Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

PRATINĀŠANA VAKARĀ

Tikai ārā pie hipodroma vārtiem Tims atkal uzmanīgi aptaus­tīja laimēto naudu. Kad iečaukstējās papīri, viņš juta sirdi si­tam kaklā. Viņš, Tims Tālers, bija bagāts vīrs! Viņš varēja uz­stādīt kapakmeni uz tēva kapa. Viņš varēja samaksāt Bebera kundzei parādu. Viņš varēja pamātei un Ervinam kaut ko no­pirkt un, ja gribēja, varēja sev nopirkt riteni ar tauri un gu­mijas riepām.

Lai baudītu savu laimi, Tims mājup devās kājām. Pa ceļam viņš labprāt būtu kaut ko nopircis pamātei. Bet svētdienās veikali bija slēgti.

Ieguvumu zēns bija satvēris kreisajā rokā un turēja to ka­batā.

Ceļā viņš satika trīs skolas biedrus. Kamēr Tims ar viņiem sarunājās, viens jautāja:

— Kas tev tur ir kabatā, Tim? Varde?

— Nē, lokomotīve! — Tims sacīja un gribēja iesmieties. Bet atkal viņa lūpas sakniebās, izveidodamas šauru svītru.

Skolas biedri neko nemanīja. Viņi smējās par Tima atbildi, un viens sauca:

— Parādi taču savu lokomotīvi!

— Varbūt mēs varam ar to aizbraukt uz Honolulu! — otrs ieteicās.

Bet Tims sažņaudza roku kabatā vēl ciešāk un sacīja:

— Man jāiet uz mājām. Uz redzēšanos!

Šāda atbilde skolas biedrus neapmierināja. Viņi pagaidīja, kamēr Tims bija pagājis gabaliņu tālāk, piezagās uz pirkstga­liem viņam klat un pēkšņi no mugurpuses izrāva viņa roku no kabatas.

Viņiem par pārsteigumu, pa gaisu lidoja divdesmit, piec­desmit, ja, pat simt marku banknotes.

Tas bija savādi, jo Tims dzīvoja tā sauktajā trūcīgo kvartāla, un zēni to zināja.

— No kurienes tev tik daudz naudas? — viens jautāja.

— Es nozagu to prezidentiem spēkstacija, — Tims sacīja un gribēja, par spīti dusmām, iesmieties. Bet iznāca tik ņirdzīgs smīns, ka visi trīs zēni nobijās. Viņi visā nopietnībā noticēja, ka Tims runā patiesību; un pēkšņi pa kaklu pa galvu aizskrēja prom. Vēl tālumā varēja dzirdēt viņus saucam:

— Tims Tālers nozadzis naudu! Tims Tālers ir zaglis!

Tims to dzirdēja. Viņš bēdīgs salasīja naudas zīmes un ie­bāza tās kabatā. Tad viņš gāja uz mazo upīti, kas tek cauri pilsētai, apsēdās uz sola un vēroja pīļu saimi, kas klaiņoja gar krastu.

Mazie pīlēni neveikli čāpoja pa zāli, un vēl pirms dienas Tims droši vien par tiem būtu smējies. Šodien viņam tie neli­kās pat jocīgi. Un tas viņu apbēdināja. Viņš stīvi skatījās uz tiem, kā uz kailu mūri, bez kādas intereses. Un viņš pamanīja, ka šajā svētdienā bija kļuvis cits zēns.

Tikai kad sāka tumst, Tims devās atpakaļ uz ieliņu, kur bija viņa mājas.

Jau ieliņas sākumā Tims ieraudzīja sava dzīvokļa durvju priekšā stāvam pamāti ar dažiem kaimiņiem. Viņi cits ar citu uztraukti sarunājās, bet, tiklīdz pamanīja Timu, tā tūlīt izklīda kā vistu bars un pazuda savos dzīvokļos. Taču durvis visur pa­lika pusvirus, un aiz visiem logiem, kuriem viņš gāja garām, kustējās aizkari.

Pamāte palika stāvam pie pusatvērtajām durvīm, un viņai bija tāda sejas izteiksme, it kā tuvotos pasaules gals. No krīta bālās sejas Timām pretī rēgojās piesarkušais, smailais deguns. Un, tikko zēns bija pienācis pietiekami tuvu, viņa, ne vārda nebilzdama, iepļaukāja viņu pa abiem vaigiem un ierāva mājā.

— Kur ir nauda? — viņa priekšnamā ķērca.

— Nauda? — Tims vaicāja, neko nenojauzdams.

Viņš saņēma atkal divas pļaukas, tā ka galvā viņam sāka džinkstēt un acīs sariesās asaras.

— Dod šurp naudu, tu sliņķi, noziedznieki Nāc virtuvē!

Tims tika gandrīz vilkšus ievilkts virtuvē. Viņš vēl aizvien

nesaprata, kas noticis. Tomēr izvilka naudu no kabatas un no­lika uz virtuves galda.

— Ak debess, tie taču ir simti! — pamāte iekliedzās, blenz­dama Timā, it kā viņš būtu teļš ar divām galvām.

Par laimi, tieši šajā brīdī atvērās virtuves durvis un Bebera kundze tusnīdama iespraucās virtuvē. Aiz viņas parādījās arī Ervins, kas lielām acīm skatījās uz naudu, taisni vai aprīdams to.

— Pie prezidentiem neviens nav ielauzies, — Bebera kundze izdvesa. — Tur netrūkst ne feniņa!

Pēkšņi Tims saprata, kāpēc viņu tik nejauki sagaidīja: viņš Bebera kundzei jokodamies bija sacījis, ka ielauzīsies pie pre­zidentiem spēkstacijā. Un skolas biedriem viņš bija teicis to pašu. Un viņi bija redzējuši lielo naudas žūksni Tima kabatā un nosūdzējuši viņu.

Lūk, tā tas notika.

Viņš gribēja tagad visu paskaidrot, bet pamāte atkal kārtējo reizi runāja vienā laidā, un viņš nemaz netika pie vārda.

Tātad nepie prezidentiem! Turpat kautkurcitur. Kurtunau- dunozagi? Sakpatiesību! Kamērneatnāk policija! Visiieliņā zina! Sakpatiesību!

Tims sacīja patiesību:

— Es naudu neesmu zadzis.

Šoreiz pļaukas un sitieni pa galvu bira kā krusa, kamēr Be­bera kundze satvēra pamātes roku un zēnam klusi jautāja:

— Vai tu, Tim, man neteici, ka šovakar samaksāsi parādu par kūkām?

— Parādupar kūkām? Kāds tam sakarsarkūkām? pamāte kliedza aizlauztā balsī.

— Lūdzu, Tālera kundze, ļaujiet man mierīgi ar zēnu paru­nāt, — maiznieka sieva atbildēja.

Pamāte brēkdama noslīga uz virtuves krēsla un tvēra pēc Ervina rokas, un to viņš ar nepatiku arī ļāva. Bebera kundze turpināja tincināšanu:

— Tim, saki patiesību! Kā tu zināji, ka tev šovakar būs tik daudz naudas?

Šoreiz Tims īsu brīdi klusēja. Domas kā izbaidīti zvirbuļi vir­puļoja galvā: tikai neko neteikt par Lefueta kungu! Ne vārda par līgumu! Citādi tas nebūs vairs derīgs!

Beidzot Tims vilcinādamies sacīja:

— Es … reiz … pirms ilgāka laika atradu piecas … des­mit . . . markas. Un tāpēc gribēju aiziet uz zirgu skriešanas sa­cīkstēm un derēt uz kādu zirgu. — Viņš tagad runāja droši un tekoši. — Es domāju, ka varbūt kaut ko laimēšu, un, kad es derēju uz zirgu Maurīciju II, tad es to tur laimēju! — Viņš norādīja uz virtuves galdu. Tad izvilka no kabatas derību ta­lona pasakni un nolika blakus naudai.

Bebera kundze gribēja talonu aplūkot, bet pamāte bija jau pakampusi mazo papīra strēmelīti un nu to studēja vismaz piecas minūtes.

Neviens mazajā virtuvē neteica ne vārda. Tims stāvēja stīvs un kluss. Ervins bailīgi aplūkoja viņu no sāniem. Bebera kundze, sakrustojusi rokas uz krūtīm, smaidīja. Beidzot pamāte uzmeta derību talona pasakni uz galda un piecēlās.

— Derību nauda nav godīgi nopelnīta! — viņa sacīja un iz­gāja no virtuves.

Bebera kundze, apskatījusi mazo papīrīti, pamāja ar galvu un sacīja:

— Tev ir laimējies, Tim.

No istabas pamāte pasauca Ervinu. Viņas dēls paklausīgi iz- šļūca ara, Timām nebilzdams ne vārda.

Zēns, kas bija pārdevis savus smieklus, jutās kā spitālīgais. Caur asarām viņš jautāja Bebera kundzei:

—• Vai derēt patiešām ir negodīgi?

Maiznieka sieva tieši neatbildēja. Viņa sacīja:

— Neibaueri no lopkautuves arī laimēja loterijā. Un par to nopirka māju. Man Neibaueri ļoti patīk!

Tad viņa noskaitīja sev trīsdesmit markas, izņēma no priekš­auta kabatas četras markas, uzlika tās uz galda, sacīdama:

— Par kūkām ir samaksāts, Tim. Galvu augšā! — Un tad aizgāja. Tims dzirdēja, kā aizsitās mājas durvis.

Viņš stāvēja virtuvē viens. Viņu pārņēma spīts, izmisums un lielas skumjas. Mazliet padomājis, viņš paņēma naudu no galda, sabāza kabatā un gribēja atstāt māju. Viņš gribēja aiz­iet. Tālu prom no šejienes.

Kad viņš jau bija izgājis priekšnamā, atskanēja pamātes balss:

— Liecies tūlīt gultā! — Vilcinādamās viņa piebilda: — No­liec naudu virtuves bufetē!

Tims manīja, ka noskaņojums mainās. Viņš paklausīgi aiz­nesa naudu uz virtuvi un neēdis, satraukts un pārguris nolikās gultā. Otra gulta palika tukša. Ervins gulēja pie mātes.

Ātrāk, nekā varētu domāt, Tims ieslīga smagā miegā.