Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

Divdesmit pirmā loksne PILS MEZOPOTAMIJĀ

Tims jau otro reizi sēdēja barona Lefueta sabiedrības mazajā privātajā divmotoru lidmašīnā* Viņi pacēlās gaisā rītausmā, un zēns no sava loga tikko varēja atšķirt jūru un debesis. Bet pēkšņi slīpi zem sevis viņš aiz kadas mazas, tumšas saliņas ie­raudzīja saules ripu. Likās, saule būtu izlēkusi no jūras, tik pēkšņi viņa uzreiz parādījās.

— Mēs lidojam uz austrumiem, saulei pretī, — paskaidroja Lefuets. — Atēnās vēl kāds brīdis būs jāgaida, kamēr tā uz­lēks. Mani pils kalpotaj i pielūdz sauli. Viņi to sauc par Ešemsu.

— Es domāju, ka jūsu kalpotāji pielūdz velnu, — Tims sacīja.

— Protams, viņi pielūdz šaitanu kā pasaules valdnieku, ne­vis kā debess valdnieku.

Zēns atkal gribēja teikt «ahā», bet tad atcerējas, ka ar šo vārdu jau reiz bija izraisījis baronā īgnumu. Tāpēc viņš neko neteica, tikai klusēdams skatījās lejā uz svina pelēko jūru, kas neparasti ātri kļuva gaiša, līdz izskatījās zaļgana kā stikls. Tims gaisā nebaidījās, taču arī nepriecājās par lidojumu. Viņš pat nebrīnījās. Kas nevar smieties, nevar arī brīnīties.

Barons viņam skaidroja, kads ir «stāvoklis sviesta tirgū», un tas Timām bija gaužām vienaldzīgi. Tomēr viņš saprata, ka firma ir saķildojusies ar vairākām lielām piensaimniecībām un cita firma Norvēģijā, Zviedrijā, Dānijā, Vācijā un Holandē pārdod labāku un lētāku sviestu nekā Lefuets. Viņi tagad lidoja uz pili Mezopotāmija. Tur barons gribēja noskaidrot «stāvokli» un «veikt pasākumus». Kādā cita lidmašīnā uz pili lidoja vēl divi kungi. Viens no tiem bija misters Penijs no Lon­donas, otrs senjors van der Tolens no Lisabonas.

Kad lidmašīna lidoja pari kailajai Anatolijas augstienei, ba­rons vēl arvien runāja par sviesta šķirnēm un cenām. Tur­klāt viņš minēja tādus vārdus kā «pardošanas fronte», «patē­rētāju posms» un «aktīva reklamēšanas kampaņa», it kā viņš būtu ģenerālis, kam jāuzvar kaujā.

Kad barons kādu brīdi klusēja, Tims sacīja, lai būtu ko teikt:

— Mēs mājās ēdām tikai margarīnu.

— Ar margarīnu nevar taisīt veikalus, un ziest to uz mai­zes — tas nu ir par daudz, —- Lefuets norūca.

— Mēs to neziedām uz maizes vien, - Tims piemetināja. — Mēs to lietojām cepšanai un sautēšanai.

Barons kļuva uzmanīgāks.

— Tātad margarīnu jus lietojāt kausēto tauku, eļļas, ce­pamo tauku un sviesta vieta, vai ne?

Tims pamāja.

Man liekas, mūsu ieliņā vien ik dienas patērēja vismaz veselu centneru margarīna.

Interesanti gan, — Lefuets nomurmināja. — Tiešām ļoti interesanti, Tālera kungs. Aizstāt sviestu ar margarīnu un ie­gūt tā noieta vietu tirgū. Tas ir gandrīz ģeniāli!

Barons ļāvās pārdomām, likās, viņš pilnīgi iegrima sevī. Un Timām tas patika, jo lejā kalnu gravās viņš redzēja no dažā­dām pusēm virzāmies ēzeļu karavānas, un tās visas, liekas, de­vās uz vienu kopēju vietu, uz tirgu. Pilots Tima dēļ lidoja ļoti zemu, tāpēc zēns diezgan skaidri varēja saredzēt ēzeļu dzinē­jus un dzinējas. Viņu sejas izskatījās kā gaišas ripas ar bārdu vai bez tās, tāpēc par ļaudim tur lejā viņš varēja spriest pēc apģērba, un tas viņam šķita tik savdabīgs, ka šie cilvēki likās kā svešādi dzīvnieki, ko redz zooloģiskos dārzos. Protams, tās bija muļķības, — ja šie ļaudis tur lejā būtu safrizēti un ap­ģērbti tā kā, piemēram, ļaudis Tima dzimtajā pilsētā, viņš neko savdabīgu nebūtu saskatījis, varbūt vienīgi viņu mazliet tum­šāko ādas krāsu. Bet tāda svešumā nonākuša, četrpadsmit gadu veca zēna maldīgais priekšstats par tautām, kas nekad iepriekš netika redzētas, ir saprotams un viegli izskaidrojams. Starp citu, drīz vien Timām nācās mācīties no Seleka baja, ka par jauniem paziņām un citām tautām nedrīkst spriest tik pār­steidzīgi.

Pēc tam kad lidmašīna bija nosēdusies lēzenā ielejā aug­stu kalnos un Tims izkāpis pirmais, no kādas olīvu birzītes iz­jāja šis Seleka bajs. Lefuets viņu apsveica neparasti pieklā­jīgi arābu valodā. Klanīdamies Lefuets pačukstēja zēnam:

— Viņš ir varens tirgonis un jezīdu vadonis. Viņš ir studē­jis jūsu dzimtajā pilsētā. Viņš tūlīt sāks ar mums runāt vā­ciski. Izturieties pret viņu godbijīgi un zemu paklanieties.

Seleka bajs tagad pievērsās Timām, kas bija gluži apjucis. Pamazām zēns sāka atšķirt bārdainā sirmgalvja atsevišķos ap­ģērba gabalus. Viņam mugurā bija krekls, vamzis, svārki un virssvārki, bez tam raibs lakats, apjozts ap vēderu, un beidzot tādi kā sieviešu svārki, no kuriem ārā rēgojās kupli bikšu gali. Visi apģērba gabali bija krāšņās krāsās, pārsvarā gan rūs­ganā. Seleka baja tumšā, stūrainā seja bija gandrīz bez grum­bām. Zilās acis iegrimušas zem melnajām uzacīm.

— Jūs, jaunais kungs, laikam esat slavenais mantinieks, par kuru raksta visos laikrakstos, — viņš runāja apbrīnojami labā vācu valodā. — Apsveicu jūs, un lai dievs jūs svētī!

Sirmgalvis paklanījās, un Tims darīja to pašu. Viņš aizvien vairāk apjuka, jo šis vīrs, kas viņam novēlēja dieva svētību, bija teiksmaino velna pielūdzēju vadonis. Bez tam šis cilvēks, kas Timām šķita ka no Panoptikuma iznācis, liekas, bija loti iz­glītots. Acīm saskatāmais un patiesais atšķīrās viens no otra kā vaska zieds no īstas rozes. Un tieši tas Timu samulsināja. Taču zēns sen bija mācījies neizrādīt savas jūtas. Viņš pieklājīgi atbildēja vecajam Seleka bajam:

— Priecājos ar jums iepazīties. Barons man loti daudz ko stāstījis par jums. (Tas gan nebija tiesa, bet. Tims tādus pieklā­jības melus bija bieži dzirdējis un tos piesavinājās.)

Vaļēja četrriteņu kariete, kuru vilka divi zirgi, nogādāja vi­ņus pilī. Seleka bajs jāja līdzās un sarunājās ar baronu ara- biski.

Kad viņi bija apbraukuši olīvu birzīti, priekšā pavērās skats uz pili, kas pacēlās kalna nogāzē.

Tā bija briesmīga ķieģeļu celtne ar robotiem tornīšiem un jumta noteku cauruļu galos izveidotiem pūķiem, kas izšļāc lietus ūdeni.

— Nedomājiet, ka es būtu uzbūvējis šo riebīgo ēku, - - ba­rons vērsās pie Tima. — Es to nopirku no kādas dīvainas angļu lēdijas, tāpēc ka man patīk šis pasaules nostūris. Parku gan ie­rīkoju es.

Šis parks stiepās lejā pa nogāzi terasveida un bija ierīkots franču gaumē. Koki un krūmi, kas bija apgriezti konusu, kubu un bumbu veidā, laikam bija stādīti ar cirkuļa un lineāla palī­dzību, tik taisnas bija alejas, tik rūpīgi izveidotas bija apaļās puķu dobes. Katra terase bija veidota citā ornamentā. Ce­liņi bija nokaisīti sārtiem oļiem.

— Kā jums patīk parks, Tālera kungs?

Timām likās tīrā bezjēdzība tā apcirpt stādus, tāpēc viņš at­bildēja:

— Tas izskatās ka labi atrisināts aritmētikas uzdevums, ba­ron!

Lefuets iesmējās.

— Jūs izrādāt savu nepatiku ļoti pieklājīgā veida, Tālera kungs. Jāatzīst, ka jūs lieliski attīstāties.

— Ja tik jauns cilvēks nesaka to, ko domā, viņš attīstās vāji, zirgā sēdēdams, sarunā iejaucās Seleka bajs. Viņš to sacīja diezgan skaļi, cenzdamies nomākt riteņu klaboņu.

Lefuets viņam atbildēja arābiski, kā Timām likās, diezgan skarbā balsī.

Jātnieks neko neatbildēja. Tikai ilgi un domīgi noraudzījās zēnā. Drīz pēc tam viņš atvadījās, raitā solī apjāja apkārt pau­guram un tad devās tālās kalnu grēdas virzienā.

Barons noskatījās viņam pakaļ, sacīdams:

Gudra galva, taču pats ir ar augstu morāli. Viņš ārzemju laikrakstos lasījis, ka es gana Ali kapu esmu uzdevis par sa­vējo, bet pats tūlīt esmu pārvērties par savu dvīņubrāli. Viņš par to klusēs, taču pieprasa, ka man par sodu viņa ticības brā­ļiem jāuzceļ jauns templis. Man laikam nekas cits neatliks kā izpildīt viņa vēlēšanos.

Ja es varētu, es tagad smietos par to, — Tims nopietni atbildēja.

Viņa vietā iesmējās barons. Viņš smējās guldzinādams, ka­mēr balss beigās aizrāvās. Un šoreiz tas Timu nenomāca. Zēns bija pat apmierināts, jo viņa smiekli turpmāk būs tepat tu­vumā. Viņš domāja, ka izdevīgā brīdī tos ātri varēs atgūt.

Zēns nezināja, ka tie ir tīrie maldi. Viņš gatavojās baronu arī turpmāk pavadīt.

Kariete pieturēja pie kāpnēm, kas veda augšup no te­rases uz terasi līdz pašai pilij. No apakšas skatoties, kāpnes likās milzīgi augstas, it kā tām nekad nebūtu gala. Visdīvai­nākie tomēr bija suņi — suņu skulptūras, kas stāvēja pa labi un pa kreisi uz atsevišķiem pakāpieniem un mēmi blenza ie­lejā. Tur laikam stāvēja simtiem suņu: pinčeri, āpšu sunīši, se- teri, foksterjeri, afgāņu kurti, spanieji, bokseri, špici un mopši. Tie visi bija veidoti no glazētas, spilgti krāsotas keramikas un pa labi un pa kreisi raibā virknē sniedzās līdz pašai pilij.

Vecā lēdija bija suņu mīļotāja, — barons paskaidroja.

— To var redzēt, — Tims atbildēja.

Lefuets jau gribēja dot norādījumu kučierim braukt pa kreisi augšā uz pili pa līkloču ceļu, kad aiz keramikas buldoga uz kāpnēm parādījās kāds vīrietis un viņam pamāja.

— Tas ir senjors van der Tolens, — Lefuets sacīja. — Kāp­sim ārā un iesim augšā pie viņa. Gribu viņu pārsteigt ar sa­viem plāniem par margarīnu. Viņš gan brīnīsies.

Viņi izkāpa, un barons gandrīz vai skriešus devās pa kāp­nēm augšā. Tims lēnām kapa nopakaļ, aplūkodams glazētos suņus. Viņu sarunas par margarīnu neinteresēja. Viņš taču ne­maz nevarēja nojaust, cik svarīga loma viņa dzīvē būs mar­garīnam.