Spāre dzintarā-1

17 nodaļa Apsēstība

Mērtegs tūlīt tika norīkots vērot grāfa Senžermēna gaitas, bet, izņemot ziņu, ka grāfs savā namā uzņem ievērojamu skaitu viesu abu dzimumu un visādu šķiru -, nekā aizdomīga nebija. Tomēr viens grāfa Senžermēna viesis bija ievērības cienīgs Čārlzs Stjuarts, kas ieradās kādā pēcpusdienā, stundu pakavējās un devās prom.

Čārlzs bija sācis arvien biežāk aicināt Džeimiju līdzi savās eks­pedīcijās pa krogiem un pilsētas zaņķiem. Personiski es uzskatīju, kas šī skraidīšana vairāk saistīta ar viesībām, ko rīkoja Žils de Latūrs de Roans, lai nosvinētu ziņu par sievas grūtniecību, nekā ar grāfa ļauno ietekmi.

Šie klejojumi reizēm ievilkās līdz vēlai naktij, un pamazām es sāku pierast, ka liekos gultā bez Džeimija, pamostos, kad viņš ierāpjas man blakus, nosalis no staigāšanas pa miglainu nakti, mati un āda ož pēc tabakas dūmiem un alkohola.

- Tā sieviete princi tik ļoti izsitusi no sliedēm, ka, manuprāt, viņš aizmirsis pat to, ka ir Skotijas un Anglijas troņmantnieks, Džeimijs sacīja, atgriezies no kārtējās uzdzīves.

- Ak Dievs, viņš noteikti ir traki sabēdājies. Es nosmīkņāju.

- Cerēsim, ka oma viņam neuzlabosies.

Taču pēc nedēļas es kādurīt pamodos un aukstajā, pelēkajā rītsvīdā redzēju, ka gulta man blakus vēl ir tukša, sega nebija pat atlocīta.

- Vai Broktūrekas milords ir savā kabinetā? Es vienā nakts­kreklā pārliecos pāri margām, izbiedējot Magnusu, kurš gāja cauri pirmā stāva vestibilam. Varbūt Džeimijs sadomājis gulēt kabinetā uz dīvāna, lai mani nemodinātu.

- Nē, milēdij, sulainis atbildēja, skatīdamies augšup uz mani.

- Es nācu atbultēt parādes durvis un redzēju, ka tās nemaz nav aizbultētas. Milords pagājušajā naktī nav pārnācis.

Es smagi noslīgu uz augšējā pakāpiena. Laikam izskatījos bries­mīgi, jo vecīgais virssulainis skriešus metās pa kāpnēm pie manis.

- Kundze! Viņš norūpējies berzēja man rokas. Kundze, vai jums kas kaiš?

- Jūtos mazliet slikti, bet tas nav svarīgi. Magnus, tūlīt aizsū­tiet vienu no sulaiņiem uz prinča Čārlza māju Monmartrā. Lai viņš noskaidro, vai mans vīrs ir tur.

- Tūlīt, milēdij. Un atsūtīšu jums palīgā arī Margeritu. Večuks pagriezās un atkal metās lejā pa kāpnēm; mīkstās filca čības, ko viņš valkāja, apdarot rīta darbus, klusi pakšķēja uz nospodrinātās dēļu grīdas.

- Un Mērtegu! es saucu pakaļ Magnusa aizejošajai mugurai.

- Mana vīra radinieku. Lūdzu, atvediet viņu pie manis! Pirmā doma, kas iešāvās prātā, varbūt Džeimijs palicis pa nakti Čārlza villā; otrā, ka viņam nejauši vai tīšuprāt kāds ir uzbrucis.

- Kur viņš ir? Kāpņu apakšgalā atskanēja Mērtega čērkstošā balss. Viņš acīmredzot bija nupat pamodies. Sejā bija saglabājušies pagalvja nospiedumi, un novalkātā krekla krokās bija saķērušies salmu smalkumi.

- Kā es to varu zināt? noskaldīju. Mērtegs vienmēr izskatī­jās tā, it kā turētu visus aizdomās, pēkšņā un skarbā modināšana nebija mazinājusi ierasti īdzīgo sejas izteiksmi. Par spīti tam, viņa ierašanās bija mierinoša; ja bija gadījušās nepatikšanas, tad viņš bija tas cilvēks, kas tiks ar tām galā.

- Vakar vakarā viņš aizgāja kopā ar princi Čārlzu un nav pār­nācis. Tas ir viss, ko zinu. Ieķērusies margu spraišļos, uzvilku sevi kājās un mazliet sakārtoju zīda naktskreklu. Kamīni jau bija

iekurti, bet pavisam nesen, tāpēc māja vēl nebija iesilusi un man pārskrēja drebuļi.

Mērtegs nobrauca ar roku pār seju, tādējādi veicinot domāša­nas procesu.

- Mphm. Vai kāds aizgāja uz Monmartru?

-Jā.

- Tad es pagaidīšu, kamēr no turienes pienāks ziņas. Ja Džeimijs ir tur, tad viss ir kārtībā. Ja nav, varbūtam viņi zinās, kad viņa un prinča ceļi šķīrušies un kur.

- Un, ja pazuduši viņi abi, ko tad? Ja nu ari princis nav pārnā­cis mājās? es jautāju. Ja Parīzē bija jakoblti, tad bija ari tādi, kas centās novērst Stjuartu dinastijas atgriešanos troni. Un, kaut ari Čārlza Stjuarta noslepkavošana nenozīmētu, ka skotu sacelšanās iz­gāzusies galu galā princim bija jaunāks brālis Henrijs tas zi­nāmā mērā varētu mazināt Džeimsa entuziasmu spert šādu soli ja viņam vispār tāds bijis, es izklaidīgi nodomāju.

Ļoti skaidri atcerējos Džeimija stāstīto par mēģinājumu viņu nogalināt, šī notikuma laikā viņš iepazinās ar Fērgusu. Slepkavības pilsētā nebija nekas neparasts, pēc tumsas iestāšanās pa Parīzes ielām siroja neliešu bandas.

- Labāk ej apģērbies, zeltenīt, Mērtegs man aizrādīja. Es pat no šejienes varu redzēt, kāda tev zosmiesa.

- 0! Jā, tev taisnība. Es paskatījos uz savām rokām; kamēr man pa galvu bija šaudījušies dažādi pieņēmumi, biju sevi apskā­vusi, bet necik siltāk nebija kļuvis; man bija sākuši klabēt zobi.

- Kundze! Jūs nu gan saaukstēsieties! Margerita, rībinādama grīdu, kāpa augšā pa kāpnēm, un es ļāvu, ka viņa mani iedzen gu­ļamistabā, vēl atskatoties uz Mērtegu pirmajā stāvā, kurš rūpīgi pētīja sava dunča asmeni un tad sparīgi iegrūda to makstī.

-Jums vajadzētu būt gultā, kundze! istabene turpināja rāties.

- Šitāda saldēšanās nāk par sliktu bērnam. Tūlīt atnesīšu ogļu pannu. Kur ir jūsu ritasvārki? Tūliņ velciet mugurā, jā, tā ir labāk… Virs plānā zīda naktskrekla uzvilku biezos vilnas ritasvārkus, bet, neklau­soties Margeritas kladzināšanā, piegāju pie loga un atvēru slēģus.

Aiz loga jau blāzmoja rīts, jo uzlecošās saules stari skāra Tremulīna ielas akmens namu augšējo stāvu fasādes. Lejā valdīja liela rosība, kaut arī bija vēl agrs; apteksnes un sulaiņi berza pakāpie­nus vai spodrināja vārtu vara rotājumus, tirgotāji, kas no ratiņiem pārdeva augļus, dārzeņus un svaigas zivis, pilnā balsī pa visu ielu pieteica savu preci, un lielo namu virējas, pārdevēju klaigāšanas izsauktas, kā džini šāvās ārā no savām pagrabstāva virtuvēm. Pa bruģi rībēdams lēni ripoja ogļu vezums, izskatījās, ka vecais zirgs, kurš to vilka, šobrīd daudz labprātāk atrastos stallī. Bet no Džei­mija nebija ne miņas.

Beidzot ļāvos satrauktās Margeritas pierunāšanai un iekāpu gultā, lai būtu siltāk, bet aizmigt vairs nespēju. Katra skaņa, kas at­plūda no lejas, lika man saspringt cerībā, ka pēc soļiem, kas nodip uz ietves, vestibilā atskanēs Džeimija balss. Miegu aizgainīja grāfa Senžermēna seja. Viņam vienīgajam no franču aristokrātiem bija kāds sakars ar Čārlzu Stjuartu. Visticamāk, tas bija viņš, kas stā­vēja aiz pirmā mēģinājuma nogalināt Džeimiju… un mani. Bija zi­nāms, ka viņam ir bīstami sabiedrotie. Vai varētu būt tā, ka viņš licis novākt abus gan Džeimiju, gan Čārlzu? Šajā brīdī tam, vai grāfa nolūki ir politiski vai personiskas dabas, bija maza nozīme.

Kad beidzot soļi patiešām atskanēja, es biju iegrimusi ainās, kurās Džeimijs ar pārgrieztu rīkli guļ renstelē, un to, ka viņš ir atgriezies, aptvēru tikai tai brīdī, kad atvērās guļamistabas dur­vis.

- Džeimij! Priekā iekliegusies, es piecēlos gultā sēdus.

Viņš man uzsmaidīja, tad plati, nemaz nepūlēdamies aizsegt muti ar roku, nožāvājās. Varēju redzēt krietnu daļu no rīkles un atviegloti pamanīju, ka tā nav pārgriezta. Tomēr skaidrs bija ari tas Džeimijs, neapšaubāmi, bija piedzēries. Atgūlies man blakus gultā, viņš ilgi un cītīgi staipījās, tad, puslīdz apmierināts, kaut ko noņurdēja.

- Kas, es noprasīju, fev gadījās?

Viņš pavēra vienu apsarkušo aci.

- Man vajag vannu, viņš pateica un atkal aizvēra aci.

Es pieliecos tuvāk un sāku viņu ošņāt. Degunā iesitās paras­tais dūmu smārds, kādu izplata nevēdinātas telpas un mitra vilna, pa virsu klājās izcils alkoholisko dzērienu sajaukums alus, vīns, viskijs un konjaks -, kas atbilda traipu dažādībai uz uzdzīvotāja krekla. Un kā pēdējais piesitiens šim kokteilim piejaucās briesmīga, lēta odekolona dvaka, īpaši uzmācīga un indīgi sīva.

- Vajag gan, es piekritu. Es izrausos no gultas un izliecos pa durvīm gaitenī, lai sasauktu Margeritu, un, kad viņa ieradās, liku atnest bļodu un ūdeni. Brālis Ambrozijs uz atvadām man bija uzdā­vinājis vairākus gabaliņus labu, cietu ziepju ar rožu eļļu; liku ista­benei atnest arī tās.

Kad Margerita devās pildīt nogurdinošo uzdevumu uznest mil­zīgās vara kannas ar ūdeni, es pievērsu uzmanību gultā gulošajam miesas kalnam.

Novilku viņam kurpes un zeķes, tad atsprādzēju un norāvu kiltus. Džeimija rokas automātiski piesedza kājstarpi, bet mans ska­tiens kavējās citur.

- Kas, es atkārtoju, ar tevi notika?

Uz ciskām stiepās vairāki gari skrāpējumi, uz gaišās ādas izcē­lās neganti sarkanas svītras. Un vienas kājas iekšpusē, pašā augšā, es redzēju brūci, kas varēja rasties tikai no kodiena skaidri bija redzami zobu nospiedumi.

Istabene, kas lēja ūdeni, arī ieinteresēta pameta skatienu uz ne­pārprotamajām liecībām un nosprieda, ka ir īstais brīdis izteikt savas domas par šo delikāto situāciju.

- Un petit chien? viņa jautāja. Sunītis? Varbūt tomēr kaut kas cits. Un, lai arī es īpaši labi nepārzināju tālaika izteicienus, es biju iemācījusies, ka Ies petits chien bieži izkrāsotām sejām staigā pa ielām uz divām kājām.

- Ārā! es franciski nokomandēju virsmāsas balsī. Istabene pa­ņēma kannas un, viegli uzmetusi lūpu, izgāja. Es no jauna pievēr­sos Džeimijam, kurš pavēra vienu aci un, ieraudzījis manu sejas izteiksmi, aši atkal aizvēra.

- Nu? es prasīju.

Viņš nevis atbildēja, bet nodrebinājās. Pēc brīža viņš piecē­lās sēdus un ar plaukstām saberzēja seju tā, ka bārdas rugāji sprak­šķēja vien. Viņš jautājoši savilka vienu rudo uzaci.

- Diez vai tāda kārtīgi audzināta jauna dāma kā tu zinās vārda soixante-neuf, sešdesmit deviņi, otru nozīmi?

- Šo vārdu esmu jau dzirdējusi, teicu, saliekot rokas uz krū­tīm un ar zināmām aizdomām noskatot runātāju. Un vai drīkstu jautāt: kur tieši tu satikies ar šo īpaši interesanto skaitli?

- To man ieteica… pat ar spēku… kā vēlamu nodarbošanos, dāma, kuru man vakar nejauši iznāca satikt.

- Vai tā gadījumā nebija tā pati dāma, kas iekoda tev ciskā?

Džeimijs palūkojās lejup un domīgi paberzēja ievainojumu.

- Mm, nē. Patiesību sakot, tā nebija viņa. Dāma likās aizrāvu­sies ar zemākiem cipariem. Domāju, ka viņa gribēja palikt pie seš­nieka un deviņnieks varēja iet kārties.

- Džeimij, es teicu, dusmīgi piecērtot kāju, kur tu visu nakti biji?

Viņš pasmēla saujā no bļodas ūdeni un iešļakstīja sejā, sīkas tērcītes satecēja tumši sarkanajās krūšu spalvās.

- Mm. Viņš ātri mirkšķināja plakstus, lai dabūtu no biezajām skropstām ārā ūdens lāses. Nu, pagaidi. Vispirms mēs krogā ēdām vakariņas. Tur mēs satikām Glengeriju un Miljeflēru. Miljeflēra kungs bija Parīzes baņķieris, bet Glengerijs bija viens no jaunākiem jakobītiem, kāda Makdonelu klana atzara vadonis. Būdams Parīzē iebraucējs, nevis iedzīvotājs, pēdējā laikā šis skots bieži uzturējās Čārlza sabiedrībā, tā vismaz stāstīja Džeimijs. Un pēc vakariņām mēs devāmies pie hercoga di Kasteloti spēlēt kārtis.

- Un pēc tam?

- Acīmredzot uz krogu. Un tad uz citu krogu. Un tad uz iestādī­jumu, kuram šķietami bija kaut kas kopīgs ar krogu, tikai izdaiļots, pievienojot vairākas dāmas ar interesantu ārieni un vēl interesan­tākiem talantiem.

- Ak, talantiem? Es nosmīkņāju, pametusi skatienu uz vīra saskrāpētajām kājām.

- Ak Dievs, viņas to darīja cilvēku acu priekšā, Džeimijs šaus­minājās un atceroties nodrebinājās. Divas uz galda. Tieši starp jēra muguru un vārītiem kartupeļiem. Ar cidoniju želeju.

- Mon dieu! iesaucās istabene, kas bija atnesusi vēl vienu kan­nu ūdens un lika to tik ilgi, lai pagūtu pārmest sev krustu.

- Klusē! es viņai uzbrēcu. Pēc tam atkal pievērsos vīram: Un kas notika tālāk?

Tad acīmredzot darbība bija ieguvusi vispārēju raksturu, tomēr tika veikta diezgan plašas publikas priekšā. Izrādot pienācīgu cieņu Margeritas jutīgajai dvēselei, Džeimijs pagaidīja, līdz viņa izgāja, lai atnestu vēl ūdeni, un tikai tad turpināja stāstu:

- …un tad Kasteloti resno sarkanmati un mazo gaišmati ieveda kaktā un…

- Un ko pa to laiku darīji tu? es pārtraucu aizraujošo stāstī­jumu.

- Skatījos. Viņš likās izbrīnījies. īsti pieklājīgi nav, bet tajā brīdī man nebija lielas izvēles.

Kamēr Džeimijs runāja, es rakņājos pa viņa sporanu un izvilku ne tikai mazo naudas maku, bet arī platu, ar ģerboni rotātu metāla gredzenu. Ziņkāri to uzlaikoju; tas bija daudz lielāks par jebkuru parastu gredzenu un karājās uz pirksta kā plīts riņķis uz mieta.

- Un kam pieder šis? Es pastiepu gredzenu uz priekšu. Iz­skatās pēc hercoga di Kasteloti ģerboņa, bet cilvēkam, kam tas pie­der, pirksti ir kā sardeles. Kasteloti bija itālis, kas atgādināja tumsā izstīdzējušu pupiņu pāksti, ar plankumainu seju un hronis­kiem gremošanas traucējumiem nav jau arī brīnums, ja Džeimija stāstītais atbilst patiesībai. Cidoniju želeja, padomā tik!

Es pacēlu skatienu un redzēju, ka Džeimijs nosarkst no nabas līdz pat matu galiem.

- Ē, viņš sacīja, ar pārspīlētu interesi pētot dubļu traipu uz ceļgala, to… vīrietis nevelk pirkstā.

- Tad kas… O! Es ar jaunu interesi paskatījos uz riņķi. Apžēliņ! Esmu par tiem dzirdējusi…

- Esi?! Džeimijs, šausmu pārņemts, iesaucās.

- Bet redzējusi nevienu nebiju. Vai tev tas der? Es pastiepu roku, lai pielaikotu. Viņš automātiski ar rokām aizsedza kaunumu.

Margerita, ieradusies ar jaunu ūdens nesienu, mierināja viņu:

- Ne vous en faоtes pas, Monsieur. J’en ai dйjа vu un.1

Apveltīdams ar niknu skatienu gan mani, gan istabeni, Džei­mijs ievilka klēpī segu.

- Tā jau slikti, ka visu vakaru vajag sargāt savu tikumību, viņš diezgan asi noteica, vēl tikai trūka no rīta par to spriedelēt.

- Sargāt savu tikumību, tu saki? Mētāju gredzenu no vienas rokas rādītājpirksta uz otras. Vai tik tā nav dāvana, ko? Vai aiz­devums?

- Dāvana. Nedari tā, Armaliet. Viņš saviebās. Tas man kaut ko atgādina.

- 0 jā. Es cieši vēroju viņu. Tagad parunāsim par atmiņām…

- Ne jau es! viņš iebilda. Tu taču nedomā, ka es kaut ko tādu darīju? Esmu precējies!

- Un Miljeflēra kungs nav precējies?

- Ne tikai precējies, viņam ir arī divas mīļākās, Džeimijs sa­cīja. Bet viņš ir francūzis… tas ir citādi.

- Hercogs di Kasteloti nav francūzis… viņš ir itālis.

- Bet viņš ir hercogs. Tas arī ir citādi.

- 0, ak tā? Nez vai arī hercogiene tā uzskata.

- Ja ņem vērā dažas lietas, ko hercogs iemācījies no hercogie­nes, tad domāju jā. Vai tā vanna vēl nav gatava?

Cieši satinies segā, Džeimijs izrausās no gultas, aizklumburoja līdz baļļai un iekāpa ūdenī. Tad, nometis segu, ātri iesēdās vannā, tomēr ne pietiekami ātri.

- Enorme!2 istabene iesaucās un pārkrustījās.

- C'est tout3 , es nikni sacīju. Merci bien. Margerita nodūra acis, pietvīka un teciņus izskrēja no istabas.

1 Neraizējieties, kungs; esmu jau to redzējusi.

2 Milzīgs! (Franču vai.)

3 Tas ir viss. (Franču vai.)

Kad durvis aiz istabenes bija aizvērušās, Džeimijs atlaidās van­nā, kurai vienā galā mala bija augstāka, lai varētu ērti iekārtoties. Tajos laikos uzskatīja: ja tu esi pūlējies piepildīt vannu ar ūdeni, tad esi pelnījis to arī izbaudīt. Augumam lēnām grimstot arvien dziļāk kūpošajā ūdenī un karstajiem tvaikiem sārtinot gaišo ādu, rugā­jiem apaugušajā sejā parādījās svētlaimīga izteiksme. Acis Džei­mijs bija aizvēris, viegla mitruma migliņa vizmoja uz augstajiem, platajiem vaigukauliem un mirdzēja dobumos zem acīm.

- Ziepes? viņš ar cerībām vaicāja un atvēra acis.

- Jā, nudien. Es atnesu gabaliņu un pasniedzu viņam, tad ap­sēdos uz sola pie vannas. Kādu laiku skatījos, kā viņš cītīgi sevi ieziepē, tad atnesu sūkli, pumeka gabalu, un viņš sāka centīgi berzt pēdu apakšas un elkoņus.

- Džeimij! es beidzot ierunājos.

-Jā?

- Es negribu apstrīdēt tavas metodes, sacīju, un mes vieno­jāmies, ka tev varbūt vajadzēs šo to atļauties, bet… vai tev tiešām vajag…

- Ko, Armaliet? Viņš pārtrauca mazgāties un, galvu piešķie­bis, mani vēroja.

- Nu… nu… Sev par dusmām, es nosarku tikpat tumši kā vīrs, tikai es nevarēju aizbildināties ar karsto ūdeni.

No vannas izcēlās liela roka un, ūdens lāsēm pilot, uzgūla ma­nējai. Slapjums un karstums spiedās cauri plānajam kleitas audu­mam un svilināja man ādu.

- Armaliet, viņš sacīja, kā tu domā: ko es esmu darījis?

- Ē… nu… Es centos, bet man neizdevās novērst skatienu no viņa saskrāpētajām ciskām. Džeimijs smējās, kaut ari neizklausījās, ka viņam būtu patiesi jautri.

- Ak jūs mazticīgie! viņš izsmējīgi novilka.

Es atkāpos tik tālu, ka mani vairs nevarēja aizsniegt.

- Nu, es teicu, kad vīrs pārnāk mājās saskrāpēts, sakosts un smird pēc smaržām, turklāt atzīst, ka nakti pavadījis bordelī un…

- Un izliek visu kā uz delnas, ka viņš nakti pavadījis vērojot, nevis darot?

- No skatīšanās kājas tā nevar saskrāpēt! es pēkšņi noskal­dīju, tad sakniebu lūpas. Jutos kā greizsirdīga vista, un man bija vienalga. Biju zvērējusi uzņemt visu mierīgi, kā gudra sieviete, sa­kot sev, ka pilnīgi uzticos Džeimijam un katram gadījumam ka nav iespējams uzcept omleti, nepārsitot olas. Pat ja kaut kas būtu noticis…

Izlīdzināju slapjo plankumu sev uz piedurknes, jūtot, kā gaiss cauri vēsajam zīdam sāk saldēt. Pūlējos atgūt agrāko bezrūpīgo toni.

- Varbūt tās ir godājamā cīņā iegūtas rētas, aizstāvot savu ti­kumu? Nez kādēļ vieglais tonis nepadevās. Dzirdot savu balsi, man vajadzēja atzīt, ka visumā tā skan neganti. Bet man pavisam drīz tas kļuva vienaldzīgi.

Džeimijs tīri labi spēja iztulkot balss noskaņu, tāpēc viņš sa­miegtām acīm raudzījās manī un, šķiet, grasījās atbildēt. Viņš ievilka elpu, tad acīmredzot pārdomāja, ka būs labāk, ja tas, ko viņš grib teikt, paliks pie viņa, un izelpoja.

- Jā, viņš rāmi noteica. Viņš kaut ko meklēja vannā sev starp kājām un beidzot izvilka ziepju gabalu, sašķobītu, baltu un glumu pikuci. Viņš uzlika to sev uz delnas.

- Vai palīdzēsi izmazgāt man matus? Kad braucām mājās, Viņa Augstība karietē mani apvēma, un, to visu ņemot vērā, es mazliet smirdu.

Brīdi es svārstījos, bet pieņēmu olīvkoka zaru, vismaz uz laiku.

Jutu zem biezajiem, saziepētajiem matiem stingrā galvas­kausa izliekumu un pakausī aizdzijušās brūces izciļņo rētu. Stingri iespiedu īkšķus Džeimija kakla muskuļos, un viņš mazliet atslāba.

Ziepju putas slīdēja lejup pa slapjajiem, spīdīgajiem pleciem, un manas plaukstas izlīdzinot slīdēja tām līdzi, mugura kļuva tik slidena, ka, likās, mani pirksti virs ādas peld.

Viņš ir liels, es nodomāju. Ļoti daudz laika pavadot kopā, man bieži bija piemirsies, cik ražens ir Džeimija augums, līdz es

negaidīti ieraudzīju to no attāluma slejamies kā tornis īsāku vīriešu pūlī, un katru reizi mani no jauna izbrīnīja viņa vingrums un fizis­kais skaistums. Bet tagad Džeimijs sēdēja, ceļus pievilcis gandrīz pie zoda, un pleci aizpildīja visu vannas platumu. Viņš paliecās mazliet uz priekšu, lai man būtu vieglāk viņu mazgāt, tādējādi atklājot briesmīgās rētas uz muguras. Džeks Rendels Ziemassvēt­kos bija Džeimijam pasniedzis dāvanu, kuras atstātās biezās, sar­kanās švīkas smagnēji krustu šķērsu klājās pāri plānajām, baltajām pēc iepriekšējās pēršanas palikušajām zīmēm.

Es viegli pieskāros rētām, un, tās skatot, man sažņaudzās sirds. Biju šos ievainojumus redzējusi pavisam svaigus, biju redzējusi, kā viņš, spīdzināts un piesmiets, bija novests līdz vājprāta robežai. Bet es biju viņu dziedinājusi un viņš bija cīnījies ar visu savas dros­mīgās sirds spēku, lai atkal kļūtu vesels un lai atgrieztos pie manis. Maiguma uzplūdā es atbīdīju noslīdējušās matu šķipsnas un pielie­cos, lai noskūpstītu slapjo skaustu.

Tad es spēji izslējos. Sajutis manu straujo kustību, Džeimijs pa­grieza galvu.

- Kas ir, Armaliet? Balss miegainā apmierinājumā skanēja piesmakusi.

- Itin nekas, es atbildēju, skatoties uz tumši sarkanajiem plankumiem vienā kakla pusē. Pembrukas kazarmu medmāsas nākamajā rītā pēc tikšanās ar karavīriem no tuvējās bāzes mēdza tos slēpt, sienot ap kaklu košas šallītes. Man vienmēr bija licies, ka šalles patiesībā vairāk bija paredzētas reklāmai, nevis slēp­šanai.

- Nē, nē, itin nekas, es atkārtoju, pastiepjot roku pēc krūzes, kas stāvēja uz statīva. Pieskaroties tā likās ledusauksta, jo atradās netālu no loga. Nostājos Džeimijam aiz muguras un uzgāzu ūdeni viņam uz galvas.

Parāvu uz augšu sava zīda naktskrekla apakšējo malu, lai izvai­rītos no pēkšņā viļņa, kas pārlija pāri vannas malai. Viņš sprauslāja no aukstuma, bet bija pārāk satriekts, lai spētu izteikt to vārdu, ko redzēju veidojamies viņa lūpās. Es pasteidzos pirmā.

- Tikai skatījies, ko? es dzedri jautāju. Laikam jau tev tas nemaz nepatika, nabaga puisēn, vai ne?

Džeimijs ar tādu sparu atgāzās vannā, ka ūdens pāršļakstījās pāri malām, izlija uz akmens grīdas, tad viņš pagriezās, lai paska­tītos uz mani.

- Ko tu vēlies, lai es saku? viņš noprasīja. Ka es gribēju ar viņām jāties? Kā tad, ka gribēju! Tik traki, ka pauti sāpēja. Bet pietika iedomāties, ka tikai pieskaros kādai no tām palaistuvēm, lai man samestos šķērma dūša.

Viņš atgrūda no acīm slapjos matus un nikni blenza manī.

- Vai to tu gribēji no manis dzirdēt? Vai tagad esi apmierināta?

- Ne gluži, es atteicu. Man dega seja, un es, ar rokām iekram­pējusies palodzē, piespiedu vaigu pie ledainās rūts.

- Ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas laulību ar viņu jau ir pārkāpis savā sirdī.

- Vai tu tā domā?

- Nē, viņš strupi izmeta. Nedomāju. Un ko tu darītu, Armaliet, ja es būtu gulējis ar palaistuvi? Iecirstu man pliķi? Izdzītu no istabas? Negulētu man blakus?

Es pagriezos un lūkojos viņā.

- Es tevi nogalinātu, izspiedu caur zobiem.

Uzacis uzlēca augstu pierē, un žoklis neticībā viegli pavērās.

- Nogalinātu mani? Ak Dievs, ja es pieķertu tevi ar citu vīrieti, es nogalinātu viņu. Džeimijs apklusa, un viens mutes kaktiņš sa­šķiebās.

- Liec vērā, viņš turpināja, ja arī es nebūtu ar tevi īpaši ap­mierināts, tomēr nogalinātu es viņu.

- Cik tipiski, sacīju. Vīrietis nekad nesaskata galveno.

Viņš iespurcās drūmos smieklos.

- Ak tā? Tātad tu man netici. Gribi, lai es tev pierādu, Armaliet, ka pēdējās stundās neesmu ne ar vienu gulējis? Viņš piecēlās stāvus, ūdenim līstot pa garajām kājām. No loga plūstošā gaisma izcēla sarkanīgi zeltainās spalvas uz auguma, no kura cēlās tvaika

plūksnas. Šis vīrietis līdzinājās no kausēta zelta nupat izlietai sta­tujai. Es pametu ašu skatienu uz leju.

- Ha! Es šajā vienā zilbē ieliku tik daudz nicinājuma, cik spēju sevī atrast.

- Karsts ūdens, viņš noteica, izkāpjot no vannas. Neraizē­jies, tas nebūs ilgi.

- Tā, es precizēju, tu domā.

Džeimija seja pietvīka vēl tumšāka un rokas nevilšus savilkās dūrēs.

- Ar tevi saprātīgi runāt nav iespējams, vai ne? viņš nopra­sīja. Ak Dievs, es visu nakti mokos ar riebumu un sāpēm, pudeles brāļi izsmej mani par to, ka neesmu vīrišķīgs, tad pārnāku mājās un mani spīdzina par to, ka neesmu tikumīgs! Mallaichthe bas!1

Izmisīgi veroties apkārt, viņš ieraudzīja uz grīdas nosviestās drēbes un metās pie tām.

- Nu tad! viņš sauca, meklējot savu siksnu. Še! Ja iekāro­šana ir laulības pārkāpšana un par laulības pārkāpšanu tu gribi mani nobeigt, tad dari to, labi? Džeimijs pienāca pie manis un ar spalu pa priekšu sniedza man dunci, kuram bija desmit collu garš tumša tērauda asmens. Tad atlieca plecus, atklājot savas pla­tās krūtis, un kareivīgi raudzījās manī.

- Nu, aiziet! viņš mudināja. Ceru, ka tu negribi tikt nozvē­rināta? Ja jau esi tik jutīga jautājumā par sievas godu?

Tas bija īsts kārdinājums. Manas dūrēs savilktās rokas, ko biju piespiedusi sāniem, drebēja vēlmē paņemt dunci un spēcīgi ietriekt laulības pārkāpējam starp ribām. Tikai apziņa, ka, atmetot visu šo teātri, viņš noteikti neļautu man durt, neļautu pat mēģināt. Jutos pietiekami smieklīga, lai vēl vairāk sevi pazemotu. Es apcirtos, zīda naktskreklam noplīvojot.

Pēc mirkļa es dzirdēju dunci noklaudzam uz grīdas dēļiem. Ne­kustīgi stāvēju un stingi vēros ārā pa logu uz pagalmu lejā. Dzir­dēju, kā aiz muguras klusu nočab, un ieskatījos neskaidrajos atspīdumos rūtī. Man seja atspoguļojās kā izplūdis ovāls, ko ietver

miegā sapinkājušos brūnu matu vainags. Loga stiklā redzēju, kā sakustas Džeimija kailais augums, meklējot dvieli, izskatījās, it kā viņš atrastos zem ūdens.

- Dvielis ir apakšējā plauktā, tur, kur stāv krūze, es teicu un pagriezos.

- Tencinu. Džeimijs nometa netīro kreklu, ar kuru negribīgi bija sācis slaucīties, un, uz mani pat nepaskatījies, paņēma dvieli.

Viņš noslaucīja seju un, šķiet, centās pieņemt kādu lēmumu. Tad nolaida dvieli un tieši paskatījās uz mani. Redzēju, kā Džeimija sejā cīnās emocijas, tikai nevarēju saprast, kuras ņems virsroku, un es jutos tā, it kā vēl arvien skatītos loga atspulgā. Saprāts vienlai­cīgi guva uzvaru mūsu abu prātos.

- Piedod, mēs vienā balsī sacījām. Un sākām smieties.

Mitrums no viņa ādas sūcās cauri plānajam zīdam, bet man

bija vienalga.

Pēc dažām minūtēm viņš kaut ko čukstēja man matos.

- Ko?

- Cik tur trūka, viņš atkārtoja, mazliet atkāpdamies. Saso­dīts, cik tur trūka, Armaliet, un es nobijos.

Es palūkojos lejup uz dunci, kas aizmirsts gulēja uz grīdas.

- Nobijies? Nekad neesmu redzējusi cilvēku, kurš būtu tik drošs par sevi. Tu sasodīti labi zināji, ka es to nedarītu.

- 0, tu runā par to. Viņš smaidīja. Nē, es nedomāju, ka tu mani nogalēsi, lai cik ļoti gribētu. Viņš spēji atskurba. Nē, es runāju… nu, par tām sievietēm. Kā es jutos kopā ar viņām. Es viņas negribēju, patiešām…

- Jā, es zinu, sacīju, pastiepusi pret viņu rokas, bet viņš turpi­nāja atkāpties tālāk no manis, izskatīdamies noraizējies.

- Bet… iekāre, tā laikam to sauc… tā bij… pārāk tuvu tam, ko es kādreiz jutu pret tevi, un tas… tas man nelikās pareizi.

Džeimijs novērsās, ar linu dvieli berzēdams matus, tāpēc balss skanēja slāpēti.

- Vienmēr biju domājis, ka dzīvot kopā ar sievieti būs vien­kārši, viņš klusi sacīja. Un tomēr… es gribu nokrist tavā priekšā

uz vēdera un pielūgt tevi. Viņš nometa dvieli un saņēma mani ap pleciem. Gribu nospiest tevi savā priekšā uz ceļiem, neļaut celties augšā, ar pirkstiem ieķēries tavos matos, un, lai tava mute man… un es gribu abus reizē, Armaliet. Viņš pabāza rokas man zem matiem un cieši saņēma plaukstās manu seju.

- Es pats sevi nesaprotu, Armaliet! Bet varbūt tomēr saprotu. Viņš palaida mani vaļā un novērsās. Seja jau sen bija nožuvusi, bet viņš pacēla nokritušo dvieli un noslaucīja apakšžokli, atkal un atkal. Bārdas rugāji pret smalko lina audumu klusi sprakšķēja. Balss joprojām skanēja pusčukstus, no dažu pēdu attāluma tā gan­drīz nebija dzirdama.

- Tādas lietas… tas ir, zināšana, ka tādas ir, pie manis atnāca drīz pēc… pēc Ventvērtas. Ventvērta. Kur viņš, glābdams manu dzīvību, bija atdevis savu dvēseli un izcietis elles mokas, lai to atgūtu.

- Sākumā es domāju, ka Džeks Rendels nozadzis kādu drusku no manas dvēseles, bet tad sapratu, ka ir daudz ļaunāk. Tas viss bij nācis no manis paša un bij vienmēr atradies manī; viņš man tikai to parādīja un darīja man zināmu. Un to es nevaru viņam piedot, lai viņa dvēsele deg elles ugunīs!

Džeimijs nolaida dvieli un paskatījās uz mani, sejā vēl bija redzams nogurums pēc nakts piedzīvojumiem, bet acīs kvēloja lūgums.

- Klēra. Just rokās tavus trauslos kakla kaulus un maigo, gludo ādu uz krūtīm un rokām… Ak kungs, tu esi mana sieva, kuru es loloju un mīlu kā savu dzīvību, un tomēr… es gribu tevi skūpstīt tik skarbi, lai tavas maigās lūpas sāp un lai uz tavas ādas paliek zilumi no manu pirkstu pieskāriena.

Viņš nometa dvieli. Tad pacēla rokas, turēja tās drebošas sev priekšā, pēc tam ļoti lēnām nolaida man uz galvas kā svētīdams.

- Gribu auklēt tevi kā kaķēnu, sava krekla azotē, mo duinne, un vienlaikus pavērt tev kājas un ietriekties tevī kā bullis. Viņa pirksti, iegrimuši matos, ciešāk saspieda manu galvu. Es pats sevi nesaprotu!

Es atbrīvoju galvu no viņa ciešā tvēriena un spēru pussollti atpakaļ. Likās, ka visas asinis saplūdušas ādas virskārtā, un augu­mam pāršalca aukstuma vilnis, ko izraisīja abu ķermeņu īslaicīgā atvirzīšanās vienam no otra.

- Vai tu domā, ka man ir citādi? Vai tu domā, ka es nejūtu to pašu? asi noprasīju. Reizēm es vēlos iekost tev tik stipri, lai sajustu asins garšu mutē, vai skrāpēt, līdz tu sāc kliegt.

Lēnām es pastiepu rokas, lai pieskartos Džeimijam. Ada viņam uz krūtīm bija mikla un silta. Pieskāros tikai ar rādītājpirksta nagu, tieši zem krūšu galiņa. Viegli, gandrīz nemanāmi es vilku nagu uz augšu un uz leju, uz riņķi un skatījos, kā mazais knibucītis rudo matu ielokā piebriest ciets.

Nags piespiedās mazliet stiprāk, slīdēja uz leju, atstājot uz gai­šās krūšu ādas sarkanu svītru. Tagad es jau drebēju pie visām mie­sām, bet nenovērsos.

- Reizēm es gribu jāt ar tevi kā ar mežonīgu zirgu un pakļaut sev vai tu to zināji? Es to varu, tu labi zini. Pārvilkt tevi pāri malai un iztukšot, līdz no tevis paliek vien elsojoša miziņa. Varu novest tevi līdz bezsamaņas robežai, un reizēm es par to priecājos, Džeimij, tā ir! Un tomēr ļoti bieži es vēlos, pēkšņi man aizlūza balss un vajadzēja norit kaklā iestrēgušo kamolu, tikai tad spēju turpināt, es gribu… piekļaut tavu galvu pie krūtīm, auklēt kā bērnu un mierināt, līdz tu aizmiedz.

Manas acis bija tik pilnas asaru, ka es nevarēju skaidri saskatīt Džeimija seju; neredzēju, vai ari viņš raud. Viņš cieši mani apskāva, un mitrais siltums piekļāvās man kā musona dvesma.

- Klēra, tu mani nogalināsi, pat bez naža, viņš čukstēja, seju ieslēpis man matos. Tad pieliecās, pacēla mani un aiznesa uz gultu. Tur noslīga ceļos, noliekot mani starp saburzītajām segām.

- Tagad tu gulēsi man blakus, viņš klusi sacīja. Un es ar tevi darīšu visu, ko gribēšu. Un, ja tev vajadzēs par to atriebties, tad dari to, un, lai tev veicas, jo mana dvēsele ar visiem tās tumšāka­jiem nostūriem pieder tev.

Ada uz pleca vēl glabāja karstā vannas ūdens siltumu, bet, kad manas plaukstas slīdēja augšup pa kaklu, viņš drebēja kā nosalis, un es piekļāvu viņu sev klāt.

Un, kad beidzot biju pēdējo reizi atriebusies, es viņu aijāju, atglaužot cietās, jau pažuvušās cirtas.

- Un reizēm, es čukstēju Džeimijam pie auss, es vēlos, lai tu atrastos manī. Lai es varētu uzņemt tevi sevī un glabāt tur drošībā.

Lielā, siltā plauksta, kas bija gulējusi uz gultas, lēnām pacēlās un uzgūla manam apaļajam vēderam sargājot un glāstot.

- Tu to esi izdarījusi, mana dārgā, viņš sacīja. Tu to esi iz­dalījusi.

Pirmo reizi es to sajutu nākamajā rītā, guļot gultā un skato­ties, kā Džeimijs ģērbjas, lai dotos dienas gaitās. Sīka drebēšana, vienlaikus sen pazīstama un pilnīgi jauna sajūta. Džeimijs stāvēja, uzgriezis man muguru, pūloties iespraukties kreklā, kas sniedzās līdz ceļiem, un tad izstiepa rokas, sakārtojot baltā lina auduma kro­kas uz platajiem pleciem.

Es gulēju pavisam mierīgi, cerot, ka tas atkārtosies. Un tā arī notika, šoreiz vairākas tik tikko jūtamas vibrācijas pēc kārtas, it kā gāzēta dzēriena burbulīši būtu pacēlušies līdz virsmai un pār­sprāgtu.

Man pēkšņi atmiņā atausa kokakola; savādais, tumšais, puto­jošais amerikāņu dzēriens. Reiz biju to nogaršojusi, vakariņojot ar amerikāņu pulkvedi, kurš pasniedza šo dzērienu kā delikatesi un toreiz, kara laikā, tā arī bija. Kola bija pildīta biezās, zaļganās pudelēs ar gludām, izcilnām rievām, ar šauru kakliņu un augšgalā iežņaugu, tāpēc pudelei bija tāds kā sievietes siluets ar noapaļotu izaugumu tieši zem kakla; zemāk tā kļuva vēl platāka.

Atcerējos, kā miljoniem sīku burbulīšu, mazāki un smalkāki par šampanieša burbuļiem, traucās pa šauro pudeles kaklu, kad atvēra korķi, un, tikuši gaisā, priecīgi pārsprāga. Ļoti viegli uzliku roku sev uz vēdera, tieši virs dzemdes.

Te tas bija. Es nesajutu viņu, zēnu vai meiteni, kā biju iedo­mājusies, bet kādu es sajutu pavisam noteikti. Prātoju, varbūt bērniņiem nav dzimuma ja neņem vērā fiziskās pazīmes līdz dzimšanai, kad atklāšanās ārējai pasaulei uz visiem laikiem padara to vai nu par vienu, vai otru.

- Džeimij, es sacīju. Viņš bija saņēmis matus biezā astē aiz­mugurē uz kakla un sēja ar ādas sloksnīti. Galvu noliecis, viņš palū­rēja mani no uzacu apakšas un uzsmaidīja.

- Pamodies, ko? Vēl ir agrs, mo duinne. Vēl vari mazliet pa­gulēt.

Es biju nodomājusi viņam pateikt, bet kaut kas mani atturēja. Protams, viņš vēl nevarēja to just, vēl ne. Es jau nedomāju, ka vi­ņam būtu vienalga, bet šajā pirmajā apzināšanās mirkli bija kaut kas ļoti personisks; mans un bērna otrais kopīgais noslēpums pir­mais bija viņa eksistences apzināšanās, manējā ar prātu, embri­jam vienkārši būt. Šīs kopīgās zināšanas mūs cieši saistīja kā asi­nis, kas plūda abu dzīslās.

- Vai tu gribi, lai es tev sapinu bizi? jautāju. Kad Džeimijs gāja uz dokiem, reizēm viņš lūdza man matus sapīt stingrā bizē, lai vējš uz kuģa klāja un piestātnē neplivina matus. Viņš vienmēr jokoja, ka iemērks tos darvā kā jūrnieki, lai reizi par visām reizēm atrisinātu šo problēmu.

Džeimijs papurināja galvu un pastiepa roku pēc kiltiem.

- Nē, es šodien došos pie Viņa Augstības prinča Čārlza. Un, lai arī viņa mājā stipri velk caurvējš, nedomāju, ka tas pūtīs man matus acīs. Viņš man uzsmaidīja un nostājās pie gultas. Redzēdams manu roku guļam uz vēdera, viņš viegli uzlika tai savu plaukstu.

- Vai tu jūties labi, Armaliet, ko? Vai nav slikta dūša?

- Nepavisam. Patiesību sakot, rīta nelabumi bija atkāpušies, lai ari viegla šķebināšana uzbruka visnegaidītākajos brīžos. Atklāju, ka neciešu ar sīpoliem ceptu ķidu smaržu, un man vajadzēja izslēgt šo kalpotāju iecienīto ēdienu no “ēdienkartes”, jo smarža no pa­grabstāva virtuves kā rēgs manījās augšup pa kalpotāju kāpnēm, lai negaidīti mestos man virsū, kad atvēru dzīvojamās istabas durvis.

- Labi. Viņš pacēla manu roku un noliecās uz atvadām no­skūpstīt pirkstu kauliņus. Paguli vēl, mo duinne, viņš atkārtoja.

Klusi aizvēris aiz sevis durvis, it kā es jau būtu aizmigusi, viņš atstāja mani agra rīta stundas klusumā guļamistabā, kur ozolkoka sienas paneļi droši sargāja no saimniekošanas trokšņiem.

Uz pretējās sienas koši izcēlās gaiši saules gaismas kvadrāti no sīkrūšu loga. Es redzēju, ka būs skaista diena, pavasara gaiss kļūs siltāks, Versaļas dārzos sprāgs plūmju sārti un balti ziedpumpuri un zumēs pilni bišu. Galminieki šodien dosies ārā dārzos, priecā­sies gan par jauko laiku, gan tirgotājiem, kas ratiņos vedīs pa ielām savas preces.

Tāpat es priecājos, būdama un nebūdama viena savā mierpil­najā klusuma un siltuma kokonā.

- Sveiks, es klusi sacīju, vienu roku uzlikusi uz tauriņa spār­niem, kas plivinājās manī.