Spāre dzintarā-1

3 nodaļa Mātes un meitas

Nez cik daudz tējas veikaliņu ir Invernesā, es prātoju. Lielajā ielā gar abām pusēm, cik tālu vien sniedzās skats, rindojās mazas kafejnīcas un suvenīru bodītes. Kopš kara­liene Viktorija bija padarījusi Hailendu par drošu ceļošanai, dodot šai vietai savu karalisko svētību, tūristi arvien lielākā skaitā plūda uz ziemeļiem. Skoti, kas nebija raduši no dienvidiem gaidīt neko citu kā vien bruņotus uzbrukumus un iejaukšanos viņu politikā, bija lieliski tikuši galā ar šo izaicinājumu.

Nebija iespējams noiet vairāk par dažiem soļiem pa jebkuru Hailendas ielu, lai nenonāktu pie veikaliņa, kurā pārdeva cepumus, Edinburgas pastilas konfektes, mutautiņus ar izšūtiem dadža raks­tiem, rotaļu dūdas, klanu piespraudes no alumīnija sakausējuma, zobena formas papīru nažus, maciņus monētām sporanu veidā (dažiem ir piestiprināta anatomiski pareizi veidota “skota” figū­riņa), mākslīgu tartānu klāstu, no kura metas raibs gar acīm, un no tiem gatavotas visneiedomājamākās auduma preces sākot ar cepurēm, kaklasaitēm un salvetēm un beidzot ar vīriešu neilona apakšbiksēm, kuras šuva no īpaši atbaidoši dzeltena Bjūkenenu tartāna.

Apskatot piedāvājumā izliktos trauku dvieļus, kas bija apzīmēti ar ārkārtīgi neatbilstošu Lohnesas briesmoni, kurš dziedāja “Aulā Lang Syne”, es domāju, ka Viktorijai nāktos par daudz ko atbildēt.

Brianna lēnām slīdēja pa veikaliņa šauro eju un, galvu atgāzusi, brīnījās par lielo daudzumu pie griestu sijām piekārto preču.

- Kā tu domā, vai tas viss ir īsts? Viņa rādīja uz brieža ragiem, kas, piestiprināti pie plāksnes, ziņkāri slēja savus žuburus cauri biezam dūdu mežam.

- Ragi? 0 jā. Šaubos, vai plastmasu var saražot gluži tik labu, es atbildēju. Un tad vēl paskaties uz cenu. Gandrīz droši, ka tas, kas maksā vairāk par simts mārciņām, ir īsts.

Brianna iepleta acis un nodūra galvu.

- Jēziņ. Domāju, ka Džeinai labāk nopirkšu rūtainu audumu svārkiem.

- Labas kvalitātes vilnas tartāns nemaksās mazāk, es sausi noteicu, bet to būs vieglāk ar lidmašīnu aizvest uz mājām. Nu tad iesim uz kiltu drēbnieka veikalu ielas otrā pusē, tur būs labākie audumi.

Bija sācis līt kā gan citādi -, tāpēc mēs pabāzām savus papīra iepirkumu sainīšus zem lietusmēteļiem; es ļoti apdomīgi biju uz­stājusi, ka tie mums noteikti ir vajadzīgi. Brianna pēkšņi iespurcās.

- Tik viegli pierast saukt tos par makintošiem, ka aizmirstas, kā tos sauc īstenībā. Nemaz nebrīnos, ka mēteļus izgudrojis skots, viņa piebilda, skatoties uz ūdens aizkaru, kas gāzās no nojumes tieši mums priekšā. Vai šeit līst bez pārtraukuma?

- Gandrīz, es sacīju, cenšoties cauri lietus gāzmām saskatīt satiksmes plūsmu. Lai gan Makintoša kungu es vienmēr esmu uzskatījusi par visai vārgulīgu būtni, vairums skotu, kurus es pa­zinu, pret lietu izturējās visai vienaldzīgi. Es iekodu lūpā, bet Brianna nebija pamanījusi šo manu mazo kļūmi; viņa vēroja, kā pa noteku lejup traucas ūdens straume, kas droši vien sniegsies mums līdz potītēm.

- Zini ko, mammu, labāk iesim līdz krustojumam. Mēs taču ne­šķērsosim ielu pa pašu vidu.

Piekrītoši pamājusi ar galvu, es sekoju meitai pa ietvi, bet zem slapjā lietusmēteļa man no adrenalīna pieplūduma skaļi sitās sirds. “Kad tu vienreiz tiksi tam pāri?” pieprasīja mans prāts. “Tu nevari visu laiku domāt par katru vārdu, ko izsaki, un gandrīz katru otro domu apraut pusteikumā. Kāpēc tu viņai nepasaki?”

Vēl ne, es sev teicu. Es neesmu gļēvule bet, ja ari esmu, tam nav nozīmes. Vēl nav pienācis īstais laiks. Gribēju, lai Brianna vis­pirms redz Skotiju. Ne šo tobrīd mēs gājām garām veikalam, kurš piedāvāja dažādus no tartāna šūdinātus zīdaiņu zābaciņus, bet dabu. Un Kalodenu. Visvairāk es vēlējos viņai atklāt stāsta noslē­gumu. Bet, lai to izdarītu, man ir vajadzīgs Rodžers Veikfīlds.

It kā mana doma būtu materializējusies, stāvlaukumā kreisajā pusē es pamanīju nobružāta Morris koši oranžo jumtu, kas miglai­najā lietus dūmakā kvēloja kā bāka.

Ari Brianna bija to pamanījusi diez vai Invemesā bija daudz tik specifiskas krāsas un nolietojuma mašīnu un norādīja uz to, sakot:

- Skaties, mammu, vai tā nav Rodžera Veikfīlda mašīna?

- Jā, tā liekas, es piekritu. Labajā pusē atradās kafejnīca, no kuras plūda svaigu smalkmaizīšu, sakaltušu grauzdiņu un kafijas aromāts, sajaucies ar spirdzinošo lietus gaisu. Satvēru Briannu aiz rokas un ievilku kafejnīcā.

- Laikam tomēr gribu ēst, es paskaidroju. Iedzersim kakao ar cepumiem.

Joprojām biju pietiekami bērnišķīga, lai ļautos kārdinājumam iedzert šokolādi, un pietiekami jauna, lai allaž justu izsalkumu. Brī neiebilda, bet tūlīt apsēdās pie galdiņa un paņēma zaļu, ar tējas plankumiem izraibinātu papīra lapu, kas kalpoja gan par ēdien­karti, gan galdautu.

Es īpaši neilgojos pēc kakao, bet man vajadzēja mazliet laika, lai apdomātos. Otrpus ielai stāvlaukumā pie betona sienas bija piestiprināta liela izkārtne ar uzrakstu: TIKAI DZELZCEĻA PASAŽIE­RIEM. Zemāk ar maziem burtiem bija izteikti draudi, kas notiks ar visiem tiem mašīnu īpašniekiem, kuri atstājuši te savus brauca­mos, bet paši nav kļuvuši par vilciena pasažieriem. Ja vien Rodžers par Invemesas likuma un kārtības sargiem nezināja kaut ko tādu, par ko man nebija ne jausmas, tad varēja puslīdz droši secināt, ka viņš sēdies vilcienā. Protams, viņš būtu varējis braukt jebkur, taču, visticamāk, bija devies vai nu uz Edinburgu, vai uz Londonu. Rodžers savu uzdevumu uztvēris nopietni, nabaga zēns.

Mēs pašas bijām atbraukušas no Edinburgas ar vilcienu. Centos atcerēties pienākšanas un atiešanas laikus, bet neveiksmīgi.

- Nez vai Rodžers atgriezīsies ar vakara vilcienu? Brī atbal­soja manas domas tik pārdabiskā veidā, ka es aizrijos ar kakao. Fakts, ka viņa domāja par Rodžera atgriešanos, lika man prātot, cik nopietni viņas uzmanību piesaistījis jaunais Veikfīlda kungs.

Acīmredzot diezgan nopietni.

- Man ienāca prātā, viņa nevērīgi ierunājās, varbūt mums vajadzētu nopirkt kaut ko Rodžeram Veikfīldam, ja jau staigājam pa veikaliem… kā pateicību par to, ko viņš dara tava projekta labā?

- Laba doma, es uzjautrināta piekritu. Kā tev šķiet, kas viņam patiktu?

Brī, pieri saraukusi, skatījās savā kakao tasē, it kā cerētu tur smelties iedvesmu.

- Nezinu. Kaut ko jauku; izskatās, ka projekts prasīs daudz darba. Pēkšņi viņa, uzacis savilkusi, paskatījās uz mani.

- Kāpēc tu prasīji viņam? Ja gribēji atrast ļaudis no 18. gad­simta, tad taču ir firmas, kas to dara. Nu, es domāju firmas, kas nodarbojas ar ģenealoģiju un tamlīdzīgām lietām. Tētis vienmēr izmantoja “Skotu meklētāju”, ja nespēja izsekot kādai dzimtas kar­tei un pašam nebija laika to darīt.

- Jā, zinu. Es dziļi ievilku elpu. Te pamats zem kājām nebija īsti drošs. Šis projekts… tas bija kaut kas īpašs… tavam tēvam. Viņš būtu gribējis, lai to dara Rodžers Veikfīlds.

- Ak tā. Brianna bridi klusēja, vērojot, kā lietus lāses sitas pret kafejnīcas loga rūti un pārvēršas pērlītēs.

- Vai tev pietrūkst tēta? meita negaidīti uzdeva jautājumu, degunu iebāzusi krūzē un plakstus nolaidusi, lai nebūtu jāskatās uz mani.

- Jā, es atbildēju. Pārbraucu ar pirkstu savas kakao krūzes malai, no kuras vēl nebiju dzērusi, un noslaucīju izlijušu dzēriena lāsi. Mēs ne vienmēr labi sapratāmies, tu to zini, bet… jā. Mēs viens otru cienījām, un tas nozīmē daudz. Un mēs viens otram patikām par spīti visam. Jā, man viņa pietrūkst.

Brianna neko neteica, tikai pamāja ar galvu un viegli saspieda manu plaukstu. Satvēru viņas slaidos un siltos pirkstus, un tā mēs bridi sēdējām saistītas, klusējot un pa malciņam dzerot kakao.

- Zini, es pēdīgi ierunājos, atgrūžot krēslu, un metāla kājas nočīkstēja uz linoleja. Es kaut ko aizmirsu. Man jāaizsūta uz slim­nīcu vēstule. Biju domājusi to izdarīt, ejot uz pilsētu, bet aizmirsu. Ja pasteigšos, tad droši vien pagūšu iemest vēstuli, pirms izņems pastu. Tu varētu aiziet uz kiltu darbnīcu… tas ir tepat, šajā ielā, tikai otrā pusē… Un tur es tevi atradīšu, kad atgriezīšos no pasta.

Brī šķita izbrīnījusies, bet piekrītoši pamāja ar galvu.

- Ak tā. Labi. Bet vai tad pasts nav tālu? Tu izmirksi.

- Tas nekas. Paņemšu taksi. Atstāju uz galda vienu mārciņu, ar ko samaksāt par mūsu maltīti, un uzmetu plecos lietusmēteli.

Lielākajā daļā pilsētu, sākoties lietum, taksometri pazūd, it kā tie būtu ūdenī šķīstoši. Taču Invernesā šāda rīcība nozīmētu drīzu sugas izmiršanu. Nebiju nogājusi ne kvartālu, kad ieraudzīju divus druknus, melnus taksometrus “uzglūnam” viesnīcas iemītniekiem un ieslīdēju siltajā, pēc tabakas smaržojošajā salonā, kurā valdīja mājīga un pazīstama gaisotne. Britu taksometri no amerikāņu “brā­ļiem” atšķiras ne tikai ar to, ka vairāk vietas ir atvēlēts kājām un tie ir ērtāki, bet arī ar smaržu; viens no sīkumiem, kuru trūkumu es pēdējo divdesmit gadu laikā nebiju apzinājusies.

- Sešdesmit ceturtais numurs? Vecā mācītājmāja, ko? Kaut arī mašīnā pilnā sparā darbojās sildītājs, šoferis bija līdz ausīm ievīks­tījies šallē un biezā jakā, plakana cepure sargāja viņa galvvirsu no nejauši atklīdušām vēja pūsmām. Mūsdienu skoti kļuvuši mīkst­čaulīgāki, es nospriedu. Tālu pagātnē palikušas dienas, kad stiprie kalnieši gulēja viršos tikai kreklā un pledā. Bet, no otras puses, arī es ne pārāk vēlējos likties gulēt viršos, tinusies slapjā pledā. Es pamāju ar galvu, un mēs, saceļot ūdens šļakatas, devāmies ceļā.

Jutos nedaudz nelietīga, kad zagos iztaujāt Rodžera saimniecī­bas vadītāju, kamēr viņa paša nav mājās, piedevām muļķojot Brī. Bet, atklāti sakot, man būtu grūti viņiem abiem izskaidrot, kāpēc es

tā daru. Vēl nebiju precīzi nospraudusi laiku, kā un kad es viņiem atklāšu to, kas man sakāms, bet zināju, ka tas bridis vēl nav pie­nācis.

Pirksti sataustīja lietusmēteļa iekškabatu, čaukstēšana aplieci­nāja, ka aploksne no “Skotu meklētāja” ir savā vietā. Lai ari es ne­biju īpaši interesējusies par Frenka darbu, tomēr zināju, ka pastāv firma, kura nodarbina kādu pusduci profesionālu pētnieku, kas specializējušies skotu dzimtas koku veidošanā; ne gluži tāda iestāde, kas izsniedz tev shēmu, kurā parādīts, ka radniecības sai­tes tevi vieno ar Robertu Brūšu, un viss.

Attiecībā uz Rodžeru Veikfildu viņi neuzkrītoši bija paveikuši pamatīgu darbu. Es zināju, kas bijuši viņa vecāki un vecvecāki sep­tiņās vai astoņās paaudzēs. Bet es nezināju, kas viņš ir par cilvēku. Gan laiks rādīs.

Samaksāju taksometra vadītājam un bridu pa applūdušo taku uz vecā mācītāja māju. Lievenis bija sauss, un man radās izdevība nopurināt lielāko tiesu ūdens, pirms, atbildot uz manu zvanu, tika atvērtas durvis.

Mani, starojoši smaidīdama, sagaidīja Fiona; viņai bija apaļa, priecīga seja, kuras dabiskā izteiksme bija smaids. Meitene bija ģērbusies džinsos un priekšautā ar volāniem, no tā ielocēm kā vīraks plūda citronu tīrāmā līdzekļa un cepumu aromāts.

- 0, Rendela kundze! viņa iesaucās. Vai varu jums kā palī­dzēt?

- Varbūt varat, Fiona, es sacīju. Gribēju aprunāties par jūsu vecomāti.

- Mammu, vai ar tevi tiešām viss kārtībā? Varu piezvanīt Rodžeram un palūgt, vai nevaram braukt rīt, ja tu gribi, lai es palieku pie tevis. Brianna kavējās uz pansijas guļamistabas sliekšņa, un viņas piere bija savilkta raižpilnās grumbās. Viņa bija ģērbusies, kā dodoties pārgājienā, zābakos, džinsos un džemperi, bet apsējusi

košo oranži zilo zīda šalli, ko Frenks viņai pirms diviem gadiem, īsi pirms savas nāves, bija atvedis no Parīzes.

“Tieši tavu acu krāsā, mazo skaistulīt,” viņš smaidīja, apliekot šalli meitenei ap pleciem, “…oranža.” Tagad viņas abas bieži tā jo­koja: mazā skaistulīte, jo piecpadsmit gadu vecumā Brī bija jau pār­augusi Frenka pieticīgās piecas pēdas un desmit collas. Viņš kopš agras bērnības meitu bija saucis par mazo skaistulīti, un maigums, ko pauda šie vārdi, saglabājās, kaut arī viņam vajadzēja pastiept roku uz augšu, lai pieskartos Briannas degungalam.

Šalle… zilā daļa… patiešām bija viņas acu krāsā kā Skotijas ezeri, vasaras debesis un tālīno kalnu dūmakainais zilums. Es zi­nāju, ka šalle viņai bija mīļa, tāpēc es par vairākām pakāpēm pa­augstināju vērtējumu, kādu biju noteikusi Brī interesei par Rodžeru Veikfīldu.

- Nē, ar mani viss būs labi, es centos viņu pārliecināt. Pamāju uz galdiņu pie gultas, uz kura stāvēja maza tējkanna, apdomīgi ietērpta adītā sildītājā, un sudrabots grauzdiņu turētājs, kas tikpat apdomīgi saglabāja maizīti patīkami siltu. Tomasa kundze man atnesa tēju un grauzdiņu; varbūt vēlāk kaut ko iekodīšu. Cerēju, ka viņa nedzird, kā zem segām rūc mans tukšais vēders, tā paužot sašutumu un neticību šādām izredzēm.

- Nu labi. Viņa negribīgi pagriezās uz durvju pusi. Taču pēc Kalodenas mēs tūlīt brauksim mājās.

- Manis dēļ nesteidzieties, es nosaucu viņai pakaļ.

Pagaidīju, līdz dzirdēju, kā lejā aizveras durvis, un varēju būt

droša, ka viņa devusies ceļā. Tikai tad iebāzu roku naktsskapīša atvilktnē un izņēmu lielu tāfeli šokolādes ar mandelēm, kuru biju tur iepriekšējā vakarā noglabājusi.

Atjaunojusi sirsnīgas attiecības ar savu kuņģi, es atzvilu spil­venā un dīki vēroju, kā pie debesīm sabiezē pelēka dūmaka. Šad tad pret rūti atsitās liepas zara gals ar piebriedušiem pumpuriem; cēlās vējš. Istabā bija gana silts, jo gultas kājgalī skaļi šņāca cen­trālapkures caurules, tomēr es nodrebinājos. Kalodenas laukā gan būs auksti.

Varbūt ne gluži tik auksti kā 1746. gada aprīlī, kad “skaistais princis” Čārlijs izveda savus vīrus šajā laukā un lika stāties pretī ledainam slapjdraņķim un angļu lielgabalu zalvēm. Tālaika liecī­bās bija rakstīts, ka bija sveloši auksts un ievainotie kalnieši gulē­juši kaudzēs kopā ar mirušajiem, asiņu un lietus izmērcēti, gaidot uzvarējušo angļu žēlastību. Angļu armijas vadonis Kamberlendas hercogs kritušajiem nepiešķīra nekādu pajumti.

Mirušie tika sakrauti grēdās kā malka un sadedzināti, lai no­vērstu slimību izplatīšanos; vēsture stāsta, ka daudzi ievainotie piedzīvoja līdzīgu likteni, nesagaidot pestīšanu, ko varētu sniegt pēdējā lode. Viņi visi tagad gulēja nesasniedzami ne karam, ne laikapstākļiem zem Kalodenas kaujas lauka zāles.

Es šo tīreli biju redzējusi tikai reizi, pirms trīsdesmit gadiem, Frenks mani turp aizveda mūsu medusmēneša laikā. Tagad arī Frenks bija miris un es biju atvedusi savu meitu atpakaļ uz Skotiju. Es gribēju, lai Brianna redz Kalodenu, bet nekādi spēki uz zemes nepiespiestu mani vēlreiz spert kāju tajā nāves laukā.

Nodomāju, ka labāk palikt gultā, lai pēkšņi uzkritusī liga, kas liedza man pavadīt Briannu un Rodžeru šajā ekspedīcijā, liktos ticamāka; Tomasa kundze varētu izpļāpāties, ja es pieceltos un pasūtītu pusdienas. Ieskatījos atvilktnē; vēl trīs šokolādes tāfelītes un kriminālromāns. Ja paveiksies, tad tie palīdzēs man sagaidīt vakaru.

Romāns bija gana interesants, bet arvien pieaugošais vējš aiz loga mani hipnotizēja un siltās gultas apskāvieni likās tik patī­kami. Es mierīgi laidos snaudā, lai sapņotu par kiltos ģērbtiem kalniešiem, par klusās balsīs runājošiem skotiem, kas, sanākuši ap ugunskuru, dūca kā bites viršos.