Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

Ceturtā loksne PĀRDOTIE SMIEKLI

Ilgi gaidītajā svētdienā Tims agrak nekā citās reizēs gribēja aizzagties uz hipodromu. Bet, viņam par nelaimi, ap pustri- jiem pamāte nejauši paskatījās sienas kalendārā un pēkšņi at­cerējās, ka šodien ir viņas kāzu diena — diena, kad viņa ap­precējās ar Tima tēvu. Pamāte mazliet iešņukstējās (to viņa darīja labprāt), un uzreiz radās tūkstošiem dažādu pienākumu: vajadzēja aiznest uz kapiem puķes, nopirkt kūkas, samalt ka­fiju un ielūgt kādu kaimiņieni, bija jāizgludina un jāuzvelk cita kleita; Timām vajadzēja nospodrināt visus apavus, un Er­vinam bija jānopērk puķes.

Tims labprāt būtu apņēmies sagādāt ziedus kapam. Ja viņš pasteigtos, vēl laikā varētu nokļūt hipodromā. Bet, kad pamāte bija uztraukusies (un viņa uztraucās labprāt), bija grūti preto­ties viņas rīkojumiem, jo tad viņa uztraucās vēl vairāk un beidzot brēkdama ieslīga krēslā, tā ka tikpat vajadzēja paklau­sīt. Tims atsacījās no jebkādiem iebildumiem un paklausīgi gāja pie maiznieka. («Ej no otras puses! Trīs reizes pieklauvē! Saki, ka ir svarīgi!»)

Viņu nemulsināja maiznieka sievas saīgusī seja. («Neliecies ne zinis par viņas rūkšanu! Neej prom, nedabūjis kūkas! Pa­liec pie vecās skābuma ķērnes stāvam, kamēr viņa tev ko ie­dod!»)

Un viņš pamātes pasūtījumu izpildīja tieši ta, kā bija likts. («Sešus bišu dūrienus! Ne otrās šķiras! Tikai labāko! Pasaki viņai to!»)

Diemžēl viņš no maiznieka sievas saņēma atbildi, uz kuru pamāte viņu nebija sagatavojusi. Bebera kundze tā sauca maiznieka sievu —, proti, sacīja:

— • Iekams es atkal pierakstu, vispirms jāsamaksā vecais rē­ķins! Tā arī mājās pastāsti! Kas nevar samaksāt, lai nepērk kūkas! Tu pasaki mierīgi. Par divdesmit sešām markām kūkas! Gribētu zināt, kas tās aprij! Tik daudz kūku nepērk pat prezi­denti no spēkstacijas! Un viņiem garšo kūkas, par to vari būt pārliecināts, zēn!

Brīdi Tims stāvēja mēms aiz brīnumiem. Šad tad viņš no mā­tes dabūja cukura kliņģeri vai pusi bišu dūriena, bet kūkas par divdesmit sešām markām — tie bija veseli kūku kalni! Vai pa­māte slepeni ēda kūkas, kad kaimiņiene nāca uz kafiju? Viņš zināja, ka abas sievas bieži sēdēja kopā, kad viņi ar Ervinu bija skolā. Vai arī Ervins būtu lielais kūku ēdējs?

— Vai kūkas uz parāda pircis mans brālis? — Tims jau­tāja.

Tas arī ir parādnieku sarakstā, — Bebera kundze nošņāca. — Bet galvenokārt kūkas pirkusi tava māte brokastīm. Varbūt viņa ir tava pamāte. Tu laikam to nemaz nezini?

— Kā nu ne, — Tims žigli apgalvoja. — To, protams, zinu!

Bet īstenībā viņš neko nezināja. Viņā tas neizraisīja sašu­tumu, viņš pat nenoskaitās, viņu tikai apbēdināja tas, ka šī kūku ēšana notika tik slepeni, viņam nezinot, un ka tika ietai­sīti parādi.

— Tā, — Bebera kundze beigās sacīja, - un tagad ej bez kūkām uz māju un pasaki, ko es tev sacīju. Skaidrs?

Tims palika nekustīgi stāvam. («Neliecies ne zinis par viņas rūkšanu! Neej prom, nedabūjis kūkas! Paliec pie vecās skā­buma ķērnes stāvam, kamēr viņa tev ko iedod!»)

Viņš sacīja:

— Šodien taču ir tā diena, kad mans tēvs apprecēja manu māti, es gribēju teikt, pamāti. Bez tam … — Pēkšņi Timām ie­nāca prātā darījums ar rūtaino kungu, hipodroms un derī­bas. Viņš ātri turpināja: — Bez tam, Bebera kundze, naudu es jums atnesīšu šovakar; un naudu par bišu dūrieniem, ko man tagad iedosiet, jūs arī dabūsiet! Noteikti!

— Tu grāsies man atnest naudu?

Bebera kundze vilcinājās, taču kaut kas zēna balsī viņai šķita sakām, ka viņa var paļauties, vismaz daļēji.

Drošības labad viņa pajautāja:

— Kur tu dabūsi naudu?

Tims savilka drūmu seju, kā to dara laupītāji teātrī, un sa­cīja iespējami dobjā balsī:

— Bebera kundze, es to nočiepšu prezidentiem spēkstacijā!

Zēns notēloja laupītāju tik patiesi, ka Bebera kundze iesmē­jās, atmaiga, un, vārdu sakot, viņš dabūja prasītos sešus bišu dūrienus un piedevām vēl septīto, kas netika pieskaitīts.

Pamāte stāvēja durvīs, kad Tims ieradās ar kūkām. Viņa iz­skatījās vēl aizvien (vai arī atkal) uztraukta un runāja vienā laidā:

— Man vajadzēja labākietpašai, vaiviņa kaut koteicapar pierakstīšanu? Vaiar bišudūrienu vissirkārtībā, kāpēc neko- nesaki?

Tims labāk būtu nokodis mēli nekā atstāstījis sarunu ar Be­bera kundzi. Bez tam viņam vajadzēja doties uz hipodromu un uztraukumi un izskaidrošanās ar pamāti prasīja laiku. Tāpēc viņš sacīja:

— Vienu bišu dūrienu viņa man iedeva par velti. Māt, vai es drīkstu iet rotaļāties? (Vārdu «māte» viņš pamātes klātbūtnē līdz šim nekad nedabūja pār lūpām.)

Viņa tūdaļ atļāva Timām iet projām un iedeva līdz pat vienu bišu dūrienu. («Kad sievietes sarunājas, tev ir garlaicīgi. Ej vien mierīgi rotaļāties, bet nāc laicīgi mājās, līdz sešiem pie­tiks.»)

Tims skrēja uz hipodromu, cik ātri vien jaudāja, un pa ce­ļam noēda bišu dūrienu, pie tam vismaz trīs piciņas no pildī­juma nokrita zemē un viena, protams, uz tumši zilajām svēt­dienas biksēm.

Rūtainais kungs stāvēja pie hipodroma ieejas. Lai gan pir­mais skrējiens bija jau sācies, viņš nemaz nebija nepacietīgs vai uztraukts. Šodien viņš bija pati laipnība. Timām vajadzēja ar viņu doties restorāna dārzā dzert limonādi un atkal ēst bišu dūrienu. Šajā svētdienā viss saistījās tikai ar bišu dūrienu.

Bez tam svešais ar visnopietnāko seju pasaulē taisīja tā­dus jokus, ka Tims smējās vēderu turēdams.

Viņš taču ir lāga cilvēks, domāja zēns. Tagad varu saprast, kādēļ tēvs viņu ieredzēja.

Turklāt svešais laipni raudzījās viņā maigām, brūnām acīm. Ja Tims bijis asāks vērotājs, viņš būtu pamanījis, ka kungam iepriekšējās svētdienās acis bija aukstas, blāvi zilas kā zivij. Taču Tims nebija ass vērotājs. Dzīve viņu vēl tikai mācīja par tādu kļūt.

Beidzot rūtainais kungs ierunājās par darījumu.

— Mans mīļais Tim, — viņš iesāka, — es grasos tev piedā­vāt naudu, cik vien tu gribi! Es nevaru to noskaitīt uz galda skanošās monētās. Toties varu tev piešķirt spēju laimēt jebku­rās derībās! Jebkurās, vai saproti?

Tims nomākts pamāja, tomēr uzmanīgi klausījās.

— Protams, šādas spējas es nepiešķiru tev par velti, to tu sapratīsi! Tām ir sava vērtība!

Atkal Tims pamāja ar galvu. Un tad uztraukts jautāja:

— Ko jūs par to prasāt?

Brīdi svešais vilcinājās un domīgs raudzījās Timā.

— Ko es prasu, tu gri-bi zi-nāt? — Viņš stiepa vārdus kā košļājamo gumiju. Bet tad vārdi sekoja cits citam, tā ka tos tikko varēja saprast:

— … praspartotavsmieklus!

Svešais gan manīja, ka bija runājis pārāk ātri un nesapro­tami.

Tāpēc viņš atkārtoja teikumu:

— Es prasu par to tavus smieklus!

— Vairāk neko? — Tims smiedamies jautāja.

Bet, kad brūnās acis noraudzījās viņā tā dīvaini, gandrīz vai bēdīgi, smiekli aprāvās bez parastās aizraušanās.

— Tātad esi ar mieru? — rūtainais kungs jautāja.

Tims nejauši paskatījās uz bišu dūrienu savā šķīvī. Viņam bija jādomā par Bebera kundzi, par parādiem un visu to, ko viņš varētu nopirkt, ja būtu daudz naudas. Un viņš sacīja:

— Ja tas ir īsts darījums, tad esmu ar mieru!

— Labi, zēn, vēl būtu jāparaksta līgums!

Rūtainais kungs izvilka papīru no krūšu kabatas, atlocīja, nolika Timām priekšā uz galda un sacīja:

— Izlasi pamatīgi!

Un Tims lasīja:

1. Šis līgums noslēgts starp L. Lefueta kungu no vienas puses un Timu Tālera kungu no otras puses (dat.)… (vieta)… Lī­gums izgatavots divos vienādos eksemplāros, un to paraksta abas puses.

— Ko nozīmē — puses? — Tims jautāja.

— Tā sauc abus līguma slēdzējus.

— Ak tā!

Tims lasīja talak:

2. Tims Tālera kungs ar šo novēl savus smieklus L. Lefueta kungam pilnīgā lietošanā.

Kad Tims otro reizi izlasīja vārdus «Tims Tālera kungs», viņš jutās gandrīz pieaudzis. Šo triju vārdu dē| vien viņš bija ar mieru līgumu parakstīt. Viņš nenojauta, ka šis nelielais ot­rais punkts pārvērtīs visu viņa dzīvi.

Viņš lasīja tālāk:

3. Lai atlīdzinātu to, L. Lefueta kungs apņemas gādāt, ka Tims Tālera kungs laimē visās derībās. Pie tam bez ierobežoju­miem.

Tima sirds iepukstējās straujāk. Tālāk:

4. Abu pušu pienākums ir par šo darījumu klusēt.

Tims pamāja.

5. Ja viena puse šo darījumu izpauž trešajai personai un ceturtajā punktā minēto pienākumu klusēt lauž, otrai pusei paliek spēja a) smieties vai b) laimēt derībās, turpretim vai­nīgajai pusei spēja a) smieties vai b) laimēt derībās pilnīgi zud.

— To es nesaprotu, — Tims sacīja, raukdams pieri.

L. Lefueta kungs — beidzot mēs zinām viņa vārdu — pa­skaidroja:

— Redzi, Tim, ja tu lauzīsi šo pienākumu klusēt un kādam par darījumu pastāstīsi, tu zaudēsi spēju laimēt derībās, bet sa­vus smieklus tikpat neatgūsi. Un otrādi, ja es par to kādam pastāstīšu, tu saņemsi savus smieklus atpakaļ, pie tam tev pa­liks spēja laimēt derībās!

— Saprotu, sacīja Tims. — Klusēt nozīmē būt bagātam bez smiekliem. Runāt nozīmē būt nabagam, arī bez smiekliem!

— Tieši tā, Tim! Bet lasi tālāk!

Un Tims lasīja:

6. Ja Tims Tālera kungs kādas derības zaudētu, L. Lefueta kungs apņemas Tima Tālera kungam atdot viņa smieklus. Pro­tams, līdz ar to Tims Tālera kungs zaudē spēju turpmāk lai­mēt derībās.

— Tas ir tā . . . — Lefueta kungs gribēja paskaidrot, bet Tims jau bija sapratis un pārtrauca viņu:

— Es zinu: ja es vēlāk kādas derības zaudēju, es savus smieklus saņemu atpakaļ, toties vairs nekādās derībās nelai­mēju.

Pēdējo punktu viņš izlasīja pavirši:

7. Sī vienošanās stājas spēkā no tā brīža, kad abas puses: būs parakstījušas abus eksemplārus. Vieta datums. .. .

Lefueta kungs kreisajā pusē jau bija parakstījies. Tims at­zina, ka tas ir kārtīgs līgums. Viņš izņēma no kabatas zīmuļa galu un gribēja parakstīties. Bet Lefueta kungs viņu aizturēja.

— Mums jāparakstās ar tinti, — viņš sacīja un sniedza Ti­mām pildspalvu/kas izskatījās tīra zelta un šķita pavisam silta, it kā būtu pildīta ar remdenu ūdeni. Bet zēns neievēroja, ka: tā ir zelta, un arī nejuta, ka tā ir silta. Viņš domāja tikai par turpmāko bagātību un drosmīgi parakstīja savu vārdu zem abiem dokumentiem. Viņš parakstījās ar sarkanu tinti.

Tikko tas bija noticis, Lefueta kungs ļoti jauki iesmējās un sirsnīgi pateicās. Tims sacīja «lūdzu!» un mēģināja smieties,, bet viņam neizdevās pat pasmaidīt. Lūpas pret viņa gribu pa­lika sakniebtas un mute kļuva par šauru svītru.

Lefueta kungs paņēma vienu līguma eksemplāru, salocīja to un iebāza krūšu kabatā. Otru viņš iedeva Timām, sacīdams šādus vārdus:

— Noglabā labi! Ja kāds tavas nolaidības dēļ to dabūs sa­vās rokās, tu būsi lauzis klusēšanas zvērestu. Tad tev varētu slikti klāties.

Tims pamāja, tāpat salocīja līgumu un aizbāza aiz cepures oderes, kas vienā malā bija atārdījusies. Tad rūtainais kungs nolika uz galda divus piecmarku gabalus, sacīdams:

— Tas būs tavas bagātības sākums!

Viņš atkal smējās Tima smiekliem. Un pēkšņi viņam kaut kur bija jāsteidzas. Viņš pasauca viesu apkalpotāju, samaksāja tam, piecēlās un, ātri pateicis: «Daudz laimes, zēn,» — aizgāja.

Timām ar derībām bija jāpasteidzas, jo drīz vajadzēja sāk­ties pēdējam skrējienam. Viņš piegāja pie lodziņa, palūdza de­rību talonu un bez lielas galvas lauzīšanas derēja uz Maurī- ciju II. Ja līgums, kas pabāzts zem cepures oderes, bija pareizs, šim zirgam vajadzēja laimēt.

Un Maurīcija II laimēja.

Tims, kas šoreiz bija derējis uz desmit markām, saņēma vai­rākus simtus marku, ko paslēpšus iebāza kreisajā svārku ka­batā. Tad viņš steidzīgi aizgāja no hipodroma.