Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

Četrpadsmitā loksne NEIESPĒJAMĀS DERĪBAS

Tims baidījās no Dženovas, bet tai pašā laikā alka šās pilsē­tas.

Viņa baiļpilnā nepacietība tika krietni pārbaudīta, jo pagāja daudz dienu, kamēr tvaikonis «Delfīns» beidzot iegriezās Dže­novas ostā. Tas notika saulainā dienā īsi pirms pusdienas. Kaut kāda iegansta dēļ Tims bija iegājis stūres mājā. Te nu viņš stā­vēja blakus stūrmanim Džonijam un raudzījās pāri uz Dženovas pilsētas kalnaino daļu. Viņš bija uzvilcis melnbalti rūtotas bik­ses un apsējis bieza, pelēka linu auduma priekšautu.

Dženovas mājas bija skaidri saredzamas. Ielās varēja saska­tīt pat omnibusus un automašīnas. Ar katru mirkli pilsētu va­rēja skaidrāk saredzēt.

Pēkšņi Džonijs pārsteigts it kā iekunkstējās, it kā ierūcās. Tims izbrīnījies uz viņu paskatījās: stūrmanis bija samiedzis acis. Tad viņš tās atvēra, bet tikai lai tūlīt atkal aizvērtu un pēc tam atkal plaši atplestu. Tad Džonijs pavisam lēni un gandrīz svinīgi sacīja:

— Es kļūstu traks!

Tims kaut ko nojauta. Rīkle viņam it kā izžuva. Taču viņš neuzdrošinājās atkal pamest skatienu uz Dženovu. Viņš, acis nenovērsis, raudzījās stūrmanī.

Džonijs tagad paskatījās uz viņu un, galvu purinādams, sa­cīja:

— Tev bija taisnība, Tim, Dženovā ir lidojoši tramvaji. Tu esi laimējis derībās.

Tims ar grūtībām rija siekalas. Nebija nekādas jēgas novērst acis no tā, kas bija noticis. Viņš pagrieza galvu un paskatījās uz kalnaino pilsētas daļu. Kādā ielā, starp mājām, gaisā lidi­nājās tramvajs, īsts tramvajs. To varēja skaidri redzēt. Bet pēkšņi zem tramvaja parādījās bruģis, stingrs ielas bruģis ar sliedēm. Pēkšņi tramvajs vairs nelidinājās, bet gan ripoja pa sliedēm.

— Tā bija tikai mirāža, — Tims gandrīz gavilēdams iesaucās. — Es derības esmu zaudējis!

— Tu, liekas, priecātos, ja zaudētu derības, — Džonijs pār­steigts sacīja, un Tims manīja, ka pielaidis kļūdu. Bet, iekams viņš paspēja kļūdu izlabot, Džonijs turpināja: — Tu tomēr derī­bas esi laimējis, Tim. Mēs saderējām, ka Dženovā var redzēt lidojošus tramvajus, nevis ka tādi ir īstenībā. Un es, bez šau­bām, redzēju lidojošu tramvaju.

— Tātad esmu laimējis. Cik jauki! — Tims sacīja. Un šoreiz viņš centās piešķirt savai balsij priecīgāku pieskaņu. Tomēr balss palika tāda pati aizsmakusi, un no jautrības nebija ne vēsts.

Cik labi, ka Džonijam vajadzēja uzmanīt stūres ratu!

— Kā tev vispār ienāca prātā šīs trakās derības? — Džonijs pār plecu jautāja. — Vai tu bieži laimē tik dīvainās derībās?

— Es vēl nekad neesmu nevienas derības zaudējis, — Tims vienaldzīgs atbildēja. — Es katru reizi laimēju.

Stūrmanis uzmeta viņam ašu skatienu.

— Zēn, ko tu te tēlo! Ir derības, kuras nemaz nevar laimēt.

— Piemēram, kādas? — Tims ieinteresēts jautāja. — Nosau­ciet man šādas derības!

Stūrmanis viņam atkal uzmeta ašu, pētošu skatienu. Viņam šķita, ka ar zēnu kaut kas nav kārtībā. Taču viņš bija paradis uz jautājumiem atbildēt. Viņš uzstūma balto cepuri uz pieres un pakasīja pakausi. Atkal kaut kas ciets atsitās pret logu. Džo­nijs pagrieza galvu, bet neko neredzēja. Un pēkšņi viņam ienāca prātā atbilde.

— Es zinu kādas derības, kuras tu, Tim, nekādā ziņā nelai- mēsi.

— Es saderu, stūrman, kaut vēl neesmu tās dzirdējis. Ja es zaudēju, jūs varat paturēt savu ruma pudeli!

— Tu grasies pirkt sivēnu maisā, zēn? Manis dēļ. Rums pa­liek rums, un, ja tu katrā ziņā gribi zaudēt, — lūdzu, zaudē. Tātad saderēsim …

Stūrmanis apklusa, paskatījās uz zēnu un jautāja:

— Vai tu patiešām domā ar mani saderēt? Es jautāju tikai tāpēc, ka gribu laimēt ruma pudeli.

— Esmu ar mieru saderēt! — Tims sacīja tik noteikti, ka Džonijs nomierinājās.

— Tātad saderēsim, ka tu vēl šovakar būsi bagātākais cil­vēks pasaulē.

— Tātad bagātāks par Lefuetu? — Tims, elpu aizturējis, jau­tāja.

— Tieši tā!

Tad zēns pastiepa labo roku ātrāk, nekā Džonijs to bija gai­dījis. Sīs bija neiespējamas derības. Derības, kuras viņam vaja­dzēja zaudēt. Skaļi Tims sacīja:

— Saderēsim uz pudeli ruma, ka es vēl šovakar būšu bagā­tāks par baronu Lefuetu.

— Zēn, tu esi jucis, — sacīja Džonijs, palaizdams Tima roku vaļā. — Esmu vismaz atguvis savu pudeli ruma.

Šajā acumirklī stūres mājā ienāca kapteinis.

— Ko tad misiņš te dara? — viņš saīdzis prasīja.

— Viņam jāatnes tase kafijas, kaptein! — sacīja Džonijs.

— Lai tad viņš, lūdzams, pasteidzas.

Timām vajadzēja doties lejā uz kambīzi. Viņš labprāt būtu dziedājis, bet, kas vairs nevar smieties, nevar arī dziedāt.

Kad viņš stūres mājā ienesa tasi kafijas, kura divās vietās bija pāršļakstījusies pāri, kapteinis vēl arvien turpat stāvēja. Džonijs vecajam aiz muguras smīnēdams piemiedza aci. Tims darīja to pašu, tikai sejas izteiksme viņam palika nopietna. Tad viņš aizsteidzās uz virsklāju. Vislabprātāk viņš būtu skaļi smē­jies. Taču viņa mute tikai spēja savilkties smieklu grimasē. Bet aizrautīgie smiekli kā neradās, tā neradās.

Kāda vecāka holandiete, kas zēnam nāca pretī uz klāja, no­bijās no viņa mežonīgās sejas izteiksmes. Viņa vēlāk kabīnē sacīja savai kaimiņienei: «Šajā zēnā slēpjas velns. Noslēdziet naktīs kabīnes durvis.»

Uztraukumā Tims aizlīda aiz enkura vindas kuģa pakaļgalā, notupās uz saritinātu tauvu kaudzes un nolēma šeit sēdēt, ka­mēr nonāks Dženovā. Viņš bija dzirdējis, ka Dženovā ir sla­vens leļļu teātris. Viņš gribēja turp doties, lai varētu būt sme­jošs zēns starp smejošiem ļaudīm. Viņš iztēlojās, ka vēl jaukāk būtu pastaigāties pa ielām un uzsmaidīt nepazīstamam patī­kama izskata cilvēkam, kādai mazai meitenītei vai vecai sie­vietei. Tims pilnīgi ieslīga šai izdomātajā pasaulē, kas bija sau­les un laipnības pilna. Tas, ka saule zilajās debesīs svilināja viņam seju, vērta šos sapņus vēl ticamākus un reālākus.

Kuģa skaļrunī kāda ķērcoša balss kaut ko ziņoja, bet Tims tam nepievērsa uzmanību. Viņš sapņoja.

Pēc brīža ziņojums tika atkārtots. Izdzirdis savu vārdu, Tims sāka ausīties un tā noklausījās ziņojuma beigas:

«.. . Tāleram tūlīt pie kapteiņa stūres mājā!»

Sapņi izgaisa kā ziepju burbuļi. Piepeši viņam saule likās gandrīz vai drūma šai karstajā svelmē.

Kapteinis savā īgnajā vienaldzībā nekad nebija par Timu in­teresējies. Vajadzēja būt kādam ārkārtējam iemeslam, kāpēc kapteinis lika pasaukt zēnu.

Tims piecēlās kājās, devās nedrošā gaitā pa klāju un trešo reizi šajā rītā pa dzelzs kāpnēm uzkāpa laivu klājā. Rokas, ar kurām viņš turējās pie dzelzs margām, bija nosvīdušas.

Stūres mājā kapteinis viņu tā dīvaini uzlūkoja, turklāt nepa­visam nebija vienaldzīgs, kā parasti. Stūrmanis, galvu nepa­griezdams, skatījās taisni uz priekšu.

— Tavs vārds ir . . . — Kapteinis apklusa, iekrekšķinājās un sāka vēlreiz no gala: — Jūsu vārds ir Tims Tālers?

— Jā, kapteiņa kungs!

— Jūs esat dzimis …

Kapteinis nolasīja zēna dzīves datus no kādas lapas, ko tu­rēja rokā, un Tims katru datumu apliecināja ar: «Jā, kapteiņa kungs!» Turklāt no sasprindzinātām gaidām zēnam acīs sane­sās asaras.

Kad īsā nopratināšana bija beigusies, kapteiņa roka ar lapu noslīga un iestājās dīvains klusums. Uz grīdas lēkāja saules zaķīši, un Tims aplūkoja stūrmaņa plato skaustu, bet stūrma­nis vēl arvien, acis nenovērsis, raudzījās taisni uz priekšu.

— Es jūs laikam drīkstu pirmais apsveikt, — kapteinis pār­trauca klusumu.

— Ar ko, kapteiņa kungs? — Tims jautāja pavisam smalkā, čiepstošā balstiņā.

— Ar šo! — kapteinis pamāja uz papīra lapu savā rokā. Un tūlīt pajautāja: — Vai jūs esat barona Lefueta radinieks?

— Nē, kapteiņa kungs.

— Bet jūs taču viņu pazīstat personīgi?

— Jā gan . ..

— Tagad es jums nolasīšu radiogrammu:

«barons lefuets miris punkts paziņot timam tāleram ka viņš iecelts par vienīgo mantinieku punkts jaunais barons lefuets mirušā barona dvīņubrālis pārņem aizbildniecību līdz

pilngadībai punkts lefueta akc sab feniks redereja dženovā pa­rakstījis direktors grandici»

Tims ar sastingušu seju joprojām skatījās uz stūrmaņa skaustu. Neiespējamākās derības pasaulē bija laimētas. Par vienu vienīgu pudeli ruma. Viņš, četrpadsmit gadu vecs zēns, šajā acumirklī bija kļuvis par bagātāko cilvēku pasaulē. Bet viņa smiekli bija miruši līdz ar baronu un tiks apbedīti arī līdz ar baronu. Bagātākais cilvēks pasaulē bija visnabadzīgākais starp cilvēkiem. Viņa smiekli bija zuduši uz visiem laikiem.

Stūrmaņa skausts pakustējās. Pavisam lēni Džonijs pagrieza galvu. Timā noraudzījās svešas, izbrīna pilnas acis. Bet zēns tās redzēja tikai mirkli.

Tieši laikā Džonija rokas paspēja satvert nesamaņā slīgstošo Timu.