Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

Sešpadsmitā loksne VIESNĪCAS KROŅLUKTURA GALS

Brīnišķīgā viesnīcas istabā vai, pareizāk, trijās istabās, ko sauc par apartamentu, Tims pēc visiem uztraukumiem pirmo reizi palika viens. Barons bija aizbraucis uz kādu apspriedi, pa­skaidrodams Timām, ka atkal atnāks pēc viņa.

Zēns, kam vēl aizvien kājās bija rūtainās bikses un mugurā pārāk lielais pulovers, pussēdus gulēja uz kušetes. Mugura un galva atbalstījās pret svītrotu zīda spilvenu kalnu. Kājas noka­rājās pār kušetes malu. Tims raudzījās kroņlukturi, kas likās veidots it kā no stikla asarām.

Kopš ilga laika zēns atkal reiz jutās gandrīz vai labi. Ne jau tādēļ, ka viņš pēkšņi bija kļuvis bagāts, jo par to viņam vēl nebija nekāda īsta priekšstata, bet gan tādēļ, ka viņa smiekli bija dzīvi. Bez tam pēc visiem satraukumiem zēnam bija skaidrs, ka barons tagad ir viņa aizbildnis, un tas nozīmēja, ka viņi abi ir cieši saistīti. Ilgi meklētie smiekli atradās turpat vai deguna galā. Tagad svarīgi bija piekļūt baronam. (Tims vēl ne­saprata, ka sarežģītu gadījumu labāk novērot no tālienes nekā tuvumā.)

Kads pieklauvēja, un, negaidījis Tima uzaicinājumu, ienāca barons.

81

— Paliec vien mierīgi guļam, — Lefuets ienākot sacīja. Tad kalsnējais vīrs saliecas kā kabatas nazis un atlaidās greznā krēslā ar ziloņkaula rotājumiem. Viņš sakrustoja kājas un uz­jautrināts raudzījās Timā. — Pēdējās derības bija vienreizīga iedoma, Tim Tāler! Visu cieņu, manu zēn!

6-2943

Tims klusēdams no apakšas paraudzījās uz baronu.

Likās, arī tas uzjautrina Lefuetu. Tad viņš pajautāja:

— Vai tu īstenībā gribēji šīs derības laimēt vai zaudēt? Es Joti vēlētos zināt.

Tims atbildēja izvairīdamies:

— Lielākoties derības noslēdz, lai tās laimētu.

— Tad tā bija lieliska izdoma! — barons iesaucās. Viņš pie­lēca kājās un, sakrustojis rokas uz krūtīm, pastaigājās šurp un turp pa istabu.

Tims jautāja, joprojām gulēdams uz kušetes:

— Vai mūsu līgums vēl ir spēkā? Es taču to noslēdzu ar pirmo baronu Lefuetu, nevis ar tā dēvēto dvīņubrāli.

Lefuets sacīja, no salona ienākdams guļamistabā:

— Līgums tika noslēgts ar baronu L. Lefuetu. Es esmu Leo Lefuets. Pirms tam es biju Luijs Lefuets. Abos gadījumos priekšvārds sākas ar burtu «L», manu zēn.

— Ja jums nav dvīņubrāļa, — Tims jautāja tālāk, — ko tad apbedīs jūsu vietā?

— Kādu nabaga ganu, kam nav ģimenes, mans jaunais draugs.

Lefuets runāja, labpatikā savilcis lūpas.

— Mezopotāmijas augstienē netālu no Djabalsindara kalna atiodas mana galvenā dzīves vieta — maza pils: tur viņu ap­bedī manā vietā.

Barons atkal pastaigājās pa citām istabām. Tad Tims dzir­dēja viņu sakām:

— Mana pils atrodas jezīdu zemē. Vai tu zini, kas tie jezīdi ir?

— Nē, — atbildēja Tims, brīnīdamies par barona runī- gumu.

Balss nāca aizvien tuvāk. Lefuets sacīja:

— Jezīdi ir velna pielūdzēji. Viņi tic, ka dievs piedevis vel­nam un uzticējis viņam valdīt pār pasauli. Tāpēc viņi pielūdz sātanu kā pasaules kungu.

Barons atkal ienāca guļamistabā. Tims bez sevišķas intereses noteica:

— Ak tā!

— Ak tā! — barons izmēdīja zēnu, acīm redzot, sakaitināts. Pirmo reizi viņa seja zaudēja jautros vaibstus. — Velns, šķiet, tev ir vienaldzīgs, vai ne?

Tims nesaprata, kāpēc šī saruna tā satrauc baronu. Viņš ne- ■ vainīgi jautāja:

— Vai tad velns vispār ir?

Lefuets atkal ieslīga ar ziloņkaulu izrotātajā krēslā. Viņš vai­cāja, smagi nopūzdamies:

— Vai tu tiešām esi tik vientiesīgs vai arī tikai izliecies? Vai tu nekad neesi dzirdējis, ka cilvēki ar velnu noslēdz līgumu un paraksta to savām asinīm?

Izdzirdis vārdu «līgums», Tims ieklausījās. Viņš domāja, ka Lefuets tagad grib runāt par viņu līgumu. Bet barons melsa tā­lāk par velniem un dēmoniem. Viņš runāja par Belcebulu — elles kungu, par dēmoniem Forkasu, Astarotu un Behemotu, par raganām un melno maģiju, un slaveno burvi doktoru Faustu, kam kalpojis velns Mefistofelis.

Pamanījis, ka zēns garlaikojas, Lefuets piecēlās, murminā­dams:

— Man jārunā saprotamāk.

Tims bija atkal atgūlies spilvenos. Labo roku viņš bija no­laidis uz leju un neapzināti rotaļājās ar zīda rīta kurpēm, kas bija noliktas pie kušetes. Viņa skatiens atkal pievērsās kroņ­lukturim, kura stikla pilienos dažādos dīvainos veidos atspogu­ļojās barona kalsnais stāvs.

Lefuets tagad bez aplinkiem jautāja:

— Vai gribi iemācīties teicienu, ar kuru doktors Fausts ap­vārdoja savu velnu?

— Nē, — atbildēja Tims, galvu nepagriezis. Katrā mirdzo­šajā stikla pilienā varēja redzēt, kā raustās Lefueta seja, tad zēns atkal sadzirdēja barona balsi.

— Vai man šo teicienu tomēr nenoskaitīt? — jautāja Le­fuets, cenzdamies apspiest dusmas.

— Manis pēc, baron! — Pēc balss varēja noprast, ka Timām viss bija vienaldzīgs. Tomēr viņā pamazām modās ziņkāre, kad viņš slīpētajos stikla gabaliņos ieraudzīja sīkus Lefuetus ar augšup izstieptām tievām rociņām.

Lefuets loti lēni dīvainā, dobjā balsī noskaitīja šādus vār­dus:

Bagabi laca bahabe Lamac cahi ahababe Karrelios

Lamac lamec Bahlias Cabahagi sabalios …

Kad barons bija ticis līdz šai vietai, kroņlukturis sāka lēni šūpoties — laikam no spēcīgajām Lefueta roku kustībām —, un kāds neparasti liels zirneklis iztraucēts laidās pa savu pave­dienu lejā no kroņluktura.

Tims, kas pret zirnekļiem juta riebumu un ko satrauca šie noslēpumainie vardi, paķēra zīda rīta kurpi, ar kuru bija ro­taļājies, un saniknots svieda to zirneklim.

Barons skaitīja tālāk:

Bariolas

Lagoz alha cabiolas …

Tad kaut kas pie griestiem nočirkstēja, un milzīgais kroņ­lukturis ar savu stikla asaru kravu šķindēdams, brakšķēdams un grabēdams nogāzās kušetes kājgalī.

Tims izbijies pievilka kājas. Barons atvērtu muti un augšup izstieptām rokām joprojām stāvēja aiz ziloņkaula krēsla; uz pieres viņaiņ bija paradījies puns. Laikam kāds gabals no kroņ­luktura bija uzkritis viņam uz galvas.

Tagad salonā bija kļuvis neticami kluss. Bet viesnīcā šo ap­dullinošo troksni laikam dzirdēja, jo kads enerģiski klauvēja pie durvīm.

Beidzot barons nolaida rokas. Viņš piegāja pie durvīm, uz priekšu saliecies, it kā būtu ļoti noguris, pavēra durvis un kaut ko sacīja itāliski, bet Tims to nesaprata.

Tad viņš durvis atkal aizvēra, no iekšpuses atspiedās pret tām un sacīja:

— Tas ir bezjēdzīgi. Pret nevainību nekādu zāļu nav.

Zēns nesaprata ne šo piezīmi, ne arī buramos vārdus, tāpēc, piecēlies no kušetes, pajautāja:

— Kas ir bezjēdzīgi?

— Viduslaiki! — barons atbildēja nesakarīgi, un Tims palika tikpat gudrs, cik bijis. Tāpēc viņš vairs nejautāja, tikai sacīja:

— Lūdzu, piedodiet, ka es sadauzīju kroņlukturi. Es gribēju trāpīt zirneklim.

— Par šo nieku mēs samaksāsim, kad kārtosim viesnīcas rē­ķinu, — barons nomurmināja.

— Kā tā — mēs? — Tims nevarēja saprast. Piepeši viņam ienāca prātā milzīga bagātība. Tādēļ viņš piebilda: — Par kroņ­lukturi, baron, samaksāšu es!

— Tas nu gan nebūs iespējams, — Lefuets iebilda. (Pēkšņi viņa mutes kaktiņos parādījās tas pats jautrais vaibsts.) — Tā kā tu, mans mīļais, vēl esi nepilngadīgs, tu nedrīksti nevienu marku izdot bez sava aizbildņa barona Leo Lefueta piekriša­nas. — Viņš smīnēdams palocījās. — Tu, protams, saņemsi ka­batas naudu!

Tims arī palocījās un tad sacīja:

— Arī jums, baron, ir vienreizīgi saprātīgas iedomas. Atļau­jiet man tagad pārģērbties. Es vēlos palikt viens.

Lefuets vispirms kā valodu zaudējis raudzījās zēnā. Tad skaļi iesmējās. Aizvien vēl smiedamies, viņš iesaucās:

— Tim Tāler, jūsos ir kas vairak, nekā es nojautu. Mana visdziļākā cieņa!

Tikai tagad barons pamanīja, ka Tims, izdzirdis viņa smiek­lus, nobālēja. Aizrautīgie smiekli, ar kuriem viņš kā ār laso pievilka citus cilvēkus, uz zēnu neiedarbojās un arī nevarēja iedarboties. Tie taču bija Tima paša smiekli.

Lefuets ātri pagriezās pret durvīm. Bet, iekams viņš aizgāja, viņš ar žaketes piedurkni nobrauca pa spoži nopulētu rakstām- galdiņu, kas stāvēja pie durvīm, un, no sāniem uz Timu skatī­damies, pabīdīja galdiņa vidū ādas mapi ar rakstāmpapīru.

Tikai tad viņš atvēra durvis un pāri plecam sacīja:

— Esmu vienmēr jūsu rīcībā, Tālera kungs. Es pasaukšu kambarsulaini. Tas ir man padevīgs vīrs no Mezopotāmijas.

— Paldies, — Tims sacīja. — Esmu radis pats ģērbties.

— Vēl labāk, — Lefuets nosmīnēja. — Tad mēs ietaupīsim naudu. — Beidzot viņš aizgāja, klusi aiz sevis aizvēris durvis.

Gaitenī barons kādu brīdi palika domīgs stāvam.

— Zēns grib atgūt savus smieklus, — viņš murmināja. — Viņš nicina tumsas varu. Vai arī tā viņam ir vienaldzīga. Viņš grib tikai gaismu … (Barons lēni devās uz savu aparta­mentu.) . .. Gaisma tiek lauzta ar spoguļiem. Tas man jāpamē­ģina.

Iegājis savā apartamentā, Lefuets atkal ieslīga krēslā. Virs viņa karājās tāds pats kroņlukturis ka Tima salonā. Barona skatiens kavējās pie stikla asaram, kas viegli šūpojās, tad vi­ņam ienāca prātā, kā Tims svieda ar rīta kurpi pa kroņlukturi, un viņš pēkšņi sāka smieties. Viņš smējās tā, ka krēsls no viņa kratīšanās krakšķēja.

Barons smējās kā mazs zēns. Smiekli guldzēdami lauzās uz augšu no viņa krūtīm kā gaisa pūslīši šampanieša glāzē, un, kā vienmēr, balss beigās aizrāvās.

Barons nekad pat visniecīgākajā jūtu uzplūdumā neizdarīja nekādu neapdomību. Viņš nespēja būt laimīgs. Viņam visu va­jadzēja noskaidrot un sīki izanalizēt, pat savas jūtas.

Kad aizrautīgie smiekli bija izskanējuši, arī šoreiz barons centās izdomāt, kāpēc bija smējies. Un viņš pārsteigts secināja, ka bija smējies pats par sevi, par savu neveiksmīgo mēģinā­jumu ietekmēt Timu Tāleru ar melnās maģijas trikiem.

Mēģinājums nebija izdevies. Lefuets bija zaudētājs, un tomēr viņš smējās. Kaut ko tādu barons vēl nebija piedzīvojis.

Viņš piecēlās no krēsla un, šurpu turpu staigādams, sarunā­jās pats ar sevi.

— Dīvaini, — viņš sev sacīja. — Es nopirku smieklus, lai iegūtu varu pār cilvēku sirdīm. Un, izrādās (Viņš apmulsis pa­lika stāvam.) … izrādās, esmu ieguvis varu pats pār sevi, varu pār savu garastāvokli, pār savu briesmīgo garastāvokli. Man tāda vairs nav. Es par to smejos!

Viņš atkal staigāja šurpu turpu.

— Agrāk es būtu trakojis, ja zaudētu varu pār kaut ko. No dusmām būtu sakodis paklāju. Tagad es pat kā zaudētājs pa­lieku pārāks: es smejos!

Barons, saķēris galvu, — viņš izskatījās gandrīz laimīgs — sauca:

— Tas taču ir neticami! Viss mans pārākums līdz šim bija balstījies uz ļaunprātību un viltu, un uzvaru pār citiem. Tagad tas nāk pats no sevis, jo manās krūtīs guldz aizrautīgie smiekli. Es pat nespēju apjēgt, cik tie ir vērtīgi. Par tiem taču var at­dot kaut vai veselu karaļvalsti!

Kalsnējais vīrs, kura sejā uz mirkli pavīdēja īūtainā kunga blēdīgie vaibsti, atkal atsēdās krēslā.

— Skrej vien pakaļ saviem smiekliem, Tim Tāler, atpakaļ tos nedabūsi. Es tos ne par kādu naudu neatdošu!