Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli

Deviņpadsmitā loksne DŽONIJS

Kamēr Tims vai veselu mūžību gaidīja tramvaju, viņš laiku pa laikam paskatījās pār plecu uz pils ieeju, taču redzēja tur tikai durvju sargu. Liekas, par viņa ilgo prombūtni vēl neviens neraizējās.

Nepacietīgi zēns pētīja izkārtni ar satiksmes grafiku: tās vidū bija iemontēts taisnstūra veida spogulis. Un pēkšņi jau trešo reizi šajā dienā viņš atspulgā ieraudzīja atbildi savam jautājumam, kas īsti barons ir par cilvēku. Proti, spogulī Tims varēja redzēt, ka pie pils stāv tā automašīna, ar kuru viņi abi ar Lefuetu bija atbraukuši. Aiz šīs automašīnas stāvēja vēl di­vas un pie priekšējās mašīnas sarunājās divi vīrieši, no kuriem viens rādīja tieši uz Timu.

Stāvot pieturā, zēnam ienāca prātā, ka direktors Grandici laivā bija runājis par detektīviem, kuriem pastāvīgi būšot Tims jāapsargā. Tie laikam bija viņa slepenie sargi. Un tas bija ne­lāgi, jo barons nedrīkstēja zināt, ka Tims tiekas ar Džoniju.

Tieši tagad nāca tramvajs. Tam bija piekabināti divi tā sau­camie vasaras vagoni — vaļējas platformas. Šīs vaļējās platfor­mas Timām bija ļoti parocīgas. Kopš smiekli viņam vairs ne­piederēja, viņš mazpamazām bija mācījies visu apdomāt mie­rīgi un saprātīgi. Arī tagad viņam bija skaidrs, kā jārīkojas. Viņš iekāpa vidus vagonā, izspiedās caur ļaudīm, kas tur stā­vēja, un, pirms tramvajs sāka kustēties, izkāpa pa otru pusi ārā. Tad viņš pārskrēja pār ielu. Viņš tikko paguva nokļūt uz pretējā trotuāra, kad garām aizdrāzās sacīkšu mašīna.

Iekams Tims ieskrēja šaurā ieliņā, viņš ātri vēlreiz apgriezās un redzēja, ka viens detektīvs grasās šķērsot ielu. Tims sa­prata, ka nepieciešams ir nevis ātrums, bet gan viltība, lai va­rētu izmukt no apsardzes. Par laimi, viņš bija nokļuvis tādu ieliņu labirintā, kur vairumam māju bija divas izejas. Zēns mierīgi iegāja kādā bufetē, kur smaržoja pēc cepeša un olīvu eļļas, izgāja pa pretējām durvīm ārā, nokļuva ieliņā, kur maju priekšā pārdeva ceptu tinteszivi, ieslīdēja kādās durvīs, virs kurām bija rakstīts «Trattoria», izgāja tratorijai cauri, nokļuva juvelieru ieliņā, kuras mājas logos bija kaudzēm saliktas rotas­lietas, skrēja gabaliņu gar logiem, pārskrējis uz otru pusi, ie­griezās pavisam neliela šķērsieliņā, tad nokļuva mazā tirdziņā starp namamātēm, kas tērzēja un kaulējās, izskrēja atkal cauri kādai tratorijai, kur oda pēc skāba vīna izgarojumiem, un pēk­šņi viņam priekšā stāvēja autobuss ar atvērtām durvīm. Zēns žigli ielēca tajā, durvis tūlīt aiz viņa aizvērās, un autobuss sāka braukt.

Konduktors smaidīdams padraudēja viņam ar pirkstu un iz­stiepa roku, lai saņemtu braukšanas naudu. Tims, kas par naudu nemaz nebija domājis, neapzināti iebāza roku sarkanmelni svītrotās žaketes kabatā un atvieglots sataustīja gan sīknaudu, gan papīrnaudu. Viņš pasniedza konduktoram naudas zīmi, sa­cīdams:

— Kristofors Kolumbs.

— Hm? — jautāja konduktors.

— Kristofors Kolumbs! Piemineklis! zēns atkārtoja, tur­klāt centās runāt sevišķi skaidri.

Tagad konduktors Timu saprata.

— II monumento di Cristoforo Colombo, — viņš pārlaboja pamācošā tonī. Un Tims rātni atkārtoja:

II monumento di Cristoforo Colombo!

— Rene! Bene! — konduktors smējās. — Lab! Lab!

Viņš izdeva Timām astoņdesmit piecas liras, noplēsa biļeti un ar zīmēm lika saprast, ka laikus pateiks,, kur izkāpt.

Tims nopietni pamāja, nodomādams: «Ir gan laimējies!» Prie­cāties par to viņš nevarēja, toties jutās atvieglots.

Pēc desmit minūtēm — pa to laiku autobuss vispirms bija pabraucis garām ostai, pēc tam pa stāvu ielu uzbraucis augšā — pēc desmit minūtēm konduktors pieskārās Tima ple­cam un parādīja starp palmām lielu, baltu pieminekli, kas stā­vēja priekšpusē kādai milzīgai ēkai ar daudzām stikla durvīm.

Zēns pateica itāliski vienīgo vārdu, ko zināja: «Grazie!» Pa­teicos! Tad viņš izkāpa no autobusa un kā pazudis stāvēja

plašā laukumā. Viņš noskārta, ka lielā celtne ir stacijas ēka. Pulkstenis virs galvenās ieejas rādīja bez piecām minūtēm as­toņi.

Laukumā starp cilvēkiem Tims nevarēja saskatīt nevienu de­tektīvu. Taču arī stūrmani Džoniju viņš neredzēja. Pavisam lēni viņš devās pāri laukumam uz pieminekli, apgāja tam apkārt un atrada stūrmani, kas stāvēja pie palmas, visā augumā iz- slējies. Tims nevarēja viņu neieraudzīt. Zēns pieskrēja viņam klāt un vislabprātāk būtu apkritis ap kaklu, ja vien viņš ne­būtu tik neiedomājami garš.

— Es izmuku, Džonij, — viņš aizelsies sacīja. — Barons man uzsūtīja detektīvus. Tomēr…

— Barons? — stūrmanis zēnu pēkšņi pārtrauca. — Es do­māju, ka viņš miris!

— Viņš pārvērties savā tā dēvētajā dvīņubrāli.

Džonijs nosvilpās caur zobiem. Tad, saņēmis Tima roku, sa­cīja:

— Aiziesim uz kādu mazu krodziņu. Tur mūs barons tik ātri neatradīs. Un viņš aizvilka zēnu sev līdz.

Tas, ko Džonijs bija nosaucis par krodziņu, īstenībā pelnīja labāku vārdu. Tā bija gara, šaura telpa, kas pašā gala kļuva plašāka un izveidoja pustumšu, gandrīz kvadrātveidīgu viesu istabu. Tur bija ēvelētu dēlu grīda, un gar visām sienām līdz pašiem griestiem tumši brūnos plauktos bija saliktas visāda veida un dažādas krāsas pudeles. Tas izskatījās gandrīz vai svi­nīgi, kā pudeļu svētnīcā.

Stūrmanis aizvilka Timu pie brīva galdiņa pašā telpas galā. Seit viņus no durvīm nevarēja redzēt. Kad pienāca viesmīlis, Džonijs pasūtīja divas ceturtdaļglāzes sarkanvīna. Tad viņš no kreisās un no labās svārku kabatas izvilka pa ruma pudelei, nolika tās zem Tima krēsla un sacīja:

Tas ir tavs laimests. Es tas paslēpju, lai viesmīlis nedo­mātu, ka mēs gribam sukt līdzpaņemtos dzērienus.

Arī Tims izvilka kaut ko no savas krūšu kabatas. Tā bija vēstule Rikerta kungam.

— Vai tu to, Džonij, nepaņemtu līdzi uz Hamburgu? Baidos to uzticēt pastam.

— Lai notiek, manu zēn! — Stūrmanis iebāza vēstuli savos svārkos. Tad viņš sacīja: — Tu tagad izskaties kā īsts švīts. Būt bagātam laikam ir loti patīkami?

— Tas mazliet nogurdina, — Tims atbildēja. Taču uzves­ties var, kā grib. Nekad nav jāsmejas, ja nevēlas, — varbūt vienīgi pie fotogrāfa — un tas jau ir ļoti daudz.

— Vai tev ir kaut kas iebilstams pret smiekliem? — Džonijs pārsteigts jautāja.

Tims juta, ka ir izpļāpājies. Viņš taču nevienam nedrīkstēja /.paust, ka pārdevis savus smieklus. Taču, kamēr viņš domāja, ktī savu kļūda vērst par labu, Džonijs joprojām tērzēja tālāk. Stūrmanis, runājot par smiekliem, liekas bija savā elementā, jo viņš runāja raitāk un pat mazliet smalkāk nekā parasti.

— Es piekrītu, — viņš sacīja, — ka smiešanās aiz pieklājī­bas var krist, uz nerviem. Nekas nav tik šausmīgs, kā jūrnieku mītnes, kurās no agra rīta līdz vēlam vakaram smaida vecas ;.mtes. Viņas smaida, kad brīdina no alkohola; viņas smaida, kad liek skābus kāpostus uz šķīvja; viņas smaida, kad skubina uz lūgšanu; viņas smaida pat tad, kad griež ārā aklo zarnu. Smaida, smaida gan rītos, gan pusdienā, gan naktīs. Patiešām 1as ir neciešami! Tomēr…

Nāca viesmīlis ar vīnu un abiem pieklājīgi uzsmaidīja. Tims

— Prozit, Tim! Uz tavu laimi! Prozit, Džonij!

Tims tikai mazliet pagaršoja skaņo vīnu.

Likdams glāzi uz galda, Džonijs norūca pie sevis:

— Kaut es varētu izdibināt, kas īsti noticis!

Tims tomēr saprata, ko Džonijs bija teicis. Viņš pēkšņi it ka atdzīvojās un pačukstēja:

Mēģini parunāt ar Krešimiru. Viņš visu zina un drīkst tev to pateikt. Es to nevaru. Es nedrīkstu.

Jūrnieks domīgi paskatījās uz zēnu un beidzot sacīja:

Man šķiet — es zinu, ar ko tev ir darīšana. — Tad viņš p.ui galdam pieliecās tuvāk Timām un uzstājīgi jautāja; — Vai t.is tēvainis tev parādījis kādus burvju trikus?

Nē, — Tims sacīja. — Viņš man neko nav rādījis, bet no- sk.iitija kādu vecu teicienu. — Un zēns pastāstīja stūrmanim par sarunu viesnīcas salonā, par dīvainajiem buramajiem vār­diem un nokritušo kroņlukturi.

Notikums ar kroņlukturi Džoniju, šķiet, ārkārtīgi uzjautri­nāja. Viņš taisni vai rēca no smiekliem, jautri uzsita pa galdu, tā ka glāzes nošķindēja un vīns pārlija pāri, un nospurdzās: Tur jau, zēn, jāplīst no smiekliem! Tas ir neiespējami! Vai tu maz zini, ka tu šim mērkaķim esi trāpījis visvārīgākajā vietā, Tim? Nopietni, mazais!

Džonijs atkal atlaidās krēslā.

— Tu tiešām neko labāku nevarēji izdarīt kā sadauzīt kroņ­lukturi. Kaut ko tādu šis kungs necieš! Sevišķi šādos brīžos ne.

Stūrmanis jautri pacēla rokas uz augšu, kā buroties bija da­rījis Lefuets, un izsmejot, taču it kā svarīgi sacīja:

Kungs pār žurkām un pār pelēm, Mušām, vardēm, blaktīm, utīm!

Tims neapzināti arī bija atlaidies pret krēsla atzveltni. Viņš Joti uztraucās, ja kāds smējās vai zobojās par baronu. Pirmo reizi pēc ilga laika viņš dzirdēja smieklus, kas viņam nepa­tika.

Kamēr Džonijs zobodamies būrās, Tims skatījās uz koka grīdu. Pēkšņi viņš ieraudzīja milzīgi treknu žurku, kas sātaniski smalkā balsī iesvilpās un nebaidīdamās skrēja pie Džonija kā­jām, it kā gribēdama viņam iekost.

Tims, kam žurkas riebās, kliedza:

— Stūrman, žurka!

Arī Džonijs bija pamanījis dzīvnieku. Viņš rīkojās neticami ātri un attapīgi. Viņš pavilka atpakaļ to kāju, kuru, liekas, žurka bija noskatījusi, zibenīgi ātri pacēla otru kāju un ar spēcīgu spērienu sašķaidīja žurkai galvu. Uz grīdas dēļiem pa­lika guļam kaut kas tik riebīgs un pretīgs, ka Tims ātri novēr­sās. Viņam kļuva nelabi.

Taču Džonijs — šis nesatricināmais Džonijs tikai noņir- dzās:

Kungs atsūtījis savu vēstnesi. Dzer vīnu, Tim, un neska­ties uz grīdu!

Šoreiz zēns ieņēma no glāzes krietnu malku, kas tūlīt pat iedarbojās. Nelabums pārgāja, taču sāka reibt galva.

Tad Džonijs ierunājās:

— Mums vairs nav daudz laika, Tim. Drīz viņš ieradīsies pats. Tikai ievēro: ja tev kaut kas liekas neticams, tad tas arī nav! Vai tu saproti, ko es domāju?

Tims nesaprašanā papurināja galvu, kas reiba aizvien vai­rāk.

— Es gribēju teikt, — Džonijs paskaidroja, — dauzi vien kroņlukturus arī turpmāk, kad barons sāk krist tev uz ner­viem. Skaidrs?

Tagad Tims piekrītoši pamāja. Taču saprata tikai pusi no tā, ko Džonijs sacīja. Acu plakstiņi zēnam kļuva smagi, jo viņam jau Palaco Kandido bija jādzer vīns un alkoholu dzert viņš ne­bija radis.

— Smejies par to, mērkaķi, cik vien vari, Džonijs turpināja. — Tu esi mantojis pietiekami daudz, lai varētu no­pirkt sev ārējo brīvību, bet iekšējo brīvību, manu zēn, tu no­pirksi ar citu kapitālu: ar smiekliem. Angļiem ir tāds vecs sakāmvārds, ka . . .

Stūrmanis sarauca pieri.

— Dīvaini, — viņš norūca. — Nupat es vēl zināju šo tei­cienu un tagad esmu aizmirsis. Liekas, tas man ir uz mēles gala. Pie visa vainīgs vīns.

— Man arī vīns nav nācis par labu, — Tims sacīja ar stīvu mēli. Taču Džonijs Tima piezīmi tikpat kā neievēroja. Viņš aiz­vien vēl lauzīja galvu, kāds šis teiciens ir, un pēkšņi iesaucās: — Atceros: «Teach me laughter, save my soul!» Kā man tas agrāk neienāca prātā! — Viņš smējās pats par savu aizmāršību, iesita sev pa pieri un uzreiz, aizvien vēl smiedamies, noslīga no krēsla uz grīdas, kur bāls un nekustīgs palika guļam netālu no beigtās žurkas. Kad Tims, mirklī atskurbis, uzlēca kājās un izbijies raudzījās apkārt pēc palīdzības, viņa skatiens apstājās pie viesmīļa, kas vienaldzīgs raudzījās šurp. Tieši tajā brīdī viesmīlis no kāda saņēma naudu. Sis kungs Timām bija uzgrie­zis muguru, taču zēns uzreiz viņu pazina. Tas bija barons.

Timu atkal pārņēma tāds sasprindzinājums, kas jieļāva vi­ņam rīkoties un runāt saskaņā ar viņa raksturu. Arēji mie­rīgs viņš pamāja viesmīlim un tad notupās pie Džonija, kas ne­samaņā lēni, ar pūlēm, taču skaidri saprotami atkārtoja angļu sakāmvārdu: «Teach me laughter, save my soul!»

Drīz pēc tam Tims ieraudzīja aiz sevis viesmīli un baronu.

Talera kungs, kāda sagadīšanās! iesaucās Lefuets, iz­likdamies pārsteigts. — Mēs jūs meklējam jau veselu stundu.

Ja stūrmanim būs noticis kas ļauns, es ziņošu par jums, baron, un par jums, viesmīli, arī! — Tims sacīja, neieklausī­damies barona vārdos.

Lefuets kļuva jautrs.

Nav ko uztraukties, viņš sacīja smaidīdams. — Viņa veselībai nekas ļauns nav noticis. Taču no darba viņš būs jā­atlaiž. Tāds spēcīgs vīrs viegli atradīs darbu dokos.

Ziņkārīgākie lokāla viesi pa to laiku bija sadrūzmējušies ap galdu un cits caur citu deva labus padomus. Džoniju, acīm re­dzot, viņi uzskatīja par piedzērušu.

Lefuets, kas centās nepievērst sev uzmanību, vilka Timu aiz piedurknes līdzi.

- Jūsu fotoattēls, Tālera kungs, šodien ievietots visos laik­rakstos. Būtu nepatīkami, ja kāds jūs šeit pazītu. Par stūrmani jums patiešām nav ko raizēties. Nāciet, iesim!

Kaut gan Timām nepatika atstāt Džoniju bezsamaņā vienu, viņš tomēr gaja baronam līdz uz ielas. Lefuets nedrīkstēja ma­nīt, kā viņš īstenībā jūtas. Bez tam zēnam bija tāda dīvaina nojauta, ka šajā neizprotamajā spēlē ar beigto žurku, samaņu zaudējušo Džoniju un angļu sakāmvārdu uzvarētājs tomēr bija stūrmanis, nevis barons. Iekšēji nomierinājies, Tims izgāja no krodziņa, kur plauktos gar sienām bija saliktas pudeles.

Sešdurvju automašīna stāvēja ārā gandrīz vai visas ieliņas platumā. Turpat stāvēja vēl divas mašīnas, un Tims redzēja ta­jās sēžam labi pazīstamus kungus. Pārgalvības pārņemts, viņš kungiem pieklājīgi pamāja, un tie mazliet samulsuši pamāja pretī.

Sarkanajā pakaļējā sēdeklī sēdēja direktors Grandici. Kad Tims un barons nosēdās viņam blakus, viņš smīnēdams sacīja:

— A, mazais bēglis! Jūs mūs vazāj aiz degun, sinjor, bet man gudr draug Astarots . . .

— Turi muti, Behemot! Tas viņu neietekmē! — barons uz­brēca direktoram skaļi un neparasti rupji. Tūlīt pēc tam viņš laipni griezās pie Tima, paskaidrodams, ka viņi abi ar Gran­dici ir tā sauktā Bala kluba biedri un jokodamies viens otru uzrunā ar klubā pieņemtiem vārdiem.

Timām likās, it kā viņš būtu kādreiz dzirdējis baronu runā­jam par Astarotu un Behemotu, taču viņš neatcerējās, kad un kur tas varējis būt. Savā atmiņā viņš nemitīgi atkārtoja tei­cienu, kuru viņam bija noskaitījis Džonijs.

Kad automašīna brauca garām Kristofora Kolumba pieminek­lim, Lefuets sacīja:

— Rīt agri mēs izlidojam uz Atēnām, Talera kungs. Lidma­šīna pieder akciju sabiedrībai. No pulksten astoņiem tā ir mūsu rīcībā.

Tims pamāja, neko neatbildēdams. Domas viņš vismaz desmit reižu atkārtoja angļu sakāmvārdu un beidzot jautāja Grandici: Ko īsti no/īmē: «Tīčmilafter, sefmaisol?»

— Kas tā ir par valod? — Grandici jautāja.

— Tā ir angļu valoda, — mierīgi sacīja barons. — Vecs muļ­ķīgs sakāmvārds, kā jau vairums sakāmvārdu.

Viņš atkārtoja teikumu nevainojamā angļu valodā:

— Teach me laughter, save my soul. Tad viņš to ne visai skaļi pārtulkoja: — Iemāci mani smieties un glāb manu dvē­seli.

*

— Ā! — Tims tikai vienaldzīgi noteica. Viņš atkārtoja tei­kumu pie sevis, beigās pievienodams nomierinošu vārdu: «Ie­māci mani smieties un glāb manu dvēseli, stūrman!»