Spāre dzintarā-1

15 nodaļa Kurā mūzika spēlē zināmu lomu

Tukšojot otru pudeli, mēs nosēdējām līdz vēlai naktij, atkal un atkal pārlasīdami pēdējās nočieptās vēstules no kavaliera de Sentdžordža jeb citā vārdā Viņa Majestātes Džeimsa III un no jakobltu atbalstītājiem princim Čārlzam sūtītās sarakstes.

- Fērguss dabūja pamatīgu žūksni Viņa Augstībai adresēto vēs­tuļu, Džeimijs sacīja. Tur bij viskautkas, un mēs nejaudājām to visu pietiekami ātri pārrakstīt, tāpēc es dažas paņēmu, tās atdosim nākamajā reizē.

- Redzi! Viņš izvilka no kaudzes vienu lapu un nolika man uz ceļgala. Vairums vēstuļu ir šifrētas tāpat kā šī: “Esmu dzirdējis, ka šogad kalnos virs Salerno paredzamas ārkārtīgi labas rubeņu medības; vietējiem medniekiem nu gan ir paveicies.” Tas ir viegli; te runa ir par Manceti, itāļu baņķieri; viņš ir no Salerno. Noskaid­roju, ka Čārlzs kopā ar viņu vakariņojis un princim izdevies aiz­ņemties piecpadsmit tūkstošus livru izskatās, ka Džeimss devis labu padomu. Bet te… Džeimijs pašķirstīja vēstuļu kaudzīti un izvilka citu lapu.

- Paskaties šo! viņš mudināja, sniedzot man šķībām burtu rindām klātu lapu.

Paklausīgi nopētīju lapu, kurā es spēju izšķirt tikai atsevišķus ar bultu un jautājuma zīmju tīklu savienotus burtus.

- Kādā valodā tas ir? es jautāju, pūlēdamās kaut ko salasīt. Poļu? Galu galā Čārlza Stjuarta māte, nelaiķe Klementīna Sobeska, bija poliete.

- Nē, tā ir angļu valoda. Džeimijs pasmaidīja. Tu nevari iz­lasīt?

- Un tu vari?

- Nu kā tad, viņš augstprātīgi atbildēja. Tas ir šifrs, tur­klāt ne sevišķi grūts. Redzi, sākumā tev tikai jāsadala burti pa pie­ciem… bet burtus QunX neskaiti. X nozīmē atstarpes starp teiku­miem, un Q tiek iesprausti šur tur, lai jauktu pēdas.

- Ja tu tā saki, es neiebildu, novēršot skatienu no ārkārtīgi mulsinošas vēstules, kas sākās šādi: “Mrti ocruti dlopro qahstmani…" un pievēršot to papīra lapai, ko Džeimijs turēja rokā; tajā katru rindiņu veidoja burti, sadalīti grupiņās pa pieciem, un virs katras grupiņas rūpīgi bija uzrakstīts viens drukāts burts.

- Tātad vienu burtu aizvieto ar citu, bet tajā pašā kārtībā, Džeimijs skaidroja, ja tev ir pietiekami daudz teksta un šur tur pa kādam vārdam vari uzminēt, tad atliek tikai pārcelt no viena alfabēta uz citu… saproti? Viņš noplivināja man zem deguna garu papīra strēmeli, uz kuras viens virs otra nelielā attālumā bija uzrakstīti divi alfabēti.

- Nu, vairāk vai mazāk, es teicu. Taču, cik nojaušu, tu sa­proti, un tas ir pats svarīgākais. Kas tur rakstīts?

Dzīvā interese, kāda allaž parādījās Džeimija sejā, saskaroties ar jebkādām mīklām un rēbusiem, mazliet noplaka, un papīra lapa noslīga viņam klēpī. Apakšlūpu iekodis zobos, viņš domīgi vērās manī.

- Nu, viņš beidzot ierunājās, tas jau ir tas dīvainākais. Un tomēr man nav skaidrs, kā es varēju kļūdīties. Džeimsa vēstuļu saturs visumā sliecas vienā virzienā, un šajā šifrētajā vēstulē viss pateikts skaidri un gaiši.

Zilās acis, kuras apēnoja biezas, rūsganas uzacis, ielūkojās ma­nējās.

- Džeimss vēlas, lai Čārlzs iemanto Luija labvēlību, viņš skaļi prātoja, bet viņš nemeklē atbalstu iebrukumam Skotijā. Troņa atgūšana Džeimsu neinteresē.

- Ko? Es izrāvu Džeimijam no rokām papīru kaudzīti un ar acīm drudžaini pārskrēju nevīžīgi aprakstītajām lapām.

Džeimijam izrādījās taisnība atbalstītāju vēstulēs varēja lasīt par cerībām uz iespējamo troņa atgūšanu, Džeimsa vēstulēs dēlam tās netika pieminētas, tikai raizes par to, vai Čārlzs atstās labu iespaidu uz Luiju. Pat naudas aizdevums Solerno baņķierim Manceti lūgts tikai tādēļ, lai Čārlzs varētu dzīvot Parīzē ar džentlmeņa vērienu, bet ne militāriem mērķiem.

- Nu, es domāju, ka Džeimss ir viens viltīgs kūmiņš, Džeimijs sacīja, uzsitot pa vienu no vēstulēm. Jo redzi, Armaliet, viņam pašam ir dikti maz naudas; sievai gan bijis daudz, bet tēvocis Aleks man stāstīja, ka viņa visu esot atstājusi Baznīcai. Pāvests uzturējis Džeimsa iestādi, galu galā viņš ir katoļu monarhs un pāvests ir spiests aizstāvēt savas intereses pret Hannoveres kūrfirstu.

Džeimijs aptvēra rokām celi un domīgi skatījas uz papīru kau­dzi, ko biju nolikusi starp mums uz dīvāna.

- Spānijas Filips un Luijs es runāju par veco karali pirms trīsdesmit gadiem piešķīra viņam nelielu skaitu karavīru un dažus kuģus, lai mēģina ar tiem atgūt troni. Bet viss sagāja grīstē; sliktā laika dēļ pāris kuģu nogrima, pārējiem nebij loču un tie piestāja krastā nepareizā vietā viss nogāja greizi, un beigās franči vien­kārši aizlaidās, tā ka Džeimsam neizdevās pat spert kāju uz Skoti­jas zemes. Varbūt kopš tā laika viņš ir atmetis domu atgūt troni. Tomēr karalim ir divi dēli, kas drīz būs pieauguši, un nav nekādu izredžu labi iekārtot viņus dzīvē.

Tāpēc es jautāju sev, Armaliet, Džeimijs mazliet atliecās, ko man darīt, kad viss tā iegrozījies? Un atbilde ir tāda, ka es varu mēģināt noskaidrot, vai mans labais brālēns Luijs kurš galu galā ir Francijas karalis būtu ar mieru vienu dēlu iekārtot labā vietā, varbūt nodrošināt militāru posteni un nodot viņa pakļautībā zināmu skaitu vīru. Francijas ģenerālis nav slikts amats.

- Mm. Es pamāju ar galvu, kavēdamās domās.

-Jā, bet, ja es būtu īsti gudrs vīrs, iespējams, es neietu pie Luija lūgties kā nabaga radinieks. Varbūt es aizsūtītu savu dēlu uz Parīzi un censtos panākt, lai Luijs apkaunētos un uzņemtu puisi galmā. Un pa to laiku uzturētu pie dzīvības ilūziju, ka aktīvi vēlos atjaunot

troni. Ja Džeimss atklāti atzīst, ka Stjuarti nekad vairs nevaldīs Skotijā, Džeimijs klusi piebilda, tad viņš Luijam vairs nav vaja­dzīgs.

Un, ja nepastāv iespēja, ka jakoblti ar ieročiem rokās pakļautu angļus, Luijam vairs nebūtu iemesla dot savam jaunajam brālēnam Čārlzam kaut ko vairāk nekā to nieku, cik prasītu pieklājība un sa­biedriskā doma.

Tas nebija skaidri zināms; vēstules, kuras Džeimijam bija izde­vies sadabūt pa vienai vien, attiecās tikai uz laikposmu līdz pērnā gada janvārim, kad Čārlzs ieradās Francijā. Un situācija, kura bija aprakstīta šifrētā un kodētā valodā, lietojot piesardzīgus izteiku­mus, nebūt nebija skaidra. Taču kopumā visi pierādījumi rādija šajā virzienā.

Ja Džeimija pieņēmumi par kavaliera rīcības motīviem izrādī­tos pareizi, tad mūsu uzdevums jau būtu izpildīts; patiesību sakot, tāda nekad nebūtu bijis.

Kavējoties pārdomās par iepriekšējā vakarā izdarītajiem seci­nājumiem, es visu dienu biju diezgan izklaidīga, gan viesojoties Marijas d’Arbanvilas salonā un klausoties kāda ungāru dzejnieka uzstāšanos, gan pie tuvākās zālīšu vācējas iegādājoties baldriānu un kalmju sakni, gan pēcpusdienā strādājot Eņģeļu slimnīcā.

Beidzot atmetu darbam ar roku, jo baidījos, ka savā izklaidībā nejauši kādam nenodaru pāri. Ne Mērtegs, ne Fērguss vēl nebija ieradušies, lai pavadītu mani uz mājām, tāpēc es novilku uzsvārci un iegāju viņus pagaidīt mātes Hildegardes tukšajā kabinetā bla­kus slimnīcas vestibilam.

Biju tur pavadījusi apmēram pusstundu, dīki veidojot ieloces savā tērpā, kad izdzirdēju aiz durvīm suņa rejas.

Kā jau tas bieži mēdza gadīties, sarga postenī nebija. Noteikti aizgājis nopirkt kaut ko ēdamu vai pilda kādas mūķenes uzde­vumu. Kā parasti, viņa prombūtnes laikā slimnīcas ieejas apsardze tika atstāta Podziņa drošajās ķepās un zobos.

Pirmajam brīdinošajam kvankšķienam sekoja kluss, skarbs rū­ciens, kas ieteica svešiniekam palikt uz vietas, nepaklausības gadī­jumā piedraudot nekavējoties saplosīt. Es piecēlos un pabāzu galvu pa kabineta durvīm, lai paraudzītos, vai tēvs Balmens atkal vēlas varonīgi cīnīties ar dēmonu un pildīt savus svētos pienākumus. Bet tas nebija jaunā priestera kārnā auguma siluets, kas iezīmējās uz vestibila vitrāžas loga fona. Svešinieks bija gara auguma vīrs, kura kiltu ēna graciozi noplandīja ap kājām, kad tas atkāpās mazā, zobainā radījuma priekšā.

Džeimijs, suņa uzstājības apturēts, mirkšķināja acis. Aizēnojis tās ar plaukstu pret spožo gaismu, kas plūda iekšā pa logu, viņš centās puskrēslā kaut ko saskatīt.

- 0, sveiks, sunīt, viņš pieklājīgi uzrunāja sargu un, rokas izstiepis, spēra soli uz priekšu. Podziņš ierūcās par pāris decibe­liem skaļāk, un Džeimijs atkāpās.

- 0, tev tas patīk, vai ne? viņš sarunājās ar suni. Un samieg­tām acīm to vēroja. Padomā labi, draudziņ, viņš ieteica, cieši raugoties lejup gar garo, taisno degunu. Esmu krietni lielāks par tevi. Un es tavā vietā nerīkotos tik pārsteidzīgi.

Podziņš mazliet paošņāja zemi, joprojām taisīdams troksni, kas atgādināja tālīnu lidmašīnas rūkoņu.

- Un arī ātrāks, Džeimijs izdarīja māņu kustību uz vienu pusi. Podziņa zobi aizcirtās pāris collu no mana vīra apakšstilbiem, un viņš atkal steigšus atkāpās.

- Nu, jāatzīst, ka šajā jautājumā tev ir taisnība. Ja runājam par zobiem, tu, bez šaubām, esi pārāks. Podziņš, aizdomīgi piešķiebis ausi, klausījās slavinošajā runā, bet atgriezās pie klusās rūkšanas.

Džeimijs pārlika vienu kāju pār otru kā cilvēks, kas grasās te pavadīt visu dienu. Daudzkrāsainā gaisma no loga vērta viņa seju zilu, un viņš izskatījās pēc vienas no vēsajām marmora statujām blakus esošajā katedrālē.

- Paklau, tev noteikti ir darāms kas labāks nekā mocīt nevai­nīgus apmeklētājus? viņš draudzīgi ierunājās. Esmu par tevi

dzirdējis tu esi tas slavenais zellis, kas saož slimības, vai ne? Nu kāpēc tad tu velti šķied savu dārgo laiku tādām muļķībām kā durvju sargāšana, ja tu pa to laiku varētu būt noderīgs, uzošņā­jot podagras sakropļotus kāju pirkstus un sastrutojušas pakaļas? Atbildi man, ja vari!

Vienīgā atbilde uz to, ka Džeimijs nostājās uz abām kājām, bija spalgs rējiens.

Man aiz muguras nošvīkstēja drēbes, kad no slimnīcas tālāka­jām telpām iznāca māte Hildegarde.

- Kas tur ir? viņa jautāja, redzot, ka es skatos ap stūri. Vai mums ir apmeklētāji?

- Šķiet, ka Podziņām un manam vīram ir domstarpības, es teicu.

- Zini, man nav ar to jāsamierinās, Džeimijs bija sācis drau­dēt. Viena roka zagās pie brošas, kas uz pleca saturēja viņa pledu.

- Viens ašs lēciens ar manu pledu, un tu būsi sasiets… o, bonjour, Madame! viņš, ieraugot māti Hildegardi, steigšus pārgāja uz franču valodu.

- Bonjour, Freizera kungs! Mūķene pieklājīgi nolieca galvu, ko sedza plīvurs, manuprāt, drīzāk lai noslēptu plato smaidu, nevis lai sasveicinātos. Redzu, ka esat iepazinies ar Podziņu. Vai varbūt meklējat savu sievu?

Uzskatīdama to par zīmi savam uznācienam, es izslīdēju no ka­bineta mātei Hildegardei aiz muguras. Mans uzticamais dzīves­draugs novērsa skatienu no suņa un pievērsa to durvīm, acīmre­dzot izdarot secinājumus.

- Un cik ilgi tu tur jau stāvi, Armaliet? viņš skābi jautāja.

- Krietnu laiciņu, atteicu augstprātīgā pašpārliecinātībā, jo biju viena no Podziņa draugu saraksta. Ko tu būtu ar viņu darījis, kad ietītu pledā?

- Izsviestu pa logu un ņemtu kājas pār pleciem, viņš atbil­dēja, uzmetot īsu, bijīgu skatienu mātes Hildegardes iespaidīgajam stāvam. Vai viņa gadījumā nerunā angliski?

- Tev par laimi, ne, es atbildēju. Un pārgāju uz franču valodu, lai iepazīstinātu vīru un slimnīcas priekšnieci. Ma mиre, je vous prйsente mon mari, le seigneur de Broch Tuarach1 .

- Milord! Māte Hildegarde bija tikusi galā ar savu humora izjūtu un, kā parasti, sasveicinājās ārkārtīgi laipni. Mums ļoti pietrūks jūsu sievas, bet, ja jums viņa vajadzīga, tad, protams…

- Es neatnācu pēc sievas, Džeimijs viņu pārtrauca. Es at­nācu pie jums, ma mиre2 .

Mātes Hildegardes kabinetā Džeimijs, apsēdies piedāvātajā krēslā, nolika papīru žūksni, kuru bija atnesis sev līdzi, uz viņas spoži nospodrinātā rakstāmgalda. Podziņš, drošs paliek drošs, pa­turēdams acīs iebrucēju, apgūlās saimniecei pie kājām. Purnu suns atbalstīja Džeimijam uz kājas, bet ausis palika saspicētas un lūpa pavilkta uz augšu tā, ka viens ilknis bija redzams, gadījumā ja vaja­dzētu saraut viesi gabalos.

Māte Hildegarde brīdi pētīja Džeimiju, vienu biezo uzaci jau­tājoši savilkusi. Tad viņas uzmanība pievērsās papīru kaudzītei, kā mēdz darīt iestādes vadītāji, it kā visu uzmanību veltot šobrīd apspriestajam jautājumam, vienlaikus atstājot sajūtu antenu no­skaņotu tā, lai uztvertu vismazākās vibrācijas, kas ziņotu par stei­dzamu gadījumu pat slimnīcas tālākajos nostūros.

- Jā? viņa ierunājās. Viens strupais pirksts viegli pārslīdēja neveikli rakstītajām notīm, pa vienai, it kā, tā pieskaroties, viņa spētu dzirdēt tās skaņu. Aša kustība ar pirkstu, un lapa paslīdēja tālāk, daļēji atsedzot nākamo.

- Ko jūs vēlaties uzzināt, Freizera kungs? viņa jautāja.

- Īsti nezinu, māt. Džeimijs, pilnīgi koncentrējies, bija pa­liecies uz priekšu. Viņš arī pieskārās melnajām līnijām, viegli pa­bakstīdams traipu, kur rakstītāja roka nevērīgi bija pārbraukusi līnijām, iekams tinte bija paguvusi nožūt.

1 Māt, iepazīstieties ar manu viru, Broktūrekas muižas īpašnieku. (Franču vai.)

2 Māt. (Franču vai.)

- Ar šo mūziku, māt, kaut kas nav kārtībā.

Mūķenes lūpas mazliet sakustējās, varbūt tas bija smaids.

- Tiešām, Freizera kungs? Un tomēr, cik saprotu… ceru, ka ne­ņemsiet ļaunā… ka jums mūzika ir… durvis, kurām trūkst atslēgas?

Džeimijs iesmējās, un māsa, kas tobrīd gāja garām pa gaiteni, pagriezās, izbijusies kaut ko tādu dzirdot slimnīcas telpās. Te bieži trokšņoja, bet smējās reti.

- Ļoti taktisks manu spēju trūkuma apraksts, māt. Un pilnīgi pareizs. Ja jūs kādu no šiem gabaliem dziedātu, viņa pirksts, ga­rāks un slaidāks, bet gandrīz tikpat liels kā mātei Hildegardei, uzsita pa pergamentu, kas klusi nočabēja, es to neatšķirtu no “Kyrie eleison" vai “La Dame fait bien”. Tikai vārdus, viņš ar smaidu piebilda.

Tagad bija mātes Hildegardes kārta smieties.

- Nudien, Freizera kungs, viņa sacīja. Jūs vismaz klausāties vārdus! Viņa paņēma rokā papīru kaudzīti un sāka šķirstīt lapas. Redzēju, ka lasot viņas kakls virs ciešā galvassegas saitējuma ir mazliet pietūcis, it kā viņa pie sevis dziedātu, un viena lielā pēda viegli kustējās, sitot ritmu.

Džeimijs kā sastindzis sēdēja uz soliņa, veselo roku pārlicis pāri sakropļotajai uz viena ceļa, un vēroja mūķeni. Ieslīpās zilās acis pauda dzīvu interesi, un viņš nepievērsa uzmanību trokšņiem, kas turpināja skanēt slimnīcas dzīlēs viņam aiz muguras. Ēkas akmens sienās atbalsojās slimnieku vaidi, māsu un sanitāru sasaukšanās, tuvinieku bēdu un baiļu spalgās vaimanas, klusināta metāla in­strumentu šķindoņa, bet ne Džeimijs, ne māte Hildegarde pat nepakustējās.

Beidzot viņa nolaida nošu lapas zemāk un pāri tām paskatījās uz Džeimiju. Acis viņai dzirkstīja, un slimnīcas priekšniece pēkšņi izskatījās kā jauna meitene.

- Domāju, ka jums ir taisnība! — viņa paziņoja. Šobrīd man nav tik daudz laika, lai kārtīgi visu pārdomātu, viņa pameta ska­tienu uz durvīm, kuru aiļu uz mirkli aizsedza garāmejošs sani­tārs ar šarpijas maisu rokā, bet te ir kaut kas savāds. Viņa

paklaudzināja pa lapām, kas gulēja uz rakstāmgalda, un tad sabī­dīja tās kārtīgā kaudzītē.

- Cik neparasti! viņa vēl iesaucās.

- Lai būtu kā būdams, māt… vai jūs ar savām spējām varat no­teikt, kāds ir šis raksts? Tas būtu grūti; man ir pamats domāt, ka tas ir šifrs un ka saziņas valoda ir angļu, lai arī dziesmu teksti rakstīti vāciski.

Māte Hildegarde izbrīnā klusi nokremšļojās.

- Angļu valodā? Vai esat pārliecināts?

Džeimijs noraidoši papurināja galvu.

- Nē, pārliecināts neesmu, bet tā domāju. Viens iemesls ir valsts, kurā dziesmas radītas; tās atsūtītas no Anglijas.

- Nu, kungs… Māte Hildegarde savilka vienu uzaci. Jūsu sieva runā angliski, vai ne? Un es pieņemu, ka būsiet ar mieru upu­rēt prieku atrasties viņas sabiedrībā, lai viņa var man palīdzēt izpildīt uzdevumu, kuru jūs mums tikko uzdevāt?

Džeimijs noskatīja garo sievieti, un viņa seja ar vieglo smaidu lūpās gluži vai bija mūķenes spoguļattēls. Viņš palūkojās lejup, kur Podziņa ūsas sakustējās, izlaižot tik tikko dzirdamu ņurdienu.

- Noslēgsim darījumu, māt, Džeimijs piedāvāja. Ja jūsu šu­nelis neiekodīs man mīkstumos, kad iešu ārā, varēsiet paturēt manu sievu.

Un tā tajā vakarā es nevis devos mājās uz Džereda namu Tremulīna ielā, bet vakariņoju kopā ar Eņģeļu klostera māsām pie garā galda un tad dienas pēdējās stundas pavadīju, strādājot mātes Hil­degardes privātajās telpās.

Klostera priekšnieces dzīvoklī bija trīs istabas. Pirmajā bija iekārtota samērā grezna dzīvojamā telpa. Galu galā te viņai bieži nācās pieņemt oficiālos viesus. Ieejot otrā istabā, es biju satriekta vienkārši tādēļ, ka neko tādu nebiju gaidījusi. Sākumā man radās iespaids, ka mazajā telpā nekā nav, izņemot lielu, mirdzošu, lakotu valrieksta klavesīnu, tas bija apgleznots ar sīkām puķītēm, kuras

saziedējušas uz vīnstīgas, kas līkločiem izvijusies virs spožajiem melnkoka taustiņiem visā klaviatūras garumā.

Ieskatoties ciešāk, ieraudzīju vēl dažas mēbeles, to skaitā pie vienas sienas plauktus, pilnus ar grāmatām par mūziku un ar roku sadiegtiem manuskriptiem, ļoti līdzīgiem tiem, ko māte Hildegarde šobrīd lika uz klavesīna pults.

Viņa pamāja, lai es apsēžos uz krēsla, kas stāvēja pie maza sek­retāra tālāk pie sienas.

- Tur atradīsiet tīru papīru un tinti, milēdij. Un tagad paskatī­simies, ko mums pastāstīs šī mazā kompozīcija.

Notis bija rakstītas uz bieza pergamenta loksnes, nošu līnijas bija glīti uzvilktas ar lineālu pāri visai lapai. Arī notis, nošu atslē­gas, pauzes un alterācijas zīmes bija uzrakstītas ļoti rūpīgi; šis noteikti bija tīrais eksemplārs, nevis melnraksts vai steigā piefik­sēta melodija. Lapas augšmalā bija rakstīts nosaukums “Lied des Landes”. Zemes dziesma.

- Redzat, nosaukums liek domāt par kaut ko vienkāršu, piemē­ram, Volkslied, tautasdziesmu, māte Hildegarde sacīja, ar garo, kaulaino pirkstu rādot uz lapu. Un tomēr kompozīcijas forma ir pavisam citāda. Vai protat lasīt notis? Labās rokas plauksta ar lielajiem kauliem un īsi apgrieztajiem nagiem skāra taustiņus neiedomājami viegli.

Pārliekusies mātes Hildegardes melni tērptajam plecam, es no­dziedāju pirmās trīs dziesmas rindiņas, pūlēdamās pēc iespējas pareizāk izrunāt vārdus vācu valodā. Tad viņa pārtrauca spēlēt un pagriezās pret mani.

- Tāda ir pamatmelodija. Pēc tam tā atkārtojas dažādās variāci­jās bet kādās! Ziniet, kādreiz jau esmu redzējusi kaut ko līdzīgu. To rakstījis vecs, neliela auguma vācietis, vārdā Bahs; viņš man šad tad šo to atsūtīja… Mūķene nevērīgi pamāja uz plauktu ar manuskriptiem. Viņš tos sauca par “Izgudrojumiem”, un tie patiešām ir gudri; vienlaikus izspēlē melodijas divu vai trīs frāžu variācijas. Šī, viņa savilka lūpas, skatoties uz dziesmu, kas gulēja mūsu priekšā, ir šo darbu neveikla imitācija. Atklāti sakot, es

būtu gatava zvērēt, ka… Pie sevis kaut ko purpinādama, viņa at­grūda riekstkoka soliņu, piegāja pie plaukta un ar pirkstu ātri vilka pa manuskriptu rindām.

Drīz vien viņa atrada meklēto un, turot rokā trīs iesietus skaņ­darbus, atgriezās pie klavesīna.

- Šeit ir Baha darbi. Tie ir diezgan veci, neesmu tos spēlējusi vairākus gadus. Tomēr esmu gandrīz pārliecināta… Māte Hilde­garde apklusa, aši šķirstīdama klēpī ieliktos Baha rokrakstus pa vienam, laiku pa laikam uzmezdama skatienu nošu lapām uz kla­vesīna.

- Ha! viņa uzvaroši iesaucās un sniedza man vienu no Baha skaņdarbiem. Redziet?

Nosaukums, rakstīts ķeburainā, izsmērētā rokrakstā, vēstīja “Goldberga variācijas”. Ar zināmu bijību pieskāros papīram, skaļi noriju siekalas un paskatījos uz “Lied”. Man vajadzēja pavisam īsu brīdi salīdzināšanai, lai saprastu, ko viņa ar to domājusi.

- Jums taisnība, tas pats skaņdarbs! es iesaucos. Šur tur kāda nots atšķiras, bet kopumā dziesma ir tāda pati kā Baha skaņ­darba oriģinālā tēma. Cik dīvaini!

- Vai ne? māte Hildegarde, dziļi apmierināta, sacīja. Nu kā­pēc šis nezināmais komponists zog melodijas un tik dīvaini pret tām izturas?

Tas nepārprotami bija retorisks jautājums, un es neapgrūtināju sevi ar atbildi, bet pati uzdevu jautājumu:

- Vai šodien Baha mūzika ir iecienīta, māt? Katrā ziņā nebiju to dzirdējusi muzikālajos salonos, kurus apmeklēju.

- Nē, viņa atteica, galvu kratīdama un skatīdamās nošu lapās.

- Francijā Baha kungu nepazīst; šķiet, viņš bija mazliet pazīstams Vācijā un Austrijā pirms gadiem divdesmit, bet pat tur viņa mūziku reti izpilda koncertos. Baidos, ka viņa mūzika neizturēs laika pār­baudi; gudra, bet trūkst sirds. Hmm. Nu, redziet? Strupais pirksts uzsita šur un tur, ātri šķirot lapas.

- Viņš ir atkārtojis melodiju gandrīz -, tikai katru reizi mai­nījis nošu atslēgu. Es domāju, varbūt tieši tas piesaistīja jūsu vīra

uzmanību; tas ir acīm redzams pat cilvēkam, kurš neprot lasīt no­tis, un, mainot nošu atslēgu, mainās arī tonalitāte note tonique, vadmotīvs.

Tā bija. Katru tonalitātes maiņu norādīja divas vertikālas līnijas un jauna nošu atslēga, diēzu un bemolu zīmes.

- Piecas reizes mainīt tonalitāti tik īsā skaņdarbā, māte Hil­degarde brīnījās, pēdējai zīmei atkal uzsitot ar pirkstu, lai uzsvērtu savu domu. Pārmaiņas, kurām mūzikas valodā vispār nav nekā­das nozīmes. Skatieties, mūzikas tēma ir tā pati, bet pāriet no si bemol mažora uz la mažoru ar trim diēziem. Savādi ir tas, ka tagad viņš pāriet uz diviem diēziem.

- Cik ārkārtīgi interesanti, es teicu. Soi diēza izvēle re mažorā panāca to, ka muzikālā frāze atbilst la mažoram. Citiem vārdiem sakot, nebija nekāda iemesla mainīt tonalitāti.

- Es neprotu vācu valodu, sacīju. Vai varat nolasīt vārdus, māt?

Viņa piekrītoši pamāja ar galvu, melnā plīvura krokas nočauk­stēja vien, mazās acis bija pievērstas manuskriptam.

- Kāda patiesi drausmīga dzeja! viņa pie sevis purpināja.

- Vispār no vāciešiem jau neviens nekādu dižo dzeju negaida, bet patiešām… un tomēr, viņa apklusa, nogrozot plīvuroto galvu.

- Ja jūsu vīram ir taisnība un šis ir kaut kāds šifrs, tad jāpieņem, ka vēstījums ieslēpts tieši šajos vārdos. Tāpēc, iespējams, šis pats par sevi nav nozīmīgs.

- Kas tur rakstīts? es jautāju.

- “Mana gane lēkā ar jēriņiem pa zaļiem kalniem”, mūķene lasīja. Drausmīga gramatika, lai gan dziesmu tekstos bieži tiek pieļautas visādas vaļības, ja dzejnieks uzstāj uz atskaņu saglabā­šanu, un mīlas dziesmās tā ir gandrīz vienmēr.

- Vai jūs daudz zināt par mīlas dziesmām? es ziņkāri jautāju. Šovakar māte Hildegarde bija pilna pārsteigumu.

- Jebkurš labs skaņdarbs savā būtībā ir mīlas dziesma, viņa lietišķi atbildēja. Bet, ja runājam par to, ko domājat jūs… jā, esmu daudz pieredzējusi. Kad biju jauna meitene, viņa nozibināja

smaidā lielos, baltos zobus, un vajadzēja atzīt, ka viņu kā bērnu bija grūti iztēloties, es biju kaut kas līdzīgs brīnumbērnam, sa­protat? Varēju pēc atmiņas nospēlēt gandrīz visu, ko dzirdēju, un septiņu gadu vecumā pirmo reizi sakomponēju skaņdarbu. Māte Hildegarde pamāja uz klavesīnu, kura virsma nospodrināta spīdēja.

- Mēs bijām turīga ģimene; ja es būtu vīrietis, tad, bez šaubām, kļūtu par mūziķi. Viņa runāja vienkārši, bez mazākās nožēlas.

- Jūs taču varētu sacerēt mūziku, ja būtu apprecējusies? es ziņkāri taujāju.

Māte Hildegarde noplātīja rokas, lampas gaismā tas izskatījās groteski. Biju redzējusi, kā šīs rokas izrauj kaulā iestrēgušu nazi vai ievelk vietā izmežģītu locītavu, saņem plaukstā ar asinīm notrieptu bērna galviņu, kas parādās mātei starp kājām. Un biju redzējusi šos pirkstus uz melnkoka taustiņiem nolaižamies tik viegli kā tau­riņa spārnus.

- Nu, brīdi apdomājusies, viņa atbildēja, tur vainīgs Svētais Anselms.

- Tiešām?

Viņa pasmaidīja par manu sejas izteiksmi, neglītie vaibsti bija izlīdzinājušies, tā vairs nebija stingrā maska, ko rāda sabiedrībai.

- 0 jā. Mans krusttēvs… vecais Saules karalis, viņa nevērīgi piebilda, vārdadienā, kad biju astoņus gadus veca, uzdāvināja man grāmatu par svēto dzīvi. Tā bija skaista, viņa kavējās atmi­ņās, ar zeltītām lapām, un vāks bija rotāts ar dārgakmeņiem; vai­rāk mākslas nekā literārs darbs. Tomēr es to izlasīju. Un man patika visi stāsti īpaši par mocekļiem -, tomēr Svētā Anselma stāstā bija viena frāze, kas laikam rada manā dvēselē atbalsi.

Māte Hildegarde aizvēra acis un atgāza galvu, ļaujoties atmi­ņām.

- Svētais Anselms bija ļoti gudrs vīrs, augsti izglītots, Baznīcas doktors. Un arī bīskaps, vīrs, kurš rūpējās par savu ganāmpulku un gādāja par viņu laicīgajām, tāpat arī garīgajām vajadzībām. Stāstā sīki bija aprakstīti visi viņa darbi, un grāmata noslēdzās ar vārdiem: “Un tā viņš nomira, kad bija galā viņa ārkārtīgi vērtīgā

dzīve, un tādējādi ieguva kroni Paradīzē”. Viņa apklusa, viegli palocīdama klēpī salikto roku pirkstus.

- Tur bija kaut kas tāds, kas man likās īpaši pievilcīgs. “Ārkār­tīgi vērtīga dzīve”. Mūķene man uzsmaidīja. Es varēju izdomāt daudzus sliktākus uzrakstus uz kapakmens, milēdij. Viņa pēkšņi izpleta rokas un dīvaini graciozā žestā paraustīja plecus.

- Es vēlējos būt vērtīga, viņa turpināja. Tad, kā mēģinot pār­traukt dīko pļāpāšanu, negaidīti atgriezās pie nošu lapām uz kla­vesīna.

- Tā, viņa sacīja. Skaidrs, ka nošu atslēgu maiņa note tonique ir dīvainība. Ko tas mums dod?

Es atvēru muti, lai klusi iesauktos. Līdz šim mēs sarunājāmies franču valodā, tāpēc es nebiju to iepriekš pamanījusi. Bet, klauso­ties mātes Hildegardes stāstītajā, es biju domājusi angļu valodā, un, kad atkal paskatījos uz nošu rakstu, man atausa patiesība.

- Kas ir? mūķene jautāja. Vai jums kaut kas ienāca prātā?

- Atslēga! es iesmējos. Franču valodā mūzikas atslēga ir note tonique, bet priekšmets, kas atslēdz… es norādīju uz lielo atslēgu saišķi, ko slimnīcas priekšniece parasti nēsāja pie jostas un ko, ienākusi istabā, bija nolikusi uz plaukta. Tā ir passe-partout atslēga, vai ne?

-Jā, viņa sacīja, apjukusi manī veroties. Viņa savukārt pieskā­rās lielajai atslēgai. Une passe-partout. To, viņa teica, norādot uz atslēgu ar stienīti un robiņiem, drīzāk dēvētu par clef.

- Clef. es priecīgi iesaucos. Lieliski! Es iedūru ar pirkstu nošu rakstā mums priekšā. Redziet, ma mиre, angļu valodā, vārdi ir tie paši. “Atslēga” norāda pamatlīniju mūzikas darbam, un “at­slēga” slēdz vaļā. Franču valodā clef ir atslēga, angļu valodā tās nozīme ir “nošu atslēga”. Un nošu atslēga ir arī šifra atslēga. Džei­mijs teica, ka, viņaprāt, tas ir angļu šifrs! To izstrādājis anglis ar īsti velnišķīgu humora izjūtu, es piebildu.

Ņemot vērā šo sīkumu, šifru atrisināt nebija grūti. Ja tā radī­tājs bija anglis, tad ziņojums, visticamāk, arī bija angļu valodā, un tas nozīmē, ka vārdi bija vācu, bet izmantoti tika burti. Tā kā

biju redzējusi Džeimiju iepriekš strādājam ar alfabētiem un burtu mainīšanu vietām, man vajadzēja tikai pāris reižu pamēģināt, un es uzzināju šifra atslēgu.

- Divi bemoli nozīmē, ka no nodaļas sākuma jālasa katrs otrais burts, es teicu, drudžaini pierakstīdama izlasīto. Un trīs diēzi nozīmē, ka jālasa katrs trešais burts no nodaļas beigām. Vācu va­lodu šifrētājs laikam izmantojis gan slēpšanai, gan tāpēc, ka tā ir tik sasodīti gara; lai pateiktu to pašu domu vācu valodā, vajag div­reiz vairāk vārdu nekā angļu valodā.

- Jums deguns notriepts ar tinti, māte Hildegarde aizrādīja. Viņa skatījās man pār plecu. Vai tur ir kaut kāda jēga?

- Jā, es atteicu, un mute pēkšņi bija kļuvusi sausa. Jā, ir.

Atšifrēts vēstījums bija īss un vienkāršs. Un ari ļoti satraucošs.

- Viņa Majestātes Anglijas pavalstnieki gaida viņa likumīgu atgriešanos tronī. Jūsu rīcībā ir piecdesmit tūkstoši mārciņu liela naudas summa. Rokasnauda tiks izmaksāta personiski, kad Viņa Augstība izkāps uz Anglijas zemes, es lasīju. Pāri paliek viens burts, “S”. Nezinu, vai tas ir domāts kā paraksts vai ari rakstītājam vajadzēja, lai iznāktu kāds pareizs vārds vāciski.

- Hmpf. Māte Hildegarde ar interesi paskatījās uz vēstījuma uzmetumu, tad uz mani. Jūs, protams, to jau zināt, viņa, pamā­jusi ar galvu, sacīja, bet varat apliecināt savam vīram, ka es šo ziņu paturēšu noslēpumā.

- Ja viņš jums neuzticētos, tad nebūtu lūdzis palīdzību, es iebildu.

Nekoptās uzacis savilkās līdz galvassegas malai, un viņa stingri uzsita ar roku pa papīra lapu.

- Ja tas ir kāds pasākums, kurā jūsu vīrs ir iesaistījies, tad viņš stipri riskē, uzticoties nepazīstamam cilvēkam. Pasakiet viņam, ka es apzinos man parādīto godu, viņa vēsi pabeidza savu sa­kāmo.

- Noteikti. Es pasmaidīju.

- 0, chиre Madame! mūķene iesaucās, pamanījusi, kā es izska­tos, jūs esat tik bāla! Es, strādājot pie skaņdarba, vēlu palieku

nomodā, tāpēc nepievēršu uzmanību pulkstenim, bet jums noteikti jau laiks gulēt. Māte Hildegarde paskatījās uz stundu sveci, kas dega uz maza galdiņa pie durvīm.

- Apžēliņ! Cik vēls! Vai pasaukt māsu Madlēnu, lai aizved jūs uz istabu? Džeimijs bija negribīgi piekritis mātes Hildegardes pie­dāvājumam, ka es palieku pa nakti Eņģeļu klosteri, lai vēlu vakarā nevajadzētu doties mājās pa tumšajām ielām.

Es papurināju galvu. Biju nogurusi, un no sēdēšanas uz sola man smeldza mugura, bet gulēt es nevēlējos. Katrā ziņā sekas, ko izraisītu muzikālais vēstījums, bija pārāk satraucošas, lai vismaz šobrīd spētu domāt par miegu.

- Nu tad uzēdīsim mazliet, lai nosvinētu jūsu panākumus. Māte Hildegarde piecēlās un izgāja priekšistabā, kur viņa, kā dzir­dēju, paskandināja zvanu. Drīz vien ieradās viena no māsām apkal­potājām ienesa paplāti, uz kuras bija karsts piens un mazas, glazētas kūciņas, viņai uz pēdām sekoja Podziņš. Māsa uzlika kū­ciņu uz porcelāna šķīvīša un pēc tam to lietišķi nolika uz grīdas sunim priekšā, blakus bļodiņai ar pienu.

Kamēr es pa malciņam dzēru silto pienu, māte Hildegarde mūsu darba materiālu pārlika uz sekretāra, bet uz klavesīna statīva novietoja vienu atsevišķu nošu lapu.

- Es paspēlēšu, viņa paziņoja. Tas palīdzēs jums noskaņot prātu uz miegu.

Mūzika bija viegla un nomierinoša ar plūstošu melodiju, kas šūpojās starp diskanta un basa atslēgu patīkami sarežģītā ritmā, bet bez Baha trauksmaini dzenošā spēka.

- Vai tā ir jūsu kompozīcija? es apjautājos, sagaidījusi bridi, kad māte Hildegarde pārstāj spēlēt un skaņdarba beigās paceļ rokas.

Nepagriezusies viņa papurināja galvu.

- Nē. To ir sacerējis mans draugs, Žans Filips Ramo. Labs teorē­tiķis, bet mūzikā trūkst kaisles.

Mūzika ieaijāja manu prātu, un es acīmredzot biju aizsnaudu­sies, jo pēkšņi uztrūkos no miega, kad māsa Madlēna kaut ko

iečukstēja man ausī, sajutu viņas siltās, spēcīgās rokas satveram mani ap vidukli, pieceļam kājās un aizvedam uz istabu.

Atskatījusies es redzēju mātes Hildegardes melnā tērpo plato muguru, to, kā zem plīvura, viņai spēlējot, kustas spēcīgie pleci, un to, kā viņa kļuvusi kurla pret pasauli ārpus viņas istabas svētnīcas. Uz dēļu grīdas turpat viņai pie kājām gulēja Podziņš, pumu uzlicis uz ķepām, mazais rumpītis izstiepies taisns kā kompasa adata.

- Tā, Džeimijs noteica, nu ir aizgājis mazliet tālāk par runā­šanu… varbūt.

- Varbūt? es pārjautāju. Piedāvājums maksāt piecdesmit tūkstošus mārciņu izklausās diezgan noteikts. Piecdesmit tūk­stoši mārciņu pēc pašreizējiem standartiem bija prāvas hercogistes gada ienākumi.

Džeimijs skeptiski savilka uzacis, skatoties uz nošu lapām, ko biju atnesusi no klostera.

- Nūjā, labi. Tāds piedāvājums ir puslīdz drošs, tas atkarīgs no tā, kurš no viņiem vai nu Čārlzs, vai Džeimss ieies Anglijā. Čārlza ierašanās Anglijā vispirms nozīmē to, ka viņam ir pietiekams atbalsts no citām vietām, lai viņš nonāktu Skotijā. Nē, Džeimijs domīgi kasīja zodu, šis piedāvājums interesants šķiet tikai tāpēc, ka tā ir pirmā īstā zīme, ko esam redzējuši, par to, ka Stjuarti vai vismaz viens no viņiem patiešām kaut ko dara, lai mēģinātu atgūt troni.

- Viens no viņiem? Es pamanīju uzsvaru Džeimija sacītajā.

- Tu gribi teikt, ka, tavuprāt, Džeimss nav iesaistīts? Es uz šifrēto ziņojumu palūkojos ar vēl lielāku interesi.

- Vēstījums adresēts Čārlzam, Džeimijs man atgādināja, un tas nāca no Anglijas, nevis no Romas. Fērguss sūtījumu dabūja no parastā ziņneša sainītī ar angļu zīmogiem, nevis no pāvesta sūtņa. Un viss, ko esmu lasījis Džeimsa vēstulēs… Džeimijs, pieri sarau­cis, nogrozīja galvu. Viņš vēl nebija skuvies, un rīta saules stari šur tur nozibināja vara dzirkstis viņa bārdas kastaņbrūnajos rugājos.

- Sainis bij atvērts; Čārlzs šo manuskriptu bij redzējis. Datums nebij minēts, tāpēc es nezinu, kad sūtījums pienāca. Un, protams, mums nav vēstuļu, kuras Čārlzs sūtījis tēvam. Bet nevienā no Džeimsa vēstulēm nav minēts, kurš varētu būt komponists, nemaz nerunājot par noteiktiem solījumiem sniegt Anglijai atbalstu.

Es redzēju, kurp viņš mērķē.

- Un Luīze de Latūra kladzināja, ka Čārlzs gribējis anulēt viņas laulību un ņemt viņu par sievu, kad būs kļuvis par karali. Tātad tu uzskati, ka Čārlzs varbūt nebūs pūtis viņai miglu acīs, tikai lai atstātu iespaidu?

- Varbūt ne, Džeimijs atbildēja. Gatavojoties skūties, viņš ielēja no krūzes bļodā ūdeni un noskaloja seju.

- Tad iznāk, ka Čārlzs, visticamāk, rīkojies uz savu roku? Šī iespēja mani vienlaikus biedēja un interesēja. Fakts, ka Džeimss viņu ievilcis maskarādē, izliekoties, ka gatavojas atgūt troni, lai radītu Luijam iespaidu par Stjuartu iespējamo nozīmību, bet…

- Bet Čārlzs neizliekas? Džeimijs mani pārtrauca. Nūjā, tā izskatās. Vai tev ir dvielis, Armaliet? Aizmiedzis acis, no sejas pilot ūdenim, viņš taustījās pa galda virsmu. Es pārvietoju manu­skriptu drošībā, iedevu viņam dvieli, kas bija pārmests pāri gultas galam.

Kritiski noskatījis bārdasnazi un nospriedis, ka būs labs, Džei­mijs pārliecās pāri manam tualetes galdiņam tuvāk spogulim un sāka ieziepēt vaigus.

- Kāpēc tad, ja es skuju kājas un paduses, tad tas ir barbarisks paradums, bet, ja tu skuj seju, tad nav? es uzdevu jautājumu, skatoties, kā viņš nostiepj virslūpu pār zobiem un ar īsām, uzma­nīgām roku kustībām skrāpē ar nazi zem deguna.

- Tā arī ir, viņš atbildēja, pētot sevi spogulī. Bet, ja es to nedaru, tad drausmīgi knieš.

- Vai tu esi kādreiz audzējis bārdu? es ziņkāri apjautājos.

- Tīšuprāt ne, viņš atbildēja ar smaidu, skujot vienu vaigu,

- bet šad un tad, kad citādi nebija iespējams, man ir bijusi bārda… kad es kā ārpus likuma pasludinātais dzīvoju Skotijā. Kad vajadzēja

izvēlēties, vai katru ritu ar trulu nazi skūties aukstā avota ūdenī vai kasīties, es izvēlējos kasīties.

Sāku smieties, skatoties, kā viņš ar vienu garu rokas kustību novelk bārdasnazi gar visu žokļa līniju.

- Nevaru iedomāties, kāds tu izskatītos ar pilnbārdu. Esmu tevi redzējusi tikai ar rugājiem.

Viņš pasmaidīja ar vienu mutes kaktiņu, otru pavilka uz augšu, jo skuva tajā pusē zem augstā, platā vaigukaula.

- Kad mēs, Armaliet, nākamreiz viesosimies Versaļā, es palūgšu atļauju apmeklēt Karalisko zvērudārzu. Luijam tur mīt viens radī­jums, kuru kāds kapteinis atvedis no Borneo, viņu sauc orangu­tāns. Esi tādu redzējusi?

- Jā, es atbildēju, Londonas Zooloģiskajā dārzā pirms kara bija viens pārītis.

- Tad tu zini, kāds es izskatos ar bārdu. Viņš pasmaidīja, bei­dzot skūšanos, rūpīgi nolaižot nazi gar zoda izliekumu. Kārns un kožu apskrubināts. Stipri līdzīgs vikontam Mariņī, viņš piebilda,

- tikai sarkans.

It kā krāsas pieminēšana viņam kaut ko būtu atgādinājusi, Džeimijs, ar lina dvieli noslaucījis no vaigiem pēdējās ziepju palie­kas, atgriezās pie mūsu sarunas galvenās tēmas.

- Tāpēc, Armaliet, man šķiet, ka šobrīd mums jādara, lūk, kas, viņš sacīja, ļoti uzmanīgi jāvēro tie angļi, kas atrodas Parīzē. Viņš paņēma no gultas manuskriptu un domīgi šķirstīja. Ja kāds patiešām vēlas apsvērt, ka varētu palīdzībai piedāvāt tik lielas nau­das summas, domāju, ka viņi varētu sūtīt pie Čārlza sūtni. Ja es riskētu ar piecdesmit tūkstošiem mārciņu, tad es laikam vēlētos zināt, ko saņemšu par savu naudu pretī, un tu?

- Jā, gribētu gan, es piekritu. Un, runājot par angļiem… Vai Viņa Augstība patriotiski pērk brandvīnu no tevis un Džereda vai arī gadījumā viņš nav iecienījis Sailasa Hokinsa kunga pakalpoju­mus?

- Sailasa Hokinsa kunga, kurš tik ļoti vēlas zināt, kāds poli­tiskais klimats valda Skotijas augstkalnē? Džeimijs ar apbrīnu

nogrozīja galvu par manu jautājumu. Un es vēl domāju, ka appre­cēju tevi smukās sejas un jaukā, apaļā dupša dēļ. Padomā tik, tev ir arī smadzenes! Viņš veiksmīgi izvairījās no sitiena, kuru mērķēju uz viņa ausi, un uzsmaidīja man.

- Es nezinu, Armaliet, bet līdz vakaram uzzināšu.