Spāre dzintarā-1

10 nodaļa Dāma ar Brūniem, sprogainiem matiem

Es cēlos uz augšu cauri virmojošai, dzeltenai dūmakai, kuru veidoja saules gaisma, putekļi un saraustītas atmiņas, un jutos pilnīgi apjukusi.

Pār mani rūpju pilnu seju bija noliecies Frenks. Viņš turēja manu roku, vienīgi tas nebija viņš. Roka bija daudz lielāka nekā Frenkam, un mani pirksti sajuta raupjus, cietus matiņus. Frenka rokas bija gludas kā meitenei.

- Vai viss labi? Tā bija Frenka balss, klusa un izkopta.

- Klēra! Šī balss, zemāka un dobjāka, nepavisam ne Frenka balss. Un ne tuvu tik izkopta. Tā bija nobijusies un samocīta.

- Džeimij! Likās, ka beidzot es iedomu tēlam biju pielāgojusi vārdu, kuru meklēju. Džeimij! Nevajag… Es uzslējos sēdus, izmi­sīgi skatoties te vienā, te citā sejā. No visām pusēm mani ietvēra ziņkārīgu acu loks, galminieki bija sastājušies divās trijās rindās, tikai nelielu laukumiņu atstājuši brīvu Viņa Majestātei, kurš pielie­cies lūkojās manī ar līdzjūtīgu interesi sejā.

Man blakus divi vīrieši bija nometušies uz ceļiem putekļos. Labajā pusē Džeimijs, acis plati iepletis, seja bāla kā sausserža ziedi viņam virs galvas. Un kreisajā…

- Vai jūtaties labāk, kundze? Gaišbrūnajās acīs redzēju tikai cieņpilnas raizes, virs tām jautājoši izliektas smalkas, tumšas uzacis. Protams, tas nebija Frenks. Un arī ne Džonatans Rendels.

Šis vīrietis bija krietnus desmit gadus jaunāks par kapteini, apmē­ram manos gados, viņa seja bija gaiša un gluda, tajā dzīve zem klajas debess vēl nebija atstājusi savas pēdas. Lūpas bija tikpat smalki veidotas, bet tām trūka nežēlības vaibsta, kas bija jaušams ap kapteiņa muti.

-Jūs… es nočērkstēju, atvirzoties no svešā vīrieša. Jūs esat…

- Aleksandrs Rendels, eskvairs, kundze, viņš aši atbildēja, strupi pamādams galvu, it kā noņemtu cepuri, kuras nebija galvā.

- Es nedomāju, ka mēs būtu tikušies, vai ne? Viņa jautājumā ieskanējās šaubas.

- Es… ē… tas ir, nē, neesam, es teicu, atslīgstot pret Džeimiju. Viņa roka bija stingra kā dzelzs margas, bet pirksti, kas turēja manu plaukstu, drebēja, un es mūsu kopā sadotās rokas ieslēpu svārku ielocēs.

- Diezgan neformāla iepazīstināšana, kundze, ē… nē… Broktūrekas kundze, vai ne? Spalga, taurējoša balss kaut kur virs galvas atkal pievērsa manu uzmanību pietvīkušajai ķeruba fizionomijai, kas piederēja Sendringemas hercogam, kurš ar interesi lūkojās pāri grāfa de Seviņī un d’Orleānas hercoga pleciem. Viņš iespieda savu lempīgo rumpi šaurajā spraugā un pastiepa roku, lai palīdzētu man piecelties. Joprojām turēdams manu sasvīdušo plaukstu, Sendrin­gemas hercogs paklanījās Aleksandra Rendela, eskvaira, virzienā, kurš neizpratnē rauca pieri.

- Rendela kungs strādā pie manis par sekretāru, Broktūrekas kundze. Garīdznieka kārta ir cēls aicinājums, bet diemžēl ar augs­tiem mērķiem nevar samaksāt kurpnieka rēķinu, vai ne, Alek? Par šo dzēlīgo piezīmi jaunais cilvēks pietvīka, bet pieklājīgi nolieca galvu manā priekšā, apstiprinot sava darba devēja sacīto. Un tikai tad es ievēroju atturīgi tumšo apģērbu un augsto, balto apkaklīti, kas norādīja, ka viņš ir kāds zemāka līmeņa garīdznieks.

- Viņa Gaišībai taisnība, cienītā kundze. Un tāpēc man viņa piedāvātais darbs jāpieņem dziļā pateicībā. Tas, ka, izsakot šos vārdus, garīdznieks uz īsu brīdi saknieba lūpas, liecināja, ka, par spīti jaukajiem vārdiem, pateicība nemaz nebija tik patiesa.

Uzmetu skatienu hercogam un redzēju, ka viņš saulē samiedzis savas mazās, zilās ačeles, ietverot tās sīku krunciņu tīklā, bet sejas izteiksme palika neizdibināma.

Šo nelielo dzīvo bildi izjauca karalis, sasitot plaukstas un atai­cinot divus sulaiņus, kuri pēc Luija mājiena satvēra mani aiz abām rokām un, par spīti maniem iebildumiem, ar varu iesēdināja nesa­majā krēslā.

- Nekādā gadījumā, kundze! Karalis augstsirdīgi noraidīja gan protestus, gan pateicību. Dodieties mājās un atpūtieties! Mēs taču nevēlamies, lai jūs justos nelāgi un nevarētu ierasties arī uz rītdienas balli, non? Viņa lielās, brūnās acis uzdzirkstīja, kad viņš pacēla pie lūpām manu roku. Neatraudams skatienu no manas sejas, karalis formāli paklanījās Džeimijam, kurš bija tiktāl atgu­vis spriešanas spējas, ka varēja teikt pieklājīgu pateicības runu, un piebilda: Varbūt es pieņemšu jūsu pateicību, milord, ja vien dosiet atļauju lūgt uz deju jūsu burvīgo sievu.

To dzirdot, Džeimija lūpas sakniebās, tomēr viņš paklanījās un sacīja:

- Mēs ar sievu jūtamies pagodināti par jūsu uzmanību. Jūsu Majestāte. Viņš paskatījās uz manu pusi. Ja viņa būs atlabusi tiktāl, ka rītvakar varēs ierasties ballē, esmu pārliecināts, ka viņa labprāt dejos ar Jūsu Majestāti. Negaidot formālu atļauju doties projām, viņš pagriezās un pamāja ar galvu krēsla nesējiem.

- Uz mājām! viņš pavēlēja.

Kad, sakarsusi un pamatīgi sakratīta garajā ceļojumā pa ielām, kur oda pēc puķēm un vaļējiem notekgrāvjiem, beidzot tiku mājās, es apmainīju smago tērpu un neērto krinolīnu pret zīda rītasvārkiem.

Atradu Džeimiju sēžam pie tukšā pavarda, domās iegrimušu. Acis viņam bija aizvērtas, rokas atspiestas uz ceļiem. Tikpat bāls kā lina krekls viņš kamīna dzegas ēnā izskatījās pēc rēga.

- Svētā Dievmāte! viņš murmināja, purinādams galvu. Mīļais Dievs un visi svētie, cik tur trūka. Es par mata tiesu nogalināju to

vīrieti. Vai tu vari to aptvert, Klēra! Un, ja tu nebūtu noģībusi… Jēzu, es biju nolēmis viņu nogalināt, katra manas miesas šķiedra bija gatava to zelli piebeigt. Viņš apklusa, atslābumā atkal nodrebinādamies.

- Paklau, labāk pacel kājas uz augšu, es mudināju, pabikstī­jusi smago, grebto kājsoliņu.

- Nē, nu jau viss ir kārtībā. Viņš noraidoši pamāja ar roku.

- Tas cilvēks tātad ir… Džeka Rendela brālis?

- Man tas liekas ārkārtīgi ticami, sausi noteicu. Galu galā kas cits viņš varētu būt?

- Mm. Vai zināji, ka viņš strādā pie Sendringema?

Es noraidoši papurināju galvu.

- Nezināju… nezinu… par viņu neko citu kā vien viņa vārdu un to, ka viņš ir palīgmācītājs. F… Frenku viņš pārāk neinteresēja, jo nebija viņa tiešais priekštecis. Viegla iedrebēšanās manā balsī, izrunājot Frenka vārdu, mani nodeva.

Džeimijs nolika blašķi un pienāca man tuvāk. Uzsvērti pielie­cies, viņš pacēla mani un piekļāva pie krūtīm. No krekla krokām uzvēdīja spēcīga un svaiga Versaļas dārzu smarža. Džeimijs no­skūpstīja manu pakausi un pagriezās pret gultu.

- Liec galvu uz spilvena, Klēra, viņš klusi nodudināja. Mums abiem bija gara diena.

Biju nobažījusies, ka pēc tikšanās ar Aleksandru Rendelu Džei­mij am atkal rādīsies murgi. Tas nenotika bieži, tikai šad un tad es jutu, ka blakus gulošais Džeimijs ir pamodies, augums sasprindzis negaidītajā cīņā. Tad viņš izlidoja no gultas un pavadīja nakti pie loga, it kā tas dotu iespēju aizbēgt; visus mēģinājumus mierināt vai novērst domas viņš noraidīja. No rīta Džeks Rendels un citi tumsas dēmoni bija iedzīti atpakaļ savos šķirstos, vāki aiznagloti un cieši noslēgti ar Džeimija gribas tērauda stīpām un atkal viss bija labi.

Šoreiz Džeimijs drīz vien iemiga, un, kad es nopūtu sveci, dienā piedzīvotais sasprindzinājums jau bija izgaisis no viņa sejas, tā bija rāma un mierīga.

Kāda svētlaime gulēt tā nekustīgi, kad nosalušās rokas un kājas pamazām apņem siltums, saldais miegs, kas nāca arvien tuvāk, izgaisināja muguras, spranda un ceļu sīko sāpju miriādes. Bet prāts, palaists savā vaļā, tūkstošiem reižu atkārtoja pie pils noti­kušo ainu uz īsu mirkli pazibēja galva ar tumšiem matiem, aug­stu pieri, cieši piekļautām ausīm un izteiktu žokli viens skarbs pārskatīšanās mirklis, kas sažņaudza manu sirdi priekā un sāpēs. Frenks, es biju nodomājusi. Frenks. Un Frenka seju es redzēju, arī laižoties miegā.

Londonas Universitātes auditorija senlaicīgi koka griesti un mūsdienīgs grīdas segums, neskaitāmu kāju nodeldēts linolejs. Vecie, gludie soli; jaunus galdus taupīja eksakto zinātņu lekcijām. Vēsture iztiks ar sešdesmit gadu veciem, saskrāpētiem soliem; galu galā priekšmets bija stabils un nemainīgs, tad kāpēc jāmainās tā mājvietai?

“Antikvāri priekšmeti,” sacīja Frenka balss, “un lietojami priekš­meti.” Viņa slaidie pirksti pieskārās sudraba svečtura malai, un pa logu plūstošā saule uzdzirkstīja metālā, it kā viņa pieskāriens būtu elektrizēts.

Priekšmeti, visi aizlienēti no Britu muzeja, bija salikti rindiņā gar galda malu, pietiekami tuvu, lai pirmajos solos sēdošie stu­denti varētu saskatīt sīkās plaisiņas nodzeltējušajā ziloņkaulā, no kā gatavota franču lādīte metamajiem kauliņiem, un pirms neskai­tāmiem gadiem kūpinātas tabakas traipus, kas bija nobrūninājuši baltās māla pīpes malas. Ar zeltu apdarināts angļu smaržu flakons, ar zeltainu bronzu rotāta tintnīca, kuras vāciņu apvij ornamentāla josla, ieplaisājusi kaula karote un mazs marmora pulkstenītis ar diviem gulbjiem, kuri, kaklus pieliekuši, dzer.

Aiz priekšmetu rindas virknē plakaniski saliktas miniatūras glez­niņas, gaisma, ko atstaro to virsma, neļauj skaidri saskatīt attēlus.

Frenks, iegrimis darbā, noliecis galvu ar tumšo matu vilni pār šiem priekšmetiem. Pēcpusdienas saule kādu šķipsnu viņa matos iekrāsojusi sarkanīgu. Viņš paņem māla pīpi, kuru var pīpēt ar vienu roku, līdzīgu olas čaumalai.

“Par dažiem laika periodiem,” viņš saka, “mums stāsta pati vēs­ture, tolaik dzīvojošo cilvēku rakstītās liecības. Citiem periodiem mums ir tikai to laiku priekšmeti, kas parāda, kā cilvēki dzīvojuši.”

Viņš paceļ pīpi pie mutes, saņem lūpās, komiski savilcis uzacis, piepūš vaigus. Klausītāju vidū atskan slāpēti smiekli, viņš pasmaida un noliek pīpi.

“Māksla un antikvāri priekšmeti,” viņš pamāj ar roku uz mir­dzošo eksponātu klāstu, “ir tie, ko mēs redzam visbiežāk, sabiedrī­bas izskaistinājumi. Un kādēļ ne?” Viņš izvēlas inteliģenta izskata jaunekli ar brūniem matiem un uzrunā to. Vecs lektoru triks izvē­lēties no klausītājiem vienu un vērsties pie tā, it kā jūs sarunu risi­nātu divatā. Pēc brīža pāriet pie nākamā. Un visi klātesošie klausī­sies, ko tu saki.

“Kā nekā šīs ir skaistas lietas.” Viegls pieskāriens ar pirkstu liek gulbjiem uz pulksteņa griezties, izliektie kakli cēli līgojas divkāršā kustībā. “Tādas vērts saglabāt. Bet kurš gan sevi apgrūtinās, gla­bājot vecu, salāpītu tējkannas sildītāju vai nobrauktu autoriepu?” Šoreiz glīta blondīne ar brillēm, kura par atbildi pasmaida un īsi iesmejas.

“Bet tieši lietderīgie priekšmeti, lietas, kas nav atzīmētas dokumentos, kas izmantotas, salauztas un bez liekas domāšanas izmestas, stāsta par to, kā dzīvojuši vienkāršie ļaudis. Piemēram, šo pīpju skaits vēsta mums par to, cik bieži un kādu tabaku izman­toja sabiedrības dažādās šķiras, sākot ar augstāko…” pirksts uzsita pa emaljētas tabakdozes vāciņu, “…un beidzot ar zemāko.” Pirksts pārvietojās, lai mīļi, kā senu paziņu noglāstītu garu, taisnu pīpes kātu.

Tagad pusmūža sieviete, kas drudžaini cenšas pierakstīt katru vārdu, nemaz nemana viņai pievērsto uzmanību. Ap smaidošajām brūnajām acīm savilkušās krunciņas.

“Smita jaunkundz, viss nav jāpieraksta,” viņš rājas. “Lekcija taču ilgst veselu stundu… jūsu zīmulis to neizturēs.”

Sieviete pietvīkst un nomet zīmuli, bet, atbildot uz smaidu Frenka kalsnajā, tumsnējā sejā, bikli pasmaida. Tagad visi ir viņa

varā, laba noskaņojuma sasildīti, uzmanība pievērsta dzirkstoša­jam zeltījumam un spožumam. Un viņi bez iebildumiem vai sūdzē­šanās sekos pasniedzējam pa loģikas ceļu uz diskusiju biežņu. Ap­ziņa, ka studentu uzmanība pilnībā pievēršas viņam, atlaiž nelielo sasprindzinājumu kakla muskuļos.

“Labākais vēstures liecinieks ir vīrietis… vai sieviete…” galvas mājiens skaistajai blondīnei, “kas to izdzīvojuši, vai ne?” Frenks pasmaida un izvēlas iesprāgušo kaula karoti. “Varbūt. Galu galā cilvēka dabā ir izskaistināt stāstījumu, zinot, ka kāds lasīs to, ko viņi rakstījuši. Cilvēkiem piemīt tieksme koncentrēties uz lietām, kas viņiem šķiet svarīgas, un diezgan bieži viņi tās padara glītā­kas sabiedriskai lietošanai. Reti sastopams tāds liecinieks kā an­gļu rakstnieks Pīpss, kurš ar vienādu degsmi piefiksē karaliskās procesijas detaļas un to, cik bieži viņam katru nakti jāizmanto naktspods.”

Šoreiz smiekli atskan visā auditorijā, un Frenks atslābst tiktāl, ka nevērīgi atspiežas pret galdu un sāk žestikulēt ar karoti.

“Līdzīgi notiek ar šīm jaukajām lietām mākslas priekšmeti ir tie, kas visbiežāk tiek saglabāti. Bet naktspodi, karotes un māla pīpes par cilvēkiem, kas tos lietojuši, var pastāstīt daudz vairāk.

Un kā ar šiem cilvēkiem? Mēs iedomājamies, ka vēsturiskas personas atšķiras no mums, reizēm uzskatām viņus gandrīz par mitoloģiskiem tēliem. Bet kāds ar to spēlēja…” slaidais pirksts no­glāsta metamo kauliņu lādīti, “kāda dāma lietoja šo,” viņš pabik­sta smaržu flakoniņu, “dažus pilienus aiz ausīm, uz plaukstu locī­tavām… kur vēl dāmas iesmaržojas?” Pēkšņi pacēlis galvu, viņš uzsmaida apaļīgai gaišmatei pirmajā rindā, kura pietvīkst, iesme­jas un bikli pieskaras blūzes V veida izgriezumam.

“Ak jā. Tieši tur. Nu, tā darīja arī dāma, kurai piederēja šis.”

Joprojām smaidīdams meitenei, viņš atver smaržu pudelīti un pavēdina viņai zem deguna.

“Kas tas ir, pasniedzēj? Arpиge?” Šī studente nav tik kautrīga; tumšiem matiem tāpat kā Frenks, pelēkām acīm, kurās redzams kas vairāk par vieglu flirtu.

Viņš aizver acis un dziļi ieelpo, nāsis viegli iedrebas virs flakona kakliņa.

“Nē. Tās ir LHeure Bleu. Manas mīļākās smaržas.”

Frenks no jauna pievēršas galdam, mati koncentrējoties krīt uz pieres, kamēr roka kavējas virs miniatūru rindas.

“Un tad vēl īpaša priekšmetu kategorija… portreti. Nedaudz mākslas un tajā pašā laikā tik, cik varam redzēt no pašiem cilvē­kiem. Bet cik reāli viņi ir mūsu acīs?”

Pasniedzējs paceļ nelielu ovālu glezniņu, pagriež pret audito­riju un lasa no mazas etiķetes, kas pielīmēta tās aizmugurē:

“Natenjela Plimera glezna, parakstīta ar iniciāļiem un datēta ar 1786. gadu, dāma ar sprogainiem, brūniem matiem augstā sasukā, sārtā tērpā un kreklu ar krokotu apkakli, uz mākoņu un debesu fona.” Viņš paceļ taisnstūra miniatūru, kas guļ blakus iepriekšējai.

“Un kungs, Horass Hons, parakstīts ar monogrammu un datēts ar 1780. gadu, pūderētiem, bizē sapītiem matiem, brūnos svārkos, zilā vestē, batista žabo un ordenis, iespējams, Bātas.”

Miniatūrā ir attēlots vīrietis ar apaļu seju, priecīgi savilktām lūpām, kā 18. gadsimtā formālos portretos bija pieņemts.

“Māksliniekus mēs zinām.” Frenks noliek portretu uz galda. “Viņi parakstīja savus darbus vai izmantotajā tehnikā un tematikā atstāja norādes par savu personību. Bet tie, kurus viņi gleznoja? Mēs viņus redzam, tomēr neko par viņiem nezinām. Savādie matu sakārtojumi, dīvainie apģērbi viņi neizskatās pēc jūsu laikabied­riem, vai ne? Un veids, kādā tik daudzi mākslinieki viņus glezno­juši, visas sejas ir tik līdzīgas; gandrīz visiem ir apaļīgi, bāli vaigi, un neko daudz vairāk nevarat par viņiem pateikt. Šur tur pa kādam izceļas…” Roka brīdi kavējas virs glezniņu rindas, tad viņš izvēlas vēl vienu ovālu miniatūru.

“Kungs…”

Viņš paceļ uz augšu miniatūru, un tajā zem ugunīgi sarkana­jiem matiem liesmoja Džeimija zilās acis, šis bija retais gadī­jums, kad mati bija sakārtoti neparasti pieklājīgi sapīti bizē un sasieti ar lenti. Kā naža asmens asais deguns nekaunīgi izceļas virs

mežģīnēm, kas rotā krekla krūtežu, un liekas, ka platā mute, vienā kaktiņā viegli savilkta uz augšu, tūlīt kaut ko teiks.

“Bet viņi bija dzīvi,” Frenka balss nerimstas. “Viņi darīja dau­dzas lietas, ko darāt jūs… varbūt atšķiras kādi sīkumi, piemēram, kino vai braukšana pa šoseju,” klasē atskan klusi, atzinīgi smiekli, “bet viņi rūpējās par saviem bērniem, mīlēja savus vīrus un sie­vas… nu, dažreiz…” Atkal smiekli.

“Dāma,” viņš klusi saka, šūpodams saujā pēdējo no portretiem, uz mirkli to aizsegdams. “Ar brūniem, sprogainiem matiem, kas slīgst līdz pleciem, un pērļu kaklarotu ap kaklu. Bez datuma. Māks­linieks nezināms.”

Tā nebija miniatūra, bet spogulis. Mani vaigi bija pietvīkuši un lūpas drebēja, kad Frenka pirksti viegli vilka pa žokļa līniju, pēc tam pa slaido kaklu. Acīs sariesās asaras un lija pa vaigiem, dzirdot viņa balsi, kas joprojām lasa lekciju, kad viņš, nolicis miniatūru, veras augšup koka griestos.

“Bez datuma. Nezināma. Bet reiz… reiz viņa bija īsta.”

Man bija grūti elpot, un sākumā domāju, ka mani smacē stikls gleznas rāmī. Bet tas, kas spiedās man degunā, bija mīksts un mitrs, es pagriezu galvu un pamodos, lina spilvendrāna man zem vaiga bija slapja no asarām. Manu plecu purināja Džeimija lielā un siltā roka.

- Kuš, zeltenīt. Kuš! Tas ir tikai sapnis… esmu tepat.

Es piespiedu seju pie viņa siltā pleca, jūtot, ka asaras dara sli­denu ādu. Cieši piekļāvos viņa drošajam augumam, un klusās, nak­snīgās Parīzes skaņas lēnām atplūda līdz manām ausīm, aiznesot atpakaļ dzīvē, kuru dzīvoju.

- Piedod, es čukstēju. Es sapņoju par… par…

Džeimijs glāstīja man muguru un pabāza roku zem spilvena, lai sameklētu kabatlakatiņu.

- Es zinu. Tu sauci viņa vārdu. Viņš izklausījās samierinājies.

Es atkal noliku galvu vīram uz pleca. Viņš smaržoja silti un

šķita samiegojies, viņa auguma smarža sajaucās ar dūnu segas un tīro linu palagu aromātu.

- Piedod, es atkārtoju.

Viņš nosprauslojās, smiekli tie gluži nebija.

- Nu, es neteikšu, ka neesmu briesmīgi greizsirdīgs uz to vī­rieti, viņš skumīgi sacīja, jo esmu. Bet diez vai varu turēt uz viņu ļaunu prātu, ka tu redzi viņu sapnī. Vai ka raudi. Džeimija pirksts viegli novilka pa slapjo taciņu uz mana vaiga, tad noslau­cīja to ar mutautiņu.

- Tu nedusmojies?

Tumsā viņa smaids bija tāds paskābs.

- Nē. Tu viņu mīlēji. Es nevaru uz jums abiem dusmoties, ka tu sēro pēc viņa. Un man zināmu mierinājumu sniedz apziņa… viņš saminstinājās, un es atglaudu no viņa sejas sapinkājušos matus.

- Kāda apziņa?

- Ja rastos tāda vajadzība, tu sērotu arī pēc manis, Džeimijs klusi atzinās.

Es stipri piespiedu seju viņam pie krūtīm, tāpēc mani vārdi ska­nēja slāpēti.

- Es nesērošu par tevi, jo man to nevajadzēs. Es tevi nezau­dēšu. Nezaudēšu! Mani pēkšņi ķēra kāda doma, un es paskatījos augšup uz viņa seju, ko klāja raupju bārdas rugāju ēna.

- Tu taču nebaidies, ka es iešu atpakaļ, vai ne? Tu taču tā nedomā tāpēc, ka es… atcerējos Frenku…

- Nē, atbilde atskanēja klusi un ātri, tikpat ātri, kā viņš privātīpašnieciski mani apskāva.

- Nē, Džeimijs atkārtoja vēl klusāk. Mēs esam saistīti, tu un es, un nekas uz šīs zemes nespēs mūs šķirt. Viena liela delna pacēlās, lai noglāstītu man matus. Vai tu atceries asins zvērestu, kuru devu, kad laulājāmies?

- Jā, man šķiet. “Tu esi asinis no manas asins un kauls no mana kaula…”

- “Es dodu tev savu miesu, lai mēs abi varam kļūt par vienu”, viņš pabeidza. Nūjā, un es esmu turējis zvērestu, Armaliet, tāpat kā tu. Viņš mani mazliet pagrieza, un viena roka viegli apņēma manu vēl tikai nedaudz piebriedušo vēderu.

- “Asinis no manas asins”, viņš čukstēja, “un kauls no mana kaula.” Tu nes mani sevī, Klēra, un tagad tu nevari mani atstāt, lai notiek kas notikdams. Tu esi mana, vienmēr, vai tu gribi to vai ne, vai tu gribi mani vai ne. Mana. Un es nelaidīšu tevi projām.

Es uzliku savu roku uz viņējās un piespiedu sev klāt.

- Nē, es klusi sacīju, un ari tu nevari mani atstāt.

- Nē, Džeimijs klusi teica, viegli smaidīdams. Jo es esmu turējis arī atlikušo zvēresta daļu. Viņš apskāva mani un nolieca galvu man uz pleca, lai es justu ausī silto elpu, kad viņš tumsā čukstēja šos vārdus:

- “Es dodu tev savu Garu līdz mūža galam.”