Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

Trīspadsmitā loksne VĒTRA UN BAILES

Timu bija satraucis tas, ko stāstīja Krešimirs. Bez tam jūra šajā naktī bija stipri bangaina. Zēns tāpēc gulēja nemierīgi un valstījās no viena sāna uz otru. Miegā Tims sadzirdēja pērkona grāvienu. Mazliet vēlāk gar aizmigušā zēna plakstiņiem nozib- snīja baismīgi gaišs zibens, un jauns briesmīgs pērkons ieska­nējās ausīs, kas miegā bija kļuvušas nedzirdīgas.

Tims iekliegdamies uztrūkās augšā. Viņam šķita, ka starp pērkona grāvieniem būtu sadzirdējis savus smieklus. Viņš at­plēta acis un iluminatorā ieraudzīja divas ūdenszilas acis, kas lūkojās viņam tieši sejā.

Bailēs un šausmās nosvīdis, viņš atkal aizvēra acis un ne­spēja pat pakustēties. Tā viņš notupēja, uz priekšu saliecies, veselu mūžību, kamēr galu galā iedrošinājās atkal atvērt acis un klusi pasaukt Krešimiru.

Stjuarts neatbildēja. Arā aiz plānās dzelzs sienas trakoja jūra un dārdēdama gandrīz ritmiski sitās pret to. Tims vairs neuz­drošinājās paskatīties iluminatorā. Viņš skaļāk pasauca Kreši­miru. Taču aizvien nesaņēma atbildi.

Tad viņš iekliedzās tik skaļi, ka nobijās pats no savas balss.

— Krešimir! — viņš kliedza gandrīz necilvēciskā balsī. Bet arī uz šo kliedzienu atbildes nebija.

Tims atkal aizvēra acis, lai nebūtu jāskatās iluminatorā, un centās sataustīt lampas aukliņu virs galvas. Sataustījis lampas auklu, viņš uztraukumā to pārrāva, tomēr gaisma iedegās. Zēns atvēra acis.

Tumsa un tai līdzi arī bailes atkāpās kaktos. Tims pārliecās pār gultas malu, lai paskatītos uz Krešimiru, bet Krešimira gulta bija tukša.

Tad no tukšās kajītes stūriem viņam atkal sāka mākties virsū bailes. Zēns sāka drebēt pie visām miesām un, ieraudzījis sevi trīcam spogulī virs mazgājamā trauka, izbijās pats no savas ņirdzīgās sejas, kas raudzījās viņam pretī.

Dīvainā kārtā attēls spogulī izraisīja viņā niknumu. Viņš iz­lēca no gultas un ātri uzrāva drēbes mugurā. Likās, it kā bai­les būtu saistītas ar viņa attēlu spogulī, bet pats viņš varētu brīvi izvēlēties, ko darīt un ko ne. Saņēmis drosmi, viņš iz­skrēja gaitenī. Pa zvalstīgo kuģi viņš aiztaustījās līdz dzelzs kāpnēm un uzkāpa augšā. Tur kāds vilnis, kas šļāca pāri, sa­mērcēja viņu līdz ādai. Taču viņš steidzās garām tauvām un kārtīm, spītēdams vētrai, uzkāpa uz laivu klāja un beidzot iegāja siltajā un piekvēpušajā stūres mājā, kuru vāji apgais­moja bieza stikla lampa.

Tur stāvēja lācīgais Džonijs, vīrs no Hamburgas, un izbrīnī­jies raudzījās zēnā.

— Kas tev šeit augšā vajadzīgs tādā laikā?

— Stūrman, kur ir Krešimirs? — Tims kliedza, lai pārspētu jūras rēkšanu.

— Krešimirs ir slims, manu zēn, taču neraizējies. Viņam aklā zarna iekaisusi, un mūsu dienās no tā vairs nemirst!

— Bet kur viņš ir? — Tims neatlaidīgi atkārtoja. — Kur ta­gad ir Krešimirs?

— Nejauši tuvumā gadījās patrulējoša krasta laiva. Tā viņu aizveda malā. Vai tu nemanīji, ka mašīnas apstājas?

— Nē, — Tims sacīja nomākts. Un mierīgā balsī piebilda:

— Krešimirs nav slims. To visu sarīkojis barons. Es redzēju viņa acis iluminatorā.

— Tu iluminatorā redzēji barona acis? — Džonijs smējās.

— Nu gan tu fantazē! Nāc noģērbies, paņem tur to segu un no­liecies uz šā mīkstā sola. Šeit augšā pie manis tev noteikti ne­rādīsies slikti sapņi!

Siltajā stūres mājā blakus šim nosvērtajam un labsirdīgajam milzim arī Timām pašam likās, it kā viņš to visu būtu izfanta­zējis. Tomēr šajā acumirklī viņš atcerējās paziņojumu pa radio, ka barons ieradies Riodežaneiro, un atkal ieraudzīja sevi trī­cošu un ņirdzīgu spogulī virs mazgājamā trauka. Viņš nolēma, ka no barona var visu ko sagaidīt un nevajadzētu no viņa pā­rāk baidīties. Jo, par laimi, Tims bija redzējis baronu arī ne­spēcīgu.

Zēns klusēdams nolikās uz mīkstā sola, kas uz visam pusēm zvalstījās, tāpēc ka kuģa šūpošanās augšā bija vairāk jūtama nekā apakšā kajītē.

Juceklīgās domas galvā un savādā sajūta vēderā neļāva Ti­mām vairs aizmigt. Tā viņš nogulēja vaļējām acīm vairākas stundas pēc kārtas, turpretim Džonijs mierīgi stāvēja pie stūres rata, tikai šad tad izsmēķēdams pa cigaretei. Tikmēr vētra pa­mazām norima.

Sajā laikā Tims centās izgudrot visdīvainākās derības. Tām vajadzēja būt tik neparastām, ka viņam noteikti jāzaudē. Ba­rons bija smējies par Tima bailēm — nu viņam pašam vaja­dzētu izjust bailes. Lai arī kā zēns gudroja, nevienas derības, liekas, nevarēja pārspēt barona velnišķīgās īpašības. Pieņem­sim, viņš saderētu, ka lazdas rieksts ir lielāks par kokosriekstu; bet kurš tādās muļķīgās derībās ielaidīsies? Un diez vai Lefuets neuzokšķerētu tādu zemes nostūri, kur lazdas rieksti patiešām būtu lielāki par kokosriekstiem. Timām šīs derības, tāpat kā daudzas citas šajā naktī, likās neiespējamas. Piedzīvojumu ar Rikerta kungu tramvajā viņš atcerējās īstajā brīdī.

Bet kas notiktu, viņš pēkšņi iedomājās, ja nevarētu aizbildi­nāties ne ar kādu pārrautu vadu? Ja piepeši tādai spēcīgai dzelzs mašīnai kā tramvajs vajadzētu pamest sliedes un aizli­dot? Tramvajs taču nav cīrulis. Lai arī kādas šausmīgas spējas piemīt Lefuetam, tomēr viņš nav burvis!

Tims iedomājās, ka atradis barona vājo vietu. Atbalstījies uz elkoņiem, viņš sauca:

— Stūrman, vai jūs zināt, ka Dženovā ir lidojoši tramvaji?

— Liecies tik slīpi un guli nost! — Džonijs nemaz nebija pārsteigts. — Tu atkal fantazē.

— Atvainojiet, stūrman, taču šoreiz esmu pilnīgi pamodies. Es zinu pavisam skaidri, ka Dženovā ir lidojoši tramvaji. Es sa­deru ar jums uz pudeli ruma!

— Velna milti! — Džonijs sacīja. — Es gribētu zināt, ar ko tu samaksāsi par šo ruma pudeli.

— Man viena ir jūrnieka maisā! — Tims meloja. — Tātad vai mēs saderam vai ne?

Džonijs pagriezies sacīja:

— Un, kaut tu derētu uz veselu miljonu, es tomēr neticu. Es pazīstu pārāk labi kā Dženovu, tā tramvajus!

— Tad jūs varat mierīgi derēt. Pudele ruma stūrmanim ir tīrais nieks!

— Vai tu dod savu goda vārdu, ka atkal liksies gulēt un vērsi ciet acis, ja es ar tevi saderēšu?

— Goda vārds! — Tims iesaucās.

Tad stūrmanis sniedza zēnam roku, sacīdams:

— Ja Dženovā … — Viņš pēkšņi aprāvās, jo kaut kas ciets atsitās pret stūres mājas lodziņu. Liekas, tā bija tikai nejauša sagadīšanās. Tāpēc Džonijs atkārtoja:

— Ja es Dženovā redzēšu lidojošu tramvaju, derības būšu zaudējis un tu saņemsi pudeli ruma. Ja es nevienu neredzēšu, ruma pudele no tava jūrnieka maisa piederēs man. Un tagad, lūdzu, guli! Pēc trim stundām tev sākas darbs.

Šoreiz Tims patiešām aizmiga. Un sapnī viņš dzirdēja sevi smejamies. Bet starp smiekliem griezīgi zvanīja tramvajs, kas virs viņa galvas traucās pa debesīm. Kad, dienai austot, stūr­manis viņu modināja, zēnam aizvien ausīs zvanīja, un tas viņu biedēja.

Tims baidījās no Dženovas.