asaras tagad tas jau bija kļuvis gandrīz par paradumu un paņēmu no krēsla atzveltnes naktskreklu. Aprīlī Skotijas kalnienē bija sasodīti auksts, bet es vēl nebiju gatava meklēt patvērumu savā siltajā gultā.

Biju lūgusi saimniecei, lai dzīvojamā istabā atstāj kuramies uguni, apsolot, ka pirms gulētiešanas to apdzēsīšu. Bez trokšņa es aizvēru dur­vis, joprojām redzot slaidos locekļus, izjukušo, sarkani zīdaino matu murskuli uz vatētās, zilās segas.

-Arī nav slikts mūža darbs, es nočukstēju tumšajā gaitenī. Var­būt nav tik kompakts, bet sasodīti autoritatīvs.

Mazā dzīvojamā istaba bija tumša un mājīga, uguns bija izku­rējusies, un tagad tikai zema liesma vienmērīgi laizīja lielāko pagali.

Pievilku pie kamīna mazu atzveltnes krēslu un uzcēlu kājas uz aizsargrežģa. Varēju dzirdēt ap sevi visas sīkās mūsdienu dzīves skaņas klusu ledusskapja murrāšanu pirmajā stāvā, dūkšanu un šalkšanu no centrālās apkures, kas uguni kamīnā padarīja par ērtībām, nevis ne­pieciešamību, pārejošo rūkoņu, ko sacēla paretam garām aizbraucoša automašīna.

Bet zem tām visām gulēja Hailendas nakts dziļais klusums. Es sē­dēju pilnīgi nekustīgi, cenšoties to satvert. Bija pagājuši divdesmit gadi, kopš pēdējo reizi biju to jutusi, bet tumsas nomierinošā vara tepat vien bija, ieaijāta ielejās starp kalniem.

Iebāzu roku sava rītatērpa kabatā un izņēmu salocīto lapu Rodžeram Veikfīldam iedotā saraksta kopiju. Bija pārāk tumšs, lai kamīna gaismā lasītu, bet man nevajadzēja redzēt vārdus. Atlocīju lapu, ieliku klēpī, ko sedza zīda naktskrekls, un sēdēju, tukšu skatienu veroties uz nesalasāmo rakstu. Lēnām ar pirkstu vilku pa rindiņām, kā lūgšanu pie sevis murminot katra vīra vārdu. Viņi piederēja pie aukstās pava­sara nakts vairāk nekā es. Bet es turpināju skatīties liesmās, ļaujot tumsai no ārpuses piepildīt tukšumu manī.

Un, nosaucot viņu vārdus, kā aicinot šurp, es spēru pirmo soli atpa­kaļ, lai cauri tumšajam tukšumam dodos uz vietu, kur viņi mani gai­dīja.