Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

Divdesmit ceturtā loksne AIZMIRSTA DZIMŠANAS DIENA

Ko nozīmē šķirnes margarīns, Tims pamazām aptvēra divās turpmakajās dienās, jo pilī gandrīz neko citu vairs nerunāja. Pat apkalpotāji — gan arābiski, gan kurdiski, likās, čukstēja par margarīnu.

Stāvoklis bija šāds: sviestu jau ilgāku laiku pārdeva glīti iesaiņotu un ar noteiklu nosaukumu.

Vācijā, piemēram, pārdošanā bija «Vācu lauku sviests» un «Vācu šķirnes sviests», I lolandē «Nīderlandes sviests».

Komersantam, kas ar sviestu gribēja labi nopelnīt, vajadzēja prast sadarboties ar piensaimniecībām. Taču barona Lefueta sabiedrība diemžēl ar trim lielākajām piensaimniecībām bija saķildojusies. Tūkstošiem mazo pienotavu nodeva sviestu kā­dai citai sabiedrībai, kas sviestu bez tam pārdeva lētāk nekā barons.

Ar margarīnu bija citādi. Līdz šim tas vēl netika iesaiņots un arī nosaukuma nebija. Margarīns nebija šķirnes prece, bet to tirgotājiem piegādāja mucās un toveros, un tirgotāji ar seklām koka karotēm ikreiz izņēma laukā tik daudz marga­rīna, cik pircējam vajadzēja. Tā kā margarīnam nebija noteikta nosaukuma un pircēji nezināja fabrikas, kurās to ražoja, bieži tirgū nonāca lēts, toties slikts margarīns; un lieltirgotājiem bija grūti «margarīna tirdzniecību saņemt savās rokās», kā sen­jors van der Tolens sacīja.

Tam tagad vajadzēja kļūt citādi. Pēc barona Lefueta sabiedrī­bas vēlēšanās tirgū vajadzēja paiādīties glīti iesaiņotai margarīna šķirnei ar noteiktu nosaukumu. Margarīna ieviešana tika plānotā kā karagājiens karā. Visas svarīgākās margarīna fabrikas vajadzēja slepeni uzpirkt; visas šķirnes vajadzēja labo­ratorijā pārbaudīt; visām fabrikām vislētāk vajadzēja izgata­vot labāko šķirni, un galu galā vajadzēja sagatavot milzīgu reklāmu, lai namamātes dārgā sviesta vietā pirktu «gandrīz tikpat labo», taču daudz lētāko margarīnu ar nosaukumu. (Slik­tais margarīns, kam nav nekāda nosaukuma, izzustu pats no sevis.) Protams, visus šos priekšdarbus vajadzēja veikt cik atri vien iespējams un pilnīgi slepeni, lai kāda cita tirdzniecī­bas sabiedrība neaizsteigtos barona Lefueta sabiedrībai priekšā. Šajās divās dienās notika telefona sarunas gandrīz ar visām lie­lākajām Eiropas pilsētām; telegrammas gan pienāca, gan tika nosūtītas; un dažreiz ar lidmašīnu ieradās kāds kungs, kas uz -dažām stundām ar baronu un pārējiem trim kungiem ieslēdzās sēžu zālē, un tai pašā dienā atkal aizlidoja.

Timām tagad bija daudz laika. Pusi dienas viņš pavadīja torņa istaba, domādams par liktenīgo līgumu, kuru viņš, mazs muļķa zēns būdams, bija parakstījis kupla kastaņkoka ēnā. Viņš neredzēja ceļu, kas vestu pie viņa smiekliem. Bez tam veikalnieciskās runas bija tā samulsinājušas viņu, ka viņš šo īso ceļu pat nespēja saredzēt.

Taču trīs cilvēki Hamburgā šo ceļu bija atklājuši, un tikai gluži nejauši zēns nodibināja sakarus ar šiem trim cilvēkiem. Tima torņa istaba iezvanījās mazais telefona aparāts; kad zēns nocēla klausuli, viņš izdzirdēja tālu balsi, kas sacīja: «Šeit Hamburga, vai es runāju ar baronu?»

Brīdi Tims nevarēja parunāt. Tad viņš iekliedzās:

— Vai tas esat jūs, Rikerta kungs? Šeit Tims!

Tālā balss kļuva mazliet skaļāka un skaidraka. Tā sacīja:

— Jā, tas esmu es! Ak dievs, kāda mums laime! Krešimirs un Džonijs bija atnākuši pie manis. Krešimirs zina . . .

Diemžēl Tims nejāva Rikerta kungam izrunāt visu līdz ga­lam. Satraukts viņš kliedza pa starpām:

— Sveiciniet Džoniju, Rikerta kungs! Un Krešimiru arī! Arī -savu māti, lūdzu! Un pārdomājiet…

Kāda roka pāri Tima plecam sniedzās pie telefona dakšas un nospieda to. Saruna bija pārtraukta. Zēns bāls no bailēm ap­griezās. Viņam aiz muguras stāvēja barons. Sava svētlaimē Tims nebija dzirdējis viņu ienākam. .

— Jums, Tālera kungs, vajadzētu aizmirst savus vecos pazi­ņas, — mierīgi sacīja Lefuets. — Jūs drīz mantosiet karaļvalsti, •skaitju karaļvalsti. Tad valdīs skaitli, nevis jūtas.

Tims jau gribēja sacīt: «Centīšos iegaumēt, baron,» — kā viņš bieži bija sacījis. Taču šoreiz viņš nespēja savaldīties. Viņš atspieda rokas un galvu uz telefona galdiņa un raudāja. Pavisam tālu viņš dzirdēja kādu sakām: «Atstājiet mani ar zēnu vienu, baron.» Tad bija dzirdami soji un durvju aizcir­šana. Pēc tam viss apklusa. Bija dzirdamas tikai Tima elsas.

Bija atnācis vecais Seleka bajs. Viņš atsēdās pie loga un Jāva zēnam izraudāties.

Pēc laba brīža viņš sacīja:

— Man šķiet, jaunais kungs, jūs esat par jūtīgu tik smagam mantojumam.

Tims vēl paris reižu noelsās, izņēma kabatas lakatiņu no krūšu kabatas un, asaras .slaucīdams, sacīja:

— Es šo mantojumu nemaz negribu, Seleka baj.

Ko tad tu gribi, zēn?

Timām kļuva labāk, ja kāds viņu uzrunāja ar «tu». Viņš alka izstāstīt Seleka bajam par saviem pārdotajiem smiekliem, bet tad tie būtu uz visiem laikiem zuduši. Tāpēc Tims klusēja.

Nu labi, — sirmgalvis norūca. — Baronam ir daudz no­slēpumu. Un viens no tiem esi tu. Liekas, tas ir šausmīgs no­slēpums.

Tims pamāja, taču arvien vēl klusēja. Seleka bajs mainīja sarunas tematu un izstāstīja zēnam, ka viņš kļuvis par vienu no ievērojamākajiem šās bagātās akciju sabiedrības cilvēkiem.

Veikalnieciskajiem darījumiem Āzijā bija vajadzīgs cie­nījams vīrs. Ja tiktu izraudzīts muhamedānis, zemes, kurās pie­lūdz Budu, ņemtu to ļaunā; ja tiktu izvēlēts kāds no budistu aprindām, muhamedāņi būtu neapmierināti. Tāpēc izvēlēja kā­das mazas, dīvainas, tomēr augstsirdīgas sektas vadoni. Un tas esmu es. Tāpēc barons nopirka arī šo pili. Bez tam viņš inte­resējas par mūsu reliģiju.

— Bet jums taču daudz kas nepatīk, ko šī sabiedrība dara, — Tims sacīja. — Kādēļ tad jūs tajā esat iestājies?

-— Darīju to tikai tādēļ, lai saņemtu akcijas ar balsstiesībām. Un tas man izdevās. Tagad varu piedalīties lemšanā un varu šo to aizkavēt, kaut arī ne visai daudz. Bez tam … — Seleka bajs iesmējās un čukstus turpināja: - Bez tam ar tiem miljo­niem, ko nopelnu, es slepeni darbojos pret šo sabiedrību. Dien­vidamerikā es algoju armiju, kas gāzis to zagli un slepkavu, kam mūsu sabiedrība palīdzēja tikt prezidenta krēslā. Un Af­ganistānā . . .

Pie durvīm pieklauvēja, un Seleka bajs tūlīt apklusa.

— Vai man atvērt? — Tims klusi jautāja.

Sirmgalvis pamā ja, zēns devās pie durvīm, un tad parasti tik mierīgais un nosvērtais misters Penijs uztraukts iedrāzās istabā.

— Ko nozīmē this damned, eh . . . šī nolāpītā … eh . . . Runājiet angliski, — Seleka bajs sacīja. — Es zēnam pār­tulkošu.

Tagad misters Penijs sava uztraukuma iemeslu izkliedza an­gliski. Pēkšņi viņš apklusa, parādīja uz Timu un sacīja Seļekam:

— Please, translate it to him![5]

Sirmgalvis mierīgi palūdza angli apsēsties un, kad misters Penijs noguris atkrita šūpuļkrēslā, sacīja Timām:

— Barons nupat atlaidis direktoru Rikertu no mūsu Ham- burgas rēderejas. Tā kā misteram Penijam pieder vair

— Mana vaina? — jautāja Tims izbrīnījies un nobālējis.

— Yes, jā, jūsu vaina! misters Penijs iesaucās, pielēcis kājās no šūpuļkrēsla. — Tas barons… eh .. . tas, šis barons to sacīja.

Tims, protams, saprata, ka Rikerta kunga atlaišanai ir sa­kars ar telefona sarunu, bet, ka barons uzvēla vainu viņam, tā bija velnišķīga nekaunība, jo izspiest Rikerta kungu no viņa vietas Tims gan nevēlējās.

Seleka bajs pēkšņi devās no istabas ārā, pa ceļam sacīdams misteram Penijam:

Parunājiet ar jauno kungu mierīgi vācu valodā, tad jūs būsiet spiests runāt lēni un mierīgi. — Un prom viņš bija.

Smagnējais vīrs no Londonas atkrita Seleka baja vietā uz sola pie loga un stenēdams sacīja:

— Es nevaru saprast to!

Sākumā Tims gribēja pateikt, ka barons melojis. Taču viņam ienāca prata saruna, pai ko viņš bija daudz domājas, ar sen- joru van der Tolenu. 1 'n tā uzvedināja viņu uz kādu domu.

— Mister Penij, viņš sacīja, jūs droši vien zināt, ka es mantošu lielu daudzumu akciju ar balsstiesībām, kad man būs divdesmit viens gads.

— Yes, — nošņāca misters Penijs, sēdēdams uz sola.

— Ja es jums līgumā apsolu šīs akcijas, tiklīdz man paliks divdesmit viens gads, vai jūs man jau tagad atdotu savas Hamburgas rēderejas akcijas?

Misters Penijs ļoti klusi sēdēja savā vietā. Viņš tikai maz­liet samiedza acis. Tims dzirdēja viņu smagi elpojam. Anglis nopūzdamies jautāja:

Vai tas nav joks, mister Tāler?

— Nē, mister Penij. Es domāju tieši tā, ka teicu.

- Tad aizslēdziet durvis!

Tims to arī darīja. Un tad viņš noslēdza ar misteru Peniju līgumu, kuru viņam vajadzēja tāpat turēt slepenībā ka līgumu ar Lefuetu, varbūt vēl lielākā slepenībā, jo barons nekādā ziņā nedrīkstēja to redzēt. Nepatīkami bija vienīgi tas, ka rēderejas akciju apmaiņai bija aizlieguma termiņš. Tims tās varēja sa­ņemt tikai pēc gada. Bet varbūt tas nāca tieši par labu plā­niem, kurus Tims kala nākamajā bezmiega naktī.

Četrpadsmit gadu vecam zēnam tie bija milzīgi plāni. Viņš negribēja neko vairāk kā ar Seleka baja palīdzību radīt ba­rona akciju sabiedrībā, šai bagātākajā un varenākajā pasaules firmā, tādu jucekli, ka Lefuetanr nekas cits neatliktu kā atdot zēnam smieklus vai arī pēkšņi zaudēt visu varu un bagātību.

Sis plāns bija neprātīgs, un pad tad, ja Seleka bajs piedalī­tos, tas būtu grūti realizējams. Tims, kas tikko bija ieskatī­jies lielo tirdzniecisko darījumu pasaulē, nepavisam nenovēr­tēja šo vispusīgi nodrošināto, stabilo pasaules firmu. Viņš pie­tiekami nenovērtēja arī kungus, ar kuriem viņam bija darīšana, un viņš pietiekami nenovērtēja arī šo ļaužu saliedētību briesmu brīžos. Ikviens no viņiem jebkurā mirkli nevilcinādamies ie­grūstu postā sievu, bērnus un vecākus, ja ar to varētu aizka­vēt firmas sabrukumu. Lefuets atdotu pat smieklus.

Bet Tims bija pārāk nepiedzīvojis, un viņam pietrūka arī viltības šādam plānam. Viņa smiekli bija atgūstami daudz vien­kāršāk, tikai ar pāris vārdiem. Taču barona tuvumā zēns no visa vienkāršā bija atradinājies. Timām viss likās tik sarež­ģīts, ka taisno ceļu viņš neredzēja.

Tims vēl pulksten četros no rīta negulēja, viņš atkal pārla­sīja līgumu, kuru bija noslēdzis ar misteru Peniju. Viņa ska­tiens apstājās pie datuma — trīsdesmitā septembra. Tā bija viņa dzimšanas diena.

Tims kļuva piecpadsmit gadus vecs. Šī diena, ko citi šāda vecuma zēni būtu pavadījuši smejoties, ēdot kūkas un dzerot kakao, Timām bija kļuvusi par slepenas vienošanās un drūmu plānu dienu. Izmisuma asaras pārvērta šo mazo sazvērnieku, kas kala dažādus plānus, par to pašu nelaimīgo zēnu bez smiekliem un, kad acis viņam jau krita ciet, dāvāja vieglu miegu.