Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

Trīsdesmit otra loksne PA KĀPNEM SĒTAS PUSE

Tima apartaments atradās viesnīcas sētas pusē. Tāpēc viņš arī nedzirdēja barona kliedzienu, kad tam notika nelaime. Vis­pārējais apjukums bija tik liels, ka viņam par notikušo pazi­ņoja tikai daudz vēlāk. Pēc īsās telefona sarunas ar Lefuetu viņam radās sajūta, ka arī šis nelaimes gadījums noticis kā sē­nalu romānos, tāpat kā viss šajā dienā. Par šīm jūtām viņš kaunējās, kad iedomājās par slimo baronu, bet viņš neko ne­varēja darīt, ka tās gandrīz nomāca līdzcietību pret baronu.

Arī tālākais, ko Tims darīja, šķita kā sēnalu romānā. Tims tagad gatavojās rīkoties tā, kā noslēpumainā zīmīte bija ietei­kusi («Izvēlies kāpnes sētas pusē!») un kā Lefuets nojauta. («Vai gadīties, ka šie ļaudis pārģērbjas, tāpat arī zēns.») Ti­mām tagad noderēja kabatas nauda, ko barons pēdējā gadā bija devis vairāk nekā agrāk.

Tims piezvanīja istabenei un piedāvāja tai trīssimt marku, ja tā ātri un slepeni apgādātu viņam lietotas jūrnieka drēbes: zilas tūka bikses, tumši zilu puloveru ar augstu apkakli un ce­puri ar nagu. Meičai slepenais uzdevums likās aizraujošs, jo viņa laikam lasīja piedzīvojumu romānus. Meiča sacīja, ka vi­ņai jūrnieku biedrībā esot pielūdzējs, ko viņa satikšot ap asto­ņiem vakarā. No šā jūrnieka viņa varētu dabūt drēbes.

— Labi, — sacīja Tims. — Ietiniet drēbes tīrā gultas veļā un atnesiet tās līdz deviņiem vakarā!

— Bet, mister Braun, — meiča sacīja (Lefuets un Tims šeit bija pierakstījušies kā tēvs un dēls Brauni), — deviņos mēs taču nemainām gultas veļu! Labākajā gadījumā tikai peldu pa­lagu!

— Labi, tad ietiniet, manis dēļ, drēbes peldu palagā. Galve­nais, ka es tās saņemtu.

— Bet ko lai es saku kungam tur aiz durvīm, mister Braun?

— Kādam kungam? — jautāja Tims.

— Tam, kas man iedeva simt markas, lai es izdibinātu, ko jūs darāt!

— A, detektīva kungs! Sakiet viņam, ka es prasīju tabletes pret galvas sāpēm un jūs man ieteicāt paņemt no tām table­tēm, kas atrodas vannas istabā.

— Būs jau labi, mister Braun!

— Un vēl kaut kas: kad jūs šovakar deviņos ieradīsieties šeit, tas vairs nebūs jūsu darba laikā? Vai jūs uz brīdi neva­rētu tomēr uzvilkt darba drēbes?

— To es tik un tā būtu darījusi, mister Braun. Man darba drēbes ir arī mājās. Tās man būs mugurā zem mēteļa. Un pāri aubītei uzsiešu lakatu. Tad man šeit nebūs jāpārģērbjas.

— Lieliski, — sacīja Tims, un mutes kaktiņos viņam savil­kās krunciņas. — Tātad es uz jums varu noteikti paļauties?

— Pavisam noteikti, mister Braun. Un vai es arī varu no­teikti cerēt saņemt naudu?

— To jūs varat jau tūlīt saņemt! Jaunais cilvēks izņēma no kabatas portfeļa trīssimt marku un iedeva tās istabenei.

— Jūs nu gan esat vieglprātīgs! — meiča iesmējās. Par tādiem pakalpojumiem nemaksā iepriekš. Es jūs nepievilšu. Pa­gaidām sirsnīgs paldies! Uz redzēšanos!

— Līdz deviņiem! — Tims noteica. Tad viņš aizslēdza dur­vis un atgūlās. Kaut arī viņš nevarēja aizmigt, viņš tomēr gri­bēja atpūsties.

Tūlīt pēc deviņiem, kā bija norunāts, ieradās istabene. Melnā zīda ķitelī un aubīti galvā. Peldu palagu viņa bija piespiedusi pie krūtīm.

— Kungs man prasīja, ko es pie jums darīšot, — viņa čuk­stēja. — Es viņam sacīju, ka jūs šodien lūdzāt atnest ap asto­ņiem vakarā tīru peldu palagu.

— Jūs tiešām esat loti laipna, — Tims sacīja pēc iespējas skaļāk. Tad viņš pačukstēja: — Pasveiciniet savu pielūdzēju no jurnieku biedrības!

Šoreiz meiča atbildēja skaļi:

— Pateicos, mister Braun! Sirsnīgi pateicos! — Kad viņa gāja no apartamenta ārā, durvīs viņa vēlreiz pamirkšķināja Ti­mām. Un Tims pamirkšķināja pretī.

Jaunkundzes pielūdzējam, par laimi, nebija Džonija apmēri. Viņš, kā likās, augumā bija mazliet lielāks par Timu, bikses aiz bikšturiem varēja pavilkt uz augšu, un kas tur sevišķs, ja pulovers ir mazliet ērtāks.

Tims, uzlicis cepuri galvā, sevi spoguli gandrīz nepazina. Viņu nodeva tikai maigā sejas āda. Bet arī to varēja pārvei­dot: viņš noberza vaigus ar pumeku, kas bija vannas istabā, un pēc tam ierīvēja ar zemi, ko paņēma no puķu poda. Tad viņš seju nomazgāja un atkārtoja to pašu vēlreiz. Un tad vēl­reiz un vēlreiz. Iznākums bija apmierinošs: likās, Tims Tālers tikko pārcietis masalas. Tims no galvas līdz kājām izskatījās kā īsts jūrnieks.

Tagad viņam vajadzēja rūpīgi apsvērt, ko ņemt līdzi, jo šajā apartamentā viņš laikam vairs nekad neatgriezīsies. Viņš zi­nāja arī, ka pēc tam, kad būs atguvis smieklus, bagātā man­tinieka loma būs izspēlēta, bet tas viņu it nemaz nenomāca. Ko lai paņem līdz?

Viņš nolēma paņemt līdz tikai dažus dokumentus, vairāk neko: pasi, līgumu par pardotajiem smiekliem, līgumu par rē- derejas HHS pirkšanu, līgumu par leļļu teātra pariešanu viņa īpašuma un niecīgo, noslēpumaino, sīki aprakstīto zīmīti. Šos piecus dokumentus viņš kārtīgi salocīja, iebāza dziļajā jūr­nieka bikšu pakaļējā kabatā un rūpīgi to aizpogāja.

Tims sava mūža svarīgākajam brīdim bija sagatavojies. Tik­mēr jau pienāca vienpadsmitā vakara stunda. Tad viņš vēl kaut ko izdarīja: citu pēc citas izsmēķēja trīs cigaretes. Tagad no viņa vēdīja tabakas smaka un balss kļuva rupjāka. (Viņš pats gan nesmēķēja, tomēr viesiem vienmēr glabāja cigaretes palisandra koka kārbiņā.)

Tagad bija svarīgi aiziet no viesnīcas tā, lai nepamanītu detektīvi. (Kad viņš izsmēķēja cigareti, pulkstenis jau rādīja vienpadsmit un piecpadsmit minūtes.) Kapt ārā pa logu būtu pārāk uzkrītoši latad atlika tikai viens ceļš — iziet ārā pa viesnīcas duivīm. Tāpēc vajadzēja novērst detektīvu uzma­nību. Tims zināju, ka to izdarīt: viņš uzrakstīja baronam īsu vēstuli, kurā novēlēja viņam drīzu izveseļošanos, un tad pie­zvanīja izsūtāmajam. (Bija jau vienpadsmit un trīsdesmit mi­nūtes.)

Viesnīcas izsūtāmais, kas ieradās, bija apmēram Tima ve­cumā, taču izskatījās daudz jaunāks. Viņam bija sarkani mati, strups deguns bezbailīgajā sejā, un tas Timām bija pa prā­tam.

— Vai jūs būtu ar mieru par divsimt markām manis dēļ nospēlēt nelielu teātri? (Tas bija viss, kas palika pāri no Tima kabatas naudas.)

Izsūtāmais zēns nosmīnēja.

— Kas man būtu jādara?

— Pie manām durvīm stāv detektīvs …

— Zinu, — zēns sacīja, arvien vēl smīnēdams.

— Vajadzētu novērst viņa uzmanību. Paņemiet šo vēstuli un aizbāziet to aiz svārku piedurknes atloka tā, lai maliņa mazliet būtu redzama. Ja detektīvs kaut ko jautās par vēstuli un to viņš noteikti darīs, es viņu pazīstu —, izliecieties, it ka jūs būtu apjucis un vēstuli nedrīkstētu rādīt. Ejiet ātrā solī līdz gaiteņa stūrim. Detektīvs jums sekos un piedāvās jums naudu, lai redzētu vēstuli.

— Par to jūs, mister Braun, varat būt drošs.

— Jā gan. To es zinu. Es jūs lūdzu tik ilgi ķīvēties ar detek­tīvu, kamēr es paspēju iziet no sava apartamenta un pazust no viesnīcas pa sētas durvīm. Vēstuli viņš, protams, diīkst lasīt.

Strupdegunis šķelmīgi pasmaidīja.

— Tātad man viņš jāaizkavē kādas četras piecas minūtes. Darīts! Tad es varu arī mazliet pakaulēties, un jūs man dosiet tikai simt marku.

Tims gribēja kaut ko teikt, bet izsūtāmais tikai pamāja:

— Nē, nē, lai paliek! Simt marku ir pilnīgi pietiekami. Sprie­žot pēc jūsu apģērba, diez vai jūs gribat nokļūt starp bagāt­niekiem. Gluži labi, ja kādreiz ir mazliet sīknaudas.

— Varbūt jums ir taisnība, — Tims sacīja. — Tātad sir­snīgi pateicos! Šeit ir vēstule un šeit — simt marku. Un, kad jūs detektīvu būsiet aizvilinājis aiz stūra, varbūt jūs varētu mazliet ieklepoties.

— Viss būs, kā nākas, mister!

Izsūtāmais iebāza naudu krūšu kabatā un vēstuli aizbāza aiz piedurknes atloka. Tad viņš pretēji aizliegumam sniedza Timām roku, laipni sacīdams:

— Daudz laimes, Braun!

— Laime man var noderēt, — Tims nopietni atteica un pa­spieda izsūtāmajam roku.

Kad izsūtāmais bija aizgājis, Tims pielika ausi pie durvīm. Sirds viņam, likās, jau atkal pukstēja kaklā.

Tad viņš sadzirdēja riešanai līdzīgu klepošanu. (Pulkstenis bija vienpadsmit un četrdesmit piecas minūtes.) Uzmanīgi Tims atvēra durvis. Gaitenis bija tukšs.

Kad viņš durvis klusi aiz sevis aizvēra, viņš nepūlējās tas aizslēgt. Ar dažiem sojiem viņš jau bija līdz kāpnēm, kuras veda uz viesnīcas sētas durvīm. («Ej pa sētas kāpnēm.» Un viņš tā darīja.)

Neviens viņu neaizkavēja. Kāda istabene, kurai viņš nomur­mināja «labvakar», viņu, liekas, nepazina.

Asfalts laistījās spuldžu gaismā. Bija sācis smidzināt. Kāds vīrietis ar lietussargu stāvēja ielas otrā pusē, taču viņš bija aizgriezis galvu. Laternu apgaismojumā pazibēja niķelētais briļļu ietvars.

Tagad tikai neskriet. Paslaistīties, uzsvilpot, kā to dara jūr­nieki! Tims paskatījās apkārt, it kā nezinātu, kurp doties, pa­svilpoja un tad devās rātsnama virzienā. Neviens viņam nese­koja. Atskatīties viņš neuzdrošinājās. Arēji mierīgs, taču patie­sībā vai galu dabūdams no uztraukuma, viņš lika soli pēc sola, tad iegriezās kādā ieliņā un sāka skriet. Tikai pie paša rāts­nama laukuma — tornī pašlaik pulkstenis sāka sist — viņš ap­stājās. Laukumā viņš redzēja veselu rindu taksometru, bet tikai vienam bija ieslēgts motors. Kad Tims lēni piegāja pie takso­metra, viņš pazina Džoniju, tas arī bija pārģērbies.

Pulkstenis tornī bija jau nositis. Bija iestājusies pusnakts, «tramvaju melnā stunda».

Tims atvēra durvis un apsēdās blakus stūrmanim.

Džonijs sacīja:

— Piedodiet, es esmu aizņemts. Pārsēdieties uz nākamo tak­sometru! — Uz savu braucēju viņš pat nepaskatījās, tikai ne­mitīgi vēroja tirgus laukumu.

— «Apmeklē «Pielīpi gulbim»! Iegūsti, ko ieguva prin­cese,» — Tims paklusā balsī sacīja.

Tagad Džonijs pagrieza galvu.

Cilvēkbērns, Tim, ka tu izskaties?

Manai islabenci jūrnieku biedrībā ir pielūdzējs, Džonij!

— Vai kads tev seko?

— Šķiet, ka ne.

Automašīna pabrauca garām dažiem apgaismotiem skatlo­giem, netālu no Rēdinga Iiigus sliauji nogriezās pa labi un tad devās ostas virzienā.

— Vai tev, Džonij, kāds seko?

— Iespējams gan, Tim. Jau kādu pusstundu man ir tāda sa­jūta, ka mani kāds novērotu. Bet tā ir tikai sajūta, vai tu sa­proti? Noteiktu mašīnu vai noteiktu personu, kas man sekotu, līdz šim neesmu manījis. Brauksim pa sānielām.

Stūrmaņa tuvumā Tima satraukums mazliet aprima. Šo brau­cienu ar taksometru pusnaktī Tims bija iedomājies dramatis­kāku.

Lai gan viņi visu laiku brauca pa noslēpumainām, tumšām blakus ieliņām, tomēr tie bija mierīgākie mirkļi šinī piedzīvo­jumiem pilnajā dienā.

Džonijs brauca ātri, bet droši. Dažreiz viņš pameta skatienu spogulī. Taču, likās, neviens viņam nesekoja.

Automašīna, kas drīz pēc tam parādījās viņiem aiz muguras, brauca bez ugunīm.

Vairākas reizes Tims jautāja par Krešimiru, taču Džonijs viņu pārtrauca:

— Pagaidi, kamēr viņu redzēsi, Tim! Es tevi lūdzu.

— Vai es drīkstu tev, Džonij, kaut ko pajautāt, kam nav ne­kāda sakara ar Krešimiru?

— Ko tu gribi zināt? (Pašlaik viņi brauca cauri Altonai.)

— Kā tu zināji, ka mēs ar baronu ieradīsimies lidmašīnā?

Stūrmanis iesmējās.

— Vai tu atceries kādu kungu, vārdā Seleks?

— Jā, un kā vēl!

— Viņš mums par to paziņoja. Kad lidmašīna nolaidās, mēs visus taksometrus no lidlauka aizvācām. Jūs nemaz citu tak­sometru nevarējāt paņemt kā tikai šo. Tas pieder manam svai­nim.

— Bet kā jūs zinājāt, ka mēs ņemsim taksometru? Parasti mēs biaucam ar firmas mašīnu.

— Seleka bajs zināja, ka jūs abi, Tim, ieradīsitiies inkog­nito. Pat firma nezināja par jūsu ierašanos. Seleka bajs pat izdomāja uzlaist baronam kaklā tavu pamāti. Vai tas ko deva?

— Nē, Džonij. Neko nedeva. Un, ja Krešimirs ari neko ne­var darīt, tad .. .

— … tad esmu ar mieru vai slotu aprīt, Tim. Ar visu kātu un sariem. Bet nerunāsim vairs par to. Pagaidi! (Viņi vairs ne­atradās tālu no Elbas šosejas, kas pienāca tuvu Evelgenei.)

Piepeši Džonijs negaidot iesmējās.

— Kas tev notika?

— Es domāju par tavu darījumu ar baronu, kad tu savas ak­cijas apmainīji pret rēdereju. Es, protams, tūlīt pat rīkojos un nosaucu rēdereju, jo noteikti zināju, ka tā tiek pārdota. Vai tu patiešām to dabūji?

— Pirkšanas līgums man, stūrman, ir kabatā.

— Visu cieņu, Tim! HHS ir ļoti izdevīgs darījums! Ja tev vajadzīgs stūrmanis . ..

Tagad viņi uzbrauca uz Elbas šosejas un Džonijs spogulī pa­manīja, ka viņiem seko automašīna ar izdzēstām ugunīm.

Viņš zēnam neko neteica, tikai palielināja ātrumu un laiku pa laikam pameta skatienu spogulī.

Tims kaut ko sacīja, taču Džonijs viņā neklausījās. Viņš redzēja, ka mašīna aiz viņiem arī palielina ātrumu un mazpa- mazām tuvojas.

Bremzes iekviecās kā cūka pirms kaušanas. Džonija labā roka Timu pasargāja, lai tas ar galvu neietriektos automašīnas vēja stiklā. Taksometrs bija spēji nobremzējis. Aptumšotā automa­šīna pašāvās viņiem garām.

— Arā! — uzbrēca Džonijs.

Priekša uz šosejas bija dzirdams, kā iekaucās citas brem­zes.

Stūrmanis rāva Timu sev līdz pāri ielai pa stāvām, šaurām kāpnēm lejā, pa labi krūmos iekšā, tad pāri mūrim, pēc tam viņi ieskrēja kādā alus pagrabiņā un pa citu izeju no pagra­biņa izdiāzās ārā, vēlreiz pārkāpa pāri mūrim un tad pa vēl stāvākām kāpnēm devās atkal lejā.

— Kas noticis, Džonij? Vai mums tomēr kāds sekoja?

— Taupi spēkus, Tim. Ar šo manevru mēs esam ieguvuši nedaudz laika, mēs nedrīkstam atpalikt. Lejā stāv Krešimirs.

Tims paklupa; Džonijs viņu satvēra un pa pēdējiem pakā­pieniem nonesa lejā. Tims ieraudzīja apgaismotu uzrakstu «Velna kāpnes».

Džonijs zēnu nolika zemē un iesvilpās. Kaut kur tuvumā arī iesvilpās.

— Dari tūlīt to, ko tev Krešimirs sacīs, — Džonijs čukstēja.

No tumsas iznira divi stāvi: Krešimirs un Rikerta kungs.

Kamols Tima kaklā bija it kā izaudzis ābola lielumā.

Dod man roku, un saderēsim, ka tu atgūsi savus smiek­lus. Žigli! T

Lai gan Tims bija galīgi apjucis, viņš tomēr sniedza roku Krešimiram.

— Saderēsim . . .

— Stāt! — kāds sauca kāpņu augšgalā. — Stāt! — Taču pašu saucēju nevarēja redzēt.

Krešimirs sacīja mierīgi un noteikti:

— Saderēsim uz vienu feniņu, ka tu neatgūsi savus smiek­lus.

— Saderēsim . . .

— Stāt! — kāds kliedza.

— Turpini! — Džonijs čukstēja.

— Saderēsim uz vienu feniņu, ka es atgūšu savus smieklus, Krešimir.

Džonijs izšķīra rokas, ka parasts. Tad iestājās baiss klu­sums.

Tims bija saderējis, kā viņam lika, taču viņš nesaprata, kas īsti bija noticis. Viņš stavēja kluss un mierīgs, nezinādams, ko darīt.

Trīs pazīstamas sejas, ko daļēji apspīdēja tālās laternas gaisma, bija pievērstas Timām. Viņa paša seja nebija redzama, tikai gabaliņš pieres kā balts plankumiņš mirdzēja tumsā.

Rikerta kungs kā apmāts raudzījās uz šo bālo pieri. Tieši tādā apgaismojumā viņš Timu jau vienreiz bija redzējis. Resto­rānā, kas atradās tikai dažu soļu attālumā, — leļļu teātra izrā­des laikā. Un cilvēku vien pazīt var no tā, ka smieties prot tas stundā īstajā. Un Rikerta kungs baiļpilns sev jautāja, vai tikai šī bija īstā stunda.

Arī Krešimirs un Džonijs raudzījās šajā gaismas apmirdzē­tajā pierē, un tas bija vienīgais, ko tumsā varēja saskatīt.

Zēna acis bija pievērstas zemei. Tomēr viņš juta jautājošos skatienus. Viņam bija tāda neskaidra sajūta, it kā kaut kas no krūtīm kāptu uz augšu, kaut kas kluss, viegls, līdzīgs putnam, it kā cīruļu treļļi, kas laužas brīvībā. Bet Tims vēl bija pārāk nespēcīgs, un šis nespēks padarīja viņu bezpalīdzīgu. Kaut kas viņā ieguldzējas, balss it kā aizrāvās. Tomēr vēl viņš nebija at­guvis savus vecos smieklus, drīzāk gan smiekli bija atguvuši viņu. Tagad, kad ilgi lolotais, gadiem gaidītais mirklis bija pie­nācis, — tagad Tims juta, ka pats vēl ir ļoti nevarīgs. Viņš ne­smējās, bet smiekli bija pārņēmuši viņu. Viņš atradās savas laimes varā. Jau toreiz leļļu teātrī zēns bija pamanījis, cik līdzīgi ir vaibsti raudot un smejoties, toties tagad viņam likās, ka būtībā nav nekādas starpības starp smiekliem un raudām. Tims reizē smējās un raudāja. Viņš ļāva sevi sapurināt, Jāva asarām līt pār vaigiem un ļāva rokām nespēkā noslīgt gar sā­niem. Viņš jutās kā no jauna piedzimis.

Un tad notika kaut kas neparasts: Tims caur asaru plīvuru ieraudzīja tuvojamies trīs gaišas sejas, un pēkšņi tagadne pār­vērtās par pagātni. Viņš bija atkal mazs zēns, kas stāvēja pie lodziņa hipodromā; viņš bija laimējis naudu, daudz naudas. Viņš raudāja aiz prieka par laimestu un aiz bēdām par tēvu, kas to vairs nepiedzīvoja. Un tad viņš dzirdēja čērkstošu vi-

rieša balsi sakām: «Ei, mazais, ja cilvēkam gadījusies tāda laime kā tev, tad taču nevajag raudāt.»

Tims paskatījās uz augšu.

Kaut kur no viņa atmiņu nostūrīšiem tagad vajadzēja iznirt vīram ar krunkainu seju un tikpat sakrunkotu uzvalku. Bet šā vīra tēls pagaisa. Tā vietā parādījās cits stāvs — dzīvais Džo­nijs. Un līdz ar stūrmani pēkšņi atgriezās atkal tagadne, nakts pie restorāna Evelgenē, apgaismotās kāpnes, kas veda augšup tumsā, un trīs senie draugi, kuru sejas it kā raustījās starp smiekliem un raudām.

Atgūtie smiekli kā vētra bija saviļņojuši Timu. Bet tagad bija iestājies bezvēja brīdis. Tims atkal juta varu par saviem smiekliem. Ar roku viņš noslaucīja asaras un nomierinājies jautāja:

— Vai jūs, Rikerta kungs, vēl atceraties, ko es jums ap­solīju, kad devos prom no Hamburgas?

— Nē, Tim.

— Es toreiz sacīju: kad atgriezīšos, es smiešos. Un to es tagad varu, Rikerta kungs! To es varu, Krešimir! D/onij, es varu smieties. Vienīgi .. . (Aizrautīgo smieklu guldzēšana vi­ņam neļāva brīdi runāt.) Vienīgi nesaprotu, kā tas notika.

Tima draugi bija nobažījušies, vai tikai zēns aiz laimes nav zaudējis prātu, un nopriecājās, ka beidzot var ar viņu prātīgi parunāt.

— Tu jau sen būtu varējis smieties, — Krešimirs paskaid­roja.

— To es nesaprotu.

— Kā skanēja derības, ko mēs abi noslēdzām?

— Mēs saderējām, ka es atgūšu savus smieklus.

— Pareizi. Kas būtu noticis, ja tu derības laimētu?

— Es būtu atguvis savus smieklus. Un tagad tie man ir!

Bet tu atgūtu tos arī tad, ja derības zaudētu!

Tikai tagad zēnam atausa gaisma. Viņš smiedamies iesita sev pa pieri un izsaucās:

— Protams! Arī derības zaudējot, es būtu atguvis smieklus. Es ar jebkuru cilvēku būtu varējis saderēt, ka atgūšu smiek­lus. Tā vai tā es būtu tos atguvis.

— Ne jau gluži tik vienkārši, manu zēn, — sacīja Džonijs. — Tu nekādā ziņā nevarēji saderēt ar jebkuru cilvēku. Tad jau tu būtu izpaudis, ka tev nav smieklu, un to tu nedrīkstēji darīt. Tu varēji saderēt tikai ar to cilvēku, kas zināja par tavu līgumu ar Lefuetu, tas ir, ar Krešimiru.

— Ar mani, — Krešimirs papildināja, derības tu noteikti laimētu.

Un tagad, kad Tims vairs nealka savu smieklu, kad viņš at­kal bija sveiks un vesels, viņš pēkšņi saprata, cik viss bijis vienkārši. Viņš nebija gājis vis pa taisnu ceļu, bet apjukumā un izmisumā gadiem ilgi bija klīdis pa apkārtceļiem. Viņš bija izgudrojis sarežģītus plānus, kur runa bija par milzīgam vēr­tībām. Savus smieklus viņš bija atguvis daudz lētāk, daudz lē­tāk, nekā maksā astotdaļa mārciņas margarīna, — par vienu feninu.

Tik lēti iznāk smiekli, ja par tiem grib samaksāt nauda, bet to īstā vērtība nav atsverama pat ar miljoniem. Ar smiekliem netirgojas, saka Seleka bajs. Smiekli jānopelna.