Spāre dzintarā-1

2 nodaļa Noslēpumi sabiezē

N ākamajā rītā Rodžers iznāca no Kalodenas pašvaldības nama un rokās viņam bija divpadsmit ar piezīmēm aprakstītas lapas, bet neizpratne arvien auga augumā. Sākumā bija licies, ka šis būs salīdzinoši viegls vēstures pētījums, bet tagad tajā bija parādījušies, neapšaubāmi, savādi samezglojumi.

Kalodenas kaujā kritušo karotāju reģistrā viņš bija atradis tikai trīs no Klēras Rendelas sarakstā minētajiem vārdiem. Šis fakts pats par sevi nebija ievērības cienīgs. Uz Čārlza Stjuarta armijas kara­vīru uzskaiti reti varēja paļauties, jo daži no klanu vadoņiem “skais­tajam princim” bija pievienojušies, pēkšņa untuma vadīti, un dau­dzi bija viņu pametuši vēl mazsvarīgāka iemesla dēļ, pirms vīru vārdi vispār tika iekļauti jebkādā oficiālā dokumentā. Kalniešu ar­mijas uzskaite labākajā gadījumā bija nepilnīga, bet uz kara bei­gām pārstāja eksistēt; galu galā kāda jēga veidot algu sarakstu, ja nav, ar ko tajā minētajiem vīriem maksāt.

Rodžers apdomīgi ielocīja savu izstīdzējušo augumu vecajā Morris, automātiski saraujoties, lai nesasistu galvu. Atvēris mapi, ko pirmīt bija pasitis padusē, jaunais cilvēks ar norūpējušos sejas izteiksmi pētīja nokopētās lapas. Savādi likās tas, ka gandrīz visi Klēras sarakstā minētie vārdi bija parādījušies citā uzskaites doku­mentā.

Nav izslēgts, ka viena klana karavīri dezertējuši no pulka, kad kļuva skaidri redzami tuvojošās katastrofas apmēri; tas nebūtu nekas neparasts. Nē, situāciju nesaprotamu darīja tas, ka Klēras

saraksta vīri bija parādījušies viss saraksts kopumā bez izņē­muma lorda Laveta pulka sastāvā, kuri tika atsūtīti tikai uz kau­jas beigām, lai pildītu Saimona Freizera, lorda Laveta, doto solī­jumu atbalstīt Stjuartus.

Tomēr Klēra bija skaidri pateikusi un pietika uzmest skatienu īstajiem dokumentiem, kas bija viņas rīcībā, lai gūtu apstiprinā­jumu, ka šie vīri, visi kā viens, nāca no nelielas muižiņas Broktūrekas, kas atradās krietni uz dienvidrietumiem no Freizeru zemēm faktiski uz robežas ar Makenziju teritorijām. Vēl vairāk viņa bija sacījusi, ka šie vīri Hailendas armijā dienējuši kopš Prestonpenas kaujas, kas notika kampaņas sākumposmā.

Rodžers papurināja galvu. Tas bija bezjēdzīgi. Skaidrāks par skaidru, ka Klēra varēja kļūdīties ar datumiem viņa pati bija sa­cījusi, ka nav vēsturniece. Bet ne jau ar notikuma vietu? Un kā varēja gadīties, ka Broktūrekas muižas vīri, kuri nebija devuši uzti­cības zvērestu Freizeru klana vadonim, nonākuši Saimona Freizera rīcībā? Tiesa, lords Lavets bija iemantojis iesauku Vecais kūmiņš, turklāt pamatoti, taču Rodžers šaubījās, vai pat vecajam grāfam, kurš bija bīstams ienaidnieks, pietiktu viltības izstrādāt kaut ko tādu.

īgņodamies Rodžers iedarbināja mašīnu un izbrauca no stāv­laukuma. Kalodenas pašvaldības arhīvi bija nožēlojami nepilnīgi; tur atrodamas galvenokārt puķainā stilā rakstītas vēstules no lorda Džordža Marija, kurās viņš žēlojas par piegādes grūtībām, un dokumenti, kas labi izskatījās tūristiem domāto muzeju vitrīnās. Viņam vajadzēja daudz nopietnākus papīrus.

Piebremzē, vecīt! viņš sev atgādināja, šķielēdams atpakaļskata spogulī un vienlaikus vērodams pagriezienu. “Tavs uzdevums ir noskaidrot, kas noticis ar tiem, kas neatstiepa kājas Kalodenā. Kāda nozīme tam, kā viņi tur nokļuva, ja vien kaujas lauku pameta sveiki un veseli?”

Bet viņš nespēja likties mierā. Pavisam savāda situācija. Vār­dus putroja drausmīgi bieži, īpaši Hailendā, kurā, šķiet, puse no konkrētā brīža iedzīvotājiem bija Aleksandri. Tāpēc vīriešus pēc

senas paražas sauca pēc dzīvesvietas, klana vai uzvārda. Dažreiz uzvārda vietā. Lokiels, viens no izcilākajiem jakobītu vadoņiem, pa­tiesībā bija Donalds Kamerons, no Lokielas, un tas viņu brīnišķīgi atšķīra no simtiem citu Kameronu, kuru vārds arī bija Donalds.

Un visiem Hailendas vīriešiem, kurus nesauca Donalds vai Aleks, vārds bija Džons. No trijiem vārdiem, kurus Rodžers bija atradis abos sarakstos kritušo un arī Klēras -, viens bija Donalds Marijs, otrs Aleksandrs Makenzijs Freizers, bet trešais Džons Greiems Freizers. Nevienam nebija pievienots ģeogrāfisks nosau­kums tikai vārds un pulks, kurā viņi bija dienējuši. Lorda Laveta pulks, Freizeru pulks.

Bet, ja nebija vietas nosaukuma, tad nevarēja būt drošs, ka tie bija tie paši cilvēki, kas Klēras sarakstā. Kritušo reģistrā bija minēti vismaz seši Džoni Freizeri, un pat šis saraksts nebija pilnīgs; angļi nepievērsa uzmanību pabeigtībai vai precizitātei vairums doku­mentu bija sagatavoti pēc notikušā fakta, to darīja klanu vadoņi, skaitot pēc deguniem un tādējādi nosakot, kurš nav atgriezies mājās. Bieži vien nepārnāca paši vadoņi, un tas situāciju sarežģīja vēl vairāk.

Rodžers izmisumā nikni izbrauca ar roku cauri matiem, it kā galvas masāža spētu veicināt smadzeņu darbību. Un, ja šie trīs vārdi nepiederēja tiem pašiem cilvēkiem, tad noslēpums kļuva vēl neizprotamāks. Kalodenā nogalēja vairāk nekā pusi no Čārlza Stju­arta armijas. Un Laveta vīri atradās pašā kaujas biezumā, tās epi­centrā. Neiedomājami, ka trīsdesmit vīru liela grupa tajās pozīcijās būtu izdzīvojusi bez neviena kritušā. Laveta vīri sacelšanās dar­bībā iesaistījās tikai noslēgumā kad citos pulkos dezertēšana bija kļuvusi par izplatītu parādību, tajos, kur karavīri bija nodienējuši gana ilgi, lai saprastu, kas viņus gaida, Freizeri izturējās ārkārtīgi lojāli un cieta no sekām.

Aizmugurē atskanēja skaļš auto signāls, kas izrāva Rodžeru no pārdomām, un viņš piebrauca malā, lai palaistu garām lielu, nepa­cietīgu, skaļi rūcošu kravas mašīnu. Domāšana nav savienojama ar

auto vadīšanu, viņš nosprieda. Ja tā turpināsies, tad beigsies ar to, ka viņš tiks saspiests pret akmens sienu.

Kādu laiciņu jauneklis nekustīgi sēdēja un ļāvās pārdomām. Da­biskais impulss mudināja doties uz Tomasa kundzes pansiju un izstāstīt Klērai, ko viņš līdz šim ir atklājis. Fakts, ka apciemojuma laikā varētu rasties iespēja dažas minūtes pagozēties Briannas Rendelas sabiedrībā, darīja šo ideju stipri pievilcīgu.

No otras puses, visi viņa vēsturnieka instinkti kliedza pēc pa­pildinformācijas. Un viņš nepavisam nebija drošs, ka Klēra ir īstais cilvēks, kas to nodrošinās. Rodžers nespēja iedomāties, kādēļ viņai vajadzētu pieņemt viņu šī uzdevuma veikšanai un tajā pašā laikā traucēt tā izpildi, sniedzot neprecīzas ziņas. Tas nebija saprātīgi, bet Klēra Rendela atstāja izcili saprātīga cilvēka iespaidu.

Tomēr neizskaidrots palika negadījums ar viskiju. To atmino­ties, viņam sāka tvīkt vaigi. Rodžers bija pārliecināts, ka Klēra tā rīkojās ar nolūku, un, tā kā viņa, šķiet, nepiederēja pie cilvēkiem, kuriem patīk citus izjokot, viņš bija spiests secināt, ka Klēra tādē­jādi vēlas liegt viņam iespēju uzaicināt Briannu doties braucienā uz Broktūreku. Vai viņa gribēja turēt meitu pa gabalu no tās vietas vai negribēja, ka uz turieni Briannu ved viņš? Jo vairāk Rodžers lauzīja galvu par šo incidentu, jo ciešāk nostiprinājās pārliecība, ka Klēra Rendela no meitas kaut ko slēpj, bet, kas tas varētu būt, viņam nebija ne jausmas. Vēl mazāk viņš spēja saskatīt, kāds tam visam sakars ar viņu vai uzdevumu, ko bija uzņēmies.

Viņš atteiktos to pildīt, ja nebūtu divu apstākļu. Brianna un pa­rasta ziņkāre. Ļoti gribējās zināt, kas notiek, un viņš bija cieši apņēmies tikt ar to skaidrībā.

Rodžers, domās iegrimis, viegli dauzīja ar dūri pa stūri, nepie­vēršot uzmanību garām plūstošajai satiksmei. Beidzot pieņēmis lēmumu, viņš atkal iedarbināja dzinēju un izbrauca uz ielas. Nāka­majā apļveida krustojumā viņš nobrauca trīs ceturtdaļas no loka un iegriezās nobrauktuvē, kas veda uz Invernesas centru un dzelz­ceļa staciju.

“Klīstošais skots” trijās stundās viņu nogādās Edinburgā. Stju­artu arhīva kurators bija mācītāja tuvs draugs. Un viņa rīcībā ir viens pavediens, ar ko sākt, lai cik neizprotams tas arī būtu. Sa­raksts, kurā bija uzskaitīti Laveta pulka karotāju vārdi, liecināja, ka šos trīsdesmit vīrus komandējis kapteinis Džeimss Freizers no Broktūrekas. Minētais kapteinis bija vienīgais redzamais kopējais ķēdes posms, kas savienoja Broktūreku un Laveta Freizerus. Ro­džers nesaprata, kāpēc Džeimsa Freizera vārda nav Klēras sarakstā.

Spīdēja saule reta parādība aprīļa vidū, un Rodžers gribēja izbaudīt to pilnā mērā, tāpēc nolaida mazo lodziņu vadītāja pusē, lai spirgtais vējš viņam gar ausi plūstu mašīnā.

Rodžeram bija vajadzējis palikt Edinburgā pa nakti, un, atgrie­zies nākamās dienas vēlā vakarā, viņš jutās tik noguris no ilgā brauciena vilcienā, ka spēja vien, paklausot Fionas uzstājībai, no­tiesāt siltās vakariņas un iekrist gultā. Bet šodien viņš bija piecēlies atjaunotas enerģijas un apņēmības pilns, sēdās mašīnā un devās uz Brokmordu, mazu ciemu netālu no vietas, kur bija atradusies muiža ar nosaukumu Broktūreka. Ja māte nevēlējās, lai Brianna Rendela brauc uz Broktūreku, tad viņu nekas nekavēja uzmest ska­tienu šai apkārtnei.

Faktiski Broktūreku viņš bija atradis pats, vismaz viņš tā uzska­tīja; tur bija milzīga sabrukušu akmeņu kaudze, kas ietvēra senlai­cīgo, apaļo brochs jeb torņu drupas, tālā pagātnē tos izmantoja gan dzīvošanai, gan aizsardzībai. Rodžers gēlu valodu zināja pietiekami labi, lai saprastu, ka muižas nosaukums nozīmē “pret ziemeļiem vērstais tornis”, un bridi prātoja, kā apaļa celtne var tikt pie tāda vārda.

Uz zemes gabala bija muižas dzīvojamā un saimniecības ēka, abas sabrukušas, lai ari krietna daļa no būves vēl bija saglabājusies. Mājas priekšā pie staba bija pienaglota nekustamā īpašuma māk­lera izkārtne, lietus un vējš bija padarījuši to gandrīz nesalasāmu. Rodžers stāvēja nogāzē virs mājas un vērās apkārt. No pirmā acu

uzmetiena viņš neredzēja neko tādu, kas izskaidrotu Klēras vēlēša­nos atturēt meitu no ierašanās šajā vietā.

Viņš nolika Morris pagalmā un izkāpa. Skaista vieta, bet ļoti no­maļa; bija pagājušas gandrīz četrdesmit piecas minūtes, kopš viņš, piesardzīgi lavierēdams, lai nesasistu eļļas tvertni, no galvenās šosejas bija uzbraucis uz grambaina lauku ceļa.

Mājā iekšā viņš negāja; tā nepārprotami bija pamesta un, ļoti iespējams, bīstama. Tur viņš neko neatradīs. Taču virs durvīm bija iegrebts vārds FREIZERS, un tas pats vārds rotāja gandrīz visus mazos kapakmeņus ģimenes kapsētā tos, kas vēl bija salasāmi. Neko daudz tas nedod, viņš nosprieda. Neviens vārds uz kapu plāk­snēm neatbilda sarakstā minēto vīru vārdiem. Vajadzēs vien turpi­nāt ceļu; spriežot pēc kartes, Brokmordas ciems atradās trīs jūdzes tālāk.

Kā jau Rodžers bija baidījies, ciema baznīciņa bija kļuvusi ne­vienam nevajadzīga un pirms vairākiem gadiem nojaukta. Uzstā­jīgi klaudzinot pie durvīm, viņš saņēma vienaldzīgus skatienus, īgnas sejas izteiksmes un pēdīgi ar paveca zemnieka muti izteiktu nepārliecinošu pieņēmumu, ka vecās baznīcu grāmatas, iespējams, nogādātas Fortviljamas muzejā vai varbūt Invemesā; tur bijis viens mācītājs, kas vācis tādus krāmus.

Noguris un noputējis, bet cerības vēl nezaudējis, Rodžers slāja atpakaļ uz mašīnu, ko bija atstājis ieliņā pie ciema krodziņa. Šādi neveiksmīgi meklējumi ļoti bieži pavada vēstures pētījumus, un Rodžers pie tādiem bija jau pieradis. Ātri izdzert kausu alus nu, varbūt divus, diena tiešām ir neparasti silta un tad uz Fortviljamu.

Ja meklētie dokumenti atrastos vikāra arhīvā, Rodžers īgni prā­toja, tad viņš būtu dabūjis, ko pelnījis. Par to, ka pametis novārtā darbu, lai tvarstītu zilu gaisu un atstātu iespaidu uz meiteni. Brau­ciens uz Edinburgu nebija devis gandrīz neko, tikai ļāvis izsvītrot no saraksta trīs vārdus, ko viņš bija atradis Kalodenas pašvaldības arhīvā; visi trīs vīri, izrādījās, nāca no citiem pulkiem, ne no Broktūrekas vienības.

Stjuartu arhīvs aizņēma veselas trīs istabas un vēl kastes bez uzrakstiem muzeja pagrabā, tāpēc diez vai var sacīt, ka viņš vei­cis pamatīgu izpētes darbu. Tomēr viņš bija atradis dublikātu algu sarakstam, kuru bija redzējis Kalodenas mērijā. Tajā bija uzskaitīti tie vīri, kuri pievienojušies no pulka, kas atradās Laveta kunga saukta par Veco kūmiņu dēla, tas ir, jaunā Saimona, vispārējā pakļautībā. Manīgais, vecais nelietis sēdējis uz diviem krēsliem, Rodžers nosprieda. Mantinieku aizsūtījis cīnīties par Stjuartiem, bet pats palicis mājās, visu laiku apgalvodams, ka ir karaļa Džordija uzticams pavalstnieks. Bet vai tas viņam ko līdzēja?

Šajā dokumentā kā komandieris bija reģistrēts Saimons Freizers Jaunākais, bet Džeimss Freizers nemaz nebija minēts. Taču kaut kāds Džeimss Freizers bija pieminēts armijas depešās, memoran­dos un citos dokumentos. Ja tas bija tas pats cilvēks, tad viņš kau­jas darbībā bija piedalījies diezgan aktīvi. Tomēr, paļaujoties tikai uz vārdu “Džeimss Freizers”, nebija iespējams pateikt, vai tas bijis Broktūrekas Freizers vai kāds cits; Hailendā Džeimss bija tikpat izplatīts vīriešu vārds kā Dankans vai Roberts. Tikai vienā vietā kādam Džeimsam Freizeram bija minēts otrs vārds, kas varēja palī­dzēt identificēšanai, toties tajā dokumentā nekas nebija teikts par viņam pakļautajiem vīriem.

Rodžers paraustīja plecus un aizkaitināts ar rokas mājienu pa­trenkāja nez no kurienes uzradušos izsalkušu knišļu mākoni. Lai izskatītu šos dokumentus sakarīgi, vajadzētu vairākus gadus. Ne­spēdams izbēgt no uzmācīgajiem kukaiņiem, jaunais cilvēks ienira tumšajā alus krodziņā, atstājot badīgo knišļu mākoni meklējam jaunu ēdamo.

Maziem malciņiem dzerot vēso, rūgto alu, Rodžers domās pār­skatīja līdz šim paveikto un iespējas, kādas vēl pavērās. Šodien viņam bija laiks aizbraukt uz Fortviljamu, lai arī tas nozīmētu Invernesā atgriezties vēlu. Un, ja Fortviljamas muzejs neko neat­klātu, tad nākamais loģiskais un arī ironiskais solis būtu kārtīgi parakņāties pa mācītāja arhīviem.

Un pēc tam? Rodžers izdzēra pēdējās alus lāses un pamāja, lai krodzinieks atnes vēl vienu kausu. Nu, ja nonāks tik tālu, tad klaiņāšana ap katru Skotijas baznlciņu un kapsētu Broktūrekas ap­kārtnē noteikti bija labākais, ko viņš varēja izdarīt īsā laika sprīdī. Diez vai Rendelas uzturēsies Invernesā nākamos divus vai trīs ga­dus, pacietīgi gaidot meklēšanas rezultātus.

Rodžers sataustīja kabatā piezīmju grāmatiņu, vēsturnieka pa­stāvīgo ceļabiedru. Pirms aizbraukšanas no Broktūrekas vismaz jāpaskatās, kas atlicis no vecās kapsētas. Nekad nevar zināt, kas uzrodas, un tādējādi viņš sev aiztaupīs vēl vienu braucienu šurp.

Nākamās dienas pēcpusdienā Rendelas pēc Rodžera ielūguma ieradās uz tēju, lai noklausītos atskaiti par padarīto.

- Esmu atradis vairākus jūsu sarakstā minētos vārdus, viņš sacīja Klērai, vedot viņu uz kabinetu. Tas ir ļoti savādi. Neesmu pamanījis vēl nevienu, kurš noteikti būtu kritis Kalodenā. Domāju, ka man ir trīs kandidāti, bet pēc tam izrādījās, ka tie ir citi cilvēki ar tādu pašu vārdu. Rodžers paskatījās uz dakteri Klēru Rendelu; viņa stāvēja gandrīz nekustīgi, ar vienu roku stingri turoties pie atzveltnes krēsla, it kā būtu aizmirsusi, kur atrodas.

- Vai jūs… ē… neapsēstos? Uz Rodžera piedāvājumu Klēra strupi pamāja ar galvu, it kā būtu satrūkusies, un steigšus apsēdās uz krēsla malas. Rodžers ziņkāri noskatīja viešņu, bet, turpinādams runāt, izņēma mapi, kurā bija salicis meklējumos izdarītās piezī­mes, un pasniedza to viņai.

- Kā jau teicu, tas ir savādi. Neesmu uzgājis visus vārdus; lai­kam jau vajadzēs parakņāties pa baznīcas grāmatām un kapsētu reģistrācijas žurnāliem Broktūrekas apkaimē. Lielāko tiesu no šiem dokumentiem es atradu sava tēva arhīvā. Varētu domāt, ka man vajadzēja atrast vismaz pāris kaujas laukā kritušu cilvēku, ņemot vērā, ka viņi visi bijuši Kalodenā. īpaši, ja viņi, kā jūs sakāt, bija vienā no Freizeru pulkiem; tie gandrīz visi bija pašā karadarbības epicentrā, kur notika visasiņainākās kaujas.

- Jā, jums taisnība. Klēras balsī ieskanējās kas tāds, ka Ro­džers neizpratnē paskatījās uz viņu, bet sievietes seja nebija re­dzama, jo viņa bija noliekusies pār rakstāmgaldu. Lielākā daļa no dokumentiem bija kopijas, kuras Rodžers bija pārrakstījis pats ar savu roku, jo tādas eksotiskas tehnoloģijas kā fotokopēšana vēl nebija izlauzušas ceļu līdz valdības arhīviem, kur glabājās Stjuartu dinastijas liecības; pāris lapu tomēr bija oriģināli, kas izrakti no nelaiķa mācītāja Veikfilda 18. gadsmita dokumentu krājuma. Klēra uzmanīgi ar pirkstu šķīra lapas, sargājoties pieskarties tām vairāk, nekā nepieciešams.

- Jums taisnība tas ir savādi. Tagad viņš pazina Klēras balsī skanošās emocijas tā bija aizrautība, tikai sajaukusies ar apmie­rinājumu un atvieglojumu. Tatad viņa zināmā mērā jau bija to gai­dījusi vai cerējusi.

- Sakiet… Viņa saminstinājās. Tie vārdi, kurus jūs atradāt… Kas ar šiem cilvēkiem noticis, ja viņi nav krituši Kalodenas kaujā?

Rodžers nobrīnījās, ka šis fakts Klērai liekas tik nozīmīgs, bet viņš paklausīgi paņēma mapi ar piezīmēm un atvēra.

- Divi no viņiem minēti kuģa pasažieru sarakstā drīz pēc Kalo­denas notikumiem viņi emigrēja uz Ameriku. Četri mira dabiskā nāvē apmēram gadu vēlāk nav nekāds brīnums, pēc kaujas sākās drausmīgs bads un Hailendā mira daudz ļaužu. Un šo es atradu baznīcas grāmatā bet ne tajā draudzē, pie kuras viņš piederēja. Taču esmu gandrīz pārliecināts, ka tas ir viens no jūsu vīriem.

Tikai tagad, kad Klēras pleci atslāba, jaunais vēsturnieks pama­nīja, ka tie bija saspringuši.

- Vai jūs vēlaties, lai es tomēr meklēju arī pārējos? viņš jau­tāja, cerot, ka atbilde būs “jā”. Pāri mātes plecam viņš vēroja Bri­annu. Meitene stāvēja, daļēji pagriezusies pret korķa sienu, it kā mātes projekts viņu neinteresētu, taču Rodžers viņas pierē starp uzacīm saskatīja mazu vertikālu rieviņu.

Varbūt viņa sajuta to pašu, ko Rodžers, apspiesto satrau­kumu, kas ietvēra Klēru kā elektriskais lauks. Viņš to juta kopš brīža, kad Klēra ienāca istabā, un atklājumi to tikai pastiprināja.

Viņš iztēlojās: ja pieskartos viešņai, tad starp viņiem rastos pama­tīga statiskās elektrības dzirkstele.

Jaunekļa domas pārtrauca klauvējiens pie kabineta durvīm. Tās atvērās, un ienāca Fiona Greiema, stumjot servējamos ratiņus, uz kuriem bija pēc visiem likumiem saklāts tējas galds ar kannu, tasītēm, sedziņām, triju veidu sviestmaizēm, krēma kūkām, bis­kvītu, ievārījuma maizītēm un maizītēm ar putukrējumu.

- Ņam! to ieraugot, iesaucās Brianna. Vai tas viss mums vai ari jūs gaidāt vēl desmit cilvēkus?

Klēra Rendela smaidīdama aplūkoja cienastu. Elektriskais lauks nebija izgaisis, bet ar lielām pūlēm nobēdzināts. Rodžers redzēja, ka viena svārku ielocēs paslēptā roka ir tik cieši savilkta dūrē, ka gredzena mala ir iegrauzusies miesā.

- Galds tik bagātīgi klāts, ka mums nevajadzēs ēst vairākas ne­dēļas, viņa sacīja. Izskatās brīnišķīgi!

Fiona staroja. Viņa bija maza auguma, apaļīga un skaista kā brūna vistiņa. Rodžers iekšēji nopūtās. Lai gan viņš varēja priecā­ties, ka ir našķi, ar ko pacienāt viešņas, viņš labi apzinājās, ka cie­nasta dāsnums domāts, lai izpelnītos viņa atzinību, nevis abām sievietēm. Deviņpadsmit gadus vecajai Fionai dzīvē bija viens cēls mērķis. Kļūt par sievu. Vēlams gudra cilvēka sievu. Viņa bija uzmetusi skatienu Rodžeram, kad viņš pirms nedēļas ieradās sa­kārtot mirušā mācītāja lietas, un nolēmusi, ka asociēts vēstures profesors ir labākais variants, ko Invernesa var piedāvāt.

Kopš tā laika viņš tika piestūķēts kā Ziemassvētku zoss cepe­tis, kurpes viņam bija nospodrinātas, čības un zobu suka nolikta gatavībā, gulta saklāta, mētelis notīrīts, vakara avīze nopirkta un nolikta blakus šķīvim, sprands izmasēts, kad viņš garas stun­das bija nostrādājis pie rakstāmgalda, un Fiona pastāvīgi apjautā­jās par viņa fizisko labsajūtu, prāta un vispārējo veselības stāvokli. Hdam mājīguma uzbrukumam Rodžers bija pakļauts pirmo reizi.

Vārdu sakot, Fiona darīja viņu traku. Tas, ka viņš šobrīd nebija noskuvies, vairāk bija reakcija uz viņas neatslābstošo uzbāzību nekā nolaišanās tajā dabiskajā nevīžības stāvoklī, kuru izbauda

vīrieši, kas īslaicīgi atbrīvojušies no darba un sabiedrības uzlikta­jām prasībām.

Iespēja, ka viņu ar Fionu Greiemu varētu saistīt svētās laulības saites, stindzināja jauno vīrieti līdz kaulu smadzenēm. Ar savu pa­stāvīgo čubināšanos viņa iedzītu Rodžeru ārprātā nepilna gada laikā. Taču bez tā bija vēl Brianna Rendela, kura šobrīd domīgi pētīja ser­vējamos ratiņus, it kā nevarēdama izšķirties, no kura gala lai sāk.

Šajā pēcpusdienā Rodžers savu uzmanību bija koncentrējis vie­nīgi uz Klēru Rendelu un viņas projektu, vairīdamies palūkoties uz meitu. Klēra Rendela bija glīta sieviete ar smalku kaulu uzbūvi un gaišu ādu, kas ļāva viņai sešdesmit gadu vecumā izskatīties tādai pašai kā divdesmit gados. Bet, skatoties uz Briannu Rendelu, pui­sim gandrīz aizrāvās elpa.

Stāja viņai bija kā karalienei, viņa nebija uzkumpusi, kā bieži notiek ar gara auguma meitenēm. Redzot mātes taisno muguru un graciozo stāju, viņam bija skaidrs, kur Brianna guvusi šo īpašību. Taču ne ievērojami slaido augumu, ne arī līdz viduklim slīgstošo matu kaskādi, sarkanu ar zeltainām un vara dzirkstīm, dzintara un kanēļa krāsas šķipsnām, kas sprogojās ap seju un klājās pār pleciem kā apmetnis. Acis tik tumši zilas, ka citā apgaismojumā izskatītos melnas. Ne ari plato, stingro mutes līniju ar pilnīgu apakšlūpu, kas aicināt aicināja uz mazām bučiņām un kaislīgiem kodieniem. To visu viņa noteikti bija mantojusi no tēva.

Visumā Rodžers priecājās, ka Briannas tēva te nav, jo viņš no­teikti justos tēvišķīgi aizskarts par domām, ko Rodžers perināja savā galvā; viņš izmisīgi baidījās, ka tās varētu atspoguļoties arī sejā.

- Tēju? viņš viesmīlīgi piedāvāja. Lieliski. Brīnišķīgi. Izska­tās gardi, Fiona. Ē, paldies, Fiona. Es, hm, nedomāju, ka mums vēl kaut ko vajadzēs.

Ignorējot nepārprotamo mājienu, Fiona, pieklājīgi palokot galvu, pateicās viešņām par komplimentiem, izveicīgi, bez liekām kustībām izdalīja sedziņas un tasītes, padeva pirmo šķīvi ar kūkām un likās sagatavojusies palikt un izturēties kā namamāte.

- Krējumu uz maizītēm, Rodž… tas ir, Veikfīlda kungs? viņa piedāvāja un, negaidīdama atbildi, ķērās pie karotes. Jūs esat pār­lieku tievs, jūs vajag uzbarot. Viņa sazvērnieciski uzmeta ska­tienu Briannai Rendelai, sakot: Jūs jau zināt, kādi tie vīrieši ir; ja nav sievietes, kas par to parūpējas, nekad kārtīgi nepaēd.

- Cik labi, ka jūs par viņu rūpējaties, Brianna pieklājīgi atbil­dēja.

Rodžers dziļi ievilka elpu un vairākas reizes pakustināja pirk­stus, līdz vēlme nožņaugt Fionu pārgāja.

- Fiona, viņš ierunājās. Vai tu… ē… vai tu būtu tik laipna un izdarītu man mazu pakalpojumu?

Meitene iespīdējās kā jāņtārpiņš, lūpas savilkās dedzīgā smaidā, iedomājoties, ka varēs Rodžera labā kaut ko izdarīt.

- Protams, Rodž… Veikfīlda kungs! Jebko!

Rodžeram bija mazliet neērti, bet viņš sevi mierināja, ka tas nāks par labu ne tikai viņam, bet arī Fionai. Ja viņa tūlīt neies pro­jām, tad drīz vien viņš vairs nespēs atbildēt par sevi un izdarīs kaut ko tādu, ko viņi abi nožēlos.

- Liels paldies, Fiona. Nekas svarīgs jau nav. Es tikai pasūtīju… nedaudz… viņš drudžaini domāja, cenšoties atcerēties kāda no ciema veikalu īpašnieku vārdiem, …nedaudz tabakas no Bjūkena kunga Lielajā ielā. Vai tu varētu aiziet un to atnest? Pēc tik brīniš­ķīgas tējas es labprāt izpīpētu vienu pīpi.

Viņa jau raisīja nost priekšautu Rodžers ar nepatiku pama­nīja, ka tas ir cakains, ar mežģīnēm. Kad aiz Fionas noklakšķēja kabineta durvis, viņš uz mirkli atvieglojumā aizvēra acis, šobrīd atvairīdams domu, ka nesmēķē. Atvieglojumā nopūties, viņš atgrie­zās pie sarunas ar viešņām.

- Jūs jautājāt, vai es vēlos, lai meklējat pārējos sarakstā minē­tos vārdus, gandrīz tūlīt sacīja Klēra. Rodžeram radās dīvaina sajūta, ka viņa par Fionas aiziešanu jūtas tikpat atvieglota. Jā, vēlos… ja tas jūs pārlieku neapgrūtinātu?

- Nē, nē! Nepavisam! Rodžers iesaucās, tikai nedaudz pieme­lodams. Ar lielāko prieku.

Rodžera roka neizlēmīgi kavējās virs servējamo ratiņu dāsnās kravas, tad aši kā čūska pašāvās uz priekšu un satvēra kristāla karafi, kurā bija divpadsmit gadus vecs viskijs Muir Breame. Viņš juta, ka pēc cīniņa ar Fionu ir to godam nopelnījis.

- Vai nevēlaties? Rodžers pieklājīgi piedāvāja. Pamanījis rie­buma izteiksmi Briannas sejā, viņš steigšus piebilda: Vai varbūt tēju?

- Tēju, Brianna atviegloti sacīja.

- Tu nezini, no kā atsakies, Klēra teica meitai, ar baudu ieel­pojot viskija aromātu.

- Zinu gan, Brianna atbildēja. Tāpēc jau atsakos. Viņa paraustīja plecus un, savilkusi vienu uzaci, palūkojās uz Rodžeru.

- Masačūsetsā alkoholu drīkst lietot tikai no divdesmit viena gada vecuma, Klēra paskaidroja Rodžeram. Brī jāgaida vēl astoņi mēneši, tāpēc viņa nav pieradusi pie viskija.

- Tu runā tā, it kā tas, ka cilvēkam negaršo viskijs, būtu nozie­gums, Brianna iebilda, pāri tējas tases malai uzsmaidot Rodže­ram.

Viņš par atbildi savilka uzacis.

- Mīļā jaunkundz, viņš bargi sacīja. Te ir Skotija. Protams, viskija noniecināšana ir noziegums.

- Ak tā? Brianna laipni atteica, nevainojami atdarinādama viņa skotu neskaidro izrunu. Nu tad cer-rēsim, ka tas nav sodāms ar-r nāvi kā slepkavība.

Pārsteigts viņš norija smieklus kopā ar viskiju un aizrijās. Kle­podams un sizdams sev pa krūtīm, viņš paskatījās uz Klēru, lai aici­nātu kopā pasmieties par joku. Viņas lūpās kavējās samākslots smaids, bet seja bija kļuvusi gluži bāla. Tad viņa samirkšķināja plakstus, smaids kļuva dabiskāks un neveiklais brīdis bija garām.

Rodžers brīnījās, cik viegli viņiem raisās sarunas gan par nie­kiem, gan Klēras projektu. Brianna nepārprotami bija interesējusies par tēva darbu un par jakobītiem zināja krietni vairāk nekā māte.

- Liels brīnums, ka viņi vispār tika līdz Kalodenai, viņa sacīja.

- Vai jūs zinājāt, ka kalnieši Prestonpenas kaujā uzvarēja, kaut

viņiem bija tikai knapi divi tūkstoši vīru? Pret angļu armiju, kurā bija astoņi tūkstoši! Neticami!

- Un Folkērkas kaujā gāja bojā gandrīz tikpat, Rodžers viņai piebalsoja. Mazākā skaitā, sliktāk bruņoti, pārvietojās kājām… viņiem nemaz nevajadzēja izdarīt to, ko viņi izdarīja… bet izdarīja!

- M-khm, Klēra nokremšļojās un iedzēra pamatīgu malku vis­kija. Izdarīja.

- Man kaut kas ienāca prātā, Rodžers ar tēlotu nevērību sa­cīja Briannai. Varbūt jūs vēlētos atbraukt man līdzi uz dažām vie­tām… kaujas laukiem un šur tur citur? Tur ir interesanti, un esmu pārliecināts, ka jūs ārkārtīgi palīdzētu meklēšanā.

Brianna sāka smieties un atglauda no sejas matus, kuri visu laiku krita tējā.

- Par palīdzību nezinu, bet braukt es gribētu ļoti.

- Kolosāli! Pārsteigts un sajūsmināts, ka saņēmis piekrišanu, Rodžers tvēra karafi un gandrīz nometa zemē. Klēra to noķēra un rūpīgi pielēja viņa glāzi.

- Mazākais, ko varu darīt pēc tam, kad pagājušajā reizē to iz­gāzu. Viņa pasmaidīja, atbildot uz jaunā cilvēka pateicības vār­diem.

Redzot viņu tādu, uzmanīgu un mierīgu, Rodžers gandrīz sāka šaubīties par agrākajām aizdomām. Varbūt galu galā tas tomēr bija nelaimes gadījums? Šī skaistā, dzestrā seja viņam neko neatklāja.

Pēc pusstundas no tējas galda klājuma nekas nebija atlicis, ka­rafe bija tukša un viņi visi trīs sēdēja, apmierinājuma transā iegri­muši. Brianna mazliet patriņājās, pameta skatienu uz Rodžeru un pēdīgi pavaicāja, vai drīkst izmantot “vannasistabu”.

- O, tualeti? Protams. Viņš uzslējās kājās, smagnējs, jo bija saēdies Dandī kūku un mandeļu biskvītu. Ja viņš drīz netiks no Fio­nas vaļā, tad līdz aizbraukšanai uz Oksfordu svērs trīssimt mārciņas.

- Tā ir vecmodīga, viņš paskaidroja, gaitenī rādīdams, kur ir tualete. Ar tvertni pie griestiem un noraujamo ķēdi.

- Tādas es redzēju Britu muzejā, Brianna sacīja un pamāja ar galvu. Ne jau ekspozīcijā, bet dāmu istabā. Mirkli pasvārstījusies,

viņa jautāja: Jums ir tāds pats tualetes papīrs kā Britu muzejā, vai ne? Ja tā, tad paņemšu no somiņas papīra kabatlakatiņus.

Rodžers aizvēra vienu aci un ar otru pētīja Briannu.

- Vai nu tas ir ļoti savāds, neloģisks jautājums, viņš teica,

- vai arī esmu izdzēris vairāk, nekā man likās. Patiesībā viņi ar Klēru bija ļoti veiksmīgi nokopuši Muir Breame, bet Brianna bija aprobežojusies ar tēju.

Klēra, noklausījusies jauniešu sarunu, smējās, tad piecēlās, lai padotu Briannai dažas salocītas salvetes no savas somas.

- Šaubos, vai tas būs vaskots papīrs ar zīmogu “Viņa Majestā­tes valdības īpašums” kā muzejā, bet diez vai daudz labāks, viņa sacīja meitai. Britu tualetes papīrs parasti ir visai ciets.

- Paldies. Brianna paņēma salvetes un devās uz durvīm, tad atkal pagriezās atpakaļ. Kāda joda pēc cilvēki tīšuprāt taisa tādu tualetes papīru, kas ir ciets kā folija? viņa noprasīja.

- Mūsu vīri ir kā ozoli, Rodžers noskandēja, un viņu sēžam­vietas ir no nerūsējoša tērauda. Tas rūda tautas raksturu.

- Skotu gadījumā tas laikam ir paaudzēs pārmantots nervu nejutīgums, Klēra piebilda. Tādiem vīriešiem, kas kiltos sēž zirga mugurā, pēcpusēm jābūt kā seglu ādai.

Brianna iespurcās.

- Ļoti negribētu redzēt, ko viņi izmantoja par tualetes papīru toreiz, viņa pajokoja.

- Patiesībā nebija tik ļauni, Klēra pārsteidza ar atbildi. Deviņvīruspēka lapas ir tiešām ļoti mīkstas, tikpat labas kā divu kārtu papīrs. Un ziemā vai telpās izmantoja mitru lupatu ne pārāk higiēniski, bet gana ērti.

Rodžers un Brianna brīdi blenza pavērtām mutēm.

- Ē… izlasīju kādā grāmatā, Klēra paskaidroja un pārsteidzošā kārtā nosarka.

Kad Brianna, klusi pie sevis smejoties, devās meklēt labierīcī­bas, Klēra palika stāvam pie durvīm.

- Ārkārtīgi jauki, ka jūs tik viesmīlīgi mūs uzņemat. Viņa uzsmaidīja Rodžeram. Īslaicīgais satraukums bija pagaisis, un atkal

atgriezies viņas parastais līdzsvarotais garastāvoklis. Un neizmē­rojami laipni, ka esat tik daudz izdibinājis par sarakstā minētajiem cilvēkiem.

- Darīju to labprāt, Rodžers apgalvoja. Tā bija jauka pār­maiņa pēc šiem zirnekļu tīkliem un naftalīna. Tiklīdz būšu uzzinā­jis par jakobitiem vēl kaut ko, došu jums ziņu.

- Pateicos. Klēra svārstījās, pameta skatienu pāri plecam, tad pieklusināja balsi: Atklāti sakot, kamēr Brī te nav… es gribēju jums kaut ko lūgt, privāti.

Rodžers nokāsējās un sakārtoja kaklasaiti, ko par godu šim no­tikumam bija uzlicis.

- Nekautrējieties, viņš mudināja, jo, tējas dzeršanas panā­kumu iedrošināts, jutās ārkārtīgi dāsns. Esmu jūsu rīcībā.

- Jūs aicinājāt Brī braukt jums līdzi lauka pētījumos. Gribēju jūs lūgt… ir kāda vieta, uz kuru nevajadzētu viņu vest, ja jums nav iebildumu.

Rodžera galvā uzreiz atskanēja trauksmes zvans. Vai viņš tūlīt uzzinās ar Broktūreku saistīto noslēpumu?

- Stāvakmeņu loks… kuru sauc par Kreignedanu. Klēra no­pietnu seju paliecās uz priekšu. Man ir pamatots iemesls, citādi es nelūgtu. Gribu Briannu pati aizvest uz tiem akmeņiem, bet šobrīd diemžēl nevaru jums teikt, kādēļ. Es to kādreiz pateikšu, bet ne tagad. Vai jūs man apsolāt?

Rodžera galvā viena doma nomainīja citu. Tātad ne jau uz Brok­tūreku viņa nevēlējas laist meitu! Viens noslēpums bija noskaidro­jies, bet cits kļuvis vēl neizprotamāks.

- Ja jūs tā vēlaties, viņš beidzot sacīja. Protams.

- Paldies. Viņa viegli vienu reizi pieskārās Rodžera rokai un pagriezās, lai dotos projām. Ieraugot Klēras siluetu uz gaismas fona, Rodžeram kaut kas iešāvās prātā. Varbūt nebija īstais brīdis uzdot šādu jautājumu, bet nekas slikts jau nenotiks.

- 0, daktere Rendela… Klēra?

Viņa atkal pagriezās pret jauno vīrieti. Kad visa uzmanība ne­bija pievērsta Briannai, viņš pamanīja, ka arī Klēra Rendela ir

skaista sieviete. Seja viņai bija pietvīkusi no viskija, bet acis ārkār­tīgi neparastā gaiši zeltaini brūnā krāsā kā sasalis dzintars.

- Visos dokumentos, kas saistīti ar šiem vīriem, Rodžers rū­pīgi izvēlējās vārdus, pieminēts kāds kapteinis Džeimss Freizers, kurš, šķiet, bijis viņu vadonis. Bet jūsu sarakstā viņa nav. Man tikai ienāca prātā… vai par viņu jūs visu zināt?

Klēra brīdi stāvēja kā sastingusi, un Rodžers atcerējās, ka tāpat viņa bija izturējusies pēcpusdienā, kad te ieradās. Bet pēc brīža viņa viegli noskurinājās un atbildēja savaldīgi, vismaz ārēji.

- Jā, par viņu es zinu. Viņa runāja mierīgi, bet seja bija kļuvusi stipri bāla un kakla bedrītē varēja redzēt strauji sitamies pulsu.

- Viņu es neiekļāvu sarakstā, jo zinu, kas ar viņu notika. Džeimijs Freizers krita Kalodenā.

- Vai esat par to droša?

It kā dedzīgi vēlēdamās tikt projām, Klēra paķēra savu somu un paskatījās uz to pusi, kur gaiteņa galā Brianna grabināja vannasistabas durvju senlaicīgo rokturi, kas liecināja par viņas mēģināju­miem tikt laukā.

- Jā, Klēra sacīja neatskatoties. Pilnīgi droša. Ak, Veikfīlda kungs… tas ir, Rodžer. Viņa strauji pagriezās pret namatēvu, cieši pievērsusi viņam savas neparastās krāsas acis. Šajā apgaismojumā, viņš domāja, tās izskatās gandrīz dzeltenas liela kaķa, leoparda, acis.

- Lūdzu, viņa sacīja, nerunājiet ar manu meitu par Džeimiju Freizeru.

Bija jau vēls, un Rodžeram sen vajadzēja būt gultā, bet miegs nemaz nenāca. Vai nu Fionas dusmu, vai Klēras Rendelas neizpro­tamo pretrunu, vai priecīgo izredžu veikt pētījumus kopā ar Bri­annu Rendelu dēļ miegs viņam nebija ne prātā un droši vien tik drīz arī nebūs. Viņš izvēlējās nevis mētāties un grozīties pa gultu vai skaitīt aitas, bet izmantot nomoda stundas lietderīgākiem mēr­ķiem. Rakņāšanās pa mācītāja papīriem, visticamāk, uzdzīs miegu.

Gaiteņa galā Fionas istabā vēl dega gaisma, bet viņš kāpa lejā uz pirkstgaliem, lai viņu neiztraucētu. Tad, iededzis kabinetā lampu, bridi stāvēja, apsverot, cik liels uzdevums viņu gaida.

Telpa atspoguļoja mācītāja Veikfīlda domāšanas veidu. Vienu kabineta sienu pilnībā sedza korķa plāksne, gandrīz divdesmit reiz divpadsmit pēdu liela. Faktiski korķis nemaz nebija redzams, jo to kārtu kārtām klāja papīri, zīmītes, fotogrāfijas, uz mimeogrāfa kopētas lapas, rēķini, kvītis, putnu spalvas, noplēsti aplokšņu stūri ar interesantām pastmarkām, adreses, atslēgu saišķi, pastkartes, gumijas un citi nieki, pielīmēti vai piesieti ar auklas galiņu.

Visi šie sīkumi vietām bija sakrājušies divpadsmit kārtās, tomēr mācītājs vienmēr nekļūdīgi spēja atrast to, ko meklēja. Rodžers domāja, ka izkārtojums uz sienas pakļāvās kādam principam, tik viltīgam, ka pat amerikāņu NASA zinātnieki to nespētu atšķetināt.

Rodžers šaubīdamies vērās uz sienu. Loģiska sākumpunkta ne­bija. Viņš piesardzīgi pastiepa roku pēc kopētas lapas, kuru bija atsūtījis bīskapa birojs, ar Ģenerālās asamblejas datumiem, bet viņa uzmanību piesaistīja zem tā redzamais pūķis, zīmēts ar krītiņiem. Netrūka ne māksliniecisku dūmu mākoņu pie ieplestajām nāsīm, ne zaļu liesmu, kas šāvās no atvērtās rīkles.

Lapas apakšā lieliem, šķībiem drukātiem burtiem bija rakstīts RODŽERS. Viņš neskaidri atcerējās sevi skaidrojam, ka liesmas ir zaļas, jo pūķis ēd vienīgi spinātus. Viņš palaida vaļā Ģenerālās asamblejas sarakstu, kas nogūla savā vietā, un novērsās no sienas. To varēs sakārtot vēlāk.

Rakstāmgalds, milzīgs ozolkoka galds ar paceļamu virsmu un vismaz četrdesmit ar papīriem piebāztiem nodalījumiem, salīdzi­nājumā likās tīrais nieks. Nopūties Rodžers pievilka tuvāk nobru­žātu krēslu un apsēdās, lai iepazītos ar dokumentiem, kurus mācī­tājs uzskatīja par glabāšanas vērtiem.

Vienā kaudzītē bija rēķini, kas vēl jāsamaksā. Citā kaudzītē papīri, kas izskatījās oficiāli: automašīnu piederību apliecinoši dokumenti, mērnieka atskaite, būvinspekcijas sertifikāti. Vēl viena

kaudzīte ar vēstures piezīmēm un referātiem. Un vēl ģimenes pie­miņas lietas. Un vislielākā nederīgajiem papīriem.

Dziļi nogrimis darbā, viņš nedzirdēja aiz muguras atveramies durvis un tuvojošos soļus. Pēkšņi blakus uz galda parādījās liela tējkanna.

- Ko? Viņš, acis mirkšķinādams, izslējās.

- Nodomāju, ka tēja nenāktu par ļaunu, Veikf… tas ir, Rodžer. Fiona nolika mazu paplāti, uz kuras bija tase ar apakštasīti un šķī­vis ar cepumiem.

- 0, paldies. Patiesībā viņam gribējās ēst, un viņš uzsmaidīja Fionai tik draudzīgi, ka meitenes apaļajos, gaišajos vaigos saskrēja asinis. Šķiet, smaida iedrošināta, viņa negāja projām, bet uzmetās uz rakstāmgalda stūra un sajūsmināta skatījās, kā Rodžers strādā, laiku pa laikam nokozdams šokolādes cepumu.

Neskaidri juzdams, ka kaut kādā veidā vajadzētu izrādīt meite­nei uzmanību, Rodžers pacēla aizkosto cepumu un noņurdēja:

- Labs.

- Tiešām? Zini, es pati cepu. Fionas pietvīkums kļuva vēl tum­šāks. Glīta meitene šī Fiona. Neliela auguma, apaļīga, ar tumšiem, sprogainiem matiem un lielām, brūnām acīm. Pēkšņi Rodžers atta­pās, ka iedomājies, nez vai Brianna Rendela prot gatavot, un papu­rināja galvu, lai sakārtotu domas.

Acīmredzot Fiona to uztvēra kā neticības žestu un paliecās tuvāk.

- Nē, patiešām, viņa centās iegalvot. Pēc manas vecmāmiņas receptes. Viņa vienmēr teica, ka tie ir mācītāja mīļākie cepumi. Lielās, brūnās acis viegli aizmiglojās. Viņa atstāja man visu, arī pavārgrāmatas. Jo es, redz’, biju viņas vienīgā mazmeita.

- Man žēl tavas vecmāmiņas, Rodžers no sirds sacīja. Bet tas bija ātri, vai ne?

Fiona sērīgi nomurmināja:

- Ak jā. Dienā bija vesela kā rutks, pēc vakariņām teica, ka esot drusku sagurusi, un devās gulēt. Meitene savilka uz augšu plecus un atkal nolaida. Viņa aizgāja gulēt un tā arī nepamodās.

- Viegla nāve, Rodžers noteica. Man par to prieks. Greiema kundze bija mācītājmājas pastāvīga iemītniece vēl pirms paša Ro­džera bailīga, tikko vecākus zaudējuša piecgadnieka ierašanās. Jau toreiz, būdama pusmūžā, pieaugušu bērnu māte, viņa bagātīgi apveltīja zēnu, kurš pavadīja skolas brīvdienas mājās, ar prasīgas, lietišķas mātes mīlestību. Viņi abi ar mācītāju bija savāds pāris, bet divatā viņi veco namu bija padarījuši bārenim par mājām.

Atmiņu aizkustināts, Rodžers pastiepa roku un paspieda Fio­nas pirkstus. Viņa atbildēja, un brūnās acis pēkšņi likās izkūstam. Mazā mute ar rožu pumpura lūpām mazliet pavērās, un viņa pie­liecās pie Rodžera, siltā elpa skāra viņa ausi.

- Ē, paldies, Rodžers izmocīja. Viņš izrāva roku no Fionas tvēriena strauji, it kā būtu apdedzinājies. Liels paldies. Par… par… ē… tēju un visu. Labi. Tā bija ļoti garšīga. Ļoti garšīga. Paldies. Viņš pagriezās un, lai slēptu savu apjukumu, steigšus sniedzās pēc kārtējā papīru žūkšņa un no pirmā nodalījuma, kas gadījās pa rokai, izņēma sainī satītus avīžu izgriezumus.

Viņš atlocīja nodzeltējušo rakstu vīkšķi un, pieturot ar rokām, izklāja uz galda. Pieri saraucis, nopietni koncentrējies, Rodžers piebāza galvu pavisam tuvu klāt izplūdušajam tekstam. Pēc brīža Fiona, dziļi nopūtusies, piecēlās, un viņas soļi attālinājās uz durvju pusi. Rodžers nepacēla galvu.

Arī viņš izdvesa dziļu nopūtu, uz mirkli atvieglojumā aizvēra acis un noskaitīja īsu pateicības lūgšanu par to, ka par mata tiesu izglābies. Jā, Fiona bija pievilcīga. Jā, viņa, neapšaubāmi, izcili ga­tavoja. Bet viņa bija arī ziņkārīga, uzmācīga, kaitinoša un cieši apņēmusies apprecēties. Ja viņš vēl kaut reizi pieskarsies ar roku tai sārtajai miesai, nākamajā mēnesī viņus jau uzsauks baznīcā. Bet, ja vispār notiks kāda uzsaukšana un ja Rodžeram tur arī būs kāda teikšana, tad vārds, ko saistīs ar Rodžera Veikfīlda vārdu, būs Brianna Rendela.

Prātodams, cik daudz viņam būs iespējas par to izteikties, Ro­džers atvēra acis un samirkšķināja plakstus. Jo viņam priekšā bija tieši tas vārds, ko viņš bija iztēlojies uz laulības apliecības, Rendela.

Nē, protams, ne jau Brianna Rendela. Klēra Rendela. Avīzes virsraksts vēstīja: ATGRIEZUSIES NO VIŅSAULES. Zem tā bija Klē­ras Rendelas, par divdesmit gadiem jaunākas, attēls, bet tur viņa izskatījās nedaudz citāda nekā tagad, nemaz nerunājot par sejas izteiksmi. Viņa bija nofotografēta taisnu muguru sēžam slimnīcas gultā, izspūrušiem matiem, tie bija pajukuši uz visām pusēm kā lentes, smalkā mute sakniebta tēraudcietā sakodienā, un ārkārtīgi neparastās acis nikni vērās tieši objektīvā.

Rodžers šokēts aši izšķirstīja avīžu izgriezumus, tad sāka lasīt uzmanīgāk no sākuma. Lai arī mediji no šī notikuma bija iztaisījuši sensāciju, cik nu lielu spēja, fakti bija skopi.

Ievērojamā vēsturnieka dr. Frenklina V. Rendela sieva Klēra Ren­dela bija pazudusi 1946. gada pavasarī Invernesā, kur pavadīja brīvdienas. Tika atrasta automašīna, ar ko sieviete bija braukusi, bet viņa pati bija pazudusi bez vēsts. Meklējumi izrādījās veltīgi, policija un bēdu nomāktais vīrs pēdīgi bija nonākuši pie secinā­juma, ka Klēra Rendela ir noslepkavota, to droši vien izdarījis kāds klaidonis, un līķis paslēpts kaut kur klinšainajos kalnos, kādu šajā apgabalā netrūka.

Bet 1948. gadā, gandrīz pēc trim gadiem, Klēra Rendela bija at­griezusies. Viņa tika atrasta izspūrusi un skrandās klīstam apmē­ram tajā pašā vietā, kur pazuda. Lai ari, šķiet, fiziski viņai nekas nekaitēja, tikai nedaudz novājējusi, Rendela kundze likās dezorientēta un nesakarīga.

Mazliet savilcis uzacis, iedomājoties, ka Klēra Rendela jebkad varētu būt nesakarīga, Rodžers izšķirstīja pārējos izgriezumus. Nekā daudz tur vairs nebija, tikai tas, ka Rendela kundzi vietējā slimnīcā ārstē no šoka un pārdzīvojumiem. Laikraksts bija publi­cējis it kā prieka pārņemtā vīra Frenka Rendela fotogrāfijas. Pēc Rodžera domām, viņš vairāk izskatījās apdullis nekā priecīgs, un kurš gan viņam varētu to pārmest.

Rodžers ziņkāri pētīja attēlus. Frenks Rendels bijis slaids, glīts vīrietis ar aristokrātisku ārieni. Tumsnējs, ar švītīgu grāciju, kura bija redzama ķermeņa pozā, kad viņš, dodoties apciemot jaumtgūto sievu, stāvēja slimnīcas durvīs, kur viņu bija pārsteidzis fotogrāfs.

Rodžers izpētīja garā, šaurā žokļa līniju un galvas izliekumu un aptvēra, ka meklē viņā līdzību ar Briannu. Šīs iedomas saintriģēts, viņš piecēlās un paņēma no plaukta vienu no Frenka Rendela grā­matām. Pagriezis aizmugurējo vāku, viņš atrada labāku portretu. Šī fotogrāfija bija krāsaina un rādīja Frenka Rendela seju pretskatā. Nē, mati noteikti bija tumši brūni, nevis sarkani. Skaidrs, ka šī liesmojošā bagātība mantota no vecvecākiem, un ari tumšzilās, kā kaķim ieslīpās acis. Tās bija skaistas, bet ne tādas kā mātei. Un ari ne tādas kā tēvam. Lai cik ļoti Rodžers pūlējās, viņš slavenā vēstur­nieka vaibstos nespēja saskatīt neko no ugunīgās dievietes.

Nopūties viņš aizvēra grāmatu un savāca avīžu izgriezumus. Nudien, vienreiz jābeidz šī sapņošana un jāķeras kārtīgi pie darba, citādi viņš arī pēc divpadsmit mēnešiem sēdēs tepat.

Rodžers jau grasījās nolikt rakstus kaudzītē, kad viņa skatienu piesaistīja vēl viens ar virsrakstu: FEJU NOLAUPĪTA? Pareizāk būtu teikt, ka uzmanību piesaistīja nevis raksts, bet datums tieši virs avīzes nosaukuma. 1948. gada 6. maijs.

Viņš nolika rakstu uz galda saudzīgi kā bumbu, kura var eks­plodēt. Tad aizvēra acis un centās atsaukt atmiņā pirmo sarunu ar Rendelām. “Masačūsetsā alkoholu drīkst lietot tikai no divdes­mit viena gada vecuma,” Klēra bija sacījusi. “Brī jāgaida vēl astoņi mēneši.” Tātad divdesmit. Brianna Rendela bija divdesmit gadus veca.

Nespēdams skaitīt atpakaļ pietiekami ātri, Rodžers piecēlās un šķirstīja mūžīgo kalendāru, ko vikārs bija iekārtojis un pielicis tukšā vietā uz mantām apkārtās sienas. Viņš atrada vajadzīgo datumu un sastinga, piespiedis pirkstu pie papīra, no sejas aizplūda visas asinis.

Klēra Rendela no noslēpumainās prombūtnes bija atgriezusies izspūrusi, izbadējusies, nesakarīga un grūta.

Beigu beigas Rodžers tomēr aizmiga, bet ilgo nomoda stundu sekas bija tādas, ka viņš pamodās vēlu, pietūkušiem plakstiņiem,

ar galvassāpēm, kuras nespēja mazināt ne auksta duša, ne Fionas možais garastāvoklis pie brokastu galda.

Rodžers jutās tik nomākts, ka atmeta darbam ar roku un izgāja izlocīt kājas. Staigājot smidzinošajā lietū, viņš attapās, ka galvassā­pes ir mazinājušās, bet diemžēl arī domas ir noskaidrojušās tiktāl, ka atkal pievērsās pagājušās nakts atklājuma nozīmei.

Brianna nezināja. Tas bija skaidrs pēc tā, kā viņa runāja par tēvu vai, pareizāk būtu teikt, par vīrieti, kuru viņa uzskatīja par savu tēvu, par Frenku Rendelu. Un laikam jau Klēra nedomāja šo faktu atklāt, citādi pati būtu meitenei pastāstījusi. Ja vien šis ceļo­jums uz Skotiju nav ieplānots kā ievads šādai grēksūdzei? īstais tēvs noteikti bija skots. Kā nekā Klēra bija pazudusi un atkal uz­radusies Skotijā. Vai viņš joprojām ir te?

Tā bija satriecoša doma. Vai Klēra atvedusi meitu uz Skotiju tā­dēļ, lai iepazīstinātu ar īsto tēvu? Sasodīti riskanta padarīšana. Tas noteikti būs mulsinoši Briannai un drausmīgi sāpīgi pašai Klērai. Un arī tēvam no bailēm trīcēs bikses. Meitene acīmredzot ļoti mīlēja Frenku Rendelu. Ko viņa jutīs, kad sapratīs, ka vīrietis, kuru visu savu dzīvi ir mīlējusi un idealizējusi, nemaz nav saistīts ar viņu asins saitēm?

Rodžers jutās slikti visu iesaistīto personu, tajā skaitā sevis dēļ. Viņš nebija lūdzis, lai viņu iesaista, un vēlējās vien atgriez­ties vakardienas svētlaimīgajā neziņas stāvoklī. Viņam patika Klēra Rendela, ļoti patika, un apziņa, ka viņa pārkāpusi laulību, bija netī­kama. Vienlaikus viņš apsmēja sevi par šādu vecmodīgu sentimen­talitāti. Kurš zina, kāda bijusi viņas dzīve ar Frenku Rendelu? Var­būt viņai bija pamatots iemesls ielaisties ar citu vīrieti. Bet tādā gadījumā kādēļ viņa atgriezās?

Nosvīdis un īgnā omā Rodžers lēnām devās atpakaļ uz māju. Priekšnamā viņš novilka jaku un kāpa augšā, lai ietu vannā. Rei­zēm vanna viņu nomierināja, un šobrīd viņam mierinājums bija ļoti vajadzīgs.

Rodžers pārbrauca ar roku skapī saliktajiem apģērbu pakara­majiem, meklēdams mīksto, balto, novalkāto peldmēteļa plecu.

Tad, brīdi apdomājies, iebāza roku dziļāk skapī, velkot pakaramos pa stieni, līdz satvēra to, ko meklēja.

Ar mīļumu viņš aplūkoja noplukušos, vecos rītasvārkus. Zeltai­nais zīds bija izbalojis okera krāsā, bet daudzkrāsainie pāvi, izple­tuši astes kundziskā bezrūpībā, vērdamies pretī melnām kreļļu acīm, bija tikpat koši. Viņš pacēla mīksto audumu pie deguna un, aizvēris acis, dziļi ieelpoja. Vieglais Borkum Riff un izšļakstīta vis­kija aromāts atsauca atmiņā mācītāju Veikfīldu daudz stiprāk nekā tēva izveidotā siena ar sīkumiem.

Ne vienu reizi vien viņš bija ieelpojis šo mierinošo smaržu, kurā jautās odekolona Old Spice aromāts, kad mācītāja tuklās rokas, pie­kļāvušās zēnu gludajam, slidenajam audumam, sargājoši, solot patvērumu, biju viņu apskāvušas. Citas vecā vīra drēbes viņš bija atdevis labdarībai, bet no rītasvārkiem nez kādēļ nebija spējis šķirties.

Pēkšņu iedomu mudināts, Rodžers uzmeta rītasvārkus kaila­jiem pleciem un mazliet nobrīnījās, ka tie sniedz siltumu, kā pirk­stu glāstošs pieskāriens ādai. Apmierināts pagrozīja plecus zem auduma, tad savilka jostu ciešāk un nevērīgi sasēja.

Uzmanīgi raudzīdamies apkārt, ja nu Fiona būs devusies reidā, viņš pa gaiteni lavījās uz vannasistabu. Vannas galā kā svētavota sargs, drukns un mūžīgs, stāvēja karstā ūdens sildītājs. Vēl kāda bērnības atmiņu aina, kas saistījās ar iknedēļas šausmām, aizde­dzināt ūdens sildītāju ar krama šķiltavām, kad vajadzēja sakarsēt ūdeni vannai, gāze ar ļaunu vēstošu šņākoņu traucās pāri viņa gal­vai, kamēr rokas, sasvīdušas bailēs no sprādziena un tai sekojošās nāves, nespēja noturēt metāla šķiltavas.

Jau sen sildītājs darbojās automātiski saskaņā ar kādu operā­ciju tā noslēpumainajās iekšās, un tagad tas klusi pie sevis burzgulēja, gāzes riņķis apakšā dūca un šalca no neredzamas liesmas zem metāla vairoga. Rodžers atgrieza līdz galam krānu ar sasprē­gājušu uzrakstu “Karsts”, līdz pusei krānu “Auksts”, tad nostājās spoguļa priekšā, lai izpētītu savu augumu, līdz vannā satek ūdens.

Nekas briesmīgs, viņš nosprieda, ievelkot vēderu un izslienoties pie lielā spoguļa, kas bija piestiprināts pie vannasistabas durvīm

un bija cilvēka augumā. Stingrs. Kopts. Kājas garas, bet stilbi nav tievi kā zirneklim. Varbūt mazliet par kārnu plecu daļā? Viņš kri­tiski sarauca pieri, grozot savu kalsno augumu uz visām pusēm.

Rodžers braucīja ar pirkstiem biezos, tumšos matus, līdz tie stā­vēja gaisā kā skūšanās ota, un centās iztēloties, kā viņš izskatītos ar gariem matiem un bārdu, līdzīgi dažiem no viņa studentiem. Vai viņš izskatītos elegants vai kā kožu apskrubināts? Ja jau sācis par to domāt, tad droši vien vajadzētu vēl auskaru. Tad viņš varbūt pat izskatītos pēc pirāta, kā Edvards Tīčs vai Henrijs Morgans. Viņš savilka uzacis un atieza zobus.

- Grrr, Rodžers uzrūca savam atspulgam.

- Veikfīlda kungs? atspulgs atbildēja.

Satrūcies Rodžers atsprāga atpakaļ un sāpīgi sasita pirkstus pret senlaicīgās vannas kāju, kas bija veidota kā dzīvnieka ķepa.

- Au!

- Kas jums notika, Veikfīlda kungs? spogulis turpināja. No­grabēja porcelāna durvju rokturis.

- Itin nekas! viņš strupi noskaldīja, nikni palūrējis uz durvīm.

- Ej projām, Fiona, es mazgājos!

Otrpus durvīm atskanēja sīki smiekliņi.

- O, divreiz dienā. Esam gan mēs dendiji, vai ne? Vai nevēlaties lauru-ruma ziepes. Tās ir skapītī.

- Nē, negribu, viņš noņurdēja. Ūdens bija satecējis vannā līdz pusei, un viņš aizgrieza krānus. Negaidītais klusums bija mierinošs, un viņš ievilka plaušās tvaikus. Mazliet saviebies no dedzinošā ūdens, Rodžers iekāpa vannā un piesardzīgi sēdās, juzdams, ka uz sejas izspiežas sviedri, kad karstums spēji pārņēma visu augumu.

- Veikfīlda kungs? Balss bija atgriezusies un čiepstēja aiz dur­vīm kā sarkankrūtītis.

- Ej projām, Fiona, Rodžers izspieda caur zobiem, atlaižoties vannā. Kūpošais ūdens cēlās uz augšu un mierināja viņu kā mīļotā cilvēka rokas. Man ir viss vajadzīgais.

- Nav vis, balss iebilda.

- Ir gan. Acis pārslīdēja iespaidīgajai pudeļu, burciņu un skaistumkopšanas ierīču rindai, kas bija salikta uz plaukta virs vannas. Šampūns, triju veidu. Matu balzams. Skūšanās krēms. Skuveklis. Ziepes. Mutes ziepes. Losjons pēc skūšanās. Odekolons. Sviedru zīmulis. Man netrūkst itin nekā, Fiona.

- Un dvieļi? balss mīļi jautāja.

Aplaidis izmisīgu skatienu vannasistabai, kurā nebija neviena dvieļa, Rodžers aizvēra acis, sakoda zobus un lēnām noskaitīja līdz desmit. Tā kā tas nelīdzēja, viņš skaitīja līdz divdesmit. Tad, juz­dams, ka spēj atbildēt bez putām uz lūpām, rāmi sacīja:

- Labi, Fiona. Lūdzu, noliec pie durvīm. Un tad, lūdzu… lūdzu, Fiona… ej.

Čaboņai aiz durvīm sekoja negribīgi sperti soļi, kas attālinā­jās, un Rodžers, atvieglojumā nopūties, ļāvās vienatnes priekiem. Miers. Klusums. Bez Fionas.

Tagad, kad bija iespēja par satraucošo atklājumu padomāt rāmu garu, viņš saprata, ka jūt ne tikai ziņkāri par to, kas tad ir Briannas noslēpumainais tēvs. Spriežot pēc meitas, tam vīrietim noteikti ir reti pievilcīga āriene. Vai ar to vien pietiktu, lai tāda sieviete kā Klēra Rendela ļautos kārdinājumam?

Viņš jau bija prātojis, vai Briannas tēvs varētu būt skots. Vai viņš dzīvoja bija dzīvojis Invernesā? Rodžers pieļāva, ka tik neliels attālums varētu būt iemesls Klēras nervozitātei un vēlmei saglabāt noslēpumus. Bet vai tas izskaidro neizprotamos lūgumus, ar kādiem Klēra vērsās pie viņa? Viņa nebija vēlējusies, lai Rodžers vestu Briannu uz Kreignedanu, nedz arī lai piemin Broktūrekas kapteiņa vīrus. Pie joda, kādēļ ne?

Pēkšņi uzradusies doma uzrāva Rodžeru vannā sēdus, ūdens nevērīgi pašķīda pret čuguna malām. Un ja nu viņa neraizējās par 18. gadsimta jakobītu karavīru, bet tikai par viņa vārdu? Ja nu vīrieti, kurš 1947. gadā kļuva par tēvu viņas meitai, arī sauca Džeimss Freizers? Hailendā diezgan izplatīts vārds.

Jā, viņš domāja, tas būtu izskaidrojums. Varbūt arī Klēras vēlē­šanās pašai parādīt meitai akmeņu loku bija saistīta ar noslēpumu,

kas apvija viņas tēvu; varbūt tur viņa iepazinās ar šo vīrieti vai arī Brianna tur tika ieņemta. Rodžers labi zināja, ka laukumu, ko ieskāva akmeņu loks, bieži izmantoja par satikšanās vietu. Viņš pats vidusskolas laikos bija vedis turp meitenes, paļaujoties uz to, ka akmeņu pagāniskās noslēpumainības aura atraisīs atturību. Un tas vienmēr izdevās.

Pēkšņi viņam acu priekšā parādījās aina, kurā Klēras Rendelas smalkie, baltie locekļi, mežonīgā aizmirstībā savijušies ar kailu, sa­sprindzinātu sarkanmataina vīrieša ķermeni; abi augumi ir sli­deni no lietus un izraibināti samīcītas zāles traipiem, un abi lokās ekstāzē starp akmens bluķiem. Aina bija tik satriecoša savā kai­lumā, ka Rodžers sāka drebēt, sviedri plūda pa krūtīm un pilēja kūpošajā vannas ūdenī.

Jēzus! Kā viņš nākamajā tikšanās reizē spēs ieskatīties Klērai Rendelai acīs? Un ko, starp citu, viņš teiks Briannai? “Vai pēdējā laikā esi lasījusi kādu labu grāmatu?” “Redzējusi labas filmas?” “Vai zini, ka esi dzimusi ārlaulībā?”

Rodžers papurināja galvu, cenšoties ieviest skaidrību domās. Patiesība bija tāda, ka viņš nezināja, ko darīt tālāk. Sarežģīta situā­cija. Viņš nevēlējās būt iesaistīts un vienlaikus vēlējās. Viņam pa­tika Klēra Rendela; viņam patika arī Brianna Rendela… patiesību sakot, daudz vairāk nekā tikai patika. Viņš gribēja meiteni pasargāt un aiztaupīt viņai jebkādas sāpes. Un tomēr šķita, ka to izdarīt nav iespējams. Vienīgais, ko viņš varēja, ir turēt mēli aiz zobiem, līdz Klēra Rendela izdara to, ko ir iecerējusi. Un būt klāt, kad vajadzēs uzlasīt lauskas.