Spāre dzintarā-1

14 nodaļa Prātojumi par miesaskāri

Fērguss bija vairāk nekā piemērots savai profesijai un gandrīz katru dienu atnesa mājās jaunu krājumu Viņa Augstības korespondences; reizēm man bija darba pilnas rokas, lai pagūtu visu pārrakstīt, pirms Fērguss dodas nākamajā ekspedīcijā, jo tad viņš atliek vietā nozagtās vēstules un paņem jaunas.

Dažas bija no Romā dzīvojošā karaļa Džeimsa šifrētās saraks­tes; šo vēstuļu kopijas Džeimijs atlika malā, lai kādā brīvākā brīdī mēģinātu tās atšifrēt. Lielākā daļa Viņa Augstības korespondences bija nekaitīga: zīmītes no draugiem Itālijā un arvien vairāk rēķinu no vietējiem tirgotājiem Čārlzam patika košas drēbes un smalki zābaki, tāpat ari brandvīns -, un pa kādai vēstulītei no Luīzes de Latūras de Roanas. Šos sūtījumus atlasīt nebija grūti; bez sīkā, ma­nierīgā rokraksta, kādā viņa rakstīja un kas lika viņas vēstulēm izskatīties tā, it kā pa papīru būtu lēkājis mazs putniņš, viņa arī nemainīgi apslacīja papīru ar viņai raksturīgo hiacinšu smaržu. Džeimijs noteikti atteicās tās lasīt.

- Es nelasīšu tā zeļļa mīlas vēstules, viņš stingri palika pie sava. Pat intrigantam vajadzētu kādā bndī sajust sirdsapziņas ēdas. Viņš nošķaudījās un iemeta pēdējo vēstījumu atpakaļ Fērgusa kabatā. Turklāt, viņš piebilda lietišķāk, Luīze tāpat tev visu izstāsta.

Tā bija taisnība mēs ar Luīzi bijām cieši sadraudzējušās, un viņa manā viesistabā pavadīja gandrīz tikpat daudz laika, cik es savējā, lauzīdama rokas par Čārlzu, tad aizmirsdama viņu, lai kā

apburta apspriestu grūtniecības brīnumus viņai nekad no rītiem nebija nelabi, velns lai viņu parauj! Lai kāda vējgrābsle ari būtu, man viņa ļoti patika, tomēr jutu lielu atvieglojumu, kad varēju izbēgt no viņas sabiedrības, ik pēcpusdienu ierodoties Eņģeļu slim­nīcā.

Nespēju iedomāties, ka Luīze jebkad savā mūžā varētu spert kāju pār Eņģeļu slimnīcas slieksni, bet es uz turieni negāju viena. Pirmā viesošanās nebija nobiedējusi Mēriju Hokinsu, un viņa bija tik drosmīga, ka nāca man līdzi uz slimnīcu vēlreiz. Un pēc tam vēl­reiz. Kaut gan viņa nespēja piespiest sevi paskatīties uz brūci, viņa bija noderīga, ja vajadzēja ar karoti bāzt slimniekiem mutē putru un slaucīt grīdas. Acīmredzot viņa uzskatīja šo darbu par patīkamu pārmaiņu vai nu salīdzinājumā ar galma viesībām, vai dzīvi tēvoča mājās.

Mērija bieži jutās satriekta par to, kādi tikumi dažkārt valda galmā, viņa gan neko daudz neredzēja, bet viņu bija viegli sa­triekt. Savukārt es nemanīju īpašas nepatikas izpausmes vai šaus­mas, ieraugot vikontu Mariņī, tāpēc es izdarīju secinājumu, ka samaitātā ģimene vēl nav novedusi sarunas par laulībām līdz sek­mīgam iznākumam un tāpēc potenciālajai līgavai neko nebija tei­kusi.

Šis secinājums nāca atklātībā kādā dienā aprīļa nogalē, kad ceļā uz Eņģeļu slimnīcu viņa pietvīkušiem vaigiem atzinās, ka ir iemī­lējusies.

- Ak, viņš ir tik skaists! Mērija jūsmoja, stostīšanās bija pil­nīgi aizmirsta. Un tik… nu, arī tik garīgs.

- Garīgs? es pārjautāju. Mm, jā, ļoti jauki. Pie sevis nodo­māju, ka tieši šī īpašība nav tā, kuru es liktu saraksta augšgalā kā vēlamu mīļākajam, bet par gaumi nestrīdas.

- Un kurš tad ir tas laimīgais kungs? es mazliet paķircinājos.

- Vai es viņu pazīstu?

Sārtums vaigos kļuva tumšāks.

- Nē, diez vai. Tad viņa pacēla skatienu, un es redzēju, ka acis viņai dzirksti. Tomēr… o, man nevajadzētu jums to teikt, bet es

nevaru nerunāt. Viņš atrakstīja manam tēvam. Nākamajā nedēļā viņš atgriezīsies Parīzē!

- Tiešām? Tie bija interesanti jaunumi. Esmu dzirdējusi, ka nākamnedēļ galmā gaida ierodamies grāfu de Palešu. Vai jūsu, khm, iecerētais ir viņa pavadonis?

No šī minējuma Mērija sastinga šausmās.

- Francūzis! Ak nē, Klēra! Nudien, kā es varētu precēties ar francūzi?

- Vai tad frančiem ir kāda vaina? es jautāju, visai pārsteigta par tādu dedzību. Jūs galu galā runājat franču valodā. Varbūt tomēr tieši tur slēpās nepatikšanas; lai gan Mērija ļoti labi runāja franciski, bikluma dēļ stostīšanās šajā valodā kļuva vēl ļaunāka. Vēl tikai vakar biju nejauši dzirdējusi, kā divi virtuves puikas izklaidē­jās, nežēlīgi izmēdot “la petite Anglaise maladroite

- Jūs neko nezināt par frančiem? viņa, acis šausmās iepletusi, čukstēja. Nu, protams, kā gan jūs to varētu. Jūsu vīrs ir tik maigs un laipns… viņš to nedarītu, es d-domāju, viņš jūs n-neapgrūtinātu tādā veidā… Meitenes seja bija kļuvusi koši sārta kā peonija no zoda līdz matu līnijai -, un stostīšanās gandrīz to nosma­cēja.

- Vai jūs gribat teikt… es iesāku, cenšoties izdomāt kādu tak­tisku izteiksmes veidu, kā atbrīvot viņu no prātojumiem par franču paradumiem, pašai tajos neiepinoties. Taču, ņemot vērā, ko Hokinsa kungs bija pastāstījis par Mērijas tēvu un viņa plāniem attiecībā uz meitas izprecināšanu, iedomājos, varbūt vajadzētu mēģināt atbrīvot viņu no priekšstatiem, kurus viņa noteikti saklau­sījusies salonu un ģērbistabu pļāpās. Negribēju, lai viņa mirst no bailēm, ja tomēr apprecēsies ar francūzi.

- Tas, ko viņi d-dara… gultā\ atskanēja piesmacis čuksts.

- Nu, es lietišķā balsī atbildēju, galu galā izvēle, ko var darīt ar vīrieti gultā, nav pārāk liela. Un, tā kā es pilsētā redzu diezgan daudz bērnu, tad pieņemu, ka pat franči tīri labi zina tradicionālās metodes.

- 0! Bērni… nūjā, protams, viņa izklaidīgi sacīja, it kā nere­dzētu nekādu sakaru starp šīm divām lietām. B-b-bet viņi teica, viņa sakaunējusies nodūra skatienu, un balss kļuva vēl klusāka,

- …k-ka viņš… francūža lieta, jūs zināt…

- Jā, es zinu, centos būt pacietīga. Bet, cik man zināms, tā ir apmēram tāda pati kā citiem vīriešiem. Angļi un skoti ir apveltīti ar līdzīgu rīku.

- Jā, bet viņi, viņi… 1-liek to sievietei starp k-k-kājām! Tas ir, viņā iekšā! Kad beidzot Mērija bija dabūjusi pār lūpām šo sensa­cionālo jaunumu, viņa dziļi ievilka elpu, kas, šķiet, iedarbojās ne­daudz nomierinoši, jo briesmīgi tumšais sarkanums kļuva kādu nieku gaišāks. Anglis, pat skots… o, es nebiju domājusi tā… Roka mulsumā aizklāja muti. Bet pieklājīgs vīrietis, tāds kā jūsu vīrs, viņam taču noteikti n-nekad nenāktu prātā piespiest sievieti izciest ko tādu!

Uzliku roku uz sava nedaudz piebriedušā vēdera un domīgi ska­tījos uz savu ceļabiedri. Sāku apjaust, kāpēc garīgums ieņem tik augstu vietu Mērijas Hokinsas daudzo tikumu sarakstā.

- Mērij, es teicu. Domāju, ka mums šis tas ir jāapspriež.

Ieejot slimnīcas lielajā zālē, joprojām pie sevis smaidīju, kleitai pa virsu biju uzvilkusi neizskatīgo, no izturīga auduma šūto novi­ces habitu.

Krietna daļa no chirurgien, urinoskopiem, kaulu salicējiem, ār­stiem un citiem dziedniekiem savu laiku un zināšanas ziedoja slim­nīcai kā labdarības dāvanas, citi nāca mācīties vai praktizēties. Eņ­ģeļu slimnīcas nelaimīgie pacienti nebija tādā situācijā, lai varētu iebilst pret to, ka ar viņiem veic visdažādākos medicīniskos ekspe­rimentus.

Atšķirībā no mūķenēm medicīnas personāls mainījās gandrīz ik dienu atkarībā no tā, kuram tobrīd nebija maksājošu pacientu vai kuram vajadzēja izmēģināt jaunu ārstēšanas tehniku. Tomēr lielākā daļa ārštata dakteru nāca gana bieži, lai es drīz vien viņus pazītu.

Viens no interesantākajiem bija garš, kalsns vīrs, kuru pirmajā reizē, kad apmeklēju slimnīcu, biju redzējusi amputējam kāju. Ap­jautājusies es noskaidroju, ka tas ir Forēza kungs. Sākumā viņš bijis kaulu salicējs, kurš palaikam mēģināja veikt sarežģītāku uzde­vumu, piemēram, amputāciju, īpaši gadījumos, kad vajadzēja no­ņemt visu ekstremitāti, ne tikai tās daļu. Likās, ka mūķenes un sani­tāri bijāja Forēza kungu; viņi nekad to nevilka uz zoba vai nestās­tīja rupjas anekdotes kā par citiem brīvprātīgajiem mediķiem.

Šodien Forēza kungs strādāja slimnīcā. Es klusiem soļiem vi­ņam tuvojos, lai redzētu, ko viņš dara. Uz matrača gulēja slimnieks, jauns strādnieks bālu seju, un sekli elpoja. Puisis bija nokritis no katedrāles sastatnēm tur pastāvīgi notika remontdarbi un salauzis gan roku, gan kāju. Redzēju, ka roka profesionālam kaulu salicējam īpašas grūtības nesagādātu tikai vienkāršs spieķakaula lūzums. Bet kāja bija daudz nopietnāks gadījums; iespaidīgs kom­binētais lūzums, gan augšstilbs, gan lielakauls. Asas kaulu šķēpe­les dūrās cauri gan augšējā, gan apakšējā stilba ādai, un saplosītie audi kļuva zili no traumatiskā sasituma gandrīz visā kājas augš­daļā.

Nevēlējos novērst kaulu salicēja uzmanību no slimnieka, bet Fo­rēza kungs likās iegrimis domās; lēnām viņš meta lokus ap pa­cientu, brīžiem atkāpdamies un tuvodamies kā milzīgs maitasputns, kas izturas piesardzīgi, ja nu upuris nav vēl gluži beigts. Ar lielo kā knābis līko degunu un gludajiem, melnajiem, nepūderētajiem matiem, kas bija saņemti nekārtīgā mezglā uz kakla, viņš patiešām izskatās pēc vārnas, es nodomāju. Drēbes arī bija melnas un atturīgas, bet labas kvalitātes acīmredzot viņam bija ienesīga prakse ārpus slimnīcas.

Beidzot pieņēmis lēmumu, kā rīkosies tālāk, Forēza kungs no­laida roku, kas līdz šim bija turējusi zodu, un sāka raudzīties ap­kārt, meklējot palīgu. Mani ieraugot, acis viņam iegailējās un viņš ar rokas mājienu aicināja mani pie sevis. Biju ģērbusies raupjā lina novices tērpā, un, koncentrējies uz darbu, Forēza kungs nebija pamanījis, ka man nav žēlsirdīgās māsas galvassegas un plīvura.

- Šeit, ma soeur\ viņš nokomandēja, saņemot pacienta potīti.

- Turi to cieši pie papēža. Nespied, iekams neesmu tev to licis, bet, kad teikšu, velc pēdu tieši uz sevi. Velc ļoti lēnām, bet ar spēku; tu saproti no visa spēka.

- Es saprotu. Satvēru pēdu, kā man lika, kamēr Forēza kungs lēnām un neveikli aizčāpoja līdz matrača otram galam, domīgi vēr­damies uz lauzto kāju.

- Man te ir stimulants, kas nāks par labu, viņš sacīja, izņemot no uzsvārča kabatas mazu pudelīti un noliekot to slimajam pie gal­vas. Tas savelk ādas virsējā slāņa asinsvadus un dzen asinis uz iekšu, tur tās mūsu jaunajam draugam var būt noderīgākas. Tā runādams, ķirurgs satvēra pacientu aiz matiem, iegrūda pudelītes kaklu jaunā vīrieša mutē un prasmīgi, neizlaistot ne lāsītes, salēja zāles puisim rīklē.

- Ak! Forēza kungs atzinīgi noteica, kad vīrietis norija zāles un dziļi ieelpoja. Tas palīdzēs. Un, ja runājam par sāpēm, jā, ir labāk, ja varam kāju nomērdēt, tā viņš mazāk pretosies mūsu pūliņiem to iztaisnot.

Viņš vēlreiz iebāza roku savā lielajā kabatā, bet šoreiz no tās izvilka nelielu vara adatu, aptuveni trīs collu garu, ar platu, pla­kanu galviņu. Viena stiegrainā roka ar lielajiem pirkstu kauliņiem saudzīgi iztaustīja slimnieka gurnu netālu no cirkšņa, sekojot tie­vajai, zilajai asinsvada līnijai zem ādas. Pirkstu kustība kļuva lē­nāka, apstājās pavisam, tad turpināja taustīt nelielā aplītī un bei­dzot palika vienā punktā. Iedūris ādā aso rādītājpirkstu, it kā atzī­mējot šo vietu, Forēza kungs pielika tur vara adatiņas smailo galu. Vēlreiz aši ielaidis roku brīnumu pilnajā kabatā, viņš izcēla vara āmuriņu un ar vienu sitienu iedzina adatiņu tieši kājā.

Kāja stipri noraustījās, tad atslāba un, šķiet, kļuva pavisam ļen­gana. Izskatījās, ka pirmīt iedotais līdzeklis asinsvadu sašaurinā­šanai patiešām iedarbojies; asinis no pārrautajiem audiem sūcās ievērojami mazāk.

- Pārsteidzoši! es iesaucos. Ko jūs izdarījāt?

Forēza kungs kautrīgi pasmaidīja, un no prieka par manu ap­brīnu viegls sārtums iekrāsoja zilganās ēnas klātos vaigus.

- Nu, vienmēr jau tik labi neiedarbojas, viņš pieticīgi atzina.

- Šoreiz man blakus stāvējusi veiksme. Viņš norādīja uz vara adatu un sāka skaidrot: Redziet, māsa, tur ir liels nervu galu mezgls, esmu dzirdējis, ka anatomi to sauc par plexus. Ja pavei­cas iedurt tieši mezglā, tad jutīgums apakšējā ekstremitātē ievēro­jami samazinās. Viņš spēji izslējās, pēkšņi attapies, ka šķiež laiku runāšanai, ko labāk būtu veltīt darbam.

- Nāc, ma soeur, viņš pavēlēja. Atpakaļ savā postenī! Stimulanta darbība nav ilgstoša; mums jāstrādā, kamēr asiņošana ir aizkavēta.

Kāja bija tik ļengana, ka to viegli varēja iztaisnot, kaula sašķai­dītie gali ievilkās atpakaļ zem ādas. Paklausot Forēza kunga rīko­jumiem, es turēju jauno vīrieti zem padusēm, bet ķirurgs tikmēr grozīja pēdu un apakšstilbu, tā mēs visu laiku vilkām ķermeni, līdz tika veikti pēdējie nelielie pielāgojumi.

- Būs labi, māsa. Tagad, lūdzu, kādu brīdi turi pēdu nekustīgi. Uz saucienu ieradās sanitārs ar pāris resniem mietiem un no lupa­tām izgatavotiem pārsējiem, un pēc mirkļa lauztais loceklis jau bija rūpīgi iešinēts, bet vaļējiem ievainojumiem uzlikti spiedoši pārsēji.

Mēs ar Forēza kungu pāri slimnieka ķermenim apmainījāmies ar platiem, priecīgiem Smaidiem.

- Labs darbs, es slavēju, atgrūžot matu šķipsnu, kas, smagi darbojoties, bija izsprukusi savā vaļā. Ieraudzīju, ka Forēza kunga sejas izteiksme pēkšņi izmainās, jo viņš aptvēra, ka man nav plī­vura, un tieši tad blakus esošajā baznīcā skaļi iedunējās zvans, ieskandinot Vesperes. Vaļēju muti es vēros uz lielo logu palātas galā, tam nebija rūšu, lai neveselīgi izgarojumi ātrāk tiktu laukā. Skaidrs, ka ovālais debesu gabaliņš bija iekrāsojies vieglā indigo krāsā, un tas nozīmēja, ka tuvojas vakars.

- Atvainojiet, es teicu un steigšus sāku vilkt nost virsējo tērpu. Man nekavējoties jādodas projām vīrs raizēsies, ja

pārnākšu tik vēlu. Es tā priecājos, ka man bija iespēja jums asistēt, Forēza kungs. Garais kaulu salicējs manu izģērbšanos vēroja ar nepārprotamu uzjautrinājumu.

- Bet jūs… nu nē, jūs, protams, neesat mūķene, man vajadzēja saprast to jau agrāk… bet jūs… kas jūs esat? viņš ziņkārīgi jau­tāja.

- Mans uzvārds ir Freizere, es īsi paskaidroju. Klausieties, man jāiet, citādi mans vīrs…

Viņš izslējās visā savā lempīgajā augumā un ļoti nopietni man paklanījās.

- Es justos pagodināts, ja man būtu ļauts jūs pavadīt uz mājām, Freizera kundze.

- 0… nu, pateicos, es sacīju, šādas iejūtības aizkustināta.

- Taču man ir pavadonis, izklaidīgi ar skatienu meklēju zālē Fērgusu, kurš pavadoņa pienākumus pārņēma no Mērtega, kad nevajadzēja neko zagt. Puika tur stāvēja, atspiedies pret durvju stenderi, un nepacietībā triņājās. Nez cik ilgi viņš jau tur stāv, māsas nelaida viņu ne lielajā zālē, ne palātās, stingri nosakot, ka jāgaida mani pie durvīm.

Forēza kungs šaubīdamies noskatīja manu pavadoni, tad stin­gri saņēma mani aiz rokas.

- Es jūs pavadīšu līdz jūsu nama durvīm, cienītā kundze, viņš paziņoja. Šajā pilsētas daļā vakaros ir pārāk bīstami, lai jūs atras­tos uz ielas tikai puišeļa aizsardzībā.

Redzēju, ka Fērguss sašutumā par to, ka nosaukts par puišeli, piepūšas, tāpēc steidzos iebilst, ka viņš ir lielisks pavadonis, kurš vienmēr izvēlas drošākās ielas. Forēza kungs nepievērsa uzmanību nevienam no mums, tikai cēli pamāja ar galvu māsai Anželikai un vadīja mani ārā pa slimnīcas milzīgajām dubultdurvīm.

Fērguss rikšoja man cieši uz papēžiem un raustīja aiz piedurk­nes.

- Kundze! viņš nikni čukstēja. Kundze! Es saimniekam apso­līju, ka katru dienu droši atvedīšu jūs mājās, ka es neļaušu jums biedroties ar nevēlamiem…

- A, klāt esam. Kundze, sēdieties šeit; jūsu zēns var ieņemt otru vietu. Ignorēdams Fērgusa vaukšķēšanu, Forēza kungs paķēra puiku un nevērīgi iesvieda viņu karietē.

Tā nebija liela un bez jumta, bet eleganti iekārtota, ar tumšzi­liem samta sēdekļiem un nelielu baldahīnu, kas pasargātu pasa­žierus no negaidītiem, skarbiem laikapstākļiem vai samazgām, ko gāza ārā pa augšējo stāvu logiem. Uz ekipāžas durvīm nebija ne ģerboņa, ne rotājumu; Forēza kungs nepiederēja pie aristokrātijas tad jau laikam būs bagāts buržuāzijas pārstāvis, es secināju.

Mājupceļā mēs pieklājības pēc sarunājāmies, spriedām par me­dicīnu, kamēr Fērguss, ierāvies kaktiņā, īgņojās, raidīdams niknus skatienus no sava robainā matu cekula apakšas. Kad piebraucām pie Tremulīna ielas nama, viņš pārlēca pāri karietes malai, nemaz negaidījis, kad kučieris atvērs durtiņas, un iejoņoja iekšā. Es noska­tījos zēnam pakaļ, prātodama, kas viņam lēcies, tad pagriezos, lai atvadītos no Forēza kunga.

- Nudien, tas ir nieks, viņš mani augstsirdīgi mierināja, atbil­dot uz maniem izpušķotajiem pateicības vārdiem. Jūsu māja tā­pat atrodas pa ceļam uz manu mājvietu. Un es nevarēju šajā stundā uzticēt tādu smalku dāmu Parīzes ielām. Kalsnais kungs palīdzēja man izkāpt no karietes un atvēra muti, lai teiktu vēl kaut ko, kad mums aiz muguras ar troksni atsprāga vārti.

Es pagriezos tieši laikā, lai redzētu, kā Džeimija sejas izteiksme no vieglām dusmām pārvēršas par pēkšņu pārsteigumu.

- 0! viņš iesaucās. Labvakar, kungs! Viņš paklanījās Forēza kungam, kurš ārkārtīgi nopietni atbildēja uz sveicinājumu.

- Jūsu sieva, milord, ļāva man piedzīvot to prieku droši nogā­dāt viņu līdz jūsu nama durvīm. Ja runājam par vēlo ierašanos, es lūdzu, lai atbildību par to atstājat uz maniem pleciem; kundze ārkārtīgi cēli palīdzēja man nelielā darījumā Eņģeļu slimnīcā.

- Tam es ticu, Džeimijs padevīgā tonī atteica. Galu galā, viņš piebilda angļu valodā, pagriezies pret mani, savilcis uz augšu vienu uzaci, nevar taču gaidīt, ka kaut kāds vīrs tev liksies tikpat pievilcīgs kā sastrutojusi zarna vai aknu plankumi, vai ne? Taču

viņam raustījās lūpu kaktiņi, un es zināju, ka patiesībā viņš nemaz nedusmojas, ir tikai noraizējies, ka neesmu mājās. Jutu uzplaiksnī­jām nožēlu, ka biju sagādājusi viņam uztraukumus.

Vēlreiz paklanījies Forēza kungam, viņš satvēra mani aiz augš­delma un iegrūda pa vārtiem.

- Kur ir Fērguss? es jautāju, tiklīdz vārti aiz mums bija aizvērušies. Džeimijs nosprauslojās.

- Virtuvē. Laikam gaida atmaksu.

- Atmaksu? Ko tu ar to gribi teikt? es noprasīju. Negaidīti viņš iesmējās.

- Nu, viņš sacīja, es sēdēju kabinetā, lauzīdams galvu, kur, pie joda, tu esi iekūlusies, jau grasījos pats doties uz slimnīcu, kad atsprāga durvis, iešāvās mazais Fērguss, nokrita uz grīdas man pie kājām un lūdzās, lai es šo uz vietas nogalēju.

- Nogalēt? Kāpēc?

- Nu, tieši to es viņam jautāju, Armaliet. Nodomāju, varbūt tev un viņam ceļā uzklupuši laupītāji zini, pa ielām klejo bīstamas neliešu bandas, un man iešāvās prātā, ka puika tā uzvestos vienīgi tad, ja būtu tevi pazaudējis. Bet viņš teica, ka tu stāvot pie vārtiem, tā nu es pa galvu pa kaklu metos ārā, lai redzētu, vai ar tevi viss kārtībā, Fērguss sekoja man cieši uz pēdām un visu laiku murmu­lēja, ka nodevis uzticību, ka viņš nav tā vērts, lai sauktu mani par savu saimnieku, un lūdzās sist viņu līdz nāvei. Visā tajā jezgā man domāšana diez ko nevedās, tāpēc es teicu, ka ar viņu tikšu galā vēlāk, un aizsūtīju uz virtuvi.

- Ak, sasodīts! es sacīju. Vai viņš patiešām domā, ka node­vis tavu uzticību tāpēc, ka es mazliet nokavējos?

Džeimijs sāniski uz mani paskatījās.

- Nu kā tad. Un tā ari ir, ļaujot tev braukāt kopā ar svešu cil­vēku. Viņš zvēr, ka būtu meties priekšā zirgiem, nevis ļautu jums sēsties ratos, vienīgi tu, viņš ar uzsvaru sacīja, biji draudzīgi noskaņota pret to vīrieti.

- Nu skaidrs, ka draudzīgi, es nikni atcirtu. Tikko biju palī­dzējusi viņam salikt lauztu kāju.

- Mphm. Šis aizbildinājums Džeimiju laikam nepārliecināja.

- Ak, labi, es negribīgi piekritu. Varbūt tas nebija sevišķi gudri. Bet viņš patiešām šķita caur un cauri cienījams, un es nudien steidzos mājās zināju, ka tu raizēsies. Tomēr tagad es vēlējos, kaut būtu pievērsusi vairāk uzmanības Fērgusa izmisīgajai pur­pināšanai un piedurknes raustīšanai. Tobrīd mani interesēja tikai viens pēc iespējas ātrāk tikt mājās.

- Tu taču nesitīsi to puiku, vai ne? es mazliet noraizējusies jautāju. Tā itin nemaz nebija viņa vaina es uzstāju, ka jābrauc ar Forēza kunga karieti. Tas ir, ja kāds pelnījis pērienu, tad tā esmu es.

Pagriezies, lai ietu uz virtuvi, Džeimijs, izsmējīgi savilcis uz augšu uzaci, atskatījās uz mani.

- Kā tad, tā ir, viņš piekrita. Taču, tā kā esmu zvērējis to vairs nekad nedarīt, es varētu samierināties ar Fērgusa nopēr­šanu.

- Džeimij! Tu to nedarīsi! Es apstājos kā zemē iemieta un pa­raustīju viņu aiz rokas. Džeimij! Lūdzu! Tad ieraudzīju slēptu smaidiņu viņa lūpās un izdvesu atvieglojuma nopūtu.

- Nē. Viņš ļāva smaidam kļūt redzamam. Man nav nodoma Fērgusu nogalēt vai, starp citu, arī sist. Varbūt pāris reižu iešaušu pa ausi, ja ne citādi, tad lai glābtu viņa godu. Viņš domā, ka, neie­vērojot manas pavēles sargāt tevi, izdarījis smagu noziegumu… es nemaz nevaru atļauties atstāt viņu formāli nesodītu.

Džeimijs apstājās pie virtuves durvīm, kas bija apsistas ar biezu audumu, lai aizpogātu aproces un atkal sasietu kaklasaiti.

- Vai es izskatos kārtīgi? viņš apjautājās, noglaužot biezos, paspurušos matus. Varbūt man aiziet pēc svārkiem īsti nezinu, kā jāizskatās, kad soda.

- Tu izskaties labi. Es apvaldīju smaidu. Ļoti bargs.

- 0, tas ir labi, viņš nopriecājās, iztaisnoja plecus un saknieba lūpas. Cerams, ka nesmiešos, tas gan nebūtu labi, viņš nomur­mināja, atgrūžot durvis uz virtuves kāpnēm.

Virtuvē valdošā gaisotne nepavisam nebija priecīga. Kad mēs ienācām, ierastā pļāpāšana uzreiz aprāvās un visi kalpotāji stei­dzīgi sarindojās vienā malā. Kādu brīdi viņi stāvēja kā sastinguši, tad divas ķēkšas mazliet pakāpās sānis un mūsu priekšā telpas vidū iznāca Fērguss.

Zēna seja bija bāla un asaru sliedēm izraibināta, bet tagad viņš vairs neraudāja. Ar ievērojamu pašcieņu viņš paklanījās vispirms man, pēc tam Džeimijam.

- Cienītā kundze, kungs, man ir kauns, viņš sacīja klusā, bet skaidrā balsī. Neesmu cienīgs kalpot jums, tomēr lūdzu, lai mani neatlaižat. No šīs domas viņam viegli iedrebējās balss, un es iekodu lūpā. Fērguss skatījās sāņus uz rindā stāvošajiem kalpotā­jiem, it kā gaidītu morālu atbalstu, un kučieris Fernāns iedrošinoši pamāja viņam ar galvu. Dziļi ievilcis elpu, lai saņemtu drosmi, Fēr­guss iztaisnojās un vērsās tieši pie Džeimija.

- Esmu gatavs izciest sodu, milord, viņš sacīja. It kā tas būtu signāls, viens no sulaiņiem iznāca no sastingušā pūļa, pieveda zēnu pie noberztā galda, pats nostājās otrā pusē, saņēma pārkā­pēju aiz rokām, pārvilka pāri galdam un tā turēja.

- Bet… Džeimijs iesāka, ātrās notikumu attīstības satriekts. Tālāk viņš netika, jo priekšā drūmu seju iznāca vecais virssulainis Magnuss un ceremoniāli pasniedza Džeimijam uz gaļas dēļa uzliktu ādas siksnu, kuru izmantoja virtuves nažu asināšanai.

- Ē… Džeimijs bezpalīdzīgi paskatījās uz mani.

- Um, es noteicu un vienu soli atkāpos. Acis samiedzis, viņš satvēra manu roku un cieši saspieda.

- Nē, nekā nebij, Armaliet, viņš murmināja angļu valodā. Ja man tas jādara, tad tev vajadzēs to skatīties!

Izmisīgi lūkodamies te uz upuri, te uz piedāvāto soda izpildes rīku, viņš vēl mirkli kavējās, tad atmeta ar roku.

- Ek, pie velna! viņš purpināja pie sevis angļu valodā, paķe­rot siksnu no Magnusa rokām. Neizlēmīgi to paraustīja. Trīs collu plata un ceturtdaļcollu bieza, tā bija iespaidīgs ierocis. Bija skaidri

redzams, ka Džeimijs vēlas atrasties kaut kur citur, kad tuvojās izstieptajam Fērgusa augumam.

- Nu labi. Viņš aplaida niknu skatienu apkārt virtuvei. Des­mit sitieni, un vairs nekādas tērgāšanas par to. Vairākas kalpo­nes, to dzirdot, nobālēja un tvērās cita pie citas, bet, kad nama kungs pacēla siksnu, lielajā telpā iestājās pilnīgs klusums.

Siksnas plīkšķis lika man salēkties, un virtuves meitas satrau­kumā klusi iespiedzās, bet no Fērgusa mutes nenāca ne skaņa. Mazais augumiņš notrīsēja, un Džeimijs uz brīdi aizvēra acis, tad saknieba lūpas un turpināja soda izpildi, sitienus šķīra vienādi laika attālumi. Man kļuva nelabi, un es nevilšus nobraucu miklās delnas gar svārkiem. Vienlaikus es šajā drausmīgajā situācijā jutu nevaldāmu vēlēšanos smieties.

Fērguss visu panesa klusējot, un, kad Džeimijs, beidzis pēršanu, bāls un sasvīdis, atkāpās, mazais puika aizvien vēl gulēja tik mie­rīgi, ka vienu mirkli jau nobijos, vai viņš nav pagalam no šoka, ja ne no pēriena. Bet tad mugurai pārskrēja trīsas, zēns atmuguriski noslīdēja no galda un stīvi izslējās.

Džeimijs metās uz priekšu, lai satvertu viņa roku, dedzīgi at­glaužot sviedriem piemirkušos matus no pieres.

- Vai viss kārtībā, vecīt? viņš jautāja. Ak Dievs, Fērgus, saki, ka viss ir labi!

Zēns bija bāls, pat lūpas, acis apakštasīšu lielumā, bet viņš smaidīja par to, ka darba devējs izrādījis līdzjūtību, izvirzītie priekšzobi lampas gaismā vizēja vien.

- Ak jā, milord, viņš noelsās. Vai man ir piedots?

- Jēzus Kristus, Džeimijs nomurmināja un cieši piekļāva puiku pie krūtīm. Jā, protams, muļķīt. Viņš atstūma zēnu rokas attālumā un viegli sapurināja. Es nekad vairs nevēlos to darīt, vai dzirdi?

Fērguss, acīm mirdzot, pamāja ar galvu, tad izrāvās un nokrita manā priekšā ceļos.

- Vai jūs, kundze, arī man piedodat? viņš jautāja, salicis rokas kā lūgšanā, skatīdamies uzticīgi augšup kā burunduks, kurš ubago riekstus.

Man likās, ka es izlaidīšu garu uz vietas, tik pazemota jutos, bet spēju tiktāl savaldīties, lai pastieptu rokas un pieceltu zēnu kājās.

- Man nav nekas, ko piedot, es stingri noteicu, vaigiem svils­tot. Tu esi ļoti drosmīgs zēns, Fērgus. Kāpēc… ē… kāpēc tu tagad neej vakariņās?

Pie šiem vārdiem gaisotne virtuvē atslāba, it kā visi uzreiz kopā būtu izdvesuši milzīgu atvieglojuma nopūtu. Pārējie kalpo­tāji spiedās uz priekšu, visi reizē apjautādamies par Fērgusa labsa­jūtu un izteikdami apsveikumus. Viņš tika uzņemts kā varonis, bet mēs ar Džeimiju steigšus bēgām atpakaļ uz savām istabām augš­stāvā.

- Ak Dievs, Džeimijs izdvesa, iekritis krēslā, it kā viņam būtu izsūkti visi spēki. Jēzus, mīļais Jēzus. Mērija, Mihaēls un pārējie svētie. Ak kungs, man kaut kas jāiedzer. Nezvani! viņš satraukts iesaucās, kaut arī es nebiju pat pakustējusies, lai parautu zvana auklu. Šobrīd nespēju skatīties sejā nevienam kalpotājam.

Viņš piecēlās un sāka rakņāties pa skapi.

- Man likās, ka man te ir pudele.

Un tā arī bija, gards skotu viskijs. Bez kādām ceremonijām viņš ar zobiem izvilka korķi, nodzēra šķidrumu par kādu collu, tad pa­deva pudeli man. Es bez šaubīšanās sekoju viņa piemēram.

- Jēzus Kristus, es sacīju, kad biju atguvusi tik daudz elpas, lai spētu runāt.

- Jā, Džeimijs man piekrita, atkal paņemdams pudeli un iedzerdams vēl vienu lielu malku. Nolicis pudeli, viņš saķēra galvu un izbrauca ar pirkstiem cauri matiem, līdz tie stāvēja mežonīgi saslējušies gaisā. Tad vārgi iesmējās.

- Nekad savā mūžā nebiju juties tik stulbi. Ak Dievs, īstākā aunapiere!

- Es ari. Nu bija mana kārta patukšot viskija pudeli. Droši vien vēl vairāk nekā tu. Galu galā tā bija mana vaina. Džeimij, es nevaru izteikt, cik briesmīgi nožēloju; nekad nebūtu iedomāju­sies…

- Ak, neraizējies. Pēdējā pusstundā piedzīvotais sasprindzi­nājums atslāba, viņš mīļi saspieda manu plecu. Tu taču nevarēji iedomāties. Starp citu, es arī, viņš domīgi piebilda. Laikam jau Fērgusam šķita, ka viņu atlaidīšu un viņš atkal paliks uz ielas… nabaga puišelis. Nav brīnums, ka viņš uzskatīja sevi par veiksmi­nieku, ja tā vietā varēja saņemt pērienu.

Es nodrebinājos, atceroties ielas, pa kurām Forēza kunga ka­riete bija braukusi. Vātīm klāti, skrandaini ubagi spītīgi turējās pie savas teritorijas, gulēja zemē pat visaukstākajās naktīs, lai tikai kāds sāncensis nenozog ienesīgu kaktu. Bērni, krietni mazāki par Fērgusu, šaudījās pa drūzmu tirgus laukumā kā izsalkušas peles, acis allaž modri vēroja, vai nenokritīs kāda drupača, vai kāda ka­bata nav palikusi nepieskatīta. Bet tie, kas bija pārāk slimi, lai strā­dātu, pārāk nepievilcīgi, lai pārdotu sevi bordeļos, vai vienkārši pārāk neveiksmīgi, tiem dzīve uz ielas būtu ļoti īsa un nepavisam ne jautra. Vai tur jābrīnās, ka pietika ar izredzēm zaudēt greznību ēst trīs reizes dienā un valkāt tīras drēbes, un nonākt atpakaļ tajā pretīgajā virumā, lai Fērgusam uznāktu neesošas vainas apziņas lēkme.

- Laikam gan, es teicu. Biju no lieliem malkiem pārgājusi tikai uz lūpu apslapināšanu. Es iedzēru pavisam niecīgu malciņu un atdevu pudeli Džeimij am, visai attālināti pamanīdama, ka tā jau ir līdz pusei tukša. Tomēr es ceru, ka tu viņam nedarīji stipras sāpes.

- Nu, skaidrs, ka drusku sāpēs gan. Skotu akcents, parasti tikko jūtams, kļuva izteiktāks, kad Džeimijs iedzēra. Viņš papuri­nāja galvu, skatīdamies cauri pudelei, lai novērtētu, cik viskija vēl atlicis. Vai zini, Armaliet, līdz šitam vakaram nebiju aptvēris, cik tēvam bij grūti mani sloksnēt. Man vienmēr likās, ka šitajā pada­rīšanā grūtākā daļa ir kritusi man. Viņš atgāza galvu un atkal iedzēra, tad nolika pudeli un kā pūce sāka blenzt ugunī. Būt par tēvu, šķiet, ir maķenīt grūtāk, nekā biju iedomājies. Nāksies par to padomāt.

- Tikai nepārcenties, es ieteicu. Tad tev vajadzēs daudz iz­dzert.

- Ak, nekreņķējies, viņš jautri attrauca. Man skapī ir vēl viena pudele.