Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

Septīta loksne NABAGA BAGĀTAIS

Timām tagad katru svētdienu vajadzēja iet ar pamāti un Ervinu uz zirgu skriešanas sacīkstēm un tur derēt. To viņš da­rīja nelabprāt. Dažkārt viņš izlikās slims. Citreiz svētdienas rītā izzagās no mājām un pārradās tikai vakarā. Tad pamāte un Ervins gāja vieni uz hipodromu. Bet abiem nebija laimes. La­bākajā gadījumā viņi laimēja pāris marku.

Tā Timām vienmēr vajadzēja iet ar viņiem un derēt aiz­vien uz lielākām summām. Drīz viņu hipodromā pazina kā raibu suni, un viņa laime derībās kļuva par parunu. Par cil­vēkiem, kas daudz laimēja, mēdza teikt: «Tam ir laime kā Ti­mām!»

Zēns, starp citu, prata izkārtot tā, ka viņš reizēm laimēja vai­rāk un reizēm mazāk. Ja viņš, piemēram, derēja uz zirgu, uz kuru daudzi jau bija derējuši, laimests nebija liels. Ja turpretī derēja uz mazāk izdaudzinātu zirgu, uz kuru gandrīz neviens nebija derējis, viņš laimēja neiedomājami daudz.

Pamāte, kas sākumā atzina, ka visa nauda piederot Timām un viņa to tikai Tima vietā pārzinot, drīz vien runāja par «mūsu laimestu» un par «mūsu naudu», un «mūsu kontu». Tims saņēma tikai nelielu kabatas naudu. Tomēr zēns sakrāja tik daudz naudas, ka beidzot tās pietika marmora kapakmenim. Šo summu viņš nolika drošā vietā. Viņš naudas gabalus bija izmai­nījis papīrnaudā un to noslēpis sienas pulkstenī, jo nejauši bija atklājis, ka tam ir divkāršs dibens, kura augšējo daļu var no­celt.

Pamāte no negaidītās lielās naudas vai galvu zaudēja. Viņai drīz saradas tikpat daudz ienaidnieku, cik ļaužu dzīvoja mazajā ieliņ.ā. Savai vecajai draudzenei, ar kuru kopā kūkas ēda, vioa pateica taisni acīs, ka tā ir slikti ģērbusies un viņa ar to vairs nevar rādīties uz ielas. (Nopirkt trūcīgajai draudzenei kleitu viņai neienāca prātā.) Bebera kundzes kūkas viņa pela visu laužu priekšā un pirka daudz dārgākus cepumus kādā iekšpil­sētas konditorejā. (To, ka Bebera kundze nedēļām ilgi viņai uz parada bija devusi veselus kūku kalnus, viņa, acīm redzot, bija aizmirsusi.)

Ervins, kam Tālera kundze slepus deva papildu kabatas naudu, tēloja tagad bagātu ļaužu bērnu. Viņš valkāja kuipes ar smieklīgi biezām zolēm, uzvalkus ar garām biksēm un ļoti raibas kaklasaites. Viņš slepus arī smēķēja un izlikās par labu zirgu pazinēju.

Tims, kas šo bagatību bija sagādājis, vienīgais to klusībā lādēja. Bieži vien stundām ilgi viņš skraidīja pa lielpilsētas no­malēm cerībā satikt Lefueta kungu. Viņš cerēja, ka rūtainais kungs viņam atdos smieklus, ja viņš turpmāk atsacītos no visas bagātības. Bet Lefueta kungs nekad nerādījās.

Tomēr rūtainais kungs Timu nebija izlaidis no redzes loka. Proti, dažreiz zēna mājai garām brauca četrdurvju mašīna un pakaļējā sēdeklī sēdēja kungs rūtainu, balonveidīgu cepuri galvā. Ja šis vīrs kaut kur ieraudzīja Timu, viņš pavēlēja šofe­rim pieturēt mašīnu un vēroja zēnu ar norūpējušos, gandrīz bailīgu sejas izteiksmi. Šis kungs bija gādājis arī par to, ka zēna dzīvoklī nokļuva reklāmas kalendārs, kur starp reklāmu vārsmām kafijai, kakao un sviestam bija ievietoti slavenu cil­vēku izteicieni. Tā nebija nejaušība, ka pirmajā lapas pusē varēja lasīt:

«Pret līgumu jāizturas tāpat kā pret laulībām: pamatīgi un rūpīgi jāapsver, pirms to noslēdz, bet, ja ir noslēgts, uzticīgi pie tā jāturas.

L. Lefuets»

Timām par laimi, pamāte šo lapu izgrieza, jo otrā pusē bija iespiests raksts par astroloģiju. (Viņa bija dzimusi zem Skor­piona zvaigznāja.)

Visļaunākais Timām bija tas, ka ar laiku ieliņā pret viņu sāka izturēties naidīgi. Viņa vienmēr nopietnā seja ļaudīm šķita uz­pūtīga un iedomīga, un viņi uzskatīja, ka Tims un Ervins, un pamate tik tiešām ir vienā maisā bāžami. Un uz šā maisa lie­liem, trekniem burtiem bija rakstīts: «Jaunbagātie lielīb- nieki.»

Tāpēc neviens nebija tik priecīgs kā Tims (cik nu vispār priecīgs viņš varēja būt), kad pamāte izvācās no dzīvokļa ma­zajā ieliņā un noīrēja veselu stāvu bagātnieku kvartālā.

Vecās mēbeles pamāte izdāvāja tiem nedaudzajiem cilvēkiem mazajā ieliņā, ar kuriem viņa vēl runāja. Viņa gribēja aizdāvi­nāt arī sienas pulksteni, kurā bija paslēpti Tima ietaupījumi. Par laimi, zēns to uzzināja jau laikus un tāpēc lūdza, lai atļauj ielikt pulksteni viņa istabā jaunajā dzīvoklī. Viņš lūdza tik ne­atlaidīgi, ka pamāte viņam to atjāva, būdama gan vairāk izbrī­nījusies nekā noskaitusies. Tā šis naudas skapis, kas sita stun­das, nokļuva Tima istabā, kurā viņš pirmo reizi mūžā viens un netraucēts varēja gatavot skolas uzdevumus.

Jaunajā dzīvoklī pamāte pieņēma kalponi. Bet neviena kal­pone neizturēja ilgāku laiku. Marijai sekoja Berta, pēc Bertas nāca Klāra, pēc Klāras Johanna, un beidzot tika pieņemta vecāka sieviete, vārdā Griet^Tā palika, jo neļāva sev uz gal­vas kāpt un vienmēr sadeva pretī, kad Tima pamāte ar viņu strīdējās.

Abām sievietēm strīdoties un atkal izlīgstot, pagāja gadi, līdz Tims sasniedza četrpadsmit gadu vecumu un viņam vajadzēja apgūt kādu amatu.

Pamāte vēlējās un pat pavēlēja, lai Tims iestājas par mācekli derību birojā. Tam bija zināms iemels: tieši savā trīspadsmitajā dzimšanas dienā Tims bija licis loti lielu naudas summu uz zirgu, kas, pirms saņēma žēlastības maizi, sacīkšu vadības lab­vēlības dēļ vēl pēdējo reizi drīkstēja piedalīties skriešanā. Uz šo zirgu neviens nebija derējis — izņemot Timu. Un, tāpēc ka Tims uz to bija derējis, zirgs laimēja, par izbrīnu visiem spe­ciālistiem. Zēns saņēma trīsdesmit tūkstošu marku skaidra naudā. Pēc šā ieguvuma viņš pamātei paskaidroja, ka viņi ta­gad esot pietiekami bagāti un viņš vairs nederēšot. Ne asaras, ne sitieni nespēja viņu pārliecināt. Viņš vairs nekad negāja uz hipodromu.

Ervins un pamāte vieni vēl dažas reizes izmēģināja laimi. Bet, kad viņi galu galā bija paspēlējuši trīstūkstoš marku un laimējuši nepilnas trīssimt markas, arī viņi vairs nepiedalījās derībās.

Pamāte cerēja, ka Timām atkal iepatiksies zirgu skriešanas sacīkstes, ja viņš iestāsies par mācekli derību birojā. Viņa jau bija ievadījusi sarunas ar pilsētas bagātāko derību uzņēmēju. Tims tomēr ietiepās un sacīja, ka gribot braukt jūrā un ar de­rībām vairs nevēloties noņemties.

Kādu dienu — Tims jau pirms dažām dienām bija beidzis skolu — pamāte, vārdus bērdama, ierunājās atkal par Tima turpmāko nodarbošanos:

— Tuneesivairsbērns, Tim! Unkautkastev turpmākjādara! Derībubirojā arsavutalantu tuvarikļūt bagātsvīrs, Tim! Vēlutey tikai labu. Esparsevi nedomāju! Es domāju tikaipartevi!

— Es neiešu uz derību biroju. Es došos jūrā! — Tims sacīja.

Pamāte vispirms kļuva īgna, tad nikna un beidzot raudulīga.

Viņa, kā parasti, sāka raudāt un kliegt, ka Tims gribot viņu at­stāt vienu, ka vecumā viņai nebūs vairs naudas un vajadzēs iet ubagot, ka viņš gribot viņu un Ervinu iegrūst nelaimē un viens pats kļūt par bagātu vīru un vispār viņam nekad ģimene nav rūpējusi. Viņš taču vairs nevarot pat smieties!

Sie pēdējie vārdi Timu skāra sāpīgāk, nekā pamāte spēja no­jaust. Asinis viņam saplūda galvā. Vislabprātāk viņš būtu aiz­skrējis. Bet, kopš viņam zuduši smiekli, viņš bija ieguvis tādu pašsavaldīšanos, kas viņa vecumā varēja pat bažas radīt.

Arī šoreiz viņš prata tā savaldīties, ka pamāte viņa satrau­kumu nepamanīja, izņemot sārtumu sejā.

— Dod man nākamajā svētdienā tikpat daudz naudas kā to­reiz, kad es pēdējo reizi derēju, — viņš sacīja. — Es laikam daudz laimēšu.

Iekams pamāte paspēja piekrist, Tims izgāja ārā un skriešus devās uz upi, atsēdās uz nomaļa soliņa krastmalā un mēģināja savaldīties. Taču šoreiz viņam tas neizdevās. Viņš raudāja. Un, tā kā viņš negribēja raudāt, viņš elsās raustījās vēl jo briesmī­gāk, kamēr beidzot lāvās izmisumam. Tad raudāšana un elso­šana maz pamazām aprima, un nu šis četrpadsmit gadus vecais zēns aukstasinīgi un mierīgi pārdomāja savu nākotni.

Viņš nolēma nākamajā svētdienā atkal derēt uz kādu neievē­rojamu zirgu un laimēt daudz naudas. Naudu viņš atdos pamā­tei un tad aizbēgs no mājām. Varbūt viņš kļūs kuģa puika, varbūt kas cits. Par naudu viņam nav ko raizēties. Derēt var visur.

Bagātība — to viņš zināja — viņam prieku nesagādāja. Savus smieklus viņš bija pārdevis par kaut ko, kas viņam nemaz ne­bija vajadzīgs.

Sēdēdams uz soliņa upes krastā, zēns izlēma kaut ko daudz svarīgāku: viņš gribēja atgūt savus mieklus. Viņš gribēja skriet saviem smiekliem pakal. Viņš gribēja uzmeklēt Lefueta kungu, lai kādā pasaules malā tas atrastos.

Bijis labi, ja Timām būtu kāds cilvēks, kaut vai piedzēris važonis vai pustraks klaidonis, kam viņš varētu pastāstīt savu nodomu. Viss sarežģītais kļūst vienkāršs, ja par to aprunājas ar otru cilvēku. Bet Tims nedrīkstēja par to runāt. Viņam vaja­dzēja noslēgties sevī kā austerei. Papīra gabals, kas atradās sienas pulkstenī, padarīja viņu par vientuļāko un skumjāko zēnu, kādu jebkad apspīdējusi saule.

Tims bija gluži viens. Šajā noskaņā viņam ienāca prātā tēvs un sakrātā nauda marmora kapakmenim. Un viņš nolēma vēl kaut ko: pirms viņš aizbēg, jāuzliek kapakmens uz tēva kapa. Tims zināja, ka tas radīs grūtības. Tomēr viņš gribēja to panākt.

Viņš tagad mierīgs piecēlās no sola. Viņam bija plāni, kurus vajadzēja īstenot. Un šie plāni zēnu darīja stipru.