Spāre dzintarā-1

11 nodaļa Derīgas nodarbes

-Kas ir tas mazais, savādais vīriņš? es ziņkāri jautāju Džeimijam. Vīrietis, par kuru es runāju, lēnām staigāja starp viesu pulciņiem de Roanu nama lielajā salonā. Viņš uz brīdi apstājās, ar kritisku aci noskatīja kādu ļaužu pūli, pēc tam vai nu paraustīja kaulainos plecus un gāja tālāk, vai negaidīti pielēca pie kāda vīrieša vai sievietes, kaut ko pacēla pie izraudzītā cilvēka sejas un, šķita, izteica pavēli. Kas zina, ko viņš tur darīja, bet viņa izdarības sacēla milzīgu smieklu vētru.

Džeimijs nepaguva atbildēt, kad vīrelis, mazs, sažuvis tipiņš pe­lēkās sarža drēbēs, ieraudzīja mūs un viņa seja atmirdzēja smaidā. Viņš uzklupa Džeimijam kā neliels plēsējputns, kas pēkšņi metas virsū lielam, izbiedētam trusim.

- Dziediet! viņš pavēlēja.

- Ko? Džeimijs izbrīnā, acis mirkšķinādams, lūkojās lejup uz savādo sīkaļu.

- Es teicu “dziediet”, vīriņš pacietīgi atkārtoja. Apbrīnā viņš iedūra pirkstu Džeimija platajās krūtīs. Jums noteikti ir brīnišķīgi skaļa balss, ar tādu rezonatoru.

- 0 jā, skaļa ir gan, es uzjautrināta sacīju. Kad viņš ir satraukts, var dzirdēt trīs kvartālu attālumā.

Džeimijs veltīja man niknu skatienu. Mazais vīrelis meta ap viņu lokus, novērtējot muguras platumu un paklauvējot ar pirkstu kā dzenis, kas pārbauda koku.

- Es neprotu dziedāt, Džeimijs iebilda.

- Nieki, nieki. Skaidrs, ka protat. Dobjš, labs baritons, vīriņš atzinīgi murmināja. Lieliski. Tieši tas, kas mums vajadzīgs. Lūk, jums neliela palīdzība. Pamēģiniet atkārtot šo toni.

Veikli izrāvis no kabatas mazu toņdakšu, viņš to piesita pie kolonnas un pacēla pie Džeimija kreisās auss.

Pārbaudāmais pavērsa acis pret debesīm, bet paraustīja plecus un paklausīgi nodziedāja noti. Vīrelis atrāvās kā sašauts.

- Nē, viņš neticības pilns noteica.

- Diemžēl. Es līdzjūtīgi pasmaidīju. Ziniet, tā ir taisnība. Viņš nudien neprot dziedāt.

Vīriņš apsūdzoši palūrēja uz Džeimiju, tad atkal uzsita toņ­dakšu un aicinoši pastiepa to uz augšu.

- Vēlreiz. Viņš mēģināja pielabināties. Tikai paklausieties un ļaujiet skaņai pašai nākt ārā.

Pacietīgs, kā vienmēr, Džeimijs ļoti uzmanīgi klausījās toņdak­šas skandēto “la” un atkal dziedāja, radot skaņu, kas iesprūda kaut kur pa vidu starp mi bemolu un re diēzu.

- Neiespējami. Mazais izskatījās šausmīgi vīlies. Neviens nevar dziedāt tik šķībi, pat ar nolūku.

- Es varu, Džeimijs jautri paziņoja un pieklājīgi paklanījās vīriņam. Tagad jau ap mums bija sanākusi neliela grupiņa skatī­tāju. Luīze de Roana bija izcila namamāte, un viņas salonā pulcējās Parīzes sabiedrības krējums.

- Jā, viņš var, es apliecināju. Redziet, viņam nav muzikālās dzirdes.

- Jā, es patiesi redzu, vīrelis nomākts atzina. Tad viņš savu domīgo skatienu pievērsa man.

- Es nē! Sāku smieties.

- Jums taču noteikti ir muzikālā dzirde, cienītā kundze? Acis viņam vizēja kā čūska, kas lien pie paralizēta putna. Mazais vīre­lis tuvojās man, strinkšķinādams toņdakšu tik ātri, kā odze šauda mēli.

- Vienu mirklīti, es teicu, noraidoši izstiepjot roku. Kas jūs tāds esat?

- Tas ir Johanness Gerstmana kungs, Armaliet. Džeimijs izska­tījās uzjautrināts un atkal paklanījās mazajam vīriņam. Karaļa kapelmeistars. Vai atļausiet stādīt jūs priekšā manai sievai! Broktūrekas kundze, Gerstmana kungs. Tas jau nebūtu Džeimijs, ja viņš nezinātu visu galminieku vārdus, pat visnenozīmīgākā.

Johanness Gerstmans. Tad tāds ir izskaidrojums vieglajam ak­centam, ko biju pamanījusi aiz galma formālās franču valodas. Vācietis, es iedomājos, vai varbūt austrietis?

- Es veidoju nelielu improvizētu kori, kapelmeistars tikmēr stāstīja. Balsīm nav jābūt nostādītām, un tomēr… tām jābūt spē­cīgām, jāprot turēt melodiju. Viņš uzmeta Džeimijam vilšanās pilnu skatienu, kurš par atbildi tikai pasmaidīja. Viņš paņēma no Gerstmana kunga toņdakšu un jautājoši pacēla manā virzienā.

- Ak, nu labi, es padevos un nodziedāju toni.

Tas, ko Gerstmana kungs dzirdēja, šķiet, viņu iedrošināja, jo viņš nolaida toņdakšu un palūkojās manī ar interesi. Parūka kapel­meistaram bija kādu nieku par lielu, un, kad viņš māja ar galvu, tā slīdēja uz priekšu. Tieši to viņš šobrīd izdarīja, tad nevērīgi at­stūma parūku atpakaļ un sacīja:

- Lielisks tonis, kundze! Patiešām ļoti jauki, ļoti jauki, nudien. Varbūt jūs zināt dziesmu “Taurenītis”? Viņš nodungoja dažas frā­zes.

- Nu, dzirdējusi esmu… es piesardzīgi iesāku. Mm, melo­diju, es domāju, vārdus gan nezinu.

- Ak! Tie nav grūti, kundze! Koris ir pati vienkāršība. Lūk, tā…

Mana plauksta bija ieslodzīta kapelmeistara rokā, tad attapos,

ka mani bez kādiem paskaidrojumiem velk pie klavesīna kādā tā­lākā istabā, kamēr Gerstmana kungs visu laiku dūc man ausī kā aptrakusi kamene.

Raidīju atpakaļ uz Džeimiju bezpalīdzīgu skatienu, bet vīrs tikai pasmaidīja, pacēla atvadu sveicienā savu sorbeta trauku un pagrie­zies sāka sarunāties ar finanšu ministra dēlu Divernē kungu jaunāko.

Roanu namu ja var lietot tik vienkāršu vārdu kā “nams” tik pompozas celtnes aprakstam spoži apgaismoja laternas, kas bija

izkarinātas pa visu dārzu un gar terases malu. Kamēr Gerstmana kungs stūrēja mani pa gaiteņiem, es redzēju kalpotājus, kas stei­dzās iekšā un ārā no vakariņu telpām, klāja galdautus un kārtoja sudraba galda piederumus vēlāk paredzētajai maltītei. Lielākā tiesa “salonu” nozīmē viesības ar nelielu skaitu viesu intīmā gaisotnē, bet princese Luīze de Latūra de Roana bija sieviete ar vērienu.

Ar princesi biju iepazinusies pirms nedēļas kādās citās viesī­bās, un viņa mani ļoti pārsteidza. Viņa bija tukla un diezgan neiz­skatīga, ar apaļu seju, mazu, apaļīgu zodu, gaišzilām acīm, kurām nebija skropstu, un ar mākslīgu skaistuma zvaigznīti, kas ļoti slikti pildīja savu funkciju. Un tā izskatījās dāma, kas bija apbūrusi princi Čārlzu tiktāl, ka viņš ignorēja pieklājīgas uzvedības normas? Tādas domas raisījās man galvā, kamēr izpildīju reveransu.

Taču šai sievietei piemita rosīgs dzīvesprieks, kas likās diezgan pievilcīgs, un viņai bija glītas, maigi sārtas lūpas. Atklāti sakot, lūpas bija viņas kustīgākā ķermeņa daļa.

- Esmu apburta! viņa iesaucās, kad tiku stādīta priekšā, un satvēra manu roku. Cik brīnišķīgi beidzot ar jums iepazīties! Mans vīrs un tēvs dzied bezgalīgas slavas dziesmas Broktūrekas kungam, bet par viņa apburošo sievu nav teikuši ne vārda. Es neiz­mērojami priecājos, ka esat atnākusi, mana mīļā, jaukā kundze… vai varbūt man jāsaka Broktūrekas kundze, vai būs nepieklājīgi, ja teikšu tikai Tūrekas kundze? Neesmu droša, ka spēšu to visu atce­rēties, bet vienu vārdu gan noteikti atminēšos, pat ja tas skan tik savādi… vai tas ir skotu vārds? Cik burvīgi!

Patiesībā Broktūreka nozīmēja “tornis pret ziemeļiem”, bet, ja princese vēlējās mani dēvēt par “kundzi pret ziemeļiem”, man iebildumu nebija. Šajā konkrētajā gadījumā viņa ātri vien atteicās ari no mēģinājumiem atcerēties vārdu “Tūreka” un kopš tā laika sauca mani tikai par “ma chиre Claire".

Mūzikas istabā kopā ar dziedātāju pulciņu atradās ari pati Luīze, kā tukls putniņš viņa lidinājās no viena cilvēka pie nākamā, visu laiku runājot un smejoties. Ieraudzījusi mani, viņa traucās pāri ista­bai, cik ātri tērps ļāva, neizskatīgajai sejai dzīvespriekā starojot.

- Ma chиre Claire! viņa sauca, nežēlīgi atraujot mani no Gerst­mana kunga. Tieši laikā! Nāciet, jums jārunā manā vietā ar šo jocīgo angļu bērnu.

“Jocīgais angļu bērns” patiesībā bija ļoti jauna meitene, ne ve­cāka par piecpadsmit gadiem, ar tumšu, mirdzošu matu gredze­niem un no apmulsuma tā pietvīkušiem vaigiem, ka tie atgādināja košas magones. Tieši vaigu dēļ es viņu atcerējos; meitene, kuru ga­rāmejot biju pamanījusi Versaļas dārzos īsi pirms satriecošās Alek­sandra Rendela parādīšanās.

- Freizera kundze arī ir angliete, Luīze skaidroja meitenei.

- Drīz jūs viņas klātbūtnē jutīsieties kā mājās. Viņa ir kautrīga, Luīze turpināja, pagriezusies pret mani, pat neievilkusi elpu. Pa­runājiet ar viņu. Pierunājiet viņu dziedāt kopā ar mums. Man sacīja, ka viņai esot skaista balss. Tā, mes enfants1 , priecājieties! Un, ar glāstu mūs it kā svētījusi, viņa traucās uz otru telpas malu, izsaucoties, pierunājot, apbrīnojot kādas jaunpienācējas kleitu, ap­stājoties, lai samīļotu tuklu jaunekli, kas sēdēja pie klavesīna, viņa tina ap pirkstu puiša matu cirtas, vienlaikus tērzējot ar hercogu di Kasteloti.

- No skatīšanās uz viņu vien var nogurt, vai ne? es ierunājos angļu valodā, uzsmaidot meitenei. Pavisam mazs smaidiņš iegūla arī viņas lūpās, un viņa strupi pamāja ar galvu, bet neko neteica. Nodomāju, ka viņai visa ticis par daudz; pēc Luīzes rīkotajām vie­sībām arī man griezās galva, un mazā magoņu meitene noteikti tikko bija pametusi skolas solu.

- Mani sauc Klēra Freizere, es sacīju, bet Luīze aizmirsa pa­teikt jūsu vārdu. Es aicinoši apklusu, bet viņa neatbildēja. Mei­tenes seja kļuva arvien sarkanāka, lūpas cieši sakniebās un gar sāniem nolaistās rokas savilkās dūrēs. Viņas izskats sāka mani satraukt, bet mana jaunā paziņa beidzot bija saņēmusi visus spē­kus, lai runātu. Viņa dziļi ievilka elpu un izslēja zodu kā cilvēks, kuram tūlīt jākāpj uz ešafota.

- M-m-mans vārds ir… M-M-M, viņa iesāka, un man uzreiz kļuva skaidrs, kādēļ viņa klusē, un bija saprotams ari mokošais bildums. Meitene aizvēra acis, stipri iekoda sev lūpā, tad atvēra acis un drosmīgi mēģināja vēlreiz. M-M-Mērija Hokinsa, beidzot izdevās izmocīt. Es n-n-nedziedu, viņa izaicinoši piebilda.

Man viņa jau no sākuma likās interesanta, bet tagad jutos kā apburta. Tātad šī bija Sailasa Hokinsa brāļa baroneta meita un vikontam Mariņī lemtā līgava! Likās, ka tik jaunai meitenei tāds nākamais vīrs ir smaga nasta. Es aplaidu skatienu telpai, lai no­skaidrotu, vai vikonts manāms kaut kur tuvumā, un atvieglota redzēju, ka nav.

- Par to neraizējieties, es teicu, nostājoties Mērijai priekšā, lai pasargātu no cilvēku pūļiem, kas tagad pildīja mūzikas istabu. Ja nevēlaties, jums nav jārunā. Taču dziedāt varbūt vajadzētu pamē­ģināt, es turpināju, jo man galvā iešāvās kāda doma. Es reiz pazinu dakteri, kurš ārstēja stostīšanos; un viņš teica, ka cilvēki, kas runājot stostās, dziedot to nedara.

Mērijas Hokinsas acis no izbrīna iepletās. Es palūkojos apkārt un ieraudzīju tuvumā alkovu, kur aiz aizkariem slēpās ērts dīvāns.

- Nāciet šurp. Es saņēmu viņas roku. Jūs varat sēdēt šeit, lai nav jāsarunājas ar viesiem. Kad viņi sāks dziedāt, varat iznākt laukā, ja vēlaties piedalīties, bet, ja ne, palieciet te līdz viesību bei­gām. Mērija bridi vērās manī, tad pēkšņi veltīja man žilbinošu pateicības pilnu smaidu un ienira alkovā.

Es kavējos ārpusē, lai neļautu ziņkārīgiem kalpotājiem traucēt meiteni viņas slēptuvē, un tērzēju ar tiem, kas gāja garām.

- Cik labi jūs šovakar izskatāties, ma chиre! Tā bija de Ramāža kundze, viena no karalienes galma dāmām. Šī kundze cienījamos gados pāris reižu bija vakariņojusi Tremulīna ielā. Sieviete sir­snīgi mani apskāva, tad palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, ka mūs neviens nevēro.

- Es cerēju jūs satikt, dārgā, viņa sacīja, pieliecoties tuvāk un pieklusinot balsi. Gribu jums ieteikt piesargāties no grāfa Senžermēna.

Mazliet pagriezusies virzienā, kur raudzījās manas sarunbiedres acis, es ieraudzīju, ka mūzikas istabā ienāk kalsnais vīrietis no Havras ostas dokiem un ved zem rokas par viņu jaunāku, eleganti ģērbušos sievieti. Viņš acīmredzot nebija mani pamanījis, un es steigšus atkal pagriezos pret de Ramāža kundzi.

- Ko… viņš ir… es domāju… Jutu, ka, drūmajam grāfam parā­doties, satraukta pietvīkstu vēl tumšāka.

- Nūjā, ir dzirdēts, ka viņš par jums runā, de Ramāža kundze sacīja, laipni palīdzot man tikt galā ar apjukumu. Sapratu, ka Havrā radušās nelielas nepatikšanas?

- Kaut kas uz to pusi, teicu. Es tikai skaļi paziņoju, ka kāds cilvēks saslimis ar bakām, bet beidzās ar to, ka grāfa kuģi vajadzēja iznīcināt, un… viņam tas nepatika, es neveikli pabeidzu savu sakāmo.

- Ak, tad tā tas bija. De Ramāža kundze izskatījās apmieri­nāta. Iedomājos, ka, tā sakot, pirmavota zināšanas piešķirs viņai priekšrocības baumu tirgū un informāciju, kas bija Parīzes sabied­riskās dzīves komercija.

- Viņš visiem stāsta, ka jūs, pēc viņa domām, esot ragana, viņa sacīja, vienlaikus uzsmaidot un pamājot ar roku draudzenei telpas otrā pusē. Lielisks stāsts! Nu, neviens jau tam netic, viņa man centās iegalvot. Visi zina: ja kāds ķēpājas ar šādām lietām, tad tas ir grāfa kungs pats.

- Tiešām? Gribēju jautāt, ko viņa ar to domājusi, bet tajā brīdī rosīgais Gerstmana kungs sāka sist plaukstas, it kā trenkātu vistu baru.

- Nāciet, nāciet, manas dāmas! viņš sauca. Mēs esam pilnā sastāvā. Sākas dziedāšana!

Kamēr koris steidzās pulcēties ap klavesīnu, es atskatījos uz alkovu, kur biju atstājusi Mēriju Hokinsu. Likās, ka aizkars sakus­tas, bet pārliecināta par to nebiju. Kad sāka skanēt mūzika un visi dziedāja, man šķita, ka dzirdu no alkova puses plūstam dzidru, augstu soprānu, bet arī šoreiz nebiju pārliecināta.

- Nu, dikti smuki, Armaliet, Džeimijs mani uzslavēja, kad es, pietvīkusi un aizelsusies no dziedāšanas, atgriezos pie viņa. Smai­dīdams viņš skatījās uz mani no augšas un noglāstīja manu plecu.

- Kā tu vari to zināt? es teicu, no garāmejoša kalpotāja paņe­mot glāzi ar vīna punšu. Tu taču neatšķir vienu dziesmu no citas.

- Nu, tu vismaz dziedāji skaļi, viņš rāmā mierā atbildēja.

- Varēju dzirdēt katru vārdu. Mēs stāvējām blakus, un es sajutu, ka viņš mazliet saspringst, un pagriezos, lai redzētu, uz ko… vai uz kuru… viņš skatās.

Sieviete, kura tikko bija ienākusi telpā, bija sīka auguma, gan­drīz Džeimijam līdz pirmajai ribai, rokas un kājas kā lellei, uzacis, smalkas kā ķīniešu hieroglifi, izliecās virs melnām dzeloņplūmes acīm. Viņas soļos jautās vieglums, tāpēc izskatījās, ka viņa dejo gabaliņu virs zemes.

- Lūk, Annelīze de Marijaka, es apbrīnas pilnā balsī noteicu.

- Vai viņa nav skaista?

- Kā tad. Vīra savādais tonis lika man spēji palūkoties augšup. Viņa ausu gali bija iekrāsojušies pavisam viegli sārti.

- Un es domāju, ka tu Francijā laiku pavadīji, cīnoties, nevis dzenoties pēc uzvarām mīlas frontē, es dzēlīgi izmetu.

Man par pārsteigumu, Džeimijs sāka smieties. Izdzirdusi šos smieklus, sieviete pagriezās uz mūsu pusi. Viņa ieraudzīja Džeimija stāvu draudoši slejamies pāri pūlim, un mirdzošs smaids izgais­moja viņas seju. De Marijaka kundze jau pagriezās, lai nāktu šurp, kad viņu aizkavēja kāds kungs ar parūku galvā, greznās lavandas krāsas atlasa drānās, stingri saņemot Annelīzi aiz trauslā elkoņa. Viņa šarmanti pamāja ar vēdekli uz Džeimija pusi nožēlas pilnā, koķetā žestā un tad pievērsa uzmanību savam jaunajam pavado­nim.

- Kas te tik smieklīgs? es jautāju, redzot, ka Džeimijs, aizvien vēl plati smaidīdams, ar skatienu seko dāmas svārkiem, kas ejot viegli šūpojās.

Viņš spēji atgriezās tagadnē un man uzsmaidīja.

- Ak nekas, Armaliet. Tikai tas, ko tu teici par karošanu. Te es cīnījos pirmajā duelī… nu, patiesību sakot, vienīgajā… Annelīzes de Marijakas dēļ. Toreiz man bija astoņpadsmit gadu.

Viņš runāja nedaudz sapņaini, noskatoties, kā galva ar spoža­jiem, tumšajiem matiem attālinās ļaužu drūzmā, un, kur vien viņa gāja, to aplenca baltu parūku un pūderētu matu pulciņš, kurā šur tur dažādības dēļ pazibēja modernās sārtās parūkas.

- Duelī? Ar ko tu duelējies? es jautāju, piesardzīgi vērdamās apkārt, vai neredzēšu ķīniešu lellei vīrišķu papildinājumu, kuram varētu rasties vēlme līdz galam atrisināt vecu strīdu.

- 0, viņa te nav, Džeimijs sacīja, uztvēris un pareizi iztulkojis manu skatienu. Viņš ir miris.

- Tu viņu nogalināji? Būdama satraukta, es runāju skaļāk, nekā biju gribējusi. Kad apkārt stāvošo cilvēku galvas ziņkāri pa­griezās mūsu virzienā, Džeimijs steigšus satvēra mani aiz elkoņa un vadīja uz tuvākajām balkona durvīm.

- Pieklusini balsi, Armaliet, viņš maigi man pārmeta. Nē, es viņu nenogalināju. Bet gribēju gan, viņš skumīgi piebilda,

- tomēr es tas nebiju. Viņš nomira pirms diviem gadiem no bries­mīgi iekaisuša kakla. Džereds stāstīja.

Džeimijs veda mani pa vienu no dārza celiņiem, kurus apgais­moja ar laternām apkārušies kalpi; tie kā stabi stāvēja ik pa pie­ciem jardiem no terases līdz strūklakai takas galā. Liela, ar mir­dzošu ūdeni pilna baseina vidū četri delfīni šļāca spožas šaltis pāri dusmīgam Tritonam, kurš šī pulciņa centrā visai neefektīvi drau­dēja dzīvniekiem ar trijžuburi.

- Nu nemoki mani, es nepacietīgi ieteicos, kad viesi, kas nelielos bariņos staigāja pa terasi, vairs nevarēja mūs sadzirdēt.

- Kas notika?

- Nu labi, Džeimijs padevās. Tu taču pamanīji, ka Annelīze ir diezgan smuka?

- Ak tā? Nu, ja tu tā saki, tad varbūt kaut ko tamlīdzīgu redzēju gan, es mīļi atbildēju un par atbildi saņēmu asu skatienu un greizu smaidu.

- Kā tad. Nu, es nebiju vienīgais brašulis Parīzē, kas tā domāja, un arī ne vienīgais, kas viņas dēļ zaudēja galvu. Staigāju kā miglā, gāzos nost no kājām. Gaidīju uz ielas, cerot, ka redzēšu viņu ejam no mājas uz karieti. Aizmirsu pat ēst. Džereds teica, ka svārki karā­jušies kā uz putnubiedēkļa un mati līdzību vēl vairāk pastiprināja. Džeimija roka izklaidīgi pieskārās galvai, noglaužot nevainojamo bizi, kas, cieši sapīta un sasieta ar zilu lenti, rātni gulēja uz kakla.

- Aizmirsi ēst? Jēziņ, nudien biji smagi ieķēries, es pazobojos.

Viņš iesmējās.

- Nu kā tad. Un kļuva vēl ļaunāk, kad viņa sāka flirtēt ar Šarlu Golozi. Ņem vērā, Džeimijs taisnīguma dēļ piebilda, viņa flirtēja ar visiem tas nebūtu nekas bet Annelīze, pēc manām domām, pārāk bieži izvēlējās ar Šarlu vakariņot, pārāk daudz dejoja ar viņu ballēs un… nu… ar vienu vārdu sakot, Armaliet, kādu nakti es pie­ķēru Šarlu skūpstām viņu mēnesnīcā uz terases un izaicināju uz divkauju.

Mēs jau bijām aizgājuši līdz strūklakai. Džeimijs apstājās, un mēs apsēdāmies uz strūklakas malas tā, lai vējš nemestu mums virsū šļakatas no delfīnu pilnīgajām pavērtajām lūpām. Džeimijs pavilka ar roku pa tumšo ūdeni, izcēla un izklaidīgi vēroja, kā sud­rabainās lāses slīd lejup pa pirkstiem.

- Toreiz divkaujas Parīzē bija aizliegtas ar likumu… tāpat kā ta­gad. Bet bija vietas, kur to varēja darīt; tādas ir vienmēr. Vietu drīkstēja izvēlēties Šarls, un viņš izraudzījās Buloņas mežu. Sep­tiņu svēto ceļa tuvumā, bet no skatieniem to slēpa ozolu rinda. Arī ieroci drīkstēja izvēlēties viņš. Es gaidīju, ka viņš paliks pie pisto­lēm, bet viņš izvēlējās zobenus.

- Kāpēc viņš tā darīja? Tu noteikti biji viņam priekšā savas sešas collas… vai vairāk. Es nebiju lietpratēja, bet spiestā kārtā man bija nācies šo to iemācīties par zobenu cīņas stratēģiju un taktiku. Džeimijs un Mērtegs ik pa divām trijām dienām dārzā cīnī­jās, lai nezaudētu formu, šķindinot zobenus, atvairot sitienus un izdarot izklupienus, par neizmērojamu sajūsmu kalpotājiem gan vīriešiem, gan sievietēm. Visi steidzās uz balkoniem skatīties.

- Kāpēc viņš izvēlējās floretes? Tāpēc, ka sasodīti labi prata ar tām cīnīties. Turklāt man bija aizdomas: Šarls baidījās, ka ar pistoli es varu viņu nejauši nošaut, bet viņš zināja, ka jutīšos gandarīts, ja ieduršu un sāks tecēt asinis. Zini, man nebija nolūka viņu noga­lināt, Džeimijs paskaidroja. Gribēju tikai sāncensi pazemot. Un viņš to saprata. Nebija jau nekāds muļķis. Džeimijs skumīgi no­grozīja galvu.

No strūklakas nākošā migliņa samitrināja manus matus, no fri­zūras sāka spraukties ārā sprogas un spuroties man ap seju. Es atglaudu vienu šķipsnu un pajautāju:

- Un vai tev izdevās viņu pazemot?

- Nu, es viņu vismaz ievainoju. Izbrīnīta saklausīju vīra balsī vieglu apmierinājuma toni un savilku uz augšu uzaci. Viņš bija mācījies pie Leženē pie viena no labākajiem zobenu cīņas meis­tariem Francijā, Džeimijs paskaidroja. Tas bija tikpat kā kauties ar vienu stulbu blusu, turklāt man vajadzēja cīnīties ar labo roku. Viņš vēlreiz pārlaida plaukstu matiem, it kā pārbaudītu, vai bize nav atrisusi.

- Divkaujas vidū man atpinās bize, viņš sacīja. Lente saplīsa, vējš iepūta matus man acīs, tāpēc es redzēju tikai kaut ko no Šarla stāva baltajā kreklā, kurš šaudījās šurpu turpu kā grundulis. Un tā es beigās arī viņu dabūju ciet… kā ar dunci uzdur zivi. Džeimijs nošņaukājās.

- Viņš tā ieaurējās, it kā es būtu viņam zobenu izdūris cauri, kaut arī zināju, ka esmu tikai iebikstījis vienā rokā. Beidzot es da­būju matus prom no acīm un Šarlam aiz muguras klajumiņa malā redzēju stāvam Annelīzi, acis viņai bija plati ieplestas un tumšas kā šis baseins. Viņš pamāja uz sudrabaini melno ūdens virsmu mums aiz muguras.

- Tā es iebāzu zobenu makstī, atglaudu matus no pieres un stā­vēju tur… laikam gaidīju, ka viņa nāks un apskaus mani.

- Mm, es iejūtīgi noteicu. Cik saprotu, viņa to nedarīja?

- Nu, toreiz es itin neko nezināju par sieviešiem, vai ne? viņš teica. Nē, viņa, protams, pieskrēja pie Šarla un apskāva viņu. -

Džeimijs dziļi kaklā nogrudzināja tādu skotisku skaņu, kas pauda sevis nicināšanu un ironisku riebumu. Dzirdēju, ka pēc mēneša viņi apprecējās.

- Ak, nu! Viņš piepeši paraustīja plecus ar skumīgu smaidu lūpās. Tā mana sirds bija salauzta. Devos mājās uz Skotiju un īgņojos nedēļām ilgi, līdz tēvs zaudēja pacietību. Viņš iesmējās. Pat pārdomāju, vai nekļūt par mūku. Kādu vakaru pie galda pateicu tēvam, ka, iespējams, pavasarī vajadzēs doties pāri jūrai uz abatiju un kļūt par novici.

To iedomājoties, es sāku smieties.

- Nu, ar nabadzības zvērestu tev grūtību nebūtu; šķīstība un paklausība būtu grūtāk sasniedzama. Ko tēvs teica?

Džeimijs pasmaidīja, tumsā baltie zobi nozibēja vien.

- Tēvs tobrīd ēda putru. Viņš nolika karoti un brīdi raudzījās manī. Tad nopūtās, papurināja galvu un teica: “Man bij gara diena, Džeimij.” Atkal paņēma karoti un atsāka ēst, un es nekad vairs par to neieminējos.

Džeimijs skatījās uz lēzeno terasi, kur tie, kas nedejoja, staigāja uz priekšu un atpakaļ, atvēsinoties deju starplaikos, malkoja vīnu un, slēpjoties aiz vēdekļiem, flirtēja. Džeimijs skumīgi nopūtās.

- Nūjā, traki smuka zeltene tā Annelīze de Marijaka. Gracioza kā vēja pūsma un tik maza, ka gribas ielikt krekla azotē un nēsāt līdzi kā kaķēnu.

Es klusēju, klausoties kluso mūziku, kas plūda pa atvērtajām durvīm, un domīgi pētīju spožā atlasa kurpi, kas apņēma manu četrdesmitā izmēra pēdu.

Pēc brīža Džeimijs pamanīja manu klusēšanu.

- Kas ir, Ārmaliet? viņš jautāja, uzliekot man uz rokas plaukstu.

- Ak, nekas, es nopūtos. Par mani gan laikam neviens neteiks “gracioza kā vēja pūsma”.

- Ahā. Džeimija galva bija mazliet pagriezta, un garo, taisno degunu un stingro zodu no apakšas apgaismoja tuvākā laterna. Kad viņš atkal pievērsās man, redzēju viņa lūpās vieglu smaidu.

- Vai zini, ko tev teikšu, Armaliet, “graciozs” droši vien nav pirmais vārds, kas iešaujas prātā, domājot par tevi. Viņš apņēma mani no muguras, viena liela, silta plauksta uzgūla uz mana zīdā tērptā pleca. Bet es ar tevi runāju tā, kā es runātu ar savu dvē­seli. Džeimijs pagrieza mani ar seju pret sevi. Viņš pacēla roku un saņēma manu vaigu tā, ka pirksti viegli gulēja uz deniņiem.

- Un, Armaliet, viņš čukstēja, tava seja ir mana sirds.

Pēc vairākām minūtēm vēja brāzma, kas no strūklakas uzmeta sīku lāsīšu šalti, mūs beidzot izšķīra. Atrāvāmies viens no otra un, smejoties par negaidīto auksto dušu, steigšus piecēlāmies. Džei­mijs jautājoši norādīja ar galvu uz terases pusi, un es, piekrītoši pamājusi, saņēmu viņa roku.

- Tātad, es noteicu, kad mēs lēnām kāpām pa platajiem pakā­pieniem uz balles zāli, cik redzu, tu esi kaut ko vairāk uzzinājis par sievietēm.

Džeimijs, ciešāk apskaujot manu vidukli, smējās zemus, dobjus smieklus.

- Vissvarīgākais, ko esmu uzzinājis par sievietēm, Armaliet, ir tas, kuru izvēlēties. Viņš atkāpās, paklanījās man un pamāja pa atvērtajām durvīm uz iekšā valdošo mirdzumu. Vai drīkstu lūgt jūs uz deju, cienītā kundze?

Nākamās dienas pēcpusdienu pavadīju pie d’Arbanviliem, un tur es atkal satiku karaļa kapelmeistaru. Šoreiz mums atradās laiks sarunai, kuru es pēc vakariņām atstāstīju Džeimijam.

- Ko tu izdarīji? Džeimijs, acis samiedzis, skatījās uz mani, it kā turētu mani aizdomās par izjokošanu.

- Es teicu, ka Gerstmana kungs apvaicājās, vai nevēlos iepazī­ties ar kādu viņa draugu. Māte Hildegarde vada Eņģeļu slimnīcu… tu zini, to labdarības slimnīcu pie katedrāles.

- Es zinu, kur tas ir. Viņa balsī nemanīja ne mazākā entuzi­asma.

- Kapelmeistaram sāpēja kakls, un iznāca tā, ka es viņam devu padomus, kā ārstēties, tad sākām runāt par zālēm, par to, ka mani interesē slimības, nu tu jau zini, kā viena lieta noved pie nākamās.

- Ar tevi tā parasti atgadās, viņš piekrita un izklausījās iz­teikti cinisks. Es neņēmu to vērā un turpināju:

- Tātad rit es došos uz slimnīcu. Es pastiepos uz pirkstgaliem, lai nomakšķerētu no plaukta savu zāļu lādi. Varbūt pirmajā reizē labāk neņemt to līdzi, noteicu, domīgi pētīdama tās saturu. Va­rētu likties pārlieku uzbāzīgi. Kā tu domā?

- Uzbāzīgi? Izklausījās, ka viņš ir satriekts. Tu grasies tur paviesoties vai pārcelties uz dzīvi?

- Nu… es novilku. Tad dziļi ieelpoju. Es… nu… es domāju, ka varētu slimnīcā strādāt regulāri. Gerstmana kungs saka, ka visi ārsti un dziednieki, kas tur iet, ziedo savu laiku. Lielākā tiesa neiet katru dienu, bet man ir daudz laika, un es varētu…

- Daudz laika?

- Izbeidz atkārtot katru manu vārdu, es kļuvu dusmīga. Jā, daudz laika. Es zinu, ka ir ļoti svarīgi iet uz saloniem un vakari­ņām, bet tas neprasa visu dienu… vismaz tā nevajadzētu būt. Es varētu…

- Ārmaliet, tu gaidi bērnu! Tu taču negribi iet ārā no mājas un kopt noziedzniekus un ubagus? Tagad izklausījās, ka Džeimijs jūtas bezpalīdzīgs, it kā prātotu, ko lai iesāk ar cilvēku, kas viņa acu priekšā sajucis prātā.

- Neesmu to aizmirsusi, es viņu mierināju. Piespiedu rokas pie vēdera un palūkojos lejup. Vēl jau neko nevar redzēt; kādu laiku ar platu kleitu es to noslēpšu. Un man, izņemot rīta nela­bumu, nekas nekaiš. Nav nekāda iemesla, lai es vēl dažus mēnešus nevarētu strādāt.

- Nav iemesla, izņemot to, ka es tev neļaušu! Tā kā šovakar viesi nebija gaidāmi, tad, pārnācis mājās, viņš bija noņēmis žabo un atpogājis krekla apkali. Redzēju, ka pa kaklu augšup kāpj tumšs sārtums.

- Džeimij, es centos runāt prātīgi. Tu zini, kas es esmu.

- Tu esi mana sieva!

- Jā, arī tā. Es šo domu it kā pasitu malā ar knipi. Esmu medmāsa, Džeimij. Dziedniece. Tu to labi zini.

Viņš koši pietvīka.

- Kā tad, zinu gan. Un tāpēc, ka tu mani izārstēji, kad biju ievai­nots, tev vajadzētu dakterēt ubagus un ielasmeitas? Armaliet, vai tu nesaproti, kādus cilvēkus uzņem Eņģeļu slimnīcā? Viņš rau­dzījās manī, it kā cerot, ka es kuru katru minūti atgūšu veselo saprātu.

- Kāda starpība?

Džeimija izmisīgais skatiens apskrēja istabu, tad apstājās pie portreta, kas karājās virs kamīna, domās kļūstot par liecinieku ma­nam neprātam.

- Dieva dēļ, tu vari saķert nelabu slimību! Vai bērns tev neko nenozīmē, pat ja es tev neesmu nekas?

Ar katru mirkli prātīgums šķita attālināmies.

- Protams, nozīmē! Par kādu nevērīgu, bezatbildīgu cilvēku tu mani uzskati?

- Par tādu, kurš pamet vīru, lai ietu spēlēties ar paklīdenēm renstelē! viņš atcirta. Ja jau tu jautā. Viņš izgrūda lielo roku caur matiem, un tie saslējās gaisā kā ērkšķu kronis.

- Es tevi pametu? Kopš kura laika pamešana ir vēlēšanās no­darboties ar kaut ko lietderīgu, nevis pūt d’Arbanvilu salonā, skatī­ties, kā Luīze de Roana stūķē iekšā cepumus, klausīties sliktu dzeju un vēl sliktāku mūziku? Es gribu būt noderīga!

- Vai tad rūpēšanās par savu saimniecību nav noderīga nodar­bošanās? Vai būt manai sievai nav noderīga nodarbošanās? Lente, kas saturēja matus, pārtrūka, un biezās cirtas izjuka ap galvu kā nimbs. Džeimijs nikni kā atriebes eņģelis lūrēja manī no augšas.

- Kas der vienam, der visiem, es salti aizrādīju. Vai tev pie­tiek ar to, ka esi mans vīrs? Neesmu pamanījusi, ka tu visu dienu valkājies pa māju, mani apbrīnodams. Un, ja runājam par saimnie­cību, tas ir absurds.

- Absurds? Kas ir absurds? viņš gribēja zināt.

- Nieki un blēņas. Mēsli. Pupu mizas. Citiem vārdiem sakot, ne­kļūsti smieklīgs. Visu padara Vjonē kundze, turklāt desmitiem reižu labāk par mani.

Tas bija tik neapstrīdami patiesi, ka Džeimijs uz brīdi apklusa. Tikai glūnēja uz mani, un žoklis viņam kustējās.

- 0, ak tad tā? Un ja nu es tev aizliegtu iet uz slimnīcu?

Tas savukārt uz brīdi apklusināja mani. Izslējos visā augumā un nomērīju viņu ar skatienu no galvas līdz kājām. Acis viņam satumsa kā pelēki lietusmākoņi, platā mute ar biezajām lūpām sakniebās plānā svītriņā. Platie pleci bija atliekti taisni, rokas sakrustotas uz krūtīm kā čuguna statujai, “aizliegts” bija īstais vārds, kas viņu vislabāk raksturoja.

- Tu man aizliegsi? Gaiss starp mums sprakšķēja. Gribēju sa­mirkšķināt acis, bet nevēlējos sagādāt pretiniekam apmierinājumu, ka viņš ir salauzis manu tēraudcieto skatienu. Ko es darīšu, ja viņš man aizliegs? Man pa galvu joņoja dažādas idejas, sākot ar izde­vību ietriekt viņam ribās ziloņkaula papīra nazi un beidzot ar iespēju nodedzināt māju kopā ar viņu. Vienīgi padošanos es noraidīju pilnīgi.

Džeimijs apklusa, dziļi ievilka elpu un tad ierunājās. Rokas savilktas dūrēs, piespiestas cieši pie sāniem. Viņš spēja tās atlaist tikai ar apzinātu piepūli.

- Nē, viņš sacīja. Nē, neaizliegšu. Balss, cenšoties savaldī­ties, viegli drebēja. Bet ja es tevi lūgtu?

Es nodūru skatienu un vēros Džeimija atspulgā uz nospodrinātā galda virsmas. Sākumā priekšlikums apmeklēt Eņģeļu slimnīcu bija licies tikai kā interesants piedāvājums, kā patīkama pārmaiņa pēc nemitīgās tenkošanas un sīku intrigu pīšanas, kas valdīja Parīzes smalkajās aprindās. Bet tagad… Jutu, ka roku muskuļi pietūkst, sažņaudzot plaukstas dūrēs. Nebija tā, ka es vienkārši gribēju atkal strādāt; man to vajadzēja.

- Es nezinu, beidzot izmocīju atbildi.

Džeimijs dziļi ieelpoja un lēnām izelpoja.

- Vai tu par to padomāsi, Klēra? Jutu sev pievērs co acu ska­tienu. Šķiet, pagāja ilgs laiks, līdz es pamāju ar galvu.

- Es padomāšu.

- Labi. Saspringumam atslābstot, Džeimijs strauji novērsās. Viņš sāka staigāt pa dzīvojamo istabu, ņēma rokā sīkus priekšme­tus, kas gadījās pa tvērienam, un kaut kur tos atkal nolika, līdz pēdīgi atspiedās pret grāmatplauktu, it kā aizsnaudās un aklu ska­tienu vērās uz sējumiem ādas vākos. Es nedroši pienācu viņam klāt un uzliku roku uz pleca.

- Džeimij, es negribēju tevi sarūgtināt.

Viņš no augšas paskatījās uz mani un īgni pasmaidīja.

- Nu kā tad, labi. Es arī negribēju ar tevi ķildoties, Armaliet. Laikam jau esmu ātras dabas un briesmīgi jūtelīgs. Viņš kā atvai­nodamies noglāstīja man roku, tad pakāpās sānis un palūkojās uz rakstāmgaldu.

- Tu esi smagi strādājis, es mierinoši sacīju un sekoju viņam.

- Ne jau tur tā vaina. Džeimijs papurināja galvu, sākot šķirs­tīt milzīgo kantorgrāmatu, kas gulēja galda vidū. Vīna tirgo­šana; tur viss ir kārtībā. Tiesa, tas prasa daudz darba, bet man nav iebildumu. Vaina ir citur. Viņš pamāja uz mazu kaudzīti vēs­tuļu, kuras kopā saturēja alabastra papīru prese. Tā bija viena no Džereda presēm, izgrebta baltas rozes -+ Stjuartu simbola formā. Vēstules zem baltā zieda bija no abata Aleksandra, grāfa Māra un citiem ievērojamiem jakobītu kustības dalībniekiem. Un tās visas bija pilnas ar aizplīvurotiem mājieniem, miglainiem solījumiem un pretrunīgām gaidām.

- Man ir sajūta, ka es sitos ar lidojošu spalvu mākoni! Džei­mijs nikni iesaucās. Es varu cīnīties īstā kaujas laukā, kur preti­nieku var satvert, to es varu. Bet šo… Viņš paķēra saujā no raks­tāmgalda vēstules un pasvieda uz augšu. Istabā vilka caurvējš, un papīra lapas uzvirpuļoja gaisā, dažas paslīdēja zem mēbelēm, citas noplanēja uz paklāja.

- Te nav, pie kā pieķerties, viņš bezpalīdzīgi sacīja. Es varu runāt ar tūkstošiem cilvēku, uzrakstīt simtiem vēstuļu, dzert ar Čārlzu līdz nemaņai un beigās, vienalga, nezinu, vai esmu pavirzī­jies uz priekšu.

Atstāju izkaisītās vēstules guļam uz grīdas; gan jau istabene tās vēlāk salasīs.

- Džeimij, es klusi teicu. Mēs varam tikai mēģināt.

Viņš stāvēja, ar rokām atspiedies pret galdu, un tikko jaušami pasmaidīja.

- Nūjā. Priecājos, ka tu teici “mēs”, Ārmaliet. Es nudien visā tajā putrā reizēm jūtos ļoti vientuļš.

Apskāvu viņa vidukli un piespiedu vaigu pie muguras.

- Tu taču zini, ka es nepametīšu tevi šajā cīņā vienu, es dudi­nāju. Galu galā es tevi tajā ievilku.

Jutu, ka mugura man pie vaiga sāk kratīties aizturētos smiek­los.

- Nūjā, ka tu. Bet es tev to nepārmetu, Ārmaliet. Viņš pagrie­zās, pieliecās un viegli noskūpstīja mani uz pieres. Tu izskaties nogurusi, mo nighean donn. Ej augšā gulēt. Man vēl mazliet jāpa­strādā, bet es drīz nākšu.

- Labi. Šovakar es biju nogurusi, lai arī pirmo grūtniecības nedēļu hroniskā miegainība bija atkāpusies un tās vietā nācis jauns enerģijas pieplūdums; dienā atkal jutos moža, gluži vai pāri plūdu no vēlēšanās darboties.

Ejot ārā, uz mirkli apstājos durvīs. Džeimijs joprojām stāvēja pie rakstāmgalda, blenžot atvērtajā kantorgrāmatā.

- Džeimij? es ierunājos.

-Jā?

- Slimnīca… es teicu, ka padomāšu. Tu arī padomāsi, labi?

Viņš pagrieza galvu, viena uzacs bija augstu savilkusies. Tad

viņš pasmaidīja un strupi pamāja ar galvu.

- Drīz būšu pie tevis, Ārmaliet, viņš sacīja.

Ārā joprojām valdīja slapjdraņķis. Sīkas, sasalušas lietus lāses grabināja logu rūtis un čūkstēdamas izkusa uguns liesmās, kad naktī vējš iepūta tās pa dūmvadu kamīnā. Stiprā auka vaidēja un gaudoja starp māju skursteņiem, tāpēc guļamistaba likās vēl

mājīgāka. Bet gulta, nodrošināta ar dūnu segām, milzīgiem, mīks­tiem spilveniem un Džeimiju, kurš kā elektriskais sildītājs nemitīgi izdalīja apkures džoulus, bija pati siltuma un ērtību oāze.

Man blakus gulošā vīrieša lielā plauksta viegli pārslīdēja manam vēderam, cauri plānajam zīda naktskreklam jutu tās siltumu.

- Nē, šeit. Tev jāpaspiež mazliet stiprāk. Saņēmu roku un piekļāvu tieši virs kaunuma kaula, kur varēja sajust dzemdi, apaļš, ciets uzkalniņš, kādu nieku lielāks par greipfrūtu.

- Jā, es jūtu, Džeimijs murmināja. Viņš patiešām ir tur. Viens mutes kaktiņš savilkās uz augšu bijīgas sajūsmas pilnā smaidā, un man pievērsās mirdzošas acis. Vai viņš jau kustas?

Es papurināju galvu.

- Pagaidām ne. Spriežot pēc tavas māsas Dženijas teiktā, do­māju, ka jāpaciešas vēl apmēram mēnesi.

- Mmm. Džeimijs noskūpstīja sīko uzkalniņu. Ko tu, Armaliet, domā par “Delhauziju”?

- Ko es domāju par “Delhauziju”? Kādā ziņā? es nesapratu.

- Nu, kā vārdu. Džeimijs noglāstīja man vēderu. Viņam va­jadzēs vārdu.

- Tiesa. Taču kāpēc tu domā, ka būs puika? Tikpat labi varētu būt meitene.

- Ak tā? Nu kā tad, taisnība, nākamais tēvs atzina, bet izklau­sījās, ka šāda iespēja viņam tikai nupat būtu ienākusi prātā. Bet kāpēc nesākt ar zēnu vārdiem? Mēs varam nosaukt viņu tava tē­voča, tā, kas tevi izaudzināja, vārdā.

- Umm. Es, savilkusi pieri, lūkojos uz savu vidukli. Lai cik ļoti biju mīlējusi savu tēvoci Lemu, diezin vai vēlējos padarīt nelaimīgu nevainīgu zīdami ar tādiem vārdiem kā “Lemberts” vai “Kventins”.

- Nē, diez vai. Turklāt nedomāju arī, ka vēlos nosaukt viņu kādā no tavu tēvoču vārdiem.

Džeimijs izklaidīgi, jo gremdējās domās, glāstīja man vēderu.

- Kā sauca tavu tēvu, Ārmaliet? viņš iejautājās.

Mirkli man vajadzēja apdomāties, iekams atcerējos.

- Henrijs. Henrijs Montmorensijs Bīčems. Džeimij, lai notiek kas notikdams, es nepieļaušu, ka manu bērnu sauc par “Montmorensiju Freizeru”. Arī Henrijs mani īpaši nesaista un tomēr par Lembertu labāks ir. Kā būtu ar Viljamu? es ieminējos. Tava brāļa vārdā? Džeimija vecākais brālis Viljams bija miris, nesasniedzis pusaudža gadus, bet nodzīvoja pietiekami ilgi, lai jaunākais viņu atcerētos ar mīlestību.

Džeimija piere bija domās savilkta.

- Hm. Nūjā, varbūt. Vai arī mēs varētu saukt viņu par…

- Džeimss, no dūmvada kā no kapa atskanēja dobja balss.

- Ko? Es uzrāvos sēdus.

- Džeimss, nepacietīgi atkārtoja kamīns. Džeimss, Džeimss!

- Mīļais Jēzu, izdvesa Džeimijs, blenzdams kamīna mutē lēkājošajās liesmās. Jutu, ka viņam uz apakšdelma saceļas spalvas, stīvas kā stieples. Mirkli viņš sēdēja sastindzis, tad, galvā iešau­joties domai, pielēca kājās un piesteidzās pie mansarda loga, pat neapgrūtinot sevi ar virskrekla uzvilkšanu.

Viņš pastūma uz augšu loga rūti, ielaižot istabā salta vēja brāz­mu, un izbāza galvu ārā, naktī. Dzirdēju slāpētu kliedzienu, tad noskrapstēja jumta kārniņi. Džeimijs tālu izliecās pa logu, pacēlās uz pirkstgaliem, lai tiktu klāt tam, pēc kā sniedzās, tad lēnām, sali­jis un piepūlē ņurdēdams, kāpās atpakaļ. Viņš ievilka istabā kādu cilvēku, kurš bija apķēries viņam ap kaklu, glītu zēnu tumšās, vis­caur izmirkušās drēbēs, un ap vienu roku viņam bija aptīta ar asi­nīm notraipīta lupata.

Viesim aiz palodzes aizķērās kāja, un viņš piezemējās neveikli, garšļaukus uz grīdas. Bet uzreiz pierausās kājās un paklanījās man, noraujot no galvas nošķiebtu cepuri.

- Cienītā kundze, viņš sacīja ar stipru franču akcentu. Man jālūdz jums piedošana, ka ierodos tik neceremoniāli. Rīkojos kā iebrucējs, bet tikai nepieciešamība mani spiež ierasties pie mana drauga Džeimsa tik nepiemēroti vēlā stundā.

Viņš bija spēcīgs, izskatīgs jauneklis ar bieziem, gaišbrūniem matiem, kas sprogās slīga uz pleciem, un gaišu sejas krāsu; vaigi no

aukstuma un piepūles bija pietvīkuši sarkani. Viņam viegli tecēja deguns, viņš to noslaucīja ar aptīto roku un mazliet saviebās.

Džeimijs, uzacis saraucis, viegli palocījās viesim.

- Mana māja ir jūsu rīcībā, Jūsu Augstība, viņš sacīja, uzme­tis jauneklim skatienu, kas ietvēra mūsu viesa apģērba vispārējo nekārtību. Kaklasaite atraisījusies un vaļīgi karājās ap kaklu, puse no pogām bija šķībi sapogātas, un bikšu priekšas klape plivinājās pusmastā. Redzēju, ka Džeimijs mazliet saviebjas un neuzkrītoši nostājas princim priekšā, lai aizsegtu nepiedienīgo skatu manām acīm.

- Vai drīkstu stādīt priekšā savu sievu, Jūsu Augstība? viņš turpināja iepazīstināšanu. Klēra, Broktūrekas kundze. Klēra, šis ir Viņa Augstība princis Čārlzs, Skotijas karaļa Džeimsa dēls.

- Um, jā, es sacīju. Biju jau to sapratusi. Ē… labvakar, Jūsu Augstība. Es cēli pamāju ar galvu, savelkot sev apkārt segu. Nolēmu, ka šajos apstākļos drīkstu iztikt bez parastā reveransa.

Princis bija izmantojis Džeimija garo iepazīstināšanas proce­dūru, lai savestu kārtībā bikses, un tagad karaliskas pašcieņas pilns pamāja ar galvu.

- Priecājos, cienītā kundze, viņš sacīja un vēlreiz palocījās, nu jau nesalīdzināmi elegantāk. Tad iztaisnojās un stāvēja, grozīdams rokā cepuri, acīmredzot cenšoties izdomāt, ko tagad teikt. Džeimijs basām kājām un kreklā visu laiku skatījās te uz mani, te Čārlzu, it kā arī būtu zaudējis valodu.

- Ē… es pārtraucu klusumu. Vai jums gadījusies nelaime, Jūsu Augstība? Es ar galvu norādīju uz mutautā ievīkstīto roku, un Džeimijs palūkojās lejup, it kā redzētu to pirmo reizi.

- Jā. Ak… nē. Tas ir… nieks, kundze. Skatoties uz roku, princis pietvīka vēl sarkanāks. Viņš izturējās savādi tā kā apjucis, tā kā dusmīgs. Taču es redzēju, ka asins traips uz auduma plešas lielāks, tāpēc nolaidu kājas uz grīdas un mēģināju sataustīt rītasvārkus.

- Labāk ļaujiet man paskatīties, es ieminējos.

Ievainojums, kuru princis man parādīja diezgan negribīgi,

nebija nopietns, bet neparasts gan.

- Izskatās pēc dzīvnieka koduma, es neticības pilnā balsī ieminējos, slaukot sīkās, durtās brūcītes, kas virknējās puslokā ādā starp īkšķi un rādītājpirkstu. Princis Čārlzs saviebās, kad stiprāk saspiedu ievainojumu, lai tas asiņojot iztīrītos un es varētu to pār­siet.

- Jā. Man iekoda pērtiķis. Pretīgi, tāds blusains zvērs! viņš nespēja savaldīties. Es viņai teicu, lai tiek no tā ķēma vaļā. Tas kustonis noteikti ir slims!

Biju jau atradusi savu zāļu lādi un tagad plānā kārtiņā klāju uz brūces genciānas ziedi.

- Nedomāju, ka jums vajadzētu raizēties, es teicu, iegrimusi darbā. Ja vien dzīvniekam nav trakumsērgas, tad viss būs labi.

- Trakumsērga? Princis nobālēja balts kā palags. Vai tas iespējams? Skaidrs, ka viņam nebija ne jausmas, kas tā trakum­sērga tāda ir, bet saskarties ar to viņš noteikti nevēlējās.

- Viss ir iespējams, es jautri attraucu. Prinča pēkšņās ieraša­nās pārsteigta, es tikai tagad sāku apjaust, ka ilgākā laika posmā visiem tiktu aiztaupītas liela tiesa nepatikšanu, ja šis jaunais cil­vēks cēlsirdīgi kapitulētu kādas ātras un nāvējošas slimības priekšā. Tomēr es nespēju no sirds vēlēt viņam gangrēnu vai trakumsērgu, tāpēc kārtīgi pārsēju ievainojumu ar tīru lina saiti.

Viņš pasmaidīja, atkal paklanījās un, jaucot franču un itāļu va­lodas, ļoti skaisti man pateicās. Džeimijs, kas tagad jau piedienīgi bija ģērbies kiltos, aizvilka Čārlzu, kurš joprojām daudzvārdīgi atvainojās par vēlo vizīti, uz pirmo stāvu iztukšot pa glāzei.

Sajutusi, ka istabā valdošais dzestrums spiežas cauri naktskrek­lam un rītasvārkiem, es atkal ierāpos gultā un uzvilku segu līdz zodam. Tad, lūk, kāds bija princis Čārlzs! Smuks gan, šaubu nav; vismaz ir pie kā acis pamielot. Taču likās vēl ļoti jauns krietni jaunāks par Džeimiju, kaut ari es zināju, ka mans vīrs ir tikai pāris gadu vecāks. Tomēr jāatzīst, ka Viņa Augstībai piemita patīkamas manieres un, par spīti nekārtīgajam apģērbam, krietna deva paš­cieņas. Bet vai tiešām ar to pietiek, lai viņš varētu atgriezties Sko­tijā atbrīvotāju karaspēka priekšgalā? Laižoties snaudā, es prātoju,

kā tas nākas, ka Skotijas troņmantnieks nakts vidū ar pērtiķa sakostu roku klīst pa Parīzes namu jumtiem.

Šis jautājums man nedeva mieru vēl tad, kad Džeimijs pēc kāda laika mani uzmodināja, ieslīdot gultā un pieliekot savas lielās, ledusaukstās pēdas man pie ceļgaliem.

- Nekliedz tā, viņš rājās, uzmodināsi kalpotājus.

- Kāda joda pēc princis Čārlzs kopā ar pērtiķiem skraida pa jumtiem? es noprasīju, vairoties no vīra pēdām. Savāc savus nolādētos ledus klučus.

- Ciemojas pie savas mīļākās, Džeimijs ar baudu atbildēja.

- Nu labi izbeidz spārdīties. Viņš atvilka kājas un, kad es pagrie­zos pret viņu, drebinādamies mani apskāva.

- Viņam ir mīļākā? Kura? Aukstuma un skandāla vēsmas mu­dināta, es drīz vien biju pamodusies pilnīgi.

- Luīze de Latūra, Džeimijs negribīgi atbildēja uz manu tin­cināšanu. Viņa deguns izskatījās garāks un smailāks nekā parasti, kad biezās uzacis bija savilktas virs tā. Skotu katoļi, pie kuriem piederēja arī Džeimijs, uzskatīja, ka uzturēt mīļāko ir ļoti slikti, bet visiem zināms, ka karaļiem šajā ziņā ir zināmas privilēģijas. Taču princese de Latūra bija precējusies. Padarīt par savu mīļāko precētu sievieti pat karalim tāda rīcība pilnīgi noteikti bija amorāla par spīti brālēna Džereda piemēram.

- Ha! es apmierinājumā iesaucos. Es to zināju!

- Princis apgalvo, ka mīlot viņu, Džeimijs turpināja, savelkot segas uz pleciem. Viņš saka, ka arī Luīze viņu mīlot; zvērot, ka pēdējos trīs mēnešus esot viņam uzticīga. Kā tad!

- Nu… tas jau nav nekas jauns, es uzjautrināta noteicu. Tā­tad princis viesojās pie Luīzes? Bet kā viņš tika uz jumta? Vai to viņš tev pastāstīja?

- 0, kā tad. Izstāstīja gan.

Čārlzs, nervu nomierināšanai pēc nakts piedzīvojumiem stipri­nājies ar vairākām glāzēm Džereda labākā portvīna, bijis diezgan vaļsirdīgs. Princis stāstījis, ka šonakt viņa iemīļotā ļoti nopietni pārbaudījusi īstas mīlestības spēku ar uzticību savam mīlulim -

visai kašķīgam pērtiķim, kas Viņa Augstības nepatikai atbildējis ar to pašu, tikai dzīvnieka rīcībā bijuši piemērotāki ieroči sava vie­dokļa demonstrēšanai. Pēc nicinoša knipja pērtiķim zem deguna vispirms apvainotais dzīvnieks Viņa Augstībai sāpīgi iekodis rokā, bet pēc tam vēl sāpīgāk, turklāt ar rūgtiem pārmetumiem bija iekodusi mīļākās mēle. Pāris bija pamatīgi sastrīdējies, aizgājis pat tik tālu, ka Luīze, Roanas princese, bija likusi Čārlzam taisīties, ka tiek. Viņš bija teicis, ka dosies projām ar lielāko prieku, lai nekad tur viņš dramatiski uzsvēris vairs neatgrieztos.

Taču prinča aiziešanu ievērojami apgrūtinājis fakts, ka prin­ceses vīrs agrāk, nekā gaidīts, atgriezies no spēļu vakara un ērti iekārtojies priekšistabā ar pudeli brendija.

- Tā, Džeimijs, nevilšus pasmaidīja par šo domu, Viņa Augs­tība nevēlējās palikt pie daiļavas, bet projām tikt nevarēja, tāpēc viņš atvēra logu un izlēca uz jumta. Viņš stāstīja, ka pa notekcau­rulēm ticis gandrīz līdz ielai; taču tad bija parādījies pilsētas sargs, un, lai tas pārdrošnieku nepamanītu, vajadzējis rausties atpakaļ. Viņš esot brīnišķīgi pavadījis laiku, slapstoties ap skursteņiem un slidinoties uz slapjajiem kārniņiem, līdz ienācis prātā, ka mēs dzī­vojam tikai trīs mājas tālāk un jumti ir tik tuvu cits pie cita, ka viegli var pārlēkt kā pa ūdensrožu lapām.

- Mm, es noņurdēju, jūtot, ka kāju pirkstos atkal atgriežas siltums. Vai aizsūtīji viņu mājās karietē?

- Nē, viņš paņēma no staļļa zirgu.

- Ja princis dzēris Džereda portvīnu, tad cerams, ka tie abi tiks līdz Monmartrai, es izteicu savas domas. Tas ir krietns ga­bals.

- Nu, bez šaubām, būs gan auksti, gan slapji, Džeimijs augst­prātīgi piekrita, kā vīrietis, kas tikumīgi ieritinājies siltā gultā bla­kus likumīgi pielaulātajai sievai. Viņš nopūta sveci un piekļāvās man pie muguras.

- Tā viņam vajag, viņš nomurmināja. Vīrietim jābūt precē­tam.

Kalpotāji bija kājās jau pirms ausmas, spodrināja un tīrīja, lai sagatavotos Divernē kunga uzņemšanai nelielās vakariņās izmek­lētu viesu lokā.

- Nesaprotu, kāpēc viņi tā nopūlas, sacīju Džeimijam, guļot gultā ar aizvērtām acīm un klausoties dzīvajā rosībā lejasstāvā.

- Tikai jānoslauka putekļi no šaha figūrām un jānoliek pudele bren­dija; Divernē tāpat neko citu nemanīs.

Džeimijs iesmējās un pieliecās, lai uz atvadām mani noskūp­stītu.

- Viss ir labi; man vajag kārtīgas vakariņas, ja vēlos uzveikt pretinieku. Viņš vēl paplikšķināja man pa plecu. Eju uz nolik­tavu, Ārmaliet. Uz pārģērbšanās laiku būšu mājās.

Meklējot kādu nodarbošanos, lai nemaisītos pa kājām kalpo­tājiem, es beidzot nolēmu lūgt sulaini pavadīt mani līdz Roanu namam. Varbūt Luīzei pēc vakardienas strīda noderēs mazs mieri­nājums, es spriedu. Prastai ziņkārībai, es sev klīrīgi sacīju, ar manu vizīti nav nekāda sakara.

Kad vēlā pēcpusdienā atgriezos mājās, es atradu Džeimiju gu­ļamistabā uzkumpušu sēžam krēslā pie loga kājas saceltas uz galda, krekla apkakle atrauta vaļā, mati izspūruši un buramies pa neskaidrā rokrakstā aprakstītiem papīriem. Izdzirdējis aizveramies durvis, viņš pacēla galvu, un koncentrētā sejas izteiksme pārvērtās platā smaidā.

- Ārmaliet! Te tu esi! Viņš nolaida garās kājas uz grīdas un šķērsoja istabu, lai mani apskautu. Viņš piekļāva seju maniem ma­tiem, pačubinājās, tad izslējās un nošķaudījās. Vēlreiz nošķaudījies, viņš palaida mani vaļā un meklēja piedurknē kabatlakatu, kuru tur glabāja pa karavīru modei.

- Pēc kā tu smaržo, Armaliet? viņš noprasīja un piespieda pie deguna lina drānu, tieši laikā, lai pagūtu mazināt nākamā varenā šķaudiena sekas.

Iebāzu roku aiz kleitas izgriezuma un izvilku mazu maisiņu, kuru biju noglabājusi starp krūtīm.

- Jasmīns, rozes, maijpuķītes… šķiet, arī vērmeļlapu ambrozijs, es piebildu, kad viņš nošņaukājās un iešķaudīja milzīgā mut­auta krokās. Kas tev vainas? Es meklēju kādu vietu, kur izmest maisiņu, un beidzot iesviedu to rakstāmpiederumu kastē uz sava galda istabas otrā malā.

- Viss ir labi. Tas ir ap… ap… ap… ŠĶĪ!

- Apžēliņ! Steigšus atvēru logu un pamāju. Džeimijs paklau­sīgi izbāza galvu un plecus smidzinošajā lietū, lai ieelpotu svaigo, no hiacinšu smaržas brīvo gaisu.

- 0, tā ir labāk, viņš atviegloti noelsās, pēc dažām minūtēm ievilcis galvu istabā. Acis viņam iepletās. Ko tu tagad dari, Arma­liet?

- Mazgājos, es paskaidroju, cīnoties ar kleitas saitēm uz mu­guras. Vai, pareizāk būtu teikt, gatavojos to darīt. Esmu ieziedusies ar hiacinšu eļļu, es paskaidroju, kamēr viņš blisināja acis.

- Ja es to nenomazgāšu, tad tu, visticamāk, uzsprāgsi.

Džeimijs, domīgi slaucīdams degunu, pamāja ar galvu.

- Zināma taisnība tev ir, Armaliet. Vai man pateikt, lai sulainis uznes karstu ūdeni?

- Nē, nevajag. Aši noskalošos, un smaka būs pagaisusi, es solīju, cik ātri vien iespējams pogājot vaļā kleitu un raisot auklas. Pacēlu rokas, lai sasietu matus mezglā. Pēkšņi Džeimijs paliecās uz priekšu, satvēra mani pie plaukstas locītavas un parāva roku uz augšu.

- Ko tu dari? es sabijusies jautāju.

-Ko tu esi izdarījusi, Armaliet? viņš noprasīja, blenžot man padusē.

- Noskuvos, es palepojos. Vai, pareizāk sakot, izdarīju vaksāciju. Šorīt pie Luīzes bija servante aux petits soins1 nu, zini, viņas kosmētiķe un sakopa arī mani.

- Vaksāciju? Džeimijs kvēlošu skatienu raudzījās uz svečturi pie krūzes, tad atkal pievērsās man. Tu lēji sev azotē vasku?

- Ne jau tādu vasku, es viņu mierināju. Smaržīgu bišu vasku. Kosmētiķe to sakarsēja, tad siltu uzklāja uz ādas. Kad vasks atdziest, to norauj, atcerējusies es uz mirkli saviebos, un viss ir štokos.

- Par tādām izdarībām vajadzētu nokult ar štoku, Džeimijs bargi noteica. Kāda joda pēc tu to darīji? Joprojām turot manu roku paceltu, viņš pieliecās tuvāk apgrēcības vietai. Vai tad nesā… nesāpēja… apčī! Viņš atlaida manu roku un strauji atkāpās.

- Vai nesāpēja? viņš atkārtoja, atkal piespiedis degunam mut­autu.

- Nu, mazliet jau sāpēja, es atzinu. Bet bija tā vērts, vai tev tā nešķiet? Es pacēlu rokas virs galvas kā balerīna un pagrozījos uz abām pusēm. Pirmo reizi pēc vairākiem mēnešiem atkal jutos pilnīgi tīra.

- Tā vērts? Džeimijs likās apmulsis. Kāds sakars tīrībai ar to, ka esi izrāvusi no padusēm visus matus?

Nedaudz novēloti es aptvēru, ka neviena no satiktajām skotu sievietēm nekad nebija izmantojusi jebkāda veida depilāciju. Vēl vairāk Džeimijs gandrīz noteikti nekad nebija atradies pietiekami tuvu augstāko sabiedrības slāņu parīzietei, lai zinātu, ka daudzas no viņām to darīja.

- Nu… es ierunājos, pēkšņi saskārusies ar grūtībām, kādas rodas antropologam, kurš mēģina izskaidrot primitīvas cilts dīvai­nākās paražas. Ož mazāk, es piedāvāju izskaidrojumu.

- Un kas vainas tavai ošanai? Džeimijs bija iekarsis. Vis­maz smaržoji pēc sievietes, nevis pēc kaut kādas puķu dobes. Kā

tu domā, kas es esmu vīrietis vai kamene? Vai tu nomazgāsies, Armaliet, lai varu pieiet tev tuvāk par desmit pēdām?

Paņēmu sūkli un sāku berzties. Luīzes kosmētiķe Lasera kun­dze bija ieziedusi ar eļļu visu manu augumu; cerēju, ka ar sūkli es vieglāk atbrīvošos no eļļas. Bija ļoti nepatīkami, ka Džeimijs turējās pa gabalu, lai nevarētu saost smaržu, un ļauni lūrēja uz mani kā vilks, kurš met lokus ap medījumu.

Uzgriezu vīram muguru, iemērcu sūkli bļodā un nevērīgi pāri plecam izmetu:

- Es… ē… apstrādāju arī kājas.

Zagšus atskatījos. Pirmais trieciens pamazām pārvērtās par pil­nīgu neizpratni.

- Tavas kājas neož, viņš aizrādīja. Ja vien neesi bridusi pa govju pļekām.

Es pagriezos, uzrāvu brunčus virs ceļiem, pastiepu vienu kāju uz priekšu, lai parādītu dilba un potītes slaidās līnijas.

- Bet tās izskatās daudz labāk, es norādīju. Jaukas un glu­das, nevis spalvainas kā pērtiķim.

Džeimijs aizvainots paskatījās uz saviem mīkstu spalvu apau­gušajiem ceļgaliem.

- Es tātad esmu pērtiķis?

- Ne jau tu, bet es. Biju tuvu izmisumam.

- Manas kājas ir nesalīdzināmi spalvainākas, nekā tavas jebkad ir bijušas.

- Nu, tām tādām arī jābūt. Tu esi vīrietis!

Džeimijs ievilka elpu, it kā grasītos kaut ko atbildēt, tad atkal izpūta, purinādams galvu un kaut ko pie sevis purpinādams gēlu valodā. Viņš atkal atkrita krēslā un atspiedās pret atzveltni, ar sa­miegtām acīm mani vērodams un laiku pa laikam kaut ko noburk­šķēdams. Tulkojumu nolēmu nelūgt.

Istabā valdīja gaisotne, ko maigi varētu raksturot kā saspringtu, tālab pēc mazgāšanās es mēģināju izlīgt.

- Zini, varēja būt ari ļaunāk, es ierunājos, ar sūkli berzdama cisku. Luīze noplēsa visus ķermeņa matus.

Šis paziņojums Džeimiju tā sabiedēja, ka viņš atgriezās pie angļu valodas, vismaz uz laiku.

- Ko, viņa nodzinusi savas kūša spalvas!? No šausmām viņš bija sācis runāt sev neraksturīgi rupji.

- Mm-hm, es novilku, būdama priecīga, ka šī aina novērsusi viņa uzmanību no mana bezmatainā stāvokļa. Ik matiņu. Lasera kundze tos, kas bija izbēguši no vaska, izplūca.

- Pie visiem svētajiem! Viņš cieši aizmiedza plakstus, vai nu lai izvairītos, vai ari lai labāk iztēlotos to, ko es aprakstīju.

Acīmredzot Džeimijs bija izvēlējies pēdējo, jo atkal atvēra acis un nikni paskatījās uz mani, skarbi noprasot:

- Tagad viņa staigā apkārt kā mazs skuķēns?

- Viņa saka, smalkjūtīgi iebildu, ka vīriešiem tas liekoties uzbudinoši.

Uzacis savilkās gandrīz līdz matiem, tas bija virtuozs triks cil­vēkam ar klasiski augstu pieri.

- Es nudien vēlētos, lai tu beidz purpināt, es noteicu, izklājot sūkli uz krēsla atzveltnes žūt. Nesaprotu nevienu vārdu.

- Zini, Ārmaliet, viņš atbildēja, tā ari labāk.